Nosūtot vēstuli Ministru prezidentam par Tiesībsarga institūcijas tiesisko nostiprinājumu

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 4.aprīlī nosūtījusi vēstuli saistībā ar Tiesībsarga institūciju Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim:

“2006.gada 6.aprīlī, pamatojoties uz Valsts prezidenta 2004.gada 16.jūnijā izteikto likuma ierosinājumu, Saeima pieņēma Tiesībsarga likumu, paredzot tā spēkā stāšanos 2007.gada 1.janvārī.

Jāatzīst, ka Tiesībsarga institūcijas pilnvērtīga darbības uzsākšana, sākot ar šā gada 1.janvāri, zināmā mērā bija aizkavēta tā iemesla dēļ, ka parlamentam neizdevās pietiekoši ātri un izsvērti atrast piemērotu kandidatūru Tiesībsarga amatam.

Minētā amata kandidātu meklēšanas procesa un ar to saistīto diskusiju rezultātā, esmu nonākusi pie secinājumiem, ka būtu jāturpina stiprināt Tiesībsarga institūcija Latvijā un šajā virzienā būtu jāveic arī attiecīgs darbs pie normatīvo aktu pilnveidošanas.

Izmantojot šo izdevību, vēršos pie Jums ar lūgumu izstrādāt attiecīgus grozījumus, kas turpmāk nākotnē varētu paplašināt to personu loku, kas varētu kļūt par cienījamiem pretendentiem uz šo visā demokrātiskā pasaulē ļoti nozīmīgo un augsti godā turēto amatu un neradītu šaubas par iespēju pārlieku viegli atlaist Tiesībsarga amatā ieceltu personu gadījumos, ja tā savā darbībā ir bijusi pietiekami kritiska attiecībā uz likumdevēja un izpildvaras darbu un nav pakļāvusies politiskām manipulācijām.

Pirmkārt, manuprāt, būtu jāpārskata Tiesībsarga likuma 10.panta otrajā daļā Saeimas izmainītā Tiesībsarga atlaišanas kārtība, padarot to stingrāku. Vēlos vērst Jūsu uzmanību uz to, ka Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja savā 2003.gada 8.septembra rekomendācijā Nr.1615 aicina valstis, lai nodrošinātu ombuda institūcijas efektīvu darbību, noteikt, ka ombuda ievēlēšanai un atbrīvošanai no amata ir nepieciešams kvalificēts balsu vairākums, kas nodrošinātu arī atbalstu no partijām, kas nav valdībā.

Otrkārt, Kriminālprocesa likuma 120.pants jāpapildina ar jaunu daļu, kas nostiprina Tiesībsarga likumā paredzēto Tiesībsarga kriminālprocesuālo imunitāti.

Treškārt, būtu jāparedz papildu garantijas (līdzīgas tiesnešiem), lai arī strādājošus tiesnešus motivētu ieņemt Tiesībsarga amatu, proti:

1) Tiesībsarga algas (koeficienta) paaugstināšana, lai tā nebūtu mazāka par Augstākās tiesas tiesneša algu;

2) paredzēt iespēju tiesnešiem atgriezties amatā pēc Tiesībsarga pilnvaru izbeigšanās;

3) papildināt Tiesnešu izdienas pensiju likuma 3.pantu ar normu, kas ļautu Tiesībsarga amatā nostrādāto laiku ieskaitīt izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju.

Ceturtkārt, kā jau tas tika norunāts Tiesībsarga likumprojekta izskatīšanas gaitā Saeimā, ir jāturpina citu ar Tiesībsarga darbības nodrošināšanu saistīto likumu pilnveidošana, kas palīdzētu nostiprināt Tiesībsarga institūcijas statusu un padarītu tās darbību efektīvāku. Proti, Saeimas Kārtības rullī jāparedz Tiesībsarga tiesības iepazīstināt Saeimu ar savu ikgadējo ziņojumu, uzstājoties Saeimas plenārsēdē, kā arī tiesības piedalīties valsts budžeta apspriešanā, lai aizstāvētu Tiesībsarga biroja finansējuma pieprasījumu.

Uzskatu, ka būtu jāveic papildinājumi Ministru kabineta iekārtas likuma 17.pantā, paredzot Tiesībsargam tiesības piedalīties Ministru kabineta sēdēs ar padomdevēja tiesībām.

Tāpat ir svarīgi Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēt administratīvo atbildību:

1) par pieprasītās informācijas nesniegšanu Tiesībsargam,

2) par Tiesībsarga likuma 23.panta ceturtajā daļā minēto iesniegumu, sūdzību vai priekšlikumu savlaicīgu neiesniegšanu Tiesībsarga birojam vai to satura pārbaudīšanu un izpaušanu (23.panta piektā daļa).

Lai efektīvi īstenotu Tiesībsarga likumā paredzētās Tiesībsarga pārbaudes tiesības, likumā “Par valsts noslēpumu” jāparedz Tiesībsarga tiesības izmantot valsts noslēpumu, papildinot likuma 12.panta trešo daļu.

Vēlos norādīt, ka būtu nepieciešams pārskatīt arī tos likumus, kuros joprojām Tiesībsarga institūcijas vietā ir minēts “Valsts cilvēktiesību birojs”, kā, piemēram, Latvijas Sodu izpildes kodeksā, Satversmes tiesas likumā un likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”.

Noslēgumā vēlos paust savu viedokli, ko esmu izteikusi arī savas publiskās uzstāšanās laikā konferencē “Ombuda institūcija demokrātiskā un tiesiskā valstī” 2006.gada 4.decembrī. Proti, esmu pilnīgi pārliecināta, ka Tiesībsarga institūcijas autoritātes paaugstināšanai, Tiesībsarga statuss ir jānostiprina Satversmē līdzīgi kā to jau ir izdarījušas lielākā daļa Eiropas valstu, tai skaitā mūsu tuvākie kaimiņi – Lietuva, Igaunija, Zviedrija, Somija, Dānija, Vācija, Austrija un arī Krievija.

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja savā 2003.gada 8.septembra rekomendācijā Nr.1615 ir norādījusi, ka ombuda institūcijas nostiprināšana konstitucionālā līmenī ir priekšnoteikums efektīvai šīs institūcijas darbībai. 25 Eiropas valstis to jau ir izdarījušas.”

Valsts prezidenta preses dienests