Par darba vizīti Itālijas Republikā 2007.gada 28.–30.martā

30.martā Romā: Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, tiekoties ar Itālijas prezidentu Džordžo Napolitāno	30.martā Romā: Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, pasniedzot Triju Zvaigžņu ordeni Itālijas premjerministram Romano Prodi Foto no Prezidenta kancelejas

Tiekoties ar Itālijas prezidentu 30.martā

30.martā Romā Valsts prezidentes tikšanās laikā ar Itālijas prezidentu Džordžo Napolitāno (Giorgio Napolitano) galvenā uzmanība tika pievērsta Eiropas nākotnes jautājumiem. Viens no apspriestajiem tematiem bija Eiropas Konstitucionālā līguma nākotne. Abi prezidenti apspriedās arī par 10. un 11.aprīlī Rīgā gaidāmo astoņu Eiropas valstu prezidentu neformālajām debatēm par kontinenta nākotni. Džordžo Napolitāno atzīmēja, ka ar nepacietību gaida vizīti Rīgā un ka šī prezidentu tikšanās būs labs impulss tālākajai diskusijai par Eiropas nākotni.

Vaira Vīķe-Freiberga informēja Itālijas prezidentu par to, ka šajās dienās Latvija un Krievija ir parakstījušas starpvalstu robežlīgumu. Itālijas prezidents atzīmēja, ka novērtē šo līguma parakstīšanas faktu kā svarīgu elementu abu valstu attiecību tālākā attīstībā.

Tiekoties ar Itālijas premjerministru 30.martā

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 30.martā Romā pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni Itālijas premjerministram Romano Prodi. Pasniedzot augstāko Latvijas valsts apbalvojumu, prezidente atzīmēja, ka ir gandarīta bijušajam Eiropas Komisijas prezidentam ES 50.gadskārtas laikā pasniegt Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni.  

“Jūs kā bijušais Eiropas Komisijas prezidents bijāt pazīstams kā šīs pēdējās lielākās ES paplašināšanās kārtas aizstāvis, kā cilvēks, kurš profesionāli un taisnīgi mēģināja saskaņot dažādu valstu viedokļus, lai īstenotu galveno – panāktu kandidātvalstu atbilstību dalībvalstu statusam un panāktu ES paplašināšanās īstenošanu,” sacīja prezidente. Viņa arī uzsvēra Romani Prodi profesionalitāti šo sarežģīto uzdevumu veikšanā.

Romano Prodi sacīja, ka, saņemot Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni, jūtas ļoti pagodināts un aizkustināts, taču arī pati Latvija patiešām būtu pelnījusi apbalvojumu par to, ka ir sekmīgi īstenojusi reformas un arī pēc kļūšanas par ES dalībvalsti šobrīd uzrāda augstākos ekonomiskās izaugsmes rādītājus IKP jomā, kas ir pat augstāki par strauji augošās Ķīnas ekonomikas uzrādītajiem. Tāpat R.Prodi minēja, ka Latvija ir pārdzīvojusi dažādu svešu okupācijas varu laikus, saglabājot kultūru un vēlmi attīstīt savu zemi.

Divpusējās sarunas laikā liela uzmanība tika pievērsta Latvijas un Itālijas ekonomisko attiecību paplašināšanai. R.Prodi ar gandarījumu informēja, ka Itālijas valdība ir nosūtījusi Itālijas parlamentam dubulto nodokļu konvenciju, kas nākotnē paredzēs nodokļu dubultu neaplikšanu ekonomiskajās attiecībās starp Latviju un Itāliju. Tāpat V.Vīķe-Freiberga un R.Prodi apspriedās par Eiropas Konstitucionālā likuma pašreizējo stāvokli, kā arī par eiro zonas darbību. R.Prodi arī izvaicāja prezidenti par Latvijas pašreizējo ekonomisko attīstību un eiro ieviešanas nākotni.

Abas puses pārrunāja ES un Krievijas attiecību jautājumus. R.Prodi un V.Vīķe-Freiberga uzskata, ka ir kopīgi jāturpina strādāt pie kopējās ES enerģētikas politikas. Latvijas prezidente informēja, ka 27.martā Latvija un Krievija ir parakstījušas starpvalstu robežlīgumu un tagad tas gaida ratifikāciju abu valstu parlamentos.

Saņemot Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas apbalvojumu 30.martā

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 30.martā Romā saņēma Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO – The Food and Agriculture Organization of the United Nations) apbalvojumu. Pasniedzot prezidentei Cēres medaļu, organizācijas vadītājs Žaks Djufs uzsvēra, ka medaļa prezidentei tiek pasniegta par to, ka viņa ir aizstāvējusi demokrātijas, morālo vērtību, kā arī sociālā taisnīguma principus.

Pirms prezidentes medaļa ir pasniegta pasaulslavenām sievietēm, t.sk. Mātei Terēzai, Somijas prezidentei u.c., par cīņu pret sociālo netaisnību un nabadzību pasaulē.

Savā pateicības runā prezidente atzīmēja, ka jūtas pagodināta saņemt medaļu, kas iepriekš jau ir pasniegta tik daudzām pasaulē atzītām sievietēm. Viņa arī uzsvēra, ka uzskata šo medaļu par apbalvojumu visai valstij, jo Latvija pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā ir izgājusi cauri dažādām grūtībām un spējusi ātri veikt reformas, un šobrīd jau var lepoties, ka ir kļuvusi par FAO donorvalsti, un ar savu padomi un pieredzi var palīdzēt citām valstīm.  

“Mūsu sekmes ir iedrošinājums arī citām grūtībās nonākušām valstīm, ka viss ir iespējams un rezultātus var sasniegt ar pamatīgu darbu un mērķtiecību,” sacīja Valsts prezidente. Viņa piebilda, ka Latvija gadsimtiem cauri ir bijusi lauksaimniecības valsts un Latvijas cilvēki ir iemācījušies smagi strādāt un novērtēt darba vērtību un sava darba plānošanas nepieciešamību.

Prezidente augstu novērtēja FAO kā organizācijas īstenoto solidaritātes principu, panākot, ka valstis sadarbojas, lai palīdzētu tām, kas nonākušas grūtībās.

FAO ir ANO vadošā aģentūra, kuras galvenā mītne ir Romā un kuras mērķis ir globāli sekmēt lauku attīstību, lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību. FAO ir 183 dalībvalstis un viena dalīborganizācija – Eiropas Savienība. Organizācija ir dibināta 1945.gadā, un tās uzdevums ir nabadzības mazināšana, veicinot lauksaimniecības attīstību, veicinot veselīgas un drošas pārtikas ražošanu attīstības valstīs un sekmējot dzīves kvalitātes uzlabošanos nabadzīgajos lauku apvidos visā pasaulē.

2007.gadā Latvija kļuva par Apvienoto Nāciju FAO organizācijas donorvalsti.

Valsts prezidenta preses dienests

Piedaloties grāmatas “Il percorso di una Vita” (“Kādas dzīves gājums”) atvēršanā 29.martā

29.martā Florencē notika grāmatas “Il percorso di una Vita: Vaira Vīķe-Freiberga, Presidente della Lettonia” atvēršanas svētki. Grāmata ir autores Nadīnes Vītols-Diksones izdevuma franču valodā “Le Parcours d’une Vie: Vaira Vīķe-Freiberga, Présidente de Lettonie” (“Kādas dzīves gājums: Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga) papildināta versija un tulkojums itāļu valodā. 2005.gadā šo grāmatu franču valodā klajā laida izdevniecība “Pētergailis”, 2006.gadā tā iznāca tulkota somu un angļu valodā.

Runa grāmatas “Il percorso di una Vita” atvēršanā 29.martā:

Godātā izdevniecības vadība, ļoti cienītā Vītols-Diksones kundze, dārgie florencieši!

Esmu pagodināta jūs uzrunāt Florences pilsētai tik vēsturiskā vietā – Palazzio Vecchio pilī, kuras mūri stāsta par florenciešu lomu vēstures gaitās un, ja spētu, varētu pastāstīt par daudzu personību lomu šīs vēstures veidošanā.

Grāmata, kuras atklāšanā šodien piedalāmies, arī ietver sevī plašāku stāstu – tie ir manas valsts Latvijas soļi sarežģītajā 20.gadsimtā un šā gadsimta sākumā. Mana valsts ir dzimusi pirms gandrīz 90 gadiem, tā ir tikusi divu totalitāru režīmu dragāta un tomēr atdzimusi, lai šā gadsimta sākumā jau kļūtu par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībnieci. Arī tā meitene, kas tiek minēta grāmatas sākumā, ir piedzīvojusi neatkarīgu Latviju pirms Otrā pasaules kara, kara briesmas, badu un pārbaudījumu vispārcilvēciskām vērtībām, trimdas slāpes pēc visa dzimtā un degsmi kalpot mūžīgās cerības piepildījumam – brīvai valstij. Šie divi stāsti savijas vienā veselā – kādas dzīves, kādas valsts skrējienā (il percorso di una Vita), un es mēģināšu šovakar tam sniegt savu perspektīvu.

Cilvēki nedzīvo un nedarbojas pašu izvēlētos apstākļos, bet gan pasaulē, kuru tie spēj ietekmēt tikai daļēji. Latvijā, tāpat kā citās Centrāleiropas valstīs, nav iespējams runāt par kādu vienu, tipisku politiskās karjeras veidu – atšķirībā no tām Eiropas valstīm, kuras dzīvo demokrātiskā iekārtā jau kopš Otrā pasaules kara beigām. Mūsu valstī vēstures gaita ļāva vai pat lika politikā iesaistīties cilvēkiem, kuri agrāk šādu iespēju netika nopietni apsvēruši un neloloja cerības, ka reiz varēs darboties demokrātiskā politikā paši savas valsts ietvarā.

Kā tas redzams šajā grāmatā, es ienācu politikā netradicionālā veidā. Visu dzīvi biju veltījusi akadēmiskai izaugsmei, ne politikai. Tā nebija tikai mana izvēle. Es uzaugu kā bēgle, mana valsts bija okupēta, un mītnes zemju politikā es nevēlējos iesaistīties. Taču vairāk nekā pēc 50 gadiem, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas radās iespēja palīdzēt veidot jauno valsti. Kas ir tas dzenulis, kas liek atstāt viesmīlīgu mītnes zemi, ierastos apstākļus un fizisko komfortu? Kas liek iesaistīties valsts veidošanā? Iemesli var būt dažādi, bet viens ir īpaši redzams. Tas ir patriotisms, mīlestība pret savu zemi, apziņa, ka indivīdam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi pret sabiedrību. Tāpēc šovakar gribētu runāt par patriotisma lomu mūsdienās.

Pašaizliedzīga mīlestība uz savu tautu un zemi ir augstu vērtējama morāla īpašība. No otras puses, 20.gadsimta vēsture ir skaidri rādījusi, ka nacionālisms, savas kopienas izcelšana pāri citām ir novedusi pat pie noziegumiem pret cilvēci. Kā atrast līdzsvaru starp piesaistes saglabāšanu savai zemei un neieslīgšanu pārējās pasaules ignorēšanā?

Atrodoties Florencē, īpaši jādomā par šīs pilsētas vēsturi, kura ir cieši saistīta ar republikānisma tradīciju. Šī tradīcija veido būtisku elementu Rietumu politikas izpratnē kopumā. Tieši Itālijas pilsētvalstīs pirmoreiz modernajā Eiropā parādījās izpratne par cilvēka īpašo saikni ar savu valsti – ka indivīda piederība kopienai sniedz tam īpašu brīvību un pašpiepildījumu, kuru nevar gūt nekur citur; kopiena piepilda ar saturu indivīda brīvību, tādēļ darbs tās labā un tās aizsardzība ir cilvēka pienākums.

Šodien šie pilsoniskā humānisma ideāli ir kļuvuši problemātiski. Pirmkārt, globalizācijas norises vājina cilvēka saikni ar noteiktu valsti un kopienu. Otrkārt, būtiskas kļuvušas vērtības un normas, kuras nav saistītas ar kādu konkrētu valsti vai kultūru, bet gan ar cilvēku sabiedrību kā tādu – kā cilvēktiesības vai priekšstati par universālu cilvēka cieņu.

Neskatoties uz to, patriotisms šodien nav zaudējis savu vērtību. Pilsonim un, jo īpaši, profesionālam politiķim joprojām ir jāspēj pacelties pāri savām individuālajām vai partijiskajām interesēm savas tautas un valsts labuma vārdā. Vienlaikus politiķim jāuzņemas ne tikai nacionāla, bet arī eiropeiska un globāla atbildība. Mēs šodien nevaram nostādīt sevi iepretim visai pārējai pasaulei vai izlikties, ka tās problēmas mūs neskar.

Eiropas Savienība, neskatoties uz savām daudzajām veiksmēm, joprojām no politiķiem prasa daudz politiskas drosmes un tālredzības. Jaunajās dalībvalstīs kopš paša jauno demokrātiju sākuma patriotisms nebija atraujams no skaidras orientācijas uz Eiropas Savienību, NATO un citām starptautiskajām struktūrām, kā arī tiem ideāliem, kuru vārdā šīs organizācijas darbojas. Mīlestība uz savu tautu te ir cieši saistījusies ar izpratni par izolētas attīstības neiespējamību. Tādējādi jauno ES dalībvalstu pieredzei var būt liela nozīme virzībā pie mūsdienīga, atvērta patriotisma.

Austrumeiropas valstu integrācija Eiropas Savienībā kļuva iespējama, pateicoties atvērtībai no senāko Rietumu demokrātiju puses. Tieši atrašanās Rietumeiropas “gravitācijas laukā” ir kalpojusi par nozīmīgu stabilizējošu faktoru to politiskajai un saimnieciskajai attīstībai.

Tādēļ Rietumeiropas pieredze ir nozīmīga patriotisma un politiskās atbildības izpratnei jaunajās dalībvalstīs. Totalitārie režīmi, kuri 20.gadsimta vidū apturēja Latvijas un citu valstu demokrātisko attīstību, bija nodarījuši būtisku kaitējumu ne tikai atsevišķo cilvēku dzīvēm. Tie būtiski iedragāja arī sabiedrības politisko apziņu un pašizpratni, iznīdējot pilsoniskos tikumus un ieradumus.

Raugoties no šīs perspektīvas, būtiska loma mūsu reģiona demokrātiskajā transformācijā ir bijusi tiem ļaudīm, kuri, būdami īsti savas dzimtenes patrioti, ir uzauguši citās valstīs, jo, sākoties padomju okupācijai, bija spiesti doties bēgļu gaitās un pēc Otrā pasaules kara nonāca Rietumu demokrātijās.

Nepieciešamība doties prom no savas dzimtenes padomju režīma agresijas un represiju rezultātā ir bijusi milzīga traģēdija daudziem cilvēkiem. Taču šī dubultā piederība ir arī resurss, kuru var izmantot gan demokrātiskā politiskajā dzīvē, gan citās sabiedriskās dzīves sfērās – kā ekonomikā un kultūrā. Vienlaikus šīs īpašās pieredzes izmantošana uzliek lielu atbildību, jo nepārtraukti liek analizēt tā vai cita “rietumu” modeļa piemērotību dzimtenes apstākļiem. Dziļi izjusts patriotisms un dzimtenes mīlestība vienmēr ir jāpapildina ar kritisku situācijas analīzi.

Kopumā, raugoties uz patriotismu mūsdienu Eiropā, jāsecina, ka tā saukto veco un jauno dalībvalstu pieredze aizvien biežāk papildina viena otru kopīgas, eiropeiskas politiskās atbildības veidošanā. Patriotiska un atbildīga attieksme pret savu darbu no politiķa prasa ne tikai enerģiju, bet arī nezūdošu pacietību, izturību un paškritikas spēju. Tomēr kā galvenajam orientierim šajā darbā joprojām ir jākalpo tam, ko pirms sešiem gadsimtiem tik augstu vērtēja Itālijas pilsētvalstu republikāņi – mīlestībai uz savu dzimteni un savu tautu, kuras dāvātā uzticība ir jebkuras īstas politikas pamats.

Latvijas galvaspilsētas Rīgas centrā visi mūsu prieki un bēdas tiek atzīmēti pie Brīvības pieminekļa, uz kura iegravēti mūsu tautas grūtībās simtām reižu pārbaudīti vārdi: “Tēvzemei un Brīvībai”. Esmu pārliecināta, ka visos laikos un vietās šiem vārdiem ir sava dziļāka jēga, kuras piepildījums tomēr jāmeklē savā sirdī katram pašam.