Uzrunā Aleksandra Čaka 24. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Velti es saucu sev zvaigzni plaukstā: man ļauts tikai degt

Dzīvībai ir savi likumi, kurus nevar ne apstrīdēt, ne grozīt. Mēs visi nākam no brīnuma — savu vecāku mīlestības. Visi atstājam vismaz kādu švīku, kādu pēdas nospiedumu šajā pasaulē. Un atkal pazūdam nebūtības tumsā. No šāda likteņa pasargāti vien daži izredzētie. Arī tie, kas "klausa uz vārda — dzejnieks". Vien jāpiebilst: ja šo augsto atzinību ir devusi tauta. Un pārbaudījis visnekļūdīgākais soģis — laiks.

No mūsdienu augstumiem raugoties pagātnē, tā vien šķiet, ka, sacerot Fransuā Vijonam veltīto dzejoli grāmatā "Iedomu spoguļi", autors ir redzējis sevi tālā nākotnē:

Tava lepnā un savādā slava

Plūst pār zemi kā arųms dīvs,

Un vēl tāda neviena nava,

Kas tev teiks — Tu vairs neesi dzīvs. —

Mitros plauktos un dzīvokļos dārgos

Ādas sējumā elpo tu mazs,

Kā ar rasu tu slacini vārgos,

Gļēviem dvēselēs saplūsti ass.

Kad es redzu, kur brūngans tu guli

Un uz tevis snauž sapņodams laiks,

Tad pat miegā man iemirdzas jūlijs,

Kļavs virs pleca kļūst medains un maigs.

Pāri ciešanām savām un nāvei

Gāji lepns kā gaisma, kas plīv,

Un nu vakara mākoņos stāvi

Tu virs galvas man mirdzošs un dzīvs.

Jūtu — sirdi, kas paliek bez elpas,

Rožu vaiņagā pirksti man liec.

— Pāri kokiem, namiem un telpai

Dzejniek, ņem un to galvā sev liec!

Jo tālāk pagātnē atvirzās Aleksandra Čaka dzīves un daiļrades gadi, jo vairāk apjaušama viņa dzejas nemirstība. Mainās paaudzes, katra no tām sev atklāj dzejnieku un viņa radīto pasauli no jauna. Un pieņem par savējo. It kā vienkārša patiesība, ko tomēr nevar uztvert vienkāršoti. Teātra studijas "Mūris" izpilddirektore Selga Šustere stāsta, ka mūsdienu jauniešu vidū gadījies sastapt arī tādus, kam Čaks vairs nav jēdziens, kas nekad nerada pārpratumus. Jo dažiem tagadējiem padsmitgadniekiem Čaks uzreiz saistās kopā ar uzvārdu Noriss. Katrai paaudzei savi elki.

Par to jādomā, klausoties Aleksandra Čaka muzejdzīvokļa vadītājas Andras Konstes ievadvārdos, atklājot dzejnieka 98. dzimšanas dienai veltīto sarīkojumu Dailes teātra Mazajā zālē.

Nav noliedzams — cilvēki pie Aleksandra Čaka joprojām nāk. Tātad dzejnieks, viņa rakstītās rindas ir vajadzīgas. Un līdz ar to ir vajadzīgs arī muzejs, kas gan vēl nemaz oficiāli nav atvērts — kavējas telpu remonts. Tomēr tas nenozīmē, ka muzejdzīvokļa saimnieces tālab vadījušas dienas dīkā garlaicībā. Andra Konste:

— Kamēr naudas remontam vēl nav, mēs vienkārši darām daudz citu skaistu lietu. Mums ir atradumi — nepublicēti Aleksandra Čaka dzejoļi, nepublicētas dzejnieka fotogrāfijas. Kopā ar laikrakstu "Latvijas Vēstnesis" izdevās atrast tās meitenes fotoattēlus, kurai laikam taču bija veltīts dzejolis "Miglā asaro logs,". Ir atrasti Erika Ādamsona un Austras Skujiņas rokraksti — arī nepublicēti dzejoļi. Jūs pie ieejas sagaidīja Aleksandra Čaka plakāts — mūsu muzeja seja, ja tā varētu sacīt. Atceros, reiz man Imants Ziedonis teica, ka dzejnieks ir jātiražē smaidošs. Tas mums tā arī ir iznācis. Un mēs priecājamies, ka viņš jūs sagaida smaidot.

Dzejnieks un publicists Viktors Avotiņš kādu laiku ir mitinājies Aleksandra Čaka dzīvoklī. Viņa stāstījums ļauj pavērt durvis uz cilvēkiem un notikumiem tepat Rīgas centrā visai nesenā pagātnē.

— Fabula ir pavisam vienkārša — Rīgas iedzimtais tiek iesaukts kalpot Tam Kungam. Un Andra Konste viņu šovakar sadomājusi aizstāt ar lauku iedzimto, kas dzīvojis Čaka dzīvoklī. Rīgas iedzimtais — tas ir Jānis Rokpelnis.

Mana improvizācija varētu būt stāsts arī par bohēmu. Jānis Rokpelnis to varbūt zīmētu Sigismunda Vidberga vai Kārļa Padega stilā, man tas vairāk iznāks Jāzepa Grosvalda, Džoņa Liepiņa vai Eduarda Vīralta garā. Jo stāstos, ko es bieži dzirdēju par Aleksandra Čaka dzīvi, nebija melnā tērpto meiteņu, ar kurām dzejnieks esot allaž (ja ticēt Anšlavam Eglītim) saticies un bieži pastaigājies.

Šī bohēma drīzāk visus ir pulcējusi ap kāpostu katlu, ap rupjmaizi, margarīnu, sīpoliem. Bet vienlaikus pēc Čaka nāves dzīvoklī saglabājās literāra vide. Jo padomes tur iedibināja komunālo būšanu. Man liekas, es biju pēdējais no literātiem, kas tur ievācās un vismaz kādus gadus padzīvoja. Pēc manis tur vēl mitinājās meitene Iveta, un meitenei Dacei blakus istabā maigi lillā toņos bija iekārtots kosmētikas salons. Bet tās jau bija tādas pagaidu būtnes.

Ap manu Aleksandra Čaka māju centrā ir Emīlija Briežkalne, dzejnieks viņai blakus, bet otrajā pusē — Emīlijas audžudēls Andris Brežģis. Tad tur vēl ir Valijas tante, divas Austras tantes, arī kādi lauku radi, palaikam kādi draugi. Un cilvēki, kas, zinot, ka tur ir dzīvojis Čaks, uzmeklē Emīliju un lūdz parādīt Čaka istabas. Es nerunāju par literatūras zinātniekiem, par rakstniekiem, dzejniekiem. No šai zālē redzamajiem es visbiežāk tur esmu saticis Uldi Bērziņu — gan tad, kad tur dzīvoja Leons Briedis, gan vēlākos laikos.

Kad es tur ievācos, uz sienām bija brūni plankumi. Man patika iztēloties, ka tās ir kritiķa Edgara Dambura asinis, kad viņš tur kāvies ar fotogrāfu Žani Legzdiņu. Lai gan Žanis bijis kārtīgs cilvēks, tomēr šad un tad viņš šo un to ir metis pret sienu, bijis dusmīgs par niekiem un cimperlējies par niekiem. Damburs atkal bijis aktīvs karotājs. Un reizēm viņi abi sagājuši ragos ne pa jokam. Vēl man patika iztēloties, kā izskatījās, kad tur dzīvoja Valdis Rūja, vēlāk Ausma Pormale, Māra Misiņa, tad Leons Briedis divās istabās un vēl meitas istabiņā, kur viņš rakstīja. Pēc tam nāca Jānis Lejiņš un tad — es.

Emīlijai šā vai tā dzīvoklī piederēja galvenā loma. Savādā kārtā neviens no šiem cilvēkiem Emīliju nekādi nepārvērta par pakārtotu personu. Lai arī ārēji Emīlija bija parasts cilvēks un viņai nenāca uz āru tas, ka viņas radagabals ir bijis dzejnieks Aleksandrs Čaks. Viņai gan nāca uz āru tas, ka viņai ir jāsaglabā tas, kas ir bijis Aleksandra Čaka, un arī pārējiem ar to jārēķinās.

Viņa mūs ar Andri komandēja. Viņa sastādīja grafiku, kad kuram koptelpās jāmazgā grīda, un citādi sauca pie kārtības, kad mēs pārāk izlaidāmies. Un tajā pašā laikā viņa mūs pabaroja, un šad tad — mēs viņu. Tā bija tāda sirsnīga sadzīve.

Tomēr tik vienkārši tas nenotika, kā uz āru rādās. Domāju, ka te bez kādas pozas un patosa es redzēju tādu personību, ko starp cilvēkiem vērtēju visaugstāk. Ka viņa, nebūdama literāri izglītota, apzinājās vērtības, kuras viņa nekad un ne par ko negribētu pārvērst naudas izteiksmē. Pat tad, ja jāatdod kādi parādi vai laukos radi nomirst un pietrūkst rubļu, lai ziedus aizvestu, nekad nevienu gabaliņu viņa nepaņems no tā, ko cer saglabāt un atdot vispārībai. Bez didaktikas, bez pamācīšanas, bez pozas, tikai ar stāju. Un ar ikdienu pie rupjmaizes un pie kāpostu katla.

Tajā pašā laikā dzīvokļa kaimiņi sagādāja Emīlijai jaukus brīžus. Tur nāca cilvēki gan mīlēt, gan dzert, gan runāt par nopietnām lietām. Šajā dzīvoklī, vismaz tā stāstīja Emīlija, viņi varbūt jutās brīvāki nekā Rakstnieku savienībā.

Emīlija vislabprātāk atcerējās laikus, kad bija dzīvs Jānis Grots, arī Jānis Sudrabkalns. Pēc tam viņa atminējās, kā šurp nācis Egils Plaudis, Arvīds Skalbe, mīlēja stāstīt, ko katrs ir sastrādājis un izēdis. Mēs no tā visa jau bijām it kā attālāk.

Ar Aleksandra Čaka mīlestību Emīliju samērā lēti varēja arī krāpt. Es tur dzīvoju pirmo gadu, kad uzradās kāds kaukāziešu izcelsmes puisis, kas bija ļoti ieinteresējies par Čaku. Viņš vairākkārt nāca un lenca Emīliju, līdz viņa atklāja visus papīrus. Tā rezultātā Drabešos pat tika izveidota Čaka istaba. Bet pēc tam Andrim Brežģim nācās staigāt pie šī puiša, kura rokās izrādījās arī virkne dzejnieka rokrakstu. Kaut ko izdevās dabūt atpakaļ, bet kaut kas ir zudis...

Astoņdesmito gadu sākumā ar Emīliju sarunājām, ka vajadzētu kaut kā atzīmēt Aleksandra Čaka dzimšanas dienas. Pēc tam gandrīz katru gadu sanāca cilvēku desmit, tāds maziņš pulciņš. Runājāmies, dziedājām. Tad parādījās Arnis Miltiņš, vēl citi, arī tagadējā ansambļa "Vilki" puiši, kāda Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas klase — tagad daži no viņiem ir mākslas maģistri, dažu piebeigušas narkotikas, dažs bija panks, bet tagad ir biznesmenis...

Tāds ir mans skatījums.

No Aleksandra Čaka dzejas publiski uz mani nekas nav atstājis lielāku garīgu pārdzīvojumu par Pētera Pētersona izrādi "Spēlē, Spēlmani!".

Ko es gribētu paņemt no Čaka mūslaikā? Vitālo brīvību, ko atrodu viņa dzejoļos. Varbūt tāpēc, ka man reizēm, lasot avīzes, sāk likties: virtuālā realitāte nav vis zinātnes atrakcija vai iespēja, bet mans iekšējs pieprasījums. Man ne sevišķi patīk šāds pieprasījums. Jo Čaks kontaktējās ar dzīvi, nevis ar avīzi.

Un varbūt arī jums es gribu novēlēt šo vitālo brīvību, ko viņš mums ir atstājis.

Pēc tam uz skatuves kāpj pats 98. dzimšanas dienas gaviļnieks. Ar liepājnieku teātra studijas "Mūris" dzejas izrādi "Iedomu spoguļi". Uzvedums tapis bez jebkādiem reklāmas materiāliem 1998. gada septembrī, un izrāde Dailes teātra Mazajā zālē aktieriem ir jau 47.

Ar Aleksandra Čaka dzejas tēliem un simboliem mazliet par daudz pieblīvēta skatuve. Tomēr aktieriem Mārtiņam Vilsonam un Leonam Leščinskim un grupas "Credo" ģitāristam Edgaram Silacērpam vietas pietiek, lai to piepildītu ar domām, vārdiem un mūziku. Lai liktu klausītāja sirdij iedrebēties, gavilēt un skumt. Un apjaust — "Es alkstu citu veidu":

 

Arvienu vairāk un vairāk

Man negribas cilvēkam būt.

Vārgums.

Par rožainu stārku

Kairā

Es vēlētos kļūt.

Kaut vai par mazu māju,

Kur dzīvo ģimenes trīs;

Vai krēsla kāju,

Kas salūzīs drīz.

Arvienu vairāk un vairāk

Man netīk par cilvēku būt.

Viss kaislību kairums

Manī pamazām zūd.

Kaut es kļūtu par kaktu

Pilns zirnekļa tīklu.

Vai vienkāršu mīklu

Un oranža kaktusu.

Kaut vai par plāceni

Un savas istabas grīdu:

Tad man nebūtu jāceļas

Katru rītu.

 

Saule manī sēstos.

Suns piegrūstu purnu.

Es cilvēkiem pazoles plēstu.

Bet kur nu!

Velti es savas smadzenes žņaudzu un burnu.

Es esmu tikai cilvēks

Sīks un mazs.

Un kas ir mans spēks?

Nekas.

Par sevi desmitreiz augstāk

Var sienāzis lekt.

Velti es saucu sev zvaigzni plaukstā:

Man ļauts tikai degt.

Ak, kaut es varētu pārdurt rietus,

Lai viņu vīns manī plūst.

Tad savu sirdi kā ziedu

Celtu vējā, lai lūst.

Un visā telpā tās smarža vāra

Lai tvan.

Sakot, cik sirds bija kāra

Man.

Izrādes veidotāji no dzejoļu krājuma "Iedomu spoguļi" daudzajiem slāņiem izraudzījušies dažas galvenās līnijas, kas gluži kā dzīvē tā vai citādi visas sakņojas mīlestībā. Bet pati Viņa vai Dārgā, kuras dēļ "es par ēzeli ietu uz Tibetu", uz skatuves nemaz neparādās, paliek vien Dzejnieka un viņa Spoguļtēla iedomās, sapņos, nojausmās ilgās. Kā nepiepildāmais, kā zvaigzne, ko velti saukt plaukstā.

Mārtiņš Vilsons, viņš arī izrādes režisors, skatītāju priekšā iznirst tērpies melnā frakā, platmali galvā. Bet aiz nevainojami uzpostās ārienes slēpjas pretrunu un sāpju plosīta dvēsele, kas īpaši atklājas viņa Spoguļtēlā — cilvēkā ar jūrnieka kreklu zem saburzītiem svārkiem, žokejcepuri galvā. Šis atspulgs ir tā kā jaunāks, tā kā kalsnāks — daudzi taču vismaz spogulī grib izskatīties pievilcīgāki nekā dzīvē... Turklāt tas taču ir iedomu spogulis, kur zūd robežas starp autoru un viņa dzejas varoni, — var jau būt, ka patiesībā Dzejnieks ir Leona Leščinska veidotais tēls, bet otrs partneris — viņa pretmets. Tā ir vīru saruna par dzīvi, par nākotni un pagājību, par mīlestību un vilšanos, kad

Un tu atkal šodien nevarēji

Atnākt šurp, kā bija norunāts

Par izrādi "Iedomu spoguļi" ar Gunāra Janaiša fotoattēliem un Aleksandra Čaka dzejoļa "Mans prusaku ansamblis" rokraksta rindām stāsta kārtējais dzejnieka logs "Latvijas Vēstneša" preses namiņā uz Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūra.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"