Dr. habil agr. Arturs Boruks:

Mūsu lauksaimniecība šodien un rīt

Runa LZA, LLMZA un LLU konferencē "Nodarbinātības jaunā struktūra laukos" Jelgavā 1999. gada 5. novembrī

Problēmas nostādne

Pēdējā gadu desmitā Latvijas laukos ir notikuši grandiozi pārkārtojumi, kuru norise ne vienmēr ir bijusi gluda un kuri cieši saistīti ar lieliem satricinājumiem. Tiesisko un strukturālo pārmaiņu rezultātā ir izveidojušās ap 97,2 tūkstoši zemnieku un 153,6 tūkstoši piemāju saimniecību, kurām visām ir smagi produkcijas realizēšanas, atalgojuma, perspektīvās attīstības un izdzīvošanas apstākļi. Šo iemeslu dēļ izvirzās jautājums par valsts agrārā sektora likteni, par lauksaimniecības vietu un nozīmi lauksaimniecības produktu tirgū, par pašas lauksaimniecības izdzīvošanu un strukturālām pārmaiņām tajā. Lai šīs problēmas noskaidrotu, ir izmantoti esošie mūsu Centrālās statistikas pārvaldes , kā arī Igaunijas statistikas komitejas dati, arī speciālie pētījumu un analīžu materiāli, apskatīti speciālistu ieteikumi un to nozīme.

Lauksaimniecība šodien

Lauksaimniecība šai darbā tiek uzlūkota kā stratēģiski nozīmīga tautsaimniecības nozare, kurai ir vairāki neaizstājami uzdevumi:

• tai ir jānodrošina tautas apgāde ar svarīgākajiem uztura produktiem;

• tai jāiznes galvenā slodze vides aizsardzībā, nodrošinot valsts dabas resursu saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm;

• jāveicina savas zemes aizņemtība (jeb apdzīvotība) ar pašu pilsoņiem, tādējādi radot iespēju tautas pastāvēšanai arī turpmāk.

Aplūkojot šo problēmu perspektīvā, ir jāzina nākotnes attīstības virzieni. 1998. gadā lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā kopā bija nodarbināti 183,1 tūkstotis cilvēku, kas gan ir tikai 77,6% no visiem šai sektorā 1991. gadā nodarbinātajiem, un tomēr vēl 18,2% no kopējā tautsaimniecībā nodarbināto skaita. Tas ir daudz, jo vairākās rūpnieciski un agrāri attīstītajās valstīs šai nozarē strādā tikai 2–10%. Taču tas ir arī maz, jo nedrīkst aizmirst, ka vidēji pasaulē 1996. gadā lauksaimniecībā strādāja 46% iedzīvotāju, tai skaitā daudzās lielās valstīs — 60–80%. Bez tam nedrīkst neievērot, ka tur, kur lauksaimniecībā nodarbināts maz iedzīvotāju, ļoti daudzus darbus veic kā pakalpojumus (servisu) no ārienes un bez tam ļoti daudzi strādā lauksaimniecības produktu pārstrādē, mašīnu un traktoru projektēšanā un ražošanā, minerālmēslu un pesticīdu izpētē un ražošanā un citur, it sevišķi tirdzniecībā. Ja tos visus pieskaita pie lauksaimniecības produktu ražotājiem, tad atrodam, ka lauksaimniecībā un tās produktu novadīšanā līdz patērētājam nekur nav nodarbināts mazāk kā 15–20% iedzīvotāju.

Tomēr, analizējot Latvijā lauksaimniecībā nodarbinātos, uztrauc kas cits, proti, 1998. gadā no visiem še strādājošiem ar pilnu slodzi bija nodrošināti tikai 55%. Pārējie bija lielākoties daļēji bezdarbnieki, tāpēc ka citas darba iespējas laukos gandrīz nav un cilvēki ir spiesti samierināties ar to darba daudzumu, kas ir saimniecībā.

Un tomēr arī šais grūtajos valsts tapšanas un veidošanās pirmajos gados lauksaimnieku deva ir ļoti liela — kaut arī paši tie bieži vien bija spiesti samierināties ar naturālu saimniekošanu, ar traktoru, mašīnu un finansiālo resursu trūkumu, tie apgādāja, kaut daļēji, ar pārtiku ne tikai sevi, bet arī savus pilsētās mītošos bērnus — skolēnus un citur nodarbinātos radiniekus un draugus, lielākoties neņemot par to samaksu naudā. Viņu atbalsta dēļ liela daļa pilsētnieku spēja izdzīvot. Turklāt tas notika apstākļos, kad šie laucinieki nesaņēma gandrīz nekādu valsts atbalstu.

Tādējādi var uzskatīt, ka tagadējā zemniecība, neprasot un nesaņemot pretī, ir daudz palīdzējusi citiem pilsoņiem un līdz ar to pielikusi savu roku Latvijas valsts veidošanā.

Protams, pati lauksaimniecība lielo strukturālo pārmaiņu un ļoti niecīga valsts atbalsta dēļ ir gājusi uz leju. Subsīdijas laukiem izcīnīja tikai 1994. gadā, sākumā tās bija niecīgas, un tikai 1996. gadā pieņemtajā Lauksaimniecības likumā ietvēra pantu, ka tām ir jāatvēl ne mazāk kā 3% no valsts pamatbudžeta. Līdz ar to subsīdijas lauksaimniecībai pa gadiem ir bijušas 3–8 lati uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) hektāru. Tas ir 4–7 reizes mazāk, nekā savai lauksaimniecībai piemaksā ASV. Tas ir ap 25 reizēm mazāk, nekā to dara Eiropas Savienība (ES), jo tur taču rūpējas par visiem valsts iedzīvotājiem, bet ne par nelielu izredzēto slānīti. Tas ir arī nesalīdzināmi mazāk nekā Norvēģijā vai Japānā, kur gan valda tirgus ekonomika, nevis tirgus haoss.

Pēdējos gados Latvijas tautsaimniecību ir diezgan jūtami skārusi krīze Austrumāzijā un Dienvidāzijā, it sevišķi Krievijā. To padziļināja tur veiktās nacionālo valūtu devalvācijas pret ASV dolāru. Pateicoties savam pārāk lielajam liberālismam, kas, manuprāt, izpaudās visos pēdējos gados noslēgtajos brīvās tirdzniecības līgumos, Latvija no ekonomiskās krīzes ir cietusi vairāk nekā citas Baltijas valstis. Pēc Igaunijas statistikas komitejas datiem, pārrēķinot ASV dolāros (USD), Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) laikā no 1995. līdz 1996. gadam ir pieaudzis par 43,8%, turpretī Lietuvā — par 77,4%. Latvijā IKP pieaugums šai laikā bija mazākais Baltijā. Bez tam faktiskajās cenās IKP inflācijas dēļ Latvijā turpina palielināties, bet salīdzināmās cenās tas augstāko punktu sasniedza 1998. gada 2. ceturksnī, pēc tam uzrādīja krītošu tendenci un stabilizējās šā gada vidū. Tas norāda, ka ekonomiskā krīze ir pārsviedusies arī uz Latviju. To apstiprina arī tas, ka Nodarbinātības valsts dienestā reģistrēto nestrādājošo skaits, no tiem arī bezdarbnieku skaits, pieaug: 1996. gadā bija 90819 bezdarbnieku ar bezdarba līmeni 7,2%, bet 1999. gada aprīlī tas sasniedza augstāko punktu — 121760 bezdarbnieku ar bezdarba līmeni 10,2%; pašreiz tas ir nedaudz samazinājies līdz 9,8%. Galvenokārt uztrauc tas, ka turpinās bezdarbnieku skaita reģionālā un strukturālā diferenciācija. Tas nozīmē, ka lielāka kļūst plaisa:

* starp labi nodrošinātajiem un maznodrošinātajiem;

* starp Latgali kā reģionu ar lielāko bezdarbnieku skaitu un pārējo Latviju, it sevišķi Rīgu.

Analizējot bezdarbnieku skaitu Latvijā 1999. gada augustā, redzams, ka tas sasniedz 117636 jeb 9,8% no visiem nodarbinātajiem. Rīgas pilsētā bezdarbnieki bija 5,4%, Rīgas rajonā — 8%. Turpretī Latgalē to skaits bija liels (20,1–28,7%), turklāt lielākais Rēzeknes rajonā — 28,7%, Balvu rajonā — 24,2%. Atsevišķos pagastos to skaits sasniedz 40 — 50%. Uztrauc fakts, ka šeit ļoti liels ir tieši ilgstošo bezdarbnieku skaits, kas Preiļu rajonā sasniedz 53%, Balvu rajonā — 51,4% no visiem. Rodas jautājumi:

* kas cilvēkiem darāms, lai nekristu izmisumā;

* cik ilgi Latgales apriņķi un pagasti spēs šādu ļoti augstu bezdarba līmeni izturēt, lai nerastos nopietni sociālie satricinājumi;

* kas jādara, lai bezdarba līmeni Latgalē mazinātu?

Līdzās šai nopietnajai reģionālajai ir arī strukturālā diferenciācija, kas novērojama visā Latvijā, arī Rīgas pilsētā. No vienas puses, arvien plašāks kļūst maznodrošināto slānis, kas aptver pensionāru, bezdarbnieku un daudzbērnu ģimeņu vairumu, un patērē krietni zem nepieciešamā uztura līmeņa, vidēji pat 2400–2500 kalorijas dienā, kaut nepieciešamas ir 2900–3000 kalorijas. No otras puses, veidojas neliels labi nodrošināto slānis. Centrālās statistikas pārvaldes, kā arī profesoru Oļģerta Krastiņa, Visvalda Pirksta un citu pētījumi liecina, ka labi nodrošināto grupa patērē 4–5 reizes vairāk gaļas produktus nekā maznodrošināto grupa un 2–3 reizes vairāk piena produktu. Sevišķi liela starpība ir samaksā par dzīvokli, apģērbu (līdz 15 reizes), tūrismu un transportu (līdz 40 reizes), jo bagātie var atļauties pirkt un izmantot personīgo transportu. Sevišķi cieš bērni, visvairāk daudzbērnu ģimenēs, jo tie nedabū pilnvērtīgu uzturu un spiesti pārtikt no kartupeļiem, putrām un lētiem zivju produktiem (kā viņus apzīmē bagātie — cieš "reņģu ēdāji").

Jautājums — kā radies šāds stāvoklis?

Autora personīgais uzskats ir tāds, ka tas lielā mērā ir veidojies mūsu neveiksmīgās ārējās tirdzniecības politikas rezultātā, kad, slēdzot brīvās tirdzniecības līgumus ar daudzām atsevišķām valstīm un arī ar Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO), netika pienācīgi aizstāvētas Latvijas tautsaimniecības intereses, respektīvi, Ārlietu ministrijai pietrūka drosmes un pienākuma apziņas ietvert līgumos starptautiski atzītos pasākumus un ekonomiskās klauzulas Latvijas saimniecisko interešu aizsardzībai. Šie līgumi bija raksturīgi ar to, ka:

* vadījās pēc principa, ka muitām nedrīkst būt fiskāla nozīme, neievērojot, ka tās lielākajā daļā pasaules valstu ir ievērojams ieņēmumu avots;

* gandrīz atcēla Latvijas preču aizsardzību, nosakot importam ļoti zemas muitas likmes, kas bieži bija zemākas nekā starptautiskajā tirdzniecības politikā pieņemts;

* atļāva preču ievedējiem patvarīgu ievedamās preces cenas deklarāciju, kas bieži bija ļoti zema, tikai daļa no faktiskās pašizmaksas, un deva iespēju ievest preces par lētām cenām, maksājot daļu no iespējamās muitas;

* atsacījās no preču ievedumu kvotām un licencēšanas, ļaujot dažas preces ievest neierobežoti un sagrābt Latvijas iekšējo tirgu;

* atļaujot vienpusēji Latvijas izvedprecēm piemērot kvotas, neuzliekot tās Latvijā no attiecīgās valsts ievedamām precēm;

* netika pasludināta neviena prioritāra, valsts aizsargājama nozare, lai gan tas bija paredzēts un atļauts PTO līguma projektos.

Šo un citu iemeslu dēļ Latvijas ārējā tirdzniecība, sākot ar 1996. gadu, kad sākās masveida brīvās tirdzniecības līgumu slēgšana, sāka pasliktināties un uzrāda negatīvu bilanci jeb saldo. Vēl 1993. gadā ārējās tirdzniecības saldo bija +36,4 miljoni latu un 1995. gadā — 271,2 miljoni latu, turklāt iztrūkumu pilnībā sedza pakalpojumi, galvenokārt maksa par tranzītu no Krievijas. Turpretī pēc brīvo tirdzniecības līgumu parakstīšanas 1998. gadā ārējās tirdzniecības bilance bija ļoti negatīva, saldo bija –812,4 miljoni latu jeb 21,5% no iekšzemes kopprodukta, un to vairs nespēj segt ienākums no pakalpojumiem. Latvijas ārējā tirdzniecība ir kļuvusi liberāla jeb atvērta, tā ir veicinājusi importa produktu ievedumu Latvijā tādos apmēros, ka tie, pēc autora uzskata, nodara lielu zaudējumu Latvijas tautsaimniecībai, dodot iespēju veselām nozarēm nonākt ārvalstu kompāniju kontrolē. Negatīvais saldo ir sasniedzis tādus apjomus, ka to vairs ilgi nevarēs izturēt.

Līdzīgs stāvoklis ir arī attiecībā uz lauksaimniecības produkciju. Tā pēdējos gados ir 14–15% no Latvijas kopējā eksporta un importa. Vēl 1995. gadā še bija pozitīva bilance: saldo +8,4 miljoni latu, bet pēc tam strauji pasliktinājās, 1998. gadā uzrādot saldo mīnus 120,1 miljons latu. Sevišķi daudz ievedam augkopības produktus, taukus un eļļas, pārtikas rūpniecības produktus. Bez tam ārzemju lauksaimniecības preces Latvijas tirgū tiek pārdotas par cenu, kas ir zemāka par vietējo ražojumu pašizmaksu, un to panāk tādējādi, ka ražotājvalsts , pirmkārt, piemaksā saviem produktiem (ES t. sk. kompensācijas maksājumi) un, otrkārt, ka valsts eksportētājiem maksā eksporta subsīdiju. Tas ārvalstniekiem dod iespēju sagrābt Latvijas tirgu, kurš vienkārši ir neaizsargāts. Pašreiz Latvijas tautsaimniecība apēd pati sevi. Latvijas iekšējais tirgus nokļūst ārvalstu kontrolē un vietējais ražotājs spiests samazināt savu darbību un pāriet uz naturālu saimniekošanu. Tas notiek attiecībā ar ES, arī ar Lietuvu un Igauniju, jo ar visām tām aug Latvijas lauksaimniecības negatīvā bilance.

Galvenie priekšlikumi

iekšējā tirgus saglabāšanai

Tā kā Latvijas lauksaimnieki zaudē savu iekšējo tirgu, rodas jautājums — kas jādara, lai pie mums lauksaimniecība vēl saglabātos. Daži kā vienīgo izeju piedāvā palielināt eksportu, ražot eksportam. Domāju, tas nav atrisinājums, jo pieredze rāda, ka valsts, kas ir zaudējusi savu iekšējo tirgu, nespēj konkurēt arī ārējā tirgū — tai vienkārši nav bāzes, uz kuras tā varētu atbalstīties, izveidot ražošanu un pārpalikumus jeb zināmu daļu izvest. Iekšējais tirgus ir vajadzīgs katrā gadījumā, jo tas ir drošs, nodrošina pieprasījumu pēc zināmiem un stabiliem produkcijas daudzumiem, rada pamatu ražošanai. Ārējais tirgus vienmēr balstās uz iekšējā tirgus bāzes. Tādēļ arī vispirms būtu veicami pasākumi iekšējā tirgus sakārtošanai. Tie būtu tādi, lai varētu nodrošināt principu: cenām jābūt tik zemām, lai apmierinātu patērētājus, un vienlaikus tik augstām, lai ražotājs spētu ražot un paplašināt savu darbību. Tas prasa no valdības atbildību un zināmas virskontroles paturēšanu, kā tas pašreiz ir ES, Japānā, Norvēģijā, Izraēlā, kā arī galvenajās eksportētājvalstīs — ASV, Kanādā. Valdībai nav jāiejaucas ražošanas tehnoloģiskajos jautājumos, tomēr tā ir tāpēc vēlēta, lai uzturētu savas valsts tautas saimniecību. Kaitīgs ir kā pārmērīgs protekcionisms, tā arī pārmērīgs liberālisms.

Paši svarīgākie pasākumi, kas veicami nekavējoties, līdz ar to būtu:

1) ārējās tirdzniecības sakārtošana:

* importa sliekšņa cenu noteikšana svarīgākajiem lauksaimniecības produktiem un speciālas muitas nodevas ieviešana ar nolūku panākt, lai preces neienāktu muitā ar mazāku deklarēto vērtību par importa sliekšņa cenu,

* kvotu un licenšu sistēmas ieviešana ārējā tirdzniecībā, saskaņojot tās ar iekšējā tirgus pieprasījuma apjomu,

* stingru fitosanitāro noteikumu ieviešana un attiecināšana uz visām, tai skaitā arī importētām precēm,

* nelegālās tirdzniecības apkarošana,

* PTO līgumā noteikto un atļauto lauksaimniecību stimulējošo pasākumu realizēšana;

2) Lauksaimniecības likuma pilnīga ievērošana, it sevišķi to punktu realizācija, kas vēl nav ietverti praksē;

3) Likuma par iekšējā tirgus aizsardzību uzlabošana un Antidempinga likuma pieņemšana;

4) ilgspējīgas lauksaimniecības programmas pieņemšana periodam vismaz līdz laikam, kad Latvija iekļausies Eiropas Savienībā.

Tad arī mums būtu ilgspējīga lauksaimniecība.