Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Rātenova ir prāva pilsēta, vakar dabūju to labāk apskatīt. Agrāk arī bombardēta. Ielās daudz ļaužu, redzēju arī kādu latviešu leģionāru. Iebraukuši arī bēgļu vezumi, vairums no Pozenes. Atvaļinājumus uz pilsētu mūsu baterijā vairāk nedod, jo baterijai jābūt aizceļošanas gatavībā. Šī baterija laikam ietilpst vienā bataljonā ar mūsu iepriekšējo Būhas bateriju, tā bija septītā, šī ir astotā baterija.

Arī Vācijā pasts vairs lāgā neiet. Uzrakstīju vēstuli uz iepriekšējo bateriju, bet nezinu, vai aizies un vai atbildi sagaidīšu. Dabūju zināt, ka vairāki zēni, ar kuriem Latvijā biju Spilves baterijā, bijuši pie zenītlielgabaliem Nīderfīnovā un tur vēl palikuši. Vēstules uz turieni vairs neies, tur jau esot fronte.

Rātenova, 1945.gada 10.februāris

Šorīt aizgāja no mūsu bunkura visi vācieši, un mēs jau sākām gatavoties uz plašāku dzīvošanu, tak pēkšņi lika arī mums pāriet dzīvot uz balona sprostvietu. Dienests šodien nenotika. Desmit minūtēs sakrāmēju savas lietiņas un pārgāju uz divdesmit pirmo sprostvietu. Šī sprostvieta arī ir trešajā vadā. Te ir zema vieta, turklāt upe pārplūdusi un bieži līst, tamdēļ visur slapjš. Vienā barakā dzīvojam divu balonu apkalpes, kopā četri vācieši un četri latvieši. Visi friči nav lāga vīri, viens liekas visai kašķīgs. Mēs abi ar garo zēnu kalēja dēlu no Lizuma pagasta arī šeit turamies kopā. Barakai slikts jumts, tek cauri, arī gultā tiek. Citādi dzīvošana šeit nebūtu slikta. Rītu ir svētdiena, bet laiks apmācies, pie lielgabala arī norīkojums var būt. Sliktāk te ir ar apgaismojumu, jāiztiek ar vējlukturi. Pie galda vakaros grūti klāt tikt, tas ir mazs, bet vairāki grib lasīt. Šovakar izspēlēju šaha partiju ar vienu vācieti, drīzi būs jāstāv sardzē — pusotru stundu katru nakti.

Te visapkārt tīra smiltszeme, zemniekiem ražas niecīgas, tāpēc no tiem neko nevar nopirkt. Arī te mēs dzīvojam neliela mežiņa malā, tas ir smalki iztīrīts, sausas malkas nav, tāpēc nolaižam pa zaļam bērzam, lai arī zemnieks lamājas. Citādi būtu jāsalst, no baterijas kurināmo nedod. Citi iztiek ar tām oglēm, ko dzelzceļnieki izmet no lokomotīvju bunkuriem.

Šodien dabūju labāk apskatīt jaunās vāciešu raķešu lidmašīnas. Ātrums gan tām krietns. Uzlidojumu laikā, kad visa debess pilna ar angļu un amerikāņu bumbvedējiem un iznīcinātājiem, šīs lidmašīnas tomēr neparādās. Šeit mūsu baterijas zenītlielgabalu un balonu uzdevums ir sargāt dzelzceļa tiltu un fabrikas. Pie baloniem ir vairāk darbošanās nekā Būhā, jo šajā līdzenumā vienmēr pūš stiprs vējš. Liekas, dzīvīte arī te būs diezgan mierīga, tomēr palikšana ilgāk par kādu mēnesi nav paredzama.

Rātenova, 1945.gada 12.februāris

Svētdien apmācības nenotika, tikai šodien pēcpusdienā bija kājnieku dienests kopā ar vāciešiem, rītdien nebūšot. Līdz ar to mūsu mācības pie divcentimetru zenītlielgabala pagaidām ir izbeigušās. Divcentimetru zenītlielgabalu apkalpēs ielika tikai vāciešus, tos apmācīs, un tad tiem drīzi vajadzēs doties uz fronti ar visiem lielgabaliem. Zēni, kuri apmācīti pie lielgabaliem, nāks uz sprostvietām vāciešu vietā. Rītdien no mūsu sprostvietām divi vācieši ies projām, vietā nāks viens latvietis no zenītlielgabala un viens vācietis — unteroficieris. No šiem vāciešiem, kuri līdz šim bija sprostvietā, tikai viens ir lāga vīrs, citi savā starpā strīdas un plēšas kā eži un, galvenais, tīko viens par otru augstāks būt. Pat ēdienu dalot, tie strīdas katra nieka dēļ. Te nu es pirmoreiz dabūju redzēt, ka arī vāciešu starpā var tik daudz viņu daudzinātā "Kameradschaft" (biedriskuma) trūkt. Viens vācietis ir tādu vēderu uzaudzējis, ka nevar neko daudz kustēt, grib tikai citus rīkot. Sākumā brīnījos, kā no šīs bada normas var tik baigi resns kļūt, bet, kad redzēju, kādus kvantumus sviesta ar baltmaizi viņš ieēd, vairs nebrīnījos. Izrādās, ka tepat, Rātenovā, viņam ir māja un viņš iet bieži atvaļinājumā. Šis jefreitors lielāko daļu tikai sēž pie krāsniņas un nepārtraukti "rauj zobus" (nolaiž vēdergāzes) un vēl tādus, ka, liekas, biksēm vajadzētu būt pilnām. Pie visa var pierast, arī pie šī "kamerāda". Es gan nekad nevēlētos tādā resnumā pieaugt, tad jau labāk vienmēr tādam palikt, kāds tagad esmu, kad seja sāk jau miroņgalvu atgādināt.

Dzīvīte šajā sprostvietā nav necik sliktāka kā Būhā. Pagaidām dzīvojam tikpat mierīgi kā tur. Uz apmācībām jāiet vienlaikus pusei, diviem vāciešiem un diviem latviešiem. Galvenais darbs sprostvietā ir malkas sagādāšana. Te ir jāiztiek ar to kurināmo, ko paši sagādā. Mežā nav atrodams pat sauss zars, tamdēļ laižam tik zemē zaļus alkšņus un bērzus. Celmus apsedzam ar sūnām, lai saimnieks tik drīz neuziet, bet koku tūlīt sazāģējam un dedzinām. Lai ar šādu zaļu malku piesildītu baraku, to sadedzinām lielos daudzumos, bet neko citu tur nevar darīt. Ir jau pavasaris, tomēr pagājušajā naktī uzsniga sniega kārtiņa, kas šodien gandrīz nokusa. Šim vajadzētu būt pēdējam sniegam.

Ar šo uzturu vien izsalkumu grūti apmierināt, bet tiek runāts, ka maizes devu varot vēl samazināt. Te esot sabraukuši ļoti daudz bēgļu, esot grūti tos apgādāt. Varu iedomāties, ka Kurzemē stāvoklis vēl grūtāks. Šodien viens no mūsu sprostvietas pilsētā saticis Kurzemes frontē ievainotu latvieti, kurš tikai janvāra beigās izbraucis no Kurzemes. Šis karavīrs stāstījis par grūto Kurzemes stāvokli. Mēs līdz aiziešanai leģionā varam pašlaik vieglāk padzīvot. Sardzē stāvot, vairs nav daudz jāsalst, gulēšanai pietiek laika. Nekādus laikrakstus neesam dabūjuši, pasts vēl arvien neiet. Saka — tamdēļ, ka Berlīnes pasta kantoris esot sabombardēts. Par fronti tamdēļ arī neko nezinām. Es sāku atcerēties Vaiņodes frontē gūto pieredzi — jo mantu mazāk, jo labāk. Tā kā mugursoma diezgan smaga, būs jāsāk nevajadzīgākās mantas nest kaut kur pie saimniekiem, varbūt izdodas kaut cik maizes iemainīt.

Rātenova, 1945.gada 13.februāris

Atkal ir silts laiks, uzsnigušā sniega kārtiņa nokusa, līst smalks lietus. Pļava, kur atrodas mūsu sprostvietas, ir vēl vairāk applūdusi. Šodien atnāca pie mums dzīvot unteroficieris Gotvalds, kluss, lādzīgs vīrs. Arī latvietis no zenītlielgabala atnāca — kluss lāga zēns. Tak abi mūsu vecie friči ir nejauki. Šodien pēcpusdienā uznāca stiprs vēja grūdiens, kaimiņu sprostvietā norāvās balons. Noraujoties bija noplēsta drošības lente, gāze izgāja, un balons nokrita pilsētā.

Rātenovā un apkārtnē visur raujas ar ierakumu būvēšanu. Ielās un uz ceļiem taisa tanku aizsprostus. Arī no mūsu sprostvietas divi jau bija bunkuru būves darbos, rītu varbūt arī man būs kārta iet. Baterijas karavīrus šovakar pa telefonu uzaicināja brīvprātīgi pieteikties uz fronti — tēvzeme briesmās. Es šajā sprostvietā esmu ātri iedzīvojies, dienas sāks ātri garām skriet.

Rātenova, 1945.gada 15.februāris

Drīzi būs jau divas nedēļas šai baterijā nodzīvotas. Dzīve šeit nebūtu slikta, darba nav daudz, smagākais darbs ir balona ievilkšana ar rokas vinču. Lai balonu simt metrus ievilktu ar rokām, pie šāda uztura ir ko stiepties. Bez tam ievilkšana iznāk gandrīz katru dienu pa reizei vai divām. Trauksmes laikā gan šeit nav tā ārā jāstāv kā pie zenītlielgabala, tomēr pie zenītlielgabala nodzīvotā nedēļa Rātenovā paliks labākās atmiņās, jo tur bija citādi vācieši. Arī Latvijā zenītbaterijās mēs ar pārējiem karavīriem bijām līdzīgi biedri. Tak šīs sprostvietas veči laikam domā citādi. Tie iedomājas mūs par zemākiem, mums jādara visi darbi, un bez tam tie visu laiku bez jēgas vēl lamājas, tā ka reizēm tīri dusmas sanāk uz šiem kroplajiem večiem. Viens ir bijis kontuzēts, tagad puskurls, bet, pārtiku sadalot, vienmēr sev un citiem vāciešiem cenšas iedalīt vairāk. Unteroficieris ir slims ar krītamo kaiti, arī nervi tam galīgi sabrukuši, lēkmēm uznākot, tas nesaprotami kliedz vai raud. Uz mums tas zina tikai pastāvīgi lamāties. Trešais ir ar milzīgu vēderu, pats knapi var kustēt, bet pret mums tas ir visnejaukākais, bļaustās kā dulls.

Rātenovas apkārtne esot nabadzīgākais stūris Vācijā, tā saka pilsētā latviešu bēgļi, tā arī man stāstīja krievu laukstrādnieks. Te pie saimniekiem nevar dabūt ne kartupeļus, ne arī ko iemainīt par drēbēm. Te pat mežā pie barakas ir daudz zaķu un skraida fazāni, bet tos nošaut nedrīkst.

Rātenova, 1945.gada 20.februāris

Ātri aiziet dienas šai purva sprostvietā. Tās ir ļoti līdzīgas cita citai. Ārā laiks arvien vairāk sāk rādīt pavasari. Apnicis ir tikai lietus, mūsu pļava ir vienmēr slapja, upē ūdens nekrītas, bet gan arvien ceļas. Upē velkonīši velk garas liellaivu karavānas. Lido gulbji, un parādījušies lieli meža pīļu bari. Laiks kļuva silts vakar vakarā. Naktī bija jauki sardzē stāvēt, laiks silts, mazliet migla, gaiša mēnesnīca, un koki sāk smaržot... kā kādreiz Dzimtenē.

Rātenova, 1945.gada 21.februāris

Vakar visiem vajadzēja iet uz atutošanu, jo kādam nolaidīgam vīram atrastas utis. Pilsētā satikām kādu vācu kareivi, kas tikai šī mēneša sākumā atstājis Kurzemes fronti. Tātad fronte Kurzemē arī līdz šim turpat vien ir. Man uz mēteļa piedurknes ir Latvijas vairodziņš, tas Vācijā palīdz sastapties ar latviešiem, jo mēs jau privātos nevaram no vāciešiem atšķirt. Arī vakar dabūja mazliet ar latviešiem parunāt. Rātenovā ir visai daudz latviešu, tie strādā fabrikās. Latvietes solījās arī pie mums atnākt. Naktī bija trauksme, uzlaidām arī balonus uz tūkstoš metriem. Rīta pusē sākās vējš un stiprs lietus, baloni bija jānoenkuro.

Visapkārt pilsētas tiek stipri bombardētas, Rātenova jau ilgāku laiku nav bombardēta, var kādu dienu arī tai kārta pienākt. Šai laikā, kad frontē norisinās vēsturiskās izšķirošās kaujas, mēs varam priecāties par katru nodzīvoto dienu. Diezgan grūti bija šīs dienas aizvadīt, kad pastāvīgi jāsajūt izsalkums un jādomā par vēderu. Tak, arī šeit iedzīvojoties, atradām caurumu, kur var ko vēderam dabūt. Šoreiz tie ir tupenīši. (Vārdu — kartupeļi saprot vācieši, tas neder.) Vairāk arī nekas nav vajadzīgs, tagad jau vairākas dienas esam paēduši. Paēdušam ir pavisam cita dūša, sāk rasties vairāk spēks, nogurums un trulā vienaldzība sāk pamazām izzust, gribas vairāk ko darīt, domāt, kustēties. Tagad atkal mūsu baterijā sāk izsniegt atvaļinājumus, tagad arī man būtu prieks aiziet uz pilsētu pastaigāt, sevišķi satikt latvietes.

Tagad mēs nevaram gluži atklāti tupenīšus ēst, ne arī vāciešiem stāstīt, kur tos ņemam. Būtu šeit tādi vācieši kā pie devītā lielgabala, tad gan mēs dzīvotu uz goda, kamēr šī vieta būtu jāatstāj. Pašlaik daudz nebēdājam vairs arī par to, ka varētu uzrauties un dabūt bunkurā sēdēt, šīs dienas, kad izsalkumu vairs nejūtam, ir tā vērtas. Ilgi šeit palikt arī nav vairs paredzams, jo ir jau vairāk nekā pusmēnesis šeit nodzīvots. Tā izteicās arī kāds komandieris — majors, kas nesen mūsu bateriju apmeklēja. Šis vīrs pazīst mūsu Dzimteni, tamdēļ arī par latviešiem tas vairāk interesējas nekā citi šejienes vācieši, kuri domā, ka latvieši no krieviem maz atšķiras.

Rātenova, 1945.gada 25.februāris

Šī nedēļa pagāja vienās gaisa trauksmēs kā dienās, tā naktīs. Vai ik katru dienu laidām balonus pāris reizes uz piecsimt vai tūkstoš metriem. Arī šodien jau baloni vienreiz bija uzlaisti. Vienmēr pāri pārlido lielas angļu formācijas. Visvairāk bombardē Berlīnes drupas, bet vienu dienu sabombardēja arī no mums netālu esošo Štendalu, kurā mēs bijām iebraukuši, ar vilcienu šurpu braucot. Tagad tiek gaidīts uzbrukums arī Rātenovai, sevišķi tiltam, ko arī apsargājam. Naktīs trauksmes laikā vairs nedrīkst gulēt, jābūt ārā pie baloniem. Divcentimetru zenītlielgabali iešot projām, bet šurpu nākšot smagie zenītlielgabali. Tad varbūt mūs atkal apmācīs pie tiem. Pirms pāris dienām atkal samazināja maizes devu, tagad uz četriem simtiem gramu dienā, tāpat pusdienās tikai daži kartupeļi. Tiek runāts, ka drīzi uzturs kļūšot vēl sliktāks. Mēs gan šonedēļ nezinām, kā būtu ar tādu uzturu dzīvot, kopš mēs paši sākām tupenīšus gādāt, esam paēduši. Tāpat ēd vēl dažās sprostvietās.

Arī uz dienestu iznāk iet vai katru dienu, bet visiem uzreiz nav jāiet, dažiem jāpaliek pie baloniem. Pats dienests ir tikai pāris stundas un tiek ņemts pavirši. Stingrākais dienests ir pāris reizes nedēļā atsevišķi SS audzēkņiem, tad mums kadeti stingrāk padresē kājnieku dienestu, lai tas neaizmirstas un nepazustu karavīru stāja. Nesen bija jānodod franču šautenes, vietā saņēmām itāļu mazkalibra karabīnes, tagad ar tām ejam mācībās un stāvam sardzē.

Mūsu sprostvietas unteroficieris mani uzskata par vecāko, es arī labāk pārvaldu vācu valodu nekā citi. Tāpēc man retāk jāiet uz dienestu nakts trauksmēs, kad citiem ārā jāstāv, es varu palikt pie tālruņa. Vinčas motors man interesē, tamdēļ esmu jau iemanījies to ātri iedarbināt un novērst mazākās kļūmes.

Rātenova, 1945.gada 26.februāris

Pasts joprojām iet pavisam slikti vai pat nemaz. Rātenovā dzīvodami, pa šo laiku nevienu latviešu laikrakstu neesam saņēmuši, tie tagad arī laikam vairs neiznāk. No vāciešu laikrakstiem grūti ko saprast, arī tajos nav pat virspavēlniecības ziņojuma.

Aizvakar saņēmām šī gada sākumā iznākušo Latviešu sabiedrisko lietu pārvaldes laikrakstam līdzīgo izdevumu "Sauksme Latviešiem". Tajā ir lasāmi daudzi skaisti vārdi, kurus šeit svešumā un vientulībā tik ļoti gribas dzirdēt. Šīs lapas izsaka jēgu, kamdēļ mēs esam tagad šeit, vācu karavīru rindās. "Nākotnes neatkarīgajai Latvijai jābūt sociālās taisnības valstij" — tie ir pirmie vārdi šajā lapā. Šajās lapās lasītās rindas daudz ko sniedz latvju kareivja garam. Šīs cīņas kulminācijas laikā Vācija cīnās ar tādu mieru un paļāvību, ka vēstulē tam nav līdzīga piemēra. Vācu karavīram blakus iet latvju karavīrs — "Tev, Latvija, bez bailēm un vilcināšanās lai lemta mūsu dzīve un nāve." "Nākotnes Latvija, tā Latvija, ko mēs atjaunosim pēc uzvaras atbrīvotajā tēvzemē, protams, nevar un nedrīkst dzimt no vecās politikas trūdiem, veikaliem, savtības vai gļēvas remdenības un laipošanas. Tai jādzimst no tīra ideālisma, no to tautiešu gara, kam tēvzemes labklājība ir dzīves augstākais likums. Tai jābūt nākotnes sociālās taisnības valstij, tās nākotnes, kas pirkta par tik daudzu krietnu varoņu asinīm un sviedriem" — Alfona Raituma vārdi. Arī tagadējie latviešu bēgļi nav vairs līdzīgi emigrantiem pēc Pirmā pasaules kara, kas apraudāja gan savu zudušo Dzimteni, bet neko tai nevarēja līdzēt. Latviešu bēgļi ir cīnītāji.

Zenta Mauriņa atkārto Raiņa svešumā rakstītās rindas:

Nenogrimt mazajos darbos

Un ikdienā nezaudēt zvaigznes;

Dūmains un putekļains darbs,

Gaišas lai debesis stāv.

Lieluma mērķis tik vien

Sīkumiem nozīmi dod.

Rainis nesagura un izturēja 15 trimdas gadus. Un izturēja tādēļ, ka nezaudēja lieluma mērķi, palika uzticīgs lielajām līnijām, nezaudēja ticību tai brīnumainajai dienai, par kuru teikts:

Tanī dienā nāve riet,

Laiks vairs neiet garām

Saul’ un mēness stāvēs ciet,

Es tik iešu garām.

Šīs rindas palīdz arī man nezaudēt lieluma mērķi, ar šīm rindām mans lieluma mērķis arī kļūst skaidrāks un skaistāks.

Rātenova, 1945.gada 1.marts

Pavasaris kļūst jūtamāks. Cimdi dienā vairs nav jālieto, tie arī beigti, bija jau arī laiks pavasarim nākt. Siltākie un skaistākie ir vakari. Zivīm pašlaik nārsta laiks, pa pāriem līdakas nāk pārplūdušajās pļavās krastmalā gulēt. Mums nav nekādu zvejnieku rīku, sitam zivis ar šauteņu laidnēm, jo šaut nedrīkst. Vakar izdevās divas līdakas nosist, izvārījām ar tupeņiem zivs zupu, arī gaļa tika katram.

Angļi arvien lido pāri, gan dienu, gan nakti. Vienu nakti mēs dabūjām piecas reizes celties un saģērbties — trauksmes sākumā balons jāuzlaiž gaisā, pēc trauksmes jānoenkuro, un tad vēl nāk sardze. Pavasara naktīs tas ir tīrais nieks. Pagājušo nakti angļi lidoja pāri ļoti zemu, kādu bumbu nometa arī Rātenovā.

Rātenova, 1945.gada 5.marts

Kādu dienu sacēlās stiprs ziemeļvējš. Tūlīt arī tas sāka mētāt balonus ar visiem noenkurojumiem. Ledainais vējš, kas ilga tikai diennakti, pavasari pārvērta atkal ziemā un sabojāja daudzus balonus. Arī viens no mūsu baloniem neizturēja un bija jāiztukšo. Tikai šodien to piepildījām no jauna. Vakar bija uzsnidzis arī sniegs, bet līdz vakaram nokusa.

Arī sodien pūš vēl ziemeļvējš, bet saule dienu iesilda atkal siltu. Naktī uzsalušais ledus tomēr nepaspēj nokust.

Vakar agri rītā no mūsu baterijas aizbrauca projām deviņas divcentimetru zenītlielgabalu apkalpes, arī no mūsu sprostvietas viens zēns aizbrauca. Teica, ka braucot uz Berlīni. Viņa vietā vakar atnāca cits. Vakar SS audzēkņiem bija dienests. Mūs komandēja lielīgais kadets, gadījās vēl viens lielīgs leitnants un lika mums, gāzmaskās soļojot, dziedāt. Šodien atkal bijām pēcpusdienā kājnieku dienestā. No zēniem tiku dzirdējis, ka pie mums ieradīšoties sakaru virsnieks no latviešu leģiona un mēs varēšot brīvprātīgi pieteikties leģionā. Mūsu baterijai nākšot rītdien jauni baloni klāt no Nīderfīnovas. Šeit nu mums atkal ir jāsāk par vēderu domāt, jo tupeņi vairs nenāk klāt. Vienu vakaru viens zēns aizgājis pēc tupeņiem, atnāca atpakaļ tukšā, turklāt vēl pazaudējis mugursomu, tā kritusi policista nagos ar visiem tupeņiem, pats knapi paspējis izmukt. Nu tagad tas gudro, kāds sods nāks. Tik nejauki friči arī vēl nebija redzēti, kādi ir pie mums. Lādzīgākais ir unteroficieris. Pārējie — viens skaudīgs, otrs blēdis un šmaucējs, mūsu karabiedri gan tie nav. Arī savā starpā viņi plēšas kā eži. Katru kumosu, ko mēs apēdam, viņi pavada ar garu runāšanu un lamāšanos, par tupeņiem mūs visu laiku lamā un grib iegāzt. No pārtikas normas, ko saņemam, viņi sev vienmēr iedala vairāk. Paši arī ar normu nedzīvo, bet saņem no mājām klāt. Tādi, lūk, ir šie sasodītie friči, ar kuriem mums še kopā iznācis dzīvot. Varbūt, jauniem baloniem klāt nākot, varēs tikt projām.

Naktī sardzē stāvot, vienīgais, ko var darīt, ir — domāt. Domas šeit neklīst nekur citur kā tikai uz Dzimteni. Cik gan netiek domāts gan par pagājušo dzīvi, gan priekšāstāvošo. Tās pašas domas ir, arī guļot bez miega, un aizmiegot sapnis tevi aiznes Dzimtenē starp piederīgiem un paziņām. Tad pārliecība kļūst aizvien skaidrāka — Dzimtenē ir jaatgriežas, tur ir mana vieta un nekur citur. Bet esmu karavīrs, un priekšā vēl ir smagas cīņas.

Rātenova, 1945.gada 8.marts

Atmiņā paliks vēl viena lieta, ar ko izceļas Vācija. Ļoti daudz bērnu kā laukos, tā pilsētās. Lauku mājā to ir vienmēr vairāk nekā pieaugušo. Pilsētās ielas pārpildītas ar bērnu ratiņiem. Tur jābrīnās, kā tas nākas, kad vīrieši jau sešus gadus prom? Tas norāda, ka vācu tauta neiznīks, šī kara laikā sāk augt karavīri nākamajam karam. Derētu arī latviešiem par to vairāk padomāt. Bez tam ja salīdzina uzturu Latvijā un Vācijā. Latvijā ēda olas tā kā tagad šeit kartupeļus. Bet par to es nemaz nedomāju, kā lielākais gardums stāv prātā sausa maizīte. Maniem latvju karabiedriem šis laiks vēl grūtāks, viņi pastāvīgi runā par ēšanu mājās, dzeršanu, ballēšanu un meitās iešanu. Man tur ir mazāk ko atcerēties, tamdēļ vieglāk šo laiku pārdzīvot. Ir mums jau pusgads karavīru dzīvē aizvadīts, man būs jau septiņi mēneši. Šis viss laiks ir izšķirīgs Otrā pasaules kara posms, arī tagad katra diena nes ko jaunu. Mums aizmugurē dzīvojot, dienas vēl ātri garām skrien. Tomēr arī šeit frontes notikumi arvien vairāk sāk rādīt savu iespaidu. Visur būvē nocietinājumus un gatavojas cīņām. Vāciešiem pienāk dažādas slepenas pavēles. Mums tagad bieži jāiet uz apmācībām. Apmācībās arī prieks redzēt, kā latvju zēniem iedzen stāju un saliedē ciešā, brašā vienībā. Tagad daudz apmāca ar gāzmaskām, vingrina tuvcīņām. Vakar bija darba dienests, lādējām no liellaivas kaut kur no piefrontes atvestos balonus un to piederumus. Šie baloni nāk no Frankfurtes pie Oderas. Viņus gan laikam neuzstādīs, jo nav kareivju, kas apkalpo. Krāmējām tos rindās kādas fabrikas sētā, tāpat arī starmetējus. Laiks arvien vēl pieturas vēss, naktīs uzsalst. Vakar pirmo reizi nogranda pērkons, laikam vajadzētu palikt siltākam. Līdz ar pirmo pērkona grāvienu vakar arī zibens iespēra kādam balonam mūsu vadā. Tas eksplodēja un degdams nogāzās. Bet tagad tā nav liela nelaime, balonu pietiek, būtu bijušas tik apkalpes. Šodien vienai daļai priekšpusdienā bija gāzmasku apskate, man laikam pēcpusdienā vajadzēs iet.

Tagad ar katru dienu un nakti angļi bombardē stiprāk un stiprāk. Vakar naktī zemlidojumā drāzās angļi divas reizes pāri. Raķetes mezdami un uguņodami, tie bombardē arvien drošāk, zenītartilērija un starmetēji ir bezspēcīgi, par baloniem nav ko runāt. Vakar naktī mūsu baterija vairs pat nestartēja, jo sāk pietrūkt benzīna, ar ko balonus atpakaļ ievilkt. Nav arī cerību, ka to kaut kur vairs dabūs. Tās tomēr vēl nebūs mums kara beigas, karš arvien turpinās. Esmu dzirdējis, ka jaunās vācu raķešu lidmašīnas, kuras milzīgā ātrumā te drāžas ik dienas, ejot ar jaunu degvielu. Šo karu gan laikam tās vairs nespēs iespaidot, bet tas būs milzīgs sasniegums tehnikai pēc šī kara.

Rātenova, 1945.gada 11.marts

Beidzot ir atkal sācis dienvidu vējš pūst, tamdēļ šodien ārā pavisam silti. Vēl dažas tādas dienas, tad jau vajadzētu sākt kokiem plaukt. Zemnieki jau labi sen ķērušies pie aršanas un ecēšanas. Mums dienas aiziet vienmuļi. Strādājam šo to pa sprostvietu, ņemamies ar baloniem, ejam uz mācībām vai darbā. Neko jaunu daudz mums tur nemāca, arvien vēl visvairāk ņemamies ar gāzmaskām. Šodien svētdiena, tak priekšpusdienā atkal bija apmācības. Arī svētdienas pēcpusdiena nav brīva. Nekādus atvaļinājumus mums nedod, iziet nekur nevaram. Šajā baterijā vācieši mūs neuzskata par sev līdzīgim, kā tas bija līdz šim citur. Tā tas ir, sākot ar baterijas šefu un beidzot visās sprostvietās. Arī mums katru dienu vairāk kasīšanās iznāk ar šiem nejaukajiem večiem. Ar katru dienu tie kļūst nejaukāki, un mums rodas lielāks naids pret tiem. Kartupeļus vārīt viņi mums vairs neatļauj. To varam izdarīt tikai naktīs. Tik nejauki friči ir palikuši, laikam savu galu paredzēdami. Tagad, kad krievi ir tālu Vācijā iegājuši, vācieši arī beidzot ir dabūjuši ar tiem kārtīgi iepazīties. Baterijas šefs vienu dienu izdeva uzsaukumu karavīriem, kurā bija publicēti fakti par boļševiku pastrādātajām neģēlībām ar vācu sievietēm, uzsaukums aicināja karavīrus uz atriebību. Ko nu tas vairs līdz, šitie friči sākuši jau kaut ko citu domāt, tagad viņi saka — labāk lai nākot angļi. Šāds stāvoklis ilgi vairs nevar vilkties.

Pa pastu sarakstīties tikpat kā nav iespējams, tamdēļ arī mums nav nekādu sakaru ar pārējiem latviešiem. Par mūsu ieskaitīšanu leģionā vairs nekas nav dzirdams, varbūt tā vairs nebūs vajadzīga, nebūtu jau mums slikti šeit pie baloniem palikt. Pie garlaicības ir jau pierasts, te gulēšana dabū savu tiesu. Gulēt ejam līdz ar tumsu. Mani karabiedri runā daudz par atgriešanos Dzimtenē, viņiem tad viens ceļš — uz tēva mājām. Kādas tēva mājas mani gaida, kāds būs mans ceļš Dzimtenē? Par to bieži domāju vientuļajās stundās, lai gan tas karavīram nenāktos, jo tam rītdienas nav.

Turpinājums — seko

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Publikācijas redaktors —

Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors