"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Vērojumi Vācijas Federatīvās Republikas galvaspilsētā Berlīnes mūra krišanas desmitās gadskārtas dienās.

Šajā numurā — attēlos

No vairāk nekā simt kilometru garā mūra berlīnieši vēsturei saglabājuši pārdesmit metru. Vēl pirms desmit gadiem šķietami varenais mūris tagad ir suvenīru kārotāju izrobots, un atsegtā tērauda armatūra liecina, ka neviena impērija nav bijusi mūžīga

Aizejošais gadsimts, kas jau pavisam plāns nodilis, vēsturē ieies kā visasiņainākais vēstures posms, kas cilvēces leksikā ienesa trīs baisus, līdz tam nezinātus jēdzienus: "pasaules karš", "atombumba" un "aukstais karš". Atzīstot, ka mēs, šī gadsimta cilvēki, esam atbildīgi par jaunam gadu tūkstotim nododamo mantojumu, ir ļoti svarīgi vēl atlikušajos mēnešos sakārtot aizejošā laikmeta bilanci.

Liekas, tieši šīs izjūtas vienoja simtiem tūkstošu cilvēku, kas šonedēļ Vācijas galvaspilsētā piedalījās Berlīnes mūra krišanas desmitās gadskārtas svinībās. Līdzās vāciešiem Berlīnes ielās bija tūkstošiem amerikāņu, angļu, francūžu, kanādiešu, zviedru, norvēģu, ķīniešu, būtībā visu kontinentu pārstāvju. Taču visvairāk ārvalstu viesu pulkā tomēr bija eiropiešu. Likumsakarīgi. Arī abi pasaules kari sākās Eiropā, un arī aukstā kara epicentrs bija Eiropā, Vācijā, pie Berlīnes mūra.

Vērojot vāciešu priecīgās sejas, bija jādomā par to, ka tieši Berlīnes mūra, šī komunistiskās ļaunuma impērijas relikta, krišana iezīmēja sašķeltās vācu tautas atkalapvienošanos vienotā vācu nācijā. Taču, iejūtoties svinību kopīgajā noskaņā, radās daudz plašāku izjūtu gamma. Globālās piederības izjūta un pārliecība par mūsu visu iesaistītību kopīgajā civilizācijas liktenī.

Protams, berlīnieši šīs novembra dienas izjuta daudz konkrētāk: kā desmito gadskārtu, kopš brālis atkal var netraucēti apciemot brāli Berlīnes otrā malā, un kungs labākajos gados (varbūt slepus no sievas) — iegriezties uz kafijas tasi pie savas kādreiz mūra atšķirtās pirmās mīlestības. Daudziem bijušās Austrumvācijas iedzīvotājiem tas nozīmē arī beidzot iegūtu iespēju runāt ar draugu vai kaimiņiem, nebaidoties, ka viņa domas tiks pēc tam iegrāmatotas "Stasi" (VDR slepenā dienesta) arhīvā.