Ciets rieksts

Gadsimta un tūkstošgades nogalē laiks ir kļuvis taustāms, biezs, to var paņemt rokās, tajā var iebrist kā blīvā ūdenī, sajust tā tecējumu un pretestību. Un pēkšņi izcelt no straumes un sajust plaukstā akmens smagumu —grāmatu.

Apgādā "Liesma" ir iznācis Ojāra Vācieša Kopoto rakstu VIII sējums. Šis nav pēdējais sējums, paredzami vēl divi: dzejoļi bērniem, satīra, proza, raksti, recenzijas, vēstules. Tomēr ir zināma nobeigtības sajūta, jo ar šo sējumu beidzas dzejoļu burtnīcu publikācija. 1983.gadā pavisam bija pierakstītas 26 burtnīcas, bija sagatavota un numurēta 27. Dzejolis "Ciets rieksts", kas iesākts pēdējā lapā un pabeigts uz burtnīcas vāka, kļuva par pēdējo dzejoli. Te ir zīme — likteņcirtiens.

Šie Kopotie raksti tā ir izstiepušies laikā un telpā, ka katrs sējums tiek uztverts kā autonoma parādība. Tā ir dramatiska situācija. Ir nomainījušās politiskās iekārtas, lasītāju paaudzes, noticis apvērsums cilvēku uztverē un vērtējumos. Un šajā mutuļojošajā pasaulē soli pa solim, sējums pēc sējuma iznāk dzejoļi, kurus pats autors pat necerēja ieraudzīt nodrukātus. Kas tos lasīs? Viena daļa, kam tie bija adresēti, ir jau aizsaulē... Atnākusī jaunā paaudze skatās ar izbrīnu...

Ojāra Vācieša sējumiem ir visai būtiska atšķirība no tiem Kopotiem rakstiem, kuru autoriem bija iespēja rediģēt un koriģēt tekstus, veikt rūpīgu atlasi, tīrīt, ravēt, pārveidot.

Ojāra Vācieša raksti ir dokuments, kur nav neviena labojuma. Tas ir cilvēka liktenis, kurš nodzīvoja visu rakstnieka mūžu cenzūras apstākļos. Te ir viņa izaugsmes mokas, mācību ceļš, zvaigžņu stundas, arī maldi un kļūdas. Viņš neko neslēpj, viņš ir tiešs un godīgs — ar to arī neaizsargāts.

Astoņi sējumi, desmitiem tūkstošu dzejas rindu. Tas ir sastādītājas Vijas Kaņepes un redaktores Ildzes Krontāles milzīgais darbs, pašaizliedzība, talants un intuīcija.

VIII sējuma prettituls — Ojāra Vācieša portrets, ko veidoja fotomākslinieks Andris Krieviņš. Viņš mācējis sekundes daļā notvert dzejnieka mainīgo seju un skatienu un nevis apturēt nekustībā, bet neizprotamā veidā likt dzīvot tālāk. Nezinu, kas te ir par burvību, bet tā ir. Ko nozīmē šis skatiens — reizē norūpējies, vaicājošs, sargājošs? Kādu pārmetumu mēs tajā lasām? Kādu bargu brīdinājumu? Kādu pareģojumu?

Dažreiz Ojāram patika paspēlēties ar cipariem un skaitļiem. Reizēm viņš dalīja laikmeta posmus un savu mūžu nevis desmitgadēs, kā bija oficiāli pieņemts (atcerēsimies: propaganda bija pārvērtusi mūsu dzīvi par neskaitāmu un nebeidzamu jubileju virkni), bet vienpadsmitgadēs, kas saskanēja ar dabas ciklu — saules aktivitātes gadiem.

Pārņem dīvaina sajūta, rakstot šos skaitļus: ir 99.gads, Ojāram, kas dzimis 33., paliktu 66...

Ludmila Azarova

Foto: Andris Krieviņš