Frakciju viedokļi

Pēc 1999. gada 11. novembra sēdes

Valsts radio tiešajā raidījumā

K.Lībane (savienības "Latvijas ceļš" frakcija):

Šodien Saeimā patiešām bija ļoti daudz debašu, daudz darba, daudz strīdu, daudz cīniņu. Un viens svinīgs notikums — ceremonija, kurā tika sveikta mūsu Valsts prezidente.

Kas attiecas uz šīsdienas lietišķāko sadaļu, tad mani priecē tas, ka, saliedēti balsojot, veiksmīgs bija valdību veidojošo frakciju darbs, izskatot tos likumprojektus, kas vistiešākajā veidā saistīti ar nākamā gada valsts budžetu. Pirmais posms, šis pirmais starpfinišs, kuram šodien pietuvojāmies, dod cerību, ka 2.decembrī jau varēsim tam pielikt punktu un nākamā gada valsts budžetu pieņemt. Ir pietiekami ilgs termiņš, lai to izsludinātu un publicētu, lai katrs pilsonis ar to laicīgi iepazītos, un, sākot no 1.janvāra, attiecīgās iestādes varētu to pildīt.

Ne tik liels prieks, drīzāk gan sarūgtinājums, ir par to, ka Saeima neatbalstīja "Latvijas ceļa" deputātu grupas izstrādātos grozījumus Satversmē. Mēs izskatījām iespēju nodot komisijām grozījumus konstitūcijā, kas paredzēja atteikties no deputātu imunitātes tik plašā apmērā, kādā tā pastāvējusi līdz šim. Kā zināms, spēkā esošā Satversmes 30.panta redakcija nosaka, ka deputātu bez Saeimas piekrišanas nedrīkst administratīvi sodīt un uzsākt pret viņu kriminālvajāšanu. "Latvijas ceļa" deputāti ierosināja sašaurināt šīs imunitātes apjomu, atstājot normu par iespēju uzsākt kriminālvajāšanu tikai ar Saeimas piekrišanu un atsakoties no atļaujas prasīšanas Saeimai administratīva soda uzlikšanas gadījumā.

Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, mēs pētījām Eiropas Savienības valstu praksi un atklājām, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, deputātu imunitāte tiek traktēta ļoti plaši. Lielākajā daļā Eiropas valstu konstitūciju patiešām ir normas, kas aizliedz deputātu sodīšanu vai arestēšanu, piemēram, parlamenta telpās, bet ir arī tādas, kur tas nav minēts. Taču vienmēr un visur šī norma saistīta ar vienu apstākli — sodīšana var tikt liegta, ja ir aizdomas par politiku vajāšanu. Mums šī politiskā vajāšana atrunāta tikai Satversmes 28.pantā, turpretī gadījumi par deputāta izdošanu vai neizdošanu administratīvai sodīšanai notiek, pamatojoties uz Satversmes 30.pantu, kur šī atļauja minēta bez kādiem motīviem, tāpēc deputāti var darīt tā, kā nu viņiem kuro reizi ienāk prātā.

Dodot atļauju sodīt vienu vai otru deputātu, "Latvijas ceļš" nesaredz savu kolēģu, arī mūsu pašu frakcijas biedru, rīcībā nekādu konsekvenci un nespēj saskatīt racionālu pamatu politiskās vajāšanas apstākļu izvērtēšanai. Es runāju par iepriekšējiem gadījumiem, kad deputātiem ir vai nav dota šī atļauja viņus sodīt. Vienā situācijā deputāti skatās uz to, ka nav novietota kāda ceļa zīme, citā — viņiem vienkārši ir simpātijas pret konkrēto kolēģi, vēl citā — pieņem lēmumu sev vien zināmu iemeslu dēļ. Tāpēc mēs ierosinājām šos grozījumus.

Un visbeidzot, protams, ir arī tas apstāklis, ka mēs uzskatām — lai kāds būtu mūsu personiskais viedoklis par Ceļu, Municipālo vai kādu citu policiju, ja šī policija ir pietiekami laba, lai sodītu visus citus Latvijas Republikas pilsoņus, tad tā ir arī diezgan laba, lai sodītu arī mūsu deputātus. Diemžēl mūsu viedoklis neguva Saeimas vairākuma atbalstu.

Dz.Rasnačs (apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija)

: Šodien, 11.novembrī, Lāčplēša dienā, plenārsēde sākās ar klusuma brīdi. Deputāti godināja to cilvēku piemiņu, kas krituši Latvijas brīvības cīņās par neatkarīgu valsti, cīņās pret Bermontu.

Plenārsēde šodien norisinājās visai spraigā gaisotnē. Kā jau iepriekš minēts, par daudziem jautājumiem bija diezgan asas diskusijas. Taču viens darba kārtības punkts prasīja visvairāk laika, proti, grozījumi likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" — jautājums par minimāli nepieciešamo partijas biedru skaitu. Mūsu vairāk nekā septiņus gadus ilgā daudzpartiju sistēmas pieredze nepārprotami liecina, ka tā jāuzlabo. Vienu brīdi Saeima bija pārliecināta, ka izdosies to izdarīt. Taču šodien balsojumos mums nācās konstatēt, ka atsevišķas partijas savu viedokli ir mainījušas. Mēs cerējām, ka Latvijā līdzīgi Lietuvai un Igaunijai samazināsies partiju skaits un 46 vietā tās būs skaitāmas padsmitos. Diemžēl tas tā nebūs, jo gan "Latvijas ceļš", gan Tautas partija panākušas vienošanos par to, ka minimālajam skaitam jābūt 200 biedru.

Bija, protams, arī priekšlikumi, ka partiju var dibināt trīs cilvēki, bet apvienība "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" atbalstīja savu priekšlikumu par minimālo skaitu 500 biedru. Diemžēl tas tika noraidīts, pateicoties Jurkāna–Rubika blokam, Jaunajai partijai, "Latvijas ceļam" un, protams, Tautas partijas nostājas maiņai. Mēs, godīgi runājot, bijām ļoti cerējuši uz Tautas partijas atbalstu. Plenārsēde beidzās, neizskatot visu šo likumprojektu, tātad vēl ir cerība, ka kāda no partijām savu viedokli mainīs — mēs domājam konkrēti par Tautas partiju, jo nenobalsots palika sociāldemokrātu priekšlikums, kas ir tāds pats kā mūsējais, un mēs ar lielām cerībām skatāmies uz saviem kolēģiem un ceram, ka vēlētāji Tautas partijai par to atgādinās.

Nobeigumā gribu atgādināt saviem kolēģiem un, protams, visiem Latvijas iedzīvotājiem, ka nākamceturtdien mums nebūs darba sēde, bet gan svinīgā plenārsēde, un jau šodien aicinu visus atzīmēt 11. novembri, tas ir, Lāčplēša dienu, un apvienības "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" vārdā sveicu visus Latvijas neatkarības proklamēšanas 81. gadadienā, kas būs pēc nedēļas — 18. novembrī.

M.Vītols (Tautas partijas frakcija):

Tautas partijas frakcija sveic visus Lāčplēša dienā, un šodien plenārsēdē īpaši tika pieminēti visi par Latviju kritušie karavīri. Šobrīd mēs atrodamies arī 18. novembra — savas valsts proklamēšanas 81. gadadienas — priekšvakarā, un ir skumji vērot, ka šobrīd šo svētku priekšvakarā Latvijas sabiedrība ir sašķelta. Tā sašķēlusies ar saviem daudziem viedokļiem, arī Saeimā nav vienprātības par dažādiem jautājumiem, un tas, kā šobrīd visvairāk pietrūkst gan politiķiem, gan sabiedrībai, ir vienotības, stabilitātes un drošības sajūta par rītdienu. Diemžēl lielas jukas radījusi arī opozīcija ar savām iniciatīvām referenduma jautājuma ierosināšanā. Valdošās partijas varējušas parādīt šo vienošanos — spējušas vienoties par konkrētiem priekšlikumiem Pensiju likumā, kas ir būtisks solis uz priekšu, jo ļauj samazināt sociālo spriedzi sabiedrībā, atrisina jautājumu par strādājošajiem pensionāriem un ļauj cerīgi skatīties uz to, ka mums izdosies uzlabot sociālā budžeta stāvokli. Mēs esam aicinājuši opozīciju iesniegt arī savus priekšlikumus Pensiju likuma grozījumiem, diemžēl viņi šo iespēju neizmantoja un visus spēkus velta tieši referendumam. Mūsuprāt, šāda rīcība ir nekonstruktīva, tā ir nevis vienojoša, bet šķeļoša, jo opozīcijas mērķis ir nevis uzlabot situāciju pensiju fondā, nākt ar konkrētiem priekšlikumiem attiecībā uz Pensiju likumu, bet destabilizēt valdību un situāciju valstī, tāpēc mēs šīs iniciatīvas neatbalstām. Mēs nevaram atbalstīt atsevišķu politiķu un partiju ambīcijas un vēlēšanos nodarboties ar pašreklāmu, tāpēc esam aicinājuši visus tos, kas izprot situāciju, apzināties, ka šis referendums pēc būtības jau zaudējis nozīmi, jo neatrisina problēmas sociālajā budžetā. Mēs aicinām skatīties uz priekšu un visus spēkus veltīt valsts ekonomiskās situācijas uzlabošanai, lai nodrošinātu labvēlīgus apstākļus mūsu uzņēmējiem, jaunas darba vietas, lai, attīstot un atveseļojot ekonomiku, mēs iegūtu līdzekļus arī sociālo problēmu risināšanai.

A.Bartaševičs (politisko organizaciju apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" frakcija):

Šodien man gribētos runāt par tām izmaiņām, kas otrajā un galīgajā lasījumā pieņemtas Izglītības likumā. Faktiski labojumus var sadalīt divās daļās — attiecībā uz minoritāšu izglītību un skolotāju algām. Valdošās koalīcijas attieksmi pret minoritāšu tiesībām saņemt izglītību dzimtajā valodā ļoti precīzi savā runā izteica J.Lagzdiņa kungs. Viņš jautāja — kas no mums prasa ievērot viņu tiesības izglītībā; mēs jau piekāpāmies valdes likumā, tāpēc mums nav tas jādara! Diemžēl cienījamais deputāts neapzinās, ka demokrātija vispirms vajadzīga Latvijas iedzīvotājiem — lai nebūtu kā krievu dzejā par gulbi, vēzi un līdaku. Puse valsts iedzīvotāju uzskata sevi par Latvijai svešiem un nevajadzīgiem.

Tātad, Saeima neatbalstīja mūsu priekšlikumu, lai skolas ar padomes lēmumu apstiprinātu priekšmetus, kas apgūstami valsts valodā, un tas notika, neskatoties uz skolotāju trūkumu skolās. Valsts uzskata, ka mums nav vajadzīgi izglītoti cilvēki, bet latviski runājoši stulbeņi, un tas ir ļoti bēdīgi.

Nav saprotams arī Saeimas lēmums liegt bērniem, kas zaudējuši vecākus, turpināt mācīties tajā valodā, kuru viņi mācījušies iepriekš. To nevar nosaukt citādi kā par bērnu psihisku kropļošanu. Papildu tam, ka bērnam tiek atņemti vecāki, valsts vēl viņiem atņem dzimto valodu, un tas ir divkāršs trieciens. Par diskrimināciju var uzskatīt arī valsts atteikšanos finansēt privātskolas, kurās mācības notiek ne tikai valsts valodā, bet arī krievu, angļu un citās. Šeit var rasties problēma ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ievērošanu, jo tajā aizliegta diskriminācija pret valodas principu. Es gribu, lai mūs pareizi saprot — mēs neesam pret valsts valodu, bet gan par līdztiesību izglītībā.

Pēc garām debatēm tika atlikts jautājums par skolotāju algu paaugstināšanu līdz divām minimālajām algām. Skaidrs, ka budžets ir bēdīgā stāvoklī, bet, runājot par prioritātēm, nedomāju, ka, izvēloties starp aizsardzību un izglītību, būtu pareizi dot priekšrocību pirmajai. Neizglītota armija nekad neaizsargās valsti, un par to mums būs jādomā, apspriežot budžetu, jo nauda jātērē zināšanām, nevis ieročiem.

J.Stalidzāne (Jaunās partijas frakcija):

Šodien bija ļoti saspringta darba diena, daudz debašu, bet ne visas runas vērtējamas kā auglīgas. Jaunā partija likumā par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju neatbalstīja tos punktus, kas ļauj pārāk lielu vaļu Ministru kabinetam un finansu ministram privatizācijā iegūto līdzekļu izmantošanā. Mēs bijām iesnieguši priekšlikumu, lai spēkā paliktu vecā redakcija, kas paredz, ka no privatizācijas līdzekļiem drīkst atskaitīt tikai to naudas daļu, kas izmantota tieši privatizācijas procesam. Jaunajā priekšlikumā noteikts, ka drīkst veikt arī citus atskaitījumus, līdz ar to veidojas pilnīgi neierobežota valdības un finansu ministra vara. Bet šīs summas ir ar sešām nullītēm. Tāpēc mēs iesniedzām savu priekšlikumu, bet par to nobalsoja tikai 37 deputāti.

Vēl viens svarīgs jautājums bija grozījumi Izglītības likumā. Likuma 53.pantā bija paredzēts, ka pedagogiem ar viszemāko kvalifikāciju jāsaņem vismaz divas minimālās algas. Par šo jautājumu bija daudz un garas debates, bet, protams, arī šo priekšlikumu pozīcija izbalsoja, jo uzskatīja, ka šajā brīdī nepietiek līdzekļu. Tajā pašā laikā no valdošās koalīcijas bija ļoti maz priekšlikumu par to, kā tad šis budžets tiks piepildīts, kādi jautājumi tiks risināti, lai skolotājiem tomēr varētu samaksāt normālas algas. Mēs minējām piemēru — mūs neapmierina tas, ka visādi pilnvarnieki dažādos uzņēmumos un valdēs saņem no vienas līdz divdesmit četrām minimālajām algām, bet skolotājiem netiek atvēlētas pat divas minimālās algas. Katrai sevi cienošai valdībai tomēr jāspēj tā risināt tautsaimniecības jautājumi, lai varētu pienācīgi samaksāt skolotājiem. Jo mūsu nākotne ir jaunatne, un bez tās mēs nekad nevarēsim būt attīstīties spējīga nācija.

Ļoti garas un neauglīgas debates bija par to, cik biedru jābūt politiskajās partijās. Uzskatu, ka tādām debatēm tērēt Saeimai atvēlētos līdzekļus ir nepieļaujami.

A.Baldzēns (Lavijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija):

Vispirms gribētu apsveikt jūs Lācplēša dienā. Bet, runājot par plenārsēdi, svarīgākais neapšaubāmi bija Izglītības likums, kurā valdības partijas konsekventi likvidēja iepriekš iestrādātas normas, kas paredzēja, ka skolotājiem būs nozīmīgs algas paaugstinājums. Gan sociāldemokrāti, gan citas opozīcijas partijas izteica savu viedokli par to, vai mums tiešām vajadzīgs skolotāju streiks, vai tiešām nav nekādas iespējas sameklēt līdzekļus šai prioritātei. Mēs uzskatām, ka tas ir iespējams, un par to mēs runāsim tajā brīdī, kad otrajā lasījumā tiks izskatīti budžeta grozījumi.Tāpēc ir svarīgi skatīties, kā katra partija pildīs savas saistības, tajā skaitā arī ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību.

Nākamais, ko gribētu uzsvērt un kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs jautājums, — 13.novembra tautas nobalsošana, tātad — referendums par Pensiju likuma grozījumiem. Mēs, sociāldemokrāti, aicinām katru Latvijas Republikas vēlētāju piedalīties šajā referendumā un balsot saskaņā ar savu pārliecību — par vai pret šo grozījumu atcelšanu. Nepārliecina tas, ka kolēģi no Tautas partijas, par kuru nostāju esmu mazliet pārsteigts, aicina boikotēt referndumu. Tātad — viņi baidās no tautas nobalsošanas rezultātiem, jo uzskata, ka bez boikota droši uzvarēs opozīcija. Tas, manuprāt, izskatās politiski nenopietni.

Gribu arī uzsvērt, ka Pasaules banka ļoti nopietni kritizējusi valdības izstrādātos grozījumu grozījumus, un visas trīs valdības partijas — "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, "Tautas partija" un "Latvijas ceļš" — atzinušas, ka vajadzēs atkal jaunus grozījumus grozījumu grozījumos. Skaidrs, ka opozīcijas uzskata, ka viss jāsāk no sākuma, nevis jāpiedāvā trešās vai ceturtās pakāpes grozījumi. Tāpēc šis likums jāatceļ, jo valdība to nav pietiekami nopietni izstrādājusi. Šajā procesā jāpiedalās gan arodbiedrībām, gan Pensionāru federācijai, gan visām sešām Saeimas frakcijām, gan darba devēju organizācijai.

Opozīcija iesniegusi vairākus konstruktīvus priekšlikumus, kopumā — vairāk nekā simtu. Bet valdības partijas tos noraidīja jau pirmajā un otrajā balsojumā. Savukārt grozījumu grozījumu izstrādāšanā, kurus mēs uzskatām par juridiski nokorektiem un amorāliem mēs faktiski neesam piedalījušies.

Vēl tikai uzsvēršu, ka politiskās partijas, kas vēl nesen iestājās par tūkstoti biedru kā lielāko demokrātijas apliecinājumu stiprām partijām, pašreiz atbalsta 200 dibinātājus, piemēram, "Tautas partija". Šeit jāsaprot, ka nevajag baidīties no Satversmes tiesas, jo tā noteiktu vienīgi to, ka pie šāda nosacījuma arī mūsu pašu ievēlētā Saeima būtu nelikumīga.

Saiemas preses dienests