1992.gada 10.novembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Atsākam mūsu sēdi. Lūdzu par procedūru, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Ir izveidojusies situācija, kuru mēs jau prognozējām šorīt no rīta, ka būs objektīvi apstākļi, kuri neļaus šodien izskatīt nākamā gada budžeta koncepciju. Šie objektīvie apstākļi ir tādi, ka Godmaņa kungu steidzami izsauca un viņam bija jāaizbrauc. Viņš ļoti lūdza koncepcijas izskatīšanu pārcelt uz rītdienu kā otro darba kārtības jautājumu, tas ir, pēc viņa atskaites par apgādes uzlabošanu ar pārtikas produktiem. Tādējādi es lūgtu šādu Godmaņa kunga lūgumu un arī mūsu Budžeta komisijas lūgumu atbalstīt, minēto jautājumu šodien izslēdzot no darba kārtības un iekļaujot to rīt kā otro darba kārtības jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par tām detaļām lemsim rīt no rīta, bet šodien pieņemsim zināšanai Godmaņa kunga un Ozola kunga vienošanos.

Lūdzu, Šķēles kungs! Kolēģi, diemžēl man arī jāiet pie citiem darbiem. Es tikai gribēju ievadīt mūsu apspriešanas turpinājumu un lūgt tālāk vadīt Birkava kungu. Bet es vienkārši varbūt vēlreiz publiski atgādināšu mūsu norunu šeit, proti, jautājumus uzdod deputāti: Freimanis, Lucāns un Berķis. Cilinska kungs uzstāsies ar repliku. Debatēs ir pierakstījušies Čepānis un Seleckis, Godmanis ir prom, bet deputāts Kinna un arī deputāts Kehris pamatoti izteica piezīmi, ka pēc informācijas debates neklātos rīkot. Un mēs nolēmām, ka šo jautājumu izlemsim pēc tam, kad deputāti būs uzdevuši jautājumus. Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamais Šķēles kungs! Es jūs ļoti lūdzu nosaukt mums tikai divus skaitļus gadījumā, ja tā vai citādi šī informācija būtu paslīdējusi garām vai pazudusi faktu plūsmā. Tātad – kāda bruto naudas summa no iedzīvotājiem maizes sadārdzinājuma dēļ ir iekasēta koncernā “Latvijas labība”? Tas būtu pirmais skaitlis, ko lūdzu nosaukt skaidri un gaiši.

Un otrais: kāda daļa no šiem līdzekļiem šajā pašā laika periodā ir izlietota izmaksās reālai sadārdzinājuma segšanai? Lūdzu šos divus skaitļus!

A.Šķēle: Pirmkārt, ar diviem skaitļiem to nevar atbildēt, jo tad ir jānosauc apmēram četri skaitļi, tā kā ir lietotas divas paralēlas metodes. Viena lieta ir maizes vairumtirdzniecības stabilizācijas fonds, kura kopējā augstākā summa bijusi 262 miljoni rubļu. Šī summa bija uzkrāta un pēc tam iztērēta. Tā ir viena lieta. Tātad minētā summa bija paņemta no iedzīvotājiem un arī atdota atpakaļ.

J.Freimanis: Tātad 234 miljoni paņemti un iztērēti.

A.Šķēle: 262 miljoni paņemti atpakaļ un atdoti piemaksājot. Un otra lieta: apgrozījuma līdzekļu radīšanai pārcenošanas rezultātā iegūtā summa – 780 miljoni. Šie 780 miljoni rubļu, kas radīti pārcenošanas rezultātā, ļāvuši palielināt apgrozījuma līdzekļus, ļāvuši neņemt Latvijas Bankā tik lielu kredītu īpatsvaru par 86 vai 100 procentiem. Tādējādi faktiski caur šo apgrozības līdzekļu masu iedzīvotājiem maize šodien ir lētāka nekā tad, ja būtu paņemts bankas kredīts. Es jau teicu to summu – aptuveni seši rubļi uz 850 gramu maizes kukulīti.

J.Freimanis: Šķēles kungs, jūs gribat teikt, ka šie 760 miljoni ir tikuši atdoti vai arī tiek pašlaik atdoti? Tā jūs gribat teikt?

A.Šķēle: Jā, tie tiek atdoti procesā.

J.Freimanis: Un kad jūs tos atdosit?

A.Šķēle: Redziet, bankas kredīts ir paņemts uz gadu. Un šī gada laikā tā summa – 780 miljoni –, kas netika tagad paņemta no bankas, faktiski tiek atdota. Bet tās atdošanas tempa pozitīvā nozīme tomēr ir lielāka. Tādēļ jau šodien vēlreiz atkārtoju, ka maize maksā lētāk nekā pēc Valsts kontroles priekšlikuma. Esmu gatavs parādīt visus grafikus un aprēķinus.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, pēc tam – Berķa kungs. Lucāna kungu zālē neredzu. Berķa kungs, lūdzu!

A.Berķis: Tātad ir skaidrs viens: ja gribam, lai maize būtu lētāka vai maizes cena tiktu iesaldēta, tad vai nu mums jādabū aizdevums no bankas, vai jādabū aizdevums kaut kur no ārpuses, vai jāatrod līdzekļi budžetā. Es gribu, lai jūs pasacītu, cik liela summa būs vajadzīga, ja mēs maizes cenas iesaldēsim? Cik liels tādā gadījumā izveidosies šis deficīts, sacīsim, līdz maijam?

A.Šķēle: Es sapratu, Berķa kungs, un varu jums parādīt shēmu, kuru uztaisīju pārtraukumā. Ja šodien mēs iesaldējam maizes cenu, tad, redziet, negatīvais pieaugums līdz maijam var sasniegt aptuveni 700 miljonus rubļu. Tātad, ja šeit tiek iesaldēta cena, tad šeit parādās vajadzība.

A.Berķis: Vārdu sakot, mūsu jautājums ir tāds: vai mēs…

A.Šķēle: Tas ir uz rudzu maizi, es atvainojos, tikai uz rudzu maizi. Nav runas par kviešiem.

A.Berķis: Un cik tad kopējais, ja rēķina ar kviešiem?

A.Šķēle: Es domāju – virs miljarda.

A.Berķis: Cik, cik?

A.Šķēle: Es domāju, ka virs miljarda.

A.Berķis: Bet tik precīzu aprēķinu vēl šodien nav?

A.Šķēle: Un rudzu maizei – 700 miljoni.

A.Berķis: Tātad es gribu, lai jūs precizējat: ja mēs iesaldējam maizes cenas, tad šādā gadījumā līdzekļi jādabū vai nu no bankas, vai arī tie jāatrod budžetā, vai jāsamazina bankas kredīta procenti?

A.Šķēle: Pilnīgi pareizi. Ir jāatrod cits finansēšanas avots – vai tas ir budžets, vai tie ir bankas atrēķināti kredīti, palētināti kredīti…

A.Berķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds replikai Cilinska kungam.

E.Cilinskis: Tā kā mēs šo jautājumu kopā ar valsts inspekciju vakar skatījām arī frakcijā “Satversme”, radās vēl viena problēma. Proti, tā kā nav noliedzams šis darbs, ko Valsts kontrole tomēr ir izdarījusi, mums jāatceras, ka faktiski šobrīd strādā reāli tikai daži darbinieki. Un pat tie pēdējie trīs cilvēki, kurus šeit pieņēmām darbā, faktiski vēl nestrādā, jo viņiem nav apstiprināta attiecīga alga. Un tāpēc es gribētu vērst gan Augstākās padomes Budžeta komisijas, gan arī valdības uzmanību uz to, ka būtu nepieciešams tomēr nodrošināt iespēju Valsts kontrolei vistuvākajā laikā finansēt visas nepieciešamās 30 štata vietas, lai tā savu darbu varētu turpināt sekmīgāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, kā jau vienojāmies, debates par informāciju mēs neatklāsim. Tātad jautājums ir izdebatēts, pareizāk – esam informēti, jautājumi ir uzdoti. Un līdz ar to mēs šā jautājuma apspriešanu varam beigt. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums – par grozījumiem likumā “Par apgrozījuma nodokli”. Lūdzu referentu tribīnē! Kodoliņa kungs, lūdzu!

No zāles: Runās Andrējeva – finansu ministra vietniece.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Andrējeva, finansu ministra vietniece: Cienījamie deputāti, valdība ierosina papildināt Latvijas Republikas Augstākās padomes šā gada 10.jūlija lēmumu “Par Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1991.gada 18.decembra likumā “Par apgrozījuma nodokli”” spēkā stāšanās kārtību un iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanu” ar šādu 4.punktu: noteikt, ka ar apgrozījuma nodokli līdz atsevišķa lēmuma pieņemšanai netiek aplikta dzīvokļa izīrēšana un komunālie pakalpojumi iedzīvotājiem, izņemot maksu par elektroenerģiju un telefonu (tas ir saistīts ar siltumenerģijas sadārdzinājumu), lai iedzīvotājiem nevajadzētu papildus maksāt 12 procentus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus, godātie kolēģi! Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Cienījamā Andrējevas kundze! Sakiet, lūdzu, kā šī visnotaļ pareizā nodokļu atlaide ietekmēs budžetu? Vai nebūs jāceļ nodokļu pamatlikme, kas mums patlaban ir 12 procenti?

V.Andrējeva: Nē, budžetu neiespaidos tāpēc, ka tā ir tikai, sākot ar 1.novembri. Tad bija īres jaunās likmes – 40 rubļi par 20 kvadrātmetriem. Un budžetā vēl nebija paredzēts tik lielas summas aplikt ar nodokli.

I.Ēlerts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Bukas kungs jautā. Lūdzu. Godātie kolēģi, mazliet taupīsim laiku, ja zinām, ka būs jājautā, nāksim tuvāk mikrofonam.

Lūdzu, Bukas kungs!

S.Buka: */Andrējevas kundze! Vai jums neliekas, ka valdībai būtu vajadzējis daudz plašāk izskatīt visus iespējamos atlaižu variantus, vai arī otrādi – šajos likumos pašreiz esošās atlaides izmainīt? Starp citu, mēs ļoti labi zinām, ka Rīgas Zooloģiskais dārzs un Rīgas cirks maksā apgrozījuma nodokli, kaut gan atrodas briesmīgā finansu stāvoklī un praktiski mirst nost. Vai jums neliekas, ka mums būtu jāapkopo visas šodienas aktuālās problēmas un tikai pēc tam jāiesniedz ne vairs atsevišķas izmaiņas, bet visas nepieciešamās izmaiņas kopā šajos likumos?/

V.Andrējeva: Paldies. Es atbildēšu, ka nē, šīs izmaiņas ir saistītas tikai ar to Ministru padomes lēmumu, kurš ir pieņemts ar 1.novembri tieši sakarā ar siltuma enerģiju. Tur nebija laika ilgi domāt. Lēmums tika parakstīts burtiski divu dienu laikā, un tāpēc tikai šīs izmaiņas te ir liktas priekšā. Es pilnīgi piekrītu, ka varbūt vajadzēja ieviest vēl citus grozījumus. Bet šie nevar gaidīt, tāpēc mēs pat ierosinātu, cienījamie deputāti, pieņemt to ar 1.novembri.

Priekšsēdētājs: Vai jautātāju vairs nav? Felsa kungs, lūdzu!

A.Felss: Cienītā kundze, sakiet, vai mēs tuvākajā laikā arī no Finansu ministrijas puses vēl redzēsim kādas izmaiņas šajā jautājumā vai ne?

V.Andrējeva: Jūs domājat apgrozījuma nodoklī?

A.Felss: Jā, apgrozījuma nodoklī.

V.Andrējeva: Man grūti pateikt. Sakarā ar to, ka Finansu ministrija pārņem savā pārziņā nodokļus, varbūt būs vēl grozījumi. Tā kā Bukas kungs ierosina par Rīgas Zooloģisko dārzu, mēs izskatīsim. Man šodien grūti pateikt, pagaidām mēs neko neierosinām.

A.Felss: Un vai jūs tuvākajā laikā nedomājat, ka būtu nepieciešams izskatīt arī jautājumu par dubulto aplikšanu ar apgrozījuma nodokli?

V.Andrējeva: Jā, varbūt.

A.Felss: Un vēlējums – lai jūs to izdarītu iespējami ātrāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, vairāk jautājumu nav. Vai kāds ir pierakstījies debatēs? Debatēs tomēr ir… Kodoliņa kungs acīmredzot runās komisijas vārdā.

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Ekonomikas komisija izskatīja valdības iesniegto lēmuma projektu un to atbalstīja. Vienīgais – mums radās zināms priekšlikums, proti, šeit ir, ka līdz atsevišķa lēmuma pieņemšanai. Ekonomikas komisija uzskatīja, ka ir lietderīgi šeit jau noteikt datumu. Un mūsu viedoklis būtu, ka šis lēmums darbojas līdz 1993.gada 1.maijam, tātad līdz apkures sezonas beigām.

Otrām kārtām jāsaka, ka es saņēmu priekšlikumu no Juridiskās pārvaldes, kura uzskata, ka ir nepieciešams noteikt, ar kuru datumu lēmums stājas spēkā, lai zinātu precīzi, no kura laika šis rēķins būtu taisāms. Šeit ir divi varianti: vai nu lēmums stājas spēkā ar 1.novembri (un tātad par novembri), vai lēmums stājas spēkā ar 1.oktobri un tādā gadījumā ir nepieciešams pārrēķins. Konsultējoties ar kolēģiem no komisijas, mēs uzskatām, ka tomēr būtu pareizāk noteikt, ka lēmums stājas spēkā ar 1.novembri, lai neradītu sarežģījumus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, tātad komisija lēmuma projektā mums ierosina vārdus “līdz atsevišķa lēmuma pieņemšanai” nomainīt ar termiņu – “līdz 1993.gada 1.maijam”.

A.Kodoliņš: Un pievienot 2.punku, ka…

Priekšsēdētājs: Un pievienot 2.punktu, ka šis lēmums stājas spēkā ar 1.novembri. Vai ir nepieciešamība balsot? Vai nav nepieciešamības? Tādā gadījumā varam balsot. Un, tā kā tas ir lēmums, tā pieņemšanai mums ir vajadzīga 61 balss. Es lūgtu deputātus reģistrēties, lai zinātu, kā rīkoties.

Reģistrācijas režīmu! Lūdzu, reģistrēsimies. Vai visi deputāti reģistrējušies? Lūdzu rezultātu: 62 deputāti.

Ozola kungs, lūdzu jūsu priekšlikumu!

I.Ozols: Ja mēs palūgtu Dineviča kungu un Čebotarenokas kundzi palikt šeit, varbūt tad varam 61 balsi kaut kādā veidā dabūt.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Cienījamie deputāti! Kamēr gaidām kvorumu, vai tomēr ir pareizi rakstīt, ka šis lēmums stājas spēkā ar 1.novembri? Tas ir atpakaļejošs spēkā stāšanās datums. Vai nebūtu pareizāk rakstīt, ka šis nodokļu atvieglojums ir jeb dzīvokļa izīrēšana un komunālie pakalpojumi netiek aplikti, sākot ar 1.novembri? Bet spēkā acīmredzot tas stātos parastā kārtībā. Lūdzu juristu…

Priekšsēdētājs: Katrā ziņā jūsu priekšlikums ir pieņemams, bet tas nav noformulēts rakstveidā. Un principiālu domstarpību nevienam deputātam acīmredzot par to nav. Es domāju, godātie kolēģi, tiešām, kamēr vēl gaidīsim, ka ienāks kāds deputāts, lai būtu kvorums, vienkārši lūgsim Kodoliņa kungu formulēt šo domu, jo te nekādas problēmas nevar rasties. Vai ne? Ēlerta kungs ir ļoti precīzi aizrādījis, ka nebūtu pareizi, ja mēs šodien pieņemam lēmumu, kam jāstājas spēkā jau aizvakar.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Es domāju, ka formulējums varētu būt šajā pašā 4.punktā, proti, noteikt, ka ar apgrozījuma nodokli no 1992.gada 1.novembra līdz 1993.gada 1.maijam netiek aplikti un tālāk kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu, kolēģi?

No zāles: Nav.

Priekšsēdētājs: Tātad balsošanas režīms. Lūdzu, balsosim. Lūdzu, godātie kolēģi, jautājums ļoti svarīgs. Deputātu ir ļoti maz. Preinberga kungs, jūs nobalsojāt? Divas balsis papildus “par”. Lūdzu rezultātu: par – 71, pret – 1, atturas – 1. Lēmums pieņemts.

Tātad budžeta koncepcija kārtējo reizi tiek noņemta. Un nākamais darba kārtības jautājums – grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā un Labošanas darbu kodeksā.

Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Paskaidroju, ka nebijām paredzējuši, ka Ozola kungs noņems darba kārtības punktu par budžeta koncepciju. Līdz ar to departamenta direktors pašreiz ir ceļā uz šejieni, jo es viņam piezvanīju, ka darba kārtība ir grozīta.

Priekšsēdētājs: Silāra kungs, tātad jūs uzskatītu par iespējamu šo jautājumu skatīt pēc nākamā jautājuma?

I.Silārs: Jā, tā kā departamenta direktors pašreiz ir ceļā. Mums tiešām darba kārtības grozīšana bija pārsteigums. Mēs jau nevarējām departamenta direktoram likt sēdēt un gaidīt visu dienu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem nav iebildumu? Nav. Par zvērinātiem revidentiem – nākamais darba kārtības jautājums. Godātie kolēģi, referents par zvērinātiem revidentiem… Ozola kungs, man jums tagad būs jāizsaka aizrādījums. Jūs tā esat sajaucis darba kārtību, ka rezultātā mēs nevaram izskatīt tik daudzus citus jautājumus.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Neatbalstot manu priekšlikumu, faktiski jau jūs esat sajaukuši darba kārtību, jo es jau ierosināju tā, kā Prezidijs nolēma, proti, lai šodien būtu trešais darba kārtības jautājums. To noraidīja, un rezultāti ir.

Priekšsēdētājs: Situāciju glābj deputāts Freimanis. Viņš nāks tribīnē ar astoto darba kārtības jautājumu, ja? Freimaņa kungs, es atvainojos, paldies jums par situācijas izpratni. Krastiņa kungs kāpj tribīnē, lai ziņotu par zvērinātiem revidentiem.

E.Krastiņš: Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Negaidītie grozījumi darba kārtībā mani nedaudz samulsināja. Tātad es lūgtu jūs paņemt 225.dokumentu, kurš ir Ekonomikas komisijas darba grupas pārraudzībā. Šī grupa gatavoja grāmatvedības likumus un sagatavoja otro lasījumu likumam par zvērinātiem revidentiem. Tā kā šā likuma pirmais lasījums ir noticis visai sen, es gribētu jūs nedaudz informēt par to, kas šajā laikā ir izdarīts. Turklāt pirmajā lasījumā attiecīgais likums tika pieņemts ar nosaukumu “Par auditoru darbību”. Taču, tā kā akciju sabiedrību likumā, likumos par grāmatvedību un likumā “Par uzņēmējdarbību” visur ir lietots termins “zvērināti revidenti”, arī darba grupa piedāvāja grozīt šā likuma nosaukumu.

Tajā laika posmā, kas pagājis kopš pirmā lasījuma, sakarā ar tiem mūsu jau pieņemtajiem likumiem par grāmatvedību ir radušās ļoti daudzas izmaiņas šā likuma pirmā lasījuma tekstā. Ir mainīts arī pantu sakārtojums, kā arī šā likuma prasības ir saskaņotas ar Eiropas Kopienas direktīvām, kas attiecas uz revidentu darbību. Šīs izmaiņas varbūt redakcionāli ir diezgan lielas, taču būtiskākās vadlīnijas, kas bija likumā “Par auditoru darbību”, ir saglabātas, vienīgi pamatā saskaņojot tās ar šiem jau pieņemtajiem mūsu likumiem par grāmatvedību un Eiropas Kopienas, kā jau teicu, attiecīgo direktīvu.

Tā kā pēc pirmā lasījuma pie manis nekādi deputātu priekšlikumi nav nonākuši, mēs varētu varbūt tagad izskatīt pa pantiem vai kādu konkrētu priekšlikumu par kādu pantu grozīšanu tajā kārtībā, kā tas ir noteikts.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, lūdzu!

L.Muciņš: Vai deputāta Muciņa priekšlikums, ka pēc pirmā lasījuma likumu vajadzētu pārkārtot galvenokārt uz 1938.gada likuma par zvērinātiem revidentiem pamata, līdz jums nenonāca?

E.Krastiņš: Toties pie manis ir nonācis 1938.gadā Ministru kabineta pieņemtais un Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa izsludinātais likums par zvērinātiem revidentiem. Šā otrā lasījuma teksts tika saskaņots arī ar šo likumu un tika pārbaudītas vairākas normas. Taču, protams, mēs nevarējām pamatos pieņemt šo 1938.gada likumu, jo tas paredzēja pilnīgi citu attiecīgo struktūru darbību, proti, visi šie zvērinātie revidenti darbojās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārraudzībā. Mums tagad ir paredzēta attiecīgā struktūra, tā ir Grāmatvedības metodiskā padome. Bez tam tās prasības, kuras ir jāizpilda, lai saņemtu licenci, ir saskaņotas ar Eiropas Kopienas direktīvu. Un tikai nelielam pārejas posmam, ne ilgākam par pieciem gadiem, ir paredzētas zināmas vieglākas prasības.

Turklāt, runājot par zvērinātu revidentu pienākumiem, tiesībām un atbildību, viss pamatnormatīvais materiāls ir likumā “Par uzņēmuma gada pārskatiem”, kur ir noteikti gan zvērināto revidentu pienākumi, gan arī viņu tiesības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, Krastiņa kungs, mēs varam skatīt pa pantiem.

E.Krastiņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Varbūt bez īpašiem komentāriem, vienīgi pateikt to, kas grozīts, salīdzinot ar pirmo lasījumu.

E.Krastiņš: Kā jau teicu, ir daudzi strukturāli grozījumi. Un pantu izkārtojums ir stipri atšķirīgs. Arī terminoloģija tagad ir saskaņota ar attiecīgajiem likumiem. Tāpēc patlaban būs grūti tā visu precīzi salīdzināt ar pirmo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Tātad 1.pants. Vai deputātiem par 1.pantu ir jautājumi, piezīmes un papildinājumi? Nav.

2.pants. Krastiņa kungs, ja jums ir kādi komentāri, tad jūs sakiet, ja nav, tad es turpināšu.

E.Krastiņš: Piemēram, 2.pantā, runājot par deputāta Muciņa piebildēm, ir minēti zvērināta revidenta palīgi, ko paredzēja arī 1938.gada likums par zvērinātajiem revidentiem.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi papildinājumi un piezīmes? Paldies. Bula kungs, vai jūs par 2.pantu? Nē.

3.pants.

E.Krastiņš: Tātad 3.pantā saskaņā ar kārtību, ko nosaka likums “Par grāmatvedību”, ir norādīts, ka attiecīgās licences izdod Grāmatvedības metodiskā padome.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bula kungs!

A.Buls: Par Grāmatvedības metodisko padomi. Cik es saprotu, tā būs institūcija, kas pakļauta Finansu ministrijai?

E.Krastiņš: Nē, jūs saprotat mazliet nepareizi. Šīs Grāmatvedības metodiskās padomes izveidošanas kārtību un padomes funkcijas nosaka mūsu nesen pieņemtais likums “Par grāmatvedību”. Un tur noteikts, ka Grāmatvedības metodisko padomi izveido Ministru padome. Precīzāk runājot, valdība veic grāmatvedības vispārējo pārraudzību, izdod attiecīgos normatīvos aktus un, protams, izveido arī attiecīgo izpildvaras institūciju, kas ar to nodarbojas. Acīmredzot valdība līdz šim to ir iecēlusi un arī uz priekšu to darīs Finansu ministrija. Tā ka šajā lietā metodiskajai padomei būs jādarbojas ciešā kopsakarībā ar Finansu ministriju.

A.Buls: Tātad tā varētu būt ne ministrijas sastāvā, bet kā atsevišķa institūcija?

E.Krastiņš: Faktiski tā daļēji ir sabiedrisks veidojums, protams, varbūt ar nelielu skaitu savu štata darbinieku, kuri galvenokārt nodarbosies ar šiem licencēšanas jautājumiem.

A.Buls: Jā, un šajā sakarībā tad par štata darbiniekiem. Tādā gadījumā, lai uzturētu šo padomi, būs vajadzīgi kaut kādi papildu asignējumi no budžeta?

E.Krastiņš: Tā kā zvērinātu revidentu licenču izsniegšana acīmredzot tomēr būs par attiecīgu licences maksu, tad jau visu šo licenču izsniegšanas procesu varētu nodrošināt ar attiecīgajām samaksām par licencēm. Savukārt, kā man zināms, Finansu ministrijā pašlaik ļoti maz darbinieku nodarbojas ar grāmatvedības metodisko vadību. Acīmredzot valdībai, bez šaubām, turpmāk būs jāparedz zināmi asignējumi attiecīgai darbībai grāmatvedības metodiskajā vadībā, kura diemžēl pēdējos gados ir bijusi atstāta diezgan lielā novārtā.

A.Buls: Jā, tas būtu ļoti patīkami, ja tā arī sevi kaut cik varētu uzturēt no šiem ieņēmumiem. Bet vai tas nebūtu jāparedz arī likumā, ka šie ieņēmumi par licenču pārdošanu tiktu izmantoti kā viens no finansēšanas avotiem?

E.Krastiņš: Jā, bet šis likums nav par Grāmatvedības metodisko padomi. Tad mums par to vajadzēja runāt likumā “Par grāmatvedību”. Bet, ja mums ir šī vispārējā kārtība par to, ka visi ieņēmumi nokļūst budžetā un pēc tam no budžeta tiek izdalīti, diez vai būtu pareizi šeit veidot kaut kādus pēc būtības ārpusbudžeta fondus.

A.Buls: Nu, skaidrs, tādā gadījumā ieņēmumi par licencēm varētu ienākt kā budžeta ieņēmumu daļa.

E.Krastiņš: Jā.

A.Buls: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai par 3.pantu ir vēl kādi papildinājumi vai labojumi? Ja nav, vai ir nepieciešams balsot? Nav.

4.pants.

E.Krastiņš: 4.pantā tātad ir galvenās prasības attiecīgās licences iegūšanai. Šeit varbūt Muciņa kungs varētu teikt, ka 1938.gada likumā bija diezgan precīzi uzskaitīts, kādas personas nevar pretendēt uz licences saņemšanu. Taču šeit, es domāju, ir tāds diezgan vispārīgs ieraksts par to, ka šai personai jābūt ar nevainojamu raksturojumu un labu reputāciju. Un diez vai cilvēku, kurš ir tiesāts vai kā citādi sodīts, varēs uzskatīt par šādu personu. Kaut gan, protams, ja deputāti uzskata, tad uz trešo lasījumu varētu sagatavot izvērsumu, kādām tad īsti personām nedrīkstētu licences izsniegt.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi citi papildinājumi vai labojumi? Balsot nav nepieciešams. Paldies.

5.pants.

E.Krastiņš: Tātad 5.pants paredz iespēju iegūt šādu licenci arī citās Eiropas vai citās attīstītās valstīs licencētiem revidentiem, lai tie šeit gūtu iespēju darboties.

Priekšsēdētājs: Deputātiem ir kādi papildinājumi vai piezīmes? Paldies. Turpinām. 6.pants.

E.Krastiņš: 6.pants. Tas nosaka šo pārejas periodu, jo Eiropas Kopienas attiecīgā direktīva nosaka ļoti augstas prasības licenču izsniegšanā zvērinātiem revidentiem. Saprazdami, ka pašlaik šādas prasības būs visai grūti izpildīt, ar šo likumu, ar šo pantu ir paredzēts noteikt līdz piecu gadu ilgu pārejas periodu, kurā darbojas mazliet mazākas prasības, un pēc tam pakāpeniski jau pāriet uz pilnu prasību komplektu.

Priekšsēdētājs: Deputātiem ir kādi papildinājumi? Paldies. 7.pants.

E.Krastiņš: Tātad 7.pants ir saskaņots ar Eiropas Kopienas direktīvu par attiecīgo zināšanu pārbaudi.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, sakiet, vai tas ir izlaists vai jūs uzskatāt, ka nav nepieciešams likums par monopoldarbību un konkurenci šajā kompleksā?

E.Krastiņš: Nu, mēs uzskatām, ka tas varētu būt ar nosaukumu – likumi par uzņēmējdarbību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kādi citi priekšlikumi vai papildinājumi? Nav. Paldies.

8.pants.

E.Krastiņš: Tātad III nodaļa. Tajā ietilpst 8.pants, kurā ir runa par profesionālo godīgumu un neatkarību, kādos gadījumos tātad var vai nevar veikt attiecīgo revīziju. Un 8.pants arī nosaka galvenās prasības.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir priekšlikumi? Nav. 9.pants.

E.Krastiņš: Tāpat arī 9.pants nosaka, kādos gadījumos nevar uzņemties veikt uzņēmuma revīziju.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, lūdzu, par 9.pantu.

I.Ēlerts: Cienījamais Krastiņa kungs, jautājums par 9.panta otro daļu: vai nav par vāju a) apakšpunkta prasības, ka tikai pirmās pakāpes radniecības un svainības attiecības...? Tas nozīmē, ka sievastēvs, sievasmāte, tēvamāte, pat brālis un sievasbrālis ir ārpus tā? Vai tas ir pamatoti un kā jūs to pamatojat?

E.Krastiņš: Jā, man pašlaik grūti atbildēt uz šo jautājumu. Es gan skatos 1938.gada likumā, ka tur ir līdz trešās pakāpes radniecībai… Par to mēs acīmredzot varētu vēl padomāt uz trešo lasījumu.

I.Ēlerts: Lūdzu, padomājiet!

Priekšsēdētājs: 4.nodaļa – 10.pants.

E.Krastiņš: 4.nodaļas 10.pants nosaka galveno kārtību, kādā veidā ir atļauts veikt šo revidentu darbību. Un te tāda būtiska atšķirība no pirmā lasījuma, ka nav paredzēts, ka revīzijas darbību varētu veikt, apvienojoties uzņēmējsabiedrībās, pareizāk sakot, statūtsabiedrībās, sabiedrībās ar ierobežotu atbildību. Tā kā revidentam par savu darbību jānes pilna atbildība, tad savu darbību viņš var veikt vai nu kā individuāls uzņēmējs ar pilnu atbildību, vai arī kā līgumsabiedrības dalībnieks.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi priekšlikumi vai papildinājumi? Nav. Paldies. 11.pants.

E.Krastiņš: 11.pants nosaka šo zvērināto revidentu atbildību.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, mēs pa pantiem esam izskatījuši likumprojektu un varam balsot. Lūdzu balsošanas režīmu.

Muciņa kungs, par motīviem! Lūdzu.

L.Muciņš: Par balsošanas motīviem. Ne velti es uzdevu jautājumu par 1938.gada likumu “Par zvērinātiem revidentiem”. Un, absolūti neielaižoties strīdā par to, kas mums jau ir noteikts ar likumu, ka ir šī metodiskā padome (kaut gan vārds “metodiskā” te pilnīgi neder) un ka pēc šā likuma ir paredzēta revidenta eksistēšana Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, mēs varētu teikt – mūsdienās Rūpniecības un tirdzniecības palātā, tas, es domāju, nav būtiskākais. Būtiskākais šajā likumā ir 40 panti. Šis likums ir precīzi izstrādāts un atbilst visām Eiropas Padomes direktīvām. Un šis likums, manuprāt, pēc pirmā lasījuma bija liekams pamatā šim likumam, nevis šodien izsniegtais ar 11 pantiem, kas ir tādas vieglas pārdomas par to tēmu. Likums ir nosaukts “Par zvērinātiem revidentiem”. Nevienā pantā pat tāda lieta kā nozvērināšana nav noteikta, kas, es domāju, ir pamatā šiem jautājumiem. Es uzskatu, godātie kolēģi: ja mēs šodien pieņemam likumu ar šiem 11 pantiem, kuri absolūti nav pretrunā 1938.gada likumam, un atļaujamies par šādu likumu nobalsot, tad tas vispār, no juridiskā viedokļa, ir pats sliktākais, ko varam izdarīt.

Es uzskatu, ka mums likums ir jāatdod pirmajā lasījumā un jāņem par pamatu likums “Par zvērinātiem revidentiem”. Un visas tās novitātes, kas varbūt šeit ir, šī padome un tā tālāk, ir jānomaina. Ja, teiksim, ekonomisti uzskata, ka te tā ir nepieciešams, tad, no juridiskā viedokļa, atbildībai, pienākumiem, iecelšanas kārtībai ir jābūt tā, kā tas precīzi izstrādāts 1938.gada likumā. Es vienmēr esmu teicis, ka mēs, ekonomisti, nevaram izstrādāt juridiskus likumus. Ja reiz to nevar izstrādāt attiecīgi Tieslietu ministrija vai to nespēj izdarīt arī mūsu Juridiskā pārvalde, tad pie tā ir jāatgriežas vēl un vēl, nevis šeit jāpieņem un jāakceptē kaut kādi pussolīši un kaut kādi ļoti slikti izstrādāti likumi.

Es personīgi kā jurists nevaru balsot par tādu likumu. Kaut gan konceptuāli man nav absolūti nekādu iebildumu pret šo 11 pantu likumu “Par zvērinātiem revidentiem”. Tas nav pretrunā 1938.gada likumam “Par zvērinātiem revidentiem”. Lai gan tajā ir šādas un tādas atšķirības, kurām es arī neesmu pretī. To labi iestrādājam šajā likumā, bet par pamatu paņemam normālu likumu. Ja reiz nevaram iztaisīt labi, tad paņemam no 1938.gada likuma, to pārkārtojam, noslīpējam, ieliekam visas šīs Eiropas atziņas un pieņemam par pamatu likumu, kurš ir normāli uzrakstīts, kurš ir uzrakstīts normālā valodā, kurš ir juridiski sabalansēts un kuram ir normāla struktūra. Es aicinu, cienījamie kolēģi, nepārvērsties šeit par komisiju dažu tādu momentu akceptētājiem pēc sliktākajiem paraugiem. Citādi man būs kauns par sevi un ne tikai par sevi, bet par visu Augstāko padomi būs kauns. Paldies.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!

E.Krastiņš: Man liels prieks dzirdēt šo Muciņa kunga garo motivāciju. Es, protams, būtu ļoti priecīgs, ja mēs beidzot pirmajā lasījumā šeit sagaidītu atjaunoto Zemesgrāmatu likumu, bez kura nevar sākt zemes privatizāciju un kuru Muciņa kungs jau sen bija uzņēmies atjaunot. Taču diemžēl šinī gadījumā man jāsaka, ja Muciņa kungs rūpīgi izlasītu tos likumus, kurus jau esam pieņēmuši, un salīdzinātu ar šo 1938.gada likuma tekstu, viņš atklātu, ka 11 panti no šā likuma jau tādā vai citādā formā ir iestrādāti likumā “Par uzņēmumu gada pārskatiem”, kur ir noteikts, kādi ir zvērināto revidentu pienākumi, kādas ir tiesības, veicot šīs revīzijas uzņēmumos.

Runājot par pārējām lietām, protams, mēs varam strīdēties, kāda – lielāka vai mazāka – detalizācijas pakāpe mums ir vajadzīga. Taču es ļoti priecātos, ja Muciņa kungs iesniegtu savus rakstveida priekšlikumus par to, ko viņš uzskata, kas ir vajadzīgs vai nav vajadzīgs. Jā, arī par šo zvērestu. Es esmu gatavs, lai mēs tagad tūlīt to liekam uz balsošanu un nobalsojam. Vai deputāti uzskata, ka šim nosaukumam “zvērināts revidents”, kāds mums jau ir iegājies… Mēs gribējām likt “licencēts revidents”, bet, tā kā mums jau visur citos likumos ir nosaukums “zvērināts revidents”, mēs vienkārši nedublējām šo terminu. Ja deputāti uzskata, ka vajadzīgs zvērests, nav nekas vieglāk, kā uz trešo lasījumu šo zvērestu ielikt tekstā. Tā ir elementāra detaļa. Un es lūdzu arī deputātus pirms kopējās balsošanas par to nobalsot, lai Ekonomikas komisija zinātu, vai zvērests ir jāieliek likuma tekstā vai nav. Un es esmu gatavs to nekavējoties izdarīt.

Lūdzu deputātus atbalstīt šo likumu otrajā lasījumā, jo no grāmatvedības likumu bloka tas ir palicis pēdējais likums, un būtu tomēr ieteicams to pieņemt, lai tas sāktu darboties ar 1.janvāri.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, es varu likt uz balsošanu likumprojektu kopumā, bet nevaru likt deputātiem balsot par zvērestu, kad viņi nezina, kam zvērēt, kas zvērēs un kas no tā iznāks. Tādēļ lūdzu balsošanas režīmu, balsosim par likumprojektu otrajā lasījumā kopumā. Un, ja par zvērestu būs priekšlikumi līdz trešajam lasījumam, to izšķirsim balsojot.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu “Par zvērinātiem revidentiem” otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu: par – 37, pret – 5, atturas – 10. Likumprojekts pieņemts otrajā lasījumā.

Krastiņa kungs, līdz kuram datumam jāiesniedz priekšlikumi trešajam lasījumam?

E.Krastiņš: Es lūgtu priekšlikumus trešajam lasījumam iesniegt šīs un nākamās nedēļas laikā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais darba kārtības punkts ir par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālkodeksā un Latvijas Labošanas darbu kodeksā.

Lūdzu Krūmiņa kungu tribīnē.

E.Krūmiņš, Iekšlietu ministrijas Ieslodzījuma vietu departamenta priekšnieks: Godājamie deputāti, pirmā lasījuma gaitā tika izskatītas septiņas piezīmes vai iebildumi. Principā tās tika izšķirtas uz vietas. Vēl tika iesniegtas četras rakstveida piezīmes, kuras ir pievienotas šim dokumentam. Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgā komisija tās izskatīja un atbilstoši novērtēja, kas arī ir fiksēts šajā pielikumā. Un visbeidzot jāsaka, ka, gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, tas ir atbrīvots no vecās terminoloģijas. Šeit viss atbilst pašreiz pieņemtajiem jēdzieniem, kā arī terminoloģijai. Tādas ir izmaiņas jaunajā projektā atšķirībā no iepriekšējā.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, ņemot vērā labojumu sadrumstaloto raksturu, es lūgtu jūsu piekrišanu skatīt pa lappusēm.

1.lappuse. Lūdzu, vai deputātiem ir iebildumi, piezīmes? Vai ir kādi jautājumi, par kuriem būtu nepieciešams speciāli izšķirties balsojot? Nav. Paldies.

2.lappuse. Lūdzu, godātie deputāti. Nav. 3.lappuse. Nav deputātiem papildinājumu, nekādu piezīmju. 4.lappuse. Nav deputātiem piezīmju un papildinājumu. 5.lappuse. Paldies. 6.lappuse. Nav deputātiem iebildumu.

7.lappuse. Ja es steidzos, lūdzu, brīdiniet mani, es virzīšos uz priekšu lēnāk. 8.lappuse. 9.lappuse. Preinberga kungs, lūdzu! Labi, paldies. 10.lappuse.

Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Mums ar kolēģiem Jurševicu un Buķeli nav īsti skaidrs noraidījuma motivējums. Jo galu galā mūsu priekšlikums ir domāts tieši tiem cilvēkiem, kuri ir, lūk, labošanas darbu nometnēs jeb ieslodzījuma vietās. Man nav saprotams, kāpēc priekšlikumu ieteikts izmantot soda izpildes likumprojekta izstrādāšanai? Man tas nav saprotams. Ja man varētu izskaidrot, es labprāt ņemtu to vērā, bet šobrīd, domāju, tas tieši attiecas uz šiem jautājumiem.

E.Krūmiņš: Vispirms, cik es saprotu, nav runas par to, ka šis priekšlikums ir noraidīts. Gluži otrādi, tas ir ieteikts…

G.Preinbergs: Piedodiet, tas ir noraidīts, jo 5.ailē ir rakstīts…

E.Krūmiņš: Noraidīts šajā likumprojektā.

I.Silārs: Es atļaušos palīdzēt referentam kā komisijas atbildīga persona.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Silārs: Preinberga kungs, pašreiz komisijā jau pusgatavības stadijā ir darba grupas izstrādāts likums, kas attieksies tieši uz tiem cilvēkiem, kas jau ir notiesāti. Proti, būs atsevišķs likums par soda izpildi. Un pašreiz likumprojekts ir izsūtīts (tāds likums bija arī pirms kara) prokuratūrai, advokatūrai un Izglītības ministrijai, lai saņemtu atsauksmes, jo šeit ir jānošķir. Jūs nenošķirat Kriminālkodeksu, tas ir, soda piešķiršanu, un šā soda izpildi. Par soda izpildi, par tiem cilvēkiem, kā izpilda sodu, kādos apstākļos, kādos režīmos, to reglamentēs cits dokuments, kurā šīs jūsu normas mēs tiešām centīsimies iestrādāt, ja to tur jau nav. Patlaban no galvas to nevaru pateikt.

G.Preinbergs: Godīgi sakot, mani tāda atbilde neapmierina. Es saprotu, ka šie likuma panti, par kuriem šobrīd runājam, attiecas uz cilvēkiem, kas ir ieslodzījumā. Es pareizi saprotu?

E.Krūmiņš: Pilnīgi pareizi.

G.Preinbergs: Tātad arī mūsu priekšlikums attiecas uz tiem cilvēkiem, kas jau ir ieslodzījumā.

E.Krūmiņš: Protams, par to nekādu šaubu nav.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, ja jūs uzstāsit, es varu likt šo priekšlikumu uz balsošanu. Bet tādā gadījumā nākamajā likumprojektā mums nāksies… Te acīmredzot ir likumdošanas sistēmas jautājums, proti, kur to iestrādāt? Šis ir vecais Labošanas darbu kodekss, kuru labojam, un top jaunais, kas praktiski aizvietos acīmredzot šo.

E.Krūmiņš: Jā, tā ir.

Priekšsēdētājs: Tad tas jums jāizšķir. Vai jūs vēlaties, lai deputāti par šo balso?

G.Preinbergs: Cienījamais priekšsēdētāj, jūs mani samulsināt vēl vairāk. Kāpēc mums jālabo vecais, ja top jaunais?

E.Krūmiņš: Šeit ir labojumi tikai vecajam. Un tā ir zināmā mērā pat lāpīšanās, jo te principiālu labojumu nav. Sistēmu tas groza ļoti minimāli. Tas ir pagaidu dokuments, ko mēs pašreiz pieņemam. Silāra kungs jau teica, ka mums ir…

G.Preinbergs: Sakiet, lūdzu, kad var prognozēt, kad mēs šo jauno varēsim redzēt uz sava galda?

E.Krūmiņš: Ja tas ir atkarīgs tikai no komisijas, tad katrā ziņā jau decembrī.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Pēc mūsu komisijas darba plāniem tas bija paredzēts līdz šā gada beigām. Bet mūs aizkavē šo atbilžu izvērtējumu saņemšana no tām institūcijām, kas nodarbojas ar minētajiem jautājumiem. Jaunais likumprojekts jau ir uzrakstīts un nodrukāts, pavairots un izdalīts. Kā teicu, tas ir nosūtīts advokatūrai, Tieslietu ministrijai, Augstākajai tiesai, prokuratūrai un Iekšlietu ministrijai. Mēs tagad gaidām atbildes, lai minēto institūciju iebildumus varētu iestrādāt, pirms nododam Prezidijam.

G.Preinbergs: Paldies. Es saprotu.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, es jums ieteiktu šādu kompromisa variantu: tik tiešām mēs varam šos labojumus, ja tie netiek iestrādāti jaunajā soda izpildes likumā (un es lūgtu jūs par to pārliecināties), iesniegt kā atsevišķus, un mēs tos izlaidīsim no pirmā lasījuma…

G.Preinbergs: Es gandrīz varētu piekrist. Bet, ja lāpām, vai tad mēs uz tā lāpāmā audekla nevarētu vēl vienu ielāpu uzlikt, un, kad visus tos ielāpus nometīsim, tad arī šis ielāps tiks nomests un būs priekšā jaunajā likumā. Es nezinu, kāpēc labs labu maitā?

E.Krūmiņš: Es nezinu, vai parlamentā tāda terminoloģija ir pieņemama, ka tas ielāps uz ielāpa vēl vairākkārt nekā sākumā sabojātu pašu audumu…

G.Preinbergs: Es aiz šiem ielāpiem redzu cilvēkus, kurus varētu, kā saka, vest uz labu. Es tā saprotu.

E.Krūmiņš: Bet vai neliekas, ka uz šā ielāpa vēl varētu būt virsū ielāpi? Te, piemēram, ir runa par narkoloģiskām komisijām, te, piemēram, ir runa par to, ka jāizšķir jautājums par personas atpakaļievietošanu ieslodzījuma vietā. Kas to lemj – tas nav praktiski pateikts. Tā ka šis jūsu lielais ielāps prasa vēl daudzus mazākus ielāpus, ja tos nopietni apskata. Tas arī, starp citu, bija viens no jautājumiem, kāpēc šo komisiju, ja papildus jāizstrādā, viņi atbīdīja uz vēlāku laiku. Tās gan ir tikai manas domas.

I.Silārs: Preinberga kungs, visnotaļ cienot jūsu ieguldījumu, tomēr jāsaka, ka jūsu priekšlikumi ir pirmā lasījuma priekšlikumi. Tie nav pie konkrētiem pantiem. Tā ir koncepcija, ko jūs gribat, lai tā tiktu iestrādāta. Tad mums ir viss jāmaina. Es jums paskaidroju, ka top jauns likums, kurā būs koncepcija, un tā būs pirmajā lasījumā. Jūs uz otro lasījumu esat iedevuši priekšlikumu, kādas koncepcijas jūs gribētu, lai tiktu iestrādātas likumā kopumā. Nu, nevarējām mēs to izdarīt otrajā lasījumā!

G.Preinbergs: Paldies. Man ļoti žēl, bet diemžēl tad, kad Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas cilvēki griežas gan Ministru padomē, gan Tieslietu ministrijā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Labklājības ministrijā, mēs vienmēr saduramies ar šo problēmu, kad tiek runāts par alkoholiķiem, par alkoholisma ārstēšanu. Un, lūk, arī šajā gadījumā mēs piedzīvojam to pašu. Paldies. Man ir ļoti žēl.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja atļauts rezumēt šo īso diskusiju, tad es gribētu teikt, godātie kolēģi, ka mēs likumdošanā vienlaikus lāpām, pāršujam un šujam jaunu uzvalku. Un, šīs lietas kopā sajaucot, izjaucam likumdošanas sistēmu. Veco sajaucam ar jauno. Tāpēc es ļoti atvainojos Preinberga kungam un pateicos, ka viņš noņem savu jautājumu no balsošanas.

Lūdzu balsošanas režīmu. Paldies, Krūmiņa kungs! Balsosim par šo likumprojektu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu: 44 – par, 1 – pret, 9 – atturas. Lūdzu, līdz kuram laikam iesniegt priekšlikumus trešajam lasījumam?

I.Silārs: Vēlams iesniegt līdz nākamajai trešdienai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums – ārvalstu ieguldījumi.

Lūdzu, Freimaņa kungs, tribīnē!

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Jūsu uzmanībai iesniegtais 245.dokuments patiesībā ir nākamais solis tam, lai Latvijas Republikā varētu nodrošināt regulāras un pietiekami lielas ārvalstu investīcijas. Kā jau jūs zināt, pats pirmais attiecīgais likums bija tas likums, kurš pamatā ir arī šim dokumentam. Kā jūs atceraties, mēs šeit plenārsēdē apspriedām likumprojektu par apdrošināšanu, kur arī tika izteikts viedoklis par šīs apdrošināšanas izmaiņām. Un, kā jūs atceraties, mēs esam pieņēmuši virkni ratifikācijas lēmumu, ar kuriem tika garantēti kredītieguldījumi valstī no dažādu citu ārvalstu puses.

Tajā pašā laikā, kā jūs labi zināt, palika vēl viena būtiska lieta, proti, ārvalstu ieguldītājam Latvijas Republikā nav pietiekamu kapitāla garantiju. Šajos apstākļos, kad valsts ir nabaga, teiksim skaidri un gaiši, šāda kapitāla garantija var būt vienīgi zeme. Un tajā pašā laikā mēs no Ārlietu komisijas esam saņēmuši virknes politiķu, ekonomistu un vienkārši zinātnes darbinieku, tātad ekonomisko zinātņu darbinieku iesniegumus, ka mūsu valstī, lūk, šis jautājums nav izstrādāts un ka šis likuma labojums vai investīciju likuma precizējums noteikti būtu jāpieņem.

Iekams pie šā jautājuma ķerties, tas principiāli tika apspriests abās frakcijās, es domāju – Latvijas Tautas frontes frakcijā un frakcijā “Satversme”, kad tika izteikta virkne ļoti vērtīgu principiālu ierosinājumu, kuri patiesībā arī veidoja šā likumprojekta pamatu. Pēc tam šis likumprojekts tika izskatīts vairākās ieinteresētajās komisijās. Arī no šīm komisijām tika saņemti vairāki iebildumi, ierosinājumi, precizējumi, kuri arī tika iestrādāti tekstā. Un beidzot, tā kā šis jautājums ir saistīts ar tīri juridisku īpašuma tiesību reģistrēšanu, tad tas tika saskaņots arī ar Juridisko pārvaldi un saskaņots ar spēkā esošo Civilkodeksu.

Tātad šajā tekstā dažos pantos ir ieviests precizējums un ir ietverts viens pavisam jauns pants, kas attiecas tieši uz šo ārvalstu ieguldītāju tiesībām pirkt un lietot zemi pilsētās. Tātad pirmais precizējums, kas attiecas uz 1.3.pantu, ir tāds, ka papildināts tas pants, kas jau ir pamatlikumā, tikai šeit tika iestrādāta prasība, ka ārvalstu ieguldītājs, pērkot zemi, nedrīkst iegūt savā valdījumā vai īpašumā zemes gabalu, kuram ir stratēģiska nozīme. Nu, tas būtu puslīdz skaidrs, šinī gadījumā tas tika noformulēts, uzskaitot… Tātad runa ir par valsts robežjoslu, transporta mezglu un enerģētisko objektu dislokācijas vietām valsts aizsardzības objektu tiešā tuvumā un citur. Un turpmākā frāze ir paņemta no tā likuma, kurš jau ir spēkā.

Tātad šeit bija diskusija, vai ir nepieciešams precizēt to, kas īsti ir zemes gabals ar stratēģisku nozīmi. Vairums, tāpat arī Ekonomikas komisija, kas ir vadošā šā likumprojekta sagatavošanā, palika pie domām, ka šī precizēšana tomēr ir vajadzīga.

Tālāk. Pamatpunkts tātad ir otrais, respektīvi, 3.¹ pants par šo ārvalstu ieguldītāju tiesībām pirkt un lietot zemi pilsētās. Tātad, pirmām kārtām ņemot vērā lauksaimnieku domas, mēs attiecinājām šo likumu tikai uz pilsētu zemēm. Un šeit ir iestrādāts tāds formulējums, ka galīgo sankciju dod Ministru padome, tātad valdība. Bet šinī gadījumā starpā vēl ir saskaņošana ar Latvijas Republikas Augstākās padomes institūciju – Pilsētu zemes komisiju. Šāds dubultventilis ir nepieciešams tādēļ, lai šis process būtu maksimāli izsvērts un pārdomāts gan no tīri komerciālā viedokļa, kas parasti ir, tā sakot, valdības ziņā, gan arī no zemes lietošanas viedokļa, kas ir Zemes komisijas kompetencē. Un šeit tika iestrādāts arī punkts, kuru ierosināja Kapša kungs, tas ir, ekonomikas konsultants no Austrālijas, ka šajā gadījumā minētajām institūcijām ir jāvadās no pircēja deklarācijas par to, cik šā pirkuma un pārdevuma akcija ir lietderīga Latvijas Republikai. Tātad te nav runa par to, ka zemi varētu pārdot jebkuram, kam vien iepatiksies, bet šim pircējam būs jāpierāda, ka šis darījums ir valstij nepieciešams.

Runājot vēl par 2.pantu (tātad tas ir tāds sintētisks pants), jāsaka, ka tas ir radies, apvienojot divus iepriekšējās redakcijas pantus. Un šeit ir divi jautājumi, par kuriem jārunā atsevišķi. Pirmais jautājums ir… Man gribētos, lai arī tas protokolā ieietu. Es ļoti atvainojos kolēģiem, ka esmu pieļāvis vienu paviršību un šeit vienkārši ir izlaista viena rindkopa, kura iepriekšējā variantā bija, bet kas, redakcionālus labojumus ieviešot, ir izkritusi. Un liels paldies Biķa kungam, kurš man tieši to arī aizrādīja. Starp citu, pēc tam to iesniedza arī Ekonomikas komisija savā atsevišķajā dokumentā. Tātad ir pazudis teksts, kuram tur ir jābūt, proti: “Tādā veidā ārvalstu ieguldītāju rīcībā var pāriet ne vairāk kā viens procents no attiecīgās pašvaldības teritorijā esošās zemes.” Tātad šis punkts jau bija pašā sākumā. Lūdzu, pieņemiet, kā tas tur jau ir.

Un otrs. Tātad te ir runa par diskusiju jautājumā, kādā naudā ārvalstu ieguldītājs šo zemi pērk. Sākotnējā variantā mēs vadījāmies pēc domas, ka, teiksim, tā kā pamatlikumā šī privilēģija tika dota pircējiem par cieto valūtu, tad sākotnējā variantā bija ielikts arī tieši šis fakts, ka ārvalstu ieguldītājam būtu jāmaksā dolāros. Toties šis likuma projekts ir tapis diezgan ilgā laikā. Un pašreiz mēs sākam noskaņoties par labu tādai domai, ka šīs tiesības ir jādod pircējam par vietējo, tātad par Latvijas Republikā apgrozībā esošo naudu. Jūs redzat, ka šeit tas ir ierosināts divos variantos – vai nu par brīvi konvertējamu valūtu, vai otrs variants… Jāteic, ka tas vienkārši ir nobalsojams jautājums. Cik es varu informēt, tad Latvijas Banka ir par to, lai šeit būtu vietējā nauda. Un, cik es saprotu, arī Ekonomikas komisijai ir sava argumentācija. Es domāju, ka šo argumentāciju viņi paši tad arī izteiks.

Tālāk. Svarīgs pants ir trešais. Šis pants ir saskaņots arī ar Civilkodeksu, lai tas nerunātu pretī īpašuma tiesībām, ka šis ārvalstu ieguldītājs nevar iegūt īpašumā zemes dzīles un zemes dzīļu izmantošanu. Tieši šādā redakcijā. Tātad, kur ir izņēmums, tas attiecas tikai uz ūdens resursiem.

4.pants ir vispārējs pants, kā jūs redzat, jeb 4.apakšpunkts, kurā ir runa par to, ka šim ārvalstu ieguldītājam, protams, ir jāievēro vides aizsardzības, tā sakot, pieminekļu aizsardzības un dažādi citi spēkā esošie likumdošanas akti, kuri visi nav jāuzskaita, bet kuri visi ietilpst, lūk, šajā 4.apakšpunktā.

5.pants attiecas uz šo zemes īpašuma tālāku nodošanu. Tātad, lai nebūtu runas par to, ka kāds manīgs ārvalstu investors nopērk šo zemesgabalu un pēc tam to tūlīt pārdod tālāk, šeit ir runa par to, ka šo zemesgabalu drīkst pārdot tālāk ne agrāk kā pēc pieciem gadiem. Un ar Likumdošanas jautājumu komisijas svētību un arī ar Juridiskās pārvaldes svētību šeit tālāk ir ieviests punkts – ievērojot likumā noteiktās pirmpirkuma tiesības. Lieta ir tāda, ka šīs pirmpirkuma tiesības ir diezgan komplicētas. Dažos gadījumos, teiksim, pašvaldībai pirmajai ir tiesības pirkt, pēc tam valstij – otrajai. Citā ir atkal otrādi. Bez tam šīs pirmpirkuma tiesības ar laiku mainās, tādēļ šeit tika atstāts šāds elastīgs formulējums, kas nerunā pretī ne Civillikumam, ne arī pārējai esošajai likuma normatīvajai dokumentācijai.

Un, kā jūs redzat, pēdējais punkts ir 6.pants, kas pārrakstīts no iepriekšējā likuma, jo šeit ir uzrakstīts: ja ārvalstu ieguldītājiem tas ir izdevīgi, viņi var šo zemi arī tikai nomāt.

Tātad tas patiesībā arī būtu viss par šo likumprojektu. Un es būtu ļoti pateicīgs par jūsu jautājumiem un aizrādījumiem.

Priekšsēdētājs: Jautā Čepānes kundze, pēc tam – Ēlerta kungs.

I.Čepāne: Freimaņa kungs, vai jūs esat aptuveni lietas kursā, kā pilsētās noris zemes reforma? Cik ir atjaunotas īpašuma tiesības, kādi ir pieprasījumi?

J.Freimanis: Es mēģināšu atbildēt, Čepānes kundze, uz šo jautājumu. Šodien ir divi likumdošanas akti. Pirmais, kurš jau ir pieņemts, kurš ir spēkā. Tātad tas ir par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās. Šajā likumā praktiski atklātā veidā jautājums par zemes pārdošanas tiesībām ārvalstniekiem vispār nav minēts. Ir ļoti miglaina frāze, ka zemes tiesības subjekts var tikt regulēts saskaņā ar Latvijas Republikas… tātad ar starptautisko tiesību līgumiem un tā tālāk. Tātad šeit nekā par šiem jautājumiem nav.

Kas attiecas uz otru likumprojektu, kurš tagad ir tikai pirmajā lasījumā, cik man zināms, arī tur šādi jautājumi atklātā veidā nav skarti.

Runājot par to, kāda situācija šodien ir ar zemesgabalu pirkšanu, pārdošanu vai privatizāciju, domāju, ka šis jautājums ir cita tipa un citas politiskas orientācijas jautājums.

I.Čepāne: Freimaņa kungs, jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Jūs man sākāt stāstīt par šiem likumiem, kuri regulē zemes reformu, kurus, atļaujiet varbūt man tā teikt, es zinu labāk nekā jūs. Es jums jautāju, vai esat iepazinies ar reālo zemes reformu gaitu? Tā, piemēram, kā var pārdot to mantu, kas kādam nepieder? Kā valsts varēs pārdot, piemēram, zemesgabalu, attiecībā uz kuru vēl nav noskaidrotas šīs īpašuma tiesības? To es jums jautāju.

J.Freimanis: Čepānes kundze, ja jūs būtu uzmanīgi iepazinusies ar attiecīgo likumprojektu, tad redzētu, ka tur ir tieši pateikts, ka šinī gadījumā uz ārvalstu ieguldītāju īpašuma esošās zemes izmantošanu attiecas visi pārējie Latvijas Republikas likumdošanas akti. Tātad, ja kaut kādā likumdošanas aktā, kas ir spēkā, darbojas ieruna, ka, teiksim, to un to zemes īpašumu var skart tikai pēc pieciem gadiem vai pēc 10 gadiem, vai tad, kad tur visi īpašnieki ir pieteikušies, vai tad, kad viņi nav pieteikušies, tādā gadījumā, protams, šis akts ir jāizdara saskaņā ar tiem spēkā esošajiem aktiem. Un konkrēti, cik hektāri ir pārdoti vai nav vēl pārdoti, vai privatizēti, vai nav vēl privatizēti, es neesmu gan pārliecinājies, Čepānes kundze.

I.Čepāne: Otrs jautājums: sakiet, vai jums ir zināma metodika zemes novērtēšanā, lai jūs lēmuma projektā, runājot par zemes cenu un par zemes tirgu…?

J.Freimanis: Jā, Čepānes kundze, es jums varu atbildēt uz šo jautājumu. Tas ir ļoti komplicēts. Es jums varu precizēt (arī Biezā kungs) šo lietu. Tātad sākotnēji, kad mēs pie šā jautājuma ķērāmies, mums bija informācija, ka šāda metodika eksistē. Par to mani informēja arī godājamais Alkšņa kungs. Diemžēl šī metodika bija viena mūsu trimdas tautieša rīcībā. Un mēs to tā arī līdz šodienai neesam redzējuši. Tajā pašā laikā šādas metodikas noteikti ir, un acīmredzot tas ir laika jautājums, kad tās sāks reāli lietot. Tieši tādēļ šis formulējums – “saskaņā ar metodiku” ir šeit iestrādāts. Jo, teiksim, katrā valstī ir savas metodikas. Un šinī gadījumā runa ir par to, ka acīmredzot arī Latvijas Republikai sākotnēji tas būs izsoles variants. Kā saprotat, pēc tam tas varbūt būs kaut kā stingrāk fiksēts variants, kurš varētu tikt noteikts ar šo vai citu metodiku. Bet katrā ziņā šī metodikas iespējamība šeit ir iestrādāta tieši tāpēc.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, pēc tam – Grūbes kungs.

I.Ēlerts: Cienījamais Freimaņa kungs. Visnotaļ atbalstot šo jūsu izstrādāto likumprojektu, man tomēr rodas jautājums par 3¹.panta piekto daļu, vai tomēr tā ir pietiekami pamatota, ja ņem vērā, ka arī ārvalstu ieguldītājam var neveikties viņa biznesā un viņš vienkārši ir spiests pārdot, lai nebankrotētu. Vai tas šādu procesu nekavēs un vai, pēc jūsu domām, šie pieci gadi būtu obligāti? Kā jūs pats domājat?

J.Freimanis: Ēlerta kungs, es jums nevaru pateikt, vai šinī gadījumā labākais skaitlis ir pieci vai trīs, vai 10… Tā, godīgi runājot, varu teikt, ka skaitlis pieci zināmā mērā ir voluntārs. Man personīgi liekas, ka tas varētu tāds būt. Bet, ja jūs domājat, ka šinī gadījumā… Un, ja, teiksim, kolēģi no Zemes komisijas varētu pamatot īsāku termiņu, tad var būt, ka mēs varam uzlikt arī īsāku termiņu.

I.Ēlerts: Un ja vispār nebūtu ierobežojuma?

J.Freimanis: Redziet, jau no paša sākuma par to jautājumu tika spriests politiski, lai nerastos spekulācija, varbūt neteiksim spekulācija – tas ir nemoderns termins, bet pirkšana un pārdošana, ka valstij tajā vietā nekas nerodas. Tas ir tikai tādēļ.

I.Ēlerts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, pēc tam – Seiles kundze.

G.Grūbe: Cienījamais Freimaņa kungs, tā kā jūs esat arī liels politiķis, tad pirmais jautājums man būs varbūt arī tāds tīri politisks. Tātad iedomāsimies situāciju, ka Rīgā dzīvo cilvēks, kurš nav Latvijas pilsonis un kuram ir māja. Un tajā gadījumā, kad viņš būs ieguvis Amerikas dolārus vai Vācijas markas, viņš pieteiksies kā investors, un paziņojot, ka šajā mājā būvēs restorānu, zemi zem šīs mājas iegūs īpašumā. Kā vērtējat šādu ceļu un vai jūsu variants pieļauj šādu ceļu?

J.Freimanis: Grūbes kungs, liels paldies jums par šo jautājumu. Es domāju, ka šinī gadījumā mēs nevaram vadīties pēc nacionāliem apsvērumiem. Bet, ja vietējais zemes pārdevējs, kuram ir, lūk, šīs vācu markas (kaut gan tādā gadījumā tas neattiecas uz šo likumu), protams, ja viņš ir pilsonis, viņš ir tiesīgs šo zemi pirkt. Es jums atbildēšu vairāk, nekā jūs man jautājāt. Grūbes kungs, runa ir pavisam par kaut ko citu. Tātad, vai mums ir vienāda zemes pārdošanas vēlamība visos debespušu virzienos. Tātad, vai esam vienādi ieinteresēti pārdot uzņēmējam no austrumiem, ziemeļiem, rietumiem vai dienvidiem… Jā, tas ir cits jautājums, un es domāju, ka, pieņemot lēmumu par likuma stāšanos spēkā, mēs tur varēsim šo tīri politisko jautājumu uzrakstīt, kuram pircējam dodam priekšroku. Bet, kas attiecas uz to, vai tas ir krievs vai latvietis, kas pērk, es domāju, ka tas nav būtiski.

G.Grūbe: Nē, taču ir skaidrs, ka tam, kam ir nauda, zeme būs īpašumā, kam nav – tam nebūs.

J.Freimanis: Nu, pats par sevi saprotams.

G.Grūbe: Paldies, skaidrs. Un otrs jautājums: kāpēc jūs neapmierina kā pilsētas, tā lauku zemes likumā iestrādātā norma, ka iespējami arī ārvalstnieku zemes īpašumi, bet tikai saskaņā ar starpvalstu noslēgtiem līgumiem? Kāpēc jūs neapmierina tāda forma un kāpēc ir radies šāds jauns likumprojekts?

J.Freimanis: Grūbes kungs, es jums varu paskaidrot. Redziet, protams, puszilbe par šiem jautājumiem ir abos šajos dokumentos, bet pirmām kārtām ārvalstu ieguldītājam ir nepieciešams vienots likumdošanas akts, kas veltīts speciāli šim jautājumam. Un, piedodiet, Grūbes kungs, es domāju, ka mazāk birokrātiski ir mums pieņemt likumdošanas aktu, kas dod in totto šādu tiesību, nekā katrā gadījumā Zīgerista vai kādam citam kungam likt slēgt vēl starpvalstu līgumu tieši par šo jautājumu. Es domāju, jūs man piekritīsit, ka tādā gadījumā mēs pie šīm investīcijām tik drīz vis netiksim.

G.Grūbe: Nu, jā. Bet, Freimaņa kungs, tad vienīgā motivācija ir tāda: ja man ir nauda, tad nekādu citu ierobežojumu man nav, ja man nav, tad man ir jāievēro lauku vai pilsētas zemes reformas prasības, tad ir jāiziet šis valdības ceļš, bet, ja man ir nauda, tad nekādi jautājumi nav jārisina. Paldies.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze, pēc tam – Kinnas kungs.

A.Seile: Vispirms pateicība Freimaņa kungam, ka viņš nav ķēries pie lauku zemes pārdošanas ārvalstniekiem… Un tagad jautājums par 3.¹ panta 3.apakšpunktu, kur ir runāts par zemes dzīlēm. Man rada nelielas bažas tie divi pēdējie vārdi – “izņemot ūdens resursus”. Es iesaku tos svītrot, apsvērt to, jo, zinot, cik liela ir pazemes ūdeņu depresijas piltuve, sākot no Olaines līdz Rīgai, man radās bažas, ka viens ārvalstnieks pēkšņi uzrīkos tādu ūdenstorni, kas var ietekmēt visu Rīgas situāciju. Un var būt, ka tur pat varētu piebilst, ja Freimaņa kungs neiebilst, ka Latvijas Republikas likumos paredzētajā kārtībā, jo nupat, nupat gatavojas arī likums par zemes dzīļu izmantošanu.

J.Freimanis: Seiles kundze, liels paldies jums par aizrādījumu. Redziet, runa ir par šiem ūdens resursiem, tas ir, artēziskās akas, respektīvi, lai šiem objektiem varētu būt minimālā autonomā ūdens apgāde. Patiesībā tas ir zināmā mērā saimnieciski orientēta cilvēka ieteikums šo atrunu izteikt. Ja domājat, ka tas ir riskanti vai, runājot par grunts­ūdeņu piltuvi, kā jūs teicāt, tad, protams, tas ir balsojams jautājums.

A.Seile: Nav runas par gruntsūdeņiem, gruntsūdeņus viņš var ņemt, cik patīk, jo tie ir piesārņoti, bet par pazemes ūdeņiem…

J.Freimanis: Jā, jā, es saprotu, saprotu…

A.Seile: Ir runa par pamatiežu ūdeņiem. Un, ja man sēdes vadītājs atļauj, tad man vēl par vienu punktu ir jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Seile: Par 6.apakšpunktu, tas ir, par pašu pēdējo, ar ko noslēdzas likumprojekts. Ārvalstu ieguldītāji tātad var nomāt zemi uz 99 gadiem. Vai, pēc jūsu domām, šī rindkopa ir vajadzīga, vai šo normu nevar atstāt citiem likumiem, kur jau ir paredzēta noma? Jo pašreizējā situācijā, kad notiek zemes reforma pilsētās, varbūt ir bīstami ierakstīt, ka nomāt uz 99 gadiem, jo cilvēka mūžs, cik mums ir zināms, ir mazliet īsāks.

J.Freimanis: Seiles kundze! Redziet, te mēs neko neizdomājām no jauna, šis 6.punkts, kas ir šeit, ir mats matā tāds, kāds bijis iepriekšējā, proti, tanī likumā, kurš it kā tiek labots. Tā ka, ja mēs tagad, teiksim, šo termiņu saīsinām, tad tā ir mūsu lieta, to tad vajadzētu arī iesniegt… Tas viens pret vienu ir paņemts no vecā teksta.

A.Seile: Bet kāpēc tad tas te ir ierakstīs?

J.Freimanis: Jā, te varētu būt… Te vajadzētu iesniegt attiecīgu priekšlikumu. Ja tas termiņš ir īsāks, tad arī iebalsosim īsāku termiņu.

A.Seile: Paldies.

Priekšsēdētājs: Informācijai – šādi līgumi jau ir noslēgti un uz tiem tāds labojums nevarētu attiekties.

Kinnas kungs, pēc tam – Bula kungs.

J.Kinna: Man būs vairāki jautājumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Kinna: Pirmais jautājums: tā kā mums visiem nav minētā likuma, vai jūs nevarētu nocitēt to rindkopu, ko svītrojāt no šā likuma?

J.Freimanis: Kinnas kungs, par ko pašlaik ir runa? Par ko svītrot?

J.Kinna: Izslēgt trešo daļu – jūs tā rakstāt…

J.Freimanis: Es ļoti atvainojos, piedodiet, lūdzu! Tātad šī trešā daļa ir ārvalstu ieguldījumi… zemi var izmantot, pamatojoties uz nomas līgumu. Tas ir svītrots un pārvērsts par šo 6.punktu. Tas, kas šeit ir izsvītrots, ir izslēgts un ielikts šajā 6.punktā. Vairāk tur nekā nav.

J.Kinna: Paldies. Tagad man ir tādi jautājumi: pirmkārt, kāpēc jūs paredzat iespēju, ka jebkurā gadījumā ir jārīko izsole? Ja es kā pārdevējs gribu pārdot kādam konkrētam pircējam, kāpēc man ir jārīko izsole?

J.Freimanis: Kinnas kungs, uz to es jums varu atbildēt vienīgi to, ka noteikums par izsoli tika ieviests pēdējā Ekonomikas komisijas sēdē. Autors ir Špoģa kungs. Un tas attiecas uz gadījumu, kad ir vairāki zemes pircēji. Tādā gadījumā šeit ir, tā sakot, izsoles faktors. Kā redzat tālāk, ja pircējs ir viens, tādā gadījumā iedarbojas parastais mehānisms.

J.Kinna: Es atvainojos, kāpēc man, zemes īpašniekam, jārīko un jāmeklē vairāki pircēji, ja es vienojos ar vienu konkrētu pircēju un nav nekādas izsoles. Jūs uzspiežat izsoli.

J.Freimanis: Kinnas kungs, es to neuzspiežu, tas ir Ekonomikas komisijas priekšlikums. Un tas šeit ir iestrādāts. Ja gadījumā tas nav pieņemams, tad mēs varam to likt uz balsošanu – vai mēs varam šos četrus vārdus atstāt vai neatstāt.

J.Kinna: Trešais – par zemes dzīlēm. Es saprotu, vai jūs gribat ārvalstu zemes īpašnieku kaut kādā veidā diskreditēt? Jo es domāju, ka jautājums par zemes dzīlēm ir jāatrisina vienādi pret jebkuru īpašnieku. Vai jūsu mērķis ir šo ārvalstu īpašnieku kaut kādā veidā diskreditēt?

J.Freimanis: Nē, protams, nē. Šinī gadījumā ir jāievēro, no vienas puses, īpašuma tiesības, tās, kas ir minētas, teiksim, arī Civilkodeksā. Vai ne? Un, no otras puses – šinī gadījumā tās ir valsts intereses, teiksim, ja tur apakšā ir nafta, tad viņš, protams, nenopērk šīs naftas avotus. Tādā veidā šis ierobežojums, kā jūs Kinnas kungs zināt, attiecas uz jebkuru cilvēku, uz jebkuru pircēju. Protams, šinī gadījumā tas ir akcentēts tikai uz to, ka ir spēkā arī uz ārvalstniekiem.

J.Kinna: Sakiet, bet jūs teicāt, ka šis punkts esot saskaņots… ar kuru kodeksu?

J.Freimanis: Ar Civilkodeksu.

J.Kinna: Ar Civilkodeksu. Tad man…

J.Freimanis: Ar ceļojumu grāmatiņām…

J.Kinna: Ja jūs to saskaņojat, tad mani ļoti interesētu, kāda tad pašreiz ir Civilkodeksa nostāja pret dzīļu piederību?

J.Freimanis: Civilkodeksa nostāja ir tāda, ka mums ir jārespektē īpašuma tiesības. Šinī gadījuma mēs nevaram pateikt, ka tas viņam nepieder. To mēs nedrīkstam pateikt. Un tā ir Civilkodeksa norma. Bet mēs varam tikai uzlikt ierobežojumu, ka viņš to nedrīkst izmantot. To mēs drīkstam.

Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, vai jums vēl ir daudz jautājumu?

J.Kinna: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Bula kungs.

A.Buls: Cienījamo sēdes vadītāj, man būtu divi jautājumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Buls: Pirmais. Freimaņa kungs, ja uzņēmums privatizējas, vadoties pēc 1.punkta, tātad ārvalstnieks nopērk šo uzņēmumu un samaksā brīvi konvertējamā valūtā un tagad, teiksim, pēc izmaiņām – arī rubļos. Tad sakiet, lūdzu, šie grozījumi likumā par zemes pirkšanu un iegūšanu īpašumā šajā gadījumā varētu attiekties arī uz uzņēmuma privatizāciju? Šis ārvalstnieks varētu arī nopirkt zemi zem šī uzņēmuma…

J.Freimanis: Bula kungs, es domāju, tas ir pats par sevi saprotams, jo šis labojums ir vērsts tieši uz to būtībā neloģiskumu, ka šodien ārvalstu uzņēmējs var nopirkt kasti, bet zemi, kas ir zem šīs kastes, viņš nopirkt nevar. Tas tieši tāpēc ir arī domāts.

A.Buls: Tas ir ļoti patīkami, tomēr mani mulsina viena lieta. Te ir teikts, ka ieguldītājs, tātad ārvalstu ieguldītājs, dažkārt, pērkot uzņēmumu, ir pircējs. Viņš vairāk neko neiegulda, viņš nopērk to, kas jau ir radīts. Vai viņš būs ieguldītājs un vai šis likums uz viņu attieksies?

J.Freimanis: Bula kungs, es domāju, ka jā. Tādēļ, ja jūs uzmanīgi apskatīsit šo 1.punktu līdz galam, tad redzēsit, ka tajā ir rakstīts: pieņemot lēmumu, minētās institūcijas vadās pēc pircēja deklarācijas par to, cik lielā mērā zemes pirkuma un pārdevuma akcija izdarīta Latvijas Republikā un zemi pārdod… Tātad te ir ielikts noteikums, ka viņam, ieguldot šajā zemes īpašumā naudu, ir jānes pozitīvs efekts valstij. Tātad te ir ielikts tieši tas, par ko jūs esat nobažījušies.

A.Buls: Tātad zemi varēs pārdot.

J.Freimanis: Jā.

A.Buls: Paldies. Otrs jautājums. Tiekoties ar Ziemeļatlantijas asamblejas Ekonomikas komisiju, diskutējām par šo likumu, arī par jūsu sagatavotajiem grozījumiem. Es dzirdēju tādu domu, ka dažādās Eiropas valstīs ir nosacījums, ja ārvalstniekiem tiek pārdota zeme, tad ir izvirzīti noteikumi – ja viņš, teiksim, triju gadu laikā nesāk uzņēmējdarbību, viņam šo zemi atsavina. Vai nebūtu lietderīgi šajā grozījumā arī mums iestrādāt tādu normu?

J.Freimanis: Bula kungs, tā ir ļoti laba ideja. Es domāju, ka patiesībā būtu ļoti jauki, ja jūs varētu šo priekšlikumu formulēt rakstveidā un mēs to varētu apspriest un, ja vajadzīgs, iebalsot otrajā lasījumā. Tā ir laba ideja.

A.Buls: Nu, tad atļausit – es to sagatavošu.

J.Freimanis: Jā, lūdzu.

A.Buls: Un viena piezīmīte pie 3¹.panta grozījuma, tas ir 2.pants (grozījumu 2.apakšpunktā), kur ir teikts – “sākotnējo cenu liek priekšā”. Es ieteiktu vadīties pēc mūsu pieņemtā likuma par novērtēšanu, kur šie vārdi – “liek priekšā” ir aizvietoti ar vārdu “nosaka” vai “iesaka”. Tātad “liek priekšā”’ vietā rakstīt vārdu “nosaka”.

J.Freimanis: Vai nu “iesaka” vai “nosaka”. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es ceru, ka Lemberga kungs, kurš nākamais uzdod jautājumu, atvainos un atļaus man uzdot jautājumu pirms tam. Freimaņa kungs, sakiet, lūdzu, vai ir apspriests jautājums, kādās juridiskās attiecībās šis likumprojekts būs ar šajā Augstākajā padomē pieņemto konstitucionālo ierobežojumu zemi pārdot tikai… ka zeme īpašumā var būt tikai pilsoņiem? Vai tas ir jāatceļ, vai arī, ja jūs neesat to apsprieduši, tad pasakiet, lūdzu?

J.Freimanis: Man atklāti jāsaka, ka šis konstitucionālais strīds laikam nav pienācīgā līmenī apspriests. Es domāju, par to vajadzētu runāt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Pirmais jautājums. Šā likumprojekta izmaiņas 3¹.panta 1.sadaļā praktiski pilnīgi nemin pašvaldības, kuru pārvaldījumā ir attiecīgās zemes. Vai tā ir konceptuāla pieeja jūsu priekšlikumam, ka pašvaldības, kuru pārvaldījumā ir zemes, no šā lēmuma pieņemšanas tiek izslēgtas?

J.Freimanis: Lemberga kungs, nē, nekādā ziņā. Redziet, šajā dokumentā patlaban mums ir valsts zemes un ir pašvaldību zemes, pēc kāda laika būs arī privātpersonām. Tieši tāpēc šeit tīšām nav minēts neviens vārds, vai šīs zemes pārdevējs ir privātpersona jeb fiziskā persona, pašvaldība vai valsts. Šinī gadījumā tas šeit nav minēts. Un tas neierobežo ne vienu, ne otru, ne trešo, Lemberga kungs.

A.Lembergs: Skaidrs. Paldies. Otrs jautājums. Tātad pilsētas zemes, vadoties pēc likuma par zemes ierīcību Latvijas Republikā, ir pilsētu pārvaldījumā. Bet te pēkšņi 4.sadaļā 3.1.punktā ir minēts, ka valdība nosaka zemes lietošanas atvieglojumus. Kā to saistīt ar pastāvošo likumdošanu? Uz kā rēķina šie atvieglinājumi būs: uz republikas budžeta vai vietējā budžeta rēķina?

J.Freimanis: Lemberga kungs, šis punkts ir ļoti… Es jums ļoti pateicos tieši par šo jautājumu… Tieši tāpēc jūs izlasiet to iebildi, kas šeit ir dota iekavās, proti, ja ir spēkā maksimālās labvēlības režīms pret attiecīgo valsti, ir nepieciešama kādas rūpnieciskās nozares forsēta attīstība un tā tālāk, tas nozīmē, ka var būt kaut kādas valsts mēroga stratēģiskas vai politiskas intereses zināmā noteiktā virzienā šīs investīcijas veicināt. Runa ir par to. Un tādā gadījumā acīmredzot ir jāparedz kaut kādas juridiskas tiesības to vispār darīt. Tikai es jums varu piekrist, ka šī rindkopa varbūt varēja būt labāk formulēta un skaidrāk noformēta. Un šajā sakarībā, Lemberga kungs, būtu ļoti jauki, ja jūs dotu savus priekšlikumus, kā to vajadzētu izpaust.

A.Lembergs: Paldies. Pēdējais jautājums. Kāpēc viens procents, nevis 0,5 vai pieci procenti? Kā veidojas šis viens procents, pēc kādas aritmētiskās matemātiskās formulas?

J.Freimanis: Lemberga kungs, es domāju, ka šis punkts patiesībā ir tikpat voluntārs kā šie pieci gadi. Nu, mēs ar kolēģiem aprunājāmies un spriedām, par ko tad varētu neuztraukties? Varētu neuztraukties par vienu procentu, Lemberga kungs. Bet es akcentēju, tas ir voluntārs jautājums, voluntārs skaitlis, protams, tur var likt arī citu skaitli.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Vēl jautā Kides kungs un Zaļetajeva kungs, bet, tā kā tuvojas pārtraukums un šā jautājuma apspriešanu tik un tā mēs nepagūsim pabeigt, es ierosinātu: pirmām kārtām pārtraukt šā jautājuma apspriešanu jautājumu uzdošanas stadijā, ja radīsies vēl jautājumi, tad varēs atjaunot šā jautājuma apspriešanu, un tos uzdot.

Otrs moments… Deputātiem pret to nav iebildumu?

G.Grūbe (No zāles). Ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs, ja jums ir iebildumi.

G.Grūbe: Manā skatījumā, šobrīd tomēr nav ētiski turpināt šo apspriešanu, kamēr nav izlemts jautājums par konstitucionālā likuma labošanu. Jo pieņemt likumu pirmajā vai otrajā, vai pat trešajā lasījumā, neizlabojot konstitucionālo likumu, es domāju, šāda prakse absolūti nav pieņemama. Es saprotu, ka juristiem visvairāk vajadzētu par šādu praksi uztraukties.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, mēs neesam par šo jautājumu pat vēl debatējuši, tādēļ man nav iespējams pārtraukt, noņemt šo jautājumu no darba kārtības vai rīkoties citādi. Vienīgais reglamentam atbilstošais ceļš ir pārtraukt šā jautājuma apspriešanu jautājumu uzdošanas stadijā un turpināt, to iekļaujot tālāk darba kārtībā. Pēc tam varēsim risināt citus procesuālos jautājumus.

Otrs procesuālais jautājums, ko ierosināja Silāra kungs. Lūdzu, Silāra kungs! Paldies, Freimaņa kungs!

I.Silārs: Es, cienījamie kolēģi, gribētu atgriezties pie jau izskatītā šīsdienas darba kārtības 6.punkta, ko pieņēmām otrajā lasījumā, proti, par labojumiem Kriminālkodeksā un Labošanas darbu kodeksā, jo mūsu spēkā esošais lēmums par likumprojekta izskatīšanas kārtību paredz: ja, izskatot likumprojektu otrajā lasījumā, neviens no plenārsēdē ieteiktajiem labojumiem netiek akceptēts, likumu var pieņemt šajā lasījumā. Līdz ar to lūdzu uzskatīt to par izskatītu un iekļaut balsošanā par galīgo pieņemšanu nākamotrdien pulksten 13.00, tas ir, parastajā laikā kā izskatīto likumprojektu, lai mums nav jāvelk garumā…

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem nav iebildumu? Pededzes kundze, lūdzu ņemt to vērā.

Godātie kolēģi! Pulksten 17.00 saskaņā ar plenārsēdes balsojumu sākas jautājuma izskatīšana… saruna ar uzņēmējiem. Plenārsēdi pasludinu par pārtrauktu, bet lūdzu darbiniekus, kas stenografē, palikt un stenografēt, jo acīmredzot deputātiem, kuri nav klāt, būs interese iepazīties ar minētās apspriedes gaitu. Pēc pārtraukuma pulksten piecos šo tikšanos ar uzņēmējiem vadīs Čepāņa kungs.

Paldies. Plenārsēdi pasludinu par slēgtu.

(Sēdes beigas)

 

Augstākās padomes deputātu tikšanās ar Latvijas uzņēmējiem un darba devējiem

 

Tikšanos vada Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas priekšsēdētājs deputāts Alfrēds Čepānis.

A.Čepānis: Cienījamie klātesošie! Jautājums par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu tikšanos ar Latvijas Republikas uzņēmējiem un darba devējiem izvirzījās apmēram pirms trim nedēļām. Pirms divām nedēļām jautājums tika izvirzīts balsošanai Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijā, lai šādu tikšanos noorganizētu. Diemžēl Prezidijs ar astoņām balsīm “par” un 10 balsīm “pret” nepieņēma mūsu piedāvātos un Latvijas Republikas uzņēmēju ieteiktos priekšlikumus. Tādēļ pagājušajā nedēļā otrdienā jautājums tika lemts plenārsēdē. Plenārsēde ar balsu vairākumu nobalsoja, ka šāda tikšanās ir jāorganizē, tā kā tikšanās ir nepieciešama un varētu dot praktisku labumu gan Latvijas Republikas parlamentam, gan privātuzņēmējiem.

Šodien tikšanās ir noorganizēta. Deputātiem pirms tikšanās, šorīt no rīta reģistrējoties, ir izdalīti Vidzemes priekšpilsētas uzņēmēju asociācijas valdes sadarbības priekšlikumi, ir izdalīts Lietuvas Republikas likums “Par mazajiem uzņēmējiem”. Visiem deputātiem ir izdalīts arī Latvijas mazā un vidējā biznesa uzņēmēju konfederācijas attīstīšanas pasākumu plāns. Speciāli šis pasākumu plāns ir nodots parlamenta vadītājam Gorbunova kungam, komisiju priekšsēdētājiem – Kehrim, Čepānim, tāpat arī parlamenta vadībai – Birkava kungam un Ministru padomes priekšsēdētājam.

Šodien patlaban, cienījamie kolēģi, zālē ir pārdesmit deputātu, kuri uzskata, ka viņiem ir ko runāt, vai arī viņi vēlas uzklausīt Latvijas uzņēmējus. Diemžēl acīmredzot sakarā ar to, ka Saeimas vēlēšanas vēl ir diezgan tālu, lielākā daļa deputātu uzskata, ka viņiem šī tikšanās nav aktuāla. Es vismaz neredzu zālē ne Latvijas Tautas frontes frakcijas pārstāvjus, ne vadību, ne frakcijas “Satversme” vadību. Silāra kungs un Batarevska kungs, es atvainojos. Bet katrā ziņā mūsu pulks ir pārāk mazs. Taču tad, kad būs vajadzīga uzņēmēju nauda, uzņēmēju atbalsts, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, es domāju, ka šis deputātu pulks, kas interesēsies par Latvijas ekonomisko un biznesa attīstību, būs lielāks.

Pašlaik uz šo tikšanos ir uzaicināti un piedalās deviņi Latvijas darba devēju apvienības pārstāvji un 12 Latvijas Mazā un vidējā biznesa uzņēmēju konfederācijas pārstāvji. Šīsdienas tikšanās norise, kā esam vienojušies ar mūsu parlamenta vadību, varētu notikt šādi.

Ir iespēja uzklausīt piecus šeit klātesošos Latvijas Republikas uzņēmēju pārstāvjus – katru ne vairāk kā 10 minūtes. Bez tam, cienījamie klātesošie, mēs esam vienojušies ar Augstākās padomes Kanceleju, ka jūsu runu teksti tiks nodoti izskatīšanai visām Augstākās padomes komisijām, kuru darbības kompetencē ir labot, mainīt vai grozīt Latvijas Republikas likumdošanu uzņēmējdarbībā, nodokļu politikā vai jebkurā citā veidā. Un tādēļ ceram, ka, neskatoties uz diezgan nelielo cilvēku kontingentu šeit, praktisku labumu no šīs tikšanās mēs varētu gūt.

Ja klātesošajiem nav iebildumu, es gribētu sākt ar to, ka vārdu dotu Latvijas mazā un vidējā biznesa uzņēmēju konfederācijas prezidentam Ērikam Rozencveigam, kurš vēlas uzstāties par tēmu – “Mazā biznesa stāvoklis Latvijā un priekšlikumi tā attīstībai”.

Nākamais runās Meijers Deičs – Vidzemes priekšpilsētas uzņēmēju asociācijas priekšsēdētājs.

Lūdzu, Rozencveiga kungs!

Ē.Rozencveigs, Latvijas Mazā un vidējā biznesa uzņēmēju
konfederācijas prezidents: Godājamie deputāti! Tā nav nejaušība, ka mēs, dažādu īpašumu veidu pārstāvji, atrodamies šeit, jūsu pamatdarbavietā. Nelaime ir tāda, ka mēs kopīgi esam nokļuvuši pamatīgās spīlēs, ekonomiskās spīlēs, un mūsu Latvija ļoti strauji kļūst par nabagu zemi. Mums ir zināms, ka jebkura ekonomiskās sistēmas maiņa vienmēr ir sāpīga. Taču saprotiet, ka pasaules civilizācija nav pieredzējusi tādu situāciju, kāda īsā laikā ir radusies mūsu Latvijā. Divi precedenti pasaulē nav pieredzēti. Pirmkārt, lai niknākie draugi – darba devēji un darba ņēmēji – apvienotos un roku rokā dotos cīņā pret likumdevēju un izpildvaru tikai tāpēc, ka šo rīcību zināmā mērā izprovocēja Latvijas Banka, tas nav pieredzēts pasaules vēsturē. Un, kā mans draugs, kas nupat atgriezās no Ženēvas, no Starptautiskās darba organizācijas sēdes, secināja, tur šādu faktu uzņēma ar izbrīnu un negribēja ticēt.

Otra lieta. Kā liekas, mēs gribam iemīt vēl vienu taku. Neviena valsts pasaulē līdz šim brīvprātīgi nav atteikusies no tirgus. Latvija to visiem spēkiem cenšas izdarīt. Lai šīs tēzes kaut kādā veidā pamatotu, pamēģināsim noskaidrot, kas tad īstenībā šodien ar mums notiek? Iedomājieties atvāztu krokodila rīkli, kuras augšējais žoklis būtu cenas. Un jūs zināt, ka pēdējā laikā šīs cenas ir kāpušas ļoti strauji uz augšu un ir sasniegušas vai ir tuvu tam Eiropas vai pasaules līmenim… Tajā pašā laikā ir notikusi strauja ražošanas un līdz ar to arī pirktspējas lejupslīde. Tātad krokodila rīkle ir atvāzta. Un mums šobrīd nav citas izejas, kā mēģināt šos žokļus tuvināt.

Kāpēc tas ir noticis? Paskatieties, kāpēc zūd ražošana! Tam ir vairāki iemesli. Par lielāko daļu no šiem iemesliem runās mani kolēģi, jo šī lieta ir viņu sāpju bērns. Bet es pamēģināšu divos vārdos atsegt konkrēto situāciju. Būtu ārkārtīgi labi, ja mēs mūsu Latvijas Bankas rotaļas ar Latvijas rubli skatītos no malas. Saprotiet, es savā ne visai civilizētajā prātā iedomājos, ka jebkurai nacionālajai valūtai ir divas kājas, divi stabi, kas ir balsti. Viens ir tas, par ko mēs varētu aplaudēt Repšes kungam, ka naudas emisija nav palielināta. Bet vienlaikus nav paātrināta naudas aprite. Un šobrīd mūsu nauda stāv uz vienas kājas, jo civilizētajā pasaulē otro atbalsta kāju veido ražošana. Ievērojot, ka ražošana mums ir “aizgājusi uz grunti”, mums jāsecina, ka tuvākajā laikā, ņemot vērā visu izmaksu līmeni un emitēto naudu, mēs varam nonākt pie tādas paradoksālas situācijas, ka konkrēto izmaksu kopapjoms sasniegs, izlīdzināsies jeb pārsniegs emitētās naudas kopapjomu. Laikam pie tā mēs jau esam pienākuši.

Tālāk. Ja runāju par tirgus zaudēšanu, paskatieties, mēs ar savām precēm nevaram konkurēt Rietumos. Es nesaku simtprocentīgi – kaut ko jau uz turieni pārdot var. Bet principā šīs preces Rietumos nav konkurētspējīgas. Bet, ņemot vērā šo rubļa attiecību pret Krievijas rubli, šobrīd tās nav konkurētspējīgas arī Austrumos. Līdz ar to, ievērojot, ka Latvijas iekšējais tirgus ir niecīgs un ārā mēs nekur netiekam, mēs esam spiesti atteikties no Austrumu tirgus un mēģināt kaut kādā veidā vārīties savā sulā. Domāju, ka tas nekādu labu galu nevar ņemt, jo jūs paši redzat, kas notiek. Pēc oficiālām laikrakstu ziņām, apmēram 40 procenti valsts uzņēmumu ir apstājušies. Un no manas kategorijas 16 tūkstošiem “ar astīti” reģistrēto mazo uzņēmumu vismaz 20 procenti ir vai nu iegājuši ziemas guļā, vai bankrotējuši, jo nav spējīgi eksistēt. Kāpēc nav spējīgi? Kas ir nepieciešams, lai varētu eksistēt mazais bizness? Nu, pirmkārt, pamatlīdzekļi, kurus nevarēja iegādāties pat kooperācijas laikos, jo nepārtraukti mums sekoja inflācija, kas paputināja pat tos mazos iekrājumus, kas bija radušies bankās.

Otrs – kredīta līdzekļi. Jūs man piedodiet, ja varam uzskatīt par normālu, ka par 24 procentiem gadā varam saņemt īstermiņa kredītu un būt par to pateicīgi, tā situācija vairs nav normāla. Un šeit saskaramies ar tādu paradoksālu situāciju, ka viens no politiskajiem likumiem ir kļuvis visaktuālākais ekonomikas likums. Es šajā gadījumā runāju par “Pilsonības likumu”. Kāpēc? Tāpēc, ka vairākās tikšanās ar ārzemju biznesmeņiem (turklāt man jāsaka tā – ar biznesa haizivīm, ja mēs “Volvo” tetrapaku uzskatām par lielo biznesu, tad tie ir tie pārstāvji) viņi skaidri un nepārprotami saka, ka neviens netaisās investēt līdzekļus valstī, kurā ir ārkārtēja iekšējā nestabilitāte. Ar to viss ir pateikts. Mēs sakām: “Bet pie mums taču dažas ārzemju firmas darbojas.” Jā, tās ir “kovboju firmas”. Tās atnāk, pēc būtības neko nezaudējot. Tās tikai iegūst un aizmūk prom.

Tālāk. Uzskatīsim, ka visi esam pienācīgā vecumā un zinām, kā slauc govi. Bet mēs taču šodien izskatāmies pēc tās govs, kuru rausta aiz pupiem no rīta līdz vakaram, pat kārtīgi nepaēdinot. Es domāju nodokļu sistēmu, tā kā šodien fiskālā nodokļu sistēma traucē ne tikai lielo uzņēmēju darbību, tā žņaudz arī mazo. Un te mēs ar izbrīnu konstatējam, ka pasaulē, teiksim. Amerikas Savienotajās Valstīs, Japānā, Vācijā un arī kaimiņu Lietuvā ir ārkārtīgi interesanti likumi, kas veicina mazo biznesu. Es savā laikā Ramana kungam un arī Birkava kungam pastāstīju bišu spieta likumu. Tas ir ārkārtīgi vienkāršs: laiks ir saulains, bites strādā, strops ir pilns ar medu. Drēgnā laikā bites sēž iekšā stropā un apēd sarūpēto. Tā ir nodokļu iedarbība uz mazo biznesu, uz to mazo biznesu, kuram civilizētajās valstīs, teiksim, runājot par to pašu Japānu, pieder 80 procenti no saražotā nacionālā kopprodukta. Par to derētu padomāt.

Tālāk. Ir vēl dažas lietas, kas traucē mūsu darbību. Nu, tagad iedomājieties tādu situāciju. Patlaban notiek mazā privatizācija. Ir sākusies un turpinās reprivatizācija. Bet nevar taču šo procesu izstiept trijos gados, jo tas nozīmē, ka apsaimniekošanā šie objekti, kuru saimnieks nav atradies pusotra gada laikā, divu gadu laikā, nenonāk. Līdz ar to tā ir iekonservēta manta, iekonservēti līdzekļi, kas nedod nekādu apriti un nedod nekādu atdevi ne uzņēmējam pašam, ne tautas labklājībai.

Un tāpēc, skatoties visu šo situāciju kopumā, mums liekas, ka būtu lietderīgi Augstākajai padomei (un patlaban es uzstājos kā nodokļu maksātājs, kā vēlētājs) ierosināt zināmus politiskus gājienus, jo galu galā no jūsu darbības ir atkarīgs milzum daudz. Un šajā gadījumā pirmais, kas mums traucē (mums – es domāju kopā, jo tas traucē ārzemju kredītu un ārzemju investīciju ieplūsmu Latvijā), tas ir Pilsonības likums. Ja šodien Jeļcins ir nācis klajā ar tādu ne visai patīkamu dekrētu, un domāju, ka šobrīd būtu varbūt nekorekti runāt, tomēr ir jārunā… Mēs uzskatām, ka visreakcionārākais, vissliktākais “Pilsonības likums” ir jāpieņem tāpēc, ka tas nosprauž spēles laukumu. Vismaz cilvēki zinās, kādos rāmjos viņiem jādanco, un no tā neizbēgt.

Bez tam man kaut kā nav skaidrs, ja jau Augstākā padome bija tiesīga (cik es zinu, augstākais varas orgāns tiesības neprasa, bet piesavinās) atgūt mūsu neatkarību, tad tā ir tiesīga pieņemt šo likumu, kas tricina mūsu valsts pamatus. Un tas, manuprāt, obligāti būtu izdarāms.

A.Čepānis: Piedodiet, Rozencveiga kungs, bet ir jau 11 minūtes.

Ē.Rozencveigs: Lūdzu piedošanu! Lai neturpinātu šo nepieciešamo uzdevumu klāstu, mēs esam sagatavojuši konkrētus priekšlikumus, mūsu ierosmes Augstākajai padomei un Ministru padomei. Ja deputātu kungiem nav iebildumu, es nododu Čepāņa kungam, lai pēc tam šo materiālu mierīgi varētu caurskatīt. Paldies par uzmanību.

A.Čepānis: Paldies, Rozencveiga kungs!

Nākamais uzstājas Meijers Deičs – Vidzemes priekšpilsētas Uzņēmēju asociācijas priekšsēdētājs, firmas “Koral” direktors. Un nākamais runās Lauča kungs. Lūdzu cienījamos uzņēmējus mēģināt ievērot 10 minūšu reglamentu.

M.Deičs, Vidzemes priekšpilsētas uzņēmēju asociācijas priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Pirmo reizi savā mūžā uzstājos parlamentā un, protams, drusciņ uztraucos. Tāpēc, lūdzu, atvainojiet, ja kaut kas iznāks ne tā.

Mēs pašreiz dzīvojam ļoti grūtā periodā. Visiem ir grūti – gan pensionāriem, gan valdībai, gan lielajiem un mazajiem uzņēmumiem, gan uzņēmējiem, gan zemniekiem un tirgotājiem. Tāpēc katram atsevišķi un visiem kopā jāmeklē izeja, kā atvieglot dzīvi tieši šajā pārejas periodā.

Es izanalizēju ekonomisko stāvokli vairākos pakalpojumu sfēras uzņēmumos, jāsaka – vienos no labākajiem Latvijā. Bet arī te izrādās, ka uzņēmumi sliecas uz bankrotu, kaut stāvoklis vēl ir glābjams. Es nosaukšu dažus rādītājus par 1992.gada deviņiem mēnešiem salīdzinājumā ar 1986.gada deviņiem mēnešiem. Realizācijas apjoms pieaudzis gandrīz 7,5 reizes, izstrādes apjoms uz vienu cilvēku gandrīz 10 reizes, alga – gandrīz 12 reizes, peļņa – 4,5 reizes. Ja tas būtu vecos laikos, tad gandrīz katram uzņēmumam varētu izsniegt sarkano karogu. Bet diemžēl tagad jāsaka, ka tie rādītāji nemaz neiepriecina. Padomājiet, produkcijas vienību skaits sastāda tikai 38 procenti, bet vidējā cena pieauga gandrīz 12 reizes. Speciālisti bēg prom, jo algas ir samērā zemas. Uzņēmumi ir parādā nodokļus apmēram sešus miljonus, algas ir parādā apmēram vienu miljonu. Neapmaksātie materiāli – apmēram divi miljoni. Par III ceturksni nav samaksāti 960 tūkstoši rubļu un tā tālāk. Iekārtu nodilums ir 80 procenti. Un nav līdzekļu, lai iegādātos jaunas. Stāvoklis pasliktinās IV ceturksnī, jo elektrības, apkures un īres apmaksai papildus būs vajadzīgi apmēram 2,5–3 miljoni rubļu. Gaidāmi lieli sodi par neapmaksātām summām budžetam un uzņēmumiem. Ja nebūs līdzekļu, uzņēmums bankrotēs. Būs pazaudēts uzņēmums, kas galvenokārt ir vajadzīgs Rīgas iedzīvotājiem, lai saņemtu pakalpojumus. Apmēram tādā pašā stāvoklī atrodas analoģiski uzņēmumi.

Pēc manām domām, ko vajadzētu darīt? Saprotams, ka valsts šodien palīdzēt nevar. Ņemt aizdevumus no bankas uz 12 procentiem – tā ir pašnāvība. Tāpēc domāju, ka vajadzētu tikt galā pašiem ar valsts juridisku palīdzību un tieši.

Pirmais. Atļaut kolektīviem privatizēt uzņēmumus un pārveidot tos par akcionāru sabiedrībām. Naudu uzņēmums saņems par pārdotajām akcijām. Tas var būt apmēram 5–6 miljoni, kuri jāizmanto uzņēmuma ražošanas attīstībai un finansiālā stāvokļa uzlabošanai. Ja nauda nonāks budžetā, to izlietos ātri. Bet ražošana no tā neuzlabosies. Privatizācijas galvenajam mērķim jābūt nevis finansēt budžetu, bet rast īsto saimnieku, kurš spēs attīstīt ražošanu un kāpināt produkcijas izlaidi un efektīvāk izmantot ražošanas līdzekļus. Jo labāk un efektīvāk strādās uzņēmums, jo vairāk nodokļu saņems valsts. Un uzņēmums pēc diviem gadiem varēs apmaksāt nopirkto īpašumu vai nu par sertifikātiem, vai par naudu. Ja šo jautājumu šodien neizlems, tad var būt par vēlu un tad parlamentam būs jāmeklē līdzekļi atkal, lai atmaksātu bezdarbniekiem. Ar akcionāru sabiedrības kopsapulces lēmumu varētu noteikt, ka pirmo gadu pēc akcionāru sabiedrības dibināšanas akcionāri gadā var saņemt ne vairāk kā 24 minimālās algas. Starpība starp nopelnīto un saņemto algu jāizmaksā ne ātrāk kā pusotra gada laikā no akcionāru sabiedrības dibināšanas dienas. Un to naudu varēs izmantot tieši investīcijām.

Ko šodien dara pašvaldības, kuras nolemj privatizēt pakalpojumu sfēru? Runājot par telpām, kur ir pakalpojumu sfēras daļas, pašvaldības nolemj pārdot tikai tiesības tās īrēt par 300 000 rubļu. Ja uz to pretendē, tad jāiemaksā 5000 rubļu, kurus zaudēs, ja telpu nesaņems. Ja saņems, tad jāmaksā 300 000 rubļu. Bez tam noteikt īres maksu ir tiesības pašvaldībai. Ja līgums tiks noslēgts, tad arī jāapņemas kaut ko darīt pašvaldības labā, par labu trūcīgajiem cilvēkiem un organizācijām. Sakiet, lūdzu, kas par tādu naudu varēs nopirkt tikai tiesības īrēt? Vai varēs nopirkt kurpnieks vai šuvējmeistars? Un, ja viņi iegūs tiesības nopirkt, cik izmaksās tas pakalpojums iedzīvotājiem? Mēs aprēķinājām: ja apmēram viena veida remonts – pasitņi sieviešu apaviem – tagad maksā 50 rubļus, tad pēc samaksas par minēto atļauju īrēt telpas būs jāmaksā 100 rubļi par vienu pāri.

Tātad pakalpojumu sfēras darbiniekiem jāpārdod nevis atļauja īrēt telpas, bet jāpārdod iekārtas un mašīnas kaut vai par tirgus cenām.

Otrkārt. Īres maksai jābūt ne lielākai kā paredzēts valdības lēmuma normatīvos. Par šo likmju pārkāpumiem jāsauc pie atbildības, jo tagad pieprasa 300 un 400 rubļus par vienu kvadrātmetru. Protams, pakalpojumu sfērā to atļauties nevar.

Jautājums par nodokļiem. Galvenais ienākums valstij ir apgrozījuma nodoklis. Šo nodokli maksā visi ražošanas un tirdzniecības pakalpojumu sfēras uzņēmumi. Jāsāk tieši ar pašizmaksu. Un, ja cilvēks nopērk par 100 rubļiem produkciju, kas tā tagad par naudu, kur aiziet tā nauda… Un to es gribu parādīt ar kāda uzņēmuma piemēru. Proti, ja cilvēks nopērk produkciju par 100 rubļiem, tad no tiem 29 rubļi un 50 kapeikas ir algas, savukārt apgrozījuma nodoklis – 10,71 rublis, sociālais nodoklis – 11,13 rubļi, ienākuma nodoklis – 3,28 rubļi, peļņas nodoklis – 2,22 rubļi, zemes un īpašuma nodoklis – 33 kapeikas. Kopā – 27 rubļi un 67 kapeikas tikai no savas ražošanas.

Tālāk – materiāli: 35 rubļi un 20 kapeikas, bet tur ietilpst arī nodokļi. Un tas ir apmēram 15 rubļi. Agrāk, ja saņēma materiālu, tur nebija akcīzes nodokļa. Tagad par to, ko viņi saņem, ir arī akcīzes nodoklis. Un tas ir jau 15 rubļi un 20 kapeikas.

Kopā iznāk, ka tikai nodokļi vien uz produkciju 100 rubļu vērtībā sastāda 42 rubļus un 87 kapeikas. Vai tas ir daudz vai maz – grūti pateikt, jo, protams, ir jāzina, cik ir nepieciešams, lai uzturētu valdības sfēras. Tad būtu ļoti labi, ja arī zinātu, kur visa tā nauda faktiski aiziet.

Esošā apgrozījuma nodokļa uzskaites sistēma ir sarežģīta, un prece vairākkārt tiek aplikta ar nodokļiem. Tā, piemēram, izmantojot ražošanā ādas, kuru vērtībā ietilpst akcīzes nodoklis, apgrozījuma un sociālais nodoklis, ja apgrozījuma nodokļa aprēķināšanā tiek izslēgts tikai apgrozījuma nodoklis, ko samaksājusi pārdevēju organizācija, uz pārējiem nodokļiem tas tiek uzrēķināts vairāk, tātad vēlreiz apgrozījuma nodoklis. Pēc manām domām, būtu prātīgāk, ja apgrozījuma nodokli noteiktu tikai uz papildinātu vērtību, iekļautu algu, dividendes, peļņu, renti un cita veida ienākumu. Tādējādi varētu nodokļu procentu ārīgi pacelt.

Sociālo nodokli, pēc manām domām, arī vajadzētu sadalīt. Te arī valstij jāuzņemas maksāt kādu procentu. Un domāju, ka vajadzētu būt kādiem 10 procentiem no tiem, kas pašlaik ir. Un arī darba devējam un arī darbiniekiem… Darbinieki šodien maksā tikai vienu procentu. Uzskatu, lai ieinteresētu strādniekus maksāt to nodokli, vajadzētu sadalīt – darba devējam puse, tas ir, 14 procenti, un darbiniekiem – arī savus 14 procentus. Un tajā pašā laikā būtu lūgums, lai to naudu no cilvēka ieskaita uz personīgo rēķinu, lai cilvēks zinātu, ka tā nauda iet viņam un ka no tās iemaksātās naudas, no šā nodokļa būs atkarīgs viņa pensijas lielums. Ja pats strādnieks būs ieinteresēts, tad varbūt tā maksa budžetā ne vien samazināsies, bet arī palielināsies.

Par peļņas nodokli. Pēc maniem uzskatiem, tam jābūt ne vairāk par 25 procentiem, vismaz pirmajos divos gados, lai dotu iespēju savākt naudu investīcijām. Izlietotos līdzekļus šai attīstībai iekļaut izdevumos jeb iekļaut no peļņas un apgrozījuma nodokļa aprēķināšanas. Tas dotu iespējas vairāk naudas izlietot tieši investīcijām un ražošanas sfēras uzlabošanai. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runās Edvīns Lauča kungs, kas pārstāv Latvijas Darba devēju apvienību, un pēc viņa – Andris Tamanis.

E.Laucis, Latvijas Darba devēju apvienības pārstāvis: Godājamie deputāti! Darba devēju organizācija ir organizācija, kas radīta Latvijā. Es kā šīs orgkomitejas vadītājs īsumā varētu pateikt, ka šo organizāciju radījām, lai aizpildītu trijstūra trūkstošos stūrus – attiecību starp valdību un darba ņēmējiem. Šis process notika Zviedrijas Darba federācijas ciešā uzraudzībā un ar tās palīdzību. Un domājam, ka viņi līdz šā gada beigām mums vadīs dažus metodiskus seminārus un palīdzēs lieliskāk apgūt šīs nepieciešamās funkcijas un mūsu pienākumus. Taču, zinot, ka darba devēji pašreiz ir vadītāji privātās organizācijās, arī valsts organizācijās, dabiski, ka šeit mazliet tā lieta nav precīza tāpēc, ka valsts uzņēmumos darba devējs darbojas uz kontraktu pamata un jebkurā brīdī viņš savas tiesības – būt darba devējam – var zaudēt. Taču privātuzņēmumos viņš piedalās ar visu savu īpašumu un viņa tiesības ir daudz pilnīgākas un plašākas.

Mēs esam izstrādājuši statūtus, tātad cenšamies ieņemt savu vietu arī likumdošanā. Un varētu teikt, ka tajā komisijā, kas darbojas Antona Bula vadībā un izskata tautsaimniecības attīstības galvenos stratēģijas jautājumus, arī mēs piedalāmies. Es uzskatu, ka darba devējiem pakāpeniski jāieņem sava vieta, izskatot arī visus tos likumprojektus, lēmuma projektus, kas attiecas, teiksim, uz tautsaimniecību, lai veicinātu to sekmīgu redakciju un pareizu pieņemšanu.

Jau tādēļ vien, ka esmu šīs darba devēju organizācijas valdes loceklis, bet galvenokārt VEF tehniskais direktors, atļaujiet man pakavēties pie jautājumiem par finansiālo stāvokli un privatizāciju mūsu republikas lielajos valsts uzņēmumos.

Tātad, runājot par finansiālo stāvokli, jūs lieliski zināt tos SOS kliedzienus, kas pēdējā laikā atskanējuši radio un televīzijā un laikrakstos, ka lielajos valsts uzņēmumos cilvēki ir pirmskrīzes stāvoklī. Par to liecina notikumi apvienībā “Alfa”, akciju sabiedrībā “Alfa”, kurā pēdējā laikā no darba ir atlaisti apmēram 2000 darbinieku. Praktiski “Radiotehnika” ir apstājusies. Lielas grūtības ir arī ražošanas valsts uzņēmuma apvienībai VEF. Tātad šie visi jautājumi ir saistīti ar finansiālo apgriezienu radītām problēmām, kas pašlaik risinās mūsu republikā.

Tātad pašlaik rūpnieku parādi budžetā ir apmēram 2,3 miljardi Latvijas rubļu. Un tā nemaksātspēja, kas nāk no rūpniecības uzņēmumiem, ir tikai tāpēc, ka izsūtītā produkcija netiek apmaksāta, lai gan ir tieši apliecinājumi no mūsu pasūtījuma klientiem, ka apmaksājumi ir izdarīti jau divus vai trīs, vai četrus mēnešus atpakaļ, bet zināmās bankās atrodas maiss… Finansu ministrija mums tagad iesaka ņemt franču smaržas un braukt uz Maskavu un šajās bankās mēģināt panākt, lai savus parakstītos līgumus ātrāk pārskaitītu. Nu, tā nav sistēma! Tātad pirmā mūsu rūpnieku prasība būtu, lai tomēr Latvijas Banka īsteno pasākumus sakarā ar visu to apmaksas sistēmu, lai kārtotu to parādu drīzāku atdošanu republikām, kas pašlaik ir rūpniekiem sakarā ar naudas nesaņemšanu.

Otrs jautājums – būtu priekšlikums mēģināt iesaldēt šos parādus, kas Latvijas valsts uzņēmumiem pašlaik ir bankās, līdz tam brīdim, kamēr šī nauda ienāk, tā kā tagad katras dienas un mēneša kavējums griež jaunus procentus, un mēs nezinām, kā to lietu varēsim segt, turklāt neesam vainīgi.

Nākamais priekšlikums ir saistīts ar šā gada darbojošos valsts pasūtījumu. Jūs lieliski zināt, ka tomēr ir noslēgti līgumi valsts līmenī, valdības līmenī (tādā nozīmē arī VEF bija pienākumi), lai mēs no Krievijas saņemtu tos enerģētikas apjomus, gāzi, naftu, benzīnu, tā ka mums bija jādod sava produkcija. Tātad šīs produkcijas aprēķins tagad ir ar koeficientu 0,25. Tas ir netaisnīgi. Tātad valsts pasūtījumam, kurš tika vērtēts un saņemts no Krievijas ar attiecību 1:1, arī mums jābūt aprēķinātam 1:1.

Šajā gadījumā mums būtu priekšlikums: ļoti efektīvi būtu, ja varētu radīt tādu nelielu komisiju, kurā ietilptu Augstākās padomes Ekonomikas komisijas, Rūpniecības komisijas un Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijas, valdības, ministrijas un rūpnieku pārstāvji un kas varētu operatīvi attiecīgajos momentos pieņemt lēmumu, tā kā vienu otru reizi rodas situācija, ka mums, rakstot ļoti garas vēstules, jāgriežas dažādās instancēs. Arī mani jautājumi daļēji jau ir izlikti vēstulēs, kuras nosūtītas komisijām, Ministru padomei un ministrijām, taču šo instanču risinājumi ir ļoti neefektīvi. Minētais ierosinājums, es domāju, būtu ļoti efektīvs, tas atļautu attiecīgajos momentos pieņemt lēmumu.

Tagad par privatizāciju. Tātad, ja nebūtu 6.novembra sanāksmes pie mūsu premjera Godmaņa kunga, dabiski, es varētu jums daudz vairāk stāstīt, bet šī sanāksme bija ļoti sekmīga. Tā ilga vairāk nekā trīs stundas, un visi lielo uzņēmumu vadītāji varēja izrunāties. Arī Godmaņa kungs varēja pieņemt lēmumus. Taču šajā gadījumā, es uzskatu, privatizācijas forsēšana, tas ir, pieņemts lēmuma projekts, kas līdz šim laikam nav parakstīts, bet mēs jau iepazināmies ar tā projektu, kas daļēji risina privatizācijas jautājumus. Tātad es uzskatu, ka privatizācija, sevišķi valsts uzņēmumu privatizācija, tiks izdarīta forsēti.

Šajā gadījumā dabiski, ka būtu pareizi, ja visi likumdošanas trūkumi, kas pašlaik… Tie likumi, kas nav līdz mums nonākuši, tomēr tuvākajā laikā lai nonāktu. Tā, piemēram, VEF savus statūtus par pārvēršanos par holdinga tipa valsts akciju sabiedrību ministrijai jau ir iesniedzis pirms diviem gadiem. Es uzskatu, ka šie procesi varētu iesākties ļoti ātri.

Ka lielie uzņēmumi sākuši privatizācijas pirmo stadiju, daļēji tas nozīmē, ka mēs esam sadalījušies jau mazākos valsts uzņēmumos ar atsevišķiem rēķiniem. Un tagad jau veidojam mūsu attiecības ar banku sistēmu, ar tautsaimniecības problēmām, ar atsevišķiem biznesa plāniem. Galvenokārt centralizējam tikai kopējo stratēģiju un finansu problēmas. Taču būtu ļoti svarīgi, lai mēs šajā privatizācijas procesā varētu atrisināt to, kas mums pašlaik ir vissāpīgākais. Tātad pašlaik galvenais – sāpīgākā problēma – ir tieši finansu trūkums. Praktiski neiespējami dabūt kredītus, neiespējami dabūt aizdevumus, sevišķi valūtas, neskatoties uz to, ka mums ir pirmklasīgi izstrādāti biznesa plāni un priekšlikumi un arī no Godmaņa puses ir garantijas, pašam personīgi apņemoties parakstīt garantijas vēstules investīcijām, kuras mums sniedz ārzemju investori.

Šeit ļoti svarīgi būtu minēt arī jautājumu par stratēģiju. Tātad stratēģisko tautsaimniecības attīstības programmu diemžēl Augstākā padome nav apstiprinājusi. Šī programma būs izskatīta, šķiet, tikai tuvākajā laikā. Mēs arī esam iepazinušies Antona Bula kunga komisijā, un es saprotu, ka tieši vajadzētu ķerties pie stratēģijas, lai katrs uzņēmums zinātu, kā tam ir jāpārorientējas. Tā, piemēram, es varētu teikt par VEF, ka vismaz 30 procenti no savas naudas tas pagriezīs tā, kā tas bija kādreiz līdz 1940.gadam, tas ir, tautas patēriņa preču, dažādu mašīnu, sarežģītu mehānismu ražošanai Latvijas un Baltijas vajadzībām. Un mēs esam šīs aktivitātes sākuši, taču šā jaunā izstrādes virziena apgūšanai ir nepieciešama finansēšana. Un tieši šīs ir tās grūtības, kad visi mūsu minimālie peļņas līdzekļi aiziet, lai nosegtu elektroenerģijas izmaksas, lai nosegtu algas, lai nosegtu iepirkumus, kas tomēr vajadzīgi, lai turpinātu savu biznesu.

Uzskatu, ka jautājumu par investīcijām un kredītiem pašreiz varētu risināt, pieņemot kādus lēmumus, kuri šos jautājumus metodiski atrunātu.

Mūsu sanāksme pie Godmaņa kunga beidzās ar prioritātēm, ka vispirms jārisina šādi jautājumi – apkure, siltums, elektroenerģija, tālāk – pārtika, pēc tam – darbs, bet es uzskatu, ka šīs prioritātes varētu veidot pretējā virzienā, proti, vispirms – darbs. Un, ja būs darbs, tad būs arī apmaksa un arī viss pārējais. Paldies par uzmanību.

A.Čepānis: Paldies, Lauča kungs!

Nākamais runās Andris Tamanis, kurš arī pārstāvēs Latvijas Darba devēju apvienību, un pēc tam – Kreitusa kungs.

A.Tamanis, Latvijas Darba devēju apvienības pārstāvis: Godātie deputāti! Man vispirms jāsaka paldies par likumu par sabiedriskajām organizācijām un politiskajām organizācijām, jo, kā jūs zināt, Darba devēju apvienība pastāv kā sabiedriska organizācija. Šīs aktivitātes, kas jau ir sākušās, Lauča kungs nedaudz raksturoja, tāpēc pie tā jautājuma vairs nekavēšos. Bet mūs ārkārtīgi uztrauc lēnā privatizācijas gaita, jo, kā jūs zināt, jau ar lielu nokavēšanos tika izdota visa likumdošana, nemaz nerunājot par kārtību, kā veicama izsole, viss pārējais, un visi citi jautājumi. Manā uztverē, nevajadzīgi tika pārtraukta arī dažādu pamatlīdzekļu un kustamo pamatlīdzekļu pārdošanas kārtība. Vēl joprojām nav likuma par valsts un pašvaldību uzņēmumu nomu ar izpirkumu. Tas būtu viens no galvenajiem pamatnoteikumiem, lai varētu veikt privatizāciju, jo, kā zināt, lielākajai daļai cilvēku, kas būtu aktīvi un iesaistītos privatizācijā, šīs naudas nav.

Mūs uztrauc arī tas, kāda būs privatizācijas projekta apstiprināšanas, papildināšanas un grozīšanas kārtība. Kas un kā notiks ar sertifikātiem? Tie ir mūsu, darba devēju, ikdienas jautājumi. Šodien nav arī zināms, kad tiks pieņemts likums par agroservisa uzņēmumu privatizāciju. Šeit mēs iesniegsim arī agroservisa uzņēmumu privatizācijas tādu mazu projektiņu. Es domāju, ka tas ir izmantojams arī rūpniecībā.

Kredīta resursu trūkuma dēļ nevar notikt jebkāda uzņēmumu pārprofilēšana, jaunu tehnoloģiju ieviešana, ražošanas kvalitātes uzlabošana. Nevaram atrisināt pašu aktuālāko jautājumu – radīt jaunas darba vietas. Par 15 procentu likmi mēnesī pēc nesaprotamas kārtības kredītu var paņemt labākajā gadījumā pašu nepieciešamāko materiālu un izejvielu iegādei. Šajā lietā mums būtu priekšlikumi, pieņemot likumu par valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas fonda izveidošanu un tā izlietošanas kārtību, paredzēt ilgtermiņa kredītu izsniegšanu par pieņemamām likmēm privatizēto uzņēmumu pārprofilēšanai un modernizācijai saskaņā ar konkrēto uzņēmumu apstiprināto privatizācijas projektu un biznesa plānu. Fakts ir tāds, ka pamatfondu nolietojums rūpniecībā ir 50–70 un pat vairāk procentu. Lai izietu Rietumu tirgū ar konkurētspējīgām precēm, pamatfondi ir jāmodernizē.

Likums par privatizācijas fonda izlietošanas kārtību ir vajadzīgs jau šodien un ilgi gaidīt to vairs nevaram. Mūsu uztverē, bankām daļu līdzekļu vajadzētu paredzēt līzinga kompāniju veidošanai. Šiem mērķiem novirzīto peļņas daļu atbrīvojot no nodokļu maksājumiem vai arī izveidojot valsts banku ar 10 procentu rezervi, analoģiski kā pašreiz ir izveidota 20 procentu rezerve. Līzinga principu varētu izmantot ne tikai lauksaimniecības tehnikas, bet arī modernizējamo un pārprofilējamo rūpniecības uzņēmumu pilnveidošanai. Bankām nedrīkstētu būt nekādas atšķirības starp skaidras un bezskaidras naudas norēķiniem, jo tas šodien kalpo, varētu teikt, kā spekulācijas, bet varbūt arī biznesa avots.

Uzņēmēji nevar piesaistīt ārzemju investīcijas, jo tām nav nodrošinājuma garanta. Nav skaidrs, kad darbu sāks hipotēku banka, jo šī ieķīlāšana būtu viens no veidiem, kā mēs tomēr daudzus jautājumus varētu atrisināt. Dažbrīd liekas, ka ar uzņēmumiem un ražošanu izrīkojas kā ar zirgu, kad visi ar to brauc, bet neviens negrib šo zirgu barot.

Uztrauc nodokļu likme, likmju zemā kvalitāte un tas, ka tie nepārtraukti tiek grozīti. Tā, piemēram, likums “Par peļņas nodokli” šogad jau grozīts trīs reizes: 16.jūnijā, 11.jūlijā un 4.septembrī. Un droši vien līdz gada beigām tiks grozīts vēlreiz. Analoģiski ir arī ar apgrozījuma nodokli un ar akcīzes nodokli. Par nodokļu izmaiņām uzņēmumam ir jāzina vismaz trīs mēnešus iepriekš, lai varētu atbilstoši reaģēt. Mums ir šāds priekšlikums: izskatot likumprojektus komisijās, atļaut piedalīties ar balsstiesībām darba devēju un privātuzņēmēju apvienības pārstāvjiem, lai operatīvi sadarbotos, kā arī iedarbotos uz radušos situāciju.

Skaidrs, ka budžetam ir vajadzīgi līdzekļi, bet tāpēc nav attaisnojama Finansu ministrijas rīcība, traktējot savā izpratnē Ministru padomes šā gada 31.jūlija lēmumu par maksājumiem budžetā sakarā ar patēriņam novirzīto līdzekļu pieauguma pārsniegšanu. Proti, ir runa par 150 un 300 procentiem, turpretī Finansu ministrija lieto vienu likmi uz visu pārsniegumu, arī uz pārsniegumu līdz vienam procentam. Es neredzu šeit nekādu loģiku. Diemžēl atbildi uz šo iesniegto vēstuli mēs tā arī neesam saņēmuši.

Mūsu uztverē, trūkst likumu, kas attiecas uz sociālajām garantijām: likuma par darba aizsardzību, likuma par sociālo apdrošināšanu, likuma par streikiem. Ir vajadzīgs jauns Darba likumu kodekss. Šā gada sākumā pieņēma grozījumus Darba likumu kodeksā. Augstākajā padomē ir iesniegtas šo grozījumu izmaiņas. Un, lai šis Darba likumu kodekss būtu saprotams visiem, ne tikai juristiem, ir vajadzīgs pilnīgi jauns likums.

Vēl šodien nav apstiprināti saraksti, kas dod tiesības uz pensiju pēc atvieglotiem noteikumiem par darbu kaitīgos un smagos darba apstākļos, kā arī tiesības uz saīsināto darba laiku, papildatvaļinājumu un paaugstinātu darba samaksu.

Joprojām lietojam bijušās PSRS darba likumdošanu. Šodien neviens neprognozē darba tirgu, kādas profesijas un cik strādājošo būs vajadzīgs pēc mēneša, gada, vairākiem gadiem, lai būtu iespējams laikus apmācīt kadrus. Lai būtu stabilitāte, nepieciešams arī likums par pilsonību, ārvalstu investīciju piesaistīšanu, kā pamatā būtu likums par zemes privātīpašumu.

Tiek pieņemti lēmumi, kurus nevar realizēt dzīvē, piemēram, Ministru padomes 26.augustā pieņemtais lēmums par viendzīvokļa māju privatizāciju un pārdošanu, kurā paredz, ka bijušais zemes īpašnieks var izmantot mājas pirmpirkuma tiesības. Praktiski visas viendzīvokļa mājas, kā zināms, uzceltas uz bijušo īpašnieku zemes, un tas rada papildu grūtības un neatrisināmas problēmas.

Joprojām nav atrisināta dzīvojamo, sociālo objektu, kuru uzturēšanai uzņēmumiem šodien ir jāizlieto 30 procenti un pat līdz 100 procenti no to rīcībā paliekošās peļņas, nodošana pašvaldībām.

Man ir noformulēti arī daži likumu un lēmumu projekti, bet es domāju, ka tos atstāšu, lai ar tiem varētu turpmāk iepazīties. Paldies par uzmanību.

A.Čepānis: Paldies Tamaņa kungam!

Tālāk runās Aivars Kreituss – Rīgas Fondu biržas ģenerāldirektors, Latvijas Universitātes docents.

A.Kreituss, Rīgas Fondu biržas ģenerāldirektors: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka man nav nepieciešamības teikt, ka privatizācijas laukā visu nesekmīgumu un dažādu mīņāšanos uz vietas izsauc tas, ka nav vienotas koncepcijas tautsaimniecības attīstībai. Es tādu neesmu redzējis ne Tautas frontes programmā, ne kādas citas partijas programmā. Esmu redzējis tikai klajas tēzes un kaut kādus solījumus, bet nekur nav bijusi redzama ne taktika, ne arī stratēģiska rakstura programma. Premjeram rokās esmu redzējis biezas mapes, bet arī tās nekur nav publicētas un nav arī iespējas izlasīt, kāda tad ir tautsaimniecības attīstības tuvākā programma, vai, teiksim, kādi ir pamatprincipi, kā varēs iziet no krīzes.

Šajā sakarā es kaut ko gribētu teikt par privatizāciju, man ir zināms iemesls to teikt, jo es kā Rīgas deputāts vadu arī privatizācijas komisiju. Tas bija gada sākumā, pirmajos mēnešos, kad mēs samērā ātri sagatavojām četrus dokumentus, kuri pašreiz ir pamatā tam, kas notiek visās sešās Rīgas pašvaldībās. Viens no tiem ir nolikums par Privatizācijas fonda radīšanu un tā izmantošanu, kā arī dokumenti par to, kā to praktiski juridiski noformēt. Bet tas, kas bija labi gada sākumā un ko varēja izdarīt uz pāris gadiem, sakot, ka nosauksim to nomu par privatizāciju, kaut kā atkal cits citam aizmālēsim acis un teiksim, ka kaut kas notiek – tas šodien vairs nav labi. Šodien visa likumdošana ir mazliet vairāk pagājusi uz priekšu, un Latvija arī ir pagājusi mazliet uz priekšu Eiropā, un arvien vairāk parādās cilvēki, kam te kaut kas ir piederējis. Un šodien es gribētu pateikt, ka pašreiz būtībā notiek pilnīgi absurdas lietas, kad atkal no augšas, no Ministru padomes kabinetiem, nāca norādījums, ka patlaban lielā ātrumā ir jāveic privatizācija, turklāt tieši tāpēc, ka nu ir jāsagrauj tā sauktais torga monopols. Tādējādi privatizācija arī ir, kā saka, sākusies lieliem aulekšiem. Visās pašvaldībās tā kaut kā notiek, bet katrā gan mazliet citādi. Iepriekšējais runātājs nosauca skaitli, proti, ka par 300 tūkstošiem uz kādu laiku varot iznomāt veikalu. Es jums varu nosaukt pavisam konkrētu veikalu, kuru Centra rajonā uz pieciem gadiem iznomāja par astoņiem miljoniem. Tas veikals ir ar sapuvušiem pagrabiem, tādēļ ir nepieciešams milzīgs remonts.

Tādējādi lietas būtība ir tāda, ka pavasarī šī privatizācija nevarēja notikt tīri psiholoģisku faktoru dēļ. Un man liekas, ka mēs vispār neņemam tos vērā, un es nezinu, vai parlaments tos psiholoģiskos faktorus ņem vērā. Bet es uz tiem skatos tā: ja man ir jāiet kārtot savas privāta rakstura lietas pie visāda līmeņa ierēdņiem, kuri turklāt saņem stipri zemas algas un viņiem pašiem nekas nepieder, un viņi visi uz mani vai uz tiem, kas grib tos veikalus nopirkt vai kādus citus objektus privatizēt, vai kuri vēlāk gribēs uzņēmumus sadalīt akcijās, skatīsies kā uz kādiem superbagātiem cilvēkiem, tad ir skaidrs, ka tā lieta nevar lāgā ritēt uz priekšu. Un pavasarī, ja runājam par privatizāciju, kāpēc tā nenotika janvārī… Rīgā tā nenotika tieši šo psiholoģisko faktoru dēļ, kad izrādījās – kā tad nu tā, ka kaut kādā veidā sāk dalīt veikalus… Mēs iesniedzām Prezidijam priekšlikumus par katra rajona veikaliem ar visām adresēm, kurus varēja privatizēt, kas bija saskaņots ar rajoniem, to skaitā arī mazos objektus, apkalpojošos mazos objektus. Es šiem mazajiem objektiem un veikaliem pieskaros vairāk tāpēc, ka lielos objektus un rūpnīcas es varētu apskatīt tādā pašā secībā, bet uzskatāmākais piemērs ir šie mazie objekti. Pašreiz ir pilnīgi tāda absurda šo objektu notaksēšanas kārtība. Es nezinu, vai to deputāti zina, ka būtībā tas pilnībā ir atstāts pašvaldības uzņēmumu ziņā, un tas notiek aptuveni tā, ka… Protams, to veikalu pārdot nevar, jo neviens jau nezina, vai tai mājai ir īpašnieks, vai ir zemes īpašnieks. Tas netiek praktiski noskaidrots. Vienīgais ir Centra rajons, kuram šādi dati ir kompjūterā. Patiesībā mums arī Fondu biržā ir dati par visu Rīgu. Un mums ir precīzi dati, piemēram, par to, ko baltvāci aizbraucot pārdeva un ko nepārdeva, un šī informācija ir pieejama. Tā tikai nav pieejama valsts iestādēm tādā parastā veidā, ka šīs iestādes kaut ko paprasītu par brīvu, kādiem juristiem atkal pa pusei par brīvu… Par visu ir jāmaksā, turklāt šodien ir jāmaksā nopietni, ja jūs divās nedēļās gribat dabūt datus par to, kam ir piederējis kāds īpašums Rīgas centrā. Un es jums varu pateikt konkrētu piemēru, kad mēs divās nedēļās noskaidrojām divu lielu īpašumu īpašniekus. Abi šie īpašumi bija iekļauti izsolē par godu 18.novembrim, kuru taisās pašreiz izvest… Ir tāds garāks saraksts, kurā figurēja arī tādi divi lieli veikali kā “Radiotehniķis” uz Tērbatas un Ģertrūdes ielas stūra un divstāvu veikals “Astra” uz Krišjāņa Barona ielas (pirmais ir trīsstāvu veikals). Šajā sakarā bija prokurora iesniegums. Un tādas runas pacēlās, ka par pirmo veikalu pašvaldības gribēja iekasēt apmēram 200 miljonus rubļu, par otro gribēja iekasēt 100 miljonus rubļu. Nu, tur tās summas mainījās, dolāros tika nosauktas mazākas summas. Starp citu, es nesaprotu, kāpēc par godu Latvijas gadadienai ir jātaisa izsole jeb ūtrupe, kur mēs ārzemniekiem par dolāriem izūtrupējam Latvijas īpašumu? Es domāju, ka par godu 18.novembrim varētu rīkot Dziesmu svētkus vai kaut kādu citu intelektuāla rakstura nodarbi, nevis mūsu valsts īpašuma iztirgošanu. Tas man personīgi nav saprotams, bet, neskatoties uz to, pēc šā prokurora protesta mēs divās nedēļās noskaidrojām, ka abiem šiem zemes gabaliem ir likumīgi mantinieki. Šie mantinieki patlaban dzīvo Izraēlā. Un rīt šie mantinieki var atbraukt un paprasīt no pašvaldības atpakaļ šīs iekasētās summas. Tikai tanī brīdī pašvaldība šīs summas būs iztērējusi.

Es ar šo piemēru gribēju parādīt, ka šī darbība šobrīd eiropeiskā apritē ir pilnīgi nesakārtota un nelikumīga, un tā, ko mēs saucam par privatizāciju šodien Rīgā un arī Latvijā, nekāda privatizācija nav. Tā būtībā ir likumu pārkāpšana visos virzienos un kā tāda tā arī pašreiz lielā ātrumā notiek un notiks.

Nākamais – Privatizācijas fonda izlietošana. Privatizācijas fonda izlietošana tiek atstāta pašvaldības ziņā. Tas atkal ir viens no virzieniem (un tas ir izskanējis arī Bernāna apskatītajā un publicētajā), ka šādā veidā Privatizācijas fonds nevar tikt atstāts kaut kādai tādai, kā lai nu saka, protams, vārdiski tas tiek atstāts it kā nākamo privātuzņēmēju finansēšanai un viņu stimulēšanai, bet praksē mēs labi zinām, ka neviens jau naudu otram tāpat par brīvu, bez procentiem, nedod. Un tos procentus jūs te minējāt, tikai iepriekšējais runātājs nosauca nepareizus procentus. Fondu biržā es katru dienu mainu naudu un zinu, ka Rīgā pašreiz ir 200 procenti gadā. Ne par kādiem 120 procentiem kredītu jūs nekur nevarat dabūt. Un arī par 200 nevarat dabūt. Es gribētu, lai kolēģi man parāda, kurš var dabūt. Var dabūt vienīgi pa draugam… Un kā tas notiek, to arī mēs ļoti labi zinām. Un es jums varētu pastāstīt, ja būtu vairāk laika.

Tātad, ir jārada banka, kurā ieplūst privatizācijas gaitā iegūtie līdzekļi. Un šī banka daļēji var būt valstiska un daļēji privāta. Un kā valsts kapitāla daļa tajā ieiet seši pašvaldību uzņēmumi, kas to naudu ir iekasējuši. Un tā nauda taisa naudu, un nāk procenti. Un tā nauda tiek aizdota vispārcivilizētā veidā, kā tas notiek bankās. Kāpēc šis jautājums nav risināts? Šis jautājums būtu jārisina.

Tātad es domāju, ka varētu izdarīt pavisam vienkāršu secinājumu. Protams, ja mēs tādu privatizāciju taisītu likumiski sakārtotu, un, arī runājot par divu līmeņu akciju izlaidi un par uzņēmumiem, tad varētu spriest tālāk par brīvo ekonomisko zonu izveidošanu Rīgas apkārtnē vai kaut kur varbūt jūras tuvumā, pie jūras ostām, bet varbūt ne visā Latvijā, bet varētu runāt par brīvo ekonomisko zonu izveidošanu kā pilnīgi absolūti nepieciešamu lietu Latvijā, lai tā izietu no krīzes, protams, reizē apzinoties, ka tas palielina noziedzību un ka tas ļoti traģiski iedarbojas uz nacionālo jautājumu, kurš jau tāpat mums ir smags. Bet, ja ir nauda, tad arī to var rīkot un taisīt labāk, un varbūt to apkopt labāk.

Tātad kā secinājumu es gribētu pateikt, ka privatizācija caur nomu šādā veidā, kā tā notiek, vispār ir apturama vai arī tā ir jānosauc īstajā vārdā par nomu un jāpasaka juridiski, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. To var izdarīt un pateikt deputāti. Un to var pateikt un izdarīt tādā veidā, ka tas neaptur privatizācijas vispārējo gaitu. Neaptur! Tikai tas ir jādara ar juristu piedalīšanos. Tiem juristiem ir jāmaksā, un tie juristi visu sakārtos un pašvaldībām dokumentus noliks priekšā. Nevar būt tā, ka pašvaldības iekasē visu naudu vai mēģina to iekasēt, juridiski nenokārtojot jautājumus. Pasaules prakse ir tāda, ka par privatizāciju 10 procentus maksā pircējs. 10 procentus par to, ka viņš saņem savās rokās juridiski pareizu nokārtotu lietu un uz ilgiem gadiem, nevis notiek tāda krāpšanās, kāda privatizācijā pašlaik ir Rīgā. Paldies.

A.Čepānis: Paldies, Kreitusa kungs!

Kā mēs, kolēģi, vienojāmies, tad visi tie, kas no uzņēmējiem, no darba devēju apvienības vēlējās, ir uzstājušies. Nepretendējot uz absolūto patiesību pēdējā instancē, noslēgumā es gribētu piebilst: ja jūs piekrītat, tad varbūt mēs varētu vienoties par šādu kārtību.

Šeit rakstveidā tika iesniegti vairāki priekšlikumi – daži plašāki, daži ne tik plaši. Bija arī kolēģi uzņēmēji, kuri uzstājās, bet rakstveidā neko neiesniedza. Tad mēs varētu palūgt stenogrammu un turpmāk rīkoties tādējādi… ja šeit klātesošie deputāti piekristu. Kamēr kolēģi runāja, es tā saskaitīju, ka mēs bijām apmēram 45. Paldies jums par to, ja jūs varētu uzticēties kaut vai mūsu komisijai, Tirdzniecības un pakalpojumu komisijai, vai varbūt šā pasākuma iniciatoriem – Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijai un mūsu komisijai, ka mēs apkopotu gan politiskos, gan ekonomiskos jautājumus, kuri šodien šīs stundas laikā te tika izteikti. Ekonomiskos jautājumus varētu iesniegt Augstākās padomes pastāvīgajām deputātu komisijām, un politiskos jautājumus (arī tie ir risināmi) iesniegt visām pašlaik parlamentā esošajām frakcijām. Bez tam jautājumi, kuri ir Ministru padomes kompetencē, varētu tikt iesniegti Ministru padomei. Ja jūs uzskatāt to par vajadzīgu, mēs varētu šo jautājumu sagrupēšanu un iesniegšanas turpmāko kārtību izskatīt pat Augstākās padomes Prezidijā (es personīgi tādu vajadzību neredzu) un tādējādi kaut kādus reālus soļus spert pretī tam, lai atrisinātu tās problēmas, kas šodien šeit tika izteiktas.

Ja kolēģi piekristu, mēs varētu par šādu kārtību vienoties. Un līdz ar to tad šodien varētu šo tikšanos arī beigt. Bet es redzu, ka Bojāra kungs ir pie mikrofona. Lūdzu!

J.Bojārs: Cienījamais kolēģi, kas grib, var beigt. Man mūsu šiem cienījamajiem biznesmeņiem būtu rinda jautājumu, turklāt ļoti būtisku par viņu priekšlikumiem, par banku politiku… Mēs šodien izskatījām par zemes privatizāciju, ka ārzemnieki varētu pirkt privātīpašumā… Te bija rinda ļoti būtisku priekšlikumu, jautājumu, uz kuriem es nedzirdēju atbildi. Un man tas būtu ļoti interesanti (ja citiem, kam ir neinteresanti…), tātad es gribētu vēl parunāt ar šiem biznesmeņiem, dabūt atbildes uz jautājumiem, kā viņi redzētu šo jautājumu izkārtojumu. Pirmais un galvenais ir banku procents, kas, es uzskatu, vispār grauj visu, jebkuru uzņēmējdarbību un pilnīgi grauj ekonomiku, līdz ar to grauj iedzīvotāju maksātspēju.

A.Čepānis: Paldies, Bojāra kungs! Ja uzņēmēju pārstāvji, kuri šovakar ir šeit, ir gatavi turpināt sarunu ar tiem deputātiem, kuriem ir interese un kuriem ir radušies jautājumi jums, es domāju, mēs to varētu turpināt vai nu šajā telpā, vai varbūt atrast kādu blakustelpu. Bet labāk būtu turpināt tepat, ja biznesmeņi tam piekrīt. Tādēļ tad, kad beigsim kopējo tikšanos, mēs varam to turpināt arī šeit ar tiem biznesa pārstāvjiem un deputātiem, kuriem tas interesē.

Lūdzu, varbūt vēl kāds vēlas izteikt kādu ideju vai priekšlikumu? Paldies.

Bet es tomēr gribētu savu kolēģu deputātu akceptu tam ierosinājumam, ko es teicu par šo priekšlikumu apkopošanu: vai mēs varētu tādu ceļu iet, vai jūs šajā ziņā varētu uzticēties mums, konkrēti, man un Škapara kungam?

Tad paldies kolēģiem deputātiem, paldies biznesa pārstāvjiem. Un šajā pašā telpā varam turpināt tikšanos ar tiem, kas to vēlas. Paldies. Uz redzēšanos.