Karā un gūstā līdzās vīriem

No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Vakardiena pagāja, šeit iekārtojoties. Hesam tepat vienā lauku mājā dzīvo sieva un meita, jo viņu māja kādā pilsētā Francijas pierobežā sabombardēta un viņas bijušas gruvešiem apraktas. Vakar vakarā sieva ar meitu atnāca un atnesa no mājām līdzi vakariņas, kuras tad ieturēja kopā visa ģimene. Arī unteroficierim ir dažas paziņas, kas viņu pacienā. Gluži tukšā arī mūs viņi neatstāj, piešķirdami vairāk maizes no savām normām. Meitene ir glīts skuķēns, te atkal jājūt nepilnības vācu valodas zināšanās. Vakar vakarā ar meiteni ilgi spēlējām dambreti un citas spēles.

Jau pirmajā vakarā dabūjām manīt garlaicību, jo mums nav nevienas latviešu grāmatas. Vakar viens no mums varēja iet izejas atvaļinājumā, bet nav kur iet, tamdēļ neviens negāja. Radio šeit ir tikai vienā sprostvietā vadā, bet dažreiz tas tiek pieslēgts telefonam, un tad mēs varam klausīties ziņas un mūziku kā ar austiņu radioaparātu. Sardzē šeit nav grūti laiku pavadīt, vēlākās sardzes stundas var nodzīvot pa baraku.

Šī svētdiena pagāja tāpat kā visas dienas. Būs jāiet gulēt, ir jau vēls un pēc pusnakts iznāk sardzē stāvēt.

Būha, 1945.gada 8.janvāris

Diena ir pagājusi tāpat kā iepriekšējās šajā sprostvietā. Iztīri istabu, saved visu kārtībā, papucē balona motorvinču, un pusdienas laiks klāt. Daudz laika paiet, zāģējot malku. Pusdienas laikā var nedaudz atpūsties. Ūdens ir tepat lejā Zāles upē, bet ir ko stiept, kamēr divus spaiņus uznes kalnā. Pēc ūdens kafijai katru dienu jāiet uz zemnieku mājām, jāatnes viena kanna. Viens no mums ilgāk nekā stundu iet uz baterijas virtuvi pēc pusdienām. Šodien pēcpusdienā es biju Būhā saņemt kamerā (noliktavā) gultas veļu. Kamēr atnācu, īsā ziemas diena sāka krēsloties. Vakarā nomazgājāmies un nodzinām bārdas. Hesam atnāca sieva, vārīja kartupeļus un ieturēja vakariņas. Arī mūs pacienāja ar maizi un siltiem kartupeļiem. Ēdienu reizēs esam sākuši krietni lietot vienīgo veikalā nopērkamo ēdamvielu — sāli. Uzberam uz maizes biezu kārtu smalkā sāls ar pipariem un tā izsalkumu var mazliet nomierināt. Hess ir iegādājies pie zemnieka kartupeļus arī mums, tos rītdien dabūsim. Bet tas vēl nav nekas, laiks iet uz priekšu, paies nedēļas, mēneši, nāks pavasaris, un arī karam reiz būs gals.

Būha, 1945. gada 11. janvāris

Šajās dienās ir iestājusies dziļāka ziema. Ir pamatīgs sals, un šodien visu dienu sniga. Mēs, kas dzīvojam sprostvietās, varam justies laimīgi, mums nav ne jāsalst, ne pa sniegu jābradā. Citiem zēniem tagad tik "liek to rociņu", sevišķi ar kājnieku dienestu. Mūsu baraka vienmēr ir silta, galvenais darbs ir malkas zaģēšana. Malkas sadedzinām ļoti daudz, katru rītu atstiepjam pa baļķim no papīrfabrikām domātiem krājumiem. To sazāģēt un saskaldīt ir galvenais dienas darbs. Balons un citi dienesta piederumi tagad daudz darba neprasa, ziemā tie tik drīzi nekļūst netīri kā dubļu laikos. Sprostvietā arī uztura iznāk mazliet vairāk. No zemnieka dabūtos kartupeļus varēs dažus vakarus pavārīt. Šovakar vēl dabūjām no zemnieka vācu paniņas nogaršot. Zilas gan bija un stipri ūdeni atgādināja. Kādā dienā divi zēni, dabūjuši āķus, gāja uz upi pamēģināt laimi bļitkošanā. Šoreiz gan bez panākumiem, jo ledus vēl plāns un zivis te laikam neslāpst tā kā Latvijā. Vasarā gan te varot noķert arī brangas zivis.

Kaut kur tālumā kalnos šad tad atskan savāds troksnis. Tur esot kalnos pazemē izbūvētas munīcijas fabrikas, vācieši saka, ka tur gatavojot arī jaunos ieročus "V", bet tas mūs maz interesē. Te dzīvojot, laiku var viegli aizvadīt. Sardzes vieglas, nodzīvojam vairāk istabā sildoties. Rītdien pārējiem zēniem beidzas apmācības un būs apskate. Daudz vāciešu ir no baterijas projām, tomēr pagaidām būs grūti visus zēnus šeit iedalīt. Sola arī mūsu mazajā barakā vēl pāris pielikt klāt. Dienas tagad īsas, rītos ceļamies ap pusastoņiem, vienam drīzi jāiet pēc pusdienām, tur paiet daudz laika. Bieži iznāk arī darīšanās uz kameru iet, kas ir Būhā, tam tur paiet pusdiena. Vakaros nav ko darīt, tamdēļ agri ejam gulēt. Līdz šim es nebiju paradis tik ilgi gulēt kā citi, bet nu gan iemācīšos. Cik jauki būtu kādu grāmatu palasīt. Bet mums četriem nav nevienas grāmatas, un nez vai tādu mantu varēs kur dabūt.

Te mežos ir daudz zaķu un stirnu. Stirnas atnāk tepat līdz mūsu būdai, sevišķi pie siena kaudzēm lejā. Tak medīt nedrīkst, un šāviena troksni dzirdētu vahtmeistars, jo viņš dzīvo tepat netālu. Varbūt vēlāk izgudrosim kādus līdzekļus, kā tikt pie medījuma.

Būha, 1945. gada 15. janvāris

Jau ilgāk nekā divas nedēļas dzīvojam Būhā. Esam iedzīvojušies, labāk iepazinušies ar vāciešiem, un tad, kā parasti, dienas sāk ātri skriet. Jau pusē janvāris. Ir pats ziemas vidus, tak mēs necik nedabūjam salt. Var jau sākt domāt par ziemas izbeigšanās laiku. Te, Būhā, varētu diezgan labi pārziemot visu šo pirmo karavīra ziemu. Varbūt tas izdosies, bet ilgāk te palikt mazas cerības. Zēni runā, ka esot nojautas uz drīzu atgriešanos Dzimtenē. Redzēsim, cik pareizas šīs nojautas izrādīsies. Arī friči, sanākot kopā daudz runā par politiku. Viņi runā, ka drīzi vajagot notikt kaut kam svarīgam — drīzi vajagot "iet vaļā".

Apmācību laiks visiem latviešu zēniem šeit ir beidzies. Šodien visus sadalīja pa sprostvietām. Mums arī atnāca klāt divi zēni. Nu mūsu mazajā barakā iznāk astoņiem dzīvot. Līdz šim visi bija lādzīgi zēni, varējām labi sadzīvot, no jaunajiem viens ir zēns uz goda, bet otrs — īsts bandīts, uz kuģiem esot braucis. Kad sāk stāstīt par sevi, vēl klāt piedzejodams, rādās baigs zellis. Šurp atnāca arī īstais sprostvietas vadītājs, unteroficieris apmācītājs, tas ir kašķīgs un iedomīgs vīrs. Mēs līdz šim centāmies visas viņa pavēles izpildīt, tomēr nebija labi. Tagad viņš noteikti sanāks ar kuģu braucēju ragos, un miera mūsu būdā nebūs. Saspiesti arī būsim kā siļķes. Ilgi visi astoņi nevarēsim šeit dzīvot, jo mūsu pietiek divu balonu komandām. Sliktāk, ka mūsu labais oberjefreitors taisās pirmais iet projām.

Vakar pēcpusdienā divi no mūsu sprostvietas zēniem varējām iet atvaļinājumā. Pirmo reizi šeit arī es aizgāju uz Kēnicu. Dabūjām mazliet iepazīties ar šo mazo pilsētiņu. Galvenā publiskā vieta ir kino. Pie nelielas mājeles sanākusi pamatīga rinda un tik ņemas spaidīties. Visvairāk spaidīšanos taisa skuķi. Iešturmējām arī mēs iekšā. Kinozālīte maza un filmas no "piektā gada" — īsti piemērotas šīs pilsētiņas publikai, tā nu dzīvo līdzi filmas norisēm ar skaļu sajūsmu. No kino izejot, vēl kārtīga spaidīšanās un skuķu spiegšana. Uz ielas mūs, latviešus, skuķi pavada ar dažādiem izsaucieniem, kurus, mums par brīnumu, iemācījušās latviski. Sadzērušies krodziņā alu un limonādi, gājām mājās. Naktī šo apvidu pārlidoja milzīgas ienaidnieka formācijas, mums bija divas reizes baloni uz tūkstoš metriem jāuzlaiž. Rītdien diviem no mums būs jāiet uz apmācībām. Apmācības turpināsies visu laiku pāris reizes nedēļā, un mēs iesim uz tām pārmaiņus.

Būha, 1945. gada 20. janvāris

Atkal pagājušas dažas klusas dienas Tīringenas mežā. Zēni, kuri bija ilgāk Būhā salmos nogulējuši, atnāca ar "lēnajiem" kreklos, tāpēc visiem kādu nakti vajadzēja soļot astoņus kilometrus uz utūzi. Uz rīta pusi bijām atpakaļ un dabūjām vēl izgulēties. Kādā citā dienā bija mācības ar gāzmaskām. Šodien pašu unteroficieris apmācīja pie balona motorvinčas. Vakaros vairs nav tik klusi un garlaicīgi. Ir atradušās dažas grāmatas, ko lasīt. Sliktāk, ka mēs astoņi šeit esam ļoti saspiesti un visi vienlaikus nevaram tikt pie galda un karbīdlampas gaismas. Bieži atnāk oberjefreitoram Hesem sieva, tad mums, lai nemaisītos pa vidu, jāiet vien gulēt. Miegs tikdaudz nenāk, jāpierod gulēt tāpat vien. Postenī stāvēt iznāk katru nakti tikai divas stundas. Ja tās iznāk no vakara, tad jāpastāv arī ārā, bet vēlāk var sildīties tikai pie krāsniņas. Sliktāk vējainās naktīs, tad balons raustās kā traks, un tas jāuzmana, bet tādu nakšu pagaidām nav daudz. Šodien viens no mums bija baterijā gāzu apmācībā un pārnesa ziņas, ka par mums esot interesējies latviešu leģions un ka 1927. gadā dzimušajiem varbūt pēc mēneša būšot jāiet leģionā. Sliktas ziņas vācieši stāsta par pašreizējiem notikumiem Polijas frontē. Drīzi varot pienākt diena, kad frontē būs vajadzīgs katrs karavīrs.

Kuģu zellis mūsu būdā sācis "palaist nagus", bet karavīram tāpēc nav ko uztraukties. Īsās ziemas dienas ātri paiet. Arī pie sava unteroficiera esam jau pieraduši. Ir sestdienas vakars, pēcpusdienā varēja iet atvaļinājumā, bet neviens to nevēlējās. Bieži iznāk iet darīšanās uz Būhu vai bateriju. Rīt pēcpusdienā atkal varēs atvaļinājumā iziet, varbūt aiziešu uz Kēnicas kino.

Būha, 1945. gada 25. janvāris

Svētdienā biju aizgājis uz Kēnicu. Satikām dažus latviešu bēgļus, kuri tur apmetušies. Esot vairākas ģimenes un kādā dienā atkal iebraukuši ap 200 latviešu. Vajadzētu tos satikt, citādi atvaļinājums ar Kēnicas kino un limonādi sāk apnikt.

Mūsu balons drīzi var atteikties gaisā kāpt, jo nav ūdeņraža gāzes ko papildināt, to nepieved. Var gadīties, ka baloni būs jāliek pie malas, jo tie ir spēļu lietiņas, salīdzinot ar tagadējo krievu ofensīvu Polijā. Tāpat domā arī vācieši. Nekādus laikrakstus mēs nesaņemam, tomēr pa retai ziņai nonāk arī pie mums. Mēs gan vairāk domājam par kara beigām, pēdējo kara ziemu un atgriešanos Dzimtenē, bet kā tā būtu iespējama, ja boļševiki iet uz priekšu? Tamdēļ īstā cīņa mums vēl tikai priekšā.

Vienu dienu biju mācībās uz bateriju. Bija priekšlasījumi un kājnieku dienests. Atšķirībā no citām mācībām, šoreiz patrenkāja ar uzliktām gāzmaskām. Pēcpusdienā bija kaujas apmācība visiem latviešiem. Tās vadīja leitnants, un šoreiz visiem vajadzēja iepazīties ar uzdevumiem un pozīcijām, kādas būtu jāieņem, ja saceltos tūkstoši ārzemju strādnieku, kuri kalnos būvē apakšzemes fabrikas. Pirms trim mēnešiem šāda sacelšanās esot notikusi Jēnā, bet ātri likvidēta.

Saule sāk jau augstāk kāpt, dienas mazliet garākas. Ziema te nespēs kļūt tik barga kā Latvijā. Skumji ir domāt neziņā par Dzimteni un piederīgajiem. Kā gan tur tagad varētu klāties? Bieži domāju arī par savu skolu. Ja es būtu pie boļševikiem palicis, varbūt būtu tagad skolā? Nē, kā tad es varētu saviem draugiem un skolasbiedriem acīs skatīties, kad daudzi draugi jau sen cīnās par Dzimteni un varbūt daudzi jau krituši. Tak ko tik daudz fantazēt, nožēlot jau nav manā dabā, to, kas nav citādi grozāms, vienmēr atzīt par labāko.

Būha, 1945. gada 30. janvāris

Pagājušo svētdien nodzīvoju tepat sprostvietā, atvaļinājumā iešanas prieku aizdzina sals, un vakarā vēl nāca klāt pamatīgs sniegputenis. Svētdienas rītā pie lauksaimnieka Groša dabūju kaulu zupu, to tad ēdām gan rītā, gan vakarā ar kartupeļiem. Te dabūjām atcerēties, cik ēdienus Latvijā bijām brāķējuši. Šo šķidrumu strebjot, domājām, kaut būtu vairāk, un solījāmies, kādreiz atkal mājās tikuši, neko nesaukt par sliktu.

Šajā mežu klusumā dzīvojot, esam jau pieraduši daudz gulēt. Dažu nakti iznāk pat līdz divpadsmit stundām. Vakari vairs nav tik garlaicīgi, ir kāda grāmata lasāma, dabūjām arī "Latvijas Balsi". Šodien vienā numurā piederīgo meklēšanas nodaļā atradu, ka kādreizējais Silajāņu paziņa Floriāns Svikšs meklē savus piederīgos. Tagad zinu viņa adresi, varēšu viņam rakstīt un apjautāties par silajāniešiem. Tādu sludinājumu es arī esmu nosūtījis "Daugavas Vanagu" redakcijai par saviem brāļiem, bet par tā ievietošanu neesmu dabūjis pārliecināties, jo sen neesmu dabūjis šo laikrakstu redzēt.

Vakar priekšpusdienā bija kājnieku dienests — pārgājiens. Ar gāzmaskām un bruņucepurēm saldami un svīzdami izsoļojām caur Kēnicu un atpakaļ. Šodien priekšpusdienā dienests bija Būhā, restorāna "Die Goldene Gabel" zālē. Vispirms mācīja jaunas vācu marša dziesmas. Tad runāja bateriju šefs majors Šmits. Vispirms runāja par Vācijas vēsturisko dienu — 30. janvārī. Beigās pateica, ka mēs drīzi iesim uz SS vienībām un ka tuvākajās dienās 42 no mums būs jābrauc uz citu bateriju.

Pēcpusdienā man un vēl diviem no mūsu sprostvietas bija jāiet uz bateriju. To gan mēs nebijām iedomājušies, ka esam no tiem četrdesmit diviem. Tikai ierindā nostājušies, uzzinājām, ka esam sanākuši uz apskati. Mani un vairākus izdalīja atsevišķi kā sprostvietu priekšniekus. Nebūs viegli, ja tiešām nāksies šo atbildīgo amatu pildīt. Labprāt būtu palicis šajā baterijā un mierā padzīvojis vēl kādu laiku. Labi būtu bijis kaut februāri šajā mežu klusumā un siltajā būdiņā nodzīvot, tad arī ziema būtu tikpat kā beigusies. Bet tāda ir karavīra dzīve — vienā vietā nekur nedabūt ilgi iedzīvoties. Līdz šim vēl nevienā vietā neesmu ilgāk kā mēnesi nodzīvojis, vai gan tas varētu būt šeit? Mēnesis šeit nodzīvots, jākrāmē mantiņas mugursomā. Savā ziņā ir labi, ka nedabū iesnausties, bet gan iepazīties ar ko jaunu.

Būha, 1945.gada 1.februāris

Vakar priekšpusdienā dabūjām pastrādāt pie gāzes pudeļu (augstspiediena balonu) transportēšanas. Tajā laikā uzzinājām, ka vahtmeistars Rūdolfs aiziet uz SS vienībām. Par jauno vada komandieri būtu iecelts mūsu unteroficieris Emīls Belzners, ja tas nebūtu slims un vājš kļuvis. Iecelts kāds cits unteroficieris, liekas, būs lāga vīrs. Vakar pēcpusdienā bija kājnieku dienests. Apmācīja mežu "ķemmēšanā". No baterijas ar uzliktām gāzmaskām izgājām mežam cauri uz Būhu. Būhā bija šefa priekšlasījums par vācu bruņoto spēku karavīra pienākumiem.

Jau vakar sākās atkusnis. Šodien bija pavisam silts, sniegs krietni nokusa. Pēcpusdienā vēl piepalīdzēja lietus. Liekas, tikpat kā pavasaris klāt. Tādā laikā sprostvietā ir jauki. Priekšpusdienā dabūjām pastaipīties ar sasodīto gāzes pudeļu vilkšanu. Rīt priekšpusdienā būs jāiztukšo balons un jāiepilda jauna gāze. Belzners rīt agri brauks uz Sālfeldi pie ārsta. Citi priecājas par to, ka vecā nebūs mājās, varēs slinkot. Man reti iznāk nesaprašanās ar kādu, arī ar mūsu veco esmu draugos. Bet tur neko nevar darīt, būs vien jādodas projām uz citu bateriju. Kad tas būs, vēl nav zināms, varu nodzīvot šeit vēl ilgāk par nedēļu.

Šodien izsniedza tabakas devu. Es esmu nesmēķētājs. Drīzi vajag būt arī algas izmaksai. Gaisa spēku izpalīga alga bija deviņas markas mēnesī, ar decembra mēnesi saņemam SS audzēkņu algu — 30 RM mēnesī. Izmaksās gan tikai pusi, otru daļu nogulda uz krājgrāmatiņām. Dienestā ejot, visiem bija daudz naudas no mājām līdzi, tā bez kādas vērtības tika izšķērdēta Latvijā un sākumā Vācijā. Tagad, kad daudziem vairs nav ne feniņa kabatā, jāatzīst, ka Vācijas naudai vēl ir vērtība un bez tās nevar iztikt. Sevišķi zemniekiem nauda ir vajadzīga, pie saimnieka pērkot kartupeļus vai paniņas, katrreiz maksājam apmēram vienu marku.

Būha, 1945.gada 2.februāris

Šorīt piecēlušies, dabūjām zināt, ka steidzīgi jāsakravā visas mantas un jāiet uz Būhu uz apskati. Arī šodien laiks ir ļoti silts, sniega palicis maz. Ceļš gan nejauks, ledus un dubļi. Patīkamāk ir iziet caur mežu taisni, tur jau sausas un mīkstas sūnas, izskatās kā pavasarī. Būhā kamerā (noliktavā) bija armijas mantu pārbaude. Tā ir sakarā ar mūsu aiziešanu uz citu bateriju. Pēkšņi uzzinājām, ka rītdien būs jābrauc projām. Neko nevar darīt, tas pieder pie karavīra dzīves.

Pēcpusdienā gājām uz bateriju saņemt cigaretes un cigārus, saņēmām arī algu par diviem mēnešiem. Rītdien pusdienas jau ēdīsim baterijā. Visi četrdesmit divi nebrauksim kopā, bet gan trijās grupās, arī tāla braukšana nevar iznākt, par to spriežu pēc marša uztura, kas būšot tikai vienai dienai. Var gadīties, ka aizbraucam uz Jēnu?

Karavīri nevar ilgi draugi būt, pēkšņi jāšķiras. Bet par to nav jābēdā, citi karavīri var kļūt draugi vienā dienā, ja ar tiem iznāk būt kopā. Tiešām skaists ir karavīru biedriskums. Sākumā gan tā mums visvairāk trūka, to atceros no Rīgas laikiem. Tagad žēl šķirties no sprostvietas draugiem, lai gan kopā tikai vienu mēnesi nodzīvojām. Vajadzēs rakstīt vēstules, nebūs garlaicīgi. Satikšanās leģionā arī var iznākt visai drīzi. Šodien dabūju dzirdēt, ka boļševiki esot tikai ap 75 km no Berlīnes.

Rītdien varēsim mierīgi piecelties parastajā laikā un sagatavoties. Pulksten desmitos būs jāatstāj klusā būdiņa mežā, Zāles upes krastā, lai skatītu jaunas vietas un ļaudis. Arī tas ir interesanti.

Rātenova, 1945.gada 5.februāris

Aizvakar atvadījāmies no savas sprostvietas biedriem un oberjefreitera Hesa. Viņi palika strādājam pie balona pildīšanas ar svaigu gāzi. Noteiktajā laikā ieradāmies baterijā. No šīs baterijas mēs šķīrāmies ar godu, bez mēslu sabrūvēšanas. Tāpēc mums šoreiz pat mugursomas nebija pašiem jāstiepj, tās zirga pajūgā aizveda uz Kēnicas staciju. Baterijā paēdām pusdienas, saņēmām vakara un rīta uzturu, klāt vēl ceļotāja kartiņu vienas dienas uzturam. Visi kopā nebraucām projām, bet gan grupās. Pirmajā grupā bijām trīspadsmit vīri. Saņēmuši ceļojuma kartīti, nopratām, ka būs garāks ceļojums. Nostājāmies ierindā. Atnāca atvadīties majors Šmits. Lādzīgais vīrs novēlēja mums karavīru laimi un pateica, ka mēs brauksim caur Berlīni. Mūsu transporta vadītājs bija oberjefreiters, diezgan stingrs vīrs. Pulksten divos pēcpusdienā Kēnicas stacijā iekāpām vilcienā. Zālfeldā pārsēdāmies un aizbraucām uz Leipcigu. Leipcigā bijām īsu laiku, bet jau sagrautā lielā stacijas ēka atstāja baigu iespaidu. Cauri plūda daudz karaspēka. Tad vēl dabūjām pārsēsties Vitenbergā un vēl kādās pāris stacijās, līdz nokļuvām atvaļinājumā braucēju vilcienā uz Berlīni. Visi vilcieni bija ļoti pārpildīti, bet šis jo sevišķi ar ievainotajiem karavīriem. Kādā vietā uz lauka šis vilciens apstājās un nostāvēja kādas divpadsmit stundas. Vilcienā visu laiku valdīja sarunas tikai par krievu tuvošanos Berlīnei. Daži ievainotie karavīri atstāja stāvošo vilcienu un devās kājām Berlīnes virzienā. Vakar pēcpusdienā vilciens sāka beidzot kustēties un drīzi nokļuvām kādā Berlīnes stacijā. Tad ar apakšzemes vilcienu aizbraucām uz staciju "Unter den Linden".

Ar savām ceļotāju kartītēm bijām nokļuvuši visai bēdīgā stāvoklī, jo tās nekur nevarējām izlietot. Agrāk karavīri varēja stacijās dabūt no Sarkanā Krusta palīdzības iestādēm siltu zupu, bet tagad tas ir izbijis. Vienīgais, ko mēs dabūjām no Berlīnes redzēt, — tikai drupas. Nevienu veselu māju neredzējām. Arī iepriekšējā naktī Berlīne bija pamatīgi sabombardēta, vēl dega. Uz kādas ielas gulēja beigts zirgs. Berlīnē un tāpat citās pilsētās, apstājoties ceļojuma laikā, gandrīz visur satikām latviešu bēgļus. Berlīnē dabūjām dzirdēt, ka iepriekšējā uzlidojumā sagrauta Latviešu palīdzības organizācijas ēka. Bojā gājuši daudzi latvieši un visi dokumenti.

Rātenova, 1945.gada 6.februāris

Aizvakar pēcpusdienā mugursomas bijām nolikuši kādā mājā pie Brandenburgas vārtiem un mazliet apskatījām Berlīni. Drupas atstāja drūmu, nospiedošu iespaidu, gribējās ātrāk tikt laukā no drupu pilsētas. Paņēmuši mugursomas, izgājām cauri Brandenburgas vārtiem. Berlīne ir līdzenumā, Vācijas kalnu pilsētas šajā ziņā man patika labāk. Iedami tālāk, dabūjām apskatīt Berlīnes krāšņumus — daudzās marmora statujas un liepu alejas. Tagad daudzas statujas bija savas galvas vai locekļus zaudējušas, liepām bija nocirstas galotnes vai pavisam nolauztas. Aizgājām uz kādu lielu staciju, no tās bija palikušas tikai lielas drupas.

Bija vakars, kad iekāpām vilcienā. Dabūjām kādu reizi vēl pārsēsties, tad cerējām izkāpt ceļojuma beigu stacijā, bet vilciens tajā nepieturēja un aizbrauca garām uz Štendalu. Tajā nogaidījām vairākas stundas. Arī šajā stacijā bija latviešu bēgļi. Kad aizbraucām uz Rātenovu, arī te stacijā bija latvieši. Stacijā iebraucām jau ap pusnakti, tad vēl kādu stundu dabūjām gaidīt, līdz atnāca mums pretī no jaunās baterijas. No stacijas līdz baterijai bija pusstundas gājiens. Bijām cerējuši, ka būsim nedaudzi izpalīgi baterijā, bet daudz nebrīnījāmies, kad barakā, kur mums ierādīja vietu pārgulēt, priekšā jau gulēja četrdesmit tādi paši latviešu puikas. Tie arī bija iebraukuši šeit tikai vakarā. Viņi ir no bijušā Egeras bataljona piektās rotas, kas, tāpat kā mēs, bija apmācībā Jēnā. No Jēnas viņi aizbraukuši uz Niderfīnovu, kas arī nav tālu no Berlīnes, kur visu laiku pavadījuši apmācībās. Satiku kādu pazīstamu zēnu arī no Egeras otrās rotas, turklāt arī no mana vada, nez kā šis te bija iemaldījies. No rīta vēl piebrauca klāt pārējās grupas no Būhas, tā ka kopā sanāca astoņdesmit viens. Baterijā ir arī krievu izpalīgi, kuri te nodzīvojuši jau ilgāku laiku. Mēs bijām nežēlīgi izbadējušies ar savām pārtikas kartītēm, pa daļai tāpēc, ka iznāca ceļot svētdienā un gādība par ceļojošiem karavīriem arī Vācijā jau izzudusi.

Vakar priekšpusdienā nostājāmies apskatei. Baterijas šefs ir kapteinis un vēl viens leitnants. Visi šīs baterijas vācieši liekas lāga vīri, viņi pazīst arī Būhas bateriju. Pēc pusdienām mūs sadalīja. Tagad šis un vēl viens zēns, ar kuru bijām kopā Būhas sprostvietā, dzīvojam pie kādas lielgabala apkalpes. Mūsu baraka neliela, pa pusei iebūvēta dzelzceļa uzbērumā tilta galā. Te nu dzīvojam kopā ar četriem vāciešiem. Mūs te iedalīja tāpēc, ka sprostvietās nebija brīvu vietu, bet tagad apmācīs pie divcentimetru kalibra zenītlielgabala.

Rātenova, 1945.gada 9.februāris

Tā kā šajā baterijā zenītartilēristu un starmetējnieku trūkst, daudzus sāka apmācīt. Vispirms tie bijām abi mēs, kas jau dzīvojam pie lielgabala. Citi dzīvo sprostvietās pie baloniem un nāk uz apmācībām. Apmācības nav grūtas, tās ilgst tikai trīs stundas dienā, priekšpusdienās. Tā būšot divas nedēļas, tad arī mācības būs pabeigtas. Man jau no Spilves laikiem 1938.gada konstrukcijas 2 cm kalibra zenītlielgabals pazīstams, tur arī kādu nedēļu tiku pie tā apmācīts. Vienu stundu barakā mācāmies ieroča daļas, divas stundas ārā pie lielgabala. Līdz šim trauksmes laikā mēs divi varējām palikt barakās, pie lielgabala skrēja tikai vācieši, bet ar vakarvakaru arī mums jāskrien pie lielgabala. Vakar bija divas nakts trauksmes, gulēt tikām ap pusnakti, šorīt cēlāmies stundu vēlāk. Šodien bija trešā mācību diena.

Pēcpusdienās arī mācības. Vienu pēcpusdienu bija kājnieku apmācības. Vakar pēcpusdienā bijām aizgājuši uz pirti pilsētā. Šopēcpusdien mācījāmies lielgabala sastāvdaļas. Pēkšņi paziņoja, ka trijiem vāciešiem no mūsu lielgabala jāiet rīt no rīta uz bateriju dzīvot, te atnākšot citi divi. Šie bija lādzīgi vīri, ar smēķiem gan viņi bija badīgi, tur mēs abi nesmēķētāji izpalīdzējām. Mūsu bunkurs ir mazs, seši bijām diezgan saspiesti. Dzelzceļš dubultsliežu, garām iet daudzi vilcieni, mūsu divstāvu lāviņas tad kratās līdzi sitieniem pa sliežu sadurvietām, bet jau paguvām pierast, guļam un nejūtam vairs. Tepat pie bunkura Hāfeles upe, diezgan plata un dziļa. Tajā peld gulbji, brauc upes kuģīši. Rātenovā ir pat vairākas ostas. Sniegs ir nokusis, bieži līst. Upe izgājusi no krastiem, applūdušas pļavas. Upē esot zivis, arī te vasarā būtu jaukāk. Bet arī par tagadējo laiku nav ko sūdzēties, jo ir pavasaris, kaut tikai februāra sākums. Laiks ir silts, tikai vairāk apmācies un līst vai arī pūš aukstāks vējš. Labi, ka kaut ziemu dabūju Tīringenas mežā siltajā būdiņā pārziemot. Tad gan vajadzēja būt nejauki trauksmes laikā pie lielgabala. Arī tagad dabūjam krietni pastāvēt pie lielgabala, šodien pat pusdienas laikā angļi lidoja pāri tā, ka biezs, bet mūsu lielgabals tos nevarēja sasniegt.

Turpinājums — seko

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors