Par Vēsturnieku komisijas 20.rakstu sējumu

Vēsturnieku komisija ir izdevusi kārtējo, jau 20.rakstu sējumu “Latvija un Austrumeiropa. 20.gadsimta 60.–80.gadi”. Krājuma atvēršana notika vakar, 3.aprīlī, Rīgas pilī.

Grāmata pamatos veidota uz 2006.gada 10.oktobra konferencē nolasīto referātu bāzes. Darba tapšanā tika iesaistīti Latvijas, ASV, Lietuvas, Zviedrijas, Ukrainas un Rumānijas vēsturnieki.

Rakstu krājums interesants ar to, ka Vēsturnieku komisija tajā pirmo reizi ir pievērsusies Latvijas padomju perioda (20.gs. 60.–80.gadu) vēstures pētniecībai. Līdz šim Vēsturnieku komisija galvenokārt pētīja Latvijas 40.–50.gadu vēsturi. Valsts prezidente grāmatas ievadā atzīmē: “Es ļoti vēlētos redzēt, ka ne tikai vēsturnieki, bet arī citu akadēmisko disciplīnu pārstāvji pievērstos šim periodam, jo būtu vērtīgi to apskatīt ne tikai no profesionālā vēsturnieku viedokļa, bet arī no citu sabiedrisko zinātņu – socioloģijas, politoloģijas, arī literatūras, psiholoģijas – viedokļa.” Viens no interesantiem šī perioda vēstures aspektiem ir jautājums par Baltijas padomju republiku specifiku kopējā PSRS kontekstā.

Grāmatā aplūkots plašs tematu loks: autori pievērsuši uzmanību Latvijas jaunatnes pretošanās atsevišķām izpausmēm, Valsts drošības komitejas darbībai, reliģiskajām minoritātēm Latvijā komunistiskā režīma apstākļos, trimdas izdevumu cenzūrai Latvijas PSR, padomju ideoloģijas ietekmei uz muzeju darbību, baltiešu ieguldījumam padomju sporta attīstībā, Baltijas jautājumam 60.gadu starptautiskajās attiecībās u.c. jautājumiem. Kopumā grāmatā ievietotie raksti aptver visai daudzveidīgu pētījumu loku un parāda pašreizējo apskatāmā vēstures posma izpētes stāvokli.

Valsts prezidenta preses dienests

Runa Vēsturnieku komisijas rakstu 20.sējuma “Latvija un Austrumeiropa. 20.gadsimta 60.–80.gadi” atvēršanā 2007.gada 3.aprīlī Rīgas pilī:

Augsti godātais ministra kungs [ārlietu ministrs Artis Pabriks], godātie Saeimas deputāti, ekselences vēstnieki, vēsturnieki, godājamais Vēsturnieku komisijas priekšsēdētāja kungs [Andris Caune]!

Es vēlos no sirds apsveikt Latvijas Vēsturnieku komisiju ar šo apbrīnojamo sasniegumu – astoņu gadu garumā ir publicēti nu jau 20 sējumi un tajā pašā laikā ir arī notikušas visas šīs konferences, uz kurām vairums sējumu balstās, tās ir sniegušas izdevību daudz un dažādu valstu vēsturniekiem katram ar savu intelektuālās attīstības gaitu, katram ar savas vēsturnieku skolas perspektīvu sanākt kopā, nākt katram ar saviem pētījumiem, datiem, atklājumiem un secinājumiem, bet arī, kas man šķiet tik pat būtiski, veikt domu apmaiņu, rast ierosmi tālākiem darbiem.

Šis 20.sējums nāk kā vainagojums iepriekšējiem, kas koncentrējās uz abu okupāciju smagākajiem periodiem, arī uz tiem periodiem, kas latviešu tautai nesa vissmagākos zaudējumus un nāca ar vissmagākajām konsekvencēm. Šis 60.–80.gadu posms paver jaunu lapu tajā nozīmē, ka tajā brīdī visas kara šausmas jau bija aiz muguras, auga jauna paaudze, kas karu nebija pieredzējusi, Padomju Savienības vara bija nostabilizējusies kā vēl nekad, tā bija liela un spēcīga kodolvara ar sev ļoti paklausīgām satelītvalstīm un ar sava iespaida taustekļiem, kas sniedzās ļoti tālu pasaulē gan tiešā veidā uz zināmām valstīm, kas bija tikpat kā Padomju Savienībai pakļautas, gan arī tādām, kurās tā dažādos veidos savu iespaidu darīja manāmu.

Šīs varenības laikā šeit, Latvijā, uzauga paaudzes, kam tāda iekārta bija viņu ikdiena, tā bija viņu dzīve, vienīgā, ko viņi pazina. Ļoti daudzi, kā man ir stāstīts, no vecākās paaudzes ļaudīm apzināti izvairījās daudz ko stāstīt gan par saviem mierīgajiem jaunības laikiem pirms kara, gan arī par kara laika notikumiem, kas gluži neatbilda tā laika oficiālajai propagandai un viedoklim. Tie, kas bija bijuši deportēti un kam laimējās atgriezties vēl dzīviem, īpaši vairījās stāstīt par piedzīvoto vai nu tādēļ, ka viņi bija tik dziļi psiholoģiski traumēti, ka tas viņiem bija sāpīgi, vai nu tādēļ, lai pasargātu savus radus un pēcnācējus no iespējamām represijām, ja viņi par to sāktu runāt, baidos, ka dažkārt arī vienkārši tādēļ, ka viņi juta, ka viņus nesaprastu, jo tie ļaudis, kas bija palikuši Latvijā, bija pēc kara dzīvojuši tā laika un tās sistēmas normālos apstākļos. Kā man daudzi represētie ir stāstījuši, viņi īstenībā neatrada sapratni pie saviem līdzcilvēkiem un pat ne pie radiniekiem, kas nebija pārdzīvojuši to pašu, ko viņi.

Nostiprinājās politiskā vara, politiskā ideoloģija, ekonomiskā sistēma un varētu teikt, ka tauta bija pakļauta šai sistēmai, neredzēja nekādas alternatīvas, nekādas iespējas. Tajā brīdī nevarēja vairs runāt par kolaboracionismu ar sistēmu, tā bija līdzdzīvošana un izdzīvošana, kurā vairāk vai mazāk aktīvi ļaudis tikai iesaistījās valdošās ideoloģijas atbalstā un propagandēšanā. Bija aktīvi sistēmas aizstāvji, balstītāji, bija tās darboņi un citi, kas to piecieta, varbūt tāpat tai simpatizēja, tikai ne tik aktīvi, un tie, kas tai nesimpatizēja, jau bija apraduši ar domu, ka viņu domas ir jāpatur klusā sirds slepenībā.

Bet interesanta lieta, ka tajā pašā laikā un tieši 60.gados parādās starp intelektuāļiem citas vēsmas – gleznotāji grib izrauties no sociālā reālisma, dzejnieki nāk ar vārsmām, ko dažā labā gadījumā esošā vara uzskata par subversīvām, un dažam, piemēram, Vizmai Belševicai, tas beidzās ar publicēšanas aizliegumu uz ilgu laiku. Arī mūziķi savā darbā atraisās, rakstnieki, lai gan viņiem ir uzdoti šabloni un modeļi, viņiem stingri seko Rakstnieku savienība un viņi tiek dāsni apbalvoti par savu paklausību un rātnumu ar dažādām privilēģijām, arī rakstnieki jau atrod veidus pat prozas darbos izteikt zināmu protestu. It sevišķi tas ir manāms dramatiskās prozas, tātad teātra darbos, kur kopā ar aktiera darbību zāle reaģē uz kaut ko tādu, kas cenzoram bija paslīdējis garām.

Tas ir ārkārtīgi interesants periods, ļoti daudzi tā liecinieki vēl šodien ir dzīvi un mūsu vidū, un katrs to, protams, atceras no sava personiskā redzesloka, no savām jaunības, bērnības atmiņām. Man šķiet, ka vēsturniekiem tas ir liels izaicinājums par šo periodu savākt objektīvas liecības, dokumentāciju, saprotot, ka tajā laikā, protams, bija oficiālā propaganda, ka arī statistika vienmēr tika pakārtota partijas prasībām, nevis jau dzīves reālajai īstenībai. Tomēr, man šķiet, ka te ir ļoti plašs un interesants darbības lauks, kur pluss ir tāds, ka papildus dokumentiem ir iespējams ievākt vēl dzīvu cilvēku liecības, vismaz viņu redzējumu un skatījumu uz to, kā toreiz bija, kā tas notika un kāds kurš bija cilvēks. Protams, ir arī objektivitāte un distance, tā mums būs, jāpagaida varbūt vēl kādu paaudzi, kas tad varēs tiešām ar pietiekamu emocionālo atkāpi uz šo pieredzi noskatīties. Bet ir vērtīgi, ka šis darbs ir sākts. Man šķiet, šis spertais solis ir ārkārtīgi svarīgs. It īpaši svarīgs tas ir tādēļ, ka citu liecību kā vien oficiālā propaganda tajā laikā nebija, bet ir pienācis pēdējais laiks, lai nāktu arī citādi redzējumi un skatījumi uz šo periodu un lai Latvijas iedzīvotāji, cerams, iepazīstoties ar šiem pētījumiem un rakstiem, pārdomātu un pārvērtētu to, kas toreiz notika, arī savas toreizējās nostājas, salīdzinot tās ar to, ko viņi vēlāk dzīvē ir piedzīvojuši.

Man šķiet, ka šis varētu būt ārkārtīgi rosinošs un vērtīgs sākums. Es ceru uz iespējamiem tālākiem darbiem, it īpaši tādiem, kas varētu būt pielāgoti vidusskolas vecuma audzēkņiem. Man katrā ziņā gribētos novēlēt, lai šis sējums, tāpat kā iepriekšējie, būtu pieejams pēc iespējas plašākam ļaužu lokam Latvijā, pilsētās un laukos, ne tik vien skolu bibliotēkās, bet arī publiskās bibliotēkās un dažādās iestādēs.