Izglītības un zinātnes ministre Silva Golde:

"Valsts ekonomisko pārmaiņu garants — izglītota jaunā paaudze"

Tieci skaidrībā par to, ko tu gribi darīt, izmācies, kā to darīt, un tad ej un izdari to! Ar prieku sveicu jūs ar šiem Kārļa Ulmaņa vārdiem. Šos vārdus var attiecināt uz visiem, kas saistīti ar izglītību, jo sevišķi ar profesionālo.

Izglītībai ir fundamentāla loma personības sociālajā attīstībā un, neapšaubāmi, arī valsts ekonomiskajā uzplaukumā nākotnē. Izglītība nav brīnumlīdzeklis, kas atver durvis uz ideālu pasauli, bet gan viens no līdzekļiem dziļākai un harmoniskākai cilvēka attīstībai, kas samazina nabadzību, veicina sabiedrības integrāciju.

Izglītības sistēmā kopš neatkarības atjaunošanas notiek nemitīgs reformu process. Ir pieņemti un stājušies spēkā trīs jauni izglītības likumi, tai skaitā arī Profesionālās izglītības likums.

Pēc komunistiskās sistēmas sabrukšanas 90.gadu sākumā gan ekonomisku, gan arī politisku iemeslu dēļ tika izjauktas vecās ekonomiskās saites un pastāvošais ražošanas modelis. Pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā, uzsākot pāreju no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku, Latvija saskārās ar daudzām problēmām, tai skaitā vāju kapitāla tirgu, piedāvājuma un pieprasījuma krīzi. Arī profesionālajā izglītībā, kas ir uzskatāma par neatņemamu valsts sociālekonomiskās sistēmas sastāvdaļu, bija novērojams zināms sastingums.

"Jaunas vēsmas" profesionālajā izglītībā ieviesa PHARE Profesionālās izglītības reformas programma, kas ar Eiropas izglītības fonda (European Training Foundation — ETF) atbalstu tika uzsākta 1995.gadā. Tās galvenais mērķis bija – palīdzēt Latvijas valdībai modernizēt un reformēt aroda un profesionālās izglītības sistēmu, tai skaitā:

• izstrādāt jaunas izglītības programmas;

• modernizēt mācību materiāli tehnisko nodrošinājumu;

• organizēt pedagogu tālākizglītības kursus izglītības programmu izstrādes metodoloģijā;

• iesaistīties profesionālās izglītības nacionālās stratēģijas pilnveidē.

Aizsāktā darba loģisks turpinājums bija 1997.gadā PHARE programmas ietvaros izstrādātās profesionālās izglītības reformas konceptuālās pamatnostādnes, kas formulēja galvenās problēmas profesionālajā izglītībā un noteica reformas galvenos virzienus.

Profesionālās izglītības reformas stratēģiskais mērķis:

pašregulējoša, valsts un darba tirgus vajadzībām atbilstoša profesionālās izglītības sistēma, kas nodrošina valsts iedzīvotājiem iespējas iegūt savām spējām un interesēm atbilstošas vispārējās un profesionālās zināšanas un prasmes visā viņu mūža garumā.

Profesionālās izglītības attīstības prioritātes vai tuvākie mērķi:

• efektīva profesionālās izglītības pārvaldes sistēma;

• darba tirgus prasībām atbilstošas profesionālās izglītības programmas;

• vienota profesionālās izglītības kvalitātes novērtēšanas sistēma;

• profesionālās izglītības pedagoģisko darbinieku tālākizglītības sistēma;

• profesionālās izglītības finansēšanas modelis.

Lai sasniegtu izvirzīto mērķi un sekmētu to nosacījumu izpildi, kas izvirzīti profesionālajā izglītībā integrācijai Eiropas Savienībā, bija nepieciešams jauns likums.

Būtiskākais Profesionālās izglītības likumā:

• Latvijas profesionālās izglītības sistēmā izglītības pakāpes un profesionālās kvalifikācijas līmeņi ir sakārtoti atbilstoši Eiropas Savienības valstu izglītības un profesionālās kvalifikācijas vērtēšanas sistēmām — pamata, vidējā, augstākā pakāpe (Augstākā pakāpe — 1.līmeņa profesionālā augstākā, 2.līmeņa profesionālā augstākā izglītība);

• radīts pamats vienotas profesionālās izglītības standartu un izglītības programmu izstrādes metodoloģijas ieviešanai Latvijā;

• noteikti vienoti sākotnējās profesionālās izglītības un profesionālās tālākizglītības kvalitātes vērtēšanas nosacījumi (licencēšana, akreditācija, centralizētie eksāmeni);

• noteiktas prasības profesionālās izglītības iestāžu pedagogu profesionālajai kvalifikācijai;

• noteikta valsts institūciju, pašvaldību un sociālo partneru (darba devēju un arodbiedrību) kompetence profesionālajā izglītībā (pārvaldē, izglītības satura izstrādē, izglītības kvalitātes novērtēšanā).

Pašreizējās situācijas raksturojums profesionālās izglītības sistēmā

Vidējās pakāpes profesionālās izglītības programmās Latvijā mācās ap 46 tūkstoši audzēkņu — aptuveni 300 profesionālās izglītības programmās. Katrs otrais (47%) profesionālās izglītības iestādes audzēknis apgūst inženierzinību un tehnoloģijas izglītības programmas, katrs sestais (16%) audzēknis — pakalpojumu vai sociālās zinātnes izglītības programmas, katrs desmitais (9%) — lauksaimniecības izglītības programmas.

Augstākās pakāpes profesionālās izglītības programmās:

studentu skaits – vairāk nekā 39 tūkstoši ("maksas studentu" īpatsvars ir 62% no kopējā studentu skaita);

programmu skaits – ap 200, to īpatsvars — 51% no kopējā augstākās izglītības programmu skaita.

Lielākais konkurss ir sociālajās zinātnēs – 6,0 (vidēji – 3,5).

Izglītības sistēmai kopumā raksturīgās problēmas īpaši asi izpaužas profesionālajā izglītībā. Turpinās profesionālās izglītības prestiža krišanās. 1998./99. mācību gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo mācību gadu to 9.klašu absolventu īpatsvars, kuri pēc pamatizglītības iegūšanas turpina izglītību vispārizglītojošās vidusskolās, ir palielinājies par 5%, bet profesionālajās izglītības iestādēs tas ir samazinājies par 7%. Savukārt par 2% palielinājies to pamatskolas beidzēju skaits, kuri izglītību neturpina. Spilgtākais rādītājs, kas raksturo profesionālās izglītības kvalitāti, ir absolventu nodarbinātība. Salīdzinot ar 1997.gada 1.oktobri, 1998.gada 1.oktobrī Nodarbinātības valsts dienestā reģistrēto profesionālās izglītības iestāžu absolventu bezdarbnieku skaits samazinājies par 35%, tomēr 684 no 1997./98.gada valsts un pašvaldību izglītības iestāžu absolventiem bija reģistrēti kā bezdarbnieki.

Vislielākais kopējais bezdarbnieku skaits, attiecīgi visvairāk arī absolventu bezdarbnieku ir Daugavpils pilsētā un rajonā.

Atkarībā no profesionālās izglītības iestāžu pakļautības, vislielākais absolventu bezdarbnieku īpatsvars kopējā absolventu skaitā ir pašvaldību izglītības iestādēm 11,4%, Zemkopības ministrijas izglītības iestādēm — 7,9%, Izglītības un zinātnes ministrijas — 5,2%, Labklājības ministrijas — 4,8%, Kultūras ministrijas izglītības iestādēm — 0,6%.

Apkopotie dati par profesionālās izglītības iestāžu absolventu bezdarbnieku sadalījumu pēc izglītības programmu grupām rāda, ka lielākais absolventu bezdarbnieku īpatsvars kopējā absolventu skaitā attiecīgajās izglītības programmās ir ēdināšanas, mājsaimniecības un viesu apkalpošanas izglītības programmās — 11,3%, pakalpojumu zinību izglītības programmās — 7,7%, uzņēmējdarbības un administratīvā darba izglītības programmu grupā — 6,6%.

Jaunais profesionālās izglītības likums iezīmē plašu darba lauku sistēmas modernizācijai un saikņu ar darba tirgu iedibināšanai. Situāciju augstākajā izglītībā lielā mērā var raksturot kā nobriedušu pretrunu starp arvien pieaugošu sabiedrības pieprasījumu un izglītības sistēmas un izglītotāju nespēju šo pieprasījumu kvalitatīvi apmierināt. Latvijā šobrīd strādā 19 valsts augstskolas un 14 juridisko personu dibinātas augstskolas (masu saziņas līdzekļos parasti minētas kā privātās augstskolas) ar kopējo studentu skaitu 76 620 (1998.gada oktobra dati). Tas nozīmē, ka no katriem 10 000 iedzīvotājiem Latvijā 311 personas ir studenti. Par valsts budžeta līdzekļiem studē 43%, par studiju maksu (daļēju vai pilnu) – 57% studējošo. Latvijas augstskolu sistēmai ir vēl viens ļoti raksturīgs indikators – augstskolās kopumā tiek īstenotas 428 studiju programmas: 210 akadēmiskās un 218 profesionālās studiju programmas.

Galvenās problēmas

Pirmkārt, nav vienotas, valdības līmenī akceptētas profesionālās izglītības stratēģijas.

Otrkārt, nav vienotas profesionālās izglītības sistēmas vadības (dažādu ministriju pakļautība, vāja koordinācija).

Ar profesionālās izglītības valsts politikas un stratēģijas izstrādi un valsts finansēto profesionālās vidējās izglītības iestāžu administrēšanu nodarbojas vairākas ministrijas (IZM, ZM, KM, LM). Katra ministrija, ievērojot savas nozares intereses, neatkarīgi no citām risina profesionālās izglītības pārvaldes jautājumus – plāno izglītības iestāžu tīklu, audzēkņu uzņemšanu, finansiālos resursus un sadarbībā ar izglītības atbalsta institūcijām izstrādā izglītības saturu un veic izglītības kvalitātes kontroli.

Vienotu lēmumu pieņemšana vai vienotas informācijas iegūšana par profesionālo izglītību ir apgrūtināta, procedūra — smagnēja un laikietilpīga.

Jāatzīmē, ka pašreizējā likumdošana dod katrai nozaru ministrijai tiesības neatkarīgi citai no citas plānot un veidot savu profesionālās izglītības iestāžu tīklu, uzsākt izglītības programmu īstenošanu. Ministriju savstarpējās sadarbības saskaņošanai ir izteikti formāls raksturs.

Treškārt, ir vāja saikne ar sociālo partneru — darba devēju un arodbiedrību — organizācijām.

Ir nenoteikta pašvaldību un sociālo partneru — darba devēju, arodbiedrību un citu sabiedrisko organizāciju — vieta un loma profesionālās izglītības stratēģijas un politikas izstrādē un īstenošanā, izglītības iestāžu administrēšanā.

Ceturtkārt, nav vienotas valstī realizējamas profesionālās izglītības standartu sistēmas.

Galvenā loma izglītības programmu izstrādē ir izglītotājiem, sociālo partneru organizāciju pārstāvju klātbūtne un ieguldījums ir samērā niecīgs. Līdz ar to profesionālās izglītības kā rezultāta kvalitāte ne vienmēr atbilst darba tirgus prasībām.

Iepriekšējos gados pirms starptautisko projektu uzsākšanas nepietiekami tika domāts par izglītības programmu starptautisko vērtējumu — kā saturiski, tā arī tālākizglītības iespēju nodrošināšanas aspektā. Tās bieži vien izraisīja nepamatotu finansu resursu patēriņu profesionālās izglītības iestāžu absolventu pārkvalifikācijai uzņēmumos, kā arī nepamatotu izglītības programmu apguves ilguma noteikšanu izglītības iestādēs.

Piektkārt, nav vienotas valstī realizējamas profesionālās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmas.

Šobrīd profesionālās izglītības apguves vērtēšanas kārtību, t.sk. arī eksāmenu saturu un eksaminācijas metodiku, nosaka institūcija, kuras pārziņā atrodas attiecīgās izglītības iestādes. Darba devēju organizāciju pārstāvju piedalīšanās bieži vien ir formāla – parasti tā ir līdzdalība kvalifikācijas eksāmenos, deleģējot kādu no uzņēmuma galvenajiem speciālistiem eksaminācijas komisijas priekšsēdētāja darbam.

Vispārējā kārtība paredz kvalifikācijas eksāmenu organizēšanu katrā izglītības iestādē. Tā kā pietiekams materiāli tehniskais nodrošinājums un modernas iekārtas ir tikai nedaudzās izglītības iestādēs, noteikt audzēkņu kvalifikācijas atbilstību šīsdienas darba tirgus prasībām ir visai problemātiski.

Viens no rādītājiem, kas raksturo piedāvātās profesionālās izglītības kvalitāti, ir absolventu nodarbinātība.

Sestkārt, nepilnīgs finansēšanas mehānisms, nepietiekams finansēšanas apjoms.

Latvijā profesionālās izglītības iestādes pārsvarā finansē no valsts budžeta, vadoties pēc normatīviem, kuru pamatā ir mācību plāns, audzēkņu un grupu skaits. Piešķirtie valsts budžeta līdzekļi sedz ēku ekspluatācijas izdevumus, neskaitot remontu, pedagoģisko un saimniecisko darbinieku algas, kā arī audzēkņu stipendijas un transporta izdevumu kompensāciju. Izglītības iestādes budžetā līdzekļu attīstībai gandrīz nav, arī valsts investīciju programmu apjoms ir samērā mazs.

Pastāvošā finansēšanas kārtība un nodokļu politika nestimulē ne darba devējus iesaistīties izglītības iestāžu finansēšanā, ne izglītības iestādes meklēt papildu iespējas papildināt savā rīcībā esošos finansu resursus.

Profesionālās izglītības finansējums 1999.gadā ir 30,47 miljoni latu jeb 18,7% no valsts pamatbudžeta izdevumiem izglītībai kopā (162,8miljoni).

Diemžēl Saeima nepieņēma Profesionālās izglītības likumprojektā iekļautās sadaļas par nodokļu atvieglojumiem profesionālajā izglītībā: piemēram,

(*) Juridisko un fizisko personu investīcijas vai peļņas un ienākumu daļa, kas tiek tiešā veidā ieguldītas profesionālās izglītības attīstībai un izglītojamo un profesionālās izglītības iestāžu darbinieku profesionālajai tālākizglītībai, saņem nodokļu atvieglojumus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Mūsdienu straujā dzīve un ekonomiskās pārmaiņas prasa no mums visiem nemitīgi mācīties. Arī Profesionālās izglītības likums paredz izglītības programmas visām vecuma grupām, vienlaikus realizējot izglītību mūža garumā. Ir pienācis laiks, kad mācās gan jauns, gan vecs, iegūst kvalifikāciju un pārkvalificējas, pilnveido savas zināšanas un prasmes, un profesionālajai izglītībai te ir galvenā loma un plašs darba lauks. Tieši no profesionālās izglītības mēs sagaidām, ka tā sagatavos cilvēkus, kas spēs strādāt jaunajos ekonomiskajos apstākļos un pratīs orientēties jaunās negaidītās situācijās. Tas ir īpaši svarīgi šodien, jo ekonomisko pārmaiņu garants ir plaša jaunās paaudzes iesaistīšanās.

Novēlu jūsu turpmākajā darbā gatavot vēl gudrākus tautsaimniekus, spējīgus saprast un nodrošināt Latvijai savu vietu Eiropā un pasaulē. Lai jums radoša šī diena, gūstiet jaunas atziņas un savstarpēji bagātinieties cits no cita!

Runa 1999. gada 6. novembra konferencē "Profesionālās izglītības reforma: problēmas, analīze, risinājumi"