"Divas sejas"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 99.11.09.

Lietuva starp ārējo stabilitāti un iekšējām svārstībām.

Lietuvai ir divas sejas. Viena izstaro mieru un profesionalitāti. Tas ir ārpolitiskais valsts tēls, bez kura nav iedomājama Baltijas jūras austrumu daļas stabilitāte. Otra seja sev uzmanību pievērš ar nervoziem vaibstiem un ataino nemierīgo iekšpolitisko situāciju. Viļņas valdībai tas ir nepatīkami, ka pastāv šādi vaibsti, kas rada neuzticību. Tā tas atkārtoti noticis arī tagad, kad Rolanda Paksa vadībā atkāpās valdība un prezidents Adamkus bija spiests atzīt, ka pastāv akūta finansu krīze. Ja nebūtu Eiropas Komisijas solījuma, ka ar Lietuvu, tāpat kā ar pārējām "sekotājām", nekavējoties tiks sāktas sarunas par iestāšanos ES, tad Baltijas republikai būtu bēdīgas nākotnes izredzes.

ES Lietuvai ir pateicību parādā. Bez lietuviešu diplomātijas intuīcijas reģions droši vien izskatītos savādāk. Lietuva, kādreizējā lielvara starp Baltijas un Melno jūru, kopš neatkarības atgūšanas atrodas trīsstūrī: starp Baltkrieviju austrumos, Kaļiņingradu rietumos, Poliju dienvidrietumos. Izlīgums ar Poliju bija pirmais solis un nepavisam ne tas vienkāršākais, kas Lietuvai Rietumos radīja slavu, ka tai ir iespēja izveidoties par uzticības pīlāru Baltijas jūras austrumu pusē. Šo slavu pagājušajos mēnešos Lietuva vairākkārt ir attaisnojusi. Iekšējās svārstības nenozīmēja reformu ceļa stingrības samazināšanos, bet gan lietuviešu ekstravagances izpausmi.

Galvenokārt Lietuvas attiecības ar Baltkrieviju Baltijas jūras stratēģus Rietumos pasargāja no tā, lai reģions nepazustu kā uzskatāms viņu integrācijas filozofijas objekts. Baltkrievijas un ES konfrontāciju, kas gaisā virmoja pagājušajā gadā, kad Minskas autokrāts ES valstu vēstniecības izsvieda no viņu telpām, bija iespējams novērst ar Lietuvas starpniecību. Lietuva esot kalpojusi kā "medijs", "kas durvis uz Minsku turēja atvērtas", saka prezidents Adamkus. Līdz ar to esot iespējams atjaunot Baltkrievijas un ES attiecības. Kad Lukašenko pučs pret Minskas parlamentu radīja krīzi, arī tad Lietuva izrādījās kā balsts uz kuru Rietumi var paļauties. Viļņa neļāvās nemieram, ko radīja valstī ieradušos baltkrievu opozīcijas pārstāvju alkatība un no Minskas puses izdarītie uzbrukumi, bet gan sadarbībā ar EDSO sāka piesardzīgu starpniecību. Tādēļ izredzes par brīvu vēlēšanu noorganizēšanu nākamgad Baltkrievijā arī ir uzskatāms par Lietuvas ārlietu ministrijas nopelnu.

Svarīgāki par lietuviešu un baltkrievu attiecībām ir tilti, ko Lietuva radījusi Krievijas anklāvā Kaļiņingradā. Lietuvas politikā sakarā ar Kaļiņingradu valda uzskats, ka iestāšanās ES valstij saistīta ar lielām grūtībām, ja netiek novērsta Kaļiņingradas izolācija, šī Baltijas republika, tāpat kā Maskava, ir ieinteresēta netraucētā Krievijas preču un militārā transporta tranzītā caur Lietuvas teritoriju. Krievijas apgabala pārvaldes vilcināšanās pašreiz pāraugusi gatavībā sadarboties. Lietuva, pacietīgi iedarbojoties uz Krieviju un Krievijas anklāvu, izrādījās daudz elastīgāka un bagātāka ar idejām nekā Polija. Tālab arī Lietuva piekopj tik stabilas un paļāvīgas attiecības ar Krieviju, kādu nav gandrīz nevienai citai valstij no kādreizējās padomju ietekmes sfēras. Tas Viļņā nesen tika apliecināts aizkustinošos vārdos, kad to apmeklēja bijušais Krievijas ministru prezidents un prezidenta amata kandidāts Primakovs.

Tieši šīs attiecības tagad ir tās, kas savu ēnu met uz pēdējo iekšpolitisko afēru. Adamkum bija jāpieņem ministru prezidenta atkāpšanās, kuru viņš tikai pirms pieciem mēnešiem, balansējot uz konstitucionāli pieļaujamās robežas, bija iecēlis amatā. Paksa valdība toreiz sekoja Vagnora valdībai, kas bija iesākusi stratēģiski svarīgu Lietuvas sektoru - ekonomikas, transporta un enerģētikas - privatizāciju, tomēr jau tad tā tika ievadīta nepareizā gultnē. Adamkus Vagnori no amata izspieda tāpēc, ka, pēc viņa uzskatiem privatizācija un rietumu-liberālā valsts orientācija nenoritēja pietiekami ātri. Pašreizējā Lietuvas krīze ir tā laika sekas, kurā Rietumu konsultācijas valsts naftas pārstrādes industrijas pārdošanai tika nomainītas ar neprofesionāli slepenām sarunām. Rezultāts - līgums ar amerikāņu naftas koncernu Williams International , ko gan varētu uzskatīt par politiski korektu, bet tautsaimnieciski, kā to konstatēja Pakss, tas ir "graujošs".

Līgumus bija iespējams noslēgt galvenokārt tāpēc, ka tie bija politiski vēlami. Tiem vajadzēja nodrošināt Lietuvas piesaisti Rietumiem, tādējādi naftas pārstrādes industrija nokļūtu amerikāņu, nevis krievu rokās. Krievijai gan jāpiegādā jēlnafta, tomēr tā tieši nepiedāvā ceturtdaļu Lietuvas nodokļu ieņēmumu, ko rada naftas darījumi. Politiskais darījums Lietuvai maksāja gandrīz bankrotējušā valsts uzņēmuma parādu pārņemšanu. Tā rezultāts ir pilnībā pārslogots valsts budžets un satricināta politiskā vide, kurā runāts tiek par Lietuvas interešu "iztirgošanu". Pārmetumu krustugunīs atrodas prezidents Adamkus un parlamenta priekšsēdētājs Landsberģis, kas vienlaikus ir konservatīvās valdības partijas vadītājs. Adamkus jau mēģināja izvilkt galvu no cilpas un līgumus apzīmēja kā "vilšanos", apgalvojot, ka "personīgi" nav gatavs parakstīt līgumu. Valsts intereses viņu esot piespiedušas pieņemt Paksa atkāpšanos un aicināt amerikāņus uz Lietuvu.

Mažeiķu afēra, kas savu nosaukumu ieguvusi pēc naftas koncerna atrašanās vietas, duetu Adamkus/Landsberģis vēl kādu laiku vajās. Rodas jautājums, kāpēc tikai desmit dienu pirms līguma noslēgšanas viņš tika informēts par saturu, kas nav mazsvarīgs dokuments Lietuvas nākotnei. Arī nozīmīgā Lietuvas privatizācijas pārorientēšana - no atklātības uz politizāciju - notika viņa amata laikā, kas ne mazumam Amerikas trimdinieku nolīdzināja ceļu uz prezidenta pili un līdz ar to pie varas sviras. Landsberģis ar afēru ir panācis soli pretim savas partijas izjukšanai, arī savai varai. Pirmā dalīšanās neradās tikai privatizācijas politikas iespaidā vien. Nākamā varētu notikt, kad tiks mazgāta afēras netīrā veļa. Adamkus bija tas, kas pievērsa konservatīvo uzmanību ziņojumiem par nenoskaidrotajiem īpašumiem, arī par bijušā Mažeiķu mēra Kakta, kas ir ministra amatā, lepnajiem lauku īpašumiem, kuram tas pats prezidents dažas dienas agrāk vēl bija uzticējis naftas līgumu parakstīšanas sagatavošanu.

Jaspers fon Altenbokums