Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors Aleksandrs Ošs:

Par enerģētiku Latvijā

Simpozijā "Alternatīvā enerģija Latvijā"

Latvijas Republikas enerģētikas sektora pamatuzdevums ir veikt drošu, vidi saudzējošu un ilglaicīgu tautsaimniecības un iedzīvotāju apgādi ar enerģiju pieprasītajā daudzumā un kvalitātē par ekonomiski pamatotām un iespējami minimālām cenām, nodrošinot energouzņēmumu un tautsaimniecības efektivitātes un konkurences spēju paaugstināšanos.

Pēdējos piecos gados enerģijas patēriņš Latvijā ir stabilizējies un straujš patēriņa pieaugums nav paredzams. Tomēr nav garantijas cenu stabilitātei, jo vietējo resursu daļa kopējā patēriņa bilancē nepārsniedz 25—30 procentus.

Neapšaubāmi svarīga nozīme ir likumdošanas (tiesiskai) videi, jo tā nosaka enerģētikas sektora mērķus, tā lomu Latvijas tautsaimniecībā, kā arī rada vidi enerģētikas sektora darbībai ekonomikas apstākļos.

Viens no svarīgākajiem dokumentiem, kurš reglamentē ekonomiskās aktivitātes enerģētikā, ir 1994.gada 17.decembrī parakstītais un Saeimā ratificētais (apstiprinot ar likumu 1995.gada 13.septembrī) Enerģētikas hartas nolīgums.

1995.gada 12.jūnijā Luksemburgā parakstīts Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses. LR Saeima ir ratificējusi Eiropas līgumu, to pieņemot un apstiprinot ar likumu 1995.gada 31.augustā.

1995.gadā Latvija ir ratificējusi ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, kā arī parakstījusi 1997.gada 10.decembrī Kioto protokolu, uzņemoties saistības — siltumnīcefekta gāzu emisijas 2008.—2012.gadā nepārsniegs 92% no 1990.gada līmeņa.

1994.gadā Latvija ir pievienojusies Ženēvas konvencijai "Par gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi lielos attālumos", kurā noteikts, ka jaunajām dalībvalstīm jāsamazina gaisa piesārņojums, tai skaitā jāierobežo emisijas.

Kopš 1998.gada 6.oktobra ir stājies spēkā Enerģētikas likums, kurš reglamentē enerģētiku, aptverot energoresursu ieguvi, izmantošanu un dažādu enerģijas veidu ražošanu, pārvaldi, sadali, piegādi un patēriņu, kā arī nosaka pārvaldes kārtību enerģētikā un energoapgādes uzņēmumu darbības organizēšanas un attīstības principus.

Pašreiz tiek veikti grozījumi Enerģētikas likuma izstrādē (pamatos paredzēts veikt grozījumus likuma 20., 40., 41.pantā).

Pēc Ekonomikas ministrijas domām, grozījumi būtu atbalstāmi tālākai virzībai tikai pēc Koncernu likuma projekta un ar to saistīto grozījumu citos likumos izskatīšanas un pieņemšanas Saeimā, lai radītu labvēlīgu vidi privātā kapitāla darbībai Latvijas enerģētikas un tautsaimniecības attīstības interesēs, nekavējot aizsāktos enerģētikas uzņēmumu privatizācijas procesus.

Veiksmīgai naftas resursu ieguves uzsākšanai un to iesaistīšanai saimnieciskā apritē 1997.gadā valdība izveidoja vadības grupu naftas resursu darbu licencēšanas un naftas apguves uzsākšanai un ekspertu grupu konkrētu dokumentu izstrādei.

1995.gada 14.septembrī pieņemtā likuma "Par dabas resursu nodokli" pamatmērķis ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu. MK noteikumi Nr.120 "Likuma "Par dabas resursu nodokli" normu piemērošanas kārtība" nosaka:

— maksu jeb nodokļu likmi atbilstoši izmešu klasifikācijai un to bīstamībai;

— nodokļa atvieglojumus;

— piesārņojošu vielu apjomu limitus;

— atļauju un licenču izsniegšanas kārtību.

Dabas resursu nodokli maksā par faktisko dabas resursu ieguvi un vides piesārņojuma apjomu, kā arī iekasē maksu par virs limitos noteiktajiem apjomiem (četrkārtīgā pamatlikmes vērtībā). Nodokli maksā par katru klasificēto izmešu tonnu.

Dabas resursu nodokli ieskaita:

— 40% VARAM speciālajā budžetā (pamatlikmes vērtībā);

— 100% VARAM speciālajā budžetā (virs limita piesārņojums);

— 60% pašvaldību budžetos.

Vides fondā nonāk 40% no kopējā dabas resursu nodokļa. Šī nauda tiek izmantota dažādu projektu finansēšanai, kas tieši saistīta ar vides aizsardzību (māju siltināšana, ūdens apgāde un attīrīšana, atkritumu saimniecība).

Vides datu centrs apkopo ienākošo informāciju no reģionālajām vides pārvaldēm, kurās savukārt tiek iesniegta un saskaņota informācija no pašvaldībām un uzņēmumiem. Šie dati ir teorētiski, un nav atgriezeniskās saites par reāli iemaksātajiem nodokļiem.

Valsts ieņēmumu dienestā nonāk reālie maksājumi, bet tie neatspoguļo visus nodokļu maksātājus (kas tajā pašā laikā parādās VDC datu bāzē).

Sagatavots otrreizējai izskatīšanai Ministru kabinetā projekts "LR valdības politika enerģētikā", kurā attiecīgi ir precizētas iepriekš izstrādātās tēmas:

— Valdības politika enerģētikas sektorā (akceptēta MK sēdē 1996.gada 7.maijā);

— Valdības politika elektroenerģijas sektorā (akceptēta MK sēdē 1997.gada 14.janvārī);

— Valsts un pašvaldību politika siltumapgādē (akceptēta MK sēdē 1997.gada 2.septembrī).

Kurināmo un enerģijas patēriņa apjomus ietekmē divi faktori:

— enerģijas pieprasījums tautsaimniecībā;

— energoefektīvu tehnoloģiju ieviešana.

Kopumā 1998.gadā imports un vietējo resursu patēriņš ir stabilizējies: 166 PJ jeb 3,966 milj.t naftas ekvivalentu, 5,7 milj.t ogļu ekvivalentu, no kura 27% ir vietējās piegādes.

Naudas izteiksmē tas tiek vērtēts kopumā līdz Ls 420 milj. (1997.g.), ietverot maksu par elektroenerģiju, centralizēto siltumapgādi, kurināmā gala patēriņa izmaksa, ieskaitot pašreiz noteiktos nodokļus — 12,8% no IKP — Ls 3275 milj.

1998.gadā kurināmā patēriņš bija 2,62 milj.tonnu naftas ekvivalentu (imports — 72%, pašu piegādes — 28%), bet degvielas patēriņš transportam — 0,93 milj.tonnu naftas ekvivalentu.

Naudas izteiksmē kurināmā īpatsvars bija 5%. Kurināmā vidējā svērtā cena valstī bija 50,4 Ls/toe un izmaksāja 132,048 milj.latu.

Apgādē ar kurināmo dominē dabasgāze, naftas produkti un vietējais kurināmais.

Gāzes apgādes stabilitāti nodrošina Inčukalna pazemes krātuve. Patēriņš salīdzinājumā ar 1990.gadu ir samazinājies, un dabasgāzes infrastruktūras sistēma tiek noslogota par 35—40%. Dabasgāzi pa maģistrāliem vadiem piegādā no NVS valstīm.

Degvieleļļas (mazuts) patēriņš salīdzinājumā ar 1990.gadu ir samazinājies pusotru reizi. Latvijā ir attīstīta mazuta izmantošanas infrastruktūra. Mazutu ieved pa dzelzceļu, galvenokārt no NVS valstīm. Iespējama arī šī produkta pieņemšana Latvijas ostās.

Akmeņogļu patēriņš salīdzinājumā ar 1990.gadu ir samazinājies gandrīz septiņas reizes. Akmeņoglēm ir zema kvalitāte un augstas cenas. Akmeņogles ieved no NVS valstīm un Polijas. Pārsvarā ogles izmanto nelielas jaudas katlumājas. Šo kurināmā veidu ir samērā vienkārši aizstāt ar kādu no vietējiem kurināmajiem — kūdru vai koksni, kas daudzviet arī ir darīts.

Latvijā iegūst un izmanto kurināmo koksni un kūdru. Patēriņš salīdzinājumā ar 1990.gadu ir pieaudzis uz kurināmās koksnes rēķina, kuru galvenokārt izmanto mazas un vidējas jaudas centralizētās siltumapgādes sistēmās. Kūdras patēriņš pēdējos gados enerģētikā ir samazinājies, un pašlaik kūdras īpatsvars Latvijas kurināmā un enerģijas bilancē ir tikai nedaudz vairāk par 2%, kūdras potenciāls Latvijā ir nepietiekami izvērtēts. Stimulējama ir jaunu un efektīvu tehnoloģiju ieviešana kūdras izmantošanai.

Ievērojams, bet nepietiekami apgūts ir arī Latvijas hidroenerģijas potenciāls. Tā izmantošanas palielināšana tiek saistīta ar intensīvāku un efektīvāku Daugavas kaskādes izmantošanu un mazo upju spēkstaciju būvi.

Latvijā ir labvēlīgi klimatiskie apstākļi, lai attīstītu vēja enerģijas izmantošanu, kas nākotnē varētu dot lielāku ieguldījumu kopējā energobilancē.

Enerģijas ieguvei Eiropā plaši tiek izmantota biogāze, mūsu valstī šāds projekts ir izstrādāts Getliņu saimniecībai. Šāda veida kurināmā izmantošana nākotnē būs nepieciešama ne tikai kā enerģijas iegūšanas veids, bet arī no vides aizsardzības viedokļa.

Kaut arī neliels, potenciāls enerģijas iegūšanā ir saules enerģijas akumulēšana, sagatavojot karsto ūdeni individuālajās mājās. Pašlaik tiek realizēts šāds pilotprojekts Vidzemē. Latvijas centrālajā un dienvidrietumu daļā kā siltuma avotu siltumapgādē var izmantot arī ģeotermālo enerģiju.

Precizējot LR valdības politiku enerģētikā, tiek domāts par tādu enerģijas ražotāju attīstības veicināšanu, kas:

— paaugstinās energoapgādes drošumu;

— būs orientēti uz vietējo energoresursu izmantošanu, tādējādi samazinot importa apjomu;

— efektīvi izmantos energoresursus, ieviešot jaunas energoefektīvas un vidi saudzējošas tehnoloģijas.

PHARE programmas ietvaros uzsākts projekts "Atjaunojamo energoresursu programma", jau izveidota vadības grupa. Projekta pamatmērķis ir izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanas attīstībai Latvijā.

Ziņojums simpozijā "Alternatīvā enerģija Latvijā" Jelgavā 1999.gada 12.novembrī

 

 

a

a