Vakar Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga tikās ar Valsts prezidenta kancelejā akreditētajiem žurnālistiem, lai atbildētu uz viņu jautājumiem, bet pirms tam izteica savas domas par divām lietām, kas patlaban ir sabiedrības uzmanības centrā, — par referenduma rezultātiem un 16. novembrī gaidāmo skolotāju streiku.

— Kā visiem zināms, referendumā netika iegūts vajadzīgais balsu skaits, lai to varētu uzskatīt par notikušu. Un tas nozīmē — līdzko (paredzams, ka 22. novembrī) Valsts prezidente būs saņēmusi Vēlēšanu komisijas ziņojumu par oficiālajiem rezultātiem, varēs parakstīt un izsludināt vienu pēc otra divus pensijas likuma grozījumus. Vispirms 5. augusta grozījumus, tos, par kuriem notika referendums un kuru atsaukšana tika noraidīta. Taču, kā visiem zināms, pēc parakstīšanas (un es to darīšu) un izsludināšanas spēkā stāsies 4. novembra grozījumi likumā "Par valsts pensiju". Tātad vispirms parakstīšu 5. augusta grozījumus, pēc tam 4. novembra grozījumus, un rezultātā stāsies spēkā un efektīvi darbosies 4. novembra grozījumi.

Nākamais jautājums — par izglītību. Nav nekādu šaubu, ka rīt notiks skolotāju streiks. Neesmu pārsteigta, ka skolotāji ir izdarījuši šādu izvēli. Esam saņēmuši gandrīz 200 vēstuļu no dažādām skolām, tās ir parakstījuši vairāki tūkstoši skolotāju, paužot savu neapmierinātību, ka patlaban valdības piedāvātais izglītības sistēmas nodrošinājums nav adekvāts. Skolotāji sūdzas, ka ierēdņiem ir noticis progresīvs algu palielinājums un viņu ienākumi lēni, un tomēr uzlabojušies; daudzos citos sektoros algu paaugstinājums vismaz atbilst inflācijai. Skolotājiem ir nepieņemami, ka valstī atalgojums izglītības darbiniekiem nu jau gadiem ilgi stāv uz vietas. Skolotāji sūdzas, ka partijas pirms vēlēšanām un valdība savā deklarācijā solīja viņiem paaugstināt algas un atvēlēt vairāk līdzekļu izglītībai. Tas nav noticis.

Tomēr streiks nav tikai par skolotāju algām, ar kurām viņi nevar izdzīvot. Vēl smagāk ir tas, ka visa izglītības sistēma pēc savas būtības prasa diezgan dziļas strukturālas reformas. Šo reformu gaita, šķiet, ir ļoti lēna, tā nav pietiekami efektīva, līdz ar to valda liela vispārēja neapmierinātība ar to, kā Latvijā sakārtota izglītība. Jāsaka, es lielā mērā pievienojos šīm skolotāju raizēm un bažām. Man ar nožēlu jākonstatē, ka izglītībai, kam Latvijā vajadzētu būt valsts prioritātei un vienam no pīlāriem, uz kura mēs būvējam savu nākotni, tomēr šāda pamata nav. Ilgi tas tā nevarēs turpināties, jo jau tagad mūsu izglītības sistēma izrāda zināmas krīzes pazīmes.

Pēc tam Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

— Vai pensiju likums Latvijā pēc šiem grozījumiem tagad būs perfekts?

— Ja likums būtu perfekts un visi ar to būtu apmierināti, tad mēs ar to varētu dzīvot līdz "ad vitam aeternam" — mūžīgi mūžos, bet es par to ļoti šaubos. Man drīzāk ir iespaids, ka mūsu pensijas likumam ir diezgan daudz dažādu detaļu, kas laika gaitā būtu maināmas. Tas izskanējis arī Saeimā, turklāt no dažādām frakcijām — ka ne jau šis pēdējais variants ir tas ideālais. Jautājums tikai: cik drīz tam tiks ieteikti jauni grozījumi. Domāju, varam būt diezgan droši — mūžu mūžos šis likums tāds nepaliks.

— Kā jūs vērtējat tautas aktivitāti referendumā?

— Formāli sakot, nebija tik lielas vēlētāju aktivitātes, kāda varētu būt aktīvā demokrātijā, kur visi piedalās. Tajā pašā laikā šajā referendumā bija ļoti interesanta un neparasta situācija. Citos apstākļos varētu teikt, ka tā ir ļoti slikta zīme — iedzīvotāji ir pasīvi un nepiedalās. Šinī gadījumā arī neiešana uz referendumu bija viens veids, kā, varētu teikt, balsot — balsot pret šo grozījumu atcelšanu. Var arī saprast tos, kas netērēja laiku un negāja balsot, jo rezultāts ir tas pats. Šķiet, vairums to, kas vēlējās, lai grozījumus atceltu, aizgāja balsot, bet tie, kas nevēlējās, palika mājās un savu viedokli izteica tādējādi.