Apturētais laiks

Ojāra Vācieša muzejā — izstāde"Dienasgrāmata".

Pati vecākā te redzamā dienasgrāmata ir anonīma. Rakstīta krievu valodā gandrīz pirms simt gadiem. Autors pēc tautības ir moldāvs, un pirmajā lappusē viņš ierakstījis vārdus, kas droši vien varētu rotāt dažu labu dienasgrāmatu: "Rakstu tikai pats sev, bet neizslēdzu domu, ka to varētu izlasīt vēl kāds." Šo glīti iesieto un glīti rakstīto grāmatiņu atnesis Andris Kolbergs. Pazīstamu rakstnieku un citu kultūras cilvēku dienasgrāmatas un pierakstus no saviem krājumiem eksponēšanai nodevuši Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs un Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, daudzi uzticējuši savas personiskās dienasgrāmatas. Šo uzticību muzeja direktore Ieva Ķīse vērtē sevišķi augstu un svēti ievēro, kurā lappusē kura grāmatiņa atšķirama. Te ir skolas dienasgrāmatas, ko gan atļauts šķirstīt no vāka līdz vākam, ir jaunu meiteņu piemiņas albumiem līdzīgas kladītes, ko tikai no vāka atļauts apskatīt. Ir karadienestā iesaukta puiša dienasgrāmata, māmiņu un vecmāmiņu pierakstītie bērnu izteicieni un prātulas, kalendāri ar ikdienas ierakstiem.

Pazīstamais tautsaimnieks Jānis Āboltiņš savos pierakstos ieskatījies, rakstot grāmatu "Biju biedrs, tagad kungs". Bet sākums, kā varam lasīt, bijis pirms divdesmit gadiem: "Sācies 1979. gads. Man — 36. iet uz beigām. Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, man, visvājākajam rakstītājam skolas gados, uznākusi karsta vēlēšanās rakstīt. Ko? Īsti vēl pats nezinu."

Vidusskolnieces dienasgrāmatu ar nosaukumu "Atspēle" publicējusi Lija Brīdaka. Uz izstādes atklāšanas svētkiem dzejniece ieradās ar šīs grāmatas manuskriptu un pastāstīja arī par tās tapšanu: "Ja mēs mēģinātu noskaidrot, kad, kādā dzīves posmā visbiežāk tiek rakstītas dienasgrāmatas, noteikti atklātos, ka tie ir vidusskolas gadi. Sevišķi jau meitenes. Raksta gandrīz visas. Ja Imants Ziedonis runā par ieiešanu sevī, tad dienasgrāmata ir iziešana no sevis. Tā ir nepieciešamība sarunāties ar sevi, iepazīt sevi, meklēt atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Sevišķi jau nelaimīgas mīlestības gadījumos. Arī es sāku rakstīt vidusskolnieces gados un tā vairāk vai mazāk intensīvi esmu rakstījusi visā mūža gaitā. Kādā tikšanās reizē meitenes man jautāja, kāpēc es par viņām nerakstot, par viņu dienasgrāmatām. Bet vai jūs man uzticēsit savas dienasgrāmatas, es toreiz vaicāju. Es taču nepazīstu mūsdienu ģimnāzistes, nezinu, par ko viņas sapņo. Meitenes man tiešām atnesa savas grāmatiņas. Citas atkal nāca konsultēties par dzejas lietām. Tā arī tapa grāmata. Dienasgrāmatas ir labas laika liecības. Vienīgi varētu vēlēties, lai cilvēks tik ļoti nekoncentrētos tikai uz sevi — tu lasi un nevari uzzināt, vai tajā ziemā bijis daudz sniega, vai bijis agrs vai vēls pavasaris. Un kādi cilvēki bijuši apkārt. Īsi sakot, nav dzīves fona. Bet varbūt to nemaz nevar prasīt — nav jau romāns."

Arī Valdis Rūmnieks atzinīgi vērtēja gan dienasgrāmatu rakstīšanu, gan šādu sarunu par tām: "Es savā tiešajā darbā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā un vēlāk Valodas un literatūras institūtā daudz un cītīgi tiku pētījis Raiņa dienasgrāmatas un vēstules, kas savā ziņā ir līdzīgs žanrs. Man radās iespaids, ka viņš jau septiņpadsmit gadu vecumā bijis pārliecināts par savu ģenialitāti un katru rindiņu rakstījis ar domu, ka to lasīs daudzi. Bet Rainis, protams, nav salīdzināms lielums. Viņš ir kā okeāns, kā kosmoss. Ikdienas valodā runājot, jāšķir filozofiskās un hronoloģiskās dienasgrāmatas. Man kā pētniekam tādi filozofiski pieraksti var gan pavēstīt kādu domu vai atziņu, bet ir grūti saistāmi ar laiku, kad tie tapuši. Toties paša hronoloģiskie pieraksti man vienu otru reizi ļoti noderējuši. Kas nav nofiksēts, ātri aizmirstas."

Var palauzīt galvu, kāpēc Mirdza Ķempe savu dienasgrāmatu rakstījusi franču valodā un kāpēc līdz mums nav nonākušas Sudrabkalna dienasgrāmatas, var palasīt, ko 1923. gada jūlijā savā dienasgrāmatā ierakstījusi Austra Skujiņa un ko savos ārzemju ceļojumos piefiksējuši Žanis Grīva, Arvīds Grigulis un Māris Čaklais. Savukārt Ojāra Vācieša un Aleksandra Čaka burtnīcās, kas datētas kā dienasgrāmatas, ir tikai dzejoļi.

Ludmila Azarova tur rokās Ojāra Vācieša Kopoto rakstu 8. sējumu, kura atvēršanas svētki muzejā būs tieši dzejnieka 66. dzimšanas dienā 13. novembrī. Te ievietoti dzejoļi no šīm burtnīcām. Divdesmit sešas burtnīcas glabā viņa dzīves laikā nepublicētos dzejoļus. Divdesmit septītā — jau glīti noformēta, sagatavota rakstīšanai, tā arī palikusi ar baltām lapām. Ludmila Azarova tās tomēr par dienasgrāmatām nesauc: "Dienasgrāmatu parastajā izpratnē Ojārs nekad nerakstīja. To viņš nemaz nedrīkstēja darīt, jo pie mums jebkuru brīdi bija iespējama kratīšana, kā tas arī notika pie cilvēkiem no mūsu draugu loka. Šīs burtnīcas ir tikai dzejoļiem. Arī te redzamās aprakstītās lapiņas nav lappusītes no dienasgrāmatas. Ojāram patika tās dažādi izkrāsot, apzīmēt, pierakstīt dažādus novērojumus. Pēc tam viņš tās bieži vien ielidināja krāsnī. Tāpēc laikus centos vienu otru paglābt. Jo krāsns gan ir ļoti laba lieta, bet arī barga cenzore."

Blakus šīm daudzkrāsainajām lapiņām ir tā sauktā Kamieļu burtnīca (Ojārs uz vāka uzlīmējis vairākus kamieļu attēlus), ar darāmo darbu sarakstiem. Katru padarītu darbu Ojārs izsvītrojis. Uzšķirtajā lapā redzams, ka no daudzajiem paša spraustajiem uzdevumiem neizpildīti palikuši divi — Ļudai tā arī nav savērti aizkari no gliemežvākiem un no priežu čiekuriem. Un tā veclaicīgā galda lampa, kas liek atcerēties Ojāra Vācieša dzejoli par veco lampu, — tā neesot ne no kādas īpašas kolekcijas: "Tās trīs lampas, kas mums bija, tās nāca no Pārdaugavas miskastēm. Sešdesmitajos gados cilvēki svieda ārā daudzas vērtīgas lietas."

Par pašiem unikālākajiem izstādes eksponātiem Ludmila Azarova uzskata Melānijas Vanagas vedeklas Rutas kundzes uzticētās trīs klades no vairāk nekā simt pierakstītajām biezajām kladēm, kas tagad iekausētas rakstnieces septiņu grāmatu diždarbā "Dvēseļu pulcēšana". Toreiz, pašā Atmodas sākumā, Guntis Eniņš kopā ar Melāniju Vanagu atnākuši uz izdevniecību "Liesma" tieši pie Ludmilas Azarovas. Sākumā necerot uz visa lieldarba publicēšanas iespēju, ar lielu steigu centušies izdot pašu sāpīgāko grāmatu — "Veļupes krastā": "Toreiz taču neviens nevarēja zināt, vai Atmoda nebeigsies rīt vai parīt un visam atkal netiks pārvilkta svītra. Strādājām dienu un nakti, lai lasītāji šo grāmatu saņemtu. Visa Melānijas Vanagas dzīve bija liels varoņdarbs. Nemaz nedomājot par iespēju kaut ko publicēt, viņa cītīgi izpētīja savas dzimtas un vīra dzimtas radurakstus līdz pat XVI gadsimtam, lai atstātu nākajamām paaudzēm liecību par šiem mūžiem."

Par spīti slimībai, Melānija Vanaga sīksti turējās pie dzīves, līdz pabeidza savu lieldarbu, kas tagad ir lasītāju rokās. Te ir daudz arhīvos, baznīcas grāmatās, tuvinieku vēstulēs un citos avotos atrastu dzīves faktu, bet visa darba dzīvais, pulsējošais pamats ir ilgu gadu gaitā rakstītās pašas Melānijas Vanagas dienasgrāmatas.

Uz Ojāra Vācieša muzeju arvien ir vērts aizstaigāt. Lai apsveicinātos ar Māras dīķi tepat aiz sliekšņa un zvirbulēnu aiz loga rūts, lai ļautos atmiņām, klausoties dzejnieka balsi, kad viņš nu jau no gadu tāluma savu dzeju runā. Un redzētu, cik brīnumaini Ojāra Vācieša personības daudzās šķautnes izgaismojas saskarē ar krāsu un līniju pasauli, kad te iekārtota kāda mākslas izstāde (viņam pašam ir apbrīnojami grafikas darbi), ar dziesmu un čella melodiju, ar dažādās paaudzēs izauklētu dzejas vārdu un domu. Garu un prātu rosina arī šī jaunā tematiskā izstāde, kuras galvenā varone ir dienasgrāmata — veids, kā sarunāties ar sevi un pasauli, kā "iziet no sevis" un atrast sevi.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore