1992.gada 28.oktobra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Ozola kungs un Kides kungs! Darba laiks ir klāt – pulkstenis ir 15.01. Bērziņa kungs, man šķiet, runājas ar Bela kungu. Visus lūdzu ieņemt vietas! Tūdaļ, Vaivada kungs, mazlietiņ pagaidiet, lai deputāti ieņem vietas!

Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Frakcija “Satversme” pārtraukumā vēlreiz sanāca kopā, lai rūpīgi un nopietni apsvērtu šo jautājumu. Un jāsaka, ka mēs to darījām ar lielu atbildību, apzinoties šā jautājuma svarīgumu. Esmu pilnvarots nolasīt frakcijas “Satversme” paziņojumu:

“Frakcija “Satversme” uzskata, ka latviešu nācijas apvienošana ir viens no vissvarīgākajiem uzdevumiem, kas nepārprotami jāveic Latvijas Republikā, taču piedāvātais lēmuma projekts savā būtībā nav vērsts uz šā uzdevuma risināšanu, bet ir vēlētāju loka paplašinājums un pilsoņu naturalizācijas uzsākšana. Frakcija “Satversme” neatkāpjas no savas politiskās nostājas, ka naturalizāciju ir tiesīga uzsākt tikai Latvijas pilsoņu likumīgi ievēlēta Saeima. Tādēļ frakcija šā lēmuma pieņemšanā balsošanā nepiedalīsies. Frakcija aicina ar politisku izpratni novērtēt šo lēmumu un atkārtoti vēršas ar aicinājumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai Saeimas vēlēšanas sarīkotu pēc iespējas ātrāk.” Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Arī lauku deputātu frakcija vēlas sniegt savu paziņojumu. Lūdzu, Felsa kungs, tribīnē! Patlaban vārds, Bojāra kungs, frakciju paziņojumiem.

A.Felss: Godātie kolēģi! Lauku deputātu frakcija, apspriežot šo konkrēto lēmuma projektu ar ne mazāku izpratni un atbildības sajūtu, uzskata par nepieciešamu to atbalstīt un aicina arī pārējos balsot “par”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Bet mēs nobalsojām, godātie kolēģi, par to, ka pārtraucam debates, taču pirms tam jau vārdu replikai bija lūdzis Eglāja kungs. Un arī ziņotāji lūdza galavārdu. Par to mēs balsojuši neesam, tādēļ es gribētu rīkoties šādā secībā. Pēc frakciju paziņojumiem es dodu vārdu replikai Eglāja kungam. Pēc tam dodu galavārdu. Un pēc tam pārējie izteiksies par balsošanas motīviem.

V.Eglājs: Es gribētu aicināt debatēs un arī, runājot par balsošanas motīviem, izteikties par saviem balsošanas motīviem, nevis par citu balsošanas motīviem, kā es te ļoti daudz dzirdēju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad Panteļejeva kungs vēlas galavārdu? Un Plotnieka kungs arī? Lūdzu.

A.Panteļejevs: Cienījamās dāmas un kungi! Ļoti īsi. Pirmkārt, es gribētu kategoriski norobežoties no savstarpējas kaunināšanas. Un domāju, ka mums nevajadzētu to darīt plenārsēdē, un es lūgtu arī Dozorceva kungu atturēties no tādas kaunināšanas un pamācīšanas. Katrs deputāts ir deputāts, un katrs acīmredzot domā un lemj, kā viņš grib, un ņem vērā vai neņem vērā tos motīvus, kādi viņam ir. Un par deputātu godaprātu arī, man liekas, nevajadzētu šaubīties.

Mani tomēr diemžēl sarūgtina frakcijas “Satversme” lēmums, jo šajā gadījumā tiešām piepildās Kiršteina kunga vārdi. Viņš teica, ka Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijai jātiek skaidrībā par valsts ideju, par to, vai mēs atjaunojam nacionālu valsti vai ne. Es gribu teikt, ka mēs esam skaidrībā par to, ka atjaunojam tieši nacionālu valsti. Tieši tāpēc arī izvirzījām šo lēmuma projektu, lai 40 000 latviešu, kuriem ir juridiskās tiesības uz Latvijas Republikas pilsonību, varētu iekļaut mūsu valsts celtniecības procesā jau šodien. “Satversme” acīmredzot vēl aizvien maldās trijās priedēs starp nacionālās valsts ideju un kaut kādu nesaprotamu juridisku konstrukciju un nekādi nevar atrisināt šo pretrunu. Kur tad viņi īsti ir, un par kādu koncepciju viņi stāv? Par kaut kādu juridisku sterilitāti vai par nacionālas valsts ideju? To, kā saka, katrs izvēlas pats par sevi. Es vienkārši aicinu cilvēkus vēlreiz mierīgi pārdomāt un nobalsot. Es ļoti pateicos gadījumam, ka mums bija pusotras stundas, lai nedaudz noklusinātu tās emocijas, kas mums visiem ir. Es ceru uz visu klātesošo godaprātu. Lai kā viņi arī balsotu, vēlreiz aicinu balsot par šo lēmuma projektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu! Plotnieka kungs teiks galavārdu.

A.Plotnieks: Es ļoti atvainojos, cienījamie kolēģi, bet diemžēl biju viens no ziņotājiem, un, tā kā bija jautājumi un debates, man šķiet, dažas piezīmītes tomēr būtu vietā.

Es domāju, ka tās idejas, kuras izskanēja debatēs, vienalga, kādā formā arī tās tika pasniegtas, daudzējādi tomēr varēja stiprināt mūsu pārliecību, ka šis lēmums ir jāpieņem. Jūs varbūt teiktu: tas ir paradoksāls lēmums. Šajā sakarībā es vēl gribētu atsaukties uz Kiršteina kunga ideju, ka vajadzētu iestrādāt un paredzēt kaut ko līdzīgu noilguma institūtam, kurš nav spēkā. Mēs to esam iestrādājuši. Šajā gadījumā ejam tieši pa civiltiesību institūta izmantošanas ceļu, ievērojot, ka uz zināmu subjektu loku tiek attiecināta specifiska situācija, tāpēc ir it kā pagarināts termiņš, kā šajā specifiskajā situācijā vajadzētu rīkoties. Labāk mēs to neizdarīsim. Labāka juridiskā konstrukcija nav iespējama.

Otrs moments. Domājot par pilsoņu kopumu, es varbūt nedaudz gribētu oponēt visnotaļ cienījamam kolēģim – mūsu komisijas loceklim Eglāja kungam. Mēs varam teikt, ka pilsoņu kopums turpināja pastāvēt nepārtraukti, bet ka viena daļa atradās tur, bet otra daļa – šeit. Tiem, kas atradās tagad jau sairušās PSRS teritorijā, visiem bija pasītes ar sarkanu krāsu un uzrakstu “CCCP”. Un no tā mēs nekādi nevaram norobežoties. Atrazdamies šeit, uz šīs zemes, saskaņā ar 1919.gada Pavalstniecības likumu mēs bijām vienā situācijā, bet tie, kas atradās ārpus mūsu teritorijas, turklāt ne jau pēc savas gribas, bija pavisam citā situācijā un tiem ir cits statuss. Es domāju, ka šeit mēs šo pretrunu noņemam. Mēs ejam pa to ceļu, pa kuru mums ir jāiet, ja gribam veidot stipru Latvijas valsti. Mēs ejam pa kopības ceļu. Un faktiski no šā viedokļa lēmuma projekts, topot par lēmumu, varētu būt mūsu pieteikums tam, ka mēs visai nopietni sākam strādāt pie tautas konsolidācijas, apvienošanas, jo mūs sašķelt ir ļoti viegli, un sekas, kādas būs, ja mēs turpināsim šķelties, mums visiem ir zināmas.

Un pēdējais. Mans visnotaļ godājamais un cienījamais kolēģis profesors Bojārs piedāvāja pieņemt likumu. Es varētu viņam piekrist, jo jautājumi par pilsonību vienmēr tiek risināti, pieņemot likumus. Diemžēl mēs neejam pa šo juridiski visnotaļ tipisko un apsveicamo ceļu, jo neesam pieņēmuši likumu par pilsonību. Bet mēs, sākot ar 15.oktobri, ar vairākiem lēmumiem esam ieskicējuši atsevišķu institūtu atdzīvināšanu. Tagad koriģēt vai papildināt lēmumu normas ar likumu tomēr nebūs nedz juridiski, nedz arī tīri faktoloģiski korekti. Lēmumu pieņemšana šodien ir vienīgais juridiski iespējamais un vienīgais arī kulturālais risinājums.

Beidzot šo īso galavārdu, es gribētu aicināt mūs visus parādīt, ka gribam rast kaut ko kopīgu, parādīt, ka mēs šai zālē sākam veidot Latvijas Republiku kā tādu valsti, kas balstās uz kopību, nevis uz šķelšanos, uz vienotību, nevis uz naidu, uz saskaņu, nevis uz pretējo. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Es jums atgādināšu, ka mums ir 20 deputātu iesniegums par personālo balsošanu. Un personālās balsošanas kārtība būs tāda, kāda mums ir vienmēr: mēs balsojam vispārējā kārtībā, bet balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs pēc tam nolasa rezultātus, un deputāti apstiprina, pareizāk sakot, ceļ iebildumus, ja nosauktais neatbilst viņa balsojumam. Par balsošanas motīviem pieteikumu rakstveidā man ir iesniedzis deputāts Biezais. Es došu vārdu par balsošanas motīviem visiem, bet Biezā kungs ir uzrakstījis rakstveidā, tāpēc es došu viņam pirmajam vārdu.

Lūdzu, Biezā kungs!

J.Biezais: Cienītie kolēģi! Es konsekventi uzskatu un uzstājos šeit, presē, arī “Panorama Latvii”, ka pašreizējai Augstākajai padomei savas izcelsmes dēļ nav ne morālu, ne juridisku tiesību mainīt pilsoņu kopumu. Tāpēc, nevis frakcijas lēmuma dēļ es nebalsošu. Lūdzu labos cilvēkus, kurus šāda doma sarūgtina, rast spēku un cildenumu mainīt savu jūtu intensitāti. Piemēram, kāzās bez pāra un vedējiem var līdzdzīvot citi. Pat Latviju mīlošie cilvēki var gan materiāli, kā izteicās cienījamais profesors Kalnbērzs, gan morāli, gan organizatoriski atbalstīt vēlēšanu kampaņu un nacionālos spēkus tajā. Un nevajag atdarīt slikto ar sliktu, bet gan ar labu, jo altruisms un labestība, kā liecina latviešu dainu ētika, agri vai vēlu nes augļus.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, pēc tam – Freimaņa kungs.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! No visa mana garā ziņojuma par to, kas notiek pasaulē, jums vajadzēja kļūt skaidram, ka atgriešanās tiesības un pilsonības atgūšana automātiski reģistrācijas jeb deklarācijas ceļā ir tikai vietējai sabiedrībai. Tāpēc, lai savestu visu saskaņā ar nacionālās valsts ideju, par ko esmu gari un plaši rakstījis, par ko ir rakstījis arī Panteļejeva kungs, es lieku priekšā pieņemt šo mūsu dokumentu. Es atkāpjos no likuma, lūdzu, lai būtu nomierināšanās, pieņemt lēmumu šādā redakcijā.

Lūdzu, paņemiet rokā savu tekstu, pavisam maza korekcija! 1.punktā pēdējos divus vārdus apskatiet labi! Pēdējos vārdus rakstīt tā: “ir latvieši”. Tādā gadījumā nevis pieder, bet “ir latvieši”. Es lieku priekšā nobalsot par šādu redakciju, par to es balsošu, no pārējām atturēšos. Un tagad diemžēl man ir jāiet strādāt ar ANO komisiju. Es atstāju kā savu balsojumu šo dokumentu.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Godājamo kolēģi! Es gribēju pāris teikumos pateikt, kādēļ es gribu pagriezt atslēdziņu pa labi. Tādēļ, ka neesmu drošs, ka, pieņemot šo lēmumu un apsveicot savus tautas brāļus šeit, es neielaidīšu divreiz vairāk tādu cilvēku, kurus es šeit negribu. Un tādēļ es atvainojos Boļševicas kundzei, es atvainojos Kalnbērza kungam, ja viņi mani ir sapratuši nepareizi. Es uzskatu, ka šodien mēs izspēlējam latviešu kārti pret tiem pašiem latviešiem. Ja ne šodien, tad turpmāk.

Priekšsēdētājs: Laķa kungs, pēc tam – Mucenieka kungs.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Dažkārt atsevišķi fakti cilvēkam var būt nozīmīgāki nekā likuma vispārēja izpratne. Un man šobrīd ir šāds atsevišķs fakts. Mani par to pārliecināja profesora Kalnbērza runa. 1989.gadā biju Tautas frontes funkcionārs. Manos pienākumos toreiz ietilpa arī darbošanās PSRS deputātu vēlēšanu kampaņas sagatavošanā. Šajā laikā es personiski iepazinos ar profesoru Kalnbērzu un varu teikt vienu: tik korekta attieksme pret mūsu mērķiem, kādu es redzēju no profesora Kalnbērza puses, tajā laikā vēl nebija tik bieža parādība. Un šodien man personiski ir jāatvainojas par to nesmuko pārpratumu, es ceru, ka tas ir tikai pārpratums, kas iznācis ar pilsonību profesoram Kalnbērzam. Varbūt es personiski neesmu vainīgs, taču varu teikt tikai vienu: šis faktors man psiholoģiskajā ziņā ir pietiekami spēcīgs, lai es balsotu par šo lēmuma projektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Mucenieka kungs, pēc tam – Selecka kungs.

V.Mucenieks: Es savukārt izsaku savu attieksmi pret šo lēmumu. Tā kā būs personālā balsošana, ir jāzina, kāpēc es balsošu “pret”. Es uzskatu, ka lietas vajag saukt savos īstajos vārdos. Un šis lēmums, kaut gan to šeit centās dažādi poetizēt kā latviešu tautas interešu aizstāvības lēmumu, nav nekādā sakarā ar šo aizstāvēšanu. Šajā lēmumā nav runas par latviešiem vispār. Tas varētu kalpot tikai to interesēm, kuri uzskata, ka nelatvieši šeit vēl ir mazākumā un nākamajās vēlēšanās var zaudēt. Tāpēc esmu spiests balsot pret šo lēmumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Selecka kungs – lūdzu!

V.Seleckis: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka, šādus jautājumus izskatot, vienmēr ir jāvadās pēc principa: cik lielā mērā pieņemtais lēmums sekmēs Latvijas piekritēju skaita pieaugumu un tādējādi stiprinās Latvijas valsti kā tādu. Un es nešaubos, ka ar katru lēmumu vai likumu, ar kuru cilvēki tiek atgrūsti no Latvijas valsts, mēs zaudējam gan kā valsts, gan kā tauta. Un, ja mēs šo lēmumu nepieņemsim, notiks tieši tā. Vēsturiskā pieredze liecina, ka jebkurā sabiedrībā jebkura valsts ir gājusi bojā tad, kad sarucis tās atbalstītāju skaits. Ja mēs to gribam panākt, tad, protams, balsosim pret šo likumu. Bet es ceru, ka vairākums tā negribēs darīt.

Priekšsēdētājs: Einiņa kungs.

V.Einiņš: Man, bez šaubām, grūti un sarežģīti kaut ko teikt, bet es tomēr pateikšu dažus vārdus. Šis lēmums principā attiecas arī uz mani, jo esmu ieradies Latvijā 1943.gadā. Vācija atļāva izbraukt uz Latviju, un Latvija palīdzēja atgriezties.

Bet es gribēju runāt par lēmuma projektu. Principā, kā man paskaidroja, tad, ja viņi līdz 1914.gada 1.augustam dzīvoja Latvijas robežās, tas it kā nozīmējot, ka uz viņiem vairs neattiecas. Es tā arī neesmu sapratis. Tāpēc vajadzētu konkretizēt. Ja viņi dzīvoja Latvijā līdz 1914.gadam un varbūt kā kolonisti izbrauca un tamlīdzīgi…

Otrkārt, es atbalstu lēmuma pirmo teikumu, ja 1.punkta pirmajā rindiņā, kur ir rakstīts “piederošas ir personas”, personu vietā liktu vārdu “latvieši”, jo šodien mēs nepārtraukti runājam par latviešiem un par nacionālo valstiskumu. Tas tad būtu tiešām par to, par ko mēs runājam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es lūgšu abus referentus tribīnē, jo, patiesību sakot, mēs, tā ir mana vaina, tekstu pirms balsošanas vispār neesam apsprieduši. Tādēļ es lūgšu, lai Plotnieka kungs un Panteļejeva kungs attiecīgi komentē un dod piekrišanu, vai mēs varam balsot un mainīt redakciju, jo ir arī Bojāra kunga oficiāls iesniegums aizstāt vārdu “personas” ar vārdu “latvieši”. Ir jābalso.

Lūdzu, Kiršteina kungs, un pēc tam – Ābiķa kungs.

A.Kiršteins: Pirmkārt, tīri juridiski. Šajā lēmumā nav neviena vārda par nācijas apvienošanu. Bet ne tas ir galvenais. Atskaites punkts Latvijas pavalstniecības likumā ir 1881.gads. Es to gribētu dažiem juristiem paskaidrot. Kad es pārtraukumā jautāju Panteļejeva kungam, šā lēmuma autoram, vai lēmums attiecas arī uz tiem, kas ir izbraukuši pagājušajā gadsimtā, viņš teica: jā, uz visiem. Tātad arī uz tiem, kas izbraukuši 16.gadsimtā un 17.gadsimtā. Tad parādiet, lūdzu, kaut vienu Latvijā pierakstītu cilvēku, kurš nevarētu teikt, ka kāds no viņa radiniekiem ir šeit bijis agrāk un ir piederīgs pie Latvijas apgabaliem. Un nākamais solis? Neizliksimies… Ar to es gribu beigt. Svarīgs ir ne jau pats šis lēmums. Saprotiet! To, kas neizdevās ar likumu, mēģina dabūt iekšā ar veselu rindu lēmumu. Un te es varētu Kides kungam, kas ir ļoti ietrenējies Cēsu rajona partijas birojā šo demagoģisko runu teikšanā, tikpat raudulīgā balsī teikt: vai jums, Kides kungs, būs kaut kas pret nākamo lēmumu, ka 30.gados Latvijā nelegāli iebraukušie varētu būt pilsoņi? Kides kungs, vai jums kaut kas būtu pret ceturto lēmumu par to, ka ģimenes locekļi varētu un arī viņu radinieki? Pret piekto lēmumu un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, es jums izsaku aizrādījumu par to, ka jūs nerunājat par lietu.

A.Kiršteins: Es atbildu uz tām replikām, kas šajās debatēs tika adresētas man.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā jums vajadzēja prasīt vārdu replikai, nevis runāt par balsošanas motīviem.

Tā, es lūgšu abus referentus nākt tribīnē un atbildēt uz Einiņa kunga un Bojāra kunga priekšlikumu aizstāt vārdu “personas” ar vārdiem “ir latvieši”.

A.Panteļejevs: Es atvainojos… Man ir jāatbild, ja? Te Kiršteina kungs baidās apmēram tāpat kā meitene, kas baidās iet uz balli, jo tad viņa uzreiz noteikti zaudēs nevainību. Tad meitenei, protams, visu laiku ir jāsēž mājās un jāuzliek nevainības josta… Protams, pēc tādas loģikas vadoties, es saprotu. Es domāju, ka tas, ko mēs darām vai nedarām, ir atkarīgs tikai no mums, nevis no kaut kādām paniskām bailēm no nākotnes.

Konkrēti par šo. Jūs saprotiet, mēs jau varam runāt par nacionālu valsti, mūsu mērķis ir nacionāla valsts. Šajā gadījumā atkal, es atkārtošu vēlreiz, nevadīsimies pēc fantomiem, ko esam uzbūruši savā galvā. Freimaņa kungs, ļoti skaisti atvainodamies tiem 40 tūkstošiem latviešu, kurus viņš tagad nereģistrēs kā pilsoņus, atkal vadās pēc fantomiem. Viņš runā par kaut kādiem pūļiem, kas ir turpat aiz durvīm un tūlīt lauzīsies iekšā. Skatieties, lūdzu, uz faktiem, uz lēmumu, kas šodien novelk to līniju. Tas – pirmkārt.

Otrkārt, starp tiem, kas ir atgriezušies un varēs pierādīt, ka viņi tiešām līdz tam 1914.gadam šeit ir dzīvojuši, lielākais vairums ir latviešu. Tādi ir fakti, mums citādu faktu nav. Es nezinu, kur jūs redzat to pūli. Līdz ar to Freimaņa kungam būtu jāatvainojas, kā viņš atvainojās tiem 40 tūkstošiem latviešu, ka viņus nepieņem tāpēc, lai nekādā gadījumā netiktu pieņemti kādi pieci vai desmit tūkstoši krievu. Nevajag uzburt tās proporcijas tā, kā jums ienāk prātā, vajag nedaudz padomāt.

Un tagad atbildot par tiem latviešiem. Jūs saprotiet, ierakstot šeit “latvieši”, mēs atkal pārkāpsim principu. Mēs nenaturalizējam, mēs nepieņemam pilsonības likumu, bet piemērojam 1919.gada Pavalstniecības likumu un konstatējam, ka šajā Pavalstniecības likumā teikts, ka ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem bija jāpiesakās, lai realizētu savas tiesības, kuras viņiem ir. 1.pantā ir pateikts, ka viņi ir pilsoņi.

Un Biezā kungam izvirzās tāds morāls jautājums – vai viņam ir tiesības atņemt šiem cilvēkiem pilsonību, nevis vai viņam ir tiesības piešķirt pilsonību. Tā jau ir tā lieta, ka mēs konstatējam: Krievijas politiskā režīma apstākļos viņiem nebija iespēju šīs tiesības realizēt. Un mēs viņiem tagad dodam iespēju tās realizēt, jo komunistiskā režīma apstākļos viņiem nebija šo tiesību. Ja mēs te ierakstām “latvieši”’, tad jau sākam veidot likumu. Tas ir pirmais moments.

Un otrs – tīri pragmatisks: kā jūs konstatēsit šo lietvietību? Pēc ieraksta pasē? Mēs atkal nonāksim pie tā paša riņķa: tā paša politiskā režīma dēļ diemžēl Krievijā izdarītie ieraksti pasē nebūt nav objektīvs rādītājs. Jums to var pateikt Marjašas kundze attiecībā uz ebrejiem, jums to var pateikt Geiges kungs attiecībā uz ierakstu “lībietis” viņa pasē. Tāpēc, lūdzu, nevajag figurēt ar datiem, kurus jūs nevarat precīzi fiksēt. To, vai cilvēks ir latvietis, jūs pēc pases tik vienkārši nenoteiksit, bet to, kas ir ierakstīts, jūs noteiksit pēc dokumentiem. Ja tādu dokumentu nebūs, viņu arī nereģistrēs. Tas – atbildot jau Ābiķa kungam.

A.Plotnieks: Man tāds sausāks, juridiskāks komentārs šajā sakarībā. Varbūt rēķināsimies ar to, ka tik tiešām var rasties jautājums, kā saprast šo nosacījumu – ja līdz 1914.gada 1.augustam dzīvoja. Šajā gadījumā ir ļoti elementāri pārrakstīta 1919.gada Pavalstniecības likuma forma. Lai noņemtu jebkādas pretrunas, es ierosinu vārdiņa “līdz” vietā ievietot vārdus “pirms”. “Pirms 1914.gada 1.augusta” …Tādā gadījumā jebkāda neizpratne un domstarpības tiek likvidētas.

Tālāk, runājot par šiem daudzajiem viļņiem, kādi bija un tagad gribētu atkal velties atpakaļ… Tie aizvēlās no Latvijas, tagad tie velsies atpakaļ uz Latviju… Varbūt atcerēsimies vienu: galvenā migrācija, galvenie aizceļotāju viļņi no Latvijas bija saistīti ar 1817.–1819.gada zemnieku brīvlaišanu, kad cilvēki palika…

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu, tikai par tekstu. Mēs tagad vairs argumentāciju neizsakām…

A.Plotnieks: Šajā sakarībā runāt par 1881.gadu mūsu lēmumā nav nekādas jēgas. Pietiek ar šo 1914.gadu.

Un otrais. Godājamā kolēģa Bojāra kunga piedāvājums – “latvieši”. Es domāju, ka Panteļejeva kungs atbildēja ļoti izsmeļoši. Likumā vai lēmumā, kas regulē pilsonību, mēs šobrīd nevaram operēt ar tās vai citas nācijas apzīmējumu, kaut saprotam, ka runa ir un būs galvenokārt par latviešiem. Kas attiecas vispār uz nācijas apvienošanu, tas ir pilsonības likuma jautājums, šodien mēs nevaram ar vienu ierakstu atrisināt to, kas būs jārisina rīt, pieņemot likumu par pilsonību. Tas ir viss.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Es nezinu, vai tas attiecas uz balsošanas motīviem, bet ir sakarā ar Panteļejeva kunga teikto par šiem viņa rīcībā esošajiem faktiem. Es gribētu zināt, kā viņš šos faktus ir ieguvis, ja reģistrācija vēl nav beigusies. Vai no Valsts statistikas pārvaldes vai no kādas citas aptaujas, vai tamlīdzīgi? Es stipri apšaubu, vai Boļševicas kundzes vadītajai Krievijas latviešu biedrībai ir faktoloģiskais materiāls.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, es nedošu Panteļejeva kungam vārdu, lai viņš atbild uz jūsu jautājumu. Tas ir mazliet nokavēts.

Mums attiecībā uz tekstu, godātie kolēģi, jāizšķiras par sekojošo. Ir Bojāra kunga priekšlikums, bet nav paša Bojāra kunga. Viņš gan, projām ejot, lūdza nobalsot, un, atklāti sakot, es neredzu pamatu, lai jautājumu noņemtu no balsošanas, un ir Plotnieka kunga ierosinājums vārdu “līdz” aizstāt ar vārdu “pirms”. Par vārdiem “līdz” un “pirms”, manuprāt, šeit nevajadzētu balsot, to varam pieņemt kā redakcionālu labojumu.

Attiecībā uz Bojāra kunga ierosinājumu, kuru, kā es sapratu, arī Einiņa kungs atbalstīja, mēs varētu rīkoties šādi: tā kā tas ir rakstveida priekšlikums, par to var balsot. Tas gan nav izdalīts, tas ir fakts, un ja… (No zāles skan priekšlikumi nebalsot, jo teksts nav izdalīts.)

Godātie kolēģi, vai kādam ir iebildumi, ka mēs liekam šo jautājumu uz balsošanu bez dokumenta izdalīšanas? Es redzu iebildumus, un procedūra tādā gadījumā man neļauj šo jautājumu likt uz balsošanu.

Nu, labi, godātie kolēģi, pirmais – mēs izšķiramies, vai varam, ja nav pavairots dokuments, kurā precīzi fiksēta panta redakcija, balsot par šo Bojāra kunga priekšlikumu? Lūdzu balsošanas režīmu, balsosim par to, vai mēs varam tā balsot vai ne. Lūdzu rezultātu. Par – 25, pret – 44, atturas – 12. Godātie kolēģi, tādā gadījumā es šo jautājumu neesmu tiesīgs likt uz balsošanu.

Tagad balsosim par visu lēmuma projektu kopumā, bet pirms tam es gribētu izpildīt Gorbunova kunga lūgumu. Viņš lūdza pirms balsošanas nolasīt aicinājumu, kurā viņš kā Repatriācijas komisijas priekšsēdētājs lūdz balsot par lēmuma pieņemšanu.

Lūdzu sekretariātu zvanīt. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, daži deputāti vēl nāk. Reģistrējušies 87 deputāti. Lūdzu balsošanas režīmu, balsosim par lēmumu kopumā. Lūdzu rezultātu. Par – 81, pret – 5, atturas – 1.

Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs Endeles kungs ir šeit vai nav? Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Atļaujiet nolasīt jums balsošanas rezultātus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu zālē klusumu!

I.Ozols: Alksnis Leonīds – par,

Andrejevs Georgs – par,

Apinītis Andris – par,

Āboltiņš Eduards – par,

Bartaševičs Anatolijs – par,

Bekasovs Martijans – par,

Bels Alberts – par,

Beluha Andrejs – par,

Beļskis Normunds – par,

Berķis Aivars – par,

Bērziņš Indulis – par,

Bērziņš Mārtiņš – par,

Biezais Jānis – nebalsoja,

Biķis Valdis – par,

Birkavs Valdis – par,

Bresis Vilnis Edvīns – par,

Buka Staņislavs – par,

Buķele Emerita – par,

Buls Antons – par,

Caune Ivars – par,

Cālītis Ints – par,

Celmiņš Juris – par,

Cupruns Ivans – par,

Čebotarenoka Velta – par,

Čepāne Ilma – par,

Čepānis Alfrēds – par,

Černajs Raits – par,

Daudišs Imants – par,

Dozorcevs Vladilens – par,

Drobots Jevgēņijs – par,

Einiņš Vladimirs – par,

Endziņš Aivars – par,

Ēlerts Ivars – par,

Felss Andris – par,

Gavars Jānis – par,

Gavrilovs Mihails – par,

Geige Ilmārs – par,

Grūbe Guntis – par,

Gulbis Jānis – par,

Ivanovs Ivans – par,

Ivanovs Mihails – par,

Īvāns Dainis – par,

Jaunkļaviņš Agris – par,

Jurševics Egils – par,

Kalnbērzs Viktors – par,

Kide Edvīns – par,

Kinna Jānis – par,

Klindžāns Gunārs – par,

Kodoliņš Artūrs – par,

Koroševskis Pēteris – par,

Kostanda Odisejs – pret,

Kostins Vladimirs – par,

Krastiņš Edmunds – par,

Krols Viktors – par,

Krūmiņš Jānis – par,

Krūmiņš Raimonds – par,

Kurdjumovs Leonīds – par,

Lagzdiņš Jānis – par,

Laķis Pēteris – par,

Lazda Pēteris – pret,

Marjaša Ruta – par,

Matvejevs Konstantīns – par,

Mednis Sarmis – par,

Mihailovs Nikolajs – par,

Morozļi Grigorijs – par,

Mucenieks Visvaldis – pret,

Ozols Indulis – nebalso,

Panteļejevs Andrejs – par,

Plotnieks Andris – par,

Punovskis Arturs – par,

Radionovs Galaktions – par,

Rāzna Stepans – par,

Rešetņikovs Andrejs – par,

Romašovs Genādijs – par,

Safonovs Anatolijs – pret,

Seleckis Vilis – par,

Skulte Druvis – par,

Strazdiņš Indulis – par,

Šapovālovs Pāvels – par,

Škapars Jānis – par,

Šļakota Kazimirs – par,

Tomašūns Andris – par,

Vanags Dainis – pret,

Zaļetajevs Sergejs – par,

Zaščerinskis Jevgēņijs – par,

Zatuliviters Vladimirs – par,

Zeltkalne Brigita – atturas,

Ždanoka Tatjana – par,

Žuks Alberts – par.

Vai ir kādi iebildumi?

Priekšsēdētājs: Paldies, Ozola kungs!

Nākamais darba kārtības jautājums ir 185.dokuments, lēmuma projekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Augstākās padomes 1991.gada 15.oktobra lēmumā “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem””. Kas ir ziņotājs? Atkal Panteļejeva kungs un Plotnieka kungs.

A.Boļševica: Jūs, Dieva dēļ, piedodiet, bet es gribētu pateikt sirsnīgu paldies Latvijas Augstākās padomes deputātiem. Tas ir ļoti vēsturisks notikums. Atcerieties manus vārdus!

Priekšsēdētājs: Boļševicas kundze! Pie mums ar varu neņem tribīni.

Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Jūsu priekšā ir 185.dokuments. Es domāju, ka atšķirībā no iepriekšējā projekta, par kuru bija ļoti dzīvas un kvēlas diskusijas, šis dokuments mums īpašas domstarpības neizraisīs. Mūsu šobrīd spēkā esošie lēmumi, kas reglamentē pilsonības institūtu, pamatā paredz vienu principu – asiņu principu, bet tajā pašā laikā atklāts paliek jautājums par atradeņiem, kuriem nav vecāku, kuri ir dzimuši šeit, Latvijā, kuri šodien šeit dzīvo, bet pēc asinsradniecības principa mēs viņu valstisko piederību nevaram konstatēt. Šajā sakarībā mēs ar šo lēmumu ļoti ierobežoti nosakām, ka atsevišķos gadījumos piederību pie Latvijas Republikas pilsoņiem nosaka teritoriālā piederība vai zemes princips. Uz šīs zemes viņš kā cilvēks ir radies, un nekādas citas valsts piederības viņam nav.

Man šķiet, ka jautājuma nostādne domstarpības nevarētu izraisīt. Ja ir jautājumi, tos pēc Panteļejeva kunga.

Priekšsēdētājs: Nav jautājumu?

A.Plotnieks: 3.3.punkts ir par atteikšanos no iepriekšējās pilsonības. Tas attiecas uz šo. Tas attiecas uz mūsu pašu lēmumiem, kurus mēs esam pieņēmuši jau pēc šā pirmā 15.oktobra lēmuma. Tas vienkārši ir saskaņošanas jautājums, nekas vairāk.

Priekšsēdētājs: Nav citu jautājumu? Panteļejeva kungs arī par to ziņo? Nē. Vai ir kāds, kas vēlas uzstāties debatēs? Nav. Tādā gadījumā mums atliek balsot. Es lūdzu sekretariātu zvanīt.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Kolēģi, jūs redzat, ka tas ir otrais papīrs. Un frakcija šajā sakarībā nav pieņēmusi nekādu likumu, nekādu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Vai neviens vairs nevēlas izteikties par balsošanas motīviem? Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Vai visi ir nobalsojuši? 80 – par, 1 – pret, atturas – 2. Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums – lēmuma projekts par statusa “nacionālā sporta bāze” piešķiršanu. Ziņotājs…

P.Laķis: Birkava kungs, es atvainojos, tā kā divi nākamie punkti attiecas uz mūsu komisiju, mums ir lūgums pašlaik izskatīt 18.darba kārtības punktu par Nacionālo bibliotēku. Ziņojuma sniedzējs būs Tomašūna kungs.

Priekšsēdētājs: Laķa kungs! Varbūt jūsu viedoklis mazliet mainīsies. Ar plenārsēdes balsojumu mūsu šodienas darba kārtībā ir iekļauts likums “Par akcīzes nodokli”. Es ļoti atvainojos godātajam Laķa kungam un Tomašūna kungam. Vispirms varbūt izskatīsim akcīzes nodokli un tad ķersimies pie abiem jūsu jautājumiem!

Lūdzu, Kodoliņa kungs, tribīnē! Tāda bija iepriekšējā vienošanās, un, ja jūs neceļat lielus iebildumus, tā arī rīkosimies. Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Pēc vakardienas sēdes mēs izanalizējām visus priekšlikumus, kuri tika izteikti šeit plenārsēdē, kā arī to priekšlikumu, kuru iesniedza Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija. Varbūt es informēšu jūs par šiem priekšlikumiem un mūsu viedokli par tiem, izskatot attiecīgos punktus. Varbūt, kā jau parasti trešajā lasījumā, izskatīsim pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs, lūdzu, bet tikai uzsveriet, kad noteikti ir nepieciešams plenārsēdes balsojums!

A.Kodoliņš: Jā, tātad 1.punktā ir runa par importa jēdziena skaidrojumu. Ir iesniegta deputāta Muciņa redakcija. Tas ir 142.dokuments. Komisijai nav iebildumu pret deputāta Muciņa skaidrojumu.

Priekšsēdētājs: Tātad jūs pieņemat deputāta Muciņa variantu? Paldies.

A.Kodoliņš: Par 2., 3., kā arī 4.punktu nav iesniegti nekādi priekšlikumi.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Kodoliņš: 5.punktā, kas attiecas uz 4.pantu, vairāki deputāti vakar ieteica izvēlēties to redakciju, kura bija Rūpniecības komisijas sagatavotajā variantā. Komisija, izskatījusi šo jautājumu un konsultējusies arī ar Ekonomisko reformu komisiju, tomēr nonāca pie secinājuma, ka nav lietderīgi šādu redakciju pieņemt, jo tādā gadījumā radīsies finansiālas grūtības medicīnas iestādēm un arī uzņēmumiem, kuriem saskaņā ar šo redakciju būs vajadzīgi lieli apgrozāmie līdzekļi, lai varētu iegādāties spirtu vai citas izejvielas, kurām ir uzlikts akcīzes nodoklis. Tikai vēlāk varēs kompensēt šos izdevumus no budžeta. Tāpēc mēs, ņemot vērā šā jautājuma aktualitāti, esam papildinājuši lēmumu par likuma spēkā stāšanos ar 4.punktu, kurā uzdodam Ministru padomei regulēt šos atvieglojumus ar īpašiem noteikumiem. Es nezinu, vai ir nepieciešams balsojums. Komisija priekšlikumu, kas izskanēja plenārsēdē, likumā nav ņēmusi vērā, sastādot lēmuma projektu par likuma spēkā stāšanos.

Priekšsēdētājs: Vai būtu nepieciešams balsojums?

A.Kodoliņš: Ja deputāti neuzstāj, es uzskatu, ka nav vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Neredzu nevienu uzstājīgu deputātu. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Tātad pats būtiskākais. Šis ir papildu priekšlikums, kuru iesniegusi Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija. Tam pievienots mūsu komisijas atzinums, un tas ir šāds – neatbalstīt šo priekšlikumu. Jāatzīst, ka pārējais teksts faktiski ir mans. Komisija tomēr grib uzsvērt, ka stingri iestājas pret šādu priekšlikumu, jo šis jautājums skar budžetu un te nepieciešama pavisam cita izskatīšanas kārtība. Tad jāvienojas ar valdību, jāveic liels saskaņošanas darbs. Nevar vienkārši iebalsot nodokļa likumā šādu normu, kas attiecas uz budžetu un veselu rindu citu jautājumu. Komisija ļoti kategoriski iestājas pret šādu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Vai Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas pārstāvis uzstāj uz šādu balsojumu? Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Diemžēl nav jau nozīmes balsot, ja tas ceļš, kurš jāiet, ir ļoti garš. Es tā saprotu. Vai ne? Katrā ziņā mūsu komisija negribētu aizkavēt šā nodokļa likuma spēkā stāšanos. Un, ja tas ir nepieciešams, iesim atsevišķi to ceļu.

A.Kodoliņš: Redziet, citu valstu likumdošanā parasti ir šāda norma, tomēr medicīna parasti tiek īpaši balstīta no sociālās nodrošināšanas fondiem. Tā ir citāda kārtība.

Priekšsēdētājs: Katrā ziņā tādā gadījumā es lūgtu Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisiju iet to ceļu, kas ir garāks, tikai atbilstoši likumam. Paldies Preinberga kungam.

Lūdzu, Bula kungs!

A.Buls: Tātad mēs trešajam lasījumam izmantojam 230.dokumentu?

A.Kodoliņš: Nē, 241.dokumentu. Tas ir izdalīts, un vēl daži eksemplāri ir sekretariātā, ja kāds nav saņēmis.

A.Buls: Un tur arī lēmums ir?

A.Kodoliņš: Jā, tur ir arī lēmums.

A.Buls: Es atvainojos, man nav šā dokumenta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kā saprotu, vairs labojumu un papildinājumu nav. Mēs varētu balsot par likumprojektu kopumā.

A.Kodoliņš: Jā. Vajadzētu tikai zvanīt, manuprāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu sekretariātu zvanīt. Zināms risks, Kodoliņa kungs, tomēr pastāv. Zālē var nepietikt deputātu. Es varbūt lūgšu reģistrācijas režīmu, lai mēs varētu atstāt Kodoliņa kungam zināmu izvēli. Lūdzu, reģistrēsimies. Tas mums palīdzēs orientēties. Lūdzu, godātie kolēģi! Sekretariātu lūdzu intensīvi zvanīt. Lūdzu reģistrācijas rezultātu. Kodoliņa kungs, es ierosinu šobrīd rīkoties tā: sāksim apspriest lēmuma projektu, bet es lūgšu Līgotņa kungu apstaigāt visas pīpētavas un kafejnīcas, un pēc tam balsosim gan par likumu, gan par lēmumu.

A.Kodoliņš: Tad būs par vēlu.

Priekšsēdētājs: Lieta ir tāda, ka vajag stāties spēkā ar 1.novembri, tādēļ ir steiga un vajadzīga zināma garantija. Sāksim varbūt apspriest lēmuma projektu, un es lūgšu deputātus neaiziet līdz balsošanas beigām.

A.Kodoliņš: Kolēģi, lēmuma projektā par likuma spēkā stāšanos noteiktas šādas pamatnormas.

Pirmkārt, likums stājas spēkā ar 1.novembri. Doti trīs uzdevumi Ministru padomei, kas, mūsuprāt, bija ļoti nepieciešami. Pats svarīgākais – Ministru padomei tomēr ir jāstrādā daudz aktīvāk, lai novērstu ar akcīzes nodokli apliekamo preču ieplūšanu valstī un realizāciju bez akcīzes nodokļa. Mūsuprāt, ir jāizstrādā īpaša kārtība, kā arī jāpanāk, lai finansu inspektori strādātu kopā ar muitu un tieši uz robežas un jau muitā apliktu ar akcīzes nodokli importētos alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus. Tas, manuprāt, ir ļoti būtisks noteikums, lai šim likumam vispār būtu attiecīgais fiskālais un arī likumīgais efekts.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Kodoliņa kungam par lēmuma projektu? Kodoliņa kungs, man ir jautājums, ja drīkst. Vai ar šo lēmumu mēs nepārkāpjam likumu par nodokļu likumu spēkā stāšanos, jo nav ievērots trīs mēnešu termiņš?

A.Kodoliņš: Jā, bet mums likumā par nodokļiem noteikts – ja tiek paplašināts objekts vai palielinātas likmes. Mums, paldies Dievam, šoreiz ir tas laimīgais gadījums, ka mēs samazinām likmes un objektu arī nepaplašinām. Tā ka šoreiz vismaz formāli likums nav pārkāpts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kāds, kas vēlas uzstāties debatēs par lēmuma projektu? Nav.

Tādā gadījumā mums atliek tikai balsot, bet šodien mums ir tāds gaidīšanas laiks. Līgotņa kungs ir aizgājis deputātu medībās un vēl nav atgriezies (smejas). Līgotņa kungs informēja, ka deputāti tuvojas.

Lūdzu balsošanas režīmu. Laķa kungs ierosināja personālo balsošanu, bet viņš ir viens, nav 20 parakstu. Lūdzu, balsosim par likumu, ar kuru akcīzes nodoklis tiek samazināts. Trešais lasījums. Visi nobalsojuši. Lūdzu rezultātu. (Lielas ovācijas zālē, aplausi.) Par – 80.

Lūdzu balsot par lēmuma projektu. Balsošanas režīms. (Zālē ļoti jautri, visi priecājas.) Lūdzu, balsosim. Lūdzu deputātus aiz sajūsmas neaizmirst nospiest pogu arī par lēmumu. Lūdzu rezultātu. 79. Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums saskaņā ar Laķa kunga ierosinājumu… Nē, Laķa kungs mainījis viedokli. Tātad par nacionālajām sporta bāzēm.

P.Laķis: Es atvainojos, kolēģi, mūsu komisija vienkārši baidās, ka pulksten 17.00 vairs nedabūsim pietiekamu skaitu balsotāju zālē. Un, tā kā tas ir lēmuma projekts, mēs tomēr pieturēsimies pie parastās kārtības. Tātad lēmuma projekts “Par nacionālās sporta bāzes statusa piešķiršanu”. 187.dokuments. Es sniegšu tikai nelielu informāciju, nedaudz izvērstāk runās Tikmera kungs.

Tātad šā lēmuma projekta jēga ir izsakāma relatīvi vienkārši. Šajā materiālajā un ekonomiskajā situācijā, kāda ir izveidojusies, mums acīmredzot ir jāsaglabā sporta bāzes valsts institūciju reālā valdījumā divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tas attiecas uz mūsu iespējām ļaut šajās sporta bāzēs darboties tai demogrāfiskajai grupai, kurai tas ir visvairāk nepieciešams un bez kuras attīstīšanas mēs acīmredzot veselīgu nāciju neizveidosim. Tas ir viens.

Otrkārt, šis jautājums nenoliedzami ir saistīts ar mūsu līdzdalību olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos un vispār starptautiskajā arēnā. Iedomāsimies kaut vai vienu piemēru! Ja mums nebūs “Daugavas” stadiona futbola laukuma, ja tas būs privatizēts, tad būs visai problemātisks jautājums, kur tad spēlēs mūsu nacionālā futbola izlase ar Dāniju, Spāniju, Īriju un tā tālāk?

Un visbeidzot trešais moments, kas saistīts ar jau iepriekšteikto, tas ir, ka acīmredzot šādā situācijā, ja mēs gluži vienkārši pieļausim arī šeit šo faktiski nekontrolējamo privatizāciju, pavisam drīz mums tiešām šādu sporta bāzu skaits būs pavisam minimāls. Lūk, šie ir pamatargumenti, kādēļ mēs uzskatām, ka ir nepieciešama šā statusa piešķiršana desmit sporta bāzēm.

Konkrētāk pastāstīt par šā jautājuma risināšanu un arī atbildēt uz iespējamiem jautājumiem es lūdzu Sporta departamenta vadītāju Tikmera kungu. Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu Tikmera kungu tribīnē. Cik minūtes jums būs vajadzīgas? Cik, lūdzu? Līdz sešām minūtēm. Lūdzu.

Ž.Tikmers, Sporta departamenta vadītājs: Cienītie deputāti! Vispirms es gribu pateikties jums par iespēju izteikties šeit, Latvijas Republikas Augstākās padomes sēžu zālē, par mūsu sporta problēmām. Jāatzīst, ka vārds “sports” no šīs tribīnes ir skanējis ļoti reti un rezultātā arī piemirsts daudzajos pieņemtajos likumdošanas aktos. Taču šobrīd situācija acīmredzot ir kardināli mainījusies, jo šodienas darba kārtības trijos jautājumos šis termins ir tieši vai netieši skarts.

Kāda tad ir viena no pamatproblēmām, kas šobrīd nodarbina gan Sporta departamentu, gan Olimpisko komiteju, gan sporta biedrības, gan visus sporta speciālistus? Šobrīd Latvijas Olimpiskā komiteja ir atjaunota starptautiskajā olimpiskajā kustībā un sportisti iesaistījušies pilnvērtīgā pasaules sporta apritē, tomēr pašreizējos sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos problemātiska ir kļuvusi daudzu sporta bāzu izmantošana sportam un iedzīvotāju fiziskajām aktivitātēm. Energoresursu daudzkārtējās sadārdzināšanās rezultātā vairums sporta objektu faktiski nav spējīgi segt šos izdevumus. Reāli samazinās sporta bāzu ieņēmumi, jo pavisam nedaudz ir to, kas spējīgi maksāt un saņemt šos pakalpojumus. Pašvaldības šobrīd ir ieinteresētas papildināt savus budžetus, un tās pieprasa maksāt par sporta objektiem zemes nodokli, kura summa, ņemot vērā teritoriju, ir ļoti liela. Izanalizējuši situāciju, kādā atrodas sporta objekti, mēs noteikti varam prognozēt, ka daudzi no tiem tuvākajā laikā var tikt pārdoti, privatizēti un tikt izmantoti citiem – ar sportu nesaistītiem – mērķiem.

Šobrīd jau vairāki objekti ir zuduši sportam, piemēram, sporta biedrības “Daugava” sporta bāze “Priedkalne”, bijušās sporta biedrības “Dinamo” velotreks Senču silā un citi. Īpašā situācijā atrodas mūsu galvenās sporta bāzes, kuras norādītas lēmuma projektā. Lūk, daži reāli piemēri! Minētās desmit sporta bāzes līdzekļus pašreiz nopelna patstāvīgi, dotācijas no valsts nesaņem, bet maksā gan zemes, gan apgrozījuma nodokli. Visas minētās sporta bāzes šobrīd strādā ar zaudējumiem, jo sakarā ar īres cenu paaugstināšanos tās nevar pilnībā noslogot. Piemēram, “Daugavas” sporta nama peldbaseinā 1991.gadā darbojās 104 maksas grupas, bet šobrīd – tikai 22.

Rīgas sporta manēža jau ir pārprofilēta par tirdzniecības centru, jo tādu īri – 6500 rubļu stundā – neviena sporta skola, pat Latvijas nacionālā vieglatlētikas izlase, nav spējīga samaksāt. Arī šīs minētās cenas nesedz sporta bāzu izdevumus, jo saskaņā ar jaunajiem tarifiem par elektroenerģiju un siltumenerģiju tās būtu jāpalielina vēl vismaz desmit reizes. Tomēr šo objektu izveidošanai un labiekārtošanai tika izmantoti arī valsts līdzekļi. Mērķis bija radīt nepieciešamos treniņa apstākļus galvenajām valsts izlases komandām. Sportistiem, kas gatavojas nākamajām olimpiskajām spēlēm Lilehammerē pēc gada, kā arī Atlantā 1996.gadā, ne visiem būs iespējas un līdzekļi, lai brauktu trenēties un sacensties ārpus valsts, turklāt ne vienmēr tas ir arī lietderīgi. Svarīgs ir kas cits – ja šie sporta objekti tiks pārprofilēti vai konservēti, nākotnē būs vajadzīgi ļoti ievērojami līdzekļi un laiks, lai tos atkal atdotu sportam.

Mūsu speciālisti iepazinās ar sporta bāzu uzturēšanas kārtību vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Anglijā, Zviedrijā, Somijā un Dānijā. Kā rāda šo valstu pieredze, gandrīz visās minētajās valstīs sporta bāzes tiek atbrīvotas no zemes nodokļa un valsts savu iespēju robežās atbalsta sporta bāzu uzturēšanu. Arī Lietuvas Republikā ir pieņemts Augstākās padomes lēmums, ar kuru visas sporta bāzes neatkarīgi no to piederības tiek atbrīvotas no zemes nodokļa maksāšanas. Anglijā ir speciāli noteiktas desmit nacionālās sporta bāzes, kuru izdevumus pilnīgi sedz valdība, un, protams, šīs bāzes netiek apliktas ne ar kādiem nodokļiem.

Saprotams, ka pašreizējā situācijā nav praktiskas iespējas saglabāt visus sporta objektus, tādēļ jāizstrādā kritēriji, kurus izvērtējot, valsts un sabiedrības uzmanību varētu pievērst galvenajam. Šajā sakarībā mēs, sporta speciālisti, ierosinām piešķirt īpašu nacionālās sporta bāzes statusu desmit galvenajiem mūsu valsts sporta objektiem, lai nodrošinātu starptautisku sacensību organizāciju un nepieciešamos treniņu apstākļus labākajiem Latvijas Republikas sportistiem. Šīm nacionālajām sporta bāzēm ir jāatbilst attiecīgo starptautisko sporta federāciju prasībām un noteikumiem. Ar šo lēmumu par nacionālajām sporta bāzēm mēs ievērojami celtu šo objektu prestižu ieinteresēto sponsoru un sporta sabiedrības acīs. Es domāju, ka šo objektu saglabāšana ir vitāli nepieciešama mūsu valsts sporta interesēs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai būs jautājumi Tikmera kungam vai Laķa kungam? Budovska kungs? Nē. Es domāju, jūs tomēr pārstāvat sportu. Jā, lūdzu, komisijas vārdā… Es atvainojos, vispirms izteiksies Čepānes kundze, un pēc tam noklausīsimies komisijas atzinumu.

I.Čepāne: Cienījamais Tikmera kungs, man ir jautājums. Jūs teicāt, ka šīs bāzes strādā ar zaudējumiem. Vai jūs kopā ar Budžeta komisiju esat noskaidrojuši, cik daudz līdzekļu nepieciešams, lai šīs bāzes uzturētu no valsts budžeta? Un vai Budžeta komisija tam piekrīt? Vai budžets spēs pavilkt, lai šīs bāzes uzturētu pienācīgā līmenī un tās neizputētu?

Ž.Tikmers: Mēs esam izdarījuši aprēķinu. Līdzekļu deficīts šā gada ceturtajā kvartālā attiecībā uz šiem desmit objektiem ir 25 miljoni rubļu. Sevišķi iepriecinošas nav arī prognozes nākamajam gadam. Tad šis deficīts varētu būt līdz 92 miljoniem rubļu. Un tomēr mēs uzskatām, ka šo deficītu varētu palīdzēt segt arī no valsts budžeta līdzekļiem, jo problēma ir ļoti svarīga. Mēs atteiksimies no daudz kā cita, bet šajā gadījumā valstij jāpalīdz.

Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, lūdzu!

J.Kinna: Man ir jautājums par šā lēmuma būtību. Es saprotu, ka tā būtība ir atsegta 3.punktā, kurā noteikts, ka minētos sporta objektus mēs izslēdzam no privatizējamo objektu saraksta. Taču mēs izslēdzam tos tikai uz vienu gadu. Tātad īpašuma tiesības šis lēmums nekādā veidā nerisina, mēs tikai esam pateikuši, ka šie objekti nav pakļauti privatizācijai. Tad kāpēc ir vajadzīgs viss šis garais “apvedceļš” – nacionālo sporta bāzu statusa piešķiršana un tā tālāk? Vai tas ir pirmais solis uz sporta bāzu nacionalizāciju, vai tas ir kaut kas cits?

Ž.Tikmers: Es domāju, ka šis lēmums ir ļoti svarīgs principā, jo ar to mēs demonstrējam mūsu attieksmi.

P.Laķis: Es atvainojos, Kinnas kungs, bet principā nacionalizēt laikam pirmām kārtām var to, kas ir privāts, bet attiecībā uz šīm desmit sporta bāzēm te nav nekāda nacionalizācijas procesa. Vienkārši tiek nostiprināts tas statuss, kas šīm bāzēm jau reāli ir. Tie lielākoties ir valsts uzņēmumi. Par katru no tiem Tikmera kungs var sniegt informāciju. Tā nav nacionalizācija. Tiek nostiprināts tikai tas, kas jau ir, nevis atņemts kaut kas privātorganizācijām piederošs. Tā nav nacionalizācija. Tas ir viens.

Un otra lieta. Par šīm valsts dotācijām, daļēji skarot arī to, par ko Čepānes kundze jautāja. Šeit, protams, varētu būt dažādi varianti. Piemēram, attiecībā uz “Daugavas” stadionu, uz visu šo kompleksu, jau tiek veidota konkrēta programma, nosakot, ko konkrēti dotēs valsts, pieņemsim, tas varētu būt futbola laukums. Hokeja halli varbūt varētu nodot Hokeja federācijas valdījumā. Ar Bobsleja federāciju varētu tikt risināts jautājums par estakādi un tā tālāk. Tas nenozīmē, ka visu šo summu ir paredzēts iegūt tikai no valsts dotācijām.

J.Kinna: Laķa kungs, es atļaušos turpināt Birkava kunga teikto, ja?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu.

J.Kinna: Laķa kungs, jūs lieliski zināt, ka nesen mēs Augstākajā padomē pieņēmām likumu “Par īpašuma atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”. Šajā gadījumā man nav īsti skaidrs Rīgas Tehniskās universitātes peldbaseina liktenis. Tā, protams, ir valsts iestāde, bet kā mainās šā peldbaseina statuss, ja tam tiek piešķirts nacionālās sporta bāzes nosaukums?

P.Laķis: Es atvainojos, Kinnas kungs, īpašuma statuss nemainās. Augstskolu īpašums nav īpaša īpašuma forma, vismaz saskaņā ar mūsu pašreizējo likumdošanu. Šajā gadījumā vairāk ir runa par reālu palīdzību Tehniskajai universitātei šā baseina uzturēšanā.

J.Kinna: Vai peldbaseins ir atsevišķa juridiski nošķirta īpašuma forma?

P.Laķis: Atsevišķa nošķirta īpašuma forma tas nav.

Ž.Tikmers: Jautājums, manuprāt, nav visai korekts.

J.Kinna: Tad jau mēs varam piešķirt nacionālās sporta bāzes nosaukumu Rīgas Tehniskajai universitātei.

P.Laķis: Jūs jautājāt par nošķirtu īpašuma formu, Kinnas kungs. Tā nav nošķirta īpašuma forma.

J.Kinna: Tātad nav arī atsevišķa juridiskā persona.

P.Laķis: Tas ir cits jautājums – būt īpaši nošķirtai īpašuma formai un atsevišķai juridiskajai personai – tā nav viena un tā pati lieta.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Mani arī interesē šis peldbaseina jautājums. Ne tikai Rīgas Tehniskajai universitātei, bet arī Latvijas Lauksaimniecības universitātei ir peldbaseins. Sakiet, kāda šeit būs tā atšķirība Jelgavā un Rīgā?

Ž.Tikmers: Preinberga kungs, šo peldbaseinu tehniskie raksturojumi ir atšķirīgi, cik es saprotu. Tehniskās universitātes peldbaseinā var rīkot starptautiskas sacensības. Tas ir vienkārši jautājums par tehniskajiem parametriem attiecībā uz šo sporta bāzi un iespēju to izmantot.

G.Preinbergs: Tādas ir bijušas arī Jelgavā. Es neredzu atšķirību. Kāpēc vienai augstskolai būs tā līdzība, bet otrai nebūs?

Ž.Tikmers: Preinberga kungs, šajā gadījumā es uzticos tiem normatīvajiem dokumentiem, kurus izstrādā Starptautiskā sporta federācija. Un starptautiskas sacensības acīmredzot var rīkot arī uz tāda pļavas gabala, kāds ir “Daugavas” stadions, kas šodien arī vāji atbilst starptautiskajiem normatīviem, taču, ņemot vērā zināmus apstākļus, tas diemžēl notiek.

G.Preinbergs: Ar visu cieņu pret jums mani šī atbilde neapmierina. Otrs jautājums ir par Rīgas pilsētas municipālo uzņēmumu – Rīgas sporta manēžu. Man tas arī nav saprotams, jo šī manēža izvērsusi intensīvu saimniecisko darbību. Tur nepārtraukti notiek tirdzniecība un tā tālāk. Vai tad no šīs tirdzniecības manēža nekādu peļņu negūst?

Ž.Tikmers: Preinberga kungs, ja, teiksim, “Daugavas” sporta peldbaseinā mēs rīkosim to, par ko runāja šī nama direktors – tādas varietē programmas, striptīza programmas –, un ar to aizpildīsim peldēšanas laiku, es domāju, ka peļņa, protams, būs, tikai tur nevarēs nodarboties ar sportu. Tad, kad objekts tiek orientēts uz peļņas iegūšanu, tas vairs netiek izmantots tam mērķim, kam ir domāts.

G.Preinbergs: Piedodiet, es laikam nepratu labi formulēt jautājumu. Otrais jautājums neattiecas uz peldbaseinu, bet uz Sporta manēžu, kur nepārtraukti notiek saimnieciskā darbība, tirdzniecība un tā tālāk. Tas nav peldbaseins.

Ž.Tikmers: Jūs saprotat, eksistē celtne, kas domāta sportam. Lai šī celtne varētu šodien pastāvēt, gluži vienkārši var aizstāt sportu ar tādu darbību, kura dod peļņu. Tas ir viss. Tā mēs visas bāzes varam uzturēt, mēs varam jebkurā no tām ierīkot tirgu vai kaut ko citu, un tās maksās nodokļus, tikai tur nebūs vairs neviena sportista.

Priekšsēdētājs: Tieši tādēļ taču ir vajadzīgs nacionālās sporta bāzes statuss.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Nu, tad man absolūti nav saprotams. Vai tagad, piešķirot šo statusu, tirdzniecība manēžā tiks aizliegta? Tiks pārtraukta? Un otrs jautājums šajā pašā sakarībā – cik iegūst šis sporta nams dienā no tirdzniecības?

Ž.Tikmers: Diemžēl man nav līdzi īsti precīzu datu, cik iegūst Sporta manēža no tirdzniecības, bet es domāju, ka ar šā statusa piešķiršanu mēs kardināli mainīsim situāciju un liksim šajā manēžā atgriezties sportam.

Priekšsēdētājs: Alkšņa kungs, lūdzu!

L.Alksnis: Sakiet, lūdzu, vai jūs izstrādāsit arī kādu nolikumu vai reglamentu par to, ko nozīmē šis nacionālās sporta bāzes statuss? Kādas ir šīs priekšrocības? No kā, teiksim, šādas sporta bāzes tiek atbrīvotas? Vai viņi saņem kādas noteiktas dotācijas no valsts? Vai tiek piešķirtas noteiktas štata vienības, kas apkalpo šīs sporta bāzes? Tagad mēs it kā piešķiram nacionālās sporta bāzes statusu, paši īsti neapzinoties, ko šis statuss dos sporta bāzēm. Vai būs kāds reglamentējošs pielikums?

Ž.Tikmers: Mēs par šo jautājumu esam runājuši arī komisijā, un jāsaka, ka šis lēmums mums ir principiāli svarīgs atbalsta punkts. Mums ir zināmas iestrādes. Iesniedzot dokumentu projektus Latvijas Republikas Ministru padomei, mēs arī runāsim par visiem šiem jautājumiem.

L.Alksnis: Es tikai domāju, ka mums, deputātiem, ir ļoti svarīgi, balsojot par lēmumu, tomēr zināt šā statusa saturu, zināt, ko mēs no savas valsts prasīsim un ko mēs būsim spiesti dot sporta bāzēm, ja tās saņems šo statusu.

P.Laķis: Alkšņa kungs, protams, šo Ministru padomes lēmuma projektu, kas ir sagatavots kā reglamentējošs dokuments, ja jums ir tāds priekšlikums, var apstiprināt arī Augstākajā padomē. Jā, tas ir lēmums. Ja mēs no izpildvaras šo funkciju šajā gadījumā gribam pārņemt, to var darīt, tā, manuprāt, nav problēma.

L.Alksnis: Un man ir vēl viens precizējošs jautājums kontekstā ar Kinnas kunga uzdoto jautājumu: 1.punktā ir rakstīts, ka neatkarīgi no šo sporta bāzu īpašuma piederības, ja? Šodien šīs sporta bāzes pieder pašvaldībai vai municipalitātei, vai valstij, es pat pieļauju, ka privātai personai, lai gan no jūsu runas es biju spiests secināt, ka šo nacionālās sporta bāzes statusu varēs iegūt tikai tādi sporta kompleksi jeb sporta bāzes, kas pēc sava īpašuma statusa piederēs valstij vai, teiksim, valsts institūcijai, kura personificē valsti. Vai nevajadzētu pieņemt kādus papildu aktus, jo, piemēram, Tehniskajai universitātei kā juridiskajai personai pieder savs peldbaseins, vai mums tiešām nevajadzēs šo tiesisko statusu mainīt, lai piešķirtu nacionālās bāzes statusu šim kompleksam?

P.Laķis: Alkšņa kungs, pašreizējā situācijā, to es jums varu apgalvot, šeit nekas nepieder nekādai privātai personai. Tikai viens pieder municipalitātei. Tā ir manēža. Divi ir sabiedriskās organizācijas “Daugava” īpašumi, bet tie faktiski no tās ir atteikušies finansiālu apsvērumu dēļ, bet visi pārējie ir valsts uzņēmumi. Tāda ir faktiskā situācija.

Otrs. Šobrīd es domāju, ka vismaz pārskatāmā nākotnē, teiksim, šā gada laikā, mēs reāli varam runāt tikai par tām sporta bāzēm, kuras šobrīd ir tiešām valsts uzņēmumi. Es domāju, ka agrāk par gadu tā lieta neies. Tas ir tas pats, kas ar augstskolām. Šodien nav jēgas reāli runāt par privātaugstskolas veidošanu. Es domāju, ka pēc gada šis jautājums būs risināms. Bet šobrīd esam ielikuši jautājumu par 1994. un 1996.gada olimpiskajām spēlēm un attiecīgajiem pasaules čempionātiem, tāpēc ka tas ir aktuāli, lai vismaz šo bāzi mēs nostiprinātu šobrīd. Tāda ir ideja.

L.Alksnis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Kides kungs, lūdzu!

E.Kide: Laķa kungs, tomēr no Apvienotās budžeta komisijas gribētos dzirdēt, kā mēs šodien varam balsot par šo dokumentu, ja nezinām šo nacionālo bāzu statusu? Varbūt pēc tam parādīsies, ka šīs bāzes finansē no budžeta? Vai mūsu budžets to segs? Es liktu priekšā, kā jau te teica, noteikt statusu un pēc tam risināt šo trešo jautājumu, ka aizliegta privatizācija. Par to varētu pieņemt tūlīt.

P.Laķis: Redziet, Kides kungs, Tikmera kungs jau teica, es tikai varbūt uzsvēršu akcentus. Šajā situācijā mums ir reāli… Visraksturīgākais piemērs ir šis “Daugavas” sporta komplekss… Reāli glābt situāciju mēs varam, nevis to izpārdodot pa gabaliņam un arī ne visu uzturot par valsts dotācijām. Vienīgais ceļš šajā gadījumā ir piešķirt šo valsts uzņēmuma statusu. Tālāk mēs atsevišķus šā kombināta elementus, kuri ir relatīvi patstāvīgi, varam nodot valdījumā sabiedriskajām organizācijām, kādas šodien ir, teiksim, sporta federācijām, kuras to uzņemas, atstājot sev varbūt tikai vienu pļavas pleķi, pa kuru skraida 22 onkuļi un dzenā bumbu… Tā šobrīd ir vienīgā izeja. Tādēļ, piešķirot nacionālās sporta bāzes statusu un aprēķinot finansiālo pusi, kas saistās ar budžetu, būtība ir tāda, ka Sporta departaments un Izglītības ministrija, un arī mēs neorientējamies uz to, ka visu segs valsts dotācijas. Tā ir daļēja palīdzība, tāda, kādu mēs varam atļauties šim sporta kompleksam. Bet atbildīga par to, ka šis futbola laukums ir pārāk nozīmīgs Latvijas sportam, būs valsts par to, ka tā ir izīrējusi vai nodevusi valdījumā uz gadu vai diviem kādai sporta federācijai. Par dotācijām tad, kad notika sarunas arī ar hokeja federāciju, vispār netika runāts.

E.Kide: Laķa kungs, bet šeit ir jābūt ļoti uzmanīgiem, pārveidojot to par valsts uzņēmumu. Mums nav nekādu tiesību no budžeta finansēt valsts uzņēmumu, tāpēc tā lieta ir jāpārdomā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairs nav. Budovska kungs izteiks komisijas viedokli. Debatēs ir pierakstījušies deputāti Lagzdiņš un Ozols. Paldies, Tikmera kungs, apsēdieties tepat tuvumā.

M.Budovskis: Cienītie kolēģi! Sporta komisijas vārdā es, pirmkārt, gribētu jums atgādināt, ka aizvakar vai vakar mēs vēl runājām par budžetu, par augstskolām un faktiski nonācām līdz tādam kuriozam, ka tikpat labi mēs arī šīs augstskolas varam slēgt ciet, ja nebūs naudas. Godīgi sakot, mēs esam nonākuši tieši tādā pašā situācijā. Tās ir mācību treniņu bāzes. Faktiski mums ir cilvēki, kas mācās šo sportu. Bet daudzos gadījumos vairs nav, kur mācīties. Nav bāzes. Šīs bāzes pazūd cita pēc citas. Jā, tā ir ļoti grūta situācija. Parādās tādi maksājumi, kurus vairs nevar samaksāt. Un visas šīs sporta bāzes meklē ceļus, lai varētu kaut kā izdzīvot, kaut kā kompensēties.

Sākas tas, ko nupat Preinberga kungs teica par tirgiem. Sporta manēžā patiešām tirgojas un pārdod, bet sakiet – kā dzīvot? Un tagad jautājums attiecībā uz finansēm, ko šeit Kides kungs uzdeva. Ziniet, runa nav tikai par budžetu. Jā, zināma dotāciju daļa, protams, būs. Bet, kā jūs visi zināt, šeit iet galvenie atskaitījumi no loterijas. Arī visi sponsoru maksājumi, kas ir saistīti ar LOK. Un ir zināmā mērā arī pašfinansēšanās. Tāpēc ir noteiktas maksas grupas.

Ziniet, cienījamie kolēģi, attiecībā uz šīm sporta bāzēm, kurām vajadzētu piešķirt nacionālo sporta bāzu statusu, es domāju, ka galvenokārt ir nosauktas tās bāzes, kuras, pirmkārt, nodrošina nākamajam olimpiskajam ciklam visa šā profila sporta veidu attīstību, trenēšanās iespēju. Un otrs smaguma punkts, ieskatieties lēmumā, tas ir trešais, ir tas, ka minētos objektus vajadzētu izslēgt no privatizējamo objektu saraksta. Un tā varbūt arī ir šā lēmuma atslēga, jo, kā jūs zināt, pēdējā laikā ļoti strauji notiek privatizācija. Pēc tam vairs nav nekādas iespējas kontrolēt, kā šis objekts darbosies. Tas ir celts par tautas līdzekļiem un domāts tautas veselībai un sporta attīstībai, bet tajā pašā laikā tur notiek vai nu kādas izpriecas, vai tiek ierīkots kazino un tā tālāk un tā tālāk. Tāda transformācija ir ļoti bīstama.

Cienījamie kolēģi, es vienkārši gribētu lūgt jūs nobalsot par šo lēmumu, jo tas faktiski dos iespēju atsperties, lai mēs saglabātu vismaz šīs bāzes un lai mums nenomirtu šī kultūras daļa – sports. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs pieteikušies Lagzdiņa kungs un Ozola kungs.

Tuvojas pārtraukums, un es atvainojos Lagzdiņa kungam, jo viņam būs maz laika, taču es ceru, ka viņš respektēs mūsu pārtraukuma tiesības.

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Es labprāt runātu kā bijušais sportists, bet es runāšu kā jurists un jūsu apstiprinātās Korupcijas apkarošanas komisijas priekšsēdētājs.

Man bija tā nelaime iepazīties ar situāciju dažās sporta bāzēs jau diezgan ilgu laiku iepriekš, un, proti, tas attiecas uz Liepājas, atvainojiet, uz Grobiņas zirgu bāzi. Es varēju vērot tur valdošo situāciju un kārtību, kādā notiek stihiskā privatizācija vai, pareizāk sakot, šā ievērojamā sporta objekta izlaupīšana. Savulaik Grobiņas sporta bāze bija PSRS zirgu sporta izlases treniņu bāze ar modernu manēžu, ar visām nepieciešamajām iekārtām, ēkām, treniņlaukumiem un tā tālāk. Taču šajā pārejas periodā uz tirgus ekonomiku, šajos stihiskās privatizācijas apstākļos šobrīd notiek pilnīga šīs sporta bāzes, es nebaidos teikt šo vārdu, izlaupīšana un izsaimniekošana. Šie ļoti vērtīgie objekti, kas ir šajā bāzē, tiek gatavoti privatizācijai par nieka summu – par 300 tūkstošiem rubļu. Tur ir trīs četras Līvānu mājas, tur ir milzīgs angārs, kuru vērtība sniedzas daudzos miljonos.

Ko es ar to gribēju teikt? Es ar to gribēju teikt, ka valstī jābūt arī šajā jomā noteiktai sistēmai. Un šo sistēmu daļēji ir aicināts ieviest šis mūsu priekšā liktais lēmuma projekts. Kā es saprotu, Sporta departamenta nostāja ir tāda, ka īpaši svarīgām, valstiski svarīgām, mūsu tautai svarīgām sporta bāzēm ir jāpiešķir nacionālās sporta bāzes statuss un nosaukums, tās nekādā gadījumā nav privatizējamas tuvākajā laikā. Tas ir pirmais un galvenais nosacījums, kāpēc šis statuss ir jāpiešķir.

Savukārt, kā es saprotu, pārējās sporta bāzes, arī Liepājas rajona zirgu bāze, ir jāprivatizē saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem. Un tas ir ļoti pozitīvs solis no Sporta departamenta puses un no Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas puses, aicinot mūs ieviest kaut kādu skaidrību šajā dzīves jomā. Es domāju, ka jūs, kolēģi, atbalstīsit tādu nostāju, ka šie nedaudzie, bet ļoti svarīgie sporta objekti vismaz kādu laiku paliek līdzšinējā īpašuma statusā un netiek privatizēti. Es domāju, ka nevienam nevarētu būt šaubu, teiksim, par Siguldas kamaniņu trasi. Tai obligāti jāsaglabā līdzšinējais statuss.

Bet, lai šis lēmuma projekts būtu juridiski precīzs, es ierosinu, izslēdzot 3.punktu līdzšinējā redakcijā, papildināt to ar šādiem punktiem.

Pirmais. Noteikt, ka nacionālās sporta bāzes nav privatizējamas.

Otrais – ka nacionālās sporta bāzes ir izmantojamas tikai sporta un kultūras pasākumu organizēšanai.

Trešais – ar šo lēmumu uzdot Ministru padomei apstiprināt nolikumu par nacionālajām sporta bāzēm, lai patiešām to statuss tiktu precīzi reglamentēts.

Tādi īsumā ir mani priekšlikumi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies Lagzdiņa kungam par precīzo mūsu pārtraukuma tiesību respektēšanu, bet debatēs vēl ir pieteicies Ozola kungs un Preinberga kungs. Es ierosinātu šādu kārtību: tagad pārtraukums, pulksten 17.00 mēs klausāmies Meļķa kungu par Latgales dabas katastrofas seku novēršanu, un, es domāju, mums paliks laiks, lai pēc tam izdebatētu šo lēmumu, ņemot vērā Lagzdiņa kunga priekšlikumus. Balsot par to varēsim otrdien 13.00 bez debatēm, bet ar motivāciju. Nav iebildumu? Tādā gadījumā – pārtraukums. Lagzdiņa kungs, lūdzu, uzreiz priekšlikumus nododiet rakstveidā Laķa kungam.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu klātesošos viesus nebrīnīties, ka zālē ir tik maz deputātu, jo pašlaik notiek dažādas tikšanās ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ekspertu grupu. Neuzskatiet to par necieņu pret plenārsēdi! Mēs tomēr varam jautājumu skatīt, un tāpēc lūdzu tribīnē Meļķa kungu. Jautājums, kuru ierosināja Grūbes kungs, ja es nekļūdos, – par stāvokli Latgales lauku rajonos pēc dabas katastrofas. Cik ilgu laiku jums vajadzēs, Meļķa kungs? Piecas minūtes. Lūdzu.

J.Meļķis, rūpniecības un enerģētikas ministra vietnieks: Cienījamie deputāti! Kā jūs zināt, 23.–24.oktobrī notika samērā liela mēroga stihiska nelaime Latgales zonā – sniega vētra, sals. Tas radīja lielus bojājumus energopadeves un sakaru sistēmās. Es savu īso informāciju gribētu sadalīt trīs daļās. Pirmkārt, kādi bojājumi tika konstatēti, otrkārt, ko mēs esam paspējuši izdarīt pa šīm dienām un, treškārt, kāda palīdzība vajadzīga, lai šīs sekas likvidētu pilnīgi.

Vecie energospeciālisti vispār neatceras, ka pēdējo 20–25 gadu laikā būtu bijis tik koncentrēts un liels daudzums avāriju un izslēgumu, kā tas notika šajās dienās Latgales zonas rajonos. Energoapgāde atslēdzās 3014 transformatorpunktos, tas ir, 95 procentos no visu šīs zonas transformatoru punktu kopējā skaita. Atslēdzās 15 līnijas ar 110 kilovatu spriegumu, augstsprieguma līnijas, deviņas 20 kilovatu līnijas, un bija masveidā bojāti zemsprieguma tīkli 0,4 kilovatu līnijā. Tika nolauzti vairāk nekā 330 elektrības stabi, apmēram 500 vietās norauti vadi, 2000 gadījumos tiem uzkrituši koki. Sakaru līnijas bojātas 116 kilometru garumā, nestrādāja 37 telefona centrāles. Nepieciešams nomainīt ap 2000 telefona stabu. Bez telefona sakariem palika vairāk nekā 7500 telefona abonentu.

No šiem skaitļiem redzams, ka novēršanas darbu apjoms arī ir ievērojams. Ziemas apstākļi, kas Latgales zonā nav uzlabojušies arī šobrīd, neapšaubāmi apgrūtina remontbrigāžu darbu. Energoapgādes sistēmu nodrošināšanā un atjaunošanā tika iesaistīti Austrumu elektrotīkli, ziemeļaustrumu elektrotīkli, tas ir, Vidzemes zonas rajonu spēki, augstsprieguma tīkli, kā arī Rēzeknes un Daugavpils energoceltniecības organizācijas. Augstsprieguma tīklu apsekošanai un bojājumu fiksēšanai 23. un 24.oktobrī mēs izmantojām helikoptera pakalpojumus. Avārijas seku likvidēšanā iesaistīti vietējo saimniecību speciālisti un rajonu organizācijas. Kopumā energosistēmas atjaunošanā darbojas 60 remontbrigādes.

Grūtības, protams, rodas sakarā ar piekomandētajiem speciālistiem un saimniecību cilvēkiem. Galvenokārt tās saistītas ar drošības tehniku. Ne katrs no šiem speciālistiem, kas atbraukuši no citurienes, zina vietējās īpatnības – kā ir pieslēgtas un saslēgtas līnijas, kur ir vājās vietas un tamlīdzīgi. Palīdzību sniedza arī Meža ministrija, atļaujot kokus, kuri uzkrituši uz līnijām vai apdraud līniju drošību, izcirst bez celma naudas nomaksas, kā arī noformējot ciršanas biļetes divu nedēļu laikā pēc izpildītajiem darbiem. Līdz 28.oktobrim elektrolīniju darbs gandrīz atjaunots. Palikuši nenovērsti bojājumi zemsprieguma tīklā. Galvenokārt tie saistīti ar atsevišķām lauku sētām, kurās elektrības padeve vēl nav atjaunota. Mēs prognozējam, ka attiecībā uz 20 kilovatu tīkliem visi darbi tiks paveikti šodien līdz dienas beigām. Kas attiecas uz zemsprieguma tīkliem, prognozējamais termiņš ir aptuveni 3. vai 4.novembris. Respektīvi, tas būs jaunnedēļ otrdien vai trešdien.

Par sakaru sistēmām. Pēc ziņām 27.oktobrī pagaidām vēl nestrādā 13 centrāles ar 800 abonentiem. Pamatā šīs centrāles nestrādā energopadeves traucējumu dēļ. Tātad tiklīdz tiks pabeigti remontdarbi, varēs iedarbināt šīs telefona centrāles. Daudz sliktāks stāvoklis ir ar telefona līniju remontiem, jo 116 kilometru apjomā bojātas līnijas – tas ir ļoti liels darba apjoms ziemas apstākļos. Un acīmredzot, lai pilnībā atjaunotu sakaru sistēmas, būs nepieciešams vairāku mēnešu darbs.

Par nepieciešamo palīdzību. Kā jau teicu, avārijas seku likvidēšanā mēs iesaistījām visus savus spēkus, kā arī vietējo rajona saimniecību spēkus. Bet mūsu darbu ļoti apgrūtina tehnisko līdzekļu trūkums. Trūkst maztonnāžas visurgājēju automašīnu. Nav motorzāģu, pārvietojamo raidstaciju, hidropacēlāju un tā tālāk. Bet, protams, visbūtiskākais ir naudas trūkums. Ministru padome avārijas seku likvidēšanai pagaidām piešķīra tikai sešus miljonus rubļu, tie faktiski jau šodien ir iztērēti, bet kopējais tiešo zaudējumu apjoms ir lēšams ap 60 miljoniem rubļu! Tikai sakaru sistēmām vien jau vajag vairāk nekā 22 miljonus! Mums būtu lūgums kaut kā palīdzēt risināt šo jautājumu finansu ziņā.

Kas attiecas uz degvielu un tamlīdzīgām lietām, nodrošinājums ir, ja tikai ir nauda ko maksāt. Paldies. Man viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godātie kolēģi, jautājumi! Grūbes kungs!

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj! Ja drīkst, man ir vairāki jautājumi.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

G.Grūbe: Tātad pirmais jautājums. Man tomēr ir būtiski zināt, kā tad republikā darbojas šī struktūra, kuru vada, kā sapratu, Dineviča kungs – šī brigāde vai komanda avārijas seku likvidēšanai. Vietējie iedzīvotāji tādu nav ne jutuši, ne redzējuši visas pirmās trīs dienas. Vai šāda struktūra vispār republikā ir, un kā jūs to vērtējat?

J.Meļķis: Republikā ir Civilās aizsardzības štābs, kuram liela mēroga avāriju lietās ir koordinējoša loma. Tā kā šoreiz runa bija par specifiskiem bojājumiem, tas ir, elektropadeves un sakaru bojājumiem, tad šajos darbos tika iesaistīta, no vienas puses, “Telekom” organizācija, kas ir Satiksmes ministrijas sistēmā, no otras puses, “Latvenergo” organizācijas, kas ir mūsu ministrijas sistēmā.

G.Grūbe: Tātad jūs neko tuvāk par šīs struktūras darbību nevarat paskaidrot. Jūs varat sniegt ziņas tikai par jūsu ministrijas darbību.

J.Meļķis: Es jau teicu, ka specifisku avāriju seku likvidēšanā tiek piesaistītas specifiskas organizācijas. Vispārējā koordinācija ir Civilās aizsardzības štāba pienākums.

G.Grūbe: Jā, bet, kā es teicu, pirmās trīs dienas nebija iespējams atrast vispār nevienu, kas ar to koordināciju nodarbojas, kamēr vietējie paši nesanāca kopā. Bet tas ir cits jautājums, par to es nebūt negrasos jums uzdot jautājumu. Mans jautājums ir tāds. Jūs runājāt par “Lattelekom”. Vai viņu darbinieki šodien strādā tikai centrālēs, vai arī viņi sākuši kaut ko darīt sakarā ar līnijām?

J.Meļķis: Jā, arī pa līnijām darbojas.

G.Grūbe: Un kad mēs varētu sagaidīt šā darba beigas?

J.Meļķis: Es jau teicu, ka tas prasīs vismaz pāris mēnešu. Divi trīs mēneši paies, kamēr būs pabeigta visu sakaru sistēmu atjaunošana un varēs pieslēgt visus abonentus.

G.Grūbe: Un nākamais jautājums. No jūsu teiktā es saprotu, ka lielākā daļa transformatoru apakšstaciju pamatā ir atjaunotas, bet jautājums ir tieši par mājām. Jūs gan teicāt, ka 3. vai 4.novembrī mājas arī saņems elektrību. Vai šīs prognozes pamatojas uz to, kā pašreiz rit darbi? Vai šīs cerības ir pamatotas? Vai tās apstiprināsies vai ne?

J.Meļķis: Nezinu, es tikai saku: situācija ir tāda, ka pirmām kārtām elektriķu spēki tiek virzīti uz augstsprieguma un 20 kilovatu līniju un transformatoru staciju atjaunošanu. Kad šie darbi būs pabeigti, pienāks kārta zemsprieguma līnijām.

G.Grūbe: Un visbeidzot par naudas iedalīšanu. Jūs teicāt, ka Godmaņa kungs ir piešķīris sešus miljonus no savām rezervēm. Saprotu, ka šī nauda ir izlietota. Naudas nav, bet es vēl līdz šodienai neesmu redzējis arī nekādu iesniegumu, kurā būtu teikts, ko pašreiz vajadzētu darīt. Ko jūs varat pateikt šajā sakarā kā šīs komisijas vadītāja vai pilnvarotās personas vietnieks? Kādi dokumenti tiks iesniegti Augstākajai padomei, un vai vispār tādi tiks iesniegti?

J.Meļķis: Par to jautājumu mēs vakar runājām ar Godmaņa kungu. Mēs vienojāmies par to, ka pagaidām, lai apmierinātu vismaz to trakāko naudas vajadzību, izmantosim šos sešus miljonus un pēc premjera atgriešanās no Maskavas precizēsim vēlreiz, cik tad lieli tie zaudējumi ir, jo ir jau grūti to šodien pateikt. Aplēse ir tāda – ap 60 miljoniem. Bet, kad darbi būs paveikti vai vismaz tuvosies beigām, varēs pateikt precīzāk, cik tad īsti šī summa ir liela. Es domāju, ka valdība droši vien griezīsies parlamentā ar kaut kādu iesniegumu šajā gadījumā, prasot vai nu palielināt rezerves fondu, vai speciāli piešķirt līdzekļus.

G.Grūbe: Un pēdējais jautājums. Jūs teicāt, ka par degvielu viss esot kārtībā. Bet vai tas patiešām atbilst patiesībai, ka pašreiz tieši Latgales pusē pietiek degvielas, lai varētu šīs avārijas sekas likvidēt ar vietējiem spēkiem un apkurināt vismaz tās vietas, kur apkure ir iespējama. Vai tā ir taisnība, ka tur viss ir kārtībā?

J.Meļķis: Mums nav nekādas informācijas par to, ka kāds būtu žēlojies par benzīna vai dīzeļdegvielas trūkumu. Problēma ir tāda, ka nav naudas, lai degvielu nopirktu. Benzīna tankos ir šī degviela, tikai jāpērk…

G.Grūbe: Jā, bet arī šis jautājums jāatrisina šajā situācijā.

J.Meļķis: Nu, tas ir naudas jautājums. Tas ir tas naudas jautājums.

G.Grūbe: Bet jūs sakāt, ka viss ir kārtībā.

J.Meļķis: Nu, kāpēc viss kārtībā? Visur viss nav kārtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Zaščerinskis: Es tieši gribēju lūgt jūs. Mums Krāslavas rajonā tiešām benzīna pietiek vienīgi ātrajai palīdzībai, maizes pievešanai un policijai un arī tur ļoti ierobežotos daudzumos. Un mēs nekur nevaram nopirkt – ne Daugavpils naftas bāzē, ne Rēzeknes naftas bāzē, ne par kādu naudu, ja tā arī būtu. Nevaram nopirkt ne dīzeļdegvielu, ne benzīnu. Problēmas ar naudu ir arī paju sabiedrībām un pagastiem. Bet, ja arī būtu tā nauda, benzīnu nevaram dabūt ne par kādu naudu. Dīzeļdegvielas arī nav.

J.Meļķis: Es pārbaudīšu šīs ziņas. Man nav informācijas, ka tur tiešām ir tāds stāvoklis.

J.Zaščerinskis: Naftas bāzes priekšnieks saka: “Mums nav.”

J.Meļķis: Nevar būt!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs! Pēc tam – Ozola kungs.

G.Preinbergs: Lūk, sakarā ar šīm problēmām – sniega vētru, sniegu un degvielas trūkumu. Sakiet, kāda situācija ir ar piena nogādāšanu uz piena kombinātiem un pienotavām? Kā ir ar dzīvnieku nogādāšanu uz gaļas kombinātiem un tā tālāk?

J.Meļķis: Man par šo jautājumu nav informācijas. Es jums nevaru atbildēt. Runa bija par bojājumu novēršanu un avārijas seku likvidēšanu, nevis par ikdienas saimniecisko darbību.

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Sakiet, vai jums ir informācija par konkrētām saimniecībām un valsts uzņēmumiem, kuri ir cietuši un kuru zaudējumi ir novērtēti, lai mēs varētu domāt par materiālās palīdzības sniegšanu tieši konkrētiem uzņēmumiem? Jūs varat mūs informēt tādā jautājumā?

J.Meļķis: Par konkrētām saimniecībām man nav informācijas. Mēs esam apkopojuši tikai zaudējumu apmērus pa rajoniem.

I.Ozols: Kā jūs varējāt apkopot zaudējumu summas, neizvērtējot katru atsevišķu saimniecību? Kas ar to nodarbosies? Un kad?

J.Meļķis: Acīmredzot jautājums par saimniecībām kompleksi ir jāizskata rajonu pašvaldībām. Tikai no rajoniem jau mēs varam dabūt šo informāciju, kas un kurā vietā ir ierakstāms zaudējumos.

Priekšsēdētājs: Bula kungs, lūdzu!

A.Buls: Es ne tik daudz uztraucos par piena aizvešanu uz kombinātu vai dzīvnieku aizvešanu uz kautuvēm, mani visvairāk uztrauc jautājums par slaukšanu. Kā man zināms, saimniecībām autonomu enerģijas apgādes avotu tikpat kā nav. Sakiet, lūdzu, vai pēc šīm trim dienām viss tālāk vēl turpinās tāpat? Kāds posts ir ar šo lietu? Droši vien ir jau arī sabojātas govis! Katrā ziņā jautājums ir ļoti nopietns un nav jārunā par piena aizvešanu, bet vispār par lopu bojāšanu. Vai šajā sakarībā ir kāda informācija par to, cik lieli ir zaudējumi šajā zonā?

J.Meļķis: Par šiem zaudējumiem man informācijas nav. Kas attiecas uz fermām, nostādne ir tāda. Līdz šovakaram būs pabeigti lielākie, svarīgākie darbi, nu, atjaunošana. Sīkākajā 0,4 kilovatu sistēmā nav fermu. Tur ir tikai dzīvojamās mājas, tur nav ražošanas objektu. Tā ka, sākot jau ar šodienu, fermu stāvoklis vairs nav apdraudēts. Tikai vēl dzīvojamo…

A.Buls: Tā ka uz fermām tas neattiecas?

J.Meļķis: Uz fermām… Nu, līdz šodienai tas varēja atsevišķos gadījumos būt, bet ne vairs vēlāk.

A.Buls: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Meļķa kungs, es no jūsu ziņojuma saprotu, ka viss ir kārtībā, trūkst tikai naudas. Bet vai jums nav nepieciešama arī citāda veida palīdzība – varbūt no citām ministrijām, varbūt kādi ārkārtas pasākumi, lai tomēr to Latgales problēmu atrisinātu un arī informācija pie jums nonāktu? Es saprotu, ka arī bērni netiek uz skolu, ir apgrūtināta autobusu satiksme un tā tālāk.

J.Meļķis: Es jau teicu, ka mums trūkst ne tikai naudas, trūkst arī veselas virknes dažādu tehnisku līdzekļu. Es labi saprotu, ka parlaments mums šos līdzekļus neiedos, runa var būt tikai par naudu. Un savukārt mums ir jāorganizē tālāk visa nepieciešamā manipulēšana ar tehniskajiem līdzekļiem. Te jau es no jums neko vairāk nevaru lūgt.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi? Grūbes kungs nevēlas runāt? Nē. Priekšlikumi? Es neredzu zālē deputātus, kuri vēl vēlētos kaut ko teikt. Paldies Meļķa kungam. Tādā gadījumā, lai gan mums tāda procedūra nav paredzēta, es neredzu šķēršļus, lai jūs, Grūbes kungs, nevarētu izteikt priekšlikumus.

G.Grūbe: Man ir replika un priekšlikums. Godmaņa kungs ir teicis, ka Meļķa kungs ir par visu to atbildīgs, bet es nebūt neuzskatu, kā pēc šādas stihijas, kāda notika Latgalē, varētu atbildēt tikai viena ministrija un viens vietnieks. Un man nav skaidrs, kāpēc nedarbojas tā struktūra, kura tika izveidota tieši avārijas seku likvidēšanai. Iedzīvotāji arī man zvana un runā apmēram tā – pat drūmākajos kompartijas laikos pret cilvēkiem neizturējās tik slikti kā tagad.

Šajā sakarībā es vairs neko negribu turpināt, negribu arī neko pārmest Meļķa kungam, jo viņš ir izdarījis tikai savu darbu, to, kas viņa ministrijai ir jādara. Mans priekšlikums ir tāds: šodien balsot par to, ka otrdien pulksten 10.00 par visiem šiem jautājumiem jāatskaitās valdības vadītājam, kurš tad arī skaidri un gaiši pateiktu, aptverot arī visu ministriju darbu, kas tur īsti notiek, vai tikai pašvaldības ir atbildīgas par visu, vai mums tomēr ir arī centrālā vara. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, pašlaik gandrīz ar visu jātiek galā pašvaldībām. Gan bērnu aizvešana uz skolu, gan lopi, gan piens, gan degviela, gan nauda – visas šīs problēmas jārisina pašvaldībām. Paldies Dievam, lielāko daļu tās tiešām arī ir atrisinājušas. Bet tā nebūt nav nopietna situācijas izpratne no centrālās varas puses, tāpēc es lūgtu deputātu atbalstu šā jautājuma iekļaušanai darba kārtībā otrdien pulksten 10.00. Tad mēs varētu izlemt, ko darīt tālāk.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, kad runa bija par šo jautājumu, Godmaņa kungs bija klāt un teica, ka atskaitīsies rūpniecības un enerģētikas ministra vietnieks. Tobrīd mums nebija nekādu iebildumu pret šādu jautājuma nostādni, tāpēc man liekas, ka mēs konkrētā jautājuma izskatīšanu esam pabeiguši, bet, ja jūs uzskatāt par nepieciešamu balsot, tad priekšlikumu vajadzētu ļoti precīzi formulēt. Iespējams, ka varam skatīt šo jautājumu kompleksi, jo divi ministri jau trešdienas vakarā mums atskaitīsies. Jautājums ir saistīts ar daudziem cilvēkiem. Apsveriet šo iespēju, un es esmu gatavs plenārsēdei likt priekšā nobalsot. Tomēr es mazliet šaubos, vai mums otrdien no rīta to vajadzētu darīt.

G.Grūbe: Jā, es jums zināmā mērā piekrītu, bet saprotu, ka uz šejieni atkal tiks norīkots tikai ministra vietnieks. Un ne es, ne mūsu komisija nebūt neredzēs kompleksāku pieeju šim jautājumam. Tāpēc es tomēr lūgtu atbalstīt priekšlikumu par otrdienu. Es saprotu, ka tā ir tikai informācija, bet ir svētīgi, lai tā beidzot būtu kompetenta visos jautājumos un lai beidzot līdz otrdienas rītam Ministru padome būtu spiesta apkopot ziņas par visu ministriju darbu. Premjeram ir pakļautas visas ministrijas, visas valdības struktūras, un centrālā vara beidzot būs spiesta apkopot visus materiālus.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, pirms liekam šo jautājumu uz balsošanu, es jūs lūgtu rakstveidā precīzi formulēt priekšlikumu, citādi mēs nesaņemsim atbilstošu informāciju. Vajag precīzi formulēt to, ko jūs otrdien no rīta vēlaties dzirdēt no valdības.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Es šajā sakarībā gribētu izteikt ļoti lielu nožēlu. Galu galā to informāciju, kuru saņēmām, mēs varējām izlasīt arī avīzē: cik stabu nolauzts, cik daudz transformatoru izgājis no ierindas un tā tālāk. Runa tik tiešām ir par nopietniem zaudējumiem, un es cerēju no Meļķa kunga dzirdēt vairāk, ne tikai par šiem stabiem un šiem transformatoriem. Problēmu loks ir daudz plašāks. Runa ir par nenovāktām bietēm, cik lielus zaudējumus tas rada? Cik daudz cukurbiešu palicis zem sniega? Cik daudz govju nav izslauktas, cik ir saslimušas? Cik daudz lopbarības ir izbarots par velti? Tie taču visi ir zaudējumi, kurus izraisījusi šī vētra! Tāpēc man liekas dīvaini, ka Meļķa kungs atbraucis uz šejieni runāt tikai par naudu.

Priekšsēdētājs: Ja visu, kas notiek šeit, var izlasīt presē, tas liecina par labu presei!

Lūdzu, Kides kungs!

E.Kide: Manī arī tas patiešām izraisa izbrīnu, ka ir nozīmēta valsts komisija, kas strādā pie avārijas seku likvidēšanas, bet šeit nav klāt neviena pārstāvja no šīs komisijas. Tas ir viens.

Otrs. Kā Meļķa kungs pareizi teica, pastāv arī civilās aizsardzības struktūras, un budžets tām dod līdzekļus. Mēs zinām, ka budžets dod līdzekļus, bet šeit nav ne civilās aizsardzības struktūru, ko mēs finansējam, ne arī šīs komisijas, kā es saprotu, Meļķa kungs atskaitās par to nozari, kurā viņš strādā, tas ir par energotīkla un komunikāciju tīkla atjaunošanu. Man šķiet, ka jāatbalsta Grūbes kunga ierosinājums, lai patiešām otrdien uz plenārsēdi ierodas pārstāvji no civilās aizsardzības struktūrām un arī no šīs atbildīgās valsts komisijas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Grūbes kungs vēl raksta priekšlikumu? Deputāti vairs nevēlas izteikties. Manuprāt, jautājums par dabas katastrofu Latgalē ir republikai pietiekami nozīmīgs, lai mēs par to spriestu arī no rīta. Lūdzu, Grūbes kungs!

Grūbes kungs ierosina balsot, ka mēs otrdien pulksten 10.00 pēc darba kārtības apstiprināšanas klausāmies Ministru padomes priekšsēdētāja atskaiti par avārijas seku likvidācijas gaitu Latgalē. Preinberga kungs ierosina ziņojumu papildināt ar pārskatu par nodarītajiem zaudējumiem. Domāju, ka tas varētu būt vienkārši precizējams ziņojumā. Grūbes kungs, es gribētu precizēt. Šķiet, ka šajā gadījumā vajadzētu atskaitīties tieši ārkārtējā stāvokļa likvidācijas struktūrām, lai sauktu tās pie atbildības, nevis premjeram. Labi, lieku uz balsošanu Grūbes kunga priekšlikumu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo priekšlikumu. Vai ir citi priekšlikumi attiecībā uz laiku? Nav. Tad balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 31, pret – 1, atturas – 11.

Es lūdzu sekretariātu laikus darīt to zināmu Ministru padomes priekšsēdētājam, ņemot vērā arī Preinberga kunga priekšlikumu par zaudējumu apjomu, kas radies dabas katastrofas laikā.

Varam turpināt darba kārtībā iekļauto jautājumu izskatīšanu. Proti, debatēs ir pieteicies Ozola kungs un Preinberga kungs. Runa ir par nacionālajām sporta bāzēm.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi, es gribētu pakavēties pie šo nacionālo sporta bāzu praktiskās darbības. Pirmām kārtām par Preinberga kunga jautājumu, kāpēc vienai augstskolai ir priekšrocības, otrai – nav. Ne jau augstskolai, Preinberga kungs, ir priekšrocības, bet gan tām bāzēm, kurās trenējas Latvijas nacionālās izlases. Latvijas nacionālās izlases, kurām ir vajadzīgi zināmi apstākļi, salīdzinājumā ar pārējiem šo sporta bāzu izmantotājiem. Un, lai varētu praktiski oponēt un aizstāvēt nacionālo sporta izlašu intereses, ir jāpiešķir šīs nacionālās sporta bāzes statuss. Lai varētu, slēdzot līgumu ar pārējiem bāzes izmantotājiem, jau iepriekš atrunāt, ka tad, kad nacionālajām izlasēm būs nepieciešama attiecīgā sporta bāze, noslēgtā līguma periodā tā tiks dota. Izlasēm nereti ir tāda vajadzība, kad tiek mainīti treniņu laiki, cikli. Jo, ja mēs visu gadu rezervētu laiku izlasēm, sporta bāzes ciestu tikai zaudējumus.

Otrkārt, tagad nevienam nav noslēpums, ka sporta bāzes tiek izmantotas ne tikai sportam, bet arī komerciālai darbībai. Un ja jau ir iezīmes, ka šajā bezizejas situācijā vienīgais ceļš ir privatizācija, taču privatizācijas gaitā un rezultātā sportam tās praktiski tiek atņemtas. Ja mēs tās atņemsim sportam, mēs līdz ar to pārtrauksim gan to jauniešu un bērnu iesaistīšanu sporta nodarbībās, kas šajās bāzēs trenējas un pilnveido savu meistarību, gan radīsim sarežģījumus izlases komandām. Pēc manām domām, pats svarīgākais būtu tas, ka mēs varam nonākt tādā situācijā, kāda pašreiz ir Čehoslovākijā. Starp citu, mūsu kaimiņi Lietuvā pārtrauca savu sporta bāzu eksistenci, pilnīgi noārdīja tās, izdemolēja, izsaimniekoja. Un šodien viņiem viss jāsāk celt no jauna. Esmu dziļi pārliecināts, ka paies gads vai divi, līdz šīs bāzes būs spējīgas pašas sevi uzturēt. Bet šodien, ja mēs nesniegsim tām morālu pabalstu un neaizsargāsim pret privatizāciju, mēs šīs bāzes pakļausim izputināšanai.

Nākamais moments, kuram es gribētu pievērst uzmanību, ir tas, ka Rīgas Sporta pilī ledus tiek apmaksāts tikai sešas stundas dienā, bet kompresors strādā nepārtraukti, elektroenerģijas patēriņš ir nepārtraukts. Tātad neatkarīgi no tā, vai ledus tiek izmantots vai netiek, nauda nāk tikai par stundām, bet jāmaksā ir par pilnu ciklu. Vai nebūtu mērķtiecīgāk šajā nenoīrētajā laikā ļaut izmantot ledu bērniem, jauniešiem? Ja mēs nostādām šo bāzi uz komerciāliem pamatiem, tad jāsāk domāt, vai ir vērts sešu stundu dēļ vispār ieslēgt kompresoru sistēmu, varbūt šo lielisko halli var izmantot dažādām komerciālām iestādēm un citiem komerciāliem pasākumiem, bet visas šīs nodarbības novirzīt kaut ārpus mūsu republikas robežām. Es personiski uzskatu, ka cita ceļa nav.

Mēs esam pieņēmuši labojumu likumā par zemes nodokli, strikti nosakot, ka no valsts budžeta finansējamām iestādēm pašvaldības nedrīkst paaugstināt zemes nodokli likumā noteiktajā kārtībā. Bet šīm sporta bāzēm, kuras ir nožēlojamā finansiālā stāvoklī, pašvaldības ir tiesīgas to darīt. Un kā tās tagad dara? Tās šo nodokli trīskāršo. Kad es iepazinos ar divām sporta bāzēm, man nolika priekšā rēķinu. Par 3.ceturksni neapmaksāts rēķins – miljons 300 000 rubļu. Kur ņemt šo naudu – miljonu 300 000 rubļu? Vakar mēs redzējām lielisku basketbola spēli starp Anglijas un mūsu čempionu komandu. Mēs redzējām basketbola līgas čempionāta spēles. Tribīnes bija skatītāju pilnas. Kaut ko tādu tās sen nebija piedzīvojušas. Un kas notiks, ja mēs privatizēsim šo sporta bāzi un pie mums praktiski nevarēs atbraukt? Mūsu labākās komandas vairs nevarēs spēlēt basketbolu, nevarēsim pulcināt jauniešus, jauno paaudzi. Vai mēs izdzīsim viņus uz ielas, lai papildinātu jau tā lielās reketieru rindas ar sportiskiem jauniešiem? Es domāju, ka šeit vispār nevar būt cits viedoklis kā tikai šo nacionālo sporta bāzu statusa piešķiršana, dodot iespēju mūsu Sporta departamentam vismaz minimālo iespēju robežās ar Ministru padomes apstiprinātiem nacionālo sporta bāzu statūtiem nodrošināt olimpiskajām un valsts izlases komandām treniņa apstākļus tam nepieciešamajā režīmā.

Un pēdējais. Atcerēsimies, ka no tā paša valsts budžeta caur Sporta departamentu mēs finansējam Latvijas nacionālo izlašu darbību – treniņus, izbraukšanu uz sacīkstēm un tā tālāk. Komercializējot vai privatizējot šīs bāzes, mēs būsim spiesti likt budžetā papildu līdzekļus, lai šīs izlases komandas startētu starptautiskās sacensībās un pirms tam izietu attiecīgo treniņu ciklu, vai arī nedosim naudu, slēgsim bāzes un praktiski likvidēsim Latvijā sportu kā tādu. Tāpēc es aicinu atbalstīt šo lēmuma projektu, ņemot vērā, ka nekādus papildu budžeta līdzekļus šis lēmuma projekts neparedz. Es aicinu Ekonomikas komisiju pavisam nopietni izvērtēt, vai mēs uz šīm nacionālajām sporta bāzēm nevaram attiecināt arī zemes nodokļa atvieglojumus – tieši tādus pašus kā no valsts budžeta finansējamām iestādēm – un iesniegt parlamentā to kā labojumu likumā par zemes nodokli.

Un vēl viens lūgums. Tā kā otrdien vairs nenotiks debates par šo jautājumu un mūsu šeit ir maz, atcerēsimies to, ka mūsu kolēģi, kas atnākuši otrdien, nezina šā jautājuma nostādnes, tādēļ izskaidrojiet viņiem lietas īsteno būtību, lai viņi neaizmirst nospiest to pogu, kas viņiem ir pati galējā pa kreisi, tātad “par”. Paldies par uzmanību. Es ceru, ka jūs manī ieklausījāties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Zālē palikuši sportisti, un tie visi klausījās ļoti uzmanīgi. Tie, kas var izturēt.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es arī šoreiz gribētu runāt ne kā deputāts, ne kā jurists, kas es neesmu, ne kā veterinārārsts, kas es esmu. Ja tā rēķinām, man mājās ir gluži liela kulīte ar dažāda kaluma medaļām, un es šajā lietā varu droši runāt līdzi. Tikai man nav saprotams, kurus deputātus šobrīd Ozola kungs gribēja aģitēt. Kam viņš gribēja to iestāstīt? Vai kādam no tiem, kuri kādreiz ir skrējuši pa skrejceļu, spēlējuši bumbu? Man tas nav saprotams. Man galīgi nav saprotams arī tas, kāpēc Ozola kungs mēģina sagrozīt to, ko esmu teicis. Es neesmu runājis par augstskolām, ne par vienu laboratoriju, ne par vienu klīniku. Es runāju par diviem peldbaseiniem. Un Jelgavu minēju tikai tāpēc, ka Jelgavā nepārtraukti notiek dažāda rakstura treniņi. Šeit ir izauguši augstas klases sportisti, te ir braukuši trenēties pirms olimpiādēm un dažādiem čempionātiem. Mans jautājums nebija triviāls. Es esmu lietas kursā par to, kas notiek. Tā ka šajā ziņā mans jautājums paliek spēkā, kāpēc vienā gadījumā ir, bet otrā gadījumā nav, jo tik un tā šo bāzi izmantos šiem mērķiem? Un arī preambulā ir rakstīts: lai radītu apstākļus Latvijas sportistu sagatavošanai. Jā, es saprotu, ja Jelgava pati atsakās pieņemt vai tamlīdzīgi, bet citādi man tas nav pieņemams.

Attiecībā uz manēžu jāsaka, lūk, kas. Svētajos rakstos ir teikts, ka Jēzus, ienākdams vienā pilsētā, devies uz dievnamu un visupirms izdzinis no tā visus naudas mijējus un tirgotājus. Pie mums gan tā nav. Pareizticīgo katedrālē gan mij naudu, gan notiek tirgošanās. Es domāju, ka manēžai un ikvienai sporta celtnei ir jābūt kā dievnamam priekš sportista. Tas, kas šobrīd notiek manēžā, nav pasakāms, es pat nevaru atrast īstos vārdus, lai to raksturotu. Es nezinu, cik no jums tur ir bijuši. Es nejaušības dēļ divas reizes tur biju. Piedodiet, bet nevaru par to nerunāt. Nav iespējams to ne ar ko salīdzināt. Īsta cūkkūts. Cita apzīmējuma man nav. Arī agrāk tur tika organizētas dažāda rakstura izstādes. Es, protams, neesmu pret to. Saprātīgās robežās tās arī tagad varētu notikt, nevis uz šā fona, kāds šobrīd tur ir. Vispirms savedīsim kārtībā un tad runāsim tālāk. Es esmu par šā lēmuma pieņemšanu, bet ar konkrētiem noteikumiem. Cienījamie kolēģi, mēs taču pieņemam virkni lēmumu, kuriem līdzi nāk instrukcijas, nolikumi un dažāda rakstura normatīvie akti, kurus ļoti bieži pieprasa mūsu cienījamais Ozola kungs. bet kāpēc šajā gadījumā mēs no šā principa gribam atteikties? Konkrēti šajā gadījumā es nesaprotu, ko nozīmē jēdziens “statuss “Nacionālā sporta bāze””. Es gribētu iepazīties ar šo statusu, izprast un tikai tad balsot par to. Man ļoti žēl, ka šeit nav klāt Laķa kunga, kuram, man liekas, vajadzētu dzirdēt mūsu domas. Es palieku pie tā, ka esmu ar mieru balsot tikai tad, ja redzu šo statusu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs! Tikai viena piezīme. Nacionālās sporta bāzes statusu nevar radīt atrauti no nacionālajām sporta bāzēm, jo pagaidām šāds statuss vēl nepastāv. Ja mēs to nodibinām, tad arī varam par to spriest. To varētu vienlaikus iesniegt kā projektu… Jā, tam es piekrītu, bet bija jau ierosinājums, kuru izteica Lagzdiņa kungs un kuru Tikmera kungs un Laķa kungs ņēma vērā – uzdot Ministru padomei izstrādāt nolikumu par nacionālās sporta bāzes statusu.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Man ļoti jāatvainojas, bet es aizmirsu pateikt svarīgu faktoru. Mani Krastiņa kungs tikko uzvedināja uz šo domu. Tās ir bāzes, kuras ir apstiprinātas attiecīgo sporta veidu starptautiskajās federācijās, atļaujot šajās bāzēs organizēt starptautiska mēroga sacensības. Mums šīs bāzes ir uzskaitītas, izņemot, protams, Rīgas Sporta manēžu, kas faktiski ir vajadzīga ziemas periodā vieglatlētu treniņiem. Es nevaru piekrist viedoklim, ka vasaras periodā tai konsekventi vajadzētu būt tukšai, jo vasaras periodā taču vieglatlēti neizmanto šo manēžu. Tas būtu acīm redzams finansiāls trieciens bāzei, ja šajā laika periodā tai aizliegtu komercdarbību. Tādā gadījumā būtu jādod dotācija no valsts budžeta, tāpēc es tam absolūti nevaru piekrist. Tas ir viens.

Un otrs – Lagzdiņa kunga ierosinājumam es arī nevaru piekrist. Ja mēs šajās sporta bāzēs pieļausim tikai sporta un kultūras pasākumus, izslēdzot komercdarbību vasaras periodā, kad tās sportam nav vajadzīgas, tad tās faktiski strādās ar acīmredzamiem zaudējumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Manuprāt, mēs, jau Laķa kungam klātesot (Tikmera kungs ir zālē), vienojāmies par to, ka otrdien mums tiek iesniegts lēmuma projekts, ņemot vērā šos apsvērumus. Otrdien mēs varētu par šo projektu balsot. Šodien tas nav iespējams.

Citu priekšlikumu nav. Balsot varam, bet pieņemt lēmumu nevaram, tā būs precīzāk…

Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par Nacionālo bibliotēku”. Tribīnē Tomašūna kungs, kurš ilgi gaidīja šo mirkli.

A.Tomašūns: Cienījamie palikušie kolēģi! Es tik tiešām varu piekrist vārdiem par ilgo gaidīšanu, jo šis likumprojekts, kura numurs ir 266 (jūs to droši vien tagad meklējat un nevarat atrast), ir dokuments, kurš mums ir saglabājies vēl no ceturtās sesijas. Bet šī jau ir piektā. Tas nozīmē, ka vismaz gads ir pagājis no tā brīža, kad šis dokuments ir tapis, līdz beidzot nonācis līdz apspriešanai.

Kā jūs zināt, pēdējās trijās nedēļās, kad mēs runājām par valdību, es katru trešdienu regulāri iesniedzu vienu lūgumrakstu, lai visus neizskatītos likumprojektus pārceltu uz nākamo nedēļu, un tā šodien mēs esam nonākuši līdz tam skaistajam brīdim, kad varam parunāt par to, kā aizsargāt mūsu valsts nacionālās bagātības pašu svarīgāko daļu un pieņemt speciālu likumu par Nacionālo bibliotēku.

Mēs visi esam dzirdējuši par Nacionālās bibliotēkas celšanu, bet šodien runāsim par tās juridisko aizsardzību.

Atgādināšu, kāpēc agrāk šis likumprojekts netika izskatīts. Varbūt dažs labs atceras, ka pirms kādiem pieciem, septiņiem, astoņiem mēnešiem šis likumprojekts netika izskatīts tikai tāpēc, ka pašā vakarā nogurušo deputātu auditorijā ierosināja to vienkārši neizskatīt un izsvītrot no darba kārtības. To deputāti toreiz arī izdarīja, neuzsākuši diskusiju par šā likumprojekta saturu un būtību, vienkārši ņēma un izsvītroja.

Kas tad šajā laikā tika izdarīts? Tika atspēkoti tie, manuprāt, ne visai nopietnie iebildumi, kāpēc likumprojektu par Nacionālo bibliotēku nevarētu izskatīt. Es minēšu dažus no šiem iebildumiem. Viens bija tāds, ka vajadzētu nevis pieņemt jaunu likumu par Nacionālo bibliotēku, bet atjaunot veco, kas ir bijis Latvijas brīvvalsts laikā. Taču, salīdzinot tā laika likumu ar mūsdienu prasībām un situāciju, kāda izveidojusies Nacionālajā bibliotēkā un bibliotēku sistēmā vispār, komisija konstatēja, ka, protams, atjaunot tādā veidā to nevar. To varēja vienīgi atjaunot ar piebildi – atjaunojam veco likumu un tūlīt pieņemam to jaunā redakcijā.

Otrs moments bija tas, ka Latvijā vajadzētu ievērot tradīcijas, tāpēc nevar pieņemt likumu par Nacionālo bibliotēku, pirms nav pieņemts likums par bibliotēkām vispār. Taču pasaules prakse rāda, ka liela daļa valstu vispār šādus likumus par bibliotēkām nepieņem, jo tādi nav vajadzīgi, tāpēc ka bibliotēkas dibināšana un atvēršana bieži vien ir ne tikai organizāciju lieta, bet arī pilnīgi personiska cilvēku darīšana, to reglamentēt un pilnīgi noteikt nevar, toties, visur ar likumu tiek aizsargāts un reglamentēts tādas iestādes kā Valsts nacionālā bibliotēka darbs.

Gads ir pagājis, bet likums ir tādā pašā stāvoklī kā toreiz, kad iesniedzām to izskatīšanai pirmo reizi. Mēs lūdzam šodien pieņemt to pirmajā lasījumā. Es gribētu lūgt, lai mēs pēc divām nedēļām varētu izskatīt otrajā lasījumā, ja šodien pieņemsim. Gaidīsim jūsu priekšlikumus un ļoti vērtīgos norādījumus, ieteikumus un visu pārējo, kas šādās reizēs mēdz būt.

Nobeigumā gribu teikt, ka šodien es iegāju mūsu parlamenta bibliotēkā un noskaidroju, ka no visiem mūsu cienījamajiem deputātiem Nacionālās bibliotēkas pakalpojumus regulāri izmanto apmēram 50 cilvēki. Tas ir ļoti patīkami.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus Tomašūna kungam. Jautājumu nav. Kas vēlas uzstāties debatēs? Neviens debatēs uzstāties nevēlas. Tomašūna kungs, vai galavārds ir vajadzīgs?

A.Tomašūns: Tas nebūs galavārds. Es gribu informēt, ka zālē atrodas arī Nacionālās bibliotēkas direktors Vilka kungs. Tā kā es pirmīt to aizmirsu, tad man tas ir jāpasaka galavārdā.

Priekšsēdētājs: Paldies, godātie kolēģi! Tādā gadījumā nekas mūs nekavē balsot par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. 39 – par, pret – neviens un atturas – neviens. Pirmajā lasījumā pieņemts. Tātad ir divas nedēļas līdz otrajam lasījumam. Par to nav jābalso, to nosaka komisija. Izskatīšana pēc divām nedēļām.

Tomašūna kungs uzstāj, ka jābalso. Kas ir par to, ka likumprojekts pēc divām nedēļām obligāti tiek iekļauts darba kārtībā? Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 27 – par, 2 – atturas. Šis procedūras lēmums ir pieņemts.

Godātie kolēģi, nākamais darba kārtības jautājums ir par zinātnisko darbību, bet… Selecka kungs vēlas ko teikt. Lūdzu, nāciet!

V.Seleckis: Es tikai gribēju pateikt, ka šis jautājums jāatliek, jo Vaivada kunga, kas ir šā likumprojekta tēvs un veidotājs, ja tā var izteikties, šobrīd nav klāt.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Diemžēl daudzi tēvi un mātes turpmākajiem likumprojektiem vispār nav zālē… Nav arī Lagzdiņa kunga, kas lūdza pārcelt jautājumu, un Zeltkalnes kundzes, kas ir saistīta ar likumprojektu par telpu īri… Es gribētu precizēt, vai kāds no klātesošajiem vēlas referēt par kādu no darba kārtībā ietvertajiem jautājumiem? Par privatizācijas sertifikātiem? Es domāju, ka tas ir ļoti nopietns jautājums, un diez vai šodien vajadzētu skatīt trešo lasījumu. Ēlerta kungs, jūsu jautājums netiek atvirzīts uz darba kārtības beigām, visi pārējie jautājumi tiek atvirzīti uz darba kārtības beigām tāpēc, ka patlaban nav klāt referentu.

Lūdzu, Biķa kungs!

V.Biķis: Paldies. Es tieši to gribēju ierosināt. Tā kā Ēlerta kungs bija ar mieru skatīt, bet mēs neesam gatavi, tad nākamnedēļ tam būtu jābūt pirmajā vietā. Nu bez Latgales…

Priekšsēdētājs: Jā. 28.punkts. Batarevska kungs arī var ziņot un Apsīša kungs. Lūdzu.

R.Apsītis: Es gribētu atgādināt, ka pirms 28.punkta ir arī 23.punkts, un šim punktam es esmu krusttēvs.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Apsīša kungs, nevienam nav iebildumu. Lūdzu krusttēvu tribīnē!

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj un pārējie kolēģi! Es tomēr uzdrīkstos aizkavēt jūsu uzmanību ar šo nelielo likumprojektu, kas jau mēnesi gaida savu kārtu otrajam lasījumam, bet to vienmēr “izspieda” it kā svarīgāki likumprojekti. Tas ir likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Dzīvokļu kodeksā” otrajā lasījumā. Citiem vārdiem sakot, tas ir jautājums par grozījumiem Dzīvokļu kodeksa 74.pantā. Jums ir izsniegts šis likumprojekts otrajam lasījumam ar 29.septembra datumu. Tehnisku iemeslu dēļ nav dokumenta kārtas numura. Bet es domāju, ka visi saprot, par ko ir runa.

Mēs pirms vairāk nekā mēneša šo likumprojektu jau izskatījām pirmajā lasījumā. Pirms mēneša tas tika izskatīts otrajā lasījumā Likumdošanas jautājumu komisijā. Komisija bija labvēlīga pret visiem trim izteiktajiem priekšlikumiem, kas ir formulēti lapas otrajā pusē. Trīs deputāti bija iesnieguši savus priekšlikumus. Tie ir deputāti Zeltkalne, Lazda un Ēlerts. Šie priekšlikumi pamatā ir akceptēti Likumdošanas jautājumu komisijā un iestrādāti. Bet es gribu komentēt deputātes Zeltkalnes priekšlikuma vērtējumu mūsu komisijā. Komisijas atzinumā ir šāda frāze: priekšlikums pieņemts, daļēji grozot redakciju. Deputātes Zeltkalnes priekšlikums bija apmēram tāds, kādu mēs to varam ieraudzīt panta pirmajā daļā. Bet es atceros, ka deputāts Andris Plotnieks tomēr pārfrazēja viņas priekšlikumu, un es gribētu teikt, ka diezgan nepareizā virzienā. Es joprojām nevaru atbalstīt šo komisijā pieņemto pirmās daļas redakciju, it sevišķi pirmo teikumu aiz komata: “pilsonis vai persona, kas legāli pastāvīgi uzturas” un tā tālāk.

Zeltkalnes priekšlikums bija mazliet citāds: “pilsonis vai persona ar pastāvīgu uzturēšanās atļauju”, un tā tālāk. Mēs šā gada 9.jūnijā pieņēmām likumu “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”. Šis likums ir stājies spēkā šā gada 1.jūlijā, un šajā likumā ir termins – pastāvīgā uzturēšanās atļauja. It sevišķi plaši tas ir lietots minētā likuma 23.pantā, kurā paskaidrots, kādām personām ir tiesības uz šo pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Un, ja mums reiz ir likums, tad tas ir jārespektē, lai gan Plotnieks man iebilda, ka likums esot, bet kur tad esot tā atļauja, tās taču neesot. Es domāju, ka tā ir nepareiza un ļoti nestabila pozīcija. Tā ka es aicinu atgriezties pie Zeltkalnes priekšlikuma. Tādā gadījumā pirmās daļas redakcija būtu apmēram šāda: “Ja īrnieks ir Latvijas Republikas pilsonis vai persona ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju un viņa ģimenes locekļi uz laiku izbrauc uz ārzemēm…” Attiecībā uz tām ārzemēm es personiski ne visai saprotu, kas domāts ar tiem “citiem gadījumiem”. Teksts ir šāds: “sakarā ar darbu, mācībām, ārstēšanos, kā arī citiem gadījumiem”. Noslēguma vārdi liecina par to, ka runa ir tikai par izbraukšanu uz ārzemēm. Tad arī šie “citi gadījumi” attiecas uz tām ārzemēm. Bet domāju, ka šis formulējums redakcionāli vēl jāpārdomā līdz trešajam lasījumam. Man labāk patiktu, ja teiktu tā: “sakarā ar darbu, mācībām, ārstēšanos vai citos gadījumos”. Vai kaut kā tamlīdzīgi, jo “citi gadījumi” novirza domu no tām ārzemēm. Var domāt, ka izbrauc uz ārzemēm un ka vēl kādi citi iemesli varētu būt bez tām ārzemēm. Te ir domāta tomēr braukšana uz ārzemēm.

Priekšsēdētājs: Apsīša kungs, tādā gadījumā mums acīmredzot būtu jābalso par abām redakcijām.

R.Apsītis: Es domāju, ka tomēr vajadzētu respektēt jau pieņemto likumu tekstu, nevis patvarīgi veidot jaunu redakciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Pieņemot likumu “Par ārvalstnieku uzturēšanos Latvijas Republikā”, bija ļoti lielas problēmas ar lēmumu par tā spēkā stāšanās kārtību. Tā arī netika noteikts, ka bezvalstniekiem, kas patlaban dzīvo Latvijas Republikā, tiktu izsniegtas kaut kādas atļaujas. Tā ka visi šie cilvēki tiks izslēgti no iespējas nodrosēt savu dzīvokli. Pilsonības un imigrācijas departaments, risinot līdzīgas problēmas attiecībā uz sertifikātu likumu, ļoti precīzi formulēja Latvijas iedzīvotāja statusu. Tas bija Latvijas Republikas pilsonis vai persona, kurai ir pastāvīgs pieraksts Latvijā. Tāds termins tika dots. Varbūt patiešām nav vērts šo jautājumu izšķirt balsojot, jo tas nav izšķirams balsošanas ceļā.

Ir jānoskaidro, kā ir pareizi, un cienījamai darba grupai šis jautājums ir jāsagatavo līdz trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Punovska kungs!

A.Punovskis: Apsīša kungs, man tomēr ir jautājums par šo projektu kopumā. Ja es pareizi atceros, sākumā šis projekts parādījās pavisam citā redakcijā ar domu, vai atņemt vai likvidēt nodrosējuma apliecības militārpersonām, tātad personām, kuras nav Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji. Izrādījās, ka to nevar darīt. Tādēļ 47.pants tika izteikts tādā redakcijā, kādā tā ir patlaban. Es ceru, ka pareizi atstāstīju to vēsturi.

R.Apsītis: Apmēram…

A.Punovskis: Tādā gadījumā sakiet, lūdzu, kāda nozīme patlaban ir šādai 47.panta redakcijai, ja ir sagatavots likums par dzīvojamo telpu īri, kurā šie jautājumi tiek reglamentēti jau izvērstākā veidā, skarot ne tikai 74., bet arī 70.pantu, kurā ir uzskaitītas personas, kurām vispār var šīs apliecības izsniegt. Ja tagad viss pārējais tiek pārstrādāts, kāda nozīme ir šobrīd pieņemt labojumu, kurš būs spēkā tikai īsu brīdi, jo arī šis labojums faktiski neatrisina pamatdomu par nodrosējuma apliecību atņemšanu militārpersonām? Kāda jēga ir šim projektam pašreizējā situācijā, kad ir sagatavots likumprojekts par dzīvojamo telpu īri?

R.Apsītis: Es jūs saprotu, taču mums jau ir diezgan rūgta pieredze, ka ar šiem dzīvokļu likumdošanas projektiem iet diezgan grūti, smagi un ilgi. Mūsu pamatdoma bija tāda, ka nevaram dzīvokļu nodrosēšanu principā atcelt un nepieļaut nekādus nodrosēšanas gadījumus. Atsevišķi gadījumi tomēr ir pieļaujami. Ja lietu virzība būs tāda, ka tomēr… Pašlaik izrādās, ka šie likumprojekti iet vienlaikus, un šajā situācijā jums, bez šaubām, ir pilnīga taisnība. Tad tas zaudēs jēgu. Tomēr var izvērsties garāka diskusija, tas nav izslēgts. Jo šāda diskusija uzplaiksnī par jautājumiem, kas šķiet vienkārši, piemēram, šodiena taču ir ļoti raksturīga šajā ziņā. Varbūt tomēr pavirzīsim arī projektu uz priekšu. Laiks rādīs.

A.Punovskis: Tādā gadījumā es izteikšu savu priekšlikumu, ja drīkst. Šobrīd mēs varētu balsot par šā projekta akceptēšanu otrajā lasījumā, ja jau to apspriežam, tomēr es ierosinu neizskatīt to trešajā lasījumā, pirms nebūs pilnīgas skaidrības par to, kāds stāvoklis ir ar likumprojektu par dzīvojamo telpu īri. Ja tas tiks akceptēts, tad šis projekts trešajā lasījumā vairs nav jāizskata.

R.Apsītis: Varbūt varētu rīkoties arī tā.

Priekšsēdētājs: Marjašas kundze, tad – Preinberga kungs.

R.Marjaša: Apsīša kungs, ja mēs atstājam pirmajā daļā, ka “sakarā ar darbu, mācīšanos, kā arī citos gadījumos”, kāda tad jēga ir vispār kaut ko uzskaitīt?

R.Apsītis: Man arī tā likās.

R.Marjaša: Ja jau ir “citos gadījumos”, tad labāk neuzskaitīsim neko, bet dosim cilvēkam tiesības, lai arī kādā vajadzībā viņš brauc uz ārzemēm, uz to laiku, uz kuru viņš ir pieteicies braucienam, nodrosēt, ja viņš kārtīgi maksā īri un izpilda visus…

R.Apsītis: Jā, tā to varētu risināt un neko neuzskaitīt… Pilnīgs uzskaitījums jau tik un tā nav iespējams.

R.Marjaša: Jā, nav iespējams.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Man nav skaidras divas rindkopas – 4. un 7.rindkopa. Īrnieka pienākums ir nodrosējuma laikā maksāt īres maksu, kā arī maksu par sniegtajiem komunālajiem pakalpojumiem. Vai te nav kaut kāda pretruna? Ja īrnieka šeit nav, kāpēc gan viņam būtu jāmaksā, teiksim, par apsildīšanu, vai par ūdeni, ko viņš praktiski neizmanto. Šie komunālie pakalpojumi ir nosacīti. Ja kādu šajā laikā interesē tie komunālie pakalpojumi tālab, lai ziemā neaizsaltu vadi, tad tā ir cita lieta.

Un vēl otrs moments šajā sakarībā. Sešus mēnešus pēc nodrošinājuma termiņa notecēšanas dzīvojamās telpas īres līgumu var lauzt, bet, ja cilvēks ir pieteicis, ka viņš sešus mēnešus būs prom un vēl pēc tam arī sešus mēnešus, ko tad? Vai es pareizi esmu jūs sapratis?

R.Apsītis: Jā.

G.Preinbergs: Paldies.

R.Apsītis: Attiecībā uz komunālajiem pakalpojumiem un pārējiem maksājumiem, kas būtu jākārto īrniekam, tika saņemts deputāta Ēlerta priekšlikums. Komisija to apsprieda un arī akceptēja. Būtībā tāda jau arī ir prakse: līdz šim tie deputāti, kas saņēma dienesta dzīvokli un kam tika nodrosēts iepriekšējais dzīvoklis pamata dzīvesvietā, maksā par šiem pakalpojumiem.

G.Preinbergs: Es saprotu, bet parēķināsim tīri reāli, kā tas ir. To pilsētas deputāti var nesaprast, ka mēs, kas esam no lauku rajoniem, maksājam par diviem dzīvokļiem, bet mūsu deputāta aldziņa, kas nemaz tik spīdoša nav, neizturēs to brūķi, un deputāti nespēs samaksāt par šiem diviem dzīvokļiem. Tā ir ļoti nopietna problēma.

R.Apsītis: Jā, tā ir nopietna. Pašlaik mēs tiešām esam “sprukās”, bet es negribētu izmantot mūsu stāvokli, lai apstrīdētu šo tēzi.

Priekšsēdētājs: Var izīrēt, Preinberga kungs… Lūdzu, Batarevska kungs!

O.Batarevskis: Es atbalstu viedokli, ka šis maksājums ir jāiekasē, jo mēs nerēķināmies ar to, ka dzīvojamie nami pāriet arī privātīpašumā, īpašniekam tie ir jāuztur, un tas saistās ar izdevumiem. Es neredzu nekādas citas iespējas kā iekasēt maksu, jo dzīvoklis ir aizņemts.

R.Apsītis: Jā, tā nu tas ir.

Priekšsēdētājs: Apsīša kungs, vai jums būtu iebildumi, ja mēs nebalsotu par konkrētiem priekšlikumiem, kurus jūs varat izšķirt komisijā, taču pēc tam, ja būs domstarpības, izšķirtu tās trešajā lasījumā, bet tagad balsotu par likumprojektu kopumā?

R.Apsītis: Jā, ja tas ir iespējams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumu “Par grozījumiem Latvijas Dzīvokļu kodeksā” otrajā lasījumā. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 33 – par, atturas – 3. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Nākamais darba kārtībā ir šīsdienas pēdējais jautājums par īpaši aizsargājama dabas objekta un valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusa piešķiršanu Vārnu māju kalēja sētai.

Lūdzu, Batarevska kungs!

O.Batarevskis: Paldies par iespēju uzstāties! Cienījamie kolēģi! Kādēļ ir izvirzījies šis jautājums, un kāpēc mēs gribam noteikt šo statusu? Juridiskā puse formulēta pašā lēmuma projektā, bet es īsumā pateikšu, kas ir šīs mājas un kāpēc mēs nākam ar iniciatīvu par šādu lēmumu. Lēmuma reversā ir attēlots Vārnu māju kalēja sētas izvietojums, tā atrodas Rīgā, Jaunciema gatvē 23, tas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kas saglabājies savā vēsturiskajā vidē – skaistā Latvijas ainavā. Šis komplekss ir unikāla parādība lielpilsētas robežās, tajā ir saglabājusies 19.gadsimta kultūrainava ar zemnieka – zvejnieka sētai tipiskām ēkām, stādījumiem un nesabojātu ezera krastu. Un arī nedaudz tālākā apkārtnē vidi nav skārusi sociālisma celtniecība. Līdz 1989.gadam Vārnu māju kalēja sēta bija Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja bilancē. Brīvdabas muzejs bija paredzējis šo kompleksu saglabāt kā etnogrāfisku sētu un pārējā teritorijas daļā uzstādīt restaurētus etnogrāfiskus objektus. Taču līdzekļu trūkuma dēļ restaurācijas darbus nevarēja veikt un šīs mājas nonāca avārijas stāvoklī. 1989.gadā tika izskatīts jautājums par šā kompleksa saglabāšanu, un sakarā ar to, ka Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs atteicās no Vārnu māju apsaimniekošanas, par to izmantotājiem pieteicās vairāki pretendenti, arī dažādas firmas, sabiedriskās organizācijas un privātpersonas.

Par optimālo variantu tika atzīts šīs ēkas nodot Kultūras ministrijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Vārnu māju kalēja sēta un zeme kā valsts īpašums tika nodota Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, kura 1990.gadā šajā kompleksā uzsāka restaurācijas darbus. Darbus izpildīja firma “Kore” ar vēsturiskiem celt­niecības paņēmieniem. Pašlaik ir pabeigta kalēja dzīvojamās mājas, kalves, aitu kūts un citu būvju restaurācija, uzbūvēts stallis un aka, uzsākts darbs pie uzstādāmās zemnieku sētas rekonstrukcijas. Pēc atjaunošanas kalēja sēta darbosies kā muzejs un funkcionēs atbilstoši vēsturiskajam izmantošanas veidam, proti, kalēja darba demonstrēšanai un apmācībai, turklāt komplekss tiks apkopts ar vēsturiskajām apsaimniekošanas metodēm. Zeme 6,5 hektāru platībā ar Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas 1991.gada 16.augusta lēmumu ir nodota Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas lietošanā. Bet man ar bažām jāteic, ka šis objekts tiks apdraudēts, ja tam nebūs noteikts statuss, jo uzradusies virkne interesentu, kuri mēģina šo vēsturisko celtni privatizēt.

Lai saskaņā ar mūsu noteikto likumu noteiktu šim kultūras un dabas objektam attiecīgu statusu, ir nepieciešams Augstākās padomes lēmums. Mēs ar Arvīdu Ulmi bijām aizbraukuši uz kalēja sētu un konstatējām, ka tur ar lielu prieku darbojas amatnieku brālības jaunākā paaudze. Jaunieši tur nodarbojas ar celtniecības darbiem, mācās kalēja amatu. Un tādēļ īpatnēji ir tas, ka šim objektam nevar piešķirt tikai muzeja statusu, bet tas būs objekts, kur piekopj šīs senās tradīcijas. Es lūdzu jūs atbalstīt lēmumu, to akceptēt, taču sakarā ar to, ka zālē ir maz deputātu un nepietiks balsu, lūdzu balsošanu atlikt.

Priekšsēdētājs: Mums vēl būs jautājumi, Batarevska kungs, un debates. Jautā Alkšņa kungs, Caunes kungs, Punovska kungs.

L.Alksnis: Godātais kolēģi! Visnotaļ atbalstot šo iniciatīvu, es tomēr gribu jautāt par vienu lietu. Skatot šo situācijas plānu, redzu, ka mājas ir izvietotas gruntsgabala pašā lejasdaļā. Vai nevajadzētu uzlikt arī kādu aizliegumu darbībai, celtniecībai vai vides izmaiņai tajā daļā, kas atrodas mājām blakus, jo pēc šā situācijas plāna var spriest, ka kalve, respektīvi, šīs mājas atrodas pašā gruntsgabala malā.

O.Batarevskis: Tur zemāk ir vēl vienas mājas.

L.Alksnis: Jā, blakus ir vēl vienas mājas, pilnīgi pareizi.

O.Batarevskis: Tas ir personisks īpašums, un mēs vienkārši…

L.Alksnis: Kaut arī tas ir personisks īpašums, vai mūsu pienākums tomēr nebūtu uzlikt zināmu režīmu, ja blakusgabalu mēs pasludinām par aizsargājamu objektu, jo šis blakus esošais zemes gabals var vizuāli apdraudēt pieminekli, kuru šodien ar šo lēmumu gribam izveidot?

O.Batarevskis: Tās mājas, kas tur blakām ir uzceltas, arhitektoniski sevišķi neizlec no tās vides, un, ja viņiem būs kaut kāda pārbūves nepieciešamība, tad tās būs pilsētas teritorijā un jebkurā gadījumā ir jāsaskaņo ar attiecīgām iestādēm. Būs nepieciešams saskaņot arī ar pieminekļu inspekciju, nekāda darbība tur nevarēs notikt bez akcepta.

L.Alksnis: Tad to vajadzētu uzrakstīt.

O.Batarevskis: Bet tas jau ir ietverts citos normatīvajos aktos un noteikumos.

L.Alksnis: Es neesmu apmierināts ar šādu atbildi.

Priekšsēdētājs: Punovska kungs, lūdzu!

A.Punovskis: Batarevska kungs, es varbūt kaut ko palaidu garām, bet īsti nesapratu, kam patlaban šīs mājas pieder. Kas ir pašreizējais saimnieks šīm mājām?

O.Batarevskis: Pašreizējais saimnieks ir Kultūras pieminekļu inspekcija, un mums diemžēl ir nācies konstatēt, ka viens otrs vēsturisks kultūras objekts ir pārgājis cita īpašnieka rokās un tas izdarīts ar Kultūras ministrijas akceptu. Šī situācija nav visai stabila, mēs jūtam, ka arī šis objekts var tikt apdraudēts, tāpēc arī gribam nostiprināt tā neprivatizējamību.

A.Punovskis: Skaidrs. Un vēl – precizējot! Vai šajās mājās reāli kāds dzīvo, vai tās ir apdzīvojamas? Vai tās ir tikai vēsturisks objekts?

O.Batarevskis: Reāli tur ir cilvēki, kas darbojas, jo kalēja kalve tiek izmantota un arī dzīvojamā ēka tiek izmantota kā saieta vieta, kur pulcējas amatnieki.

A.Punovskis: Tad principā runa ir par kompleksu, kas ietver dzīvojamo māju un kalēja sētu?

O.Batarevskis: Bet ne tikai. Tur ir arī aitu kūts un citas būves.

Priekšsēdētājs: Paldies. Batarevska kungs, vai jums ir zināms, kas tieši apdraud šo teritoriju? Vai tās ir kādas firmas vai privātpersonas?

O.Batarevskis: Jā, man ir zināms, bet es baidos izpaust to, tāpēc ka šie pretendenti ir ļoti bagāti un viņi grib tur izveidot kempingu, iekārtot moteli vai hoteli, vai kaut ko tamlīdzīgu, izmantojot to, ka šī vieta atrodas ļoti tuvu visiem satiksmes ceļiem, tā ir brīva, skaista vieta, nav apbūvēta, un ļoti daudzi pretendē uz šo teritoriju, lai varētu to izmantot savās ekonomiskajās interesēs. Viņi vienkārši to visu izjauks.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir jautājumi? Jautājumu nav. Sekretariātu lūdzu informēt, kas pierakstījies debatēs. Debatēs neviens nav pierakstījies. Vai ir kādi iebildumi pret lēmuma projekta tekstu? Vai ir grozījumi un ierosinājumi? Nav. Ja Batarevska kungam nav iebildumu, mēs uzskatām šo jautājumu par izdebatētu, apspriestu, un balsošanu pārceļam uz otrdienu pulksten vienos.

Godātie kolēģi! Biķa kunga ierosinājums, man šķiet, sakrita ar manu ierosinājumu: jautājumus, kuru ziņotāji nav ieradušies, atvirzīt uz nākamās nedēļas darba kārtības beigām. Bet tie ziņotāji, kuri bija klāt un izteica gatavību, tiek pacelti augstāk. Vai par šādu priekšlikumu ir jābalso? Nav jābalso. Bet ceru, sekretariāts un organizatoriskā daļa to ņems vērā, sastādot darba kārtību.

Tā nu visi darba kārtības jautājumi, kurus esam spējīgi izskatīt, ir pabeigti. Plenārsēdi pasludinu par slēgtu. Uz redzēšanos!

 

(Sēdes beigas)