Prof. Dr. Ojārs Spārītis:

Melngalvju nams — laika zīme senās un rītdienas Rīgas sejā

Rundāles pilī 4. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļu saietā

Pats unikālākais, kas ir dots vienai mūsu laikabiedru paaudzei, ir tiešā, dzīvā saskare ar materiālu, vēsturisku, garīgu un reizē kultūrfenomenoloģisku veidojumu — Rīgu, kāda tā beidza pastāvēt 1941.gada 28.jūnijā. Tās Rīgas vidū, pretendējot uz izcilu vietu pilsētas administratīvo, simbolisko un arhitektoniski savdabīgāko celtņu vidū, pacēlās septiņus gadsimtus ilgi veidojies cilvēku gara enerģijas šedevrs. Jaunais nams, Sv.Maurīcija, karaļa Artusa galma jeb Melngalvju brālības nams, tirgus un Rātslaukuma malā bija vērienīga sabiedrisku pasākumu un tirdzniecības pilsētai raksturīgo noliktavu tipa celtne. Tās tēlniecībā, gleznās un relikvijās kuriozā veidā iemiesojās atmiņas, leģendas, dzīvā vēsture. Kopš 1334.gada ēka bija nemainīgi pastāvējusi savā sākotnējā vietā, apaugot ar atjaunotu formu, piepildoties ar kultūras dzīves saturu un iegūstot arī vāciskās Rīgas identitātē sakņotu dvēseli. Kontekstuāli saistīts ar citām vecpilsētas telpā fiksētām administratīvām, civilām un sakrālām būvēm, šis nams kā sociāls, ekonomisks, vēsturisks un arī mākslinieciskās dzīves kvalitātes simbols bija kļuvis par pamanāmu zīmi viduslaiku ieliņu krustvārdu mīklas koordinātēs.

Pēc liktenīgās Pēterdienas, Rātsnama, Sv.Pētera baznīcas un Melngalvju nama krāsmatām atdziestot, pelnos un dūmos bija izplēnējusi lietās un simbolos tvertā romantiskā realitāte, bet bija saglabājies nedzīvs un pussabrucis Hanzas kultūras un Eiropas civilizācijas arhitektu, mūrnieku un tēlnieku meistarības pierādījuma skelets. To pašu kultūras mēra sagrauzto, bet vēl lepni cildeno celtniecības vraku 1948.gada Pēterdienā uzspridzināja ideoloģisku spekulāciju pārņemta zombiju sabiedrība. Eksplozijas spēks sagrāva ne tikai mūrus citu drupu un iznīcinātā pilsētas politiskā centra viducī. Cēli nomira simbols, kura pīšļus piespiedu kārtā aizvāca sadzītie armijas talcinieki. Ar zaimiem no tanku skūpstītāju puses, ar smeldzi par autodafēto kultūru no postamenta putekļos tika nogāzts otrs Rīgas vāciskā gara piemineklis — Rolanda statuja. Vēl pāris gadu vēlāk nožēlojamos pīšļos sagruva Rātsnama greznā čaula, un metropole kļuva vēl par vienu simbolu nabadzīgāka. Zem velēnas un 40.—50.gadu bezkultūras slāņa palika XIV gadsimta jaunā nama oriģinālie mūra pamati, bet Rīgas gaisā, atmiņu vīzijās, dokumentos un arhitektu nomoda sapņos dzīvoja Melngalvju nama cildenais fantoms.

Tas parādījās jau grūtajos kara gados, kad Latvijas universitātes arhitekti cerēja apjumt tikko nodegušo celtni. Melngalvju nama vīzija dzīvoja pilsētas vēsturiskā centra pārbūves un atjaunošanas projektos, te atkal tā kā fantoms iznira no savas latentās esības ideju pasaulē sociālistiskās Rīgas ģenerālplānu un reģenerācijas projektu lappusēs. Kamēr jaunās konjunktūras piekritēji Kaļķu ielas malā projektēja poļitruku skolu, bet Rātslaukumu pārveidoja par sociālistiskās valsts parādes laukumu, pirmās Latvijas brīvvalsts inteliģences apziņā nekad neapsīka vēlme atgūt šo zaudēto Rīgas identitātes simbolu. Tas kā dusošā Ērkšķrozīte gulēja garu miegu vecpilsētas ielu iztaisnošanas un kastveida augstceltņu mānīgā progresa šķietamībā. Vēl vairāk. Lai netraucētu Melngalvju nama mieru, Latviešu sarkano strēlnieku muzeja arhitekti celtniecību iegrozīja tā, ka neskarti palika Melngalvju nama pamati, uz kuriem varbūt kādreiz nāktos pacelties no aizmirstības iznirušajam arhitektūras šedevram. Šādas gudri maskētas rūpes ļāva vīzionārajai ēkai kā princesei stikla kalnā palikt septiņu melno kraukļu apsardzībā. Trešās atmodas laiks uzjundīja pirmskara republikas atmiņas kā politikā, tā kultūrā, un brīvvalsts galvaspilsētas arhitektūras sasniegumi no jauna uzmirdzēja ar starpkaru periodā būvētajām celtnēm un aizmirstajiem pieminekļiem. Tiem klāt nāca no jauna ieraudzītā jūgendstila arhitektūras daudzveidība, kuru 1997.gadā izdevās veiksmīgi iekļaut Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Ar neatkarības atgūšanu apstājusies industriālā celtniecība šodien ļauj atdzimt tirgus ekonomikas principiem arī būvniecībā, un, sācies ar dažām renovētām bankām, viesnīcu un veikalu remontu, restaurācijas un pseidorestaurācijas plunšķis vispirms savā viļņu aplī ieskauj vecpilsētu un dažu galveno ielu veikalus, kafejnīcas, pārsvarā visu, kas atrodas pirmajā stāvā, augšējos atstājot vēlākam laikam un lielākai labklājībai. Bet Melngalvju nama atjaunošanas kopa Kultūras fonda Jāņa Graudoņa un Edgara Pučiņa vadībā pulcēja domubiedrus un sauca no pagājības laukā zinātnisku interesi par Rīgas arheoloģiju, pilsētas lībisko un vācisko pirmsākumu, kā arī par vēsturiskā centra izaugsmi, par tā simbolisko un ģeodēzisko viduspunktu, ko artēziskā urbuma vietā iezīmēja Rolanda skulptūra. Kāpinātā interese par Pieminekļu valdes darbību, Latvijas brīvvalsts kultūrpolitikas idealizācija raisīja pelnītu nosodījumu okupācijas varas postījumiem Rātslaukuma un tā perifērijas apbūves iznīcināšanā. Ar zemes un īpašuma likumdošanas jautājumu sakārtošanos, ar Vecrīgas zemes vērtības celšanos ajaunojās varas un finansu institūciju interese par pilsētas administratīvā centra īpašumu sakārtošanu, zemesgabalu iezīmēšanu un ievērojamas daļas ēku iespējamu komerciālu izmantojumu. Vēsturiskā centra rekonstrukcijas sapņi Melngalvju nama atjaunošanas kopas darbā pārtapa reālos priekšlikumos un vispirms noveda pie Sv.Pētera baznīcā 1992.gada vasarā Melngalvju namam un brālībai veltītas vērienīgas izstādes. Plašajā dievnama hallē izliktie arhīva materiāli, mēbeles, skulptūras, sudrablietas, gleznas un Melngalvju nama mākslas vērtību un arhitektūras lauskas bija apvienotas panorāmiskā ieskatā ēkas un brālības vēsturē. Tas pavēra skatam zudušā fantoma kultūrvēsturiskā piesātinājuma aspektus un no jauna uzjundīja cerības. Nākamajā, 1993.gadā, zāliena un rožu dobes vietā arheologi iedūra zemē savas lāpstas, lai noskaidrotu, kā izskatās un kādā stāvoklī atrodas jau divu pēckara paaudžu neskatītā Melngalvju nama pamati.

Saimniecisko procesu maiņa pēc neatkarības atgūšanas nesa vilšanos nacionālās atmodas un politiskajos ideālos, kā arī saimniecisku stagnāciju. Taču Rīga visātrāk atguvās kā no ekonomiskās, tā arī no sociālās apātijas, lai, reāli rēķinot katra Rīgas zemes kvadrātmetra cenu, iespējamās un reālās rentes procentus, sāktu domāt kapitālistiskās kategorijās. Šādi kalkulējot, zinātnieku un arhitektu — Georga Baumaņa, Jāņa Stradiņa, Andreja Holcmaņa, Vaideloša Apsīša, Gunāra Jansona, Voldemāra Caunes, Edgara Pučiņa u.c., kā arī pārējās inteliģences daļas uzturēto Melngalvju nama vīziju pārtvēra pragmatiķi, un pēc neilga šaubu un aprēķinu brīža ar pilsētas galvas Andra Teikmaņa atbalstu izlēma, ka risks ir minimāls un investētos latus nevar zaudēt, šajā Rīgas fiziskajā un simboliskajā centrā atjaunojot zudušo administratīvo, kultūras un komercfunkciju. Pamatakmens likšana 1996.gadā jau rādīja skaidru ainu, ka uz vecajiem Melngalvju nama pamatiem guldītā java un ķieģeļi ļaus atdzimt sapnim par atjaunotu Rīgas vēstures būtisku daļu un ka, iespējams, notiks vēl labāk. Lai izvairītos no teatrālas viena simbola, vienas ēkas atkārtotas celtniecības pilsētbūvnieciska klajuma un sociālistiskas arhitektūras vidū, arhitekti lēma atjaunot Melngalvju nama telpisko, arhitektonisko un māksliniecisko formu un izvērst rekonstrukciju līdz visa Rātslaukuma struktūras, tā perifērijas apbūves un konkrētu ielu un ēku atjaunošanai. Tādējādi ar rūpīgi studētu pagātnes pieredzi un XX gadsimta beigu cilvēku rokām, uzskatiem un iespējām, XX gadsimta celtniecības un inženiertehnikas metodēm, materiāliem, sāka no jauna pacelties Otrajā pasaules karā nopostītajām tuvinātas un atsevišķos gadījumos pat identiskas konstrukcijas. Atraktie zemesgabali, pagrabu pamati, ieliņu un laukuma fragmenti, neļāva kļūdīties ar plānojumu, bet fotoattēlu un grafisko un ģeodēzisko materiālu analīze ļāva projektēt vēsturiskajām būvēm vizuāli tuvinātus jaunu celtņu apjomus. Jau trīs gadus nepārtraukti notiek celtniecība, ko laiku pa laikam piebremzē arheoloģiskie izrakumi un arhitektūras vēsturei būtisku senceltņu fragmentu jaunatklājumi. Tos nākas respektēt un elastīgi reaģēt uz projektu izmaiņām, integrējot jaunajos veidojumos un arī sadārdzinot celtniecību.

Kāda te morāle, kāda filozofija? Postsociālistiskajā Rīgā, konkrēti, mūsdienās, atšķirībā no 1939. vai 1941.gada galvaspilsētā ir pavisam cits iedzīvotāju skaitliskais, nacionālais un arī mentālais sastāvs. Citāda ir pilsētas sociuma fiziskā, reliģiskā, ētiskā struktūra. Bet ar XV gadsimtu kopīgs ir toreizējās Hanzas tirdzniecības metropoles un tagadējās Rīgas pragmatiskais gars, kā arī ieskati par to, ka tikai materiālā ražošana, tranzīts, serviss un tirdzniecība ir sabiedrības progresa stimuls, kas panākams, vienīgi ieguldot līdzekļus augļus nesošos uzņēmumos. Neatkarīgās valsts politiķi, tajā skaitā arī pilsētas galva Māris Purgailis, Rīgas domes saimniecisko struktūru darbinieki, SIA "Rīgas nami" ar visu viņiem piemītošo garīgo un intelektuālo uzskatu varavīksni 1996. gadā spēja riskēt, ieguldot no nekustamo īpašumu tirdzniecības un apsaimniekošanas gūto peļņu no jauna ceļamajā Melngalvju namā. Toreiz — 1334. gadā — jaunā nama celtniecībai vienojās Rāte un Tirgotāju ģilde. Toreiz tā bija priviliģēto ieceļotāju ideja — vācu ordeņa uz laiku ieņemtajā un tādēļ nepieejamajām sabiedriskajām telpām radīt alternatīvu ēku. Tagad šādas tik ekskluzīvas un pretenciozas būves celtniecības nepieciešamību motivēja Rīgas domes un tās saimniecisko struktūru kultūrpolitika. Tagad Melngalvju nama atkaluzcelšanas iniciatīva ir latviešu rokās un motivēta ar līdzīgu vēlmi — Rīgas domes ieceri pilsētas 800 gadu dibināšanas svinībām un vēsturiskā centra rotāšanai no jauna radīt laika un kvalitātes testos pārbaudītu vērtību — prestižu galvaspilsētas ekonomiskās vitalitātes simbolu un aktīvas kultūrpolitikas realizācijas vietu. Tiešām, vēsturiskā nama forma, čaula ir veca, jo, kā sacīts Melngalvu nama atjaunošanas visvecākajā koncepcijā — "Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs". Citiem vārdiem, 90. gadu sākumā pieņemtajos konceptuālajos dokumentos celtniecība motivēta ar politisku nepieciešamību atjaunot ēku, vizuāli tuvinātu Latvijas brīvvalsts labklājības un kultūras mantojuma augstāko sasniegumu mērauklai — stāvoklim pirms padomju okupācijas un Melngalvu nama bojāejas.

Kas ir iegūts jau tagad?

1. Izpostītajā Rīgas centrā ir atgūti vēsturiski patiesi, arhitektoniski savdabīgi un telpiski nepieciešami būvapjomi. Sākts atjaunot izpostīto pilsētbūvniecisko struktūru. Pēckara gadu bezpersoniskajā arhitektūras vidē ir ienākusi virkne ēku, no kurām divas izcilākās — Švābes un Melngalvju nami — ir ar augstvērtīgu celtnieciskā un mākslinieciskā jaundarinājuma raudzi.

2. Ar Melngalvju nama un tam saistīto ēku kompleksa atjaunošanu ir tikusi humanizēta Vecrīgas mērogiem neproporcionālā, arhitektoniski deformētā un ideoloģiski pārakcentētā pēckara pilsētvide.

3. No jauna ir atgūta Rātslaukuma apbūves vizuālā saskaņa ar Baltijas metropoles internacionālās kultūras saknēm, Rīgas vēsturi un tradīcijām.

4. Ar Melngalvju nama interjera, mēbeļu, mākslas darbu un apdares elementu palīdzību ir uzsākta ēkas retrospektīvās vides un romantiskās atmosfēras rekonstrukcija tuvu tai, kāda tā pēc fotodokumentiem un aculiecinieku ziņām varēja būt 1939.—1941.gadā.

Taču mēs arī zinām un saprotam, ka vairums no mums nav dzīvojuši pirms 60 gadiem un ka arī laika rats nav pagriežams atpakaļ, tādēļ mūsu Melngalvja nama vīzija nevar būt simtprocentīgi adekvāta zudušajam oriģinālam. Arī tie ļaudis, kuri šajā namā bijuši "toreiz", tagad nevar līdz sīkumiem precizēt zudušās atmosfēras detaļas un sekmēt vēsturiskās vides pilnīgu dokumentālu rekonstrukciju. Melngalvju nams ir XX gadsimta beigu jaundarinājums un par arhitektūras un arheoloģijas pieminekli var tikt uzskatīts tā autentiskais pagrabstāvs ar XIV—XIX gadsimtu celtniecības kultūras liecībām. Pārējais ir kopija, kura radīta aiz cieņas pret zudušo pilsētbūvniecisko, arhitektonisko un māksliniecisko, kā arī satura kvalitāti. Krāšņais nams ir retrospekcijas mīlestības auglis, kurš var raisīt diskusijas kultūras pieminekļu un urbānās vides aizsardzības teorētiķu un praktiķu vidū, taču šis ir Rīgas izvēlētais ceļš, Rīgas identitātes apliecinājums — ar neapšaubāmu vērtību atjaunošanu nodrošinot pēcteču paaudzēm kultūras kontinuitāti. Melngalvju nams ir apzīmējams un interpretējams kā "nams ar atmosfēru". Jauna realitāte, ne vairs fantoms.

Melngalvju nama saturs vēl top. Un atkal to veidos Rīga ar savām garīgajām un kultūras prasībām un metropoles iespējām. Lai ko arī sacītu un domātu pirms gada laikraksta "Diena" slejās žulti izlējušais vācbaltietis Folkers fon Zengbušs, kurš mēģināja nosodīt latviešu vēlmi atdzīvināt vāciskās Rīgas simbolu — Melngalvju namu, tā atjaunotne tagadnē ir latviešu iniciatīva un latviešu roku darbs. Un tikai Latvijas sabiedrība, tās intelektuālā elite ir vienīgā ideoloģijas, politikas un kvalitātes kontrole ar tiesībām vaicāt — kāda ir Melngalvju nama garīgā un materiālā raudze šodien un kādu tā veidotāji to cer kaldināt turpmāk. Arī te atbilde būs viena — Rīgas kultūrpolitikā sakņota sabiedriskā darbība ir Melngalvju nama orientācijas pamats, kurā vieta ir gan nacionāliem rituāliem, gan starptautiskai sadarbībai ar intelektuālajiem, politiskajiem un komerciālajiem partneriem, nevairoties no labvēlības pilnām attiecībām ar Rīgas Melngalvju brālības locekļiem pasaulē. Nama mākslinieciskais un garīgais piepildījums pats parādīs, kurām vēsturiskajām un šodienas sabiedriskās un kultūras dzīves izpausmēm būs lemts iedzīvoties atdzimušajā neparastajā ēkā un tās atmosfērā.

 

Tiktāl — kultūrpolitiska preambula.

Tagad pievērsīsimies attēlu interpretācijai, kas palīdzēs iztēloties to, kāds ir process, kāda ir šī unikālā situācija, kad laiks pamazām briedina gan saturu, gan formu, un kur šīs saknes ir meklējamas.

Protams, mēs varam vilkt paralēles ar vēsturiskās pārveides laikā Toruņā nopostīto Melngalvju namu, kurš saglabājies tikai vēsturiskos zīmējumos. Būtu pieminams Dancigas Melngalvju nams, kurš Dancigas tūkstošgadē, pirms diviem gadiem, var teikt, tika pilnībā rekonstruēts pēc kara laika postījumiem.

Šeit blakus varētu atrasties Tallinas Melngalvju nams, kurš funkcionē visu savu laiku, jo nekad nav cietis ievērojamās pārbūvēs vai kara postījumos. Un varam pārliecināties, ka Rīgas Melngalvju nams ar tajā ielikto atjaunotnes programmu — būt tādam kā 1941. gada 28. jūnijā — noteikti atšķirsies no tā, kādu savā rekonstrukcijas zīmējumā ir mums licis skatīt Gunārs Jansons. Viņš to ir iedomājies un pēc vēsturisko dokumentu un arhitektonisko dotumu analīzes stādījies priekšā kā gotisko pakāpienveida sabiedrisko celtni ar viduslaiku pilsētai tipisko sabiedrisko namu, XVI un XVII gadsimtā papildina ar Lībekas, Brēmenes rātsnamiem, Dancigas arsenāla ēkai tuviem ziemeļu renesanses elementiem, kuru ir papildinājuši interesanti gotikas lieveņa akmeņi, XVII un XVIII gadsimta mijā veidots ieejas portāls un kura fasāde atspoguļo tiešām Hanzas pilsētai raksturīgo komerciālo daļu, kurā viens līmenis ir veltīts sabiedriskai reprezentācijai, bet citi stāvi — tirdzniecības preču uzglabāšanai.

Teorija lai būtu teorijai, vēsture — vēsturei, bet kopš 1993. gada izrakumu sezonas atraktais Melngalvju un Švābes nama pamatu ansamblis jau ļāvis ieraudzīt oriģinālo Melngalvju namu, tā sākotnējās plāna formās, ar vēlākā laika papildinājumiem laukuma priekšpusē uz Rātslaukuma pusi, ar tā saukto Kristofa Hāberlanda papildinājumu un XIX gadsimtā piebūvētajām daļām.

Apcerot pagrabus un nākotnē paredzot, ka apmeklētāji un viesi šos pagrabus varēs apskatīt tuvplānā, šeit būs mūsu "Pompeja", būs iespēja redzēt XIV–XV gadsimta mūrējuma tehniku, sākotnējās grīdas. Protams, pēc eksplozijas griesti, tātad pārsegumi, ir iebrukuši, tie saglabājušies vairs tikai dažās telpās. Tādēļ nekautrīgi tiek demonstrēts tas, kas ir jauns, tiek parādīts, kāda varētu būt lielai slodzei paredzēta baļķu siju rekonstrukcija griestu pārklājumā. Mēs varam ieraudzīt interesantu XIX gadsimta siltā gaisa apkures mezglu, kas varētu būt interesants no apkures tehnikas viedokļa.

Atjaunotā Rātslaukuma bruģa likšana jau tuvojas noslēgumam. Rolanda pieminekļa postamenta pamatakmeņi arī jau tiek guldīti savās vietās. Un kā realitāti mēs redzam Švābes un Melngalvju nama ansambli un vairāku ēku virkni līdz Kungu ielai. Visas šīs ēkas ir "Rīgas namu" apsaimniekošanā nodotais pilsētas īpašums, tādēļ arī celtniecība tādā lielā vērienā varēja sākties. Savdabīgāk ir ar Kamarinu nama pamatiem, kur īpašnieks it kā ir, protams, arī formāli un juridiski ir, taču viņa komerciālās intereses un arī pilsētbūvnieciskās intereses kaut kādā veidā kavējas. Taču tas ir privātīpašums, un iespējas to ietekmēt pilsētai ar saviem likumdošanas spēkiem un uzmundrinājumiem ir vājas. Kā redzat, šodien, 4. novembrī, arī pret Politehniskā institūta jeb Tehniskās universitātes laboratoriju korpusu, kurš jau ir izvākts tukšs, slejas jauns celtnis, kas sāks ēkas demontāžu, tās caurlauzumu vietā, kur ēku paredzēts "pārgriezt" it kā divās daļās un uzsākt Rātslaukuma celtniecību saskaņā ar projektu, kas izstrādāts arhitektu birojā "Sestais stils". Protams, šī ēka ir savdabīgs kompromisa risinājums un meklējums apvienot retrospektīvo Rātsnama fasādi ar nepieciešamību izvietot tajā pēc iespējas vairāk mūsdienu pilsētas domes dienestu un institūciju. Tādējādi Rātsnama redzamā fasāde savā ziņā atkārtos bijušo, bet aiz šīs ēkas tiks transformēts un pārveidots Tehniskās universitātes korpuss, būvēti jauni korpusi, rezultātā panākot visai sarežģītu arhitektonisku veidojumu. Cik tas ir droši, ka šis jaunais veidojums varētu būt estētiski pilnvērtīgs vai kvalitatīvs, tas, protams, ir nākotnes jautājums un diskusiju jautājums, jo projektēšana rit paralēli celtniecībai un daudzas lietas nākas mainīt celtniecības gaitā.

Pilsētbūvnieciski atgūta telpa ir Svērtuves iela. Tā ir iela, kas izveidojusies Melngalvju nama aizmugures fasādē, kur vesela ēku rinda ir uztverama pašlaik no Grēcinieku ielas puses. Pa kreisi ir autostāvvietas, un tas ļauj skatīt šo ēku rindu, bet, ja autostāvvietu vietā uz kādreizējiem zemesgabaliem pacelsies jaunas ēkas, tad šī iela kļūs šaura, krēslaina, ar it kā viduslaiku Rīgai tuvinātu atmosfēru.

Mēs it labi varam stādīties priekšā, ko nozīmē šodien ķieģeļu ražošanas tehnoloģija, un uzlūkot Melngalvju nama aizmugures fasādi, kura vēsturiskajās fotogrāfijās pirms Otrā pasaules kara ir redzama kā autentiska un ļoti maz pārveidota viduslaiku arhitektūras liecība. Ja salīdzinām to ar Rīgas pilsētas mūra atjaunošanu, kas notika Torņa ielas malā 80. gados ar poļu restauratoru palīdzību, izmantojot Lodes ķieģeļus, tad redzam, ka 10–15 gados Lodes ķieģelis ir tiktāl ruinējies, ka mūris ir jārestaurē atkal. Mūsdienu ķieģeļu ražošanas tehnoloģija ļauj šo sienu uzmūrēt tā, lai būtu paļāvība uz 50, 100 un vairāk gadu garantiju.

Atgriežoties pie priekšfasādes, domāju, mums varētu būt interesanti redzēt, kā šis, no dažādu mākslu saistības viedokļa, sintētiskais ķermenis uztver sevī un spēj piemērot visdažādākos apdares materiālus — celtniecības, tēlniecības un citu dekoratīvi māksliniecisko paņēmienu radītus objektus.

Man ir tiešām lepnums sacīt, ka visas arhitektoniski dekoratīvās, tēlnieciskās, plastiskās kvalitātes ir Latvijas amatnieku roku darbs. Firma "Restaurators" un Latvijas profesionālie metālkalēji, tēlnieki ir strādājuši, lai radītu šos metālkalumus un atjaunotu tēlnieciskās detaļas gan uz Melngalvju nama, gan uz Švābes nama fasādes. Piemēram, karavīru tēli, kas rotā Švābes namu, ir dzimuši tēlnieka Edvīna Krūmiņa darbnīcā. Un pēc savas pārcelšanās uz nama fasādi ir kļuvuši tik pretenciozi, ka jau dažas suvenīrražošanas firmas sapņo par miniatūru šādu karavīru figūriņu izgatavošanu un domā, ka tā varētu būt diezgan ejoša prece. Mēs jūtam, ka laikmets ar vēlmi pelnīt dažkārt var radīt diezgan kuriozus piegājienus. Firma "Restaurators" ar saviem metālkalējiem pēc arhitekta Gunāra Jansona metiem un rūpīgām fotogrāfiju studijām spēja rekonstruēt vējrādītājus, dekoratīvos fasādes metālkalumus, kuriem dažas detaļas nācās izdomāt no jauna vai rekonstruēt pēc analogiem, kas redzami Rīgā vai arī Skandināvijā. Jo pēc ugunsgrēka un fasāžu nojaukšanas ne visi šie fragmenti ir saglabājušies muzejos, daudz kas pēckara 50 gados nomētājies, izklīdis un pazudis.

Apmetēju kvalitāte uz piebūves Melngalvju nama priekšā ļauj iztēloties, kādi ir simboliskie ciļņi, ģerboņi, heraldiskie motīvi. Emblēma no Tirgotāju ģildes ir rotājošs elements. Tēlnieki, bijušie Mākslas akadēmijas studenti Edvīns Krūmiņš un Jānis Rubenis ir atjaunojuši alumīnija lējumā interesantus lauvas virs ieejas.

Pirms nedēļas rīdzinieki uz īsu mirkli varēja redzēt atjaunotos piedurvju akmeņus, kuri kā 1523. gadā meistara Reinkena tēlnieka darinājums, oriģinālā paliekot mūžīgā glabāšanā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, uz šejieni kopiju veidā deva iespēju pārcelties atdarinājumam ar augstu māksliniecisku precizitāti. Bet, lai neizjauktu sabiedrībai pirmatklājuma un pirmreizējas ieraudzīšanas prieku Rātslaukuma un Melngalvju nama iesvētīšanas svētkos, šie ciļņi pēc krāsošanas un zeltīšanas tiks aizklāti. Katrā ziņā tāda ciļņu krāsošana — tas ir mums nepierasti. Jo pēc viduslaikiem tikai vēlākās paaudzes baroka, klasicisma periodā tiešām uzskatīja par normu krāsot akmeni. Bet mūsu gadsimtā akmens tēlniecību neviens vairs nekrāsoja. Tādējādi šī rekonstruētā ciļņa krāsošana ir restaurācijas speciālistu piedāvājums ieraudzīt viduslaiku tēlniecību tādā krāsu gammā, kādu bijis iespējams iedomāties, analizējot krāsu paraugus uz oriģināliem ciļņiem, un kādu iespējams veidot pēc analogu ciļņu studijām Dancigas vai Lībekas arhitektūrā.

Fasādē pašlaik redzamas četras tukšas konsoles, kurām tuvākajā laikā jātop aizpildītām ar tēlnieciskiem darbiem. Tās ir bijušas Rīgas tēlnieka Augusta Folca darinātās skulptūras pagājušā gadsimta beigās ar alegorisku raksturu. Neptūna skulptūras autors šodien, izmantojot Folca motīvus, ir Genādijs Stepanovs. Vienprātības alegorijas autore ir Mirdza Lukaža. Miera alegorijas autore ir Inta Berga, bet Merkūra skulptūras autore — Arta Dumpe. Šīs skulptūras pēc ģipša modeļiem tiek atlietas, domājams, izturīgā materiālā. Kā vairākas komisijas tika spriedušas un lēmušas, ņemta nevis bronza, bet modernāks materiāls — alumīnija sakausējums silumīns. Un šajā tehnikā liešanas tehnoloģiju ir izkopusi viena Baltkrievijas firma, kur arī šīs skulptūras tiek lietas. Trīs jau ir gatavas un tūlīt būs arī ceturtā.

Visi var ieraudzīt uz brīdi apturēto astronomisko pulksteni, kurš ir atgriezies fasādē. Protams, pēc zīmējumiem, pēc fotogrāfijām mēģinot stilistiski iespējami precīzi atjaunot ornamentālo apdari, šriftu, ciparu rakstības un rādītāju formu. Pulksteni izgatavoja un šā gada augustā uzstādīja firma "Turmuhren Niedermayer", tā bija uzvarējusi konkursā par šī pulksteņa izgatavošanu un piegādi. Un, protams, vienīgais, kas varbūt mūsu gadsimta cilvēkiem liek vilties šāda astronomiskā pulksteņa idejā un jēgā, ir tas, ka uz greznās, lielās ciparblates nestāv daudz skaistu kalēja kaltu zobratu, bet ir maza kastīte ar motoriņiem un elektronisku mehānismu, kas palīdz orientēties gadalaiku un mēness fāzēs.

Kā jau minēju, tēlniecība ir maksimāli tuvināta un rekonstruētie tēlnieciskie veidojumi, arī apmetumā darinātie rolverka ornamenti ir izstrādāti ar tādu aprēķinu, lai būtu noturīgi Baltijas klimatā, apdarināti ar tādām impregnējošām krāsām, kas spētu izturēt gan sauli, gan salu, gan lietu.

Pirms dažām dienām tēlnieka Ojāra Breģa darinātās divas karavīru skulptūras ir uzceltas fasādes augšā. Tās atrodas pa labi un pa kreisi no tēlnieka Krūmiņa darinātā Artusa krūšutēla. Katrā ziņā tuvplānā skatīt Melngalvju nama fasādi varētu būt interesanti. Ārzemēs, gleznainās vietās, no kurām pārskatāma vecpilsēta vai kādas interesantas arhitektūras būves, mēdz uzstādīt ar dažiem grašiem barojamus tālskatus. Varbūt arī Melngalvju nama fasādes detaļu aplūkošana varētu būt tāda atrakcija, par ko cilvēki būtu spējīgi ziedot kādu naudiņu, lai pētītu šos jaukumus tuvplānā.

Melngalvju nama telpām arhitektūras vēstures speciālisti un konsultanti nebija izvirzījuši uzdevumu būt absolūti identiskām iepriekšējā laikmeta kopijām. Piemēram, tirdzniecības telpa pašā Rātslaukuma priekšā, stūrī, kur Melngalvju nams robežojas ar Okupācijas muzeja ēku. Tādējādi šai telpai, visticamāk, varētu būt komerciāla funkcija, varbūt pat kafejnīca.

Nedaudzās vēsturiskās fotogrāfijas, kuras ir izdevies atrast grāmatās un negatīvu krājumos, ļauj mēģināt sagaršot, kāda ir bijusi tā atmosfēra, par kuru tik daudz kas vēsta. Gan Rīgas vēsturnieka Tīlemaņa monogrāfija, gan vācbaltu vēsturnieka Tomsona monogrāfija, gan Šplīta raksti un pētījumi. Šajā gadījumā tieši šie interesantie ieroči, bruņas, dažādas relikvijas, skulptūras un skulptūriņas, mākslas darbi, mēbeles, krāsnis bija tas, kas veidoja atmosfēru. Tāpēc es saku — tas būs nams ar atmosfēru, mēģinot šajā namā atmosfēru iedzīvināt.

Ir laimējies savā ziņā ar to, ka daļa vēsturisko mēbeļu ir saglabājusies Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un no tām tiek izgatavotas kopijas. Rundāles kokgriezējs un mēbeļu mākslinieks Aivars Mežkars darina sofas, Rīgas Amatniecības vidusskola gatavo krēslus. Interesantas liela mēroga ļoti greznu kokgriezumu un bagātu dekoratīvo detaļu mēbeles Melngalvju namam pārdeva Dainis Stalts, kura dzimta vairākās paaudzēs ir spējusi uzkrāt un saglabāt šādas mēbeles. Tās birģeriskam Rīgas dzīvokļa interjeram ir krietni par lielām, monumentālām, majestātiskām, un, protams, Melngalvju nama plašajās telpās tām būs īstā vieta, jo tās ir XIX gs. beigu oriģināli ar augstu amatniecisku kvalitāti.

Ir arī jaundarinājumi. Jo mēbeles kā funkcionāli priekšmeti telpās ir jāienes. Ja reiz tiek domāts par reprezentablu funkciju, tad Rīgas Amatniecības vidusskola, kas konkursa kārtā ieguvusi tiesības izgatavot dažas mēbeles, to arī dara.

Ar Rīgas mēra Andra Bērziņa palīdzību droši vien būs risināmas sarunas visaugstākajā līmenī par muzejos uzglabāto Melngalvju nama vēsturisko relikviju deponēšanu, atgūšanu vai epizodisku izstādīšanu Melngalvju namā. Jo kas gan būtu šis Melngalvju nams, ja tajā neienāktu atpakaļ kādreiz bijušie priekšmeti. Bet atkal — žēl Latvijas muzeju, jo Melngalvju nama kvalitatīvās relikvijas, augstvērtīgas mākslinieciskajā ziņā, bieži vien ir šo muzeju lepnums. Un izjaukt pamatekspozīcijā vērtīgu vitrīnu vai kādu skaistu muzeja sastāvdaļu — tas ne katram direktoram būs pieņemams risinājums. Tādējādi šīs sarunas varētu būt visai grūtas un sāpīgas.

Melngalvju altāra fragmenti, kurus Melngalvji 1431. gadā Lībekā iegādājuši Katrīnas baznīcas altārim, kuri izglābti reformācijas svētbilžu grautiņos un altāru dedzināšanas kampaņā, bija un ir šī nama interesanta sastāvdaļa. Latvijā ir tik nedaudz šo gotisko skulptūru oriģinālu, ka tā ir lieta, par ko diskutēsim ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Var jau būt, ka šis muzejs var būt lepns un turpināt saglabāt šīs skulptūras.

Taču dekoratīvos morus, kuri savā laikā nākuši no izjaukta Melngalvju sola kā rotājums, atgūsim no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un ievietosim.

Saprotama lieta, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja sudraba kolekcijas lepnākā daļa ir tieši Melngalvju nama sudrabs. Vēl, protams, daži izcili eksemplāri no cunftu sudraba. Piemēram, kannas, kas saistās ar Ziemeļu kara vēstures epizožu atspoguļojumu, tāpat kā Augsburgā darinātā Gustava Ādolfa statuete, ir kunstkameru kolekciju cienīgi darbi. Bet, lai šādus darbus eksponētu,— patiesību sakot, tas ir visaugstākās kvalitātes un drošības prasībām atbilstoša muzeja funkcijās,— nepieciešams ieprogrammēt un paredzēt gan bruņudrošus vitrīnu stiklus, gan novērošanas kameras un signalizāciju, kas nav lēta lieta.

Interesanta epizode, kas atklājās 90. gadu sākumā, ir Ārzemju mākslas muzejā nonākusī tabakdožu kolekcija, ko pagājušajā gadsimtā viens Melngalvju eltermanis tika dāvinājis savam namam. Šī kolekcija, ar minimāliem zudumiem, ir saglabājusies un atspoguļo gan Vācijā, gan Krievijā izgatavotas tabakdožu sērijas. Šīs tabakdozes ir pikants aplūkošanas eksponātu klāsts.

Interesanta ir epizode, ka savā laikā, nepastāvot Melngalvju namam, tika iemūžināts vēsturiskais fakts par Polijas un Krievijas miera līgumu 1921. gadā. Pēc Polijas vēstniecības iniciatīvas šāda piemiņas plāksne izgatavota un tajā laikā piestiprināta pie Okupācijas muzeja postamenta. Tagad šai plāksnei tiešām ir jāpārceļas uz Melngalvju namu, kur tai tiks ierādīta ievērības cienīga vieta, tādējādi vēl uzsverot Melngalvju nama vēsturisko nozīmi.

Keramika. Jā, Rīgā ir ļoti daudz oriģinālu krāšņu un kamīnu, bet to, ka arī amatnieki spēj izgatavot kopijas, pierāda šobrīd procesā atrodošies kamīni. To rekonstrukcija notiek pēc oriģināliem krāšņu podiņiem, kuru formas ir noņemtas plastiskās atliešanas ceļā, keramiķis Jānis Čivlis gatavo vairākus eksemplārus Melngalvju namu telpu dekorēšanai.

Melngalvju namā blakus lielajai Svētku zālei ir telpa, kas vēsturiski tik liela nekad nav bijusi. Pirmskara Melngalvju namam blakus esošajās telpās bija divas nelielas telpas — konferenču istaba un kabinets. Tagad tās ir apvienotas vienā, lai būtu iespējami praktiskāka funkcija — uzgaidāmā telpa pirms koncertiem vai neliela zāle konferencēm vai viesībām. Taču Melngalvju nama Svētku zāles izskats tiks tuvināts XIX gs. beigu — XX gs. sākuma fotoattēlam, mēbeļu kopijām izkārtojoties pa perimetru visapkārt zālei, galdam un krēsliem atrodoties zāles vidū, kristāla lustrām arī esot piekārtām savās vietās. Lielās zāles lustras top firmā "Restaurators", kur ar "Līvānu stikla" un čehu kristāla detaļu palīdzību tiks montētas šīs rekonstruētās XVIII gadsimta beigām raksturīgās angļu tipa lustras. Daļu lustru veidos vācu firma "Moduls", kas ienākusi Rīgā. Tā gatavos lustras citām telpām, kuras nav tik pretenciozas un kuru rekonstrukcija netika uzskatīta par tik maksimāli oriģinālam tuvināmu uzdevumu.

Pie sienām būs gleznas. Gleznas ir interesants piemineklis cilvēka spējām. Savdabīgā pretendentu atlases konkursā par gleznu izgatavošanu "Rīgas nami" izvēlējās Mākslas akadēmijas glezniecības profesoru Andri Začestu, kura pieredze kopiju izgatavošanā ir vērā ņemama un atzīstama, viņa sasniegumi ir ļoti lieli, veidojot pēc melnbaltām fotogrāfijām, pēc citiem gadījuma rakstura portretiem, kas ļauj tuvināt portretisko līdzību zudušajiem oriģināliem, rekonstruējot beigu beigās vēlamo rezultātu. Mākslas akadēmijas 3. kursa students Zigmunds Ozoliņš gatavo interesantas dejojošu moru skulptūras, kuras ieņems savu vietu augšā — muzikantu ložas balkonā. Vēl ir jāizgatavo Lībekas panorāmas kopija, kas ir bijis ļoti liela izmēra darbs — 4,5 m garš, 2,5 m augsts. Tam jāatrod arī piemērota telpa — tā būs blakus Svētku zālei izveidotā Mazā zāle. Arī tai tika vākti materiāli.

Bet, protams, visai pretenciozs ir jautājums, ko īsti atspoguļos Melngalvju nama gleznu rekonstrukcijas programma. Vai tā būs zviedru karaļnama apoteoze vai cariskās Krievijas valdnieku apoteoze? Skaidrs, ka vēsturiskā konjunktūra bija tāda, ka arī Melngalvji šo konjunktūru veikli ķēra, un, tikko valdnieki mainījās, viņi uzreiz pasūtīja lielu portretu, kas atradās pie sienas. Jo bizness un šāda politika bija cieši saistītas lietas. Taču var teikt, ka, ņemot vērā zināmas konsekvences Melngalvju nama atjaunošanas programmā, viss cariskās Krievijas karaļnams netiks dokumentēts šādu vēsturisko portretu kopiju izgatavošanā. Protams, varam apbrīnot Annas Joanovnas portretu, kas darināts ap 1730. gadu un ir vācu izcelsmes gleznotāja Millera darbs, apbrīnot izcilos kokgriezumus, kādi ir bijuši rāmjiem. Arī Aleksandra III portrets, pat tādā gadījumā, ja tas ir Rīgas vācu izcelsmes mākslinieka Zīgmunda 1882. gadā veidots, netiks atjaunots. Jo Zīgmunda kolekcija ir ļoti labi pārstāvēta Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Toties divas Krievijas kronētās personas tur būs. Pēteris I, kam, protams, ir vēsturiska loma Baltijas pievienošanā Krievijai, pozitīva vai negatīva — to mēs paši varam spriest. Bet darbs, kura oriģināls vislabākajā formā un vistuvāk atbilstošs mūsu vēlmēm un prasībām, bija atrodams Tallinas pilsētas muzejā.

Un Ermitāžā esošās Katrīnas II portrets, kurā viņa redzama sēžam uz zirga Briljanta, mākslinieka Vigīlija Ēriksena 1762. gadā darinātā oriģināla kopija tika veidota arī pēc detalizētā oriģināla fotogrāfijām, ko mums Ermitāža laipni piegādāja tieši šāda mērķa izpildīšanai. Glezna, protams, ir gigantiska, 2,20–2,30 metri vertikālajā izmērā, kuram vēl jāpievienojas klāt aptuveni 40 centimetrus platam kokgriezuma rāmim. Šos kokgriezuma rāmjus var redzēt vēsturiskajās fotogrāfijās, kaut vai apcerot bojāgājušo Gustava Ādolfa portretu. Tas ļoti grūti devās rokā, jo Gustava Ādolfa portreta prototipa nav pat Zviedrijā. Man bija iespēja kopā ar Andri Začestu vēlreiz apmeklēt Zviedrijas karaļpilis. Pirms vairākiem gadiem mēs tur bijām ar Imantu Lancmani, Zviedrijas vēstnieks Andreass Adāls uzaicināja mūs lūkot, kā zviedri kopj, glabā, restaurē savas kultūras vērtības. Un tagad, jau mērķtiecīgi dodoties uz šīm pilīm ar nolūku meklēt prototipus Melngalvju nama gleznām, ar vilšanos nācās konstatēt, ka Rīgas G.Ādolfa portreta oriģinālam nav prototipa pašā Zviedrijā. Protams, mēs fotografējām dažādas portreta versijas, kuras varētu kaut kādā veidā ļaut pietuvoties G.Ādolfa fizionomiskajai precizitātei. Tagad top Gustava Ādolfa portrets, tajā viņš redzams zirgā, tur skatāmas arī batālijas, ainavas. Šis valdnieks ir attēlots, vairāk tuvināts pēc melnbaltās fotogrāfijas, kāda ir saglabājusies no Melngalvju nama, un pēc vienas XVIII grafikas, kas visprecīzāk rādīja šo kompozīciju.

Interesanta epizode mūsu pētījumos saistās arī ar viņa meitas karalienes Kristīnes portretu. Darbs, par kuru ir zināms, ka šis ovāls ir izgriezts no kādas bojātas gleznas, lielāka mēroga oriģināla. Protams, grūti noskaidrot, kāds ir bijis šis prototips. Meklējumi Zviedrijā radīja visdažādākās versijas un variantus Kristīnes portretiem. Zviedrija ir bagāta ar Kristīnes portretiem. Oriģināls atradās Zviedrijas vēstniecībā Tallinā, kur tas ir deponēts no Tallinas pilsētas muzeja. Tallinas oriģināls tiks rekonstruēts nevis izgriezumā, kāds bija Rīgā, bet — pilnā augumā, lai atdotu Rīgai, varētu teikt, šāda mēroga un vēriena oriģinālu kopijas veidā.

Kārļa XI portrets it kā vieglāk devās rokā, jo to izdevās atrast Grimsholmā. Andrim Začestam, precizējot vēl dažas portreta studijas, izdevies panākt to, ka samērā īsā laikā šī dekoratīvā, efektīgā XVIII gadsimta sākuma vai XVII gadsimta beigu glezniecība būs mūsu priekšā ļoti taustāmā veidā.

Esam tuvu zāles noformējuma jeb dekoratīvās glezniecības nobeigumam. Paredzēts, ka 5. novembrī komisija pieņems Svētku zāles griestu dekoratīvo gleznojumu, plafonu, kas rekonstruēts pēc melnbaltām fotogrāfijām. A.Začesta piedāvājums plafona rekonstrukcijai bija labākais konkursā. Šis gandrīz 60 kvadrātmetru lielais plafons tiešām būs neredzēta, Latvijas mērogiem jauna monumentālās glezniecības veidojuma piemērs.

Var sacīt, ka Melngalvju nama dvēsele savā ziņā, tā kā nemirstīgajam Kaščejam, ir saraustīta vairākās daļās un izmētāta plašajā pasaulē. Melngalvju nama sudraba kolekcijas otra daļa, kas vācbaltiešu izvesta pirms Otrā pasaules kara, dažādos klejojumos tomēr ir saglabājusies neskarta un tika izstādīta apskatei Rietumvācijas jeb — tagad — apvienotās Vācijas publikai. Domāju, ka varētu būt veiksmīgs politiskās un kultūrpolitiskās sadarbības nolūks mēģinājumā Rīgas jubilejas sakarā 2001. gadā atjaunot, apvienot atkal šo kolekciju Rīgā un eksponēt to savienotā veidā, tātad Rīgas un Vācijas daļu parādīt vai nu vienā kopīgā vitrīnā, vai kopīgā galda klājumā, lai šīs simboliskās divas šķirtās puses būtu Rīgas jubilejas rota.

Tā ir arī viena no domām Melngalvju namā veidot savu turpmāko kultūras darbību tā, lai paralēli būtu iespējams veikt muzejisku ekspozīciju veidošanu, izstāžu darbību, rīkot konferences, iespiest katalogus, grāmatas, apkalpot viesus, tūristus, ikvienu interesentu, kam šis nams ar tā vēsturi, ar romantisko atmosfēru liktos pievilcīgs. Protams, nenoliedzu, ir arī merkantilā politika, merkantilās intereses. Jo tie, kas devuši naudu nama atjaunošanai, vēlēsies to arī saņemt atpakaļ. Tādējādi "Rīgas nami", kas ir šī nama apsaimniekotājs, paredz iznomāt telpas lieliem svētku pasākumiem, konferencēm, reprezentācijai.

Pārdomas Zinātņu akadēmijas goda locekļu saietā Rundālē 1999. gada 4. novembrī

Astronomiskais pulkstenis jau skatāms Melngalvju nama fasādē

No jauna atgūta Rātslaukuma apbūves vizuālā saskaņa ar Rīgas vēsturi. Melngalvju nama komplekss 1999.gada oktobrī

Prof. Ojārs Spārītis — aizrautīgā stāstījumā par atjaunojamo Mengalvju namu

Ieejas durvis Melngalvju nama Svētku zālē. XX gadsimta 20.gados

Visas atjaunotā Melngalvju nama arhitektoniski dekoratīvās un tēlnieciskās kvalitātes ir Latvijas amatnieku darbs:

Neptūna skulptūras modelis — tēlnieks Genādijs Stepanovs;

metālkalumi (ziedošie krūmi) Melngalvju nama fasādē — metālkalējs Zigmārs Rozenbergs, vējrādītājs ar Sv.Jura figūru — metālkalēji Viktors Slabkovskis un Pēteris Korols;

lauvas figūra virs ieejas. Melngalvju namā — tēlnieki Edvīns Krūmiņš un Jānis Rubenis;

meistara Reinkena ciļņa "Dievmāte" kopija — tēlnieks Edvīns Krūmiņš;

Kārļa XII portrets zirgā — Andra Začesta kopija pēc XVIII gs. sākuma zviedru oriģināla;

Sv.Juris cīņā ar pūķi — Melngalvju nama lieveņa skulptūra — tēlniece Ausma Neretniece

Arhitektu biroja "Sestais stils" piedāvātais atjaunojamā Rātsnama vizuālais tēl

Publikācija: Oskars Gerts, Dace Bebre, Viesturs Upenieks — "LV"

Foto: Ojārs Spārītis, Ligita Ieviņa, Viesturs Upeniekss