Par konferenci “Eiropas Savienībai – 50.  Sasniegumi un nākotne”

	Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Atzīmējot Romas līgumu parakstīšanas 50.gadadienu, vakar, 2.aprīlī, Rīgas Latviešu biedrības namā notika Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un ES prezidentūras konference “Eiropas Savienībai – 50. Sasniegumi un nākotne”.

Attēlos: ES prezidējošās valsts – Vācijas Federatīvās Republikas – vēstnieks Latvijā Eberhards Šupiuss; Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja vēstniece Iveta Šulca, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Eiropas Komisijas Komunikācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors Klauss Hogards Serensens

Atzīmējot Romas līgumu parakstīšanas 50.gadadienu, 2.aprīlī Rīgas Latviešu biedrības namā notika Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un ES prezidentūras konference “Eiropas Savienībai – 50. Sasniegumi un nākotne”. Konferencē runāja par Eiropas Savienības izveides mērķiem, analizēja piecdesmit gados sasniegto un sprieda, kādēļ šī gadadiena ir nozīmīga arī Latvijai – valstij, kura ES pievienojās pirms trim gadiem.

Iepazīstinot ar konferences mērķiem, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca atgādināja, ka saskaramies ar uzticības krīzi Eiropas Savienībai no sabiedrības puses brīdī, kad liels skaits Latvijas iedzīvotāju gūst labumus no līdz šim nepieredzētas iespējas brīvi strādāt, pārvietoties un mācīties Eiropas universitātēs, saņemt neatmaksājamu finansiālu atbalstu un dzīvot ar drošām valsts ārējām robežām. Varbūt tas ir tādēļ, ka uztveram to kā pašsaprotamu, jautāja I.Šulca un aicināja kopīgi vērtēt sasniegto un piedāvāt risinājumus, lai Eiropas projekts arī turpmāk būtu veiksmes stāsts.

Konferencē ievadvārdus teica Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieks Latvijā Eberhards Šupiuss un Itālijas Republikas vēstnieks Latvijā Ferdinando Dzedza. E.Šupiuss uzsvēra, ka Eiropas veiksmes stāsta pamatā ir Eiropas Savienības kopīgās vērtības: valstu dažādība, vārda brīvība un iecietība. Savukārt F.Zezza teica, ka jāatgriežas pie jautājuma par Eiropas Konstitūciju apspriešanas, atzīmējot, ka ES nav birokrātu un politiķu īpašums, bet tā pieder cilvēkiem un nav iespējama bez pilsoņu entuziasma un nodošanās kopīgiem mērķiem.

Runu par Romas līgumu nozīmi konferencē teica Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (skat. tālāk).

Eiropas Komisijas Komunikācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors Klauss Hogards Serensens savā runā pieskārās globalizācijas problēmām, kas jārisina, veidojot Eiropu, piemēram, nabadzība Āfrikā, vides aizsardzība un enerģētikas politika. K.H.Sorensens uzsvēra pārvaldības un savstarpējās uzticēšanās nozīmi, lai vēl pēc 50 gadiem varētu teikt, ka 2007.gadā ES līderi ir attaisnojuši tiem uzticēto atbildību.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs, runājot par Latvijas lomu Eiropas nākotnē, atzīmēja, ka “piederība Eiropas Savienībai pati par sevi negarantē mūsu valsts iedzīvotāju labklājības un dzīves kvalitātes uzlabošanos, kas ir šobrīd galvenais Latvijas mērķis”. Ministrs uzsvēra, ka jāstrādā tā, lai veicinātu līdzsvarotu izaugsmi un mazinātu atšķirības starp dalībvalstu bagātajiem un nabadzīgajiem reģioniem ekonomiskās un sociālās attīstības jomā. “Veicinot zināšanās balstītu uzņēmējdarbību, investīcijas pētniecībā un cilvēkos, Latvija spēs sekmīgi nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi, sniedzot ieguldījumu Eiropas kopējā attīstībā,” sacīja A.Štokenbergs.

Latvijas Universitātes profesore Maija Kūle aplūkoja Eiropas Savienības veidošanu no filozofes skatpunkta, kā galveno izvirzot domu, ka Eiropa ir nākotnes projekts, nevis pagātnes seku rezultāts.

Par jauniešu dimensiju Eiropas nākotnei runāja kluba “Māja – jaunatne vienotai Eiropai” prezidente Inga Ulmane, apliecinot, ka jaunieši ir gatavi turpināt Eiropas veiksmes stāstu.

Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis norādīja uz Eiropas vērtībām Latvijas pašvaldībās. Iestāšanās ES pašvaldību pārstāvjiem ir devusi trīs lietas: pirmkārt, iespējas saņemt atbalstu no Eiropa strukturālajiem fondiem, veidot ES līmeņa dzīves vidi sev apkārt, veikt brīvu informācijas, kontaktu un pieredzes apmaiņu; otrkārt, tiesības izteikt savu viedokli un piedalīties lēmumu izstrādē un pieņemšanā, tātad uzņemties arī atbildību par tiem un, treškārt, pienākumu piedalīties procesos, kas notiek ES, un sniegt atbalstu valstīm arī ārpus ES.

Eiropas Komisijas informācijas punkta “Europe Direct” vadītāja Talsos Aija Svarinska stāstīja par Eiropas Komisija informācijas punktu “Europe Direct” uzdevumu – izplatīt informāciju par Eiropas Savienības politikām un programmām, kā arī atskatījās uz triju gadu veikumu Kurzemē, kas ik gadu tiek dokumentēts arī filmā “Kurzeme Eiropas Savienībā”, par kuras vadmotīvu izvēlēts Eiropas Komisijas komunikācijas politikas virziens – stāstīt, lai saprastu, klausīties, lai sadzirdētu. Pavisam Eiropas Savienībā darbojas 400 Eiropas Komisijas informācijas punkti “Europe Direct”.

Konferences noslēgumā radio SWH žurnālists Ģirts Salmgriezis runāja par ES un pilsoņu dialoga meklējumiem. Žurnālists pieskārās problēmām komunikācijā starp ES institūcijām un tās pilsoņiem, piemēram, par sasaistes trūkumu ES sadarbībā ar sabiedrību arvien vairāk izmantojot audiovizuālo komunikāciju, ES ziņojumu neievietošanu ES latviešu valodas portālos un nacionālajā politikā, izmantojot Eiropas Savienību kā “buferi” saviem nepopulārajiem lēmumiem.

Konferencē piedalījās apmēram 250 dalībnieki – NVO, valsts pārvaldes un pašvaldības institūciju pārstāvji, ES lietu eksperti, Eiropas Komisijas informācijas punktu “Europe Direct” un dažādu informācijas centru darbinieki, augstskolu, zinātnisko institūtu, uzņēmēju, ES dalībvalstu un kandidātvalstu un mediju pārstāvji, kā arī EK pārstāvniecības, ES informācijas aģentūras un Ārlietu ministrijas rīkotā vidusskolēnu konkursa “Latvijas cilvēku stāsti par Eiropu” rezultātā izvirzītie Latvijas iedzīvotāji.

Konferences dalībnieki varēja iepazīties arī ar informāciju par Romas līgumu parakstīšanu un Eiropas Savienības izveidošanas vēsturi, kas bija atspoguļota informatīvajos stendos.

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa

Valsts prezidentes runa “Romas līgumu nozīme šodien” konferencē “Eiropas Savienībai – 50. Sasniegumi un nākotne” 2007.gada 2.aprīlī Rīgas Latviešu biedrības namā:

Ekselences, dāmas un kungi!

Man ir patiess prieks, ka šodien esam pulcējušies, lai atzīmētu Romas līgumu 50.gadskārtu. To pamatoti var uzskatīt par vēsturisku notikumu, jo Romas līgumu parakstīšana 1957.gada martā iezīmēja ceļu Eiropas Savienības izveidošanai un tai jaunajai, vienotajai Eiropai, ko pazīstam tagad.

Romas līgumi radīja pamatu jaunai sadarbības pakāpei starp valstīm, kuras tikai dažus gadus iepriekš bija karojušas savā starpā. Ar pārbaudes un kontroles svirām šie līgumi ļāva pārvarēt bailes un neuzticību. Tie ļāva radīt pārliecību, ka vēl pavisam nesenais pretinieks postošajā Otrajā pasaules karā vairs nelolos ļaunus nodomus pret saviem kaimiņiem. Ne velti Beļģijas ārlietu ministrs Pauls Henrijs Spāks (Paul-Henri Spaak), tos parakstīdams, sacīja, ka “šī diena kļūs par vienu no lielākajām dienām Eiropas vēsturē”. Romas līgumi bija patiesi unikāli, jo tie iezīmēja mērķus un uzdevumus, kas ir sasniedzami, valstīm darbojoties kopā. Pateicoties šai sadarbībai, katra dalībvalsts, gadiem ritot, spēja panākt ilgtspējīgu attīstību, drošību, stabilitāti un labklājību.

Derētu atsaukt atmiņā arī to, kas vairumam eiropiešu, paldies Dievam, pēdējo 50 gadu laikā nav bijis jāpiedzīvo. Tie ir divi pasaules kari un to radītais posts. Šajā kontekstā miera ceļš, kuru Eiropa ir gājusi pēdējo pusgadsimtu, ir ārkārtīgi liels panākums. Tas kļūst vēl nozīmīgāks, ja izvērtējam faktu, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, atbrīvojušās no komunisma jūga, ir guvušas iespēju pievienoties Eiropas Savienībai, pārvarot kontinenta pusgadsimtu ilgušo piespiedu sašķeltību.

Ekselences, dāmas un kungi!

Atskatoties pagātnē, kā to darām šodien, atzīmējot Romas līgumu 50.gadadienu, mēs redzam, ka šie vēsturiskie līgumi 1957.gadā iezīmēja patiesi jaunas politikas nostādnes. Tagad, 2007.gadā, mums atkal ir nepieciešamas jaunas pieejas un nostādnes. Par spīti Eiropas Savienības vērā ņemamajiem panākumiem, nebūt ne viss Eiropā izdodas tā, kā mēs to vēlētos. Joprojām nav panākta vienošanās jaunam līgumam par konstitūciju Eiropai. Turklāt vairākās vecajās dalībvalstīs ekonomiskā izaugsme ir palēninājusies un bezdarbs ir kļuvis par ilgstošu likstu.

Romas līgumi savulaik lika pamatu brīvai personu, preču, pakalpojumu un kapitāla kustībai, kā arī kopējai lauksaimniecības politikai, godīgas konkurences veicināšanai un tiesību sistēmu saskaņošanai. Tie visi ir acīmredzami ieguvumi. Bet vai četras pamatbrīvības šodienas Eiropā darbojas visā to pilnībā? Bieži vien virsroku gūst ērtie un pierastie aizsargmehānismi, kas ir bijuši noderīgi pagātnē, taču šodien mums vairs neder. Šajā laikmetā mums ir reālistiski jāraugās uz globalizāciju un tās jaunajiem izaicinājumiem. Neizbēgami nonāksim pie secinājuma: ja Eiropa vēlas palikt konkurētspējīga, tad tai būs vajadzīgs daudz spēcīgāks sacensības spars. Protekcionisma ceļš vairs nav derīgs. Tas var vienīgi sagraut, nevis aizsargāt Eiropas labklājību.

Zīmīgi, ka vairākās valstīs interese un atbalsts par Eiropas lietām ir samērā zems. Arī Latvija te nav izņēmums. Kā rāda pēdējie Eirobarometra pētījumi, 40% Latvijas iedzīvotāju nekad nav meklējuši informāciju par Eiropas Savienību, un lai gan aptuveni puse (51%) tai uzticas, tikai viena piektā daļa (21%) uzskata, ka Eiropas Savienība ņem vērā viņu viedokļus. Latvijā, tāpat kā daudzās citās dalībvalstīs, ir izplatījies uzskats, ka ES negatīvi ietekmē dzīves līmeni.

Tas ir paradoksāls secinājums, ja ņemam vērā, ka 40% iedzīvotāju vispār neinteresējas par Eiropas Savienību. Tas liek jautāt, vai mūsu spriedumi bieži vien nav aizspriedumaini? Vai nav tā, ka Briselei reizēm tiek uzvelts tas, ko tā nebūt nav pelnījusi, un vai nav tā, ka Eiropas lietas kļūst par iekšpolitisko notikumu ķīlniecēm? Bieži vien politiķiem ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā, ir ērtāk novelt dažādas kaites un vainas uz kaut kādiem mistiskajiem “eirokrātiem” Briselē.

Kad lietas nerit raiti un gludi, kā tas ir šodienas Eiropā, viens otrs noteikti sev jautā: vai šādā situācijā būtu jāsvin jubilejas un vai daudzi no mūsu panākumiem nav palikuši pagātnē? Manuprāt, pārejošas problēmas un ligas tomēr nedrīkstētu aizēnot Eiropas integrācijas patiesos sasniegumus, kas ir pārvērtušas mūsu kontinentu mieru radošā un stiprinošā spēkā, kam nav precedenta pasaules vēsturē. Romas līgumu 50.gadskārta liek vēlreiz to apzināties. Romas līgumi ir apliecinājums, ka Eiropas iedzīvotājiem arī ļoti grūti jautājumi ir atrisināmi, ka arī ļoti atšķirīgi viedokļi ir apvienojami, ja vien politiķi ir valstsvīri un ja vien viņiem ir kopēja vīzija, kas viņus vieno. Šāda vīzija ir vajadzīga arī šodien, lai risinātu Eiropas sasāpējušos jautājumus.

Ekselences, dāmas un kungi!

Romas līgumi joprojām mums ir paraugs, kā rast risinājumus saspīlētiem jautājumiem. Tie ir divu gadu ilgu un grūtu sarunu rezultāts, kuru veiksmīgam iznākumam brīžiem neesot ticējuši pat vislielākie optimisti, jo viedokļu atšķirības toreizējo sešu dalībvalstu starpā bija ievērojamas. Dažos jautājumos pat bija jāsaskaras ar diametrāli pretējām pieejām.

Tādēļ Romas līgumi papildus ir nozīmīgi ar izpratni, ka Eiropas kopējie mērķi nav sasniedzami tikai ar ekonomisku sadarbību. Eiropai ir jābūt savienībai, kuru vieno kopējas vērtības un patiesi centieni šīs vērtības iemiesot dzīvē. Romas līgumi iezīmē šo vērtību kopumu, kas ir licis drošu pamatu sadarbībai starp nu jau 27 dažādām Eiropas valstīm. Šīs vērtības ir: brīvība, demokrātija, cilvēktiesību ievērošana, tiesiskums, vienlīdzība, solidaritāte un iecietība. Eiropas integrācija nekad nebūtu novedusi pie tiem panākumiem, kas sasniegti šodien, ja tā no pašiem pirmsākumiem nebūtu balstīta nesatricināmā kopēju vērtību pamatā.

Viena no Romas līgumu preambulām skaidri iezīmē Eiropas Savienības paplašināšanās perspektīvu, aicinot “Eiropas pārējās tautas, kurām tādi paši ideāli, pievienoties šiem centieniem”. Atcerēsimies laiku, kad tika parakstīti Romas līgumi, – tas bija īsi pēc traģiskajiem 1956.gada notikumiem Ungārijā. Romas līgumi bija drosmes un nākotnes vīzijas caurvīti teksti, kam neapšaubāmi bija būtiska nozīme politiskajās diskusijās par Eiropas Savienības vēsturisko paplašināšanos 2004. un 2007.gadā.

Jau pirms 50 gadiem tiem, kuri parakstīja Romas līgumus, bija skaidrs, ka pasaules arēnā Eiropa var sasniegt taustāmus panākumus tikai un vienīgi kopdarbojoties. Zīmīgi ir toreizējā Vācijas kanclera Konrāda Adenauera vārdi, kas teikti Romas līgumu parakstīšanas priekšvakarā: “Tikai vienota Eiropa tiks sadzirdēta un cienīta šodienas pasaulē.” Tikpat nozīmīgi kā toreiz šie vārdi ir arī šodien, it īpaši paturot prātā, ka ārpolitika ir viena no jomām, kur Eiropas pilsoņi sagaida no Eiropas aktīvāku un efektīvāku darbību, novēršot krīzes, stiprinot drošību un apkarojot terorismu.

Ekselences, dāmas un kungi!

Pirms dažām dienām Eiropas Savienības galotņu tikšanās laikā tika pieņemta Berlīnes deklarācija. Mēs ļoti ceram, ka tā kļūs par soli ceļā uz vienošanos Eiropas Konstitūcijas jautājumā. Šāda vienošanās ir ļoti vajadzīga, jo Eiropai ir jārisina daudzi neatliekami jautājumi un, lai spētu to darīt, tai ir jābūt rīcībspējīgai. Rīcībspējīga Eiropa ir mūsu kopējais mērķis. Tā ir bijusi un paliek vairāku eiropiešu paaudžu kopējs sapnis. Franču rakstnieks un domātājs Antuāns de Sent-Ekziperī reiz ir teicis: “Ja tu vēlies uzbūvēt kuģi, tad neliec cilvēkiem gāzt kokus un nesāc dalīt pienākumus, bet pamodini viņos ilgas pēc bezgalīgās jūras tāles.” Strādājot kopā un veidojot Eiropu, mums, Eiropas tautām, ir jābūt kopīgām ilgām pēc vienotas Eiropas. Tas ir augsts un grūti sasniedzams mērķis, bet tas ir mērķis, par kuru ir vērts cīnīties. Esmu pārliecināta, ka agrāk vai vēlāk mēs to spēsim sasniegt.