Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

Inga Bite-Perceva. “Tiesas nolēmuma saturs un prasījuma robežas administratīvajā procesā”

Tiesas nolēmumus tradicionāli iedala lēmumos un spriedumos. Administratīvā procesa likuma 246.panta pirmā daļa noteic, ka tiesas nolēmumu, ar kuru lietu izspriež pēc būtības, taisa tiesas sprieduma veidā un pasludina Latvijas tautas vārdā. Pasludināt spriedumu Latvijas tautas vārdā izvēlēts, jo atbildētājs administratīvajā lietā parasti ir Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona vai kāda no atvasinātām publisko tiesību juridiskām personām, tāpēc sprieduma pasludināšana valsts vārdā nebūtu piemērota – valsts vārdā tiktu pasludināts spriedums pret valsti. Loģiski, ka par prettiesisku rīcību valsts gūst nosodījumu no tautas, nevis pati no sevis.

Saskaņā ar APL 285.panta pirmo daļu tiesas nolēmumu, ar kuru lieta netiek izspriesta pēc būtības, pieņem lēmuma veidā. Ar lēmumiem parasti tiek izlemti procesuālas dabas jautājumi, neskarot strīda priekšmetu pēc būtības. Izņēmums varētu būt tiesas lēmums par pagaidu noregulējuma piemērošanu, jo saskaņā ar administratīvo tiesu nostabilizējušos praksi, lai izlemtu jautājumu par pagaidu noregulējuma piemērošanu, tiesai ir tiesības un pienākums “ieskatīties lietas būtībā” un konstatēt prasījuma pirmšķietamo pamatotību vai, gluži pretēji, nepamatotību. Šāda pieeja vēlāk nostiprināta arī Administratīvā procesa likumā.

Tiesas spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam ar materiālo un procesuālo tiesību normām un apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā. Tiesa spriedumu drīkst pamatot tikai ar tādiem apstākļiem, par kuriem administratīvā procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja mutvārdos vai rakstveidā izteikt savu viedokli.

Kristīne Jaunzeme. “Struktūrfondu projekta iesniedzēja subjektīvās tiesības”

Subjektīvo tiesību priekšnoteikums ir principiāla nostādne, ka konkrētais pilsonis pats var prasīt, lai tiek izpildīts tas, ko viņam garantē valsts objektīvās tiesības. Objektīvās tiesības nosaka tiesību un pienākumu saturu, kas attiecībā uz individuāli noteiktu personu materializējas tās subjektīvajās tiesībās. Ja valsts piemēro tiesību priekšrakstus attiecībā uz atsevišķu personu, tad demokrātiskā un tiesiskā valstī tas vienmēr rada personas tiesības uz savu likumīgo tiesību un interešu aizsardzību. Subjektīvās tiesības ir tiesību subjektam no objektīvām tiesībām piešķirts tiesisks pilnvarojums jeb tiesiska iespēja, ko tas var izlietot savās interesēs un aizstāvēt ar tiesiskiem līdzekļiem.

Raksta mērķis ir analizēt Eiropas Savienības struktūrfondu projekta iesniedzēja subjektīvo tiesību saturu nacionālā regulējuma ietvaros, iesniedzot struktūrfonda projekta iesniegumu projektam nepieciešamā finansējuma saņemšanai no struktūrfonda.

Andrejs Voroncovs. “Augstākās tiesas plēnuma lēmumi mūsdienu Latvijas tiesību sistēmā”

Taisnīguma princips, kas nostiprināts Latvijas Republikas Satversmē, jo izriet no tās 1.panta, prasa, lai līdzīgi gadījumi tiktu izspriesti līdzīgi. Tāpat Satversmes 91.pantā ietvertais konstitucionālais vienlīdzīguma princips noteic, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”. Tas savukārt uzliek tiesām par pienākumu veidot vienveidīgu praksi attiecībā uz līdzīgajām lietām, tai skaitā vienveidīgi piemērot tiesību normas.

Pirms 2002.gada 31.oktobra grozījumiem likuma “Par tiesu varu” 49.panta otrajā daļā, kuri stājās spēkā 2003.gada 1.janvārī, vadošā loma vienveidīgas prakses, tai skaitā likumu skaidrošanas, jomā bija Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma lēmumiem. To lielā mērā noteica šo plēnuma lēmumu saistošais raksturs, jo iepriekšminētā likuma “Par tiesu varu” 49.panta otrā daļa paredzēja Augstākās tiesas plēnuma kompetenci pieņemt tiesām saistošus skaidrojumus par likumu piemērošanu.

Tagad Augstākās tiesas plēnuma kompetencē saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 49.panta otro daļu paliek aktuālo tiesību normu interpretācijas jautājumu apspriešana. Jāpiebilst, ka Augstākās tiesas plēnums nav pieņēmis nevienu lēmumu attiecībā uz aktuālajiem tiesību normu interpretācijas jautājumiem pēc grozījumu izdarīšanas likumā “Par tiesu varu”.

“Jurista Vārda” redakcija