• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Desmit gadu pēc mūra krišanas". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.11.1999., Nr. 374/377 https://www.vestnesis.lv/ta/id/15588

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Divas sejas"

Vēl šajā numurā

12.11.1999., Nr. 374/377

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Desmit gadu pēc mūra krišanas"

"The Economist"

— 99.11.06./12.

Neraugoties uz etnisko slepkavošanu, nevienlīdzību, korupciju un nelielu kapsētu, kurā ir apglabātas nerealizētās cerības, pēckomunistiskā Eiropa tomēr ir daudz labāka nekā tā bija 1989.gadā.

Cik vienkārši viss kādreiz šķita. Vienkārši vajadzēja novilkt svītru, Čērčila efektīvo izteicienu izmantojot, "no Štetīnas Baltijas jūras krastā līdz Triestei pie Adrijas jūras", un pēc tam vienkārši raudzīties austrumu virzienā uz pelēko kolosu un raudāt. Karti atverot plašāk, no Budapeštas un Varšavas desmit laika zonas tālāk līdz pat Vladivostokai eksistēja tas pats monolītiskais monstrs, tā pati brutālā, taču ārišķīgā triumfējošā attieksme, tās pašas Ļeņina statujas uz pjedestāliem tūkstošos un tūkstošos pilsētu centrālo laukumu, tās pašas samocītās, neapmierinātās sejas izteiksmes miljoniem strādnieku sejās, kuri nebija spējīgi izkļūt no milzīgā strādnieku cietuma.

Ir jau tiesa, ka eksistēja zināmas nelielas atšķirības. Balkāni, savu iekšējo mini-Staļinu vadībā, radīja nelielas variācijas par tēmu - Albānijā, Dienvidslāvijā, iespējams, ka pat Rumānijā. Taču iekšējā satura līdzība bija daudz svarīgāka: visuresošā un nomācoša centrālā plānošana un brīvās uzņēmējdarbības nāve; pelēcība, noplukums un nabadzība; naidīga attieksme pret reliģiju; vienas ideoloģijas tirānija, vienas vienīgās partijas totalitārā kontrole, kas atradās dažu privileģēto rokās; visa Staļina perioda slepkavnieciskais terors (kas gan Centrālajā Eiropā bija īsāks, taču ne mazāk agresīvs kā to uzsākušajās slāvu valstīs tālāk uz austrumiem), un tad nāvējošās Brežņeva laiku piespiešanas metodes: vispirms, jebkādas brīvas domas apspiešana, nožņaudzot un samaitājot gandrīz ikvienu komunisma varā nonākušo dvēseli, atskaitot tikai pāris dučus Saharovu, Havelu un Valensu.

Tas, kas notika 1989.gadā, kad Krievijas vadītājs mēģināja reformēt nereformējamo un tā rezultātā zaudēja kontroli, bija - un vēl joprojām ir - tikpat dramatisks apvērsums kā tas, kas pirms diviem gadsimtiem notika Francijā, ar vienu lielu atšķirību - tas bija daudz mazāk asiņains. Tagad, lai cik sāpīgas arī nebūtu traumas pārejas periodā šajā pirmajā postkomunistiskajā desmitgadē, var vismaz diezgan droši teikt, ka Eiropa nav vairs tikai brīva, bet arī ir atkal kļuvusi ārkārtīgi dažāda; un tomēr, tajā pašā laikā, liela daļa no tās centra ir "kopīgi" atkal atradusi mājvietu pašā kontinenta sirdī.

Ne mazāk kā 27 valstis (28 - ja Melnkalne pametīs Dienvidslāvijas serbisko centru, kas tuvākajā laikā ir pilnīgi iespējams; 29 vai 30 - ja pieskaita Kosovu un Čečeniju) ir izveidojušās no tām astoņām valstīm, kas savulaik veidoja galveno komunistu teritoriju: Padomju Savienības, citām piecām Varšavas Pakta valstīm vienā gabalā no Polijas līdz Bulgārijai, plus Dienvidslāvija un neaprēķināmā Albānija. Gandrīz visas valstis no jaunā saraksta (savā ziņā pat Krievija) cenšas lūkoties Rietumu virzienā. Lielākā daļa no tām, kā apgalvo viņas pašas, vēlas "atgriezties Eiropā". Lai kā arī nerēķinātu, lielākā puse no tām jau ir ceļā uz turieni. Dažas no tām jau ir uzreiz iesaistītas Eiropas struktūrās.

Kura Eiropa tā ir? Centrālā Eiropa? Mitteleuropa? Austrumeiropa? Centrālā un Austrumeiropa, kā tās smagnēji dēvē starptautiskās aģentūras? Problēma, kā definēt kontinenta jauno ģeogrāfiju, liecina par jaunās kārtības pluralitāti.

Vēsture, reliģija, kultūras, iedzīvotāji: tie tagad atkal ir svarīgi. Brīvības politiskā ģeogrāfija nepieciešamā kārtā ir izplūdusi. Būtu kļūdaini uzskatīt Eiropu par divām pusēm, kas tagad ir vienkārši saliktas atkal kopā. Šodien eksistē dažādas Eiropas. Iedomājieties lielu kartogrāfisku ielāpu segu, kura dažviet ir cieši sašūta, taču cituviet ir ar neapstrādātām vīlēm un šuvuma vietām, kurā ir gaišāki laukumi un pašā centrā - arī noplukušāki. Pēc tam iedomājieties vairākus roku pārus, kuri cenšas sašūt segu kopā, vienu daļu velkot vienā virzienā, - citu - pavisam citā. Viena segas daļa draud atplīst pavisam. Cita tiek piešūta. Apmales kļūst spurainas. Skats nav īpaši iespaidīgs. Tomēr tā, vairāk vai mazāk, runājot Džordža Buša vārdiem, ir "vienota un brīva".

Skaidrs, ka robežlīnija vairs nav novilkta tieši no ziemeļiem uz dienvidiem. Atsevišķās bijušās Padomju Savienības sastāvdaļas, tādas kā, piemēram, Baltijas trijotne, cenšas panākt pilnīgu iekļaušanos atpakaļ Rietumos. Trijotnes ziemeļnieciskākā valsts Igaunija ir gandrīz vai kļuvusi par Ziemeļvalsti. "Mēs vēlamies kļūt par vēl vienu garlaicīgu Ziemeļvalsti," savu vēlmi pauž Igaunijas ārlietu ministrs (kurš ir uzaudzis Amerikā). Lietuva cenšas draudzēties ar savu vēsturisko konkurentu - Poliju. Kādu dienu Moldova varētu apvienoties ar saviem tuviniekiem Rumānijā. Rietumukraina mēģina nosvērt savas valsts smaguma centru rietumu virzienā.

Mazās valstis var lielā mērā ietekmēt kopējo auduma kvalitāti - labā vai sliktā nozīmē. Dažas valstis mēģina savākt noirušos valgus, bet citas draud tos vēl vairāk izārdīt. Ziemeļos baltiešu vājākais diegs ir Latvija, kuras galvaspilsēta Rīga ir daudz ciešāk saistīta ar Krieviju nekā abu pārējo Baltijas valstu galvaspilsētas. Lupatu segas vidū brutālais populists Vladimirs Mečiars 1990-to gadu vidū pavirzīja Slovākiju austrumu virzienā, atpakaļ uz Krievijas un tās autoritāro metožu izmantošanas pusi; taču tagad, valdot liberālajai koalīcijai, Slovākija atkal varonīgi cīnās, lai virzītos uz Rietumiem.

Bulgārija un Rumānija ir mūžīgie vecā Varšavas Pakta atpalicēji. Kādreizējā pārtikas produktu ražotāja Rumānija ar saviem 23 miljoniem iedzīvotāju varētu kļūt par Dienvidaustrumeiropas motoru, gluži tāpat kā Polija ar saviem tuvu pie 40 miljoniem iedzīvotāju ir neapšaubāmi kļuvusi par jauno Austrumu Centrālās Eiropas dzinējspēku teritorijā starp Vāciju un Baltkrieviju. Pagājušo divu gadu laikā Bulgārija ir izrādījusies ņiprāka nekā Rumānija. Taču pat atpalikušais Bulgārijas un Rumānijas pāris rietumnieciskojas, kaut arī ļoti lēnām.

Pat pašā Balkānu pussalā dažas tās daļas patiešām kļūst patiesi eiropeiskas. Slovēnija ir atkal ielēkusi vecajā Hābsburgu Austrijas pagalmā. Horvātijai tas līdz šim vēl nav izdevies, taču, ja tā atkratītos no sava vadītāja Franjo Tudžmana, tā varētu ātri panākt to pašu. Tā kā Kosova tagad ir kļuvusi par Rietumu protektorātu, Serbija ir vienīgā Balkānu valsts, kas novēršas no jaunajiem attiecību modeļiem, dodot priekšroku draudzībai ar Krieviju.

Bijušās padomju Kaukāza valstis, kas atrodas krustcelēs starp Eiropu un Āziju, patiesībā ir pilnīgi atsevišķs gadījums. Taču pat tur Gruzija un Azerbaidžāna vēlas piesaistīties jaunās Eiropas audumam. Vienīgi vecās Padomu Savienības Vidusāzijas kvintets austrumos no Kaspijas jūras diezin vai ir uzskatāms par eiropeisku, lai gan četras no šīm valstīm pārsteidzošā kārtā ir iesaistījušās NATO "Partnerattiecībās mieram".

Lai arī kur nesāktos vai nebeigtos Eiropas centrālā vai austrumu daļa, ES joprojām darbojas kā varens magnēts, kas kontinentu nepārprotami velk uz rietumu pusi. Kamēr Vācijas veicīgi absorbē savu komunistisko pagātni un tās austriešu brālēns gudro par atteikšanos no savas Aukstā kara neitralitātes, vācu valodā runājošie atkal ir nonākuši pašā Eiropas sirdī. Strauji atkopušies poļi, kopā ar čehiem, ungāriem, igauņiem un slovēņiem ir gatavi pievienoties klubam. Lietuvieši un slovāki cenšas viņus panākt. Šogad Polija, Ungārija un Čehijas Republika iestājās NATO. Pirms desmit gadiem tas būtu prātam neaptverami.

Kāds cits elements virzībā uz rietumiem ir to cilvēku kustība, kuri pamet savas valstis. Miljoni no tiem, kuri savulaik bija ieslēgti bijušās padomju zonas teritorijā, ir devušies uz Rietumiem, turklāt daudzi no viņiem to dara nelegāli. Pat fiziskās saites ir izmainījušās līdz nepazīšanai. Labas šosejas tagad savieno tādas valstis kā Slovēniju ar Milānu un Vīni. Ātrgaitas vilcieni visā drīzumā padarīs Varšavu tikai dažu stundu attālu no tādām pilsētām kā Hannovera caur Berlīni, Vācijas veci-jauno galvaspilsētu, kuras pārcelšanās no Bonnas dramatiskā veidā simbolizē pārmaiņās kontinenta gravitācijas centrā. Nākamo desmit gadu laikā var diezgan droši teikt, ka astoņas no valstīm, kuras savulaik bija Krievijas pakļautībā, kļūs par Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Vienīgi izbijušās Padomju Savienības slāviskais kodols - Krievija, Ukraina un Baltkrievija - šķiet, nav spējīgas strauji, ja vispār, virzīties "Eiropas" virzienā. Baltkrievija, sava pašreizējā līdera Aleksandra Lukašenko - populistiska kādreizējā putnu fermas direktora - vadībā, iespējams, ir vienīgā valsts visā bijušajā komunistiskajā zonā, kas apzināti virzās atpakaļ uz austrumiem, pat vēloties atkalapvienoties ar Krieviju. Arī daudzi ukraiņi ir tāpat noskaņoti, taču, ja viņu pašreiz pie varas esošais prezidents Leonīds Kučma uzvarēs pašreiz notiekošo vēlēšanu otrajā raundā, Ukraina droši vien izlems saglabāt neatkarību un stūrēt rietumu virzienā. Pašā Krievijā lielas pārmaiņas ir izraisījusi reģionu varas nostiprināšanās. Tādas teritorijas kā Tatarstāna, juridiski noformēta republika pašā Krievijas vidienā, aizvien biežāk kārto pašas savas lietas. Tas ir bīstami (jāatceras tikai Čečenija). Tomēr, no otras puses, tāds rezultāts ir pozitīvs.

Visā kontinentā tie, kas pašlaik ir "nepareizajā" jauno robežlīniju pusē, murmina par "jaunām Jaltām", it kā tie būtu uz visiem laikiem izslēgti ar tādu jaunu līgumu, kas veselu pusgadsimtu sadalīja Eiropu tieši pa vidu. Viņiem nebūtu iemesla žēlabām. Jaunās robežlīnijas ir caurejamas, mainīgas, izgaistošas. Neviens ģeogrāfijas vai savas vēstures dēļ netiek izslēgts no līdzdalības Eiropas Savienībā vai NATO.

Tomēr virzība uz Rietumiem nav radījusi nekavējošu apmierinājumu. Pat ne tuvu ne. Paraugieties uz bilanci un izpētiet rezultātus trīs darbības jomās: ekonomikā, miera saglabāšanas aspektā un pilsonisko un demokrātisko vērtību veidošanā (morāles aspektā, ja tā varētu teikt). Rezultāti ir visai atšķirīgi, tomēr visumā - lai gan tas ir grūtāk apgalvojams par slāvisko centru: Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju - tie ir labi.

Šī desmitgade ir bijusi grūta un sarežģīta. Politiskās brīvības eiforija ātri izplēnēja, ekonomisko reformu izraisītajām sāpēm sākoties. Tās valdības, kuras visātrāk un radikālāk ķērās pie reformu īstenošanas, tā dēvētās "šoka terapijas" valdības, neizbēgami kļuva arī visnepopulārākās: kā piemēru var minēt pirmās pēckomunistiskās valdības Polijā un Igaunijā.

Līdz 1990. gadu vidum ekonomika praktiski visās postkomunistiskajās valstīs sašaurinājās, tāpat sašaurinājās arī to iedzīvotāju pirktspēja. Tagadējais prezidenta Bila Klintona stratēģis Eiropas bijušo komunistisko valstu jautājumos Stroubs Talbots izteica drūmu viedokli, ka poļi ir saņēmuši "pārāk daudz šoka, bet pārāk maz terapijas".

Pat tagad zaudētāju saraksts ir garš. Visur arvien skaļāk atskan balsis: tie cilvēki, kuri mūs komandēja agrāk - "komunistu nomenklatūra", - joprojām atrodas virspusē. Tieši gudrie "aparatčiki", apsviedīgie rūpnīcu vadītāji bija tie, kuri vislabāk pielāgojās pārejai uz kapitālismu, gūstot labumu no privatizācijas darījumiem "savējo starpā". Visā kādreizējā komunistu pasaulē plaši izplatīta ir korupcija. Reģionu ir pārņēmusi organizētā noziedzība, nesaņemot pienācīgu pretsparu no policijas, tiesnešu un politiķu puses.

Vidējā vecuma profesionāļu, kā arī bankrotējušo vienas rūpniecības nozares pilsētu mazizglītoto iedzīvotāju situācija ir ārkārtīgi smaga. Gandrīz visur tiem, kam ir pāri 60 gadiem, klājas nožēlojami, jo to iekrājumi un pensijas ir smieklīgi mazi. Grūta dzīve ir arī vidēji talantīgajiem intelektuāļiem, kuri savulaik kalpoja vecajam režīmam: agrākajos laikos pat dzejnieki un gleznotāji saņēma ikmēneša "stipendijas" un būtībā bezmaksas dzīvokļus. Bezdarbs ir palielinājies no teorētiskā nulles līmeņa (lai gan milzum daudz cilvēku tikai skaitījās darbā, praktiski neko nedarīdami) līdz pat 10 un vairāk procentiem. Postkomunistiskās ēras lielākā ironija ir tā, ka tie paši strādnieki, piemēram, kuģubūvētāji un kalnrači, kuri bija tik daudz darījuši, lai gāztu komunismu, arī bija pirmie, kuri zaudēja darbu "drosmīgajā jaunajā pasaulē".

Kaut arī lielākajā daļā bijušā Varšavas Pakta zonas valstu atkal ir sākusies izaugsme, tomēr plaisa starp bagātajiem un nabagajiem arvien vairāk paplašinās. Ir izveidojušās arī citas plaisas: starp metropoli un mazākajām pilsētām, starp pilsētām un laukiem. Jo tālāk uz austrumiem, jo sliktāka kļūst lauksaimniecība. Dzīves atjaunošana lauku ciematos visur ir izrādījusies grūta. Un Polijā, kur viena piektā daļa no iedzīvotājiem ir saistīti ar lauksaimniecību, iekļūšana Eiropas Savienībā droši vien nozīmēs lauksaimnieku skaita samazināšanos apmēram līdz 5 procentiem.

Gandrīz ikvienā bijušajā komunistiskajā valstī strauji ir pazeminājušies veselības aizsardzības rādītāji. Dažās valstīs dzīves ilgums piepeši ir sarucis. Krievijā vidusmēra vīrietis mirst, sasniedzis 58 gadu vecumu, gluži kā daudzviet Āfrikā; iedzīvotāju kopskaits (pašlaik apmēram 147 miljoni) ik gadu samazinās gandrīz par 1 miljonu. Tomēr valstīs, kas atrodas vairāk uz rietumiem, dzīves ilgums atkal sāk pagarināties.

Vislielākā atšķirība ir paaudžu starpā. Jaunajiem, apsviedīgajiem, uzņēmīgajiem, labi izglītotajiem jaunā pasaule joprojām šķiet pievilcīga. Brīvības elpa - iespēja izvēlēties, mainīt darba vietas, ceļot - joprojām ir skurbinoša. Ļoti reti ir sastopami cilvēki, jaunāki par 35 gadiem, kuri vaimanātu par sociālisma "no šūpuļa līdz kapam" sniegto drošības ilūziju.

Katrā gadījumā reālo izaugsmi ir grūti izmērīt. Tomēr visumā ir jāatzīst, ka pirmajos piecos gados pēc 1989.gada visur bija vērojams ārkārtīgi straujš IKP kritums, kas savu zemāko punktu sasniedza 1990. gadu vidū. Dažos pēdējos gados ir vērojama pastāvīga vai pat strauja izaugsme. Tirdzniecības virziens ir mainījies tik strauji, ka pēc Krievijas katastrofas pagājušajā gadā tās saimniecības, kas kādreiz bija cieši sasaistītas Padomju Savienībā, pārsteidzošā kārtā izrādījās imūnas pret šoka vilni no austrumiem.

Lielākā daļa no Centrālās Eiropas ekonomikām ir daudz labāk sagatavojušās konkurencei reālajā pasaulē. Pēdējo gadu lielāko ekonomisko panākumu zeme Polija savu ekonomiku paplašina galvu reibinošā ātrumā. Pēdējos četros gados vidējais ikgadējais ekonomiskais pieaugums sasniedza 6 procentus. Strauji audzis iedzīvotāju īpašumā esošo automašīnu un māju skaits. Vairākas citas valstis - Ungārija, Slovākija un trīs baltiešu valstis - arī uzrāda straujus izaugsmes tempus.

Pati svarīgākā iezīme ir tā, ka vislielākās dividendes ir devusi rūgto zāļu ātra lietošana - izpārdodot visu valsts īpašumā esošo rūpniecību, strauji samazinot subsīdijas, atbrīvojot cenas un ļaujot bankrotēt tūkstošiem uzņēmumu, tajā pašā laikā turpinot dedolarizāciju, saglabājot zemu inflācijas līmeni un valūtas stabilitāti. Tie vīri, kuri varonīgi izpelnījās nepopularitāti, savulaik īstenojot smagās reformas - Lešeks Balcerovičs Polijā un Marts Lārs Igaunijā -, un par to 1990. gadu sākumā tika padzīti no saviem amatiem, tagad atkal ir atgriezušies, lai vadītu valstis, kuras tieši šo agrīno reformu dēļ tagad uzplaukst.

Tur, kur nodokļu ievākšana ir nesistemātiska, kur nodokļu ievācēji ir piekukuļojami un kur nauda vēl joprojām tiek sūtīta uz ārzemēm (īpaši valstīs, kuras atrodas tālāku uz austrumiem un dienvidaustrumiem), statistikas rādītāji ne vienmēr ir tik uzmundrinoši. Tomēr dramatiskais automašīnu skaita un namīpašumu pieaugums visā bijušajā komunistiskajā pasaulē pierāda, ka nauda nenonāk vienīgi gangsteru saujiņas rokās. Pat Krievijā un Ukrainā, izbraucot no jebkuras lielākas pilsētas, redzama simtiem jaunu, glīti uzbūvētu piepilsētas māju, kuras tiek celtas vecajās nomales sādžās. Tas nozīmē, ka pakāpeniski veidojas jaunā īpašnieku vidusšķira.

Cits uzmundrinošs faktors ir jaunā vienprātība par brīvo tirgu. 1990. gadu vidū Čehijas Republika, Igaunija un Latvija bija vienīgās postkomunistiskās valstis, kurās varu valdības vai valsts vadītāja amatā nebija atguvuši bijušie komunisti. Tomēr nevienā no valstīm netika īstenota atteikšanās no kursa uz privatizāciju un brīvu uzņēmējdarbību.

Tas viss ir radies no pavisam primitīva iesākuma. [Komunistu laikā] lielākajai daļai kompāniju praktiski neeksistēja nekāda grāmatvedības norēķinu sistēma: rūpnīcu bosiem vienkārši pateica, cik produkcijas vienību ir jāsaražo. Neeksistēja vērtspapīru biržas, neeksistēja nekādas privātās banku sistēmas, neeksistēja obligācijas vai komisijas naudas, praktiski neeksistēja neviens mehānisms īpašuma pirkšanai vai pārdošanai. Neeksistēja ne kredītkartes, ne hipotēkas, ne zemesgrāmatas vai zemes nomas līgumi (atskaitot Poliju, kur zemniekiem joprojām piederēja lielākā daļa zemes). Padomju Savienībā pat neeksistēja visiem pieejamas telefongrāmatas vai pilsētu kartes. 1987.gadā Mihails Gorbačovs uzdrīkstējās atļaut trim frizētavām Igaunijā kļūt par privātiem uzņēmumiem. Tagad Krievijā ir 900 tūkstoši mazo uzņēmumu.

1989.gada revolūcija brīnumainā kārtā bija mierīga. Atskaitot Rumāniju, kuras prezidents Čaušesku un viņa sieva tika nošauti pēc neformāla tribunāla sprieduma, visās citās valstīs ar vecajiem režīmiem apgājās saudzīgi. Kopš tā laika situācija ir kļuvusi asāka. Ir uzliesmojusi lielākā daļa Balkānu, lielas teritorijas bijušajā padomju Vidusāzijā un pat Krievijas dienvidu pierobežā, ieskaitot Čečeniju. Taču Centrālā Eiropa ir palikusi apbrīnojami mierīga.

Nobeigums nākamajā

preses pārskatā

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

a

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!