Vislielākā no likteņkaujām

Ojāra Vācieša Kopoto rakstu 8.sējums — tā ir iespēja visiem un katram izlasīt viņa pēdējos nepublicētos dzejoļus. Trīsdesmit divas burtnīcas — pierakstītas no 1982.gada aprīļa līdz 1983.gada septembrim. Dzejoļi sakārtoti uzrakstīšanas secībā, un tas apdveš sējumu ar tagad jau sāpīgu patiesumu.

"Lai pland pāri cerību zilganais plīvs! / Jā... Manis vairs nav, / Toties tu esi dzīvs" — tā Vācietis rakstījis sava pēdējā dzīves gada martā. Kaut arī sējuma ievada autors dzejoļos daudzviet saskatījis tuvās šķiršanās nojausmas, man gribētos domāt, ka, rakstīdams tikko citētās rindas, dzejnieks nedomāja par sevi. Tagad, kad tās izlasāmas visiem, tajās ir arī pavisam konkrēta patiesība. Ojāra Vācieša vairs nav.

Jau ilgi nav, bet viņš nav miris.

Aizmiršana ir "tā pati miršana, ar mazu priekšautiņu "aiz–"". Arī tādi vārdi ir izlasāmi šai pašā sējumā. Citā sakarā teikti, bet paliek atmiņā, it kā būtu pasviests kā glābšanas riņķis. Ojārs Vācietis nav aizmirsts.

Pēdējie dzejoļi, vēl joprojām spilgti savā mākslinieciskumā un dzīvi savā jūtīgumā, noslēdz dzejnieka emocionālo dienasgrāmatu. Ne fakti un notikumi, ne konkrēti cilvēki un vietas, bet jūtu paisumi un bēgumi, bangas un trīsuļošana — tas ir krājuma īstenais saturs. Vācietis dzejā nedzīvo uz āru. Visu uztverdams un par savu pārveidodams, viņš rada citu, tikai savu pasauli. Vienīgi īsto. Un te nav iespējams nošķirt divas personības — autoru un viņa lirisko varoni (dzejas varoni, dzejas cilvēku).

"Mana vibrācija ir konkrēta. / Zvēram vai liedzam, / likums ir bezgalīgs, / lieks katrs strīds, / mēs katru sekundi, / dienu / un gadu / pasaules dzīvumam / vibrējam līdz," tā teikts dzejolī, kas varētu būt arī Vācieša mākslinieciskais testaments vai daiļrades pamatprincipu skaidrojums. Tomēr — lai cik traģiski vai lieliski, zemiski vai cildeni ir pasaules iespaidi (un lai cik plaša to amplitūda: "no grūtā ceļa, ko pazudis / dēls iet mājās, līdz augstam / ceļam, kas aiziet zvaigznēs, no / skūpsta līdz nopūtai un no upurēšanās līdz nodevībai", / tātad, lai cik daudzveidīgi ir iespaidi, "mūsu domas, / jūtas / un dzīvības ir / vienā eksemplārā." Lasītājam šis eksemplārs ir svarīgākais. Autoram arī. "Klusējot / es gribu palikt / ar savu vibrāciju / aci pret aci."

Ojārs Vācietis bija dzejnieks pēc dvēseles struktūras, pēc dzīvesveida, pēc aicinājuma un tāpēc, ka citādi nevarēja. "Dzejošana ir kaitīga veselībai," pēc Vācieša nāves rakstīja Klāvs Elsbergs. Taču Vācietim citas nodarbošanās nebija. Nebija nekaitīgākas nodarbošanās. Un viņš ļāvās dzejai — dzeja bija arī vienīgā iespēja dzīvi izciest un nodzīvot "Aprakstītus papīrus / nevajag pārmest," Vācietis raksta, "Neaprakstītie — / tas ir tas sārms, kas posta dvēseli".

Nerakstīdams dzejnieks nevarētu panest "plēsonīgo gadsimtu", kas "nogalina, cik var nogalināt", cilvēkus, kuri "mēdz runāt par mieru, bet viņu acīs deg mājas". Nevarētu domāt par visām vīriešu brālībām, ko vieno ļaunums un naids — par asinsbrāļiem, Kainbrāļiem, zobenbrāļiem, raķešbrāļiem... Viņš kaut daļēji noraksta no sevis nost smagumu un šķērmumu, konfrontējot vārdkopu "kalpot savam laikam" ar vārdu pakalpiņi, pamācot skatīt "cilvēkus arī pēc ausīm".

Lai stiprinātu un sevī ilgāk paturētu labo un gaišo, Vācietis raksta par cilvēku, kas "izdarīja Everesta darbu", par "neapjaudātām gaismām" visapkārt. Tāpēc viņš iet "rakstīt par svētīto rasu uz mierīgās zemes / un basām kājām".

Ojārs Vācietis ir pārliecināts, ka "Vislielākā no likteņkaujām / notiek tur — / zem tavas ādas. / Viss mūžīgais, / viss laicīgais / ir atkarīgs no / nepārtrauktas / kaujas / nepārtraukta iznākuma". Viņš savu likteņkauju izcīnīja dzejā.

Ojāra Vācieša mīlas dzeja reibina ar trauslu maigumu un gandrīz lūst no pārmēra mīlestības nastas. No neizteiktā "milzīgā mīļuma" "ar katru sekundi / vairāk plīst kapilāri, / kamēr saplīsīs / pavisam". Mīlestības, tāpat kā jebkuru citu jūtu mērs, viņa dzejā nav ārpusvērsts spēks. Svarīgi ir, cik liela personības daļa pieder šīm jūtām. Pielūgsmē un apbrīnā pateicoties par dāvāto siltumu, viņš šai pateicībā tobrīd ieliek sevi visu: "Kā tavi vārdi / varēja palikt silti tai vētrā. / Kā tavs siltums / vispār varēja atnākt, / kad debesīs vējš / kaijas mētā kā baltas skrandas."

Nesavtīgi šīs dzejas varonis uzņemas jebkuru grūtumu: "Es esmu vaids, / no tavām lūpām noņemts, / tevī tas pārāk smags, / labāk lai manī skan."

Jebkuras uzupurēšanās vērtība daudzkāršojas, ja zinām, ka cilvēks, kura emocijas virmo šajās lappusēs, ir līdz nemēram sāpjujūtīgs, ka viņa ievainojumi mēdz būt dziļi un liktenīgi. "Aiziet vilciens / kā mūža gabals, / kā asinsšļāciens / no cirstas brūces, / vienīgs mirklis, / un viss jau ir gabalā, / viss ir gabalos..." — izlasāms citā dzejolī.

Mēness tilts nav pirmreizīgs tēls latviešu literatūrā un ir aprobēts pasaules kultūrā vispār. Pārāk vilinošs ir tā veidols. Bet pirmreizīgas ir tās liktenīgās trīsas, nopietnā nolemtība, maigā neatlaidība, kas vibrē (es tīši lietoju šo vārdu "vibrē", jo arī Vācietim tas šķitis būtisks) — kas vibrē šajā tiltā, kas "mīlējošos iztur": "Zin viņi, / kāda upe starp mums abiem. / Un tāpēc katru nakti / nojauc laipas. / Mums nekas neatliek, / kā iet pa mēness tiltu. / Tur nav ko baidīties — / kas mīl, tas neslīkst."

Vispār gan Ojārs Vācietis ir rīta cilvēks un tic, ka rīts "var visai dienas ikdienībai / cauri / izstarot." Un debesis viņa dzejā parasti iedomājas kā gaišas debesis, dienas debesis.

Līdzīgi romantiķiem arī Vācietim visā viņa dzejas mūža garumā debesis ir svētums, vērtība un glābiņš. Debesis — kad mīl: "Izslējās divas varavīksnes / un augstu debesīs / saslēdzās. / Nav, kas virs zemes jūs atslēgt / drīkstēs,/ bet debesīm ir / t
āda atslēga." Un debesis — tad, kad sāp: "Es eju / debesu palagu noplēst / un kā ievainojums / tajā ietīties."

Un nekad to nav par daudz, nekad nav tā, ka to nevajag. "Nokrita debesīm / mazs gabaliņš. / .. ņem savu dāvanu — / uz zemes daudziem / ļoti trūkst / debess."

Debesīm, bezgalībai piederas apbrīnošana, pielūgsme, mīlestībai bezgalībā salst, ja to nepiepilda ar dzīvu dvēseļu siltumu. Ojārs Vācietis redz iespēju, kā to izdarīt, redz sīkā un bezgalīgā dabisko vienotību: ".. katrai puķei / ir pa / dvēselītei, / katrai smilgai, / katrai zālei / sīkai, sīkai… / visupirms ir patiesīgais sīkais. / No tā patiesīguma / dīgst bezgalīgais."

Šīs daudzās sīkās bezgalības, kas meklējamas iedziļinoties, ne skatienu tālumā vēršot, prātam vēl grūtāk aptveramas nekā lielā bezgalība. Bet te ir kur pietverties jūtām, ir ko mīlēt. Imants Ziedonis, kurā mīt dzejnieks uz pusēm ar filozofu, varbūt var teikt — iekšupbezgalība. Vācietis ir absolūts dzejnieks, un viņa rīcībā ir tikai tēli un emocijas.

Lai saskatītu arī mazajā mīlamo, apbrīnojamo, svarīgo, ir vajadzīgas īpašības, kam Vācietis devis vārdus "sīkumredze", "pirmbrīnīšanās". Ja to nav, "var visu pasauli izbraukt / un atgriezties, / nekur nebijis. / Mūsu ātrumu / acīs cērtošais gaiss / neuzmanīgas acis / padara aklas."

Antuāns Sent-Ekziperī, kura acis nepadarīja aklas ne tālums, ne augstums, ne ātrums, rakstīja: "Cilvēki audzē tūkstošiem rožu, bet to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā ziedā." Ojārs Vācietis atzīst: "Var pasauli saredzēt / vienā Latvijas / stūrītī."

Ruta Veidemane

Mūža pēdējie gadi. 1983. Foto: Juris Krieviņš