Dr. habil. oec., akadēmiķis Arnis Kalniņš, 7. Saeimas deputāts:

Saimnieciskā rosība un nodarbinātība

Referāts LZA, LLMZA un LLU konferencē "Nodarbinātības jaunā struktūra laukos" Jelgavā 1999. gada 5. novembrī

1. Esošā situācija

Lauksaimniecībā strādājošo noskaņojums visumā ir nospiedošs. Nesalīdzināsim esošo stāvokli ar 1990. gadu, kad tajos laikos Latvijas (tāpat kaimiņvalstu) pienākums bija lielā mērā apgādāt ar pārtiku un pirmām kārtām ar lopkopības produkciju Sanktpēterburgu un Maskavu. Blakus savai saražotai augkopības produkcijai šim nolūkam tika ievesti arī spēkbarības graudi, kā arī daļēji maizes labība. Šis noieta tirgus sašaurinājās. Taču arī tagad lauksaimniecības kritums turpinās. Samazinās sējumu platības un lopu skaits. Sējumu kopplatība 1999. gada ražai samazinājusies līdz 908 tūkstošiem hektāru, salīdzinot ar 983 tūkstošiem hektāru 1998. gadā (samazinājums par 8%). Liellopu skaits 1999. gada jūlijā saruka līdz 429 tūkstošiem (tajā skaitā govju — 216 tūkstoši) salīdzinājumā ar 491 tūkstoti (govju — 253 tūkstoši) 1998. gada 1. jūlijā.

Pat iekšējais tirgus netiek nosegts ar pašu ražoto produkciju, kuru mūsu klimatiskajā zonā var pietiekami izdevīgi izdarīt (piemēram, ar pašražoto gaļu tiek segta tikai daļa iekšzemes patēriņa). Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, cūkgaļa (dzīvmasā) saražota tikai 41 procenta apmērā no Eiropas Savienības valstīs sasniegtā vidējā līmeņa.

Zīmīgi, ka Latvijā 1998. gadā tika iepirkts 459 tūkstoši tonnu piena, Lietuvā — 1474, un pat nelielajā Igaunijā iepirka vairāk — 531 tūkstoti tonnu piena. Līdzīgi Latvija ir pēdējā starp Baltijas valstīm pēc liellopu un cūku iepirkuma daudzuma. Domāju, ka valstī nepietiekami satraucas par izveidojošos situāciju. Tikai piepalīdzot ar Saeimas ieviestajiem pagaidu pasākumiem cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzībai, pēdējos mēnešos Latvijā stabilizējās cūku skaits.

Ir dati, ka paši lauksaimnieki (zemnieki, nomas saimniecības u.c.) kopumā strādā ar zaudējumiem, ko sedz ar nepilnīgi apmaksātu pašu darbu, ražošanas ēku un dzīvojamo māju būvniecības un modernizācijas iekonservēšanu. Rosība paliek jaunās tehnikas iepirkšanā un auglīgajos apvidos — arī zemes piepirkšanā, kur pozitīva nozīme ir subsīdijām. Ienākumi no lauksaimnieciskās darbības Latvijā samazinājās no 113,5 miljoniem latu 1996. gadā līdz 99,7 miljoniem 1997. gadā un beidzot līdz 76,6 miljoniem latu 1998. gadā. Tajā pašā laikā pārstrādes uzņēmumi un tirgotāji strādā vairāk vai mazāk sekmīgi un, regulējot cenu līmeni lauksaimniecības izejvielām, nodrošina peļņu, kaut pieticīgu.

2. Ražošanas pieaugums

ir nepieciešams

Dažkārt Latvijā tiek kultivēti uzskati, ka lauksaimniecībai nav sevišķas perspektīvas, ka tas ir apgrūtinājums visai tautsaimniecībai, valsts un pašvaldību budžetiem, un izteiktas citas negācijas. Šajā sakarībā vispirms var rasties jautājums, kāpēc nepieciešama pašmāju pārtikas ražošanas saglabāšana un paplašināšana. Tātad vēlreiz īsumā jāatgriežas pie tā, ka lauksaimniecības attīstība un tās atpalicības pārvarēšana nav to vai citu politisko spēku, partiju, sabiedrisko organizāciju balsošanas jautājums, bet gan ekonomiski nosacīta, objektīva nepieciešamība.

Pirmkārt, pašā Latvijā turpmāk saskatāmas iespējas realizēt pieaugošu pārtikas daudzumu, ko varētu piedāvāt pašmāju lauksaimnieki. Atsevišķi iedzīvotāju slāņi lieto nepietiekamā daudzumā pārtiku, arī skolēni, kas rada spriedzi pēc produktīva darba skolā, paaugstinātu saslimstību. Piemēram, saslimstība ar tuberkulozi pēdējos deviņos gados pieaugusi divkārt. Te varētu atbalstīt speciālas skolu pusdienu programmas attīstību, lai skolēnus barotu pēc zinātniskiem ieteikumiem, izvairoties no zemas kvalitātes produkcijas un dabīgo produktu aizvietotājiem. Tas būtu vislabākais profilakses līdzeklis jaunā organisma veidošanai un veselības uzturēšanai.

Pēc ANO Attīstības programmas ietvaros izstrādātā tautas attīstības indeksa (TAI) vērtības Latvija 1997. gadā ierindota 92. vietā pasaulē (Igaunija — 71., Lietuva — 76. vietā). Aptuveni divas trešdaļas Latvijas valsts iedzīvotāju dzīvo zem krīzes iztikas līmeņa. Vidēji 1999. gada janvāra — marta mēnešos sociālās nodrošināšanas iestāžu uzskaitē esošo nestrādājošo pensionāru vecuma pensiju vidējais lielums sasniedza Ls 55, viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība bija 83 lati. Pensija sasniedza 66% no viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtības, kas liecina par pensionāru zemo materiālās labklājības līmeni. Tas spiež ekonomēt arī uz pārtiku, kas nebūtu prātīgi.

Otrkārt, pašmāju ražotajai pārtikai zināmā mērā jāizspiež, jāizkonkurē importētā pārtika. Tas attiecas vispirms uz importēto nekvalitatīvo pārtiku. Te runa ir par to pašražoto produkciju, kuras iegūšanai ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi Latvijas teritorijā. Tam nepieciešama zināma ar valsts atbalstu regulāri rīkota patiesa reklāma, lai patērētāji plašāk lietotu vietējo saražoto pārtiku, kas nereti ir kvalitatīvāka un tradicionāli iecienītāka, labvēlīgāka cilvēku veselībai. Igaunijā veikta šāda iedzīvotāju aptauja: ja būtu jāizvēlas starp Igaunijā un Rietumos ražotām pārtikas precēm ar līdzvērtīgām īpašībām, tad pēc aptaujas rezultātiem 44% noteikti un 30% visdrīzāk dotu priekšroku vietējiem ražojumiem. Līdz šim mūsu valstī nav veikts konsekvents darbs iekšējā tirgus aizsardzībai. Var cerēt, ka tas turpmāk mainīsies un valdība kritiskajās situācijās izmantos visas iespējas, ko var veikt noslēgto starptautisko līgumu ietvaros, kā arī izmantojot Saeimā šajā gadā pieņemtā likuma "Par iekšējā tirgus aizsardzību" iespējas. Tas ir pirmais likumdošanas akts par iekšējā tirgus aizsardzību. Kopš 1. jūnija Latvijā stājušies spēkā cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības pagaidu pasākumi, kas noteica muitas nodokļa 70 procentu likmi, bet ne mazāk kā Ls 0,34 par vienu kilogramu svaigas vai saldētas cūkgaļas. Līdz 17. decembrim jāiesniedz Eiropas Komisijā un Pasaules tirdzniecības organizācijā priekšlikums par šo cūkgaļas tirgus aizsardzības pasākumu pagarināšanu līdz 2000. gada 1. jūlijam. Bez tam ir pilnīgs pamats, ka Saeimā pēdējā, trešajā, lasījumā tiks pieņemts arī Antidempinga likums. Tas dos iespēju praktizēt reālos soļus, ja pašmāju ražotājiem no pārtikas importētāju puses rodas negodīga konkurence. Protams, ja kvalitatīvāk strādās Sanitārā robežinspekcija un citas kontrolējošās institūcijas.

Un arī pašu ražotajai produkcijai ir iespējams tālāk celt kvalitāti, kur jāpieļauj arī vietējā konkurence (pārlieku nemonopolizējot atsevišķas pārtikas ražošanas nozares), plašāk izmantojot preču tiešu pārdošanu patērētājiem, dažkārt pat izmantojot principu "nāc un izvēlies preci uz vietas lauku saimniecības sētā".

Treškārt, ir iespējams ievērojami plašāk eksportēt pārtiku. Tas ir izšķirošais ceļš lauksaimniekiem savas saimnieciskās darbības paplašināšanai un ienesīguma palielināšanai. Mums nevar būt vienaldzīgs pieaugošais negatīvais deficīts eksporta un importa tirdzniecības operācijās. Par to liecina Latvijas lauksaimniecības un pārtikas preču eksporta un importa apjoma rādītāji ar Lietuvu un Igauniju. 1998. gadā Latvijas eksports uz abām kaimiņvalstīm šajā bija 24 miljonu latu vērtībā, bet imports no šīm abām valstīm uz Latviju sasniedza 45 miljonus latu jeb par 87 procentiem vairāk nekā eksports. Latvijas lauksaimniecības un pārtikas preču imports no visām valstīm 1998. gadā bija 249 miljoni latu, kas par 2,1 reizi pārsniedza šīs produkcijas eksportu (115 milj. latu). Raksturīgi, ka šī tendence ar katru gadu pasliktinās. Un kur nu vēl iespējamais eksports uz dažām kaimiņvalstīm, kur lauksaimniecībai nav sevišķi labvēlīgi apstākļi. Piebildīsim, ka viss preču imports Latvijā pagājušā gadā pārsniedza eksportu par 812 miljoniem latu jeb par 76 procentiem (1997. gadā attiecīgi par 62 procentiem).

Ceturtkārt, arvien lielāka patērētāju daļa attīstītajās valstīs iegādājas svaigo pārtiku, dabiskas izcelsmes pārtikas produktus. Par to liecina plašs pētījums par svarīgākajām patēriņa tendencēm 1998. gadā, kuru pagājušā gada septembrī un oktobrī veikusi starptautiskā konsultantu firma "Healey and Baker". Aptaujā piedalījās 6758 pircēji 11 Eiropas valstīs — no Francijas rietumos līdz Ungārijai austrumos. 61 procents aptaujāto atzinuši, ka nevēlas lietot pārtikā neko tādu, kas "uzlabots" ar gēnu inženierijas paņēmieniem. Arvien vairāk pircēju turklāt labprātāk iegādājas svaigas, nevis saldētas pārtikas preces. Raksturīgi arī, ka pēc dažiem notikušajiem skandāliem gaļas ražotāju vidū Rietumeiropā, arī Latvijā pēdējā laikā ir pieaudzis tieši pieprasījums pēc svaigas nesaldētas cūkgaļas.

Pirms 10 gadiem visā Eiropā dabiskai lauksaimniecības produktu ražošanai bija atvēlēti tikai 200 tūkstoši hektāru lauksaimniecībā izmantojamo zemju, bet tagad šīs platības desmitkāršojušās. Tomēr tās vēl aizņem tikai 1,33 procentus no visas Eiropā izmantotās lauksaimniecības zemju platības. Pētījuma autori lēš, ka līdz 2000. gadam to īpatsvars varētu sasniegt piecus un līdz 2007. gadam — 10 procentus.

Latvijā ir sevišķi labvēlīgi apstākļi šādas produkcijas ražošanai, jo augsne nav tā piesārņota ar herbicīdiem un minerālmēsliem kā vienā otrā Rietumeiropas zemē. Pakāpeniski uzkrājas arī laba pieredze un māka.

Piektkārt, iestājoties Eiropas Savienībā, pieļaujamās atsevišķas lauksaimniecības produkcijas pārdošanas kvotas var tikt noteiktas, par pamatu ņemot reāli izmantojamo zemju platības vai pēdējo 5 gadu sasniegtos ražošanas rādītājus. Te var minēt Ungārijas piemēru. Ungārijas labības ražotāji tagad paredz pēc iespējas ātrāk palielināt labības kopieguvi, lai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā saņemtu izdevīgas ražošanas kvotas. Piecu gadu periods, pēc kura rezultātiem Eiropas Savienība noteiks ražošanas kvotu Ungārijai, jau sākās 1998. gadā. Jaunpienākošām valstīm Eiropas Komisija reģionālās references platības un ražības noteiks pēc piecu pirmspievienošanās gadu saimniekošanas rezultātiem. Tādējādi, ja Ungārija plāno iestāties Eiropas Savienībā 2003. gadā, šis "pārbaudes periods" ilgs no 1998. līdz 2002. gadam.

Un atsevišķās lauksaimniecības nozarēs Latvijai tuvākajos gados jāveic zināms izrāviens. Tā Latvijā uz vienu iedzīvotāju 1997. gadā tika saražots tikai 29 kg gaļas, kas bija tikai 32% no Eiropas Savienības valstu vidējā saražotā līmeņa — 91 kilograma (attiecīgi Dānijā 375 kg, Vācijā 74 kg, Zviedrijā 63 kg un Somijā 64 kg). Labības ražošana Latvijā attiecīgi sasniedza 71% no Eiropas Savienības līmeņa. Labības ražošana, ieejot ES, būtu jādivkāršo.

Sestkārt, globāli tiek prognozēts, ka, gadījumā, ja netiks kontrolēts iedzīvotāju pieaugums un dabas resursu izmantošana uz mūsu planētas, nākotnē var rasties enerģētikas krīzes un nemieri ūdens vai aramzemes dēļ. Ja 1950. gadā uz katru iedzīvotāju bija pushektārs aramzemes, tad šodien tas sarucis līdz 0,12 hektāriem. Šī iemesla dēļ tiek apstrādāti kalnainie apvidi un izcirsti tropiskie meži. Pastiprinātas lauksaimniecības aktivitātes izraisījušas zemes noplicināšanu. Tātad objektīvi pārtikas papildu nepieciešamība būs akūta.

3. Saimniekošanas formu

strukturizēšanās

Šajā pārtikas ražošanā atbilstoši Latvijas dabiskajiem apstākļiem mūsu lauku saimniecības var sekmīgi sacensties ar citu valstu fermeriem. Vienlaikus ražošanas pieaugums, stabilizācija jāpanāk mūsu lauku saimniecībās kopā ar produkcijas pārstrādātājiem, tirgotājiem. Tas arī viecinātu saimniecisko rosību un laucinieku ienākumus pieņemamā līmenī.

Esošais stāvoklis, ņemot tīri pēc statistikas, rāda visai sadrumstalotu ainu lauku saimniecību vidū. Valstī patlaban ir ap 95 tūkstoši zemnieku saimniecības ar 2,3 miljoniem hektāru kopplatības, tajā skaitā 1,3 miljoniem hektāru aramzemes. Vienai saimniecībai 24 ha kopplatības, tajā skaitā 14 ha aramzemes. Ir vēl 155 tūkstoši piemājas saimniecību ar 7,8 ha kopplatības uz katru, tajā skaitā 4,8 hektāriem aramzemes.

Pēc ES ekspertu vērtējuma, lai efektīvi nodarbotos ar tradicionālām nozarēm laukos, zemes platībai jābūt ne mazākai par 50 hektāriem. Tikai 6,4% īpašnieku Latvijā pieder zemes platības, kas lielākas par 30 hektāriem, bet 64,8% pieder 2–10 hektāru zemes.

Šo lauku saimniecību dažādību vēl var raksturot uz zemkopībai ļoti labvēlīgiem apstākļiem Bauskas rajona Rundāles pagasta lauku saimniecību piemēra. Šajā pagastā zemi izmanto ap 217 dažāda lieluma lauku saimniecību. Ja par pamatu ņem apstrādājamo zemes platību, ieskaitot īpašumā esošo zemi, pastāvīgā lietošanā nodoto zemi un nomā paņemto zemi, tad Rundāles pagastā saimniecības ar platību virs 100 hektāriem bija 7 saimniecības (3%). Šo septiņu saimniecību vidū vislielākā saimniecība — ap 460 hektāru — ir Andrim Tomkusam, viena saimniecība ar 200 hektāriem un pārējās 5 saimniecības ar platību līdz 200 hektāriem. Ar apstrādājamo zemi no 50 līdz 100 hektāriem bija 15 saimniecības (7%). Tālāk 47 saimniecības (22%) apkopa zemi no 20 līdz 50 hektāriem. Visvairāk saimniecību, gandrīz puse — 106 (49%) — apstrādā zemi ar platību no 5 līdz 20 hektāriem. Un ar apsaimniekojamo platību no 1 līdz 5 hektāriem bija 42 saimniecības (19%).

Kādās lauku saimniecībās šis ražošanas stabilizācijas process un ilgstošas saimnieciskās rosības iespējas būtu sasniedzamas?

Pirmkārt, ir saimniecības, kuras strādā pēc progresīvas tehnoloģijas ar lielām zemes platībām. Tām var pieskaitīt lielsaimniecības, kā arī vidējās un nelielās saimniecības pēc zemes platībām, kuras izvēlējušās intensīva tipa ražošanu (dārzeņkopība, augļkopība u.c.) vai nodibinājušas ciešas kooperatīvās saiknes (piemēram, "mašīnu ringa" veidā) modernas, augstražīgas tehnikas izmantošanā. Šīs saiknes bieži vien ir arī neformālas. Tām pieskaitāmas arī lielās paju saimniecības un akciju sabiedrības, kuras nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu. Tās ir pilnas noslodzes saimniecības. Tās vada ļoti uzņēmīgi cilvēki, nodarbina arī samērā plaši algoto darbaspēku. Šīs saimniecības aktīvi cenšas piepirkt apkārtējo, neperspektīvo saimniecību zemi vai nomāt ilgtermiņa lietošanā pat vairāku pagastu teritorijās līdz šim neapstrādātās zemes. Šīs saimniecības veiksmīgi izmantoja arī subsīdijas (līdz 30% apmērā no iepērkamās tehnikas vērtības), ko valsts sniedza, iegādājoties lieljaudas traktorus, modernas sējmašīnas, miglotājus un kompleksos zemes apstrādes agregātus, kā arī labības, cukurbiešu un kartupeļu novākšanas kombainus. Daudzi drosmīgi izmanto kredītus, veiksmīgi atmaksā aizdevumus, uzkrājuši labu kredītvēsturi.

Raksturīgi, ka Zemnieku saeimas dalībnieki, kuru saietus ik gadus rīko laikraksts "Lauku Avīze", pamatos pārstāv šo saimniecību tipu. Protams, nozīmīgai šo saimniecību daļai bez lauksaimniecības ir arī citas nodarbes — gan lauksaimniecības produkcijas pārstrādē un tirdzniecībā, vispār dažāda veida preču tirdzniecībā (ar veikalu tīklu), mežizstrādē un kokapstrādē, pat veicot starptautiskos autopārvadājumus un tamlīdzīgi.

Taču šādu saimniecību īpatsvars nav liels. Rundāles pagasta piemērā, vērtējot tikai pēc vienas pazīmes — apstrādājamās zemes platības, kuras apsaimnieko vairāk nekā 100 hektārus, bija 3%. Salīdzināšanai minēsim, ka saimniecību skaits ar platību virs 100 hektāriem, pēc 1995. gada datiem, Somijā bija 1%, Zviedrijā 5% un Dānijā 6% no kopējo saimniecību skaita. Protams, šajās valstīs ražošanas intensifikācijas līmenis ir 2–4 reizes augstāks un ar lielāku lopkopības produkcijas īpatsvaru.

Latvijā kopumā, saskaņā ar Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes izlases apsekojumu (apsekojumā iekļautas 510 pagastu 12 863 saimniecības), 1999. gada pirmajā pusgadā bija 413 zemnieku saimniecības, piemājas saimniecības un personiskās saimniecības (0,4% no kopskaita, neskaitot valsts saimniecībām un statūtsabiedrībām), kurām sējumu kopplatība pārsniedza 100 hektārus un kuru rīcībā bija 12,1 procents no kopējās sējplatības (kopā ar valsts un statūtsabiedrībām — 23,8% no kopējās sējplatības).

Neapšaubāmi, no vienas puses, vēlams, lai šādu saimniecību īpatsvars palielinātos, tas paaugstinātu mūsu lauku saimniecību vispārējo konkurētspēju iekšējā un ārējā tirgū. No otras puses, te jāapsver arī dažas negatīvās puses, kuras var rasties ar pārāk lielu saimniecību veidošanu — rodas tāli pārbraucieni, jo parasti šīs saimniecības nav kompaktas, to nogabali ir izkliedēti dažādās vietās (pat dažādos pagastos un rajonos). Var sadārdzināties saimniecības vadība sakarā ar dažādu speciālistu iesaistīšanu tās pārvaldē. Bez tam var rasties sociālā spriedze, jo pasaules valstu vairākumā par racionālāko tiek uzskatītas ģimenes saimniecības ar minimālu algotā darbaspēka piesaisti, pirmām kārtām sezonas darbos. Muižas tipa saimniecības nav izplatītas. Protams, tagad ir steiga piepirkt un iznomāt arvien lielākas un lielākas platības, jūtot, ka šeit arvien plašāk zemes pieprasījuma tirgū sāk darboties arī zemes iepircēji no ārvalstīm.

Uzskatām, ka perspektīvas var būt saimniecības ar zemes platībām no 50 līdz 100 hektāriem. Rundāles pagasta piemērā tādu saimniecību bija 7%, bet Somijā — 3%, Zviedrijā — 12% un Dānijā — 16%. Tām daļēji var pieskaitīt arī saimniecības ar zemes platību no 20 līdz 50 hektāriem, kuru skaits Rundāles pagastā bija 22% no kopējā, bet Somijā — attiecīgi 30%, Zviedrijā — 26% un Dānijā — 37%. Te redzams, ka tādā tipiski lauksaimnieciskā pagastā kā Rundāles pagastā zemnieku saimniecību skaits no 20 līdz 100 hektāriem bija 29%, kamēr Dānijā šo saimniecību īpatsvars bija būtiski augstāks — 53%. Tās būtu jāņem vērā, veidojot mūsu agrārpolitiku, mūsu nākamo pakāpenisko virzību.

Latvijā kopumā ar platību no 50 līdz 100 hektāriem sējplatības bija 989 saimniecības (0,9% no kopskaita), apsaimniekojot 10 procentus no kopplatības, bet ar platību no 20 līdz 50 hektāriem sējplatības bija 4467 saimniecības (4% no kopskaita), apsaimniekojot 18,8 procentus no kopējās sējumu platības.

Tās pārsvarā var būt izteiktas ģimenes saimniecības ar kompakti izvietotām zemēm un atbilstošu lopkopības specializāciju, ekonomiski pamatotu kooperāciju dažādās praktiskās lietās, ieskaitot iegūtās produkcijas pēcapstrādi, uzglabāšanu un tirdzniecību. Tādas ģimeņu saimniecības, kas ar modernu tehniku un tehnoloģiju ražos lauksaimniecības preču produkciju ievērojamos daudzumos. Vienlaikus laucinieku pagaidām zemā darba samaksa kā konkurētspējas faktors var tikt uztverts kā tā saucamais sociālais dempings situācijā, kad Latvija būs kļuvusi par ES dalībvalsti.

Protams, kā rāda Eiropas valstu pieredze, dārzeņkopība (tāpat arī augļu un ogu audzēšana) ir viena no tām retajām nozarēm, kas var būt ienesīga arī sīksaimniecību apstākļos, pat dažos hektāros (Holandē un Zviedrijā efektīvas dārzeņu saimniecības ir jau ar 5 hektāru platību).

Otrkārt, jārūpējas un jāatbalsta arī nelielās un mazās saimniecības ar apstrādājamo zemes platību līdz 20 hektāriem. Te ir divi saimniecību paveidi.

Pirmo saimniecību paveidu var raksturot ar to, ka lielai iedzīvotāju daļai laukos viņu lietošanā esošā zeme ir viņu izdzīvošanas, eksistences modelis, dzīves veids. Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums 1998. gadā, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, mēnesī bija Ls 60,10 (zemnieku mājsaimniecībās — Ls 46,59) salīdzinājumā ar Ls 53,73 iepriekšējā gadā. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tiklab nominālais, kā arī reālais ienākums 1998. gadā ir palielinājies visās sociālās grupās, atskaitot zemnieku mājsaimniecības, kur nominālais ienākums samazinājās par 1,8%, bet reālais (ņemot vērā preču un pakalpojumu cenu izmaiņas) — aptuveni par 7%.

Pie otrā saimniecību paveida pieskaitāmas saimniecības, kurām lauksaimnieciskā ražošana šajā gadījumā ir tikai viens no ienākuma avotiem — ģimenes locekļi vienlaikus strādā arī citās tautsaimniecības sfērās. Būtu kļūdaini domāt, ka zemnieku saimniecības var būt tikai pilnas noslodzes saimniecības.

Te tikai būtu jāņem vērā, ka, salīdzinot ar Somiju, Zviedriju un Dāniju, pie mums ir pārāk liels īpatsvars saimniecībām ar apstrādājamo zemes platību līdz 5 hektāriem.

Treškārt, cilvēki laukos varētu mainīt nodarbošanos (no lauksaimnieciskās uz citu nodarbi), nemainot dzīves vietu. Francijā, piemēram, laukos dzīvo 35% iedzīvotāju, lauku darbos nodarbināti 4 procenti iedzīvotāju un 80 procenti fermeru iesaistījušies dažādos kooperatīvos.

Valdībai jārada iespējas lauku iedzīvotājiem pārstrukturizēties uz papildu un citiem alternatīviem izdzīvošanas jeb iztikas avotiem, jo, mainoties pašreiz klasiskās lauksaimnieciskās ražošanas situācijai laukos, samazinās vidējo un mazo lauksaimniecības ražotāju un strādājošo skaits. Ir skaidri jādefinē, kura ministrija (Zemkopības, Ekonomikas vai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija) ir atbildīga par lauku ekonomisko attīstību kopumā un par to, lai nodrošinātu lauku iedzīvotājiem iespēju pārstrukturēties uz citiem, alternatīviem nodarbinātības virzieniem.

Lauku apdzīvotās vietās ir svarīgi sekmēt jaunu nelielu (tajā pašā laikā optimālu, augstražīgu, konkurētspējīgu) rūpniecisku ražotņu izveidošanu.

Visādi būtu sekmējama lielajās pilsētās vai ārvalstīs izvietotu lieluzņēmumu augstražīgu filiāļu (meitas uzņēmumu) iekārtošana lauku apvidū, nodrošinot tam atbilstošus apstākļus. Šie apstākļi ir:

• ļoti būtiski, lai būtu laboti lauku ceļi, jo, ja to nebūs, uzņēmējdarbība aizies no laukiem (neapmierina ne pašu uzņēmēju, ne sadarbības partnerus). Otrs infrastruktūras elements — labi telefona sakari — droši, lēti, arī piekļūšana internetam. Diemžēl šajos abos komponentos Latvijā ne visai veicas. Sākot ar 1999. gada 1. septembri, akcīzes nodokļa par naftas produktiem ieņēmumu proporcijas mainītas starp dažādiem budžetiem (50% valsts pamatbudžetā un 50% — Valsts autoceļu fondā, agrāk — attiecīgi 40% un 60%), samazinās ceļu finansējums. Taču no tā vispirms cietīs lauku ceļi. Valdības iesniegtajā budžeta projektā 2000. gadam no kopējiem izdevumiem — 70,6 milj. latu — pašvaldību autoceļu (ielu) remonta un uzturēšanas finansēšanai tiek novirzīti tikai 14 miljoni. Savukārt novērojama arī valdības mīkstinošā, liberālā attieksme pret "Lattelekom" vilcinošo darbību sakaru tīkla uzlabošanā laukos;

• uz visizdevīgākajiem nosacījumiem uzņēmējiem piedāvājot neizmantotās un pamestās būves un iekārtotās komunikācijas;

• dodot vispārējas nodokļu atlaides (kā tas Latvijā paredzēts brīvajās ekonomiskajās zonās, kā to praktizē, piemēram, Polijā);

• valsts (arī dažādi ieguldījumu, investīciju fondi) varētu piedalīties ar kapitālu mazo un vietējo uzņēmumu veidošanā ar 20–30 procentu daļu pamatkapitālā lauku apvidos, vēlāk ļaujot privātajam uzņēmumam šo daļu izpirkt, kad firma nostājusies stabili uz kājām. Veicināma izveidotā Reģionālā fonda aktīvāka darbība, lai reāli paātrinātu īpaši atbalstāmo reģionu attīstību, veicinātu saimniecisko darbību (ne tikai tieši lauksaimnieciskajā ražošanā!) tajos, īsā laikā radot jaunas darba vietas;

• veicinot mežsaimniecību, mežizstrādi, apmežošanu, komerciālās medības, zvejniecību;

• sekmējot lauksaimniecības produkcijas pārstrādi un kokmateriālu apstrādi nelielos uzņēmumos;

• uzņēmējdarbība agroservisa jomā;

• attīstot rūpniecisko mājas darbu, amatniecību un tautas daiļradi, lauku tūrismu.

Šajā nelauksaimnieciskajā sfērā varētu strādāt ne tikai bez darba palikušie lauksaimnieki, bet arī apkārtējo zemnieku saimniecību ģimenes locekļi. Pārvietošanās rādiuss no dzīves vietas varētu būt līdz 40 km uz šādām ražotnēm. Piemēram, Somijas fermeris tikai pusi iztikas un ienākumu gūst no tīruma, pārējais ienākums — no meža, amatniecības, lauku tūrisma, nodarbes dažādās privātuzņēmējdarbībās, valsts un municipālā darba.

Visam tam, kas minēts iepriekš, Latvijai ir viena liela īpatnība, ko apveltījis, kā saka, pats Dievs — meža resursi. Šeit plašāk neanalizēsim to, cik šajā sektorā ir vēl neizmantotu lietu — celulozes ražošanas uzsākšana, papīrrūpniecība, mēbeles, masīvkoka plātnes un tamlīdzīgi, bet gan to, ka mežs ir būtisks atspaids tām zemnieku saimniecībām, kurām ir iespējas šos mežus apsaimniekot. Daudzi zemnieki kļuvuši par turīgiem, nevis pateicoties lauksaimnieciskajai ražošanai, bet gan tieši mežam. Daudzi zemnieki saka, ka no meža tiek iegūti saimniecības celtniecībā nepieciešamie materiāli un arī peļņa, pārdodot kokmateriālus. Un, ja, saprātīgi saimniekojot, daļu no peļņas iegulda jaunas lauksaimniecības tehnikas iegādei un būvniecībā, tad arī lauksaimniecība šādā kombinētā saimniekošanas modelī var kļūt minimāli ienesīga.

Valmieras rajona Dikļu pagasta "Lielgriežu" saimnieki Andris un Inga Fogeļi saka: "Daudz domājam un rēķinām, kā samazināt izdevumus, jo ieņēmumi par realizēto produkciju pēdējos gados ir krasi samazinājušies. Bet degvielas, rezerves daļu, ķimikāliju un minerālmēslu cenas aug. Diemžēl galvenais finansiālais balsts mums ir mežizstrāde, nevis pamatnodarbe augkopība. Mežs ir tāda droša rezerve. Ja nu visi striķi trūkst, vari sazāģēt baļķus un papīrmalku un kredītu samaksāt." (LA, 28.10.1999.). Tā rīkojās arī zemnieki pirmajā neatkarīgajā Latvijā, tā šodien Norvēģijas valsts apveltījusi ar meža platībām savus fermerus, lai būtu nodarbošanās iespējas vairākas dienas gadā.

4. Pašizglītība

un saimnieciskā rosība

Visādā ziņā rūpīgi jāizanalizē, vai tam produktam, kuru mēs ražojam vai taisāmies no jauna ražot, ir tirgus, realizācijas iespējas par cenu, kura sedz kopējas (mainīgās+fiksētās, tajā skaitā arī sava ieguldītā darba) ražošanas izmaksas — pašizmaksu. Arī nelielai peļņai. Tas ir pamats vieksmīgai nodarbei un ienākumam, kaut pieticīgam. Un te katrā saimniecībā var būt savas īpatnības.

To varētu ilustrēt lielos vilcienos uz Vidzemes novada piemēra pamata. Ienesīga ražošana, liekot lietā atbilstošu darba kvalifikāciju un tehnoloģiju, varētu būt vairāku produkcijas veidu ieguve:

1. Piena lopkopība, kas bazēta uz lētu lopbarību — āboliņu, kultivētām ganībām — plus kvalitatīvi galaprodukti pēc pārstrādes un zināmām eksportiespējām.

2. Cūkkopība, kas bazēta uz miežu audzēšanu un labām cūku sugām, plus kvalitatīvi galaprodukti pēc pārstrādes, pamatā iekšējam tirgum, vēlāk varbūt ārējam tirgum.

3. Gaļas šķirņu liellopu audzēšana (ilgs ieguldījums, bet tas var būt sākuma posmā paralēli galvenajai specializācijai, virzienam); ekskluzīvo pieprasījumu apmierināšana, ekoloģiski augstvērtīga produkcija.

4. Zirgkopība, aitkopība (Eiropas valstis iepērk par apmierinošu cenu jēra gaļu; sporta zirgu realizācija Rietumu un Austrumu tirgū).

5. Graudkopība orientēta uz lopkopību, bet vienlaikus arī izeja uz specifiskiem preču produkcijas veidiem:

• rudzi — maizei, iesalam (Naukšēnos),

• mieži — alus iesalam,

• griķi — pārtikai un medus ieguvei.

6. Rapsis — izteikta preču kultūra un ātrās naudas ieguves iespējas, realizējot rapša sēklas augu eļļas rūpnīcai Liepājā. Augu eļļai labs tirgus pasaulē, arī biodīzeļdegvielas ieguves pamats.

7. Linkopība — uzmanīgi pētot pieprasījumu tirgū (linšķiedras pārstrādes rūpnīca Jelgavā savai produkcijai atrod noieta iespējas), tajā skaitā arī blakusprodukcijas realizācijai.

8. Nelieli konkurētspējīgi ražotāji, ienesīgi netradicionālo nozaru izvēle:

• dārzeņi (Lucāna saimniecībā pie Burtniekiem — gurķu audzēšana seguma platībās), ogas, garšaugi, arī mežogas (mellenes, dzērvenes, brūklenes),

• lielogu dzērvenes, kultivējamās sēnes,

• atsevišķi mājputnu veidi,

• zivsaimniecība (vēžkopība u.c.).

9. Nelielas partijas ekoloģiski tīras produkcijas:

• olas, mājputni, kauti mājlopi un to pārstrādes produkti, medus,

• arī atsevišķu augkopības produkcijas veidu — griķu, auzu u.c. pārstrādes produktu — eksports (vai to realizācija, piemēram, ar "Rīgas dzirnavnieka" starpniecību lielākās partijās rietumvalstu tirgū).

10. Nelauksaimnieciskās nozares:

• mežsaimniecība,

• kokapstrāde,

• lauku tūrisms,

• jaunu ražotņu — modernu, augstražīgu un konkurētspējīgu rūpnīcu, to filiāļu atvēršana lauku apvidū, kuras nav saistītas ar lauksaimniecību, bet kas dotu papildu darba vietas. Piemēram, a/s "Valmieras stikla šķiedra" dod darba vietas 1200 ne tikai Valmierā dzīvojošiem darbiniekiem, bet arī apkārtējo lauku iedzīvotājiem.

Jāpiebilst, lai pamatoti varētu izvēlēties nodarbes veidus, specializāciju, jābūt pieejamam informatīvam normatīva veida materiālam par izmaksām, lai pamatoti varētu veikt aprēķinus, kalkulēt izmaksas, darba laika patēriņu un aprēķināt pilnu pašizmaksu, ne tikai mainīgās izmaksas. Šajā ziņā ērti ir rīkoties fermeriem Vācijā, kuru rīcībā ir tāds plašs datu materiāls. Arī pie mums agrāk bija tā saucamās tehnoloģiskās kartes.

Savā saimnieciskā darbībā var būt tikai drošāks, ja informācija par tirgiem ir pēc iespējas plašāka. Šo pieeju var raksturot ar Baltijā lielākās un kvalitatīvākās kartupeļu ražotnes Aloja–Starkalsen ģenerāldirektora Andreja Hansona vērtējumu par kartupeļu un kartupeļu cietes tirgus situāciju (LA, 28.09.1999.): "Sezonā saražojam 3,5–4 tūkstošus tonnu cietes. Nepilnu tūkstoti tonnu pārdodam Latvijā, te mums ir 80% no cietes tirgus (cietei ir 15% ievedmuita, tādēļ līdz šim izdevies nosargāt vietējo tirgu, un gandrīz tikpat daudz pārdodam arī Lietuvā un Igaunijā. Kāpinām realizācijas apjomus arī Krievijā, tur pašlaik pārdodam 300 tonnas mēnesī. Arī šīs valsts patērētājs sāk novērtēt labu kvalitāti. Sarežģīts tirgus ir Baltkrievija, tomēr strādājam arī tur, pat veidojot kopuzņēmumu. Ar Ukrainu diemžēl joprojām nav noslēgts brīvās tirdzniecības līgums, tā liedzot pieeju šim ietilpīgajam tirgum. Mums ir realizācijas kvota arī Eiropas Savienības valstīs, taču Rietumos ir cietes pārprodukcija un cena, ko mums piedāvā, ir izteikti zema — par katru tur pārdoto tonnu mēs zaudētu 100 ASV dolāru. Rietumos trešo daļu ieņēmumu veido subsīdijas kartupeļu audzētājiem un pārstrādātājiem, tāpēc šajā tirgū pagaidām ir grūti konkurēt".

Šī informācija veiksmīgākai saimniekošanai iegūstama arī no sadarbības partneriem — kaimiņiem, līdzīgiem lauku zemes apsaimniekotājiem, no lauksaimniecības produkcijas pārstrādātājiem un tirgotājiem, no finansu iestādēm, kredītiestādēm un apdrošinātājiem.

Pagaidām gan var vērot, ka dažkārt nav cieņā ražošanas izmaksu un ieņēmumu analīze lauksaimniecības galaprodukcijas ieguves dažādos posmos — fāzēs, tas ir, vispirms zemnieku saimniecībā, tālāk pārstrādē un glabāšanā un visbeidzot tirdzniecībā, lai iegūtu kopainu. It sevišķi tas attiecas uz piena, gaļas, graudu, cukurbiešu, kartupeļu un linu audzēšanu, pārstrādi un tirdzniecību. Tad katrā no šiem posmiem uzņēmēji varētu drošāk prognozēt savu saimniecisko attīstību, slēgt pamatotākus pirkšanas un pārdošanas līgumus, argumentēti vest dialogu savā starpā. Un vairākumā gadījumu pašreiz te zaudētājos paliek pirmražotājs ar zemāko peļņas, rentabilitātes normu.