Būtiski ir ietvert kultūrpolitikas aspektu visās attīstības jomās

Vispirms es gribētu izteikt atzinību šī apaļā galda iniciatoriem. Pilnīgi piekrītu Šeilas Kopsa kundzes atzinumam, ka ir nepieciešams, lai mūsu — kultūras ministru — balsis līdz ar ekonomistu un finansistu balsīm sadzirdētu mūsu pašu valstī. Bet domāju, ka tikpat svarīga mums ir iespēja uzklausīt citam citu kā kolēģiem.

Šķiet diezgan dīvaini, bet Latvijā totalitārisma ēras piecdesmit gados kultūrai bija izšķiroša loma. Turklāt šī loma bija dubulta — pirmkārt, kalpot kā protesta formai pret ideoloģisko spiedienu un runāt Ezopa valodā un, otrkārt, — būt par nacionālās identitātes uzturēšanas dzīvo spēku. Kultūra saglabāja šo identitāti dzīvu tādā nāciju kausējamā katlā, kāda bija padomju impērija.

Kad 1991.gadā atjaunojām savu nacionālo neatkarību un nokļuvām pilnīgi jaunos starptautiskos un politiskos apstākļos, mums bija no jauna jādefinē gan sava identitāte, gan kultūras loma postkomunistiskajā sabiedrībā. Turklāt mākslai bija jāatrod jauna un atbilstoša mākslinieciskās izteiksmes valoda.

Šobrīd māksliniekiem jāpārvar, ja tā var teikt, zināmas šoka terapijas efekts un jāmēģina atrast savu vietu sabiedrībā, kas atvērta kultūras kontaktiem, brīvai sacensībai kultūrā — kultūras brīvajam tirgum, un tas notiek apstākļos, kad jāpieņem jauni uzvedības noteikumi un tiek radīta jauna likumdošana. Māksliniekiem jāapzinās, ka valsts dažādajās profesionālajās asociācijās saskata savas partneres nevis drošības ventiļus vai ienaidnieka nometnes. Tās kļuvušas par partnerēm gan politikas veidošanā un īstenošanā, gan likumdošanas radīšanā. Tās ir arī padomdevējas līdzekļu sadalē.

Kaut gan Latvijas politiskajā un ekonomiskajā sistēmā notiek dinamiskas un vēsturiskas pārmaiņas, mūsu nācija kultūrā joprojām saskata savas identitātes pamatu, tādu vērtību un resursu, ko mēs varam likt savas attīstības politikas pamatā, stingru kodolu, ap kuru, ņemot vērā Latvijas multietnisko realitāti, tiek veidota sabiedrības integrācijas politika.

Savas kultūrpolitikas centrā Latvija liek uz toleranci un respektu pamatotu kultūru, kas savā dažādībā pastāv cieši līdzās citām kultūrām un to ietekmēm.

Tomēr ir daži būtiski jautājumi, ar kuriem, manuprāt, sastopamies mēs visi:

Katras nacionālās kultūrpolitikas cietākais rieksts ir uzdevums uzturēt līdzsvaru starp centieniem saglabāt kultūras mantojumu kā mūsu identitātes pamatu, no vienas puses, un dzīvo dinamisko radošo procesu, no otras.

Otrs nopients uzdevums ir līdzsvara uzturēšana starp to kultūrpolitikas daļu, kuras uzmanības centrā ir mūsu kultūras unikalitāte tās daudzveidīgajā jaunradē, un atvērtības, apmaiņas un savstarpējas bagātināšanās politiku, kas tiek realizēta saskarsmē ar citām kultūrām.

Tādēļ, godātie kolēģi, es vēlētos dalīties ar jums pārdomās par kultūrpolitikas jautājumiem, kas varētu būt mums kopīgi, stāvot uz 21. gadsimta sliekšņa.

Pirmkārt. Līdz šim politiķi mākslinieku darbībā ir saskatījuši tikai izdevumus. Tomēr pēdējā laikā, pateicoties UNESCO un Eiropas Padomes aktivitātēm, aizvien spēcīgāka kļūst vispārējā tendence rēķināties ar kultūrpolitiku un atzīt jaunradi par vienu no vitālas un ilgtspējīgas attīstības svarīgākajiem faktoriem.

Otrkārt. Postkomunisma valstīs gadu desmitiem ilgā trūkuma apstākļos kultūrpolitika dažreiz tiek reducēta tikai uz papildu finansu līdzekļu meklējumiem. Bez šaubām, līdzekļi ir viens no svarīgākajiem komponentiem jebkuras attīstības politikas uzsākšanai. Taču mums jārespektē un jāņem vērā arī tādas lietas kā inovācijas, prioritātes un kvalitāte.

Universālas receptes nav; katra nācija piedāvā savu modeli, kā kultūrpolitikā sasniegt līdzsvaru. Tomēr es vēlētos minēt dažus pienākumus un uzdevumus, kas šajos apstākļos man šķiet noderīgi galveno kultūrpolitikas mērķu sasniegšanai.

Ir būtiski ietvert kultūrpolitikas aspektu visās attīstības jomās (nacionālās ekonomikas politikā, zinātnes un izglītības politikā, vides aizsardzības un tūrisma politikā, sociālajā politikā, sabiedrības integrācijas politikā utt.).

• Jārūpējas ne tikai par budžeta palielināšanu, bet par citādu naudas sadali, pievēršot īpašu uzmanību kvalitātei nevis kvantitātei.

• Nepieciešams demokratizēt lēmumu pieņemšanas procesu. Ir bezjēdzīgi veidot neskaitāmas padomes un komisijas (Nacionālo kultūras padomi, Grāmatniecības padomi, Nacionālo kino padomi), ja tām, tāpat kā radošo profesiju pārstāvjiem, nav iespējas un tādēļ arī intereses aktīvi piedalīties politikas veidošanā.

• Vēl viena lieta! Mūsu spēkos ir likvidēt šķēršļus un pārvarēt savstarpējo aizdomīgumu un neuzticību starp radošo un humanitāro profesiju pārstāvjiem, no vienas puses, un ekonomistiem un finansistiem, no otras.

• Mēs maz ko jaudāsim paveikt, ja neveicināsim jauktā finansēšanas principa ieviešanu. Vajadzētu izmantot pasaulē vērojamo labvēlīgo tendenci sākt uzskatīt izglītību un kultūru par ekonomisku kategoriju. Mūsu gadījumā tas nozīmē aktīvu iesaistīšanos dažādos starptautiskos investīciju projektos un konkursos, kas ļauj piesaistīt finansējumu nozīmīgiem projektiem mantojuma aizsardzībā, radošajā darbībā, visu līmeņu ilgtspējīgā attīstībā un skar visus sabiedrības locekļus (Latvijas gadījumā te jāmin mūsu izcilais kultūras mantojums, jaunā Nacionālās bibliotēkas ēka, Nacionālā opera un Mūsdienu mākslas centrs).

• Un tagad man mazliet jāoponē manam baltkrievu kolēģim. Jāatzīst, ka, plānojot un realizējot nacionālo un reģionālo kultūrpolitiku, centralizēti piešķirtie valsts līdzekļi pakāpeniski zaudē savu lomu. Lielāku nozīmi iegūst lēmumu pieņemšanas decentralizācija un vietēja naudas sadale. Valsts vairs nav vienīgā sadarbības partnere. Ir jāmaklē jauni partneri nevalstiskajā jeb trešajā sektorā, kā arī uz peļņu orientētajā privātajā sektorā. Tas veicinās harmonisku jaunrades attīstību, aktīvu piedalīšanos kultūras procesā un profesionālas mākslas pieejamību visā valsts teritorijā un visos sabiedrības līmeņos.

Daļēji šie principi ir atzīti, ieviesti un nostiprināti, nodibinot Kultūrkapitāla fondu — jaunu valsts līdzekļu sadales mehānismu, kas Latvijā ir apstiprināts ar likumu. Lai arī Fonda darbībā ir nepilnības, tas pierādījis spēju mainīt gan amatpersonu, gan mākslinieku domāšanu, grozīt vecos principus un metodes.

Fondā ik gadu nonāk noteikta summa — aptuveni 5 miljoni USD (apmēram 2,5 milj. latu), ko septiņu nozaru padomes četras reizes gadā sadala, pamatojoties uz iesniegto projektu konkursa rezultātiem.

Tādējādi varam secināt, ka tas ir mēģinājums radīt kultūrā jauktas finansēšanas mehānismu (Fonda atbalsts vienlaikus tiek uzlūkots par zināmu garantiju, ka atbalstu sniegs arī citi fondi). Vēlos minēt tikai dažus pozitīvus fonda sekmīgās darbības aspektus:

• organizatoriskā struktūra (ekspertu padomju sistēma) nodrošina pārskatāmību un demokrātisku naudas dalīšanu;

• līdztekus projektu konkursiem ir iedibinātas vēl vairākas citas nozīmīgas programmas:

— mūža stipendiju programma;

— radošo stipendiju programma;

— pētnieciskā un cita veida zinātniskā darba atbalsta programma;

— radošo komandējumu un ceļojumu atbalsta programma;

• stingrās prasības projekta sagatavošanas jomā mudina māksliniekus un projektu vadītājus pētīt citu pieredzi, kā arī apgūt kultūras projektu vadīšanas iemaņas.

Nobeigumā es vēlētos pateikties ģenerāldirektoram Federiko Majora kungam par skaidro izpratni, ka kultūra ir UNESCO darbības un politikas uzmanības centrā, bet es gribētu arī pievērst jūsu uzmanību lielajai atbildībai, ko tas uzliek mums kā kultūras ministriem.

Latvijas kultūras ministres Karinas Pētersones runa UNESCO apaļā galda sanāksmē Parīzē