"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Vērojumi Vācijas Federatīvās Republikas galvaspilsētā Berlīnes mūra krišanas desmitās gadskārtas dienās.

Šajā numurā — attēlos

Sarunās ar berlīniešiem bija arī jūtams, ka šie desmit gadi kopš mūra krišanas un deviņi gadi kopš Vācijas atkalapvienošanās viņos nebūt nav raisījuši tikai pozitīvas emocijas vien. Neraugoties uz milzu resursiem, ko Vācijas federālā valdība ik gadu atvēl jaunajām federālajām zemēm valsts austrumu daļā dzīves līmeņa izlīdzināšanai, joprojām vērojama dzīves standarta atšķirība. Piemēram, bezdarba līmenis Vācijas austrumu apgabalos, pēc "USA Today" datiem, sasniedz pat 35 procentus, un 65 procenti šo apgabalu iedzīvotāju nejūtoties piederīgi vienotajai Vācijai. Kaut gan šis pats amerikāņu laikraksts arī atzīst, ka tikai nedaudzi vācieši valsts austrumu reģionos vēlētos atgriezties komunistiskajā sistēmā.

Acīmredzot vācu nācijai pašas smagākās izrādījušās psiholoģiskās problēmas, kad sociālistiskās iekārtas nodrošinātā pieticīgā dzīve palikusi atmiņā kā pelēka, taču droša bezrūpības oāze. (Kaut Vācijas Demokrātiskajā Republikā, pateicoties Padomju Savienības ekonomiskajām injekcijām, bija augstākais dzīves standarts tā sauktajā sociālistiskās sadraudzības valstu nometnē). Acīmredzot daudzi vecākās un vidējās paaudzes cilvēki joprojām nav sadūšojušies jaunajām iespējām, kas prasa personīgu iniciatīvu, un parazitē atmiņās par totalitārās valsts garantēto dzīves minimumu. Ar līdzīgu psiholoģisku problēmu mēs sastopamies arī Latvijā. Taču mūsu valsts pilsoņiem, atšķirībā no bijušās VDR iedzīvotājiem, nav "lielā un bagātā brāļa" (Vācijas Federatīvā Republika) un jāpaļaujas vien uz pašu spēkiem. Vāciešu situācija ir — ekonomiskā un sociālā nozīmē— daudz labvēlīgāka, taču līdz ar to psiholoģiski sarežģītāka. Ja ir kāds, kurš tev palīdz, tad arī liels vilinājums gaidīt, lai šī palīdzība būtu vēl lielāka. Rodas arī kārdinājums salīdzināt sevi, — šīs palīdzības ņēmēju, ar pašu palīdzības devēju. Palīdzības devējam savukārt tās saņēmējs liekas nepateicīgs un iniciatīvas nabags...

Pārrunājot šīs specifiskās vāciešu problēmas dažādu valstu žurnālistu pulkā, radās vienprātīgs secinājums, ka tās nebūt nav tās smagākās. Tieši otrādi — sakāpinātās diskusijas vācu sabiedrībā mums, ārvalstu žurnālistiem, radīja pārliecību par šīs valsts milzīgo progresu, nodrošinot visiem iedzīvotājiem politisku vienlīdzību un sociālās garantijas.

Starptautiskā žurnālistu grupa, kas mūra krišanas jubilejas dienās pēc Vācijas federālās valdības ielūguma viesojās Berlīnē, bija savā ziņā unikāla. Sākumā piecpadsmit žurnālistu no Francijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas, Nīderlandes, Kanādas, Ungārijas, Lielbritānijas, Spānijas, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, publicisti un reportieri, kā arī kāda opozīcijas laikraksta žurnāliste no Baltkrievijas, kam vēlāk Berlīnē pievienojās arī vairāki ASV, Portugāles, Čehijas, Slovākijas un Polijas, un Krievijas žurnālisti, bija visnotaļ kolorīta sabiedrība. Taču, apkopojot dažu Berlīnē kopā pavadīto dienu pieredzi, jāsecina, ka bija arī kas vienojošs. Visi bijām rūdīti profesionāļi, un profesionālā pieredze izrādījās ļoti būtisks faktors. Ļoti zīmīgs man šajā kontekstā likās viena Krievijas žurnālista jautājums. Kādā no banketiem, cenšoties lauzt starp rietumvalstu un krievu žurnālistiem jūtamo vēsumu (atzīstos, ka no savas puses necentos to mazināt — pārāk dziļi atmiņā iespiedušies daudzu Krievijas žurnālistu ciniskie meli par mūsu valsti), šis kungs man pavaicāja: "Kā pie jums tur, Latvijā, īsti ir ar tām attiecībām starp latviešiem un krieviem? Vai tiešām ir tik briesmīgi, kā mūsu Krievijas prese raksta? Vai tikai mūsējie nav kārtējo reizi pārspīlējuši?"

Paprasīju, vai kolēģis pats bijis Latvijā. Izrādījās, ka pavecais kungs ilgus gadus Berlīnē pārstāvējis vienu no Padomju Savienības, pēc tam Krievijas vadošajiem laikrakstiem, bet par situāciju Latvijā līdz šim spriedis no savu tautasbrāļu apgalvojumiem. Tagad šim kungam pietika ar tikai dažiem manis minētiem Latvijas likumdošanas un ikdienas dzīves faktiem. Pielējis arī manu glāzi, krievu kolēģis aizkustinošā tiešumā iesaucās: "Iedzersim par to, lai arī starp mūsu valstīm tiktu nojaukts "Berlīnes mūris"!"

Atbildēju, ka Latvija šādu mūri nav cēlusi — tāpat kā Berlīnes mūris tika celts tikai no vienas, austrumu puses. Taču, negribot noraidīt draudzīgi pastiepto vīna glāzi, es savukārt piedāvāju: "Dzersim par žurnālistu atbildību — pret saviem lasītājiem un starptautisko sabiedrību."

Kad abi saskandinājām glāzes, mums pretim pastiepās vesels roku mežs — arī skots, francūzis, nīderlandietis, kanādietis… visi pārdesmit dažādu valstu žurnālisti, kas bija uzmanīgi sekojuši mūsu sarunai, pievienojās tostam par profesionālo atbildību.

Četras Berlīnē pavadītās dienas pirms desmit gadiem sagrautā mūra zīmē izrādījās ļoti būtiska žurnālistu profesionālā godīguma mēraukla. Vēl nekad nebiju izjutis tik dziļu profesionālo solidaritāti ar citu valstu kolēģiem, kā arī tik dziļu atbildību pret savu valsti. Jo vairāk tādēļ, ka "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors bija vienīgais mūsu valsts žurnālists Vācijas federālās valdības viesu grupā. Šī profesionālā solidaritāte izpaudās visdažādākajās situācijās un rezultējās visai plašā amplitūdā.

Bet par to — turpmākajos "Latvijas Vēstneša" numuros.

Turpmāk vēl

Pagātnes liecības pie Berlīnes mūra muzeja: vīri kādreizējās Vācijas Demo-krātiskās Republikas Tautas armijas uniformās pie laika zoba skartā VDR robežstaba, zem kādreiz tik izplatītajiem padomju impērijas simboliem

Drūmās pagātnes atmiņas. Berlīnes centrā saglabātais kādreizējā Čārlija kontrolpunkta sargtornis; Berlīnes mūra pastāvēšanas laikā Rietumberlīni ietvēra vairāk nekā divi simti šādu torņu

Berlīnes centrā saglabāts uzraksts angļu, krievu, franču un vācu valodā: " Jūs izbraucat no amerikāņu sektora"

Pagātnes rēgi Vācijas galvaspilsētas centrā pie Berlīnes mūra muzeja: kādreizējās VDR robežstabs un bareljefs no nama, kurā dzīvojis kādreizējais PSRS politiskais līderis Leonīds Brežņevs — savdabīga maskaviešu dāvana Berlīnei

Kādreizējā Berlīnes mūra zonā tūristiem tiek piedāvātas Padomju Savienības un Vācijas Demokrātiskās Republikas karavīru cepures un citi sagruvušās impērijas militārisma simboli