1992.gada 17.novembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies! Reģistrācija! Lūdzu rezultātu! Ir 91 deputāts. Atgādinu kārtību: vispirms svītrojumi, tad atsevišķi balsojumi un pēc tam papildinājumi. Lūdzu.

D.Skulte: Tautas frontes frakcijas vārdā ir priekšlikums kā pirmo izskatīt otro darba kārtības jautājumu – tātad par Oša kunga iecelšanu ministra amatā. Ir pretenzijas pret pirmā jautājuma sagatavošanu, jo frakcijas sēdē mēs saņēmām informāciju, ka pirms plenārsēdes deputātiem tiks izdalīts Finansu inspekcijas materiāls par Muitas departamenta darba pārbaudi. Diemžēl šo dokumentu mēs šodien vēl neesam saņēmuši.

Priekšsēdētājs: Paldies. Uzmanību, kolēģi! Par pirmo un otro darba kārtības jautājumu tiks balsots atsevišķi.

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Cienījamais priekšsēdētāj! Man ir tāds pats lūgums, kādu nupat izteica Druvis Skulte, ? arī es lūdzu deputātus kā pirmo izskatīt ekonomisko reformu ministra Ulda Oša kandidatūru sakarā ar to, ka visās frakcijās šis jautājums ir principā apspriests. Tā ka frakcijām savas domas par viņu ir. Tās ir dažādas, bet lai parlaments pats izšķir.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēlreiz atkārtoju: par pirmo un otro jautājumu tiks atsevišķi balsots.

Lūdzu, Budovska kungs! Par svītrojumiem un atsevišķiem balsojumiem.

M.Budovskis: Priekšsēdētāj! Es tomēr Mandātu un deputātu ētikas komisijas vārdā gribētu lūgt kā pirmo iekļaut 297.dokumentu. Tas ir par tautas deputāta Smirnova pilnvaru izbeigšanos pirms termiņa. Praktiski šis jautājums neprasa diskusiju. Tas ir balsošanas jautājums, jo ir saņemts iesniegums par deputāta pienākumu pildīšanas pārtraukšanu pēc personīgā lūguma. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Apvienotās budžeta komisijas vārdā ļoti lūdzu pēc ekonomisko reformu ministra jautājuma izskatīšanas iekļaut kā otro darba kārtības jautājumu budžeta koncepciju, par kuru šodien ir vajadzīgs tikai balsojums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Ekonomikas komisija atkārtoti izskatīja lēmuma projektu par maizes cenām, pieaicinot Lauksaimniecības ministrijas, Tautas kontroles un citus pārstāvjus. Izskatot šo jautājumu, tika konstatēts, ka valdība veic pasākumus, kas ir paredzēti lēmuma projektā, un Ekonomikas komisija uzskata šā lēmuma projekta izskatīšanu par nelietderīgu.

Priekšsēdētājs: Sakiet, kurš darba kārtības punkts tas būtu?

A.Kodoliņš: Tas ir 13.darba kārtības punkts, 275.dokuments.

Priekšsēdētājs: Vai jūs komisijas vārdā runājat?

A.Kodoliņš: Jā, komisijas vārdā.

Priekšsēdētājs: Svītrosim! 13.punkts tiek svītrots komisijas vārdā. Vairāk papildinājumu nav. Tagad par šo piedāvājumu būtību. Mums kā pirmais darba kārtības jautājums ir Latvijas Republikas Muitas departamenta priekšnieka Geidāna atskaite. Jūs dzirdējāt Skultes kunga argumentus, lai gan Pededzes jaunkundze man paskaidroja, ka dokumenti tomēr ir izsniegti. Skulte šo argumentu noņem.

Tad tika ierosināts ministra iecelšanu izskatīt kā pirmo jautājumu. Budovska kungs tika ierosinājis kā pirmo jautājumu izskatīt deputāta Smirnova pilnvaru izbeigšanu. Deputāts Smirnovs noliek savas deputāta pilnvaras, un plenārsēdei tas jāapstiprina.

Deputāte Zeile aicināja kā trešo jautājumu pēc ekonomisko reformu ministra iecelšanas izskatīt budžeta koncepciju 1993.gadam. Būtu pareizi, ja par visiem šiem priekšlikumiem balsotu, un, kādā secībā tie iegūs šo balsu vairākumu, tādā tos laikam varētu šeit izskatīt. Man ir grūti jums piedāvāt citu procedūru.

Vai ir kādi citi priekšlikumi par procedūru? Tad es varbūt pateikšu līdz galam un jūs varēsit komentēt. Balsosim tādā secībā, kādā bija ierosināti šie priekšlikumi. Pirmais. Balsosim par to, lai ministra iecelšanu izskatītu kā pirmo jautājumu. Nē, nevis kā pirmo jautājumu, bet tādā secībā – kāds būs balsu vairākums, tāda būs arī secība. Es tikai piedāvāšu zināmā secībā. Pirmais balsojums būs par ministra iecelšanu, pēc tam būs Mandātu komisijas ziņojums par deputāta Smirnova pilnvarām, pēc tam – budžeta koncepcija. Tādā veidā. Un ceturtais balsojums tad nāk tā, kā ir šeit, ? Muitas departamenta priekšnieka atskaite, jo neviens jau to nenoņēma. Te gan izteica bažas, ka nav dokumentu, taču šie dokumenti ir. Vai par procedūru ir iebildes? Nav. Tad tādā secībā arī balsosim.

Pirmais balsojums būs par ekonomisko reformu ministra iecelšanu. Lūdzu rezultātu. 92 – par, 11 – pret.

Nākamais – Mandātu komisijas ziņojums par deputāta Smirnova pilnvarām. Un tad svarīgumu izlemsim pēc jūsu attieksmes pret šiem jautājumiem, kādā secībā jūs paši tos vēlaties izskatīt. Lūdzu rezultātu. 87, 2, 13.

Trešais – budžeta koncepcija 1993.gadam. Lūdzu, balsojiet! Rezultātu! 82, 3, 10. Tālāk Muitas departamenta priekšnieka Geidāna atskaite. Lūdzu rezultātu. 52, 12 un 21. Tādā secībā arī paliek. Jūs apstiprināt? Paliek tāda secība. Vispirms notiks ekonomisko reformu ministra iecelšana, pēc tam būs Mandātu komisijas ziņojums, pēc tam republikas valsts budžeta koncepcija 1993.gadam un pēc tam Muitas departamenta priekšnieka Geidāna atskaite. Jo 52 ir mazs balsu skaits, bet tas ir vairāk nekā puse no klātesošajiem, tāpēc viss ir likumīgi. Geidāna kungs, jūs varat neuztraukties, atskaite tomēr notiks.

Un tagad varam apstiprināt kopumā visu darba kārtību, izņemot 13.punktu – lēmuma projekts par maizes cenām, kuru noņēma pati komisija. Un pēc tam jums laikam būs papildinājumi. Paldies. Taču vispirms nobalsosim par to, kas mums jau ir, un tad papildināsim. Balsosim. Lūdzu rezultātu. Paldies. 84 – par, 1 – pret, 4 – atturas. Darba kārtība 17.novembrim ir apstiprināta. Mēs strādāsim tikai vienu dienu.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Varbūt daudziem liksies, ka tas absolūti nav Augstākās padomes jautājums, tomēr šis jautājums 18.novembra svētku priekšvakarā, manuprāt, ir arī politisks. Jūs varbūt vakar redzējāt šo sižetu par Deglava ielas 48.māju, kur cilvēki pieteikuši bada streiku tāpēc, ka nav ūdens. Es vēlreiz atkārtoju – arī man liekas, ka tas nav Augstākās padomes darba jautājums, bet redziet, es biju iegājis šodien šajā mājā. Tā ir daudzdzīvokļu māja, kurā cilvēki ir absolūti bez ūdens. Viņiem nav no kā gatavot ēst, jo kaimiņi atsakās dot ūdeni saprotamu iemeslu dēļ. Un mūsu varas iestādes jau vairāk nekā mēnesi absolūti ignorē viņu prasības. Par viņiem vienkārši ņirgājas, tāpēc es gribētu ko lūgt. Ņemot vērā to, ka mūsu deputāts ir arī Rīgas domes priekšsēdētājs, es negribētu, lai šo jautājumu iekļauj darba kārtībā. Un tomēr vēlreiz atkārtoju – rīt ir 18.novembris! Un prese ap šo jautājumu ir sacēlusi jau diezgan lielu troksni. Tas zināmā mērā šo svētku sakarā ir politisks jautājums.

Es gribētu, ja sekretariāts atļautos, nevis darba laikā, bet, teiksim, pulksten 13.30 uzaicināt vai nu personīgi Teikmaņa kungu, vai Ūbeļa kungu, kurš ir Latgales priekšpilsētas vai nu valdes priekšsēdētājs, vai Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs, un noklausīties, vai viņi kaut ko dara. Es šodien pulksten 9.30 biju tajā mājā, tur ir vesels bars korespondentu, tur ir cilvēki, bet nav nevienas amatpersonas, kas kaut ko reāli būtu sākusi darīt. Saprotiet, šodien tas ir ļoti bēdīgi. Es tomēr gribētu, ņemot vērā, ka te ir daudz Rīgas deputātu un arī Latgales priekšpilsētas deputātu, dot iespēju, lai amatpersona, respektīvi, vai nu Teikmaņa kungs, vai Ūbeļa kungs, mums pulksten 13.30 (tas nebūs darba laikā, varēs palikt tikai interesenti) ziņotu, ko viņi reāli dara. Jo cilvēki tiešām ir izmisumā. Varbūt jūs varētu šādai jautājuma nostādnei piekrist un pulksten 13.30 uzaicināt šīs amatpersonas.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Ābiķi, jūs teicāt – vai nu tā, vai citādi. Varbūt pasakiet, par ko mēs īsti balsosim.

Dz.Ābiķis: Pulksten 13.30 vajag noklausīties atbildīgo amatpersonu.

Priekšsēdētājs: Kādu atbildīgo? Teikmani vai Ūbeli? Jo tad neieradīsies neviens, ja mēs aicināsim “kādu’’ amatpersonu.

Dz.Ābiķis: Nu, tad Teikmani un Ūbeli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad Ābiķa kungs ierosina.

Dz.Ābiķis: Es ļoti lūdzu, jo tas ir politisks jautājums.

Priekšsēdētājs: Tātad pulksten 13.30 vajag uzaicināt Teikmaņa kungu un Ūbeļa kungu, kuri sniegtu deputātiem informāciju, kas tiek darīts, lai likvidētu avārijas situāciju ūdensvadā vai normalizētu situāciju ar ūdeni šajā namā, kura iedzīvotāji ir pieteikuši bada streiku Latgales priekšpilsētā. Paldies.

J.Škapars: Es piekrītu tam, tikai vajadzētu papildināt, jo tāda situācija acīm redzami nav tikai šajā namā vien, tāpēc es uzaicinātu Teikmani un visus Rīgas padomes priekšsēdētājus, ja gribam, lai tas rezumē vairāk. Jo runa nav tikai par šo namu vien. Šis nams tikai ir iznācis uz ārieni.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ābiķa kungs, vai varam balsot ar šo papildinājumu? Kolēģi, es lieku uz balsošanu deputāta Ābiķa priekšlikumu ar deputāta Škapara papildinājumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 55 – par, 6 – pret, atturas – 12. Ir iekļauts darba kārtībā. Tikai, kolēģi, tad tas nav kaut kāds starpbrīdis vai kaut kas cits, kurā kurš grib, tas piedalās, bet kurš negrib, tas nepiedalās. Ja iekļaujam darba kārtībā, tad šim jautājumam ir plenārsēdes oficiālais statuss. Cita lieta – kādu lēmumu pieņem un kā notiek apspriešanas procedūra. Tas ir cits jautājums. Tomēr tagad tam ir oficiāls plenārsēdes statuss, un mēs tātad strādāsim kādu brīdi pusdienu pārtraukumā.

Sākam skatīt darba kārtības jautājumus.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, saskaņā ar mūsu balsojumu pirmais darba kārtības jautājums ir Latvijas Republikas ekonomisko reformu ministra iecelšana. Priekšlikumu iesniedz Ministru padomes priekšsēdētājs Godmaņa kungs. Viņu arī lūgsim tribīnē. Lūdzu.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Saskaņā ar likumu “Par Ministru padomi” Ministru padomes priekšsēdētājam mēneša laikā pēc neuzticības izteikšanas jebkuram no Ministru padomes ministriem ir jāierosina kandidatūra attiecīgā ministra postenim. Šoreiz runa ir par tādu visnotaļ aptverošu un arī svarīgu sfēru kā Ekonomisko reformu ministrija.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, Godmaņa kungs! Vai godājamā zāle, it sevišķi klātesošie šajā sēžu zālē, nebūtu ar mieru savu sanāksmi rīkot blakustelpā? Tas būtu ļoti vērtīgi, jo zālē paliktu tikai tie deputāti, kuri strādā. Patlaban nav iespējams sadzirdēt un deputāti sūdzas. Un Godmaņa kungs laikam tagad arī skaļāk runās...

I.Godmanis: Jā, skaidrs. Cienījamie deputāti! Runa ir par vienu no vissvarīgākajām ministrijām Latvijas Republikas Ministru padomē, jo vairāk tāpēc, ka tas, ka tika izteikta neuzticība bijušajam ministram Arnim Kalniņam, neapšaubāmi parādīja, ka attieksme pret ekonomiskās reformas gaitu Latvijā visnotaļ netiek vērtēta pozitīvi, maigi izsakoties, bet vairāk negatīvi, un tāpēc šinī situācijā ir kas jāmaina. Otrreiz atskaitoties ministriem, viens no deputātiem (ja nemaldos, tas bija Zatulivitera kungs) uzdeva šādu jautājumu: vai jums, toreizējam ministram, ir matemātiski, skaitliski izteikta prognoze tautsaimniecības attīstībai? Vai jums ir sava koncepcija par finansēm, par bankām, koncepcija par struktūrpolitikas izmaiņām? Uz ko, kā jūs atceraties, principā atbilde tika saņemta tikai daļēji. Es gribētu izvirzīt jūsu apspriešanai pašreizējā finansu ministra vietnieka Ulda Oša kandidatūru. Atļaujiet man īsā laikā, burtiski piecās minūtēs, viņu paraksturot, kāpēc iesaku šo kandidatūru.

Pirmām kārtām es zinu, ka daudziem deputātiem, tomēr ne visiem ir šis dokuments, kurš saucas “Par Latvijas Republikas finansu un banku sistēmas attīstības koncepciju’’, kuru ir izstrādājis profesors Osis, piedaloties arī citiem ekspertiem. Lai apmēram radītu jums zināmu skaidrību par to, kas šajā koncepcijā ir iekšā, atļaujiet minēt pamatā tos satura rādītāja punktus, kuri šajā koncepcijā figurē.

Pirmais jautājums. Šeit pirmo reizi kopsakarā tiek analizēti līdzšinējie ekonomisko reformu rezultāti, kas satur mikroekonomiskās struktūras attīstību, makroekonomiskās struktūras izmaiņas, kā arī tādus ļoti sāpīgus jautājumus, kāda ir disproporcija darbaspēka tirgū. It sevišķi tā, kura patlaban izpaužas rūpniecības sfērā un par kuru mēs varējām vakar pārliecināties, tiekoties ar rūpniecības vadītājiem.

Otrais jautājums. Pirmo reizi ar skaitļiem (un saprotamiem skaitļiem arī ārzemju speciālistiem) tiek izvirzīts jautājums par tautsaimniecības attīstības īstermiņa prognozi.

Trešais jautājums. Tā ir tautsaimniecības attīstības stratēģija, kurai ir formulēti mērķi un uzdevumi, kā arī tautsaimniecības attīstības konceptuālie modeļi. Arī kā apakšpunkts ir ietverta mikroekonomiskā politika.

Ceturtais jautājums – Latvijas finansu tirgus un banku sistēmas struktūra un funkcijas. Tas ir jautājums, kas vēl arvien ir atklāts sakarā ar to, ka mums patlaban joprojām ir pretrunas starp valdību un banku atsevišķos jautājumos, kuros tiek iekļauti tādi punkti kā finansu un banku sistēmas attīstības nosacījumi, finansu un bankas sistēmas funkcionālās struktūras, finansu un banku sistēmas instrukcionālā struktūra.

Ceturtais, piektais un sestais jautājums ir pilnīgi jauns. Un tas parāda kandidāta zināmu, es pat teiktu, pietiekami augstu kvalifikāciju. Runa ir par kapitāla tirgus izveidošanu Latvijā, par investīciju mehānismiem, par valsts finansu savienības un finansu fonda izveidošanu, par nekustamā īpašuma tirgu un hipotēkas principiem.

Nākamais jautājums ir par naudas tirgu Latvijā. Tur tiek raksturots naudas tirgus pašreizējais stāvoklis, naudas tirgus fiziskais apjoms, naudas tirgus mehānisms un eksporta un importa finansēšanas principi, ieskaitot arī Eksporta un importa bankas izveides nepieciešamību.

Arī nākamais jautājums patlaban mums diemžēl nav attīstījies pietiekami strauji, un tas ir saistīts gan ar likumdošanu, gan praktiski varbūt arī ar izpildvaras nespēju pietiekami ātri un dinamiski šos procesus virzīt. Tas ir jautājums par vērtspapīru tirgus attīstību Latvijā. Te tiek analizēta starptautiskā situācija un valdības politika.

Un pēdējais jautājums ir koncepcijas realizācijas mehānisms, kurš ietver daļu no valdības programmas. Runa ir arī par privātbiznesa struktūrām un ārvalstu tehnisko un finansiālo palīdzību. Es ne velti nolasīju šo dokumentu, jo šā dokumenta beigās ir arī visi tie jaunā tipa aprēķini, uz kuriem balstījās Valūtas fonds šeit, Latvijā, faktiski realizēdams savu politiku. Un šeit ir arī tādi jēdzieni kā inflācijas aprēķini un prognozes, nacionālo kontu aprēķini, maksājumu bilance. Tie visi ir tādi jēdzieni, kuri līdz šim praktiski mūsu ekonomisko reformu sistēmā tika apieti.

Atļaujiet man tikai īsos vārdos paraksturot, kāpēc es ļoti vēlētos, lai jūs apstiprinātu Uldi Osi šajā amatā.

Pirmkārt, es minēšu vairākus faktorus. Profesors Osis ir strādājis zinātnisko darbu. Viņš ir ekonomisko zinātņu kandidāts, strādājis arī par pasniedzēju, un tas nozīmē, ka viņam ir pietiekami daudzas iespējas didaktiskā plānā izskaidrot savu politiku un aizstāvēt savus principus.

Otrkārt, Latvijā ir ļoti maz profesoru, kuri ekonomikas ziņā ir saskārušies ar privāto sektoru. Un es domāju, ka viņam ir zināšanas un savas domas par privātsektora attīstību, jo, pats strādādams zināmu laiku privātsektorā, viņš pazīst šo sektoru no iekšpuses, kas diemžēl lielākajai daļai no mums ir samērā sveša lieta.

Treškārt, Uldis Osis ir viennozīmīgi darbojies kopā ar Valūtas fondu pie attiecīgo programmu izstrādes. Un jāteic – viņš droši vien to pateiks pats –, ka nupat arī maniem jaunizveidotajiem ekonomiskajiem padomniekiem un ekonomiskajiem ekspertiem tiek uzdots pārstrādāt Valūtas fonda programmu. Viens no šiem pārstrādāšanas smagpunktiem gulsies arī uz šā ministra pleciem sakarā ar to, ka Valūtas fonda programmas izpilde Latvijā parāda, ka šī programma nav simtprocentīgi pareiza kaut vai tā iemesla dēļ, ka, izpildot šo programmu, mums praktiski rūpniecībā ražošana ir sarukusi līdz mīnus 40 procentiem. Arī inflācijas līmenis diemžēl divreiz pārsniedz Valūtas fonda plānoto. Mums ir uzdots tagad sagatavot speciālu vēstuli, un es ceru, ka savas vizītes laikā Ņujorkā es tikšos ar Kandesū – fonda ģenerāldirektoru, lai izskaidrotu šo situāciju.

Ne mazāk svarīgs faktors ir arī tas, ka Uldis Osis ir strādājis gan Ekonomikas ministrijā, gan tieši pie Kalniņa kunga, gan arī Finansu ministrijā. Tas ir ļoti būtiski, ka cilvēks orientējas abās sfērās – gan finansu sfērā, gan ekonomikas sfērā.

Nākamais. Manuprāt, pozitīvs moments šeit ir tas, ka arī faktiski Ekonomisko reformu ministrijā esošie ministra vietnieki atbalsta šo kandidatūru. Pārejas posmā, rēķinoties ar to, ka valdība strādās pamatā tikai līdz vēlēšanām, ja nebūs iepriekšēju mēģinājumu valdībai izteikt neuzticību, tas ir ļoti būtiski, jo mūsu Ekonomisko reformu ministrija varēs turpināt strādāt trijos virzienos: pirmais – privatizācijas virziens. Patlaban, pieņemot valdības lēmumu par privatizācijas gaitu Latvijā, kas balstās uz parlamenta lēmumiem, ir paredzēts, ka no 18.novembra tiek totāli likvidēti visi valsts uzņēmumi tādā formā kā vienpersoniskie, viendirektoru uzņēmumi un tie tiek pārveidoti par valsts akciju sabiedrībām ar visām no tā izrietošajām sekām – ar tiesībām pārdot darba kapitālu ārvalstu vai iekšzemju investoriem par Latvijas rubļiem. Šis bloks kopā ar sertifikācijas bloku, kur paredzams liels organizatoriskais darbs, ir jāveido nekavējoties. Un tas tagad jau tiek darīts.

Otrs bloks ir tas, ko vada Bula kungs. Tas ir jautājums par valsts uzņēmumiem sakarā ar visu šo smago situāciju. Tas ir struktūrpolitikas jautājums, kas neapšaubāmi ir jāpilda, ņemot vērā arī mūsu privatizācijas pārveidi no viena direktora uzņēmuma par valsts akciju sabiedrībām.

Trešais ir investīciju bloks, ko vada Rītiņa kungs. Tur ir doti konkrēti uzdevumi, lai mēs no potenciālām investīcijām pie tām nonāktu jau līdz 1.decembrim, lai mēs varētu reāli izmantot pasaules banku piešķirtos kredītus. Es domāju, ka šinī pārejas periodā līdz vēlēšanām ir ļoti svarīgi, lai ministra iecelšana nenovestu pie ministrijas absolūti jauna sastāva izveides, jo tas būs jādara nākamajai valdībai jau pēc Saeimas ievēlēšanas.

Nākamais. Es gribu minēt arī tādu pozitīvu Oša kunga īpašību, ka viņam ir kontakti ar Latvijas Banku un šie kontakti nav ortodoksāli, kas ir ļoti būtiski, jo, kā es zinu un saprotu, valdībai ar banku tomēr ir jāveido kopēja politika, neskatoties uz to, lai arī kādas pretrunas mums pastāvētu. Oša kungam, kūrējot šos banku jautājumus, ir savi priekšlikumi arī attiecībā uz Latvijas rubļa kursa stabilitātes pamatojumu, tajā skaitā arī priekšlikums, iespējams, devalvēt Latvijas rubli, lai kaut cik atbrīvotu situāciju eksporta jomā, bet rūpniecībā it sevišķi. Taču par to viņš izteiksies šeit pats.

Un pēdējais. Oša kungs sešus mēnešus ir mācījies Amerikā. Viņš ir guvis pietiekami labu papildu izglītību, viņu saprot ārzemju investori, viņu saprot ārzemju ekonomisti, un viņš saprot viņus. Ticiet man, ka Latvijā tādu cilvēku ir ļoti maz, bet tie, kuri tādi ir, tie visi pamatā strādā privātstruktūrās.

Mēs valdībā apspriedām šo kandidatūru, un, ticiet mums, patlaban šinī krīzes situācijā, kad valdība atrodas smagā stāvoklī, ir ārkārtīgi svarīgi, lai valdībā iekļautos cilvēks, kas pietiekami toleranti izturētos pret pārējiem valdības locekļiem, lai mēs varētu kopīgi risināt jautājumus. Es neslēpšu to, ka ekonomisko reformu ministram būs nepārtraukti konflikti ar nozaru ministriem tāpēc, ka Ekonomisko reformu ministrijai būs jāveic galafunkcijas, tā būs tiesīga noteikt metodes privatizācijas projektiem un būs tiesīga apstrīdēt nozaru ministru priekšlikumus privatizācijā.

Es esmu runājis ar visām politiskajām frakcijām un varu teikt, ka politiskā nostāja Oša kungam, kā es uzskatu, ir pilnīgi adekvāta valdības politiskajai nostājai. Viņš kā cilvēks ir tipisks profesionālis, un es uzskatu, ka valdību pēc politiskā principa ir nepieciešams izveidot pēc Saeimas, un lai Dievs dod, ka šī politiskā valdība tiek galā ar tām ekonomiskajām problēmām, kuras mēs centīsimies pēc iespējas mazāk atstāt tai mantojumā. Tāpēc es ļoti lūgtu cienījamos deputātus uzklausīt Oša kungu, noskaidrot viņa domas saskaņā ar reglamentu un atbalstīt šo kandidatūru. Paldies jums par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies Godmaņa kungam. Taču laikam ir jautājumi arī Godmaņa kungam. Pierakstījušies trīs deputāti, kas grib jautāt mūsu premjeram. Tie ir deputāti: Kide, Lucāns, Grūbe, es šeit redzu arī deputātu Karlsonu. Kides kungs grib jautāt Oša kungam. Tādā gadījumā deputāts Karlsons...

No zāles: Procedūras jautājums...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godātie kolēģi, es nesaprotu, kāpēc mums ir jāuzdod jautājumi Godmaņa kungam? Mēs gribam redzēt Oša kungu.

Priekšsēdētājs: Godājamais Freimaņa kungs, jūs gribat redzēt Oša kungu, bet citi deputāti varbūt grib uzdot jautājumus. Es ļoti atvainojos, citi deputāti grib uzdot jautājumus Godmaņa kungam. Tāds ir arī deputāts Karlsons, kura tiesības mēs nevaram ierobežot. Tomēr situācija ir tāda, ka zālē ir absolūts troksnis, tāpēc laikam nav nekādas vajadzības uzdot jautājumus, tik un tā neviens nedzirdēs atbildi. Lūdzu, Karlsona kungs, mēģiniet runāt skaļi!

J.Karlsons: Godājamais Godmaņa kungs! Vai, izskatot šo ministra kandidatūru, valdībā tika apspriesta arī Ekmaņa kunga kandidatūra no Toronto?

I.Godmanis: Tika apspriestas ļoti daudzas kandidatūras, arī tās kandidatūras, kuras pārstāv ārzemju latviešus. Es domāju, ka viņi drīz vien pilnībā varēs ieņemt savu vietu, ja pierādīs savu praktisko darbību pēc nākamās Saeimas vēlēšanām, iekļaujoties valdības sastāvā. Pašreiz valdība uzskata, ka ir nepieciešams cilvēks, kas zina situāciju de facto vai, latīniski izsakoties, in situ – tieši tajā pašā vietā, kurā mēs atrodamies. Tāpēc varu teikt, ka apspriedām vairākas kandidatūras un nonācām pie, lūk, šīs kandidatūras kā šodien pie vienīgās iespējamās. Tādas domas ir arī valdībai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vairāk neviens nevēlas uzdot jautājumus Godmaņa kungam? Tādā gadījumā aicināsim Oša kungu tribīnē. Lūdzu. Deputāti sāks uzdot jautājumus. Pirmais jautājumu uzdos deputāts Kide, gatavojas deputāts Lucāns, bet Oša kungam ir tiesības 15 minūtēs izklāstīt savu programmu. Lūdzu, Oša kungs, tāda bija jūsu vēlēšanās. Ja jūs vēlaties izklāstīt savu programmu, jūs to varat darīt. Jā, lūdzu!

U.Osis, ekonomisko reformu ministra amata kandidāts: Cienījamie deputātu kungi un dāmas! Premjera kungs mani tik pozitīvi raksturoja, ka tagad...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, mēģiniet, Oša kungs, runāt mikrofonā! Mēs tomēr lūgsim sekretariātu saistīties ar mūsu skaņu operatoriem, lai viņi mēģina pastiprināt šo skaņu, jo šodien tiešām šajā zālē ir kaut kas noticis ar akustiku.

U.Osis: Cienījamie deputāti! Premjera kungs mani tik pozitīvi raksturoja, ka man būtu īstais laiks pastāstīt arī kaut ko negatīvu par sevi, ja ne gluži negatīvu, tad vismaz varbūt kādas pretrunīgas lietas.

Pretrunīga ir pati ekonomiskā situācija pašlaik Latvijā, kurā es tieku piedāvāts kā kandidāts ļoti nozīmīgajai Ekonomisko reformu ministrijai. Premjera kungs galvenajos vilcienos izklāstīja arī konceptuālos virzienus, kas ir fiksēti viņa minētajā Latvijas finansu tirgus un banku sistēmas attīstības koncepcijā.

Es gribētu pievērsties šīs lietas praktiskajai pusei, kā, lūk, šīs iestrādes realizēt. Pirmais, ko es vēlētos atzīmēt, ir tas, ka šī koncepcija tika izstrādāta varbūt nedaudz sašaurinātā aspektā, izejot no finansu viedokļa, no finansu skatījuma uz tautsaimniecības pašreizējās situācijas un arī attīstības problēmām. Manuprāt, ja es tiktu nozīmēts šajā amatā, būtu nepieciešams šo darbu turpināt un padziļināt, lai pilnībā aptvertu vismaz galvenos ekonomisko reformu un tautsaimniecības attīstības virzienus. Tas būtu par ilgtermiņa un vidējā termiņa attīstības problēmām. Taču pastāv arī šodienas ekonomiskās situācijas problēmas, un šīs problēmas visiem ir labi zināmas. Tās ir: turpinās ražošanas lejupslīde, palielinās bezdarbs, kaut gan lēnākā tempā, nekā tas tika prognozēts pirms vairākiem mēnešiem, bet tajā pašā laikā pastāv slēptais bezdarbs.

Ļoti nopietnas ir tautsaimniecības problēmas, kas saistītas ar maksājumiem, ar naudas jeb kapitāla tirgu, un šīs problēmas ir jārisina nekavējoties. Es uzskatu, ka arī tas ir Ekonomisko reformu ministrijas tiešais uzdevums, jo, ja netiek atrisinātas šīs problēmas, tad mums nav nepieciešamo priekšnosacījumu, lai realizētu ekonomiskās reformas. Es uzdrošinātos pat apgalvot, ka mūsu neapmierinošais ekonomisko reformu temps līdz šim lielā mērā ir izskaidrojams ar to, ka pastāv ekonomiskā nestabilitāte īstermiņa periodā.

Kā es iedomājos, kā būtu nepieciešams, lūk, šīs problēmas risināt. Īsi sakot, ir nepieciešams realizēt īstermiņa ekonomiskās stabilizācijas programmu. Nekavējoties! Šī programma tika izstrādāta šā gada vidū, tā ir saskaņota ar Starptautisko valūtas fondu (tas bija apmēram jūnijā – jūlijā), augustā šī programma tika akceptēta Starptautiskajā valūtas fondā un tika uzsākta tās realizācija. Kā jau Godmaņa kungs minēja, reālā situācija atšķiras no tās, kāda tā tika paredzēta, lūk, šajā īstermiņa ekonomiskās politikas programmā, kas tika saskaņota ar Starptautisko valūtas fondu. Pirmkārt, inflācija izrādījās manāmi augstāka, nekā tas bija paredzēts, un ražošanas lejupslīde dramatiskāka, nekā tas tika kalkulēts vasaras vidū. Es uzskatu, ka tuvākajā laikā būtu nepieciešams atgriezties kopīgi ar Starptautisko valūtas fondu un citām starptautiskajām organizācijām pie šo programmu analīzes, un mēs Finansu ministrijā jau sākām strādāt pie šiem jautājumiem, saprazdami, ka būtu nepieciešams šajā programmā izdarīt korekcijas. Galvenās korekcijas šeit būtu saistītas ar to, ka pastāv neatbilstība... Es varbūt piezīmēšu, ka tā pagaidām ir darba hipotēze, taču, mūsuprāt, pastāv zināma neatbilstība starp vairākiem makroekonomiskajiem faktoriem, tie ir: banku procentu likmes, naudas apmaiņas kurss, reālais naudas masas apgrozījums tirgū, inflācijas temps un ražošanas attīstības temps. Kaut arī inflācijas temps ir ļoti augsts – oktobra mēnesī tas bija 25 procenti ? un kaut arī vairāku mēnešu periodā ir manāma tendence samazināties šim inflācijas tempam, izņemot, lūk, šo oktobra skaitli, tomēr ir jāņem vērā, ka galvenais šo inflāciju noteicošais faktors šobrīd ir izmaksu inflācija, nevis cenu inflācija pati par sevi. Tas nozīmē, ka ir jāpielāgojas izejvielu un energonesēju cenu pieaugumam, kurš arī nosaka, lūk, šo gatavās produkcijas cenu pieauguma tempu tirgū.

Izejot no šīs darba hipotēzes, ir pamats uzskatīt, ka kredītresursi naudas tirgū, kurus pašlaik regulē Latvijas Banka, ir nepietiekami, lai kompensētu šo izmaksu pieaugumu. Un es atļaušos izvirzīt kādas hipotēzes priekšnosacījumu, ka ir jāpārskata Latvijas rubļa izlaidums naudas tirgū uz tā palielināšanas pusi. Tāda būtu šī darba hipotēze.

Ja es tiešām stāšos šajā ekonomisko reformu ministra amatā, tas būtu viens no pirmajiem praktiskajiem jautājumiem, pie kā es strādātu tuvākajās nedēļās. Būtu nepieciešams atsevišķi izpētīt dažādus uzņēmumus – gan valsts uzņēmumus, gan privātuzņēmumus, gan tirdzniecības sektoru, gan lauksaimniecībā zemnieku saimniecības – un izstrādāt konkrētu argumentētu plānu, kādi pasākumi ir jāveic tuvākajā laikā – ne vēlāk kā nākamā gada sākumā ?, lai šo ekonomisko situāciju stabilizētu.

Nākamais moments, ko es varbūt šeit gribētu atzīmēt, ir saistīts ar īso un vidējo termiņu pasākumiem. Tas ir saistīts arī ar stabilizācijas politiku. Jau šodien ir paveikts liels darbs, darbojoties kopā gan ar Starptautisko valūtas fondu, gan ar Eiropas Kopienu, ar virkni ekonomiski attīstītu valstu, piemēram, Japānu. Tiek uzsākta sadarbība ar Zviedriju, ar Dāniju un Šveici par ārējās finansēšanas, ārējo investīciju ievadīšanu Latvijas ekonomikā. Es to uzskatītu par vienu no galvenajiem ekonomikas stabilizācijas faktoriem tuvākajā un tālākajā perspektīvā. Problēma ir tā, ka, balstoties tikai uz iekšējiem resursiem, mums šodien neizdosies ātri stabilizēt un atveseļot ekonomiku. Latvijā vienkārši ir ļoti nepietiekams naudas kapitāls, kas būtu nepieciešams, lai to realizētu. Tādēļ īsā un vidējā termiņā mēs varam balstīties praktiski tikai uz ārējo finansēšanu, ja gribam ātri panākt ekonomikas atveseļošanos.

Mums ir iecerēta zināma reorganizācija valdības funkciju pārdalē starp dažādām ministrijām, dažu jaunu un varbūt ne gluži jaunu pastāvošo institūciju darba grupu un komisiju reorganizācija ar mērķi, lai izveidotu efektīvu mehānismu, kā šos ārējos finansu resursus un ārējās investīcijas racionāli izmantot tautsaimniecības stabilizēšanai, par ko es jau minēju, tās attīstībā un ekonomikas atveseļošanā. Galvenā jēga šim mehānismam ir tāda, ka būtu ļoti nesaprātīgi ārējās investīcijas un finansēšanu izmantot tā, kā tas agrāk bija un vēl līdz šim arī reizēm tika praktizēts, ? ka tika finansētas jeb subsidētas nozares vai uzņēmumu grupas, kuras varbūt reizēm vienkārši skaļāk pieprasīja, ka viņiem šī palīdzība ir vajadzīga. Mūsu nostāja ir tāda: lai Latvija neiekļūtu parādos, lai nenokļūtu tādā situācijā, kādā 60. – 70.gados nokļuva Dienvidamerika, ir nepieciešams, lai šīs investīcijas tiktu izmantotas tikai potenciāli efektīvos projektos neatkarīgi no tā, vai tie būtu investīciju projekti, vai tie būtu importa – eksporta projekti, vai tie būtu uzņēmumu rekonstrukcijas un attīstības projekti, bet tiem ir jābūt garantijām, ka šī nauda noteiktos termiņos tiks laikus un pilnā apjomā atmaksāta atpakaļ. To var parādīt tikai rūpīga šādu projektu sagatavošana, biznesa plānu izstrāde, situācijas izpēte uz vietas, tātad ja tiek veikta šo uzņēmumu izpēte un iespējamo projektu realizācijas izpēte natūrā.

Lūk, šie ir daži no galvenajiem pasākumiem, ko domājam realizēt tuvākajā laikā. Ja cienījamajiem deputātiem būtu jautājumi par citiem pasākumiem gan īstermiņa, gan ilgākā laika periodā, es būšu priecīgs atbildēt uz šiem jautājumiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad jautājumi. Pirmais jautās deputāts Kide, gatavojas deputāts Lucāns.

E.Kide: Cienījamais pretendent! Pie vispār stabilās valdības tendences nemainīt savu sastāvu divu gadu laikā ir nomainīti divi Ekonomisko reformu ministrijas ministri, turklāt, analizējot pretenzijas pret šiem ministriem un reizē arī pret ministriju, atkārtojas vienas un tās pašas iebildes, tas ir, it kā pastāv kopsakarību trūkums tautsaimniecības vadībā, lēna reformu un privatizācijas gaita un vēl citi jautājumi. Tā kā tagad jūs pretendējat uz šo posteni, sakiet, lūdzu, vai esat izanalizējis situāciju, kādēļ, lūk, atkārtoti ekonomikas ministri tieši “krīt’’, un kas tam ir par iemeslu – vai tā ir tieši ministra profesionalitāte un viņa politika? Kaut gan par Kalniņa kungu patiešām izsakās, ka viņš ārkārtīgi centīgi strādā un par viņu ir labas atsauksmes pašā ministrijā. Varbūt šajā ministrijā tās nosaukuma dēļ fokusējas arī citu pārvaldes struktūru un arī visas valdības vaina kopumā? Kā jūs, jaunais ministr, pārvarēsit šīs lietas, lai neatkārtotos līdzīga situācija, kāda bija iepriekš?

U.Osis: Paldies par jautājumu. Es domāju, ka galvenais iemesls šai maiņai ir tas, ka ekonomiskās reformas Latvijā ir gājušas un notiek vairākos etapos. Es varbūt tā ļoti rupji izdalīšu divus galvenos etapus. Pirmais etaps jeb stadija bija saistīta ar to, lai nodrošinātu Latvijas ekonomikas politisko neatkarību, un tas bija saistīts ar zināmu ekonomisko reformu sagatavošanas posmu, kurā bija nepieciešams izstrādāt dažādus likumdošanas aktus un lēmumus, lai radītu, lūk, šos priekšnosacījumus. Es uzskatītu, ka, piemēram, mans priekšgājējs (tas ir, ja es esmu potenciālais kandidāts) ir veicis ļoti lielu darbu šajā sagatavošanas posmā. Es nebūt neuzskatu, ka šī tik lielā mērā bija, teiksim, Kalniņa kunga problēma. Problēma ir tāda, ka ir nepieciešams radikāli mainīt Ekonomisko reformu ministrijas darbības saturu un stilu. Arī, lūk, šī izmaiņa ir saistīta ar to, ka no šā sagatavošanās posma ir jāpāriet jaunā stadijā, tas ir, jāķeras pie praktiskās darbības un organizatoriskajiem pasākumiem, lai realizētu šīs ekonomiskās reformas. Es uzskatu, ka, lūk, šajā nākamajā stadijā būtu nepieciešams, lai Ekonomisko reformu ministrija savā praktiskajā darbā būtu viens no galvenajiem iniciatoriem un organizatoriem. Es tā to izskaidrotu.

E.Kide: Paldies. Un, ja drīkst, uzdošu vēl vienu jautājumu. Oša kungs, pašlaik no 18.novembra sāksies masveidīga lielo valsts uzņēmumu privatizācija un pārveidošana par uzņēmējsabiedrībām, par akciju sabiedrībām. Tātad tās tālāk privatizēsies caur akcionāru grupām ar kapitālu daļām. Tūdaļ, pārņemot kapitālu savās rokās, šiem cilvēkiem, šiem privātīpašniekiem, būs vajadzīgi kredīti. Kredītu likmes ir ārkārtīgi augstas, un vispār kredītus nevar saņemt. Sakiet, lūdzu, ko jūs domājat par to un kā rekomendējat pārvarēt šo problēmu, lai jaunie privātīpašnieki iegūtu apgrozības līdzekļus un varētu sākt realizēt privatizēto īpašumu?

U.Osis: Viens no galvenajiem pasākumiem, ko mēs pašlaik jau gatavojamies veikt, ir manis minētā ārējo finansu izmantošana. To vajadzētu realizēt tādā veidā, ka ārvalstu piešķirtos aizdevumus valdība par pieņemamiem procentiem (es pat orientējoši varētu nosaukt, uz kādiem procentiem, ? sākumā apmēram 17–20 procentu ietvaros, bet vēlāk arī uz zemākiem procentiem) šos kredītus piešķirtu uzņēmumiem gan privatizācijas gaitā, gan arī mazajiem uzņēmumiem. Šinī sakarā mēs kopīgi strādājam pie Latvijas Investīciju bankas biznesa plāna un programmas, kur šādas procentu likmes jau ir paredzētas, un mēs balstāmies uz Latvijas Investīciju bankas galveno mērķi – piešķirt kredītus pārsvarā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, it sevišķi privātsektorā, līdz ar to radot konkurenci kapitāla tirgū šodienas komercbankām. Mēs esam pārliecināti, ka kredītu likmes samazināsies. Otrs iemesls, kāpēc sagaidām, ka tās samazināsies, ir tas, ka lielā mērā šīs procentu likmes šodien nosaka inflācijas temps, jo tās ir nominālās kredītu likmes. Samazinoties inflācijas tempam – un es domāju, ka tas turpinās samazināties, ? arī procentu likmes samazināsies. Tātad ir divi galvenie instrumenti.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān!

J.Lucāns: Cienījamais Oša kungs, varbūt jūs varētu atļauties nodoties nelielai analīzei un mums pateikt, kādas ir galvenās kļūdas, kuru dēļ noticis tik straujš tautsaimniecības sabrukums?

U.Osis: Atvainojiet – samazinājums kam?

J.Lucāns: Kuru dēļ noticis tik straujš tautsaimniecības sabrukums?

U.Osis: Es gluži nepiekristu apgalvojumam, ka tautsaimniecības sabrukuma galvenais iemesls ir kāda pieļautās kļūdas. Tas bija neizbēgams process, kas tika prognozēts arī agrāk, un to mēs iepriekšējos periodos varējām vērot arī citās valstīs ar daudz stabilāku un augstāk attīstītu ekonomiku. Arī tās pārdzīvoja ļoti smagus ekonomikas laikus. Ja skatāmies Austrumvāciju, tad, protams, tas notika citā līmenī, bet arī pašā Vācijā notiekošais tika formulēts un šodien pašreizējā situācijā tiek formulēts kā ekonomikas sabrukums. Es domāju, ka būtu pilnīgi nepamatoti cerēt uz to, ka, pārejot no vienas saimniekošanas sistēmas uz pilnīgi citu saimniekošanas sistēmu, mums neradīsies strauja ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. Pat tad, ja paņemam atsevišķu uzņēmumu, kurā tiek veikta rekonstrukcija, tur neizbēgami iepriekš tiek plānota uzņēmuma ražošanas apjoma samazināšanās un bieži vien pat ļoti lielā apjomā. Tāpēc es domātu šeit pozitīvākā plāksnē, ka mums šodien nevajadzētu meklēt ilgi un dikti un strīdēties par to, kuri ir vainīgie, bet derētu paanalizēt situāciju un meklēt praktiskas un racionālas izejas, lūk, no šīs situācijas. Tas, manā uztverē, novestu pie pozitīviem rezultātiem daudz ātrāk.

J.Lucāns: Piedodiet, bet jūs nevienu no kļūdām nenosaucāt. Es izdaru secinājumu, ka tādas kļūdas nav pieļautas. Tādā gadījuma man ir otrs jautājums: vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu, kad šis lejupkritiens, šis sabrukums, apstāsies un kādu ārējo apstākļu iespaidā tas notiks? Varbūt jūs mums tik daudz varētu pateikt.

U.Osis: Atgriežoties pie iepriekšējā un pabeidzot domu par kļūdām. Es nesaku, ka netika pieļautas nekādas kļūdas. Es minēju tikai to, ka kļūdas nebija galvenais iemesls ekonomikas sabrukumam, kā jūs formulējāt.

Attiecībā uz lejupslīdes tālākajām tendencēm mani personīgie vērtējumi ir tādi, ka lejupslīdes kritiens tuvākajā laikā palielināsies, taču es pieņemu, ka līdz nākamā gada vidum ekonomika stabilizēsies. Mana prognoze ir tāda, ka nākamā gada otrajā pusē sāksies ekonomikas atveseļošanās. Es gan šeit neceru ne uz kādiem brīnumiem, kas varētu notikt, bet mana prognoze tāda varētu būt.

J.Lucāns: Piedodiet, uz kā balstās šī prognoze? Es tādas prognozes jau daudz esmu dzirdējis: teiksim, valdības programmā ir teikts, ka līdz 48 procentiem nokritīsies un tad apstāsies. Uz kā tas balstās?

U.Osis: Uz kā tas balstās, to ir mēģināts pamatot šajā finansu tirgus un banku sistēmas attīstības koncepcijā. Es šaubos, vai man izdosies dažos vārdos formulēt, uz kā tas balstās. Es varētu nosaukt tikai trīs galvenos programmu jeb konceptuālos blokus, uz kuru risinājuma tas balstās.

Pirmais ir privatizācijas bloks. Es šeit pieskaitu arī uzņēmumu un uzņēmējdarbības reorganizāciju, komercializāciju, par kuru runāja premjerministra kungs. Otrais bloks varētu būt banku sistēmas un finansu sistēmas attīstība kā tāda. Un trešais bloks varētu būt ārējā īstermiņa un vidējā termiņa finansēšana, kopumā paņemot apmēram 260 miljonus dolāru līdz 1993.gada vidum.

J.Lucāns: Priekšsēdētāja kungs, vai es drīkstu uzdot vēl vienu jautājumu?

Priekšsēdētājs: Ja pārējie deputāti, kuri vēl vismaz 10 ir pierakstījušies, neprotestē, ? tad, lūdzu!

J.Lucāns: Liekas, ka neprotestē. Tādā gadījumā man ir vēl viens jautājums. Pavisam konkrēts. Jūs visu laiku ļoti apelējat pie Starptautiskā valūtas fonda, kurš mums taisās aizdot dažus desmitus miljonus dolāru gadā. Tomēr tajā pašā laikā es jūsu runā nedzirdēju neko tādu, kāda būs rīcība jeb kā jūs prognozējat rīcību attiecībā uz tiem desmitiem miljardu preču uzkrājumu, kuri pašreiz bez kustības guļ noliktavās un kuri, pēc manām domām, ir ļoti nopietni salīdzināmi ar Valūtas fonda palīdzību.

U.Osis: Tieši tas ir tas jautājums, par kuru mēs vēlētos diskutēt un pārskatīt kopā ar Starptautisko valūtas fondu, varbūt tam zināmā mērā pat nepiekrītot. Mēs vēl neesam sākuši šo sarunu ar Starptautisko valūtas fondu. Iespējams, ka tas piekritīs, jo mums ir pietiekami pamatoti argumenti. Un galvenais arguments ir tāds, ka ir jāmaina monetārās politikas un likvīdo aktīvu proporcijas Latvijā, lai paplašinātu naudas tirgu, lai paplašinātu kredītu tirgu, tādējādi panākot Latvijas naudas kursa relatīvo pazemināšanos. Es esmu par šo jautājumu jau runājis arī ar Latvijas Bankas vadības pārstāvjiem. Arī viņi piekrīt, ka šādai tendencei vajadzētu būt. Es uzskatu, ka īstermiņa periodā tas būtu viens no galvenajiem instrumentiem, ar kuru mums izdotos panākt Latvijas gatavās produkcijas konkurētspēju gan iekšējā, gan ārējā tirgū. Tas, protams, neatrisinātu problēmu kopumā. Tāpēc būtu jāveic arī zināmas reformas tādā ziņā, ka mums ir jāpanāk, lai sāktu darboties pretmonopola likums un bankrota likums. Ir jāpanāk, lai bankrota mehānisms darbotos efektīvi, jo citādi mēs nonāksim tādā situācijā, ka notiks nekontrolēts bankrotu process un bankroti var sākties pat masveidīgi. No tā vajadzētu izvairīties. Tomēr acīm redzama ir tāda nepieciešamība, lai sāktos zināms tautsaimniecības tīrīšanās process no neefektīviem uzņēmumiem – gan valsts, gan privātajiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Es, cienījamais Oša kungs, gribētu uzdot divus jautājumus sakarā ar jūsu materiālu. Tātad pirmais būtu par 48.lappusi, kur jūs tātad uzsvērāt, ka nekustamais īpašums būtu jānodod vienas akciju sabiedrības rīcībā, un jūs piedāvājat to izveidot uz valsts uzņēmuma “Rosme’’ bāzes. Tātad mans jautājums būtu tāds: vai jūs šeit redzat analoģiju ar situāciju, kā tas notiek Vācijā, piemēram, ar “Treuhand’’? Kāda bilance pašreiz ir “Treuhand’’ un vai tā šo negatīvo bilanci spēs atmaksāt? Sakarā ar šo pašu lietu vēl gribētu prasīt: vai jūs zināt, kādas būs sekas šādu uzņēmumu izveidošanai?

U.Osis: Runājot par koncepcijas 48.lappusi, šis gadījums nav salīdzināms ar Vācijas “Treuhand’’, jo tekstā tas varbūt nav precīzi formulēts, bet ir domāts tā, ka vienas sabiedrības rīcībā tiktu nodots nekustamais neražojošais īpašums, šie neražojošie fondi. Ar to tiek domātas, piemēram, Rīgas pilsētas ēkas, kuras šodien ir sadalītas starp daudziem lietotājiem un tiek izmantotas ļoti neefektīvi un neracionāli. Ražošanas objekti šeit netiek iekļauti. Par ražošanas uzņēmumiem, kas atrodas valsts īpašumā, vai to daļu, kas atrodas valsts īpašumā, ir runa citā sadaļā, kurā ir teikts par finansu sabiedrības izveidošanu. Es tagad uzreiz nevaru pateikt, kurā lappusē tas ir, bet šeit ir runa par citām lietām.

G.Grūbe: Tomēr pēc teksta to nevar saprast, lai gan es visu šo tekstu esmu izlasījis.

Un tagad otrs jautājums. Jūs gan valdībai, gan Augstākajai padomei kūrējāt to jautājumu sagatavošanu, kuri saistīti ar banku sistēmu izveidošanu. Arī šeit, 33.lappusē, es gribēju redzēt jūsu attieksmi, bet to praktiski nevar redzēt, jo tikpat neizsvērti kā valdība darbojās ar šīs banku sistēmas reorganizāciju, arī jūs savā traktātā neko nepasakāt, kāda tad sistēma izveidosies un ko jūs iesakāt.

U.Osis: Es atļautos piezīmēt, cienījamie deputāti, ka šinī gadījumā runa ir par koncepciju, kuras ievadā ir minēts, ka šī koncepcija nesatur konkrētas programmas, atbildīgās personas, termiņus un tā tālāk, kur detaļās būtu jau saredzams, kā tiks realizēts tas vai cits pasākums. Šeit runa ir par virzieniem un par konceptuāliem principiem. Bez tam šajā pašā ievadā ir minēts, ka ir paredzēts tālāk turpināt darbu pie šīs koncepcijas, izstrādāt konkrētas programmas, lūk, šajos virzienos tanī gadījumā, ja koncepcija kopumā tiek atbalstīta. Runājot par banku sistēmu kā tādu, ir sākts praktisks darbs. Mūsu Latvijas Finansu ministrija ir griezusies pie Vācijas Finansu ministrijas ar lūgumu sniegt tehnisku palīdzību, un principiāla piekrišana šādai palīdzībai ir dota. Mums ir saskaņots arī tas, ka Latvijā decembrī, janvārī, februārī strādās sešu cilvēku komanda un pabeigs šo darbu februārī ar diagnostiku analīzi un programmu, kā pārveidot pašreizējo Latvijas banku tīklu, ieskaitot komercbankas, kā arī privatizējamās Latvijas Bankas nodaļas. Tām, starp citu, ir paredzēta arī atsevišķa šādas programmas sadaļa.

G.Grūbe: Oša kungs, vai jums kā ministra kandidātam tagad neliekas bīstami, ka februārī būs vēl tikai koncepcijas, bet martā vai aprīlī – dokumenti, ka tad tautsaimniecība vispār būs izjukusi un Latvijas Banka sēdēs ar savu prezidentu vieni paši? Vai jums tā neliekas?

U.Osis: Nē, man tā neliekas, jo šis nav vienīgais pasākums, kas tiek paredzēts, lai pārveidotu banku sistēmu. Šis ir vidējā un ilgtermiņa pasākums, kas tiek paredzēts, lai pārveidotu banku sistēmu. Tas ir pietiekami sarežģīts, lai to nedrīkstētu sasteigt, ja mēs vispār gribam kvalitatīvi izstrādāt. Tomēr tajā pašā laikā es jau iepriekš minēju veselu virkni īstermiņa pasākumu, kas veicami tuvākajā laikā arī banku sistēmā. Tos mēs domājam realizēt, lai apturētu šo negatīvo procesu, kuru jūs jau minējāt.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamais Oša kungs, pirms pāreju pie sava pamatjautājuma, varbūt mani un arī parlamentu informējiet, kura no parlamenta pastāvīgajām komisijām ir redzējusi un akceptējusi īstermiņa ekonomiskās situācijas stabilizācijas programmu pirms tās iesniegšanas apstiprināšanai Starptautiskajā valūtas fondā šā gada augustā.

U.Osis: Speciāla ziņojuma parlamentam par šiem jautājumiem nav bijis, jo nav bijis oficiāli apstiprināta juridiska līguma starp Latvijas valdību un Starptautisko valūtas fondu. Šāds dokuments nepastāv. Pastāv tikai vēstules Starptautiskā valūtas fonda vadībai. Zem tām stāv finansu ministra un Latvijas Bankas paraksti, kādus pasākumus Latvijas valdība realizēs tuvākajā laika periodā, lai šo situāciju stabilizētu. Par atsevišķiem šīs īstermiņa stabilizācijas programmas jautājumiem notiek regulāras diskusijas gan komisijās, gan parlamentā, un tie ir kontekstā ar, lūk, šīm no juridiskā viedokļa neoficiālajām vienošanām ar Starptautisko valūtas fondu.

I.Ozols: Cienījamais Oša kungs, es stenogrāfiski precīzi fiksēju jūsu teikto: jūs minējāt, ka augustā Starptautiskais valūtas fonds apstiprinās šo programmu. Tad ir jāsaprot, ka jūs savā ziņojumā acīmredzot neprecīzi izteicāties. Vai tā tas jāsaprot?

U.Osis: Nē, es izteicos precīzi. Starptautiskais valūtas fonds tiešām akceptēja, bet tas akceptēja programmu kā tādu – Latvijas valdības nodomus realizēt tos vai citus pasākumus, kuri tika fiksēti manis minētajās vēstulēs un tā sauktajā memorandā. Memorands nav nekāds oficiāls dokuments. Tātad Starptautiskais valūtas fonds akceptēja tikai Latvijas valdības nodomus.

I.Ozols: Tātad tā nav programma, bet tikai nodomi?

U.Osis: Nē, tā ir programma, un tā ir fiksēta šajā memorandā. Ar to ir iespējams iepazīties, jo šis memorands tika publicēts presē augustā, es tagad vairs neatceros, tieši kurā datumā.

I.Ozols: Paldies. Mans jautājums ir par tautsaimniecības attīstības konceptuālajiem modeļiem. 16.lappuses otrajā modelī jūs kā konstatējošu faktu minat to, ka praktiski nevienai no mūsdienu ekonomiski attīstītajām valstīm nav izdevies izveidot modernu tautsaimniecību, neattīstot spēcīgu lielindustriju, un uz to nav pamata cerēt arī Latvijai. Ar ko jūs izskaidrojat to, ka pašreizējā mirklī diametrāli pretēji šai konceptuālajai tēzei faktiski tiek sagrauti jau Latvijas tautsaimniecības rīcībā esošie lielindustrijas uzņēmumi, lai acīmredzot kādreiz sāktu no kāda gandrīz vai nulles punkta šīs lielindustrijas atjaunošanu? Vai tas ir stratēģisks mērķis vai vienkārši situācijas diktēts process?

U.Osis: Es nelietotu terminu, ka Latvijas tautsaimniecība un lielrūpniecība tiek sagrauta. Ja mēs lielā mērā tiešām lietojam šo vārdu daudzos aspektos, tad tā tiešām grūst, tomēr es gribētu palikt pie tāda viedokļa, ka paskatīsimies, kas tieši grūst. Grūst, lūk, šī industrija, kas tika izveidota vairāku desmitu gadu laikā, kas tika šauri orientēta tikai uz Austrumu tirgu un Padomju Savienības vajadzībām, kas bija orientēta uz materiāli ietilpīgām un energoietilpīgām nozarēm un ražošanas tehnoloģijām, kas bija orientēta un balstījās uz atpalikušas tehniskās bāzes, kas bija orientēta uz to, lai izmantotu mazkvalificētu darbaspēku un daudzos gadījumos nemākulīgu menedžmentu. Jā, lūk, šī sistēma tiešām grūst. Es atļaušos pat apgalvot, ka vai nu tā pati sagrūs, vai arī tā ir radikāli jāpārveido. Un šeit vēl gribētu proponēt domu, ka mums ir jāveido jauna industrija uz jauniem pamatiem un ar jauniem nosacījumiem. Es gribētu beigt ar to, ka, pēc manām domām, Ekonomisko reformu ministrijai kopīgi ar Rūpniecības un enerģētikas ministriju vajadzētu tuvākajā laikā nākt klajā, lūk, ar šādas jaunas industrijas attīstības koncepciju un programmu, ar konkrētiem pasākumiem tālākajam laika periodam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Oša kungs, man ir vairāki jautājumi, kas izrietēja no Godmaņa kunga dotā jūsu pozitīvā raksturojuma. Kā saprotu, jūs 1978.gadā neklātienē esat beidzis Ļeņingradas Valsts universitāti. Tas tā ir, ja?

U.Osis: Jā.

G.Preinbergs: Paldies. Otrs jautājums. Jūs 1985.gadā esat aizstāvējis ekonomisko zinātņu kandidāta grādu, pirms tam vienu gadu strādādams Starpnozaru kvalifikācijas celšanas institūtā. Acīmredzot tas ir jūsu pasniedzēja darba stāžs. Es pareizi saprotu? Tad no tā man izriet divi jautājumi. Pirmais ir tāds: sakiet, kāds ir bijis jūsu disertācijas temats? Un, otrkārt, kā jūs esat kļuvis par profesoru, kā zinātņu kandidāts nestrādādams augstskolā? Šāda profesora grāda piešķiršana bez darba augstskolā, manā skatījumā, ir neiespējama. Es pats esmu augstskolas darbinieks un zinu, ko tas nozīmē. Kā tas ir gadījies?

U.Osis: Vispirms par pirmo jautājumu – par kandidāta disertāciju. Tās nosaukums bija “Latvijas celtniecības kompleksa ilgtermiņa attīstība un tās ekonomiski matemātiskā modelēšana’’. Šī disertācija tika izstrādāta, man desmit gadus strādājot zinātniskajā pētniecībā: piecus gadus – Celtniecības pētniecības institūtā un piecus gadus – toreizējā Latvijas Valsts plāna plānošanas institūtā. Visā šajā laika periodā un arī šodien – ja nemaldos, tas ir četrpadsmit gadu, – nepārtraukti esmu lasījis lekcijas gan uz pusslodzi, gan uz ceturtdaļslodzi Latvijas Starpnozaru kvalifikācijas celšanas institūtā, lasīdams lekcijas ekonomikā, uzņēmumu pārvaldē un šodien – speciālajā programmā, kas ir orientēta uz tirgus ekonomiku, kā arī Rīgas Biznesa skolā, kas ir orientēta uz biznesmeņu sagatavošanu. Par to ir sagatavota vesela virkne lekciju ciklu, metodiskie materiāli, un par šo darbību, ņemot vērā to, Starpnozaru kvalifikācijas celšanas institūta Zinātniskā padome pagājušajā gadā man piešķīra profesora grādu.

G.Preinbergs: Vai jūsu disertācijas darbs ir nostrificēts?

U.Osis: Pagaidām nav, diemžēl tam nav atlicis laika, bet es noteikti atlikušajā laika periodā to izdarīšu. Dokumenti jau ir sagatavoti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Es gribētu turpināt kolēģa Preinberga uzdotos jautājumus ar šādu papildjautājumu: sakiet, lūdzu, vai jums ir izveidojusies arī zinātniska sadarbība ar, manuprāt, galvenā zinātniskās pētniecības centra pārstāvjiem Latvijā, proti, ar Latvijas Universitātes un Latvijas Zinātņu akadēmijas ekonomistiem?

U.Osis: Ar Latvijas Universitāti – mazāk, bet mums ir sadarbība ar Zinātņu akadēmijas ekonomistiem, un šinī sakarā mūsu Finansu ministrijas zinātnisko laboratoriju vada habilitēta ekonomisko zinātņu doktore Inna Šteinbuka, ar kuru man personīgi jau agrāk ir bijuši cieši kontakti un ar kuru mēs kopīgi uzrakstījām arī šo minēto koncepciju.

R.Apsītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Sakiet, lūdzu, kā, pēc jūsu domām, ietekmē inflācijas procesu un uzņēmējdarbību Latvijā, ja nemaldos, 120 procenti, kurus tagad kā kredīta procentus sev ir noteikusi valsts banka? Tas ir pirmais. Tātad starta procents jau ir 120, pie kura vēl jāpierēķina klāt viss pārējais. Kā mums teica biznesmeņi, tagad kredīta procents ir 200 procentu. Vai tā vispār var notikt uzņēmējdarbība?

Un otrais: kāda jēga ir noteikt tādas īres un apkures cenas, kādas praktiski nevar maksāt ne sabiedrība, ne pašvaldības? Mums, deputātiem, nupat bija tikšanās ar Rīgas rajona pašvaldībām, un tās pateica, ka vairākums no tām bankrotēs jau tuvākā mēneša laikā. Tādā gadījumā kāda jēga ir šādām cenām, kuras neviens nevar maksāt, kuras ir bankrotējošas gan ģimenēm, gan arī visiem pārējiem.

U.Osis: Es jums pilnīgi piekrītu, Bojāra kungs, ka 120 procenti ir nenormāls bankas procenta līmenis, un ne uzņēmumi, ne arī citi kredītu ņēmēji nav spējīgi funkcionēt, pastāvot šādiem kredītu nosacījumiem. Un tāpēc, kā es iepriekš jau minēju, to uzskatu par vienu no saviem galvenajiem un tuvākajiem uzdevumiem neatkarīgi no jūsu pieņemtā lēmuma un no mana ieņemamā amata. Neatkarīgi no tā, vai es strādāšu Finansu ministrijā vai Ekonomisko reformu ministrijā, šo situāciju vajag mainīt, balstoties uz saskaņotām izmaiņām ar starptautiskajiem kreditoriem – ar Valūtas fondu, ar Eiropas Kopienu un tā tālāk. Tas būtu pirmkārt.

Un otrkārt. Izmantojot ārējo finansēšanu un ievedot kredītus Latvijas ekonomikā, tādējādi varētu samazināt šos banku procentus. (Deputāts Bojārs kaut ko no zāles iebilst.)

Es, protams, domāju, ka šī situācija ir nenormāla un pašvaldību stāvoklis tāpat kā daudzu uzņēmumu stāvoklis šodien tiešām ir dramatisks, bet arī šo jautājumu varētu izmainīt, uzsākot īstermiņa stabilizēšanas un regulēšanas pasākumus. Tā vai citādi, bet jebkuram no šiem pasākumiem ir vajadzīga nauda, ir vajadzīga finansēšana. Bez tās mēs neko nevaram iesākt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamais Oša kungs, ir saprotams, ka pašreizējās rūpniecības grūtības izsauc galvenokārt objektīvi faktori, tas ir, energoresursu dārdzība un transporta izdevumi gan turp, gan arī atpakaļceļā. Jūs piedāvājat atvieglot rūpniecības stāvokli, devalvējot Latvijas rubli. Saprotot, ka tas ir uz īsu laiku un ka tas var atvieglot rūpniecības stāvokli, man tomēr šajā sakarā rodas divi nopietni jautājumi. Pirmais: vai mēs, Latvija, spēsim izsekot Krievijas inflācijas tempiem un vai tas Latvijai ir vajadzīgs? Tas ir viens jautājums. Un otrs: vai šāda īslaicīga glābiņa meklēšana nenovedīs Latviju pie ilglaicīgas stagnācijas, integrējoties Krievijas ekonomikā?

U.Osis: Attiecībā uz pirmo jautājumu – par Krievijas inflācijas tempiem. Protams, mums nav jāseko inflācijas tempiem Krievijā, bet atcerēsimies, ka Latvijas ekonomika ir atvērta ekonomika, kura vismaz par 50, ja ne vairāk, procentiem ir atkarīga no citu valstu ekonomikas, un šobrīd, patīk tas mums vai nē, ir jāsamierinās ar to, ka mūsu ekonomika pārsvarā ir piesaistīta NVS valstīm. Tad, lūk, jebkurā atklātā ekonomikā – un tā tas ir visā pasaulē ? valūtas kursi tiek regulēti, izejot no vispārējās situācijas un pirmām kārtām no tirdzniecības vai maksājumu bilances tekošā konta attiecībām ar tām valstīm, ar kurām reāli notiek tirdzniecība. Es nedomāju, ka Latvijas valūtas rubļa regulēšana, izejot no šīs inflācijas, varētu būtiski iedragāt Latvijas ekonomiku, jo runa ir par to, lai nevis pieskaņotos Krievijas inflācijai, bet gan par to, lai Latvijas valūtas rubļa kurss reāli atspoguļotu pastāvošās ārējās ekonomiskās attiecības un iekšējo rūpniecības stāvokli. Runa ir par to, lai Latvijas ekonomika varētu pārdot savas preces, lūk, šajos tirgos. Tā ir zināma ābeces īstenība, ka jebkuras zemes valūtas kurss tiešā veidā ietekmē šīs zemes preču konkurētspēju ārējos tirgos. Tādēļ es šinī gadījumā runāju tieši par šo faktoru.

Runājot par jautājuma otro pusi – par integrāciju Krievijas tirgū, man šis jautājums liekas nedaudz nesaprotams, jo konceptuāli es iestājos tieši par to, ka mums, izmantojot priekšrocības, kādas mums daba ir devusi, atrodoties šā lielā tirgus tuvumā, par ko citas zemes mūs lielā mērā apskauž, Latvijas ekonomikai būtu nepieciešams integrēties Eiropas ekonomikā. Latvijas ekonomika, es atļaušos tā apgalvot, tomēr ir Eiropas ekonomikas sastāvdaļa, un mums ir jāieņem šī vieta, kura mums pienākas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Felss! Jautājumu uzdošanu noslēgs Blumberga kungs.

A.Felss: Cienījamais Oša kungs, jūs daudz runājāt par to, ka ir nepieciešams izdarīt pārkārtojumus ekonomikā un vairāk vai mazāk reanimēt šo pašreiz slikto ekonomisko situāciju. Tāpēc man gribētos dzirdēt, kādas metodes jūs paredzat šo pasākumu veikšanai. Ar kādām metodēm to darīsit? Teiksim, jūs būsit ministrs – ko jūs darīsit un kādā veidā? Tas ir pirmais jautājums.

U.Osis: Būtībā lielāko daļu no šiem jautājumiem es tā vai citādi esmu jau minējis. Metodes ir atšķirīgas, un es personīgi tās iedalu divās galvenajās kategorijās – īstermiņa metodes, kas balstās pārsvarā uz monetāro politiku, uz naudas politiku, uz valūtas maiņas kursu un tā...

A.Felss: Lūdzu, konkrēti – kādas tās būtu?

U.Osis: Valūtas kursa regulēšana, maksājumu bilances tekošā konta finansēšana, centrālo rezervju izveidošana Latvijas Bankā... Taču tās ir valsts centrālās ekonomikas centrālās rezerves, un tas būtu īstermiņa periodā. Protams, arī investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā.

Vidējā un ilgtermiņa metodes ir pavisam citādas. Tās ir institucionālas un strukturālas metodes – pirmkārt, privatizācija, uzņēmumu struktūru reorganizācija, pārvaldes reorganizācija, banku sistēmas un biržas sistēmas izveidošana. Tas būtu ļoti īsi, protams.

A.Felss: Paldies. Un otrs jautājums: sakiet, lūdzu, kā jūs domājat, vai Latvijas zemniecība vēl ir reanimējama vai nav? Un, ja ir, tad ar kādām metodēm?

U.Osis: Noteikti! Un gan ar īstermiņa, gan ar vidējā un ilgtermiņa pasākumiem. Īstermiņa pasākumi ir tie paši, ko es jau minēju iepriekš. Runājot par vidējo un ilgāko laika periodu, es, gan nebūdams lauksaimniecības speciālists un neuzskatīdams sevi par zinošu cilvēku šajā nozarē, tomēr uzņemtos uzskatīt, ka mēs Latvijā esam panākuši to, ka ir izveidojies liels skaits neatkarīgu, patstāvīgu zemnieku saimniecību. Galvenais uzdevums ir nodrošināt šo zemnieku saimniecību specializāciju, lai tās varētu nodrošināt ar augstražīgu tehniku, tehnoloģiju, agrotehniskajām un agroķīmiskajām metodēm, lai šīs zemnieku saimniecības varētu kāpināt darba ražīgumu un samazināt izdevumus, līdz ar to samazinot arī gatavās produkcijas realizācijas cenas. Un otrais – tā ir servisa sistēmas izveidošana vai agrorūpnieciskā kompleksa izveidošana, kas arī prasīs lielas būtiskas programmas realizāciju, kura būtu virzīta uz jaunu institūciju izveidošanu un strukturālajām reformām.

A.Felss: Es saprotu, ka tas viss būs iespējams, ja būs nauda. Taču kā zemnieks pie tās naudas, jūsuprāt, tiks? Jūs zināt, ka pašreiz tas nav reāli.

U.Osis: Es tam visam piekrītu. Es neredzu citas iespējas, kā vien izmantojot to banku tīklu, kas mums šodien ir, kaut arī runājam, ka tas ir jāracionalizē. Mums ir jāizmanto gan iekšējie naudas resursi, gan ārējā finansēšana, nodrošinot, lai šis banku tīkls šodien būtu reāls atbalsts zemniekiem. Protams, tām zemnieku saimniecībām, kuras reāli ir spējīgas efektīvi izmantot šos līdzekļus.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu noslēdz Blumberga kungs, un tad mums ir jādodas pārtraukumā.

O.Blumbergs: Oša kungs, man jums būtu tāds jautājums. Pašreiz mūsu kopīgās – parlamenta un valdības – darbības rezultātā rūpniecībā ir radusies vesela virkne problēmu. Situācija ir tāda, ka pirmām kārtām ir viens tāds jautājums, ko es jums gribētu uzdot un dzirdēt jūsu viedokli: kā likvidēsim nevienlīdzību starp tām vistām, kuras dēj olas laukos, un tām vistām, kuras šķiriski atšķiras ar to, ka viņas strādā rūpnieciskajā dēšanā? Sakarā ar augstajām nodokļu likmēm olas, ko mēs kādreiz veiksmīgi varējām pārdot Austrumu tirgū, ir nonākušas tādā situācijā, ka vairāk nekā pusi no cenas sastāda nodokļi, un tās kļuvušas nepieejamas Austrumos, par Rietumu tirgu vispār nerunājot. Tātad ko mēs varētu darīt, lai tomēr šīs patriotiskās vistas, kuras turpina dēt, varētu kaut kādā veidā no savas produkcijas atbrīvot?

Otrs ir tā paša jautājuma sakarā. 50.gados Latvijā ar Staļina prēmiju apbalvoja virkni zinātnieku par kristāliskās citronskābes augstvērtīgas tehnoloģijas izstrādāšanu. Tagad šī citronskābe sakarā ar to, ka 65 procentus no tās cenas sastāda nodokļi, praktiski kļuvusi tāda, ka ar to konkurē daudz zemākas kvalitātes poļu citronskābe jau iekšējā tirgū, nerunājot par ārējo, kur to pārdod par 20 procentiem lētāk. Kādus jūs domājat ierosināt pasākumus, lai aizsargātu iekšējo tirgu vai samazinātu nodokļus uz eksporta produkciju?

U.Osis: Ja runā par vistām, tad ir diezgan daudz vistu, kas ļoti daudz ēd, bet dēj maz vai mazas olas. Līdz ar to šīs olas iznāk diezgan dārgas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tās nevar realizēt. Taču, ja runājam nopietni, tad, protams, pašlaik nodokļi uzņēmējdarbībā mums sastāda apmēram 25 procentus no iekšzemes kopprodukcijas. Ja paskatāmies ekonomiski attīstītās valstis, tad tas nebūtu daudz – tas ir diezgan zems procentu līmenis, jo veselā virknē ekonomiski attīstītu valstu, piemēram, Skandināvijas valstīs, nodokļu līmenis pastāvēja 50–60 procentu apmērā. Taču, ņemot vērā reālo situāciju, arī es uzskatu, ka, lūk, šo procentu līmeni varētu samazināt no 25, iespējams, uz 18–20 procentiem. Ir daudz gadījumu, kad jaunattīstības valstīs nodokļu procents attiecībā uz iekšzemes kopproduktu ir nokrities pat līdz 6–8 procentiem. Un šajos gadījumos, pēc man zināmās informācijas, tas ir novedis pie ļoti dramatiskām sekām sociālajā sektorā. Tādēļ būtu nepieciešams rūpīgi šo jautājumu vēlreiz pārskatīt, turpinot diskusijas par budžeta koncepciju. Tas būtu par to. Es domāju, ka tas attiecas gan uz ārējo, gan uz iekšējo tirgu, gan arī uz to piemēru, ko jūs minējāt par citronskābi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdošana un atbildes uz tiem ir beigušās. Sākas 30 minūšu pārtraukums. Pēc pārtraukuma sāksies debates.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Mums ir jāsāk darbs plenārsēdē. Lūdzu, ieņemiet vietas zālē, lai varētu uzsākt debates. Debates par kandidātiem notiek līdz piecām minūtēm.

Tātad sākam debates. Pirmais debatēs runās deputāts Grūbe, gatavojas deputāts Ozols.

Grūbes kungs, varbūt mazliet pagaidiet! Mums sakarā ar tehniskām grūtībām deputāti tikai pa vienām durvīm var ieiet zālē, tāpēc, lūdzu, pagaidīsim, kamēr mūsu kolēģi ieņem vietas.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi, cienījamie valdības locekļi! Es katrā ziņā negribu neko daudz par šo tēmu runāt. Arī Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā tika apspriesta Oša kunga kandidatūra, un praktiski es šeit gribētu izteikt tos motīvus, kādi komisijas sēdē izskanēja.

Pirmkārt, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā, noklausoties Oša kunga īso ziņojumu un arī atbildes uz jautājumiem, mēs nonācām pie secinājuma, ka Oša kungs patiešām ir raksturojams pozitīvi kā profesionālis un viņš ir atbilstošs ne tikai ministra amatam, bet varbūt ir pozitīvi raksturojams arī daudzās citās struktūrās un varētu tur strādāt.

Taču jautājums patlaban nav tikai tas, vai Oša kungs pašreiz atbilst ekonomisko reformu ministra postenim. Mūsu jautājums pamatā bija tāds, ka praktiski arī Oša kungam un valdībai galvenokārt būtu jā­orientējas uz noteiktu Rietumu vai citu ārvalstu palīdzību, jo tad arī Latvijas ekonomika spēs izkļūt no šā strupceļa, kādā tā atrodas. Mēs uzskatām, ka šāda tēze ir pilnīgi nepareiza. Šajā situācijā mums pašiem iekšpusēji ir jādomā par to, kādā veidā izdzīvosim nākamo, aiznākamo un tuvākos piecus gadus. Iepazīstoties tuvāk ar Vācijas pieredzi, ar bijušās demokrātiskās Vācijas situāciju, kļūst skaidrs, ka šādi ieguldījumi, ja mēs gribam pusgada vai gada laikā visu ekonomiku pārkārtot tā, lai uzreiz strādātu arī uz Rietumiem, praktiski maksā bargu naudu, kuras Latvijai nav un kuras, es domāju, arī tuvākajā laikā nebūs. Un jāteic, ka ne no vienas valdības programmas un no šodien izteiktajiem argumentiem, arī no Godmaņa kunga sacītā mūsu frakcijas sēdē, nav redzams, ka mēs meklētu iekšējās rezerves, lai kaut kas šajā situācijā mainītos, lai mēs izmantotu šīs iekšējās rezerves paši uz vietas.

Otrs jautājums, kāpēc mēs, komisija, nevaram kopumā atbalstīt Oša kunga kandidatūru. Oša kungs strādāja tieši pie banku reorganizācijas projektiem, kurus mēs redzējām arī frakciju sēdē un arī Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas sēdē, un tie mūs principiāli neapmierina. Jo jautājums izvirzās tā: vai tad mēs gribam, tāpat kā šeit kolēģi piedāvā par zemi, pārdot to vienkārši bagātākajam un tad nelikties ne zinis, kam tas īpašums tālāk būs. Varbūt tomēr vajag domāt par sistēmu, kādā veidā Latvija kā valsts pastāvēs? Izejot arī no šīs banku reorganizācijas koncepcijas, ko tagad Augstākajai padomei ir iesniegusi Ekonomikas komisija un valdība kopumā, mēs redzam, ka šeit ir domāts tikai par to, kā šīs bankas pārdot, bet nav domāts, kā šī sistēma darbosies tālāk. Un tāpēc es gribu komisijas vārdā pateikt, ka mēs neatbalstām Oša kunga kandidatūru šajā amatā, jo patiešām saprotam, ka Oša kungs nespēs mainīt valdības politiku kopumā, jo valdības politika šo ekonomisko reformu ziņā ir nepareiza. Un, ņemot vērā to, ka Oša kungs atbalsta šādu politiku, mēs nevaram piekrist viņa kandidatūras pozitīvam risinājumam šajā amatā.

Nobeidzot es gribētu teikt, ka patiešām ne man, ne arī kolēģiem nav nekādu aizspriedumu pret Oša kungu personīgi, bet jautājums ir tieši par šo konceptuālo nostāju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ozol! Gatavojas deputāts Felss.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Šodien mēs nevērtējam tikai Oša kunga kandidatūru vien, bet praktiski vērtējam un ar savu balsojumu teiksim “jā’’ vai “nē’’ mūsu valdības plānotajai tautsaimniecības reorganizācijas jeb pārbūves koncepcijai. Es gribētu jums atgādināt mūsu pirmsatvaļinājuma pēdējo sēdi, kad es lūdzu iepazīties un izvērtēt Starptautiskā valūtas fonda memorandu un tikai tad iet atvaļinājumā. Jo jau tad, kad es to saņēmu Apvienotajā budžeta komisijā, es saskatīju šinī Valūtas fonda memorandā ievērojamas pretrunas ar Latvijas tautas labklājības interesēm. Toreiz mēs izvēlējāmies vieglākās pretestības ceļu un nobalsojām, ka neskatīsim šo memorandu, bet iesim atvaļinājumā. Šodien ir jūtamas sekas. Ir redzams tas, kur esam šodien. Man rokās pašreiz ir Starptautiskā Šillera institūta publikācija Maskavā 1992.gada oktobrī “The International Monitory Fund cure is worse than the disease’’, tas ir, “Starptautiskā valūtas fonda terapija ir ļaunāka nekā pati slimība’’, un tāpēc es gribētu nedaudz pievērst jūsu uzmanību šinī publikācijā minētajiem faktiem.

Šillera institūts ir apkopojis Starptautiskā valūtas fonda terapijas rezultātus jaunattīstības un trešās pasaules valstīs. Rezultāti: trešās pasaules valstīm 1982.gadā bija 800 miljardu dolāru ārējais parāds. Šodien tas ir jau 1500 miljardi dolāru. Ir sagrauta un iznīcināta rūpniecība, notikusi krasa materiālā labklājības līmeņa pasliktināšanās, pazemināšanās. Galvenais, ka to valstu, kurām nav savu dabas resursu, visa labklājība tiek būvēta tikai uz ārvalstu kredītiem. Šis raksts galvenokārt ir rezumējošs tam, kas notiek Krievijā, kur tiek realizētas Gaidara ekonomiskās reformas. Un secinājums ir viens – to jau izsaka pats virsraksts. Šis attīstības ceļš ne vienmēr ir optimāls un ir sevi attaisnojis. Ar šo rakstu jūs varat iepazīties Apvienotajā budžeta komisijā. Mums ir šīs publikācijas kopijas. Un te nu jāsaka, ka Oša kungs jau vakar informēja mūs frakciju sēdē, ka viņš ir Starptautiskā valūtas fonda politikas piekritējs un atbalstītājs un ka viņš praktiski perspektīvā plāno arī Latvijas tautsaimniecības reorganizāciju un rūpniecības atveseļošanu balstīt uz Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijām. Piedodiet, es ļoti rūpīgi izpētīju šīs rekomendācijas un neatradu nevienu tēzi, kura praktiski būtu vērsta uz tautsaimniecības un ekonomikas atveseļošanu caur rūpniecības un lauksaimniecības atveseļošanu, bet gan redzēju tikai virkni monitoro, fiskālo un citu jautājumu, kas orientēti pavisam pretējā virzienā. Un rezultāti jau ir.

Premjera minētā koncepcija par Latvijas Republikas finansu tirgus un banku sistēmas attīstību, piedodiet, ir rezumēta pēdējā – 8.nodaļā. Tur redzams arī koncepcijas realizācijas mehānisms. Un, ja jūs izlasīsit šīs piecas lappuses, kurās tiek atspoguļots koncepcijas realizācijas mehānisms, tad redzēsit, ka šajā mehānismā nav ierādīta sava vieta rūpniecības un lauksaimniecības atveseļošanai. Šeit ir nodaļa par ārvalstu tehnisko un finansiālo palīdzību, biznesa struktūrām, valdības programmu, ir paredzēta pat Augstākajai padomei padoto struktūru reorganizācija. Latvijas Bankas un tās sistēmas reorganizācija tiek skatīta tikai un vienīgi kā valdības kompetences galvenais jautājums, pavisam aizmirstot, ka tā ir Augstākās padomes institūcija. Tagad es to saprotu, jo tikai šodien ieraudzīju šo koncepciju jaunā redakcijā, kāpēc vakar Budžeta komisija noraidīja Oša kunga piedāvāto lēmuma projektu par Latvijas Bankas privatizāciju. Tur ir iestrādāta tieši šī konceptuālā tēze, ka Augstākajai padomei padoto banku sistēmu reorganizē valdība. Atvainojos, bet man šķiet, ka mums pirmām kārtām ir jāizvērtē nevis Oša kunga kandidatūra, pret kuru es visnotaļ izturos pozitīvi, bet gan viņa atbalstītais valdības ekonomisko reformu politikas virziens. Un tāpēc es pašreiz neuzskatu par iespējamu atbalstīt Oša kunga kandidatūru. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels! Ja neviens cits deputāts vairs nepieteiksies, tad debates komisijas vārdā noslēgs Kehra kungs.

A.Felss: Godātie kolēģi! Ja mums šodien ir jāizšķiras par jauna ministra kandidatūru, tad visādā ziņā manā izpratnē par atskaites punktu ir jāņem bijušais ministrs un jāsalīdzina, kurš no šiem diviem cilvēkiem šinī konkrētajā amatā varētu būt mums labāks. Ja mēs jaunajai kandidatūrai nevaram atrast vairāk pozitīvu iezīmju kā iepriekšējai, tad es neuzskatu par loģisku tādu pasākumu, ka mēs iepriekšējo nomainām, bet viņa vietā iesakām cilvēku, kurš nevar iegūt augstāku reitingu par iepriekšējā ministra kandidatūru.

Kāpēc es tā izsakos? Kaut gan Kalniņa kungs un arī Oša kungs ir cilvēki ar dziļu intelektu, ar dziļu ekonomisko izpratni, taču tīri cilvēciskā plāksnē arī es šobrīd nevaru ar pilnu atbildības sajūtu teikt, ka Oša kungs būtu pati piemērotākā kandidatūra ekonomisko reformu ministra amatam. Mēs visi ļoti labi zinām situāciju, kā mums veicas ar šīm reformām. Un ne velti Godmaņa kungam ik pēc kāda laika jāpa­sludina – vai nu tā ir tirdzniecība, vai kāda cita sfēra ?, ka ar steigu ir jāveic ļoti radikāli pasākumi, jāveic šie privatizācijas procesi vai kaut kādas citas darbības. Tātad pašas šīs struktūras ministriju izskatā nav spējīgas ietekmēt situāciju un nav spējīgas darboties, bet dara to kaut kāda ārējā impulsa ietekmē vai premjera izskatā. Diemžēl, bet tas nu ir fakts. Manuprāt, Oša kungs ir nedaudz par lēnu ekonomisko reformu ministra amatam, tā latviski izsakoties. Lai viņš, lūdzu, neapvainojas. Es izturos ar visu cieņu pret viņu kā speciālistu. Manuprāt, šajā klusajā, mierīgajā ūdenī ir vajadzīgs cits cilvēks, kurš varbūt pat nav tik dziļš ekonomikas speciālists, bet kuram varbūt lielāka šī dzirksts, kas spēj iekustināt citus un vismaz panākt kaut kādu reālu darbošanos. Man bail, ka mēs pēc kāda laika tāpat kā Kalniņa kungam arī Oša kungam pārmetīsim to, ka viņš nav varējis realizēt šīs reformas, ka viņš nav bijis pietiekami stingrs, aizstāvot savu viedokli. Ja man par Oša kungu šāda pārliecība nav radusies, tad es nevaru balstot par viņu un šo cilvēku jau iepriekš nolemt tādam pašam liktenim, kāds tas bija iepriekšējam ministram. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk debatētāju no deputātu vidus nav. Lūdzu, Kehra kungs, runājiet komisijas vārdā! Pēc tam, protams, būs izteikšanās par balsošanas motīviem.

O.Kehris: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti! Ekonomikas komisija savā sēdē izskatīja premjerministra iesniegto kandidatūru un Oša kunga ziņojumu par ekonomisko reformu darbību līdz Saeimas vēlēšanām. Komisija vienbalsīgi atbalstīja Oša kunga kandidatūru ekonomisko reformu ministra amatam. Komisijā tika izteikts viedoklis, ka premjeram ir salīdzinoši ātri izdevies atrast šo kandidatūru. Es aicinātu saprast to, ka pašreizējā brīdī līdz vēlēšanām, kaut gan mēs vēl nezinām, kad tas īsti būs, Ekonomisko reformu ministrijai atrast šo cilvēku, kas to uzņemtos un turpinātu darbu, kas tur jau notiek, un būtiski dažos virzienos virzītu uz priekšu, nav tik viegli. Tas vismaz izskanēja komisijas sēdē.

Komisijas sēdē tika analizēti arī galvenie virzieni, ar ko tad nodarbojas šī ministrija. Runa jau nav tikai par nosaukumu – Ekonomisko reformu ministrija ?, bet par to, ar ko pašlaik šī ministrija nodarbojas. Ir trīs galvenie virzieni.

Pirmkārt, tā ir privatizācija, un attiecībā uz privatizāciju mūsu komisijas novēlējumus pretendents lielā mērā arī pieņēma, jo pašlaik nav iespējams un nav nepieciešams šeit būtiski kaut ko lauzt. Mums var patikt vai nepatikt, bet Augstākā padome savu darbu vismaz likumdošanas ziņā ir izdarījusi, un šī privatizācija jāvirza uz priekšu tāda, kāda ir šī normatīvā bāze, proti, šis bloks ir jāsaglabā un jāvirza uz priekšu.

Otrs bloks ir tā sauktais struktūrpolitikas bloks. Līdz šim šajā blokā praktiski nekas ļoti būtisks nav izdarīts. Tāpēc šajā ziņā, protams, ir iespējas darboties, un ministra pretendentam ir savas domas, kuras ir izklāstītas. Jau šajos mēnešos tomēr ir iespējams kādas iestrādes dot.

Trešais virziens ir, var teikt, tirgus regulēšanas un institucionālo reformu bloks. Arī šajā blokā Ekonomisko reformu ministrija līdz šim neko daudz nav varējusi izdarīt. Un arī šajā blokā ministra pretendentam ir priekšlikumi, viņš ir gatavs pie tiem strādāt. Es domāju, ka tas būtu atbalstāmi.

Tomēr gribētu uzsvērt, ka ir vēl ceturtais punkts, kas izskanēja arī komisijas sēdē, ? ka ir ļoti svarīgi, lai mūsu Ministru kabinetā būtu vismaz viens ekonomists, kurš spētu argumentēt, jo ekonomisko reformu ministrs kabinetā, kā mēs redzam, ir arī viens no galvenajiem ekonomiskajiem padomdevējiem premjeram.

Tiesa gan, iesniegtā koncepcija ir pavisam cita, tā ir diezgan gara un tajā varbūt ir diezgan argumentēti stāstīts par iespējamo variantu republikas finansu tirgus un bankas sistēmas attīstībai. Tomēr ir jāņem vērā, ka šī koncepcija netika rakstīta ekonomisko reformu ministra amatam, tā būtībā tika uzrakstīta jau pirms tam, redzot, ka ir jāizraisa diskusijas par šiem jautājumiem. Šī koncepcija tika iesniegta valdībā un arī parlamentā ieinteresētajās komisijās, lai par to runātu. Protams, pašreiz šī koncepcija ir pretrunā ar premjerministra uz pusotras lappuses iesniegtajiem, manuprāt, vienkāršotajiem banku attīstības principiem. Tomēr ceru, ka valdībā, lai gūtu uzvaru tieši argumentu spēks, viņš pratīs aizstāvēt šo viedokli. Jo nepiekrītu domai, kas šeit izskanēja, ka ar Valūtas fondu būtu jārunā varbūt tādam, kurš vienkārši māk skaļi runāt un kurš varbūt vairāk ar balss palīdzību var to izdarīt. Ja drīkst, es lūgtu vēl 40 sekundes...

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka mēs dosim Kehra kungam šīs sekundes.

O.Kehris: Attiecībā uz Valūtas fondu. Oša kungs savā runā jau uzsvēra, ka mēs nevaram akli pieņemt tā uzrakstīto programmu par mūsu programmu, bet ar viņiem ir jārunā saprotamā valodā. Mēs nevaram uztiept viņiem savu valodu un runāt tā, ka mums vajag celt rūpnīcas un mums vajag tik un tik ābolu dārzu vai tik un tik rudzu druvu. Ar viņiem ir jārunā tieši šajā cenu izmaksu un makroekonomisko kategoriju valodā. Un tur ir nozīme nevis skaļai balsij, bet gan tieši šim argumentu spēkam.

Tādējādi, izvērtējot šos apstākļus, un to lielā mērā parādīja arī vakardienas apspriede ar rūpniecības vadītājiem, protams, ir redzams, ka rūpniecība iet uz leju un tam ir objektīvs pamats. Tas tik tiešām notiek objektīvi, un neviens ministrs tur nebūtu spējis neko ļoti kardināli izdarīt. Tomēr vakardienas apspriede parādīja arī to, ka tas ceļš, ko līdz šim ir gājis Millera kungs, kurš vairāk skatās tikai atpakaļ un pat nav spējīgs uzklausīt, ko viņam pašreiz piedāvā direktoru korpuss... Tas viss ir jāapkopo un jādomā nevis par to, kā saglabāt nesaglabājamo rūpniecību, bet gan jādomā, kā tai attīstīties un kāda tā izskatīsies nākotnē, jādomā, ko darīt ar izbrīvētajiem cilvēkiem. Vismaz šajos piedāvājumos, kas ir redzami un par ko ziņoja Oša kungs, ir runāts par šīm kategorijām. Protams, šī lielā koncepcija nav paša ministra rakstīta, lai par to izraisītos diskusijas.

Tādējādi, ņemot vērā šos apstākļus, mēs atbalstījām ministra, tas ir, premjerministra, piedāvāto kandidatūru un aicinām balsot “par’’, lai jau tuvākajā laikā šai ministrijai būtu galva, kas var risināt šos jautājumus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tātad debates ir beigušās. Tagad deputāti var sākt izteikties par balsošanas motīviem. Pirmais frakcijas vārdā par motīviem bija pieteicies uzstāties Skultes kungs. Es redzu, ka arī Godmaņa kungs vēlas.

Lūdzu, Skultes kungs! Un pēc tam par motīviem runās Godmaņa kungs. Lūdzu.

D.Skulte: Vakar Tautas frontes frakcijas sēdē tika apspriesta Oša kunga kandidatūra, un tā saņēma viennozīmīgu atbalstu varbūt ne tādēļ, ka tā būtu bijusi visideālākā programma un visideālākais cilvēks, kas varētu stāties šajā amatā, taču mēs redzējām šo konsekvenci un šo apņēmību, ko šajā varbūt ne vieglajā un ne īpaši garajā laika periodā ir iespējams izdarīt. Un tādēļ es gribētu aicināt Tautas frontes frakcijas biedrus un arī pārējos, kas atbalsta Oša kunga kandidatūru, balsot “par’’. Premjeram tomēr vajadzētu izšķirties par to, vai nebūtu nepieciešams šo balsošanu pārcelt uz otrdienu, jo zālē nav īpaši daudz cilvēku...

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Godmaņa kungs! Pēc tam, kā es saprotu, arī Ozola kungs grib runāt par motīviem.

I.Godmanis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es ļoti lūgtu atbalstīt Oša kunga kandidatūru. Jums zināmā mērā ir jāsaprot situācija, kāda tā patlaban ir gan Augstākajā padomē, gan valdībā. Man ir īpaši smagi runāt, jo, kā jūs labi zināt, mans reitings ir nokritis jau uz 3 procentiem. Tas nozīmē, ka valdībā ir jānāk jauna tipa cilvēkam. Būsim godīgi, liksim roku uz sirds un atzīsimies, cik no mums saprot Rietumu ekonomiku, cik no mums var runāt ar Rietumu ekonomistiem, cik no mums kaut cik māk uzlikt šo ekonomiku uz skaitļotāja, cik no mums ir tādu cilvēku, kas reizē pārzina finansu sistēmu, struktūrpolitiku un ekonomiku. Man bija ļoti rūgti klausīties Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas spriedumu, jo Lauksaimniecības komisijas spriedums faktiski automātiski bija neuzticība arī man personīgi kā cilvēkam, kas izvirza Oša kungu. Ticiet man, ir ļoti vienkārši noraidīt kandidatūras, bet ir absolūti neviegli atrast kandidatūras, kas nāktu strādāt valdībā, kura varbūt eksistēs, labākajā gadījumā, pāris mēnešu. Un šinī brīdī, kad rūpniecībā ir tikai viena iespēja – veikt struktūru pārkārtošanu, šinī brīdī, kad ir jāmaina mūsu nostāja pret Valūtas fondu, taču ne tik traģiskā stāvoklī, kā nupat teica Ozola kungs... Te es vairāk runāju par to, kas varētu noderēt nākamajām vēlēšanām, jo es tikpat labi politiski varu pateikt, ka tad, ja mēs ar Valūtas fondu attiecības pārtrauksim...

Es vakar runāju ar savu padomnieku Būkrānu, kurš, ticiet man, labi orientējas banku sistēmā un ir viens no labākajiem speciālistiem Skandināvijā. Viņš atbildēja ļoti vienkārši: labi, pārtrauciet attiecības ar Valūtas fondu, bet tikai ar vienu nosacījumu, ? ka jums bankas kontā ir ne mazāk kā 300 miljonu dolāru. Nav šo 300 miljonu dolāru bankai, nav šīs naudas valdībai, nav šīs naudas pašvaldībām. Mums tas ir nepieciešams, un es ļoti lūdzu atbalstīt Oša kunga kandidatūru viena iemesla dēļ.

Šinī brīdī valdība atrodas ļoti smagā stāvoklī. Es uzskatu, ka Augstākajai padomei ir jāpieņem daudz politisku lēmumu. Tas pilnīgi neizslēdz valdības kontroli un regulāru ministru atskaiti. Esmu pārliecināts, ka Oša kungs spēj atskaitīties par katru savu soli. Es zinu, ka riskēju, ka riskē Oša kungs, tomēr lūgtu arī tās frakcijas, kas nav viennozīmīgi izteikušās par Oša kunga kandidatūru, atbalstīt šo kandidatūru, jo zināmā mērā es to viennozīmīgi saistu ar domu, vai varu tālāk strādāt vai nevaru. Jo redziet, atrast cilvēku šim postenim, un viņus vajadzēs atrast vēl vismaz divām ministrijām, kur ir jāatrod cilvēki kritiskā pārejas posmā... Es domāju, ka ir jāizrāda gods tam cilvēkam, kurš, atrazdamies finansu ministra vietnieka postenī un varēdams tur mierīgi strādāt, tomēr iet uz šādu posteni. Tas nav vienkārši – zināt, piemēram, visu par lauksaimniecību un visu par rūpniecību, par to ir jāzina attiecīgajiem ministriem.

Es tomēr lūgtu labi pārdomāt arī tos jautājumus, kuri sevišķi attiecas uz viņa rakstura īpašībām. Sapratīsim, ka ir divu rakstura tipu īpašības. Mums bija viens ekonomikas ministrs, kas lieliski runāja, bet praktiski nevienu dokumentu nevarēja izstrādāt. Pēc tam mums Ekonomisko reformu ministrijā bija cilvēks, kurš daudz strādāja pie likumu izstrādes, bet kurš nevarēja aizstāvēt savu koncepciju šeit, tāpēc bieži vien man vajadzēja šeit nākt un to darīt. Tagad ir jānāk cilvēkam, kas spēj moderni pieiet jautājumam un īstenot iecerēto. Es esmu pārliecināts, ka viņš to var izdarīt. Turklāt galu galā mēs neviens neesam mūžīgs. Mēs visi varam tikt noņemti no amata burtiski jebkurā dienā. Pietiek tikai būt Augstākās padomes balsojumam ar 61 balsi, un attiecīgi jautājums tiek atrisināts. Tā kā mēs speram šo soli, es vēlreiz uzsveru: ministrija turpinās darbu šā ministra vadībā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka valdībā mēs varēsim strādāt saliedētāk. Un jautājums par to, ka es personīgi kā premjers varētu diktēt nosacījumus Ekonomisko reformu ministrijai, nepastāv. Lūdzu atbalstīt šo kandidatūru!

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Manu repliku faktiski izraisīja Kehra kunga teiktais, ka Oša kandidatūrā mēs atradīsim ministru, kurš varēs argumentēti aizstāvēt savas pozīcijas. Un vēl šo pretrunu padziļināja arī premjerministrs. Man ar Oša kungu ir iznācis saskarties tikai divos jautājumos, tāpēc tā būtu par maz, lai vērtētu. Par vienu es jau izteicos savā īsajā ziņojumā. Tas bija sakarā ar lēmuma projektu par banku privatizāciju.

Otrs jautājums ir par 16 miljonu konversiju Latvijas Bankā uz maksimāli neizdevīgiem finansu un ekonomiskajiem noteikumiem, kas radīja lielus zaudējumus Latvijas budžetā. Vakar, kad Oša kungs bija Budžeta komisijā, es viņam uzdevu jautājumu ar lūgumu, lai Oša kungs, saprotot un zinot arī premjera nostādni šinī jautājumā, argumentēti paskaidro, kāpēc ar viņa roku tika parakstīts šāds Latvijas tautai un budžetam neizdevīgs konversijas līgums. Uz to es nesaņēmu atbildi. Bija tikai divi argumenti: “Es rakstīju valdībai vēstuli, ka tas nav racionāli, ka es esmu pret to.’’ Un otrs arguments bija: “To darīja paralēli, bet es parakstīju līgumu.’’ Gribu jūs informēt, ka šī situācija pašreiz vēl joprojām ir palikusi atklāta, jo mēs neesam saņēmuši atbildi. Tāpēc es balsot par Oša kunga kandidatūru nevarēšu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Seiles kundze, par motīviem!

A.Seile: Cienījamie deputāti! Katra mūsu balss šodien izšķirs, vai reformas Latvijā sāksies citādi un vai tās notiks ašākā gaitā. Tādēļ es ļoti lūdzu katru individuāli pārdomāt. Es runāju nevis kā “Satversmes’’ frakcijas deputāte, nevis kā Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas dalībniece, bet tieši kā Rojas vēlēšanu apgabala pārstāve, domādama par lauku politiku, zemes reformas gaitu un vispār par mūsu ārkārtēji slimo ekonomiku. Es šajā jautājumā, zināmā mērā pat izjūtot simpātijas pret Oša kungu, aicinu tomēr atturēties, jo, manuprāt, pārāk pārsteidzīgi ātri un neizsvērti tiek izvirzīta Oša kunga kandidatūra. Es viņā neredzu šo lielo spēku, kas varētu izmainīt Latvijas turpmāko ekonomiku. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungam ir replika. Lūdzu.

I.Godmanis: Replika attiecībā uz Ozola kunga teikto. Pilnībā atbildību par konvertāciju, veicot iekšējo valsts aizņēmumu, uzņemos es. Un šī atbildība ir vienā apstāklī: valdība ir valsts institūcija! Un, ja valdība ņem iekšējo aizņēmumu no valsts uzņēmumiem, tad valdībai šī konvertācija nav jāveic citā valsts institūcijā, bet gan Latvijas Bankā. Patiešām, ja Ozola kungs iedomājas, ka, ņemot 12 miljonus, mums vajadzētu meklēt privātfirmas tipa, kaut vai, teiksim, “Parex” vai jebkuru citu firmu un veicināt nevis Latvijas Bankas rezerves, lai tā varētu pēc tam šos dolārus pārdot un uzsākt kaut cik nelielu invāziju valūtas tirgū, kas ir nepieciešams, lai stabilizētu kursu... Tā vietā, lai mēs nopelnītu varbūt dažus dolārus vairāk, dažus rubļus vairāk, injicētu šo naudu privātstruktūrām, kuras turpinātu, starp citu, Latvijas Banku nepārtraukti “bāzt zem ūdens’’... Es jūtu, ka Ozola kunga apvainojums attiecībā uz Oša kungu ir pilnīgi nepamatots. Tādā gadījumā es apvainojumu uzņemu personīgi uz sevi, jo uzskatu, ka valdība ir institūcija, kura strādā ar Valsts banku. Un es varu cerēt tikai to, ka arī Valsts banka būs tā institūcija, kas strādās ar valdību un nejauks šeit iekšā privātstruktūras. Tas būtu bezatbildīgi.

Priekšsēdētājs: Vēl replika ir arī Kehra kungam. Lūdzu.

O.Kehris: Par Ozola kunga teikto. Es rekomendētu Ozola kungam, pirms viņš no šīs augstās tribīnes kaut ko saka, tomēr pārbaudīt, ko viņš saka. Šajā gadījumā es runāju par lēmuma projektu par banku pārveidošanu un privatizāciju. Es paskaidroju, ka šo lēmuma projektu nav rakstījis Uldis Osis. Šo lēmuma projektu ir sagatavojusi kopā Latvijas Banka, Finansu ministrija un Ekonomisko reformu ministrija, bet pēdējo tekstu mūsu komisijas uzdevumā ir slīpējis Edmunds Krastiņš. Tā ka šajā gadījumā tas ir kopēji iesniegts dokuments, jo mums sākotnēji tādi bija trīs. Un attiecībā uz to nekādā ziņā nevar teikt, ka to ir rakstījis Uldis Osis, turklāt es nebūt nesaku, ka šis dokuments ir slikts.

Un otrs moments manā replikā. Vismaz līdz šim Ekonomisko reformu ministrija ? varbūt tas ir arī slikti – ar lauku lietām un lauku reformu (līdzīgi kā mūsu komisija Augstākajā padomē) tikpat kā nav nodarbojusies. Un tas, kas zemes reformā ir slikts vai labs, tas pirmām kārtām bija atkarīgs no Lauksaimniecības ministrijas (no valdības puses) un arī no attiecīgās komisijas šeit.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Savā replikā es gribētu paskaidrot, ka lauki šajā ekonomiskajā situācijā ir ļoti bēdīgā stāvoklī tieši tāpēc, ka finansu un banku jautājumi Latvijas Republikā nav atrisināti. Un tātad es domāju, ka ar to vajadzēja strādāt gan Finansu ministrijai, gan Ekonomisko reformu ministrijai, kuras diemžēl ir gājušas tikai Latvijas bankas pavadā. Un arī cienījamā Ekonomikas komisija nav neko citu izvēlējusies, kā vien piekrist Bankas nejēdzīgajam kursam, kāds patlaban ir Latvijas Republikā. Un es nebaidos savus vārdus atkārtot arī citur, ja tas būs nepieciešams.

Un otra replika. Tātad es tomēr gribētu dzirdēt, kas šo lēmuma projektu par bankām ir akceptējis. Jo gan Edmunds Krastiņš, gan cienījamais Kehra kungs šim lēmuma projektam, ko iesniedza jūsu komisija, nebūt nepiekrīt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Par motīviem visi ir izteikušies. Ir izteiktas arī replikas. Tādēļ mēs varam balsot. Ja nu vienīgi premjera kungs ierosina to darīt kādā citā dienā... (Godmanis kaut ko runā no zāles.)

Paldies. Premjera kungs neierosina atlikt balsošanu. Tātad pagaidīsim, kamēr noskan zvans, un vēl kādu minūti, lai deputāti var ierasties zālē.

Godājamie kolēģi, laikam nav nozīmes vairs gaidīt, jo visi deputāti, kuri to vēlējās, jau ir ieradušies zālē. Pagaidīsim, kamēr Ābiķa kungs netraucēs citiem balsot, un tad ieslēgsim balsošanas režīmu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu “Par Latvijas Republikas ekonomisko reformu ministra iecelšanu’’, par Uldi Osi. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 60, pret – 6, atturas – 23. Lēmums nav pieņemts.

Par nākamo darba kārtības jautājumu, lūdzu, Budovska kungs! Par deputāta Smirnova pilnvarām.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Jūsu vērtēšanai ir nodots 297.dokuments. Paralēli lēmuma projektam ir arī deputāta Smirnova iesnieguma kopija, kurā viņš lūdz, vadoties pēc dažiem objektīviem un subjektīviem apsvērumiem, priekšlaikus atbrīvot viņu no deputāta pienākumu pildīšanas. Man personīgi bija saruna ar Augstākās padomes deputātu Smirnovu, tā ka faktiski nekādas iebildes tur nevarēja rasties, jo viņš patiešām uzskata, ka viņa tālākā darbība ir stingri apgrūtināta un ka viņš vēlētāju labā nevarēs izdarīt to, kas ir vajadzīgs. Cerot uz labvēlīgu balsošanas rezultātu, deputāts Smirnovs jau ir nodevis savu deputāta apliecību un balsošanas atslēgu. Viss tālāk ir jūsu rokās.

Tā kā deputāts Smirnovs pirms tam pārstāvēja vēlētāju intereses arī Rīgas 13.vēlēšanu apgabalā, rodas jautājums par vēlētāju interešu tālāko pārstāvniecību Rīgas 12. un 13.vēlēšanu apgabalā. Mēs par to lemsim, un šāds lēmuma projekts varētu tikt iesniegts tuvākajā laikā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi būtu jautājumi Budovska kungam? Nav jautājumu. Paldies. Vai kāds vēlas uzstāties debatēs? Nevēlas. Godājamie kolēģi, jūsu priekšā ir lēmuma projekts, un, tā kā nekādu citu ierosinājumu nav, es lūgtu deputātus ieņemt savu vietu zālē, lai varētu balsot par lēmuma projektu “Par deputāta Smirnova pilnvaru izbeigšanu.” Lūdzu sekretariātu zvanīt, jo nupat daudzi deputāti izgāja no zāles. Liekas, vairs neviens neierodas zālē.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmuma projektu “Par deputāta Smirnova pilnvaru izbeigšanu.” Balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 69, pret – nav, atturas – 3. Lēmums ir pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir budžeta koncepcija. Lūdzu.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Jums tiek piedāvāts 301.dokuments, kurš ir iesniegts Augstākajā padomē kā valdības priekšlikums. Tas ir izskatīts Apvienotajā budžeta komisijā. Piedāvājam jums šādu šā dokumenta izskatīšanas kārtību: par šo dokumentu informē finansu ministrs Siliņa kungs un pēc tam noteiktajā kārtībā notiek tālāka šā jautājuma apspriešana. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Tātad, Ozola kungs, es sapratu, ka jūsu loma beidzās ar to, ka jūs devāt vārdu Siliņa kungam? Paldies. Lūdzu, Siliņa kungs! Cik, lūdzu, laika jums vajadzētu?

E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamais sēdes vadītāj, man to ir grūti pateikt! Ja būtu jāanalizē arī 235.dokuments, kas šeit ir skatīts, tad man...

Priekšsēdētājs: Tikai runājiet, lūdzu, mikrofonā!

E.Siliņš: Ja man būtu jāanalizē arī 235.dokuments, kas šeit jau tika skatīts, tad man būtu nepieciešams vairāk laika, taču es domāju, ka mēs varētu runāt par jauno koncepciju – par 301.dokumentu.

Priekšsēdētājs: Man liekas, visi dzirdēja jūsu teikto.

E.Siliņš: Es varētu runāt par 301.dokumentu.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Siliņa kungs!

E.Siliņš: Tādā gadījumā es varētu iekļauties 10 minūšu laikā.

Priekšsēdētājs: Paldies.

E.Siliņš: Vai tagad būs dzirdams?

Priekšsēdētājs: Jā! Lūdzu!

E.Siliņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Valdība iepazinās ar 27.oktobra stenogrammas materiāliem, kurā tika izskatīti valdības iesniegtie priekšlikumi par 1993.gada budžeta koncepciju, un pieņēma lēmumu šo koncepcijas nostādni, kura bija izteikta 235.dokumentā un kuru izskatīja iepriekšējās dienas plenārsēdē, pārlabot, precizēt un iesniegt no jauna kā 301.dokumentu. Es pakavēšos pie galvenajiem momentiem, ko, pēc valdības uzskatiem, būtu nepieciešams realizēt, lai mēs varētu sākt strādāt pie budžeta projekta izstrādāšanas 1993.gadam. Šī darbība, manā skatījumā, jau ir nepieļaujami ieilgusi.

Analizējot deputātu izteikumus, tika konstatēts, ka virkne deputātu bija pret to, lai apvienotu sociālo un valsts budžetu. Šādi izteikumi bija saņemti no Krastiņa kunga, Berklava kunga, Plotnieka kunga, tas 27.oktobrī izskanēja arī citu deputātu runās. Valdība ir pieņēmusi kompromisa lēmumu, ka varētu šos divus budžetus arī neapvienot, protams, ja balsojumā, kad mēs skatīsim 301.dokumentu, deputātiem nebūs citu iebildumu vai priekšlikumu.

Attiecībā uz citiem jautājumiem un ļoti principiāliem izteikumiem varu teikt, tādi bija par 235.dokumenta 2.10.punktu, tas ir, par izdevumu samazināšanu sociālās, kultūras un izglītības sfēras finansēšanai. Turklāt šajā dokumentā tika paredzēts samazināt štata vienību skaitu šajās budžeta iestādēs, līdz ar to samazinot izdevumus šo budžeta iestāžu uzturēšanai. Valdība pārskatīja šo pozīciju, un es domāju, ka 301.dokumentā šis jautājums ir izteikts jaunā redakcijā.

Varam paskatīties arī 1.10.punktu, kur tiek izskaidrota valdības nostāja šinī ziņā. Valdība nebija par to, ka būtu obligāti jāsamazina štata vienību skaits, lai tādējādi ekonomētu līdzekļus un samazinātu budžeta izdevumus tieši izglītības, veselības aizsardzības, kultūras un zinātnes sfērā. Valdība iestājās par to, ka ir jāmeklē ceļi, kā pilnveidot šīs sistēmas, šīs sfēras. Un šie pilnveidošanas momenti tika ietverti arī koncepcijā. Viens no tādiem pilnveidošanas momentiem bija nodoms pārskatīt vidējo speciālo mācību iestāžu tīklu, arodskolu tīklu, lai izlemtu jautājumu par šā tīkla saglabāšanas nepieciešamību un lai tas gatavotu tādus speciālistus, kādi Latvijas tautsaimniecībai vai citām sfērām ir vajadzīgi. Tas būtu viens ceļš, pa kuru iet un līdz ar to arī meklēt variantus, lai samazinātu zināmu skaitu strādājošo pedagoģisko darbinieku šajās mācību iestādēs. Bez šaubām, bija arī pieņēmums par to, ka ir jāpalielina darba slodze, ir jāpalielina normas, kas ir saistītas ar darba samaksu, lai izglītības iestādēs izbrīvētu zināmu daļu strādājošo.

Jautājums par veselības aizsardzību tika traktēts tā, ka ir jāmeklē ceļi privatizācijas momentu ieviešanai veselības aizsardzības sistēmā, līdz ar to atvieglojot budžeta asignējumus. Tā ka bija vesela virkne kompleksu jautājumu, kas tika izteikti šajā virzienā, lai varētu rast iespēju samazināt asignējumus sociālās sfēras budžeta iestāžu darbinieku uzturēšanai. Jaunā 301.dokumenta 1.10.punktā mēs esam šo momentu apgaismojuši.

Valdība uzskata: lai nerastos neizpratne starp pašvaldību budžetiem un valsts budžetu par to, ka ņemtu uzskaitē un izvērtētu speclīdzekļus vai citus ārpusbudžeta līdzekļus, tā apvienoja 235.dokumentā minēto 2.8. un 2.15.punktu. Nu tas ir izteikts 1.9.punktā jaunā redakcijā. Es domāju, ka arī šeit, runājot par 27.oktobra plenārsēdi, bija zināma neizpratne. Valdība uzstāja, ka šie līdzekļi tiktu uzskaitīti gan budžeta ienākumos, gan izdevumos, nevis runātu par kaut kādu līdzekļu izņemšanu, kā šeit to izskaidroja vairāki runātāji. Tā ka šinī gadījumā tālākā parlamenta politika būtu vērsta uz to, ka tad, ja šādi ārpusbudžeta līdzekļi tiešām ir ļoti ievērojami, varētu risināt jautājumu par asignējumu samazināšanu no budžeta šādām iestādēm, bet netiek izvirzīts jautājums par šo līdzekļu izmantošanu. Man šķiet, ka tad, ja mēs rūpīgi paskatīsimies 1.9.punkta redakciju, tas, manuprāt, būtu arī saprotams.

Liela kritika tika izteikta par 2.12., 2.13. un 2.14.punktu saistībā ar vietējiem pašvaldību budžetiem, kur ir runa par nodokļu diferenciāciju un speciāla fonda izveidošanu ekonomiski vājāku rajonu atbalstīšanai vai ekonomiskās situācijas izlīdzināšanai republikā. Šie punkti ir pilnīgi pārstrādāti, un jūs tos redzat jaunā dokumenta 1.8.punktā. Mēs esam vienisprātis ar Pašvaldību savienības ieteikumiem, ka diferencētai nodokļu sistēmai ir jāpastāv, un tā šeit ir iestrādāta. Taču tādos gadījumos, ja, piemērojot šo diferencēto sistēmu, mums tomēr paliks atsevišķas pašvaldības, kuras pie esošās infrastruktūras, kāda ir to ražojošā un sociālā infrastruktūra, nevarēs izdzīvot, tad šādām pašvaldībām būs jāpalīdz. Un tad, lūk, tiek izvirzīts jautājums par to, ka ir jāveido šāds fonds, lai tajā ieskaitītu šos liekos līdzekļus, kuri parādītos, un tos novirzītu pašvaldībām, kurām šo līdzekļu pilnīgi nebūs, lai tās varētu normāli eksistēt.

Es gribētu minēt vienu piemēru. Ja Alūksnes rajonam, pieņemsim, nodotu visus tos līdzekļus, kādi ienāk šinī teritorijā, tad varu sacīt, ka Alūksnes rajonam nepietiek līdzekļu, lai tas varētu finansēt savu sociālo sfēru, kāda ir šajā rajonā. Tātad ir vajadzīgs dotāciju fonds vai, pareizāk sakot, stabilizācijas fonds, no kura varētu šim rajonam palīdzēt, pārdalot līdzekļus republikas teritorijā. Tāda ir jaunās redakcijas, jaunā dokumenta jēga, turklāt neuzņemoties saistības, lai ar šo fondu figurētu kaut kāda institūcija. Šā fonda lietošana notiktu caur parlamentu, lai mēs konkrēti redzam, kam, cik un kādas summas tiktu izdalītas.

Mēs esam pilnīgi no koncepcijas izslēguši ļoti diskutējamu jautājumu par prioritātēm un par investīcijām. Es domāju, ka šodien runāt par investīcijām ir pāragri, ņemot vērā to, ka jādala ir tas, ko var sadalīt. Mums nav, ko dalīt. Man ļoti labi patīk un tāpēc es vēlreiz gribu atkārtot Škapara kunga kādreiz teiktos vārdus no šīs tribīnes, kas stenogrammā ir redzami: “Vispirms ir jādomā par ražošanu, un tad būs tās no ražošanas atvasinātās finanses, un tad tās sāksim dalīt.’’ Tā laikam bija, ja? Mēs šodien gribam dalīt to, taču mums nav, ko dalīt. Ja mēs, salīdzinot ar 1990.gadu, tagad plānojam mūsu republikas saražotā kopprodukta apjomu 48 procentu apmērā, bet nodokļu un ienākumu budžeti ir atvasināti no šā rādītāja, tad nevar būt runas par to, ka atrastos kaut kādi līdzekļi, ko varētu vēl dalīt un pārdalīt. To mums vajadzētu noteikti ņemt vērā.

Un otrs jautājums. Jau 1991.gadā, kad, varētu teikt, vēl neoriģināli darbojās nodokļu sistēma, jo tā visu laiku tika pilnveidota, šī nodokļu sistēma no mūsu republikā saražotā kopprodukta caur budžetu centās pārdalīt 40 procentus, turpretī šā gada pirmajā pusgadā mēs pārdalījām vairs tikai 29 procentus. Un nekad vairs nebūs tādu apstākļu, ka varēsim pārdalīt 40 procentus, un nekad vairs nebūs tādu apstākļu, ka mēs varēsim peļņas nodoklim nodokļu likmes pacelt no 35 procentiem uz 50 procentiem, apgrozījuma nodoklim – no 12 procentiem uz 20 vai 24 procentiem, bet sociālo nodokli – vēl vairāk. Nebūs vairs tādu apstākļu! Tātad mēs nekad vairs neatgriezīsimies arī pie šā rādītāja, kāds bija 1991.gadā. Mums vienkārši nebūs tādu līdzekļu, ko dalīt. Mums ar šiem līdzekļiem ir jāizdzīvo. Jāizdzīvo šinī momentā, kamēr nepanāksim mūsu ražošanā kāpumu, kamēr ražošana neatspirgs un mēs nesaņemsim līdzekļus caur mūsu uzņēmējdarbībām, pirmām kārtām privātajām, lai saņemtu papildu līdzekļus valsts budžetā.

Cienījamie deputāti! Es gribētu jūs šodien ļoti lūgt izskatīt mūsu valdības iesniegto 301.dokumentu, kurš ir izstrādāts kopā ar Budžeta komisiju, un mēs esam saņēmuši tās akceptu. Es lūgtu to pieņemt, lai valdība nekavējoties varētu sākt darbu pie 1993.gada budžeta izstrādāšanas. Es gribētu piebilst, ka, lūk, tie termiņi, kādus esam šeit nolēmuši – ka budžets jāiesniedz līdz 1.oktobrim – ,sen ir aiz kalniem. Taču, ja tomēr šodien varam atrisināt jautājumu par, lūk, šāda lēmuma pieņemšanu, kāds ir minēts 301.dokumentā, tad mēs līdz 1.decembrim varētu atrisināt jautājumu par budžeta projekta iesniegšanu parlamentam. Un, kaut gan lēmumā tas nav atzīmēts (ja tas vispār tiks pieņemts), tad šo 301.dokumentu varētu papildināt ar to, ka valdībai līdz 1.decembrim vajag iesniegt parlamentam budžetu izskatīšanai. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Siliņa kungs! Lūdzu, kādi deputātiem būtu jautājumi ministram? Pirmais jautājumu uzdod deputāts Ābiķis. Gatavojas deputāts Kehris.

Dz.Ābiķis: Man ir jautājums par 1.10.punktu. Jā, jūs esat izmainījuši tā redakciju, taču lietas būtība ir saglabājusies. Es tomēr gribētu, lai jūs man paskaidrotu, kā jūs konkrēti pārskatīsit darba slodzes normas kultūras un izglītības budžeta iestādēs, jo, cik zinu, sakarā ar to, ka mums skolās nav pavairošanas tehnikas, skolotāji mums ir pietiekami noslogoti. Tātad es gribētu, lai jūs atšifrējat, ko jūs domājat kultūras un izglītības budžeta iestādēs konkrēti mainīt, jo šeit tas ir ļoti vispārīgi pateikts.

E.Siliņš: Jā, es jums piekrītu, ka formulējums ir vispārīgs. Taču tad mums vajadzētu atgriezties pie pašas koncepcijas, par kuru mēs runājām un kurā tas ir detalizētāk izteikts. Tur, piemēram, ir tāda frāze: “Pamatojoties uz speciālistu pieprasījuma prognozi, izskatīt jautājumu par visu veidu izglītības iestāžu reorganizāciju, ņemot vērā valstij nepieciešamo speciālistu kontingentu pa konkrētām specialitātēm.’’ Tas varētu attiekties gan uz izglītību, gan arī uz kultūru. Šinī gadījumā mēs ne jau šodien ar šo koncepciju pieņemsim, cik, ko un kādā skolā vai mācību iestādē samazināt. Mēs ar šo koncepciju pasakām vienīgi virzienu, pie kura būs jāstrādā, sastādot budžeta projektu, un kuru jūs izskatīsit. Pie tā strādās gan Izglītības ministrija, gan Kultūras ministrija, gan arī šī komisija, un šie attiecīgie priekšlikumi parādīsies jau budžeta skaitļos.

Dz.Ābiķis: Bet kā jūs kultūras budžeta iestādēs pārskatīsit darba slodzes normas? Kā jūs to iedomājaties?

E.Siliņš: Es domāju, ka šo jautājumu varētu izskatīt Kultūras ministrijas darbinieki – speciālisti, kuri šajā sakarā varētu domāt par tām kultūras un mācību iestādēm, kādas ir viņu pakļautībā – vienalga, vai tās būtu augstākās vai vidējās speciālās mācību iestādes. Un tādas iestādes viņiem ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kehra kungs!

O.Kehris: Godātais sēdes vadītāj! Sakarā ar to, ka budžets tiek apspriests jau trešo reizi un es divreiz biju pierakstījies jautājumu uzdošanai un arī debatēm, bet tās tika pārtrauktas, vai jūs atļautu man tagad uzdot trīs jautājumus?

Priekšsēdētājs: Mums pagaidām šinī plenārsēdē nav neviena ierosinājuma ierobežot jautājumu uzdošanu. Lūdzu.

O.Kehris: Siliņa kungs, pirmais jautājums man būtībā ir par budžeta apspriešanas procedūru. Man liekas ļoti interesanta tā procedūra, kādu jūs šeit teicāt, ? vēsture ir bijusi tāda, ka mēs šeit esam divkārt vai trīskārt apsprieduši budžetu. Jūs teicāt, ka jūs analizējāt stenogrammas, līdz ar to analizējāt arī to, kuri tika pie vārda. Tātad jūs mēģināt sabalansēt visu deputātu izteikumus un viedokļus. Deputāti pārstāv visu sabiedrību, kāda tā ir. Visiem labs, manuprāt, jūs nekad nebūsit. Vai jūs piekristu, ka procedūra varētu būt šāda: vispirms Finansu ministrija iesniedz koncepciju, pēc tam to, protams, uzklausa komisijas, tad Apvienotā budžeta komisija sniedz kādu līdzziņojumu, pēc tam jūs ņemat vērā to, ko jūs varat ņemt, bet pēc tam to, ko jūs nevarat ņemt vērā, jūs iesniedzat otrreiz. Un, ja jūs saņemat akceptu, tad viss ir kārtībā, bet, ja jūs to nedabūjat, tad jums laikam ir jāmaina izstrādātājs.

Vārdu sakot, man ir tāds jautājums: kā jūs apmierina šī pašreizējā budžeta apspriešanas procedūra? Kāpēc tādā gadījumā jūs teicāt, ka esat ņēmis vērā stenogrammas, bet to, ko komisijas iesniedza rakstiski (vismaz to, ko mūsu Ekonomikas komisija iesniedza rakstiski), no pieciem punktiem četri pilnīgi nav ņemti vērā? Tas ir tieši pretēji.

E.Siliņš: Jautājums bija ļoti garš. Varbūt es pamēģināšu atbildēt. Bez šaubām, deputātu, parlamentāriešu, kā arī komisiju domas mums ir jāpieņem un jāizskata. Cits jautājums – vai šā budžeta koncepcijas iespējas atļauj vai neatļauj visus šos priekšlikumus pieņemt. Tāpēc es savā beigu runā arī raksturoju to situāciju, kāda ir ekonomikā un finansēs, ? mēs nevaram pieņemt visus šos priekšlikumus. Šajā sakarībā no 235.dokumenta 2.punkta piecpadsmit apakšpunktiem tiek laboti tikai seši punkti, jo pārējos vienkārši nav iespējams pieņemt to apstākļu dēļ, ka mums nav tādu finansu rezervju, nav tādu resursu, lai to varētu izdarīt.

Otrs jautājums – par pašu apspriešanu. Bez šaubām, mums daudz simpātiskāk būtu bijis, ja mēs parlamentā būtu varējuši apspriest visu koncepciju kopumā, taču es neuzskatu, ka šajā koncepcijā būtu kaut kas tāds, kas ir pretrunā ar valsts iespējām un valsts ekonomiku, teiksim, notiktu valsts finansu sistēmas vai nu sagraušana vai tās pasliktināšana. Te tika darīts viss, lai valstī varētu normāli saglabāt finansu saimniecību. Un, ja šo koncepciju kopumā mēs nevarējām pieņemt, tad izvēlējāmies šo variantu un piekritām, ka varētu pieņemt lēmumu par atsevišķiem galvenajiem konceptuālajiem punktiem, kuri bija gan 235.dokumentā, gan arī 301.dokumentā. Ja šodien atsevišķi punkti nav pieņemti, tad, es domāju, Ekonomikas komisija un Budžeta komisija daudz labāk redz, kādas šodien ir finansu resursu iespējas, lai varētu pieņemt visus tos punktus, kādi ir minēti. Tādu iespēju vienkārši nav.

O.Kehris: Paldies. Es tagad uzdošu jautājumu par konkrēto lēmuma projektu, lai gan, protams, uzskatu, ka ir bezjēdzīgi šeit diskutēt par atsevišķiem punktiem, jo jums ir jāpilda Finansu ministrijas funkcijas, nevis atsevišķām komisijām tās ir jāpilda. Tas ir mans viedoklis, jo valstī ir jābūt vienai Finansu ministrijai.

Un tagad par konkrēto apspriežamo šā lēmuma punktu. Tas ir 1.4.punkts par privatizācijas fonda līdzekļiem, papildus paredzot tos izmantot arī valsts rezervju izveidošanai ražošanas un kapitāla investīcijām neprivatizējamā valsts sektora daļā. Es ceru, jums ir zināms, ka šis punkts ir pilnīgā pretrunā ar Ministru padomes iesniegto likumprojektu par privatizācijas fondiem, kas konceptuāli ir pieņemts pirmajā lasījumā šeit, Augstākajā padomē, un tūlīt tiks skatīts otrajā lasījumā. Tātad es ceru, kas jums tas ir zināms. Tātad ko jūs šeit piedāvājat?

E.Siliņš: Acīmredzot šeit ir jāņem vērā vārdiņš “arī’’ – valsts rezervju “arī’’. Mēs neuzskatām, ka privatizācijas fonda līdzekļi būtu domāti tikai valsts rezervju izveidošanai vai arī neprivatizējamā sektora tālākajai attīstībai. Taču, ņemot vērā situāciju, kāda ir izveidojusies šinī gadā, šinī apkures sezonā un arī šinī pārtikas sezonā ar maizi un graudiem, ar degvielu un kurināmo, būtu nepieciešams, ja ir tāda iespēja, daļu šo līdzekļu ielikt arī valsts rezervēs, lai valsts varētu normāli izdzīvot.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, Kehra kungs, bet pulkstenis ir 13.00, un mums pašlaik ir balsojamais laiks, kurā ir jānobalso par vienu likumprojektu. Mēs vienmēr esam darījuši tā, ka uz šo brīdi pārtraucam kārtējā jautājuma izskatīšanu. Es gan domāju, ka tas neaizņems vairāk kā pāris minūšu.

Lūdzu godājamos deputātus, kuri vēlas piedalīties balsošanā, ieņemt savas vietas!

Tātad balsošanai tiek piedāvāts likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālkodeksā un Latvijas Labošanas darbu kodeksā’’ trešajā lasījumā. Tas ir 183.dokuments. Vai godājamie deputāti ir gatavi balsot? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par minēto dokumentu. Paldies. Lūdzu rezultātu. Par – 76, pret – nav, atturas – 5. Likums ir pieņemts.

Varam turpināt savas iepriekšējās darba kārtības izskatīšanu. Tātad uz Kehra kunga jautājumiem atbild Siliņa kungs. Vienīgi atgādinu, ka pulksten 13.30, pagarinot plenārsēdi, mēs saskaņā ar rīta balsojumu klausīsimies Teikmaņa kungu un citus pašvaldību vadītājus par ūdensvada problēmām.

Lūdzu, Kehra kungs!

O.Kehris: Paldies. Un pēdējais jautājums: sakiet, lūdzu, kādi ir jūsu kā finansu ministra, kā finansista, argumenti tam, ka jūs šā lēmuma projekta 2.punktā ierosināt neakceptēt koncepcijas pamattēzi par valsts sociālās apdrošināšanas budžeta izslēgšanu no valsts budžeta sastāva? Kādi šeit ir valstij ekonomiskie ieguvumi un ekonomiskie zaudējumi?

E.Siliņš: Jā, es jautājumu sapratu. Paldies. Tātad es neteikšu, kāpēc no deputātu puses arī bija daudzi ierosinājumi, un tie varbūt arī nebija pilnīgi argumentēti. Tie pārsvarā bija emocionāli, bet, iztirzājot vēlreiz šo jautājumu valdības sēdē, mēs nonācām pie secinājuma, ka šāda budžeta apvienošana, tāda reorganizācija šinī momentā varētu būt liels traucēklis medicīnas apdrošināšanas sistēmas ieviešanai Latvijā, un mēs negribētu traucēt šo sistēmu pie mums ieviest, jo acīmredzot tas ir ceļš, pa kuru mums jāiet, turklāt ļoti ātri. Tāpēc mēs ar valdību gājām uz kompromisu, lai no šā atteiktos.

Priekšsēdētājs: Kides kungs uzdod jautājumu. Lūdzu.

E.Kide: Ja drīkstētu man ir trīs jautājumi. Pirmais ir par 1.8.punktu, kur ir runāts par diferencētiem nodokļu atskaitījumu procentiem valsts un vietējos budžetos un par īpašu fondu teritoriāli ekonomisko iespēju izlīdzināšanai. Man, Siliņa kungs, ir tāds jautājums: kādā stadijā ir likumprojekti, kuri noteiks šos diferencētos atskaitījumus, tas ir, nodokļu izmaiņas, un cik tālu ir likumprojekts vai nolikums par šo īpašo fondu, jo, lai jūs sastādītu noteiktus atskaitījumus budžeta projektā, atskaitījumiem jau ir jābūt skaidriem un ir jābūt kaut kādam nolikumam.

E.Siliņš: Jā, man ir jāatzīstas, ka mēs budžeta projekta izstrādei pilnībā vēl neesam pievērsušies, bet tikai daļēji, jo nebija šīs koncepcijas. Ja mēs vienlaikus runājam par diferencētiem nodokļu atskaitījumiem, tad es gribētu teikt, ka šāds priekšlikums tika izvirzīts jau pagājušajā gadā līdz ar visu metodoloģiju, kā to izdarīt. Un, ja par šo lēmumu nobalsosim pozitīvi, tad vienlaikus ar budžeta projekta izstrādāšanu tiks izstrādātas arī šo diferencēto nodokļu likmes un vienlaikus ar budžeta projektu tiks iesniegtas apstiprināšanai parlamentā.

E.Kide: Otrs jautājums ir par 1.9.punktu. Tā pirmajā teikumā ļoti pareizi un viennozīmīgi ir atzīmēts, ka budžeta iestāžu ieņēmumi ir jāatspoguļo budžetā, taču tas nenozīmē, ka tos izņems... Tas ir jāpieņem zināšanai. Taču, lūk, otrajā teikumā ir rakstīts, ka pašvaldībām visus ieņēmumus un izdevumus vajag uzskaitīt tikai caur budžeta kontiem, tas ir, faktiski arī ārpusbudžeta līdzekļus ieskaitīt budžetā, un tad ārpusbudžets pazūd kā tāds, ja es pareizi saprotu. Mums ir samērā lieli pašvaldību uzņēmumu ārpusbudžeta līdzekļi, un tas ir konceptuāls jautājums... Iepriekš es sapratu, ka tos vajadzēja tikai atspoguļot atsevišķi budžetā, lai mēs zinātu, kādi pašvaldībām ir šie liekie līdzekļi.

E.Siliņš: Pilnīgi pareizi! Varbūt es neskaidri izteicos, taču mēs gribētu, lai šie līdzekļi tiktu uzskaitīti gan ienākumos, gan arī izdevumos budžetā, lai tie būtu redzami. Tomēr, ja šie līdzekļi būs pārmērīgi lieli un ja šie līdzekļi būs veidoti tādā veidā, kas ne visai atbilst budžeta iestādes profilam vai tā darbībai, tad, lūk, šeit, apstiprinot budžetu parlamentā, varētu ņemt šos līdzekļus vērā, nosakot budžeta finansējumu nākamajam gadam. Es varētu minēt piemēru: ja kādā pedagoģiskajā iestādē vai citur notiek nodarbības ar kaut kādu palīgsaimniecību, kurai ir kādi lauciņi, un tā gūst ienākumus... Man liekas, neviens nerunā par to, ka šie līdzekļi būtu jāņem vērā, nosakot budžeta asignējumus. Jūs kādreiz minējāt arī tādu piemēru, ka tiek izmantota kāda sporta zāle vai kāds transporta līdzeklis, kas pieder skolai, un arī tad šie līdzekļi nebūtu jāņem vērā. Taču, ja uz šāda skolas īpašuma bāzes ir izveidota vesela uzņēmējdarbība vai kāda sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kura maksā pat valūtā šo naudu, tad acīmredzot mums tomēr tas būtu jāizvērtē un tad vajadzētu to ņemt vērā. Pašreiz konceptuāli to uzskatām tikai par pirmo soli, ka šie ieņēmumi un izdevumi ir jāuzskaita budžetā, taču tie ir jāredz, jāapzina, lai varētu izstrādāt konceptuālu pieeju turpmākajai dzīvei.

E.Kide: Tad arī tajā vietā, kur ir rakstīts “uzskaitīt’’, manuprāt, vajadzētu teikt arī “atspoguļot’’.

E.Siliņš: Es neesmu pret šo redakciju.

E.Kide: Paldies. Un pēdējais jautājums. Mani, Siliņa kungs, neapmierināja jūsu atbilde Ābiķa kungam, kurā jūs pateicāt, ka nav zināms par faktisko slodžu palielinājumu skolotājiem un ka to jūs lemsit tālāk. Rīt vai šodien jau ir jāsastāda budžets, tātad jūs zināt, par cik palielināsies vai samazināsies šīs slodzes. Tur vajadzētu būt skaidrai atbildei.

Un otrs. Jūs savā runā teicāt, ka tiks pārskatīts arodskolu un tehnikumu tīkls. Es neesmu pret to. To patiešām varētu pārskatīt un samazināt līdzekļus, bet jūs budžetu sastādāt jau šodien. Sakiet, vai Izglītības ministrija vai valdība ir iesniegusi projektu par skolu, tas ir, par tehnikumu, par arodskolu tīkla pārskatīšanu, uz kura bāzes jūs konkrēti varētu aprēķināt, par cik tad samazināsies šo skolu skaits un cik jūs ieekonomējat līdzekļu.

E.Siliņš: Nē, tādi aprēķini vēl nav veidoti. Jums ir taisnība, ka ministrijas savus skaitļus ir iesniegušas, taču es jums gribētu minēt tādu piemēru, ka šie skaitļi ir apmēram desmitkārt lielāki, nekā mums ir paredzēts šajā gadā saņemt budžeta ieņēmumus, un tie nebūs pieņemami tā kā tagad. Ja mēs šādu konceptuālo pieeju apstiprināsim, tad varam strādāt konkrēti ar ministrijām un risināt šo jautājumu. Patlaban ir tikai ministrijas priekšlikumi, taču šie priekšlikumi desmitkārtīgi pārsniedz valsts iespējas.

E.Kide: Tātad Izglītības ministrijai nav nekādu priekšlikumu par skolu tīkla samazināšanu?

E.Siliņš: Es domāju, ka Izglītības ministrijai tādi priekšlikumi ir, jo arī tā zina šo dokumentu un pie tā strādā. Tomēr pagaidām šie viņu priekšlikumi netiek izskatīti, jo pie budžeta izstrādes, kā jau es teicu, mēs vēl nestrādājam, mēs strādājam nosacīti.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Man būtu ļoti īsi jautājumi, principā četri. Tātad pirmais jautājums ir par 1.2.punktu. Cienījamais Siliņa kungs, vai šis punkts vienkārši nav deklaratīvs? Es te nerunāšu par pārtiku, par to visiem ir apnicis klausīties, bet parunāsim, piemēram, par autobusu transportu un tā tālāk. Gribam mēs to vai negribam, taču tas kaut kā no pašvaldību budžetiem būs jādotē... Taču jūs rakstāt, ka pamatā tagad to vajag pārtraukt. Es saprotu, ka tā vienkārši ir deklaratīva tēze tādā gadījumā.

E.Siliņš: Jā, bet es domāju, ka mums tas ir jāizprot it visiem. Pilnīgi pareizi! Jūs uzsvērāt arī vārdu “pamatā’’. Tas nenozīmē, ka visiem un visiem vienlīdzīgi. Tātad varētu būt arī atkāpes no šīs tēzes. Tomēr tajā pašā laikā, ja mēs nonākam pie normālas pārejas uz tirgus attiecībām, tad par to, cik katrs pakalpojums vai prece maksā, viņiem būs jāmaksā, nevis notiks kaut kāda dotēšana vai kaut kas cits. Tā mēs vispār uz tirgu nekad neaiziesim. Tieši tāpēc arī ir šis vārds “pamatā’’, ka tur varētu būt nelielas atkāpes, bet tam nevajadzētu būt kā likumsakarībai, ka sāksim dotēt ražotājus. Kā jūs redzat, jaunā redakcija ir nedaudz mainīta. Tātad dotēšana ir pamainīta... Šeit nav domāta dotēšana attiecībā uz patērētājiem. Tātad tomēr doma par patērētāju aizsardzību paliek, un viņi šajā koncepcijā nav ierakstīti pretēji tam, kas bija ierakstīts iepriekšējā – 235.dokumentā.

G.Grūbe: Paldies. Es tikai ceru, ka nebūs tāpat, kā Bojāra kungs teica, ka uz brokastlaiku... Un nākamais jautājums ir par 1.3.punktu. Vai šis tomēr nav jautājums par likumdošanas iniciatīvām vispār? Vai tas būtu šeit iekļaujams?

E.Siliņš: Varētu jums piekrist. Akcents ir likts uz to, ka viena ir pilnīgi patstāvīga institūcija, viena ir Finansu ministrijas institūcija un ka valdībai vajadzētu it kā pašai nākt ar likumdošanas iniciatīvu šo jautājumu risināšanā parlamentā. Es varu jums piekrist. Ja deputāti pastāvēs uz to, ka šis punkts ir jāizsvītro, tad tas budžeta sastādīšanas procesu neaizkavēs. Tas vairāk ir budžeta izpildes jautājums, nevis budžeta sastādīšanas jautājums.

G.Grūbe: Nākamais jautājums ir par 1.7.punktu, un tas ir tāds pats. Vai šajā gadījumā vienkārši nav jāiesniedz lēmuma vai likuma projekts, un šis jautājums beidzot būs atrisināts?

E.Siliņš: Šis likumprojekts ir iesniegts. Principā darba samaksu nosaka valdība. Valdība ir izstrādājusi savu lēmumu – tā saukto Ženēvas shēmu, un mums visiem tā ir zināma, un pēc tās vadās visas pārvaldes institūcijas, kādas ir Latvijā, izņemot pašvaldību institūcijas. Šajā sakarībā mēs iesniedzām priekšlikumus, lai arī pašvaldību institūcijas ievērotu šo dokumentu, bet parlamenta Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā tas netika pieņemts. Līdz ar to mēs vēlreiz konceptuāli ierakstījām, jo gribam panākt, lai tomēr šī sistēma vienādi darbotos visā valstī.

G.Grūbe: Paldies. Un beidzamais jautājums ir par 1.8.punktu. Tas jau ir konceptuāls jautājums, kā es saprotu, ka 1993.gada koncepcijai, pastāvot dažādiem procentiem, par kuriem arī esmu vairākas reizes debatējis un runājis, tātad dalīt vēl bez zemes nodokļa un papildus paredzēt nodokļus, kas aizietu vietējām pašvaldībām... Un tikai tad paliktu, kā saka, atsevišķs nodoklis, kurš būtu regulējams ar procentiem. Jūs tomēr paliekat pie šīs koncepcijas, ka visi citi, izņemot zemes nodokli, ir procentuāli maināmi...

E.Siliņš: Es domāju, ka palieku pie jūsu koncepcijas. Jūs varbūt šeit nepareizi izprotat. Ir tādi nodokļi, kuri ir pašvaldībām piestiprināti nodokļi, tajā skaitā zemes nodoklis, valsts nodeva un vesela virkne citu maksājumu. Šie īpašuma nodokļi simtprocentīgi tiek nodoti pašvaldībām, un tiem nekādu diferencētu atskaitījumu nav. Šie diferencētie atskaitījuma procenti paliek tikai valsts nodokļiem, kuru daļu saņem valsts, bet daļu – pašvaldības. Lūk, vajadzētu diferencēt tikai šos nodokļus, bet pilnīgi, kā mēs sakām finansu valodā, attiecīgajām pašvaldībām piestiprinātos ieņēmumus nediferencēt, tie simtprocentīgi paliks pašvaldību rīcībā.

G.Grūbe: Siliņa kungs, bet jūs taču saprotat, ka, piemēram, apgrozības nodokli jūs nekādi no centra nespējat izkontrolēt, vai tas tiek maksāts vai netiek.

E.Siliņš: Ar atskaitījuma procentu.

G.Grūbe: Bet jūs taču zināt, ka pašvaldības nav ieinteresētas kontrolēt šo darbu. Jūsu finansu inspekcijas nespēj to izdarīt, un apgrozības nodoklis daudzos gadījumos netiek iekasēts. Kāpēc mēs turpinām šo strīdu, es nezinu.

E.Siliņš: Es domāju, ka strīds šeit absolūti nav vajadzīgs. Manuprāt, galvenais diferencēšanas moments un jēga ir tā, ka mēs pārdzenam no valsts budžeta dotāciju veidā valsts summas. Mēs tās vairāk nekā 6 miljardus plānojam pašvaldību budžetiem. Tas ir nenormāli. Un katra dotācijas summa, kas domāta pašvaldībām, ir viens Latvijas rublis pret vienu Latvijas rubli, jo tā ir dotācija. Taču, nosakot atskaitījuma procentu kaut vai tam pašam apgrozījuma nodoklim, vienā reģionā tas ir 10, 20 vai 50 procentu un arī no šā nodokļa tās saņem savus 50 procentus. Tās ir izdevīgākā situācijā nekā tad, ja ir dotācija. Es domāju, ka šeit nebūtu strīda. Šeit varbūt ir apgrūtināts mehānisms, kas mums tālāk jāveido, bet pašvaldībām noteikti tas ir izdevīgāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs! Viņa nav. Tādā gadījumā, lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Pirmais ir īss jautājums: Siliņa kungs, kā jūs uzskatāt – vai, pēc jūsu domām, budžeta koncepciju nevajadzēja izstrādāt Ekonomikas ministrijai?

E.Siliņš: Man nav iebildumu, taču gribu teikt to, ka tā budžeta koncepciju nav izstrādājusi. To ir izstrādājusi Finansu ministrija, lai gan tas ir ne tikai Finansu ministrijas darba auglis, jo tā ir vairākkārtīgi apspriesta valdībā. Tā ir vairākkārtīgi apspriesta arī komisijās, un tāpēc teikt, ka tas nav arī Ekonomisko reformu ministrijas pirksts...

A.Lembergs: Es tā nesaku, es tikai jautāju, vai to nevajadzētu darīt Ekonomikas ministrijai. Otrs jautājums izriet no pirmā.

E.Siliņš: Es atbildēšu. Ja, teiksim, pastāvēs tāda konceptuālā nostādne, ka šī koncepcija jāizstrādā Ekonomisko reformu ministrijā, mēs nekādā gadījumā neiebildīsim pret to.

A.Lembergs: Skaidrs. Redziet, lai nonāktu pie ienākumiem un izdevumiem, vispirms ir nepieciešams veikt tādu procesu, kāda ir ražošana un maiņa. Šajā budžeta koncepcijā šāda sadaļa vispār izpaliek. Vai tas nav saistīts ar apstākli, ka to neizstrādāja Ekonomikas ministrija?

Šā jautājuma otrā daļa ir tāda. Ja izlasām 1.punktu, tad par ienākumiem attiecīgajā daļā ir ietverti divi jēdzieni. Pirmais – nodokļu iekasēšana, kas, protams, ir svarīga, bet, lai iekasētu nodokļus, vajag vēl arī kaut ko saražot, lai būtu no kā maksāt nodokļus. Un otra lieta ir vēl viens jēdziens, kas mums ir ļoti populārs, – aizņemties. Vai šajā budžeta koncepcijā 1.5.punktā nevajadzēja tomēr atspoguļot arī šo ražošanas daļu?

E.Siliņš: Es domāju, ka ne. Tas, kas saistīts ar ekonomikas attīstību, šinī gadījumā nebūtu budžeta jautājums. Tas būtu ekonomikas attīstības jautājums, kaut gan es gribētu teikt, ka mūsu koncepcijas pirmā sadaļa – ekonomiskais stāvoklis – ir tikai īsi ieskicēta, kāda ir gaidāmā prognoze ekonomikā 1993.gadā, lai varētu normāli prognozēt budžeta ieņēmumus. Jūs pareizi uzsvērāt, ka budžets un ieņēmumi nav atdalāmi no kaut kā, bet ir atvasināmi no ražošanas rādītājiem. Tāpēc šeit ļoti īsi ir ieskicēti kopprodukta ražošanas apjomi, arī darba samaksas jautājumi, un līdz ar to koncepcijā šie jautājumi atrada tādu sadaļu.

A.Lembergs: Bet vai jūs atzīstat, ka ražošana tomēr caur nodokļiem rada ienākumus?

E.Siliņš: Bez šaubām! Es tikko jums to gribēju paskaidrot, ka nodokļi jeb maksājumi ir atvasināti no ražošanas. Tātad, jo mēs vairāk ražosim, jo vairāk saņemsim maksājumus budžetā. Tā ka viennozīmīgi tas ir rezultāts, nevis nodoklis ir primārs.

A.Lembergs: Un pēdējais jautājums. 1.punktam ir desmit apakšpunkti. No tiem divi – 8. un 7. – veltīti izdevumiem un ienākumiem, bet viens ir par aizņemšanos. Vai šāda proporcija ir nejaušība vai likumsakarība?

E.Siliņš: Es domāju, ka šeit nav izdarīts kāds speciāls vērtējums. Vērtējums ir darīts tāds, kā valsts var izdzīvot ar tiem līdzekļiem, kādi tiks nākamajā gadā ieņemti valsts budžetā. Un līdz ar to akcents ir likts uz izdevumiem, ko varam pieņemt vai nepieņemt.

Priekšsēdētājs: Čepānes kundze noslēdz jautājumu uzdošanu. Lūdzu.

I.Čepāne: Cienījamais Siliņa kungs! Es salīdzināju 235.dokumentu ar šodien izskatāmo, proti, 2.10.punktu tajā un tagad 1.10.punktu. Es neticu savām acīm. Ja jūs bijāt klāt un ja jūs lasījāt šīs stenogrammas, kā jūs to apgalvojāt, tad ļoti daudzi deputāti, mani kolēģi iestājās par to, ka šādā redakcijā šo punktu nevar atstāt. Es pašreiz neiedziļināšos šajā jautājumā, jo par to ļoti plaši tika runāts. Taču tagad jūs uzrakstāt šo pašu teikumu no otra gala, neskatoties uz to, ka konceptuāli tomēr tika nobalsots pret šādu politiku zinātnē, kultūrā, veselības aizsardzībā un izglītībā. Jūs tagad ieliekat to pašu iekšā, bet tikai no otra gala. Teikuma uzbūve ir pilnīgi no otra gala, bet jēga viena un tā pati.

E.Siliņš: Es domāju, ka šeit deputātu kungi varbūt nebija īsti izpratuši šā punkta jēgu, uzsvērdami to, ka izdevumi jāsamazina. It kā tas nebūtu jau strikti pateikts, ka tie ir jāsamazina. Mēs gribējām pateikt, ka jēga ir pavisam cita, ? ka jāmeklē strukturālas izmaiņas, jāmeklē iespējas normu pārskatīšanai, jāmeklē ceļi privatizācijai, un tāpēc mēs arī akcentējām tieši tos pasākumus, ar kuriem būtu jāsāk, lai varētu risināt jautājumu par izdevumu samazināšanu. Jums ir pilnīga taisnība, ka pret šo punktu uzstājās ļoti daudzi. Jā, astoņi deputāti, spriežot pēc stenogrammas, bija runājuši pret šo 2.10.punktu. Šodien jautājums ir izlemjams, vai mēs to parlamentā akceptēsim vai neakceptēsim. Ja ne, tad strīposim ārā, bet ņemiet vērā arī to, cienījamie deputāti, ka līdzekļu no tā vairāk neradīsies. Gluži otrādi – līdzekļu pietrūks vēl vairāk. Arī ar to mums būtu jārēķinās.

I.Čepāne: Siliņa kungs, es tagad salīdzinoši skatos uz dažām attīstītajām valstīm. Grūti jau teikt. Mums tikai minimāli ir līdzekļi šīm vajadzībām. Un ko teiks inteliģence, ja mēs te valsts politikas līmenī valsts budžetā iestrādāsim šādu normu? Varbūt tīri politiski, nevis šoreiz ekonomiski. Jo noteikti ir taisnība, ka droši vien ir daudz lieku štata vienību, un tas ir jāpārskata un jāprivatizē.

E.Siliņš: Es nebūšu oriģināls, ja pateikšu, ka piekrītu jums tajā ziņā, ka līdzekļu ir maz. To atzīst pat Starptautiskais valūtas fonds, kas saka, ka sociālās sfēras finansēšanai līdzekļu mums ir ļoti maz. Tāpēc ir jāpaceļ nodokļi. Tomēr es domāju, ka mēs šodien nevaram iet arī šo ceļu. Tātad mums viss būs jāizsver jau budžeta projektā, ko samazināt un kur pacelt nodokļus, kādus izdevumus noņemt un kādus nodokļus pacelt. Tas ir nākamais etaps, kas mums būs kopīgi jāizlemj.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to jautājumu uzdošana ir beigusies. Tagad vajadzētu sākties debatēm. Debatēs par šo jautājumu ir pierakstījušies vairāki deputāti. Mums līdz pārtraukumam ir atlikušas septiņas minūtes. Pēc tam ir jāsāk uzklausīt Teikmaņa kungu un viņa kolēģus no pašvaldībām. Pirmais debatēs ir pieteicies deputāts Ābiķis. Viņš ir ar mieru runāt nevis desmit, bet tikai septiņas minūtes. Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Es gribu runāt par 1.10.punktu, par kuru vairāki mani kolēģi uzdeva jautājumus finansu ministram. Es ļoti labi saprotu, ka šodien ne viss ir kārtībā mūsu izglītības sistēmā un ka ir zināmas rezerves. Ar to, ka Latvijā ir tik daudz politoloģijas katedru visās augstskolās, arī, es domāju, īpaši nebūtu ko lepoties. Jo tur strādā faktiski tikai marksisma – ļeņinisma un zinātniskā komunisma pasniedzēji, kuri, dabīgi, nopietnā līmenī politoloģijas zinātni pasniegt nespēj.

Tomēr tajā pašā laikā es uzskatu, ka šodien būtu amorāli tā ierakstīt koncepcijā. Kā jau Čepānes kundze ieteicās, tā šobrīd nevar būt valsts politika, ka mēs gribam konceptuāli ekonomēt tieši uz visneaizsargātākā sabiedrības slāņa rēķina. Runāsim kaut vai, piemēram, par darba slodzēm. Šodien skolās skolotājiem darba slodze ir 21 stunda nedēļā. Jā, arī Rietumeiropā ir tādas valstis, kur arī ir 24 stundu darba slodze. Mana sieva ir skolotāja, un viņa, būdama apzinīga, katru dienu apmēram pusotru stundu pavada pie rakstāmmašīnas, pavairojot un drukājot attiecīgo izdales materiālu, lai mācību stunda varētu normāli noritēt. Jo mums jau nav tehnisko iespēju, kā varētu skolotājus tīri tehniski atslogot. Nav pavairošanas iekārtu un tā tālāk.

Es runāju arī ar kultūras ministru. Jā, arī viņš piekrīt, ka, teiksim, filharmonijā, kur ir liels aparāts, varētu šo nomenklatūru samazināt. Vēl šur tur varētu kultūras budžeta iestādēs strādājošo skaitu varbūt samazināt, taču tas ir jādara darba kārtībā. Tā nedrīkst būt valsts politika. Tas nedrīkst notikt koncepcijas līmenī. Tas ir jādara darba kārtībā katrā konkrētā iestādē. Es neesmu kompetents runāt par veselības aizsardzības iestādēm, tomēr uzaicinu deputātus, lai neizraisītu milzīgu rezonansi gan mūsu radošajā inteliģencē, gan mūsu izglītības darbiniekos, nerakstīt to koncepcijā un līdz ar to nepasludināt to par valsts politiku. Tāpēc 1.10.punktā nevajadzētu rakstīt izglītības un kultūras budžeta iestādes. Tātad es ierosinu svītrot vārdus “izglītības un kultūras’’. Par veselības aizsardzības iestādēm lai runā attiecīgā komisija. Es atkārtoju vēlreiz: es neesmu tik kompetents, lai spriestu par to. Un tomēr es aicinu deputātus būt saprātīgiem un no koncepcijas 1.10.punkta šos divus vārdus “izglītības un kultūras iestādes’’ izsvītrot. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Līdz pulksten 13.30 ir atlikušas trīs minūtes. Es domāju, ka nākamajiem debatētājiem vajadzētu uzsākt savas debates pēc pārtraukuma. Es gan nezinu, cik garš tas būs.

Tagad saskaņā ar mūsu balsojumu turpināsim plenārsēdi pārtraukuma laikā un noklausīsimies Teikmaņa kungu un viņa kolēģus par šiem kritiskajiem jautājumiem Rīgas apgādē ar ūdeni un tā tālāk. Šā jautājuma izskatīšanas ierosinātājs bija Ābiķa kungs. Viņš lūdz pusotru minūti laika īsam ziņojumam. Tātad viņš sāks, bet pēc tam lūgsim Teikmaņa kungu paskaidrot situāciju. Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Situācija ir šāda. Acīmredzot jūs jau vakar televīzijas sižetā redzējāt šo situāciju, kāda ir Deglava ielas 48.mājā. Tā ir daudzdzīvokļu māja, kur vairāk nekā mēnesi iedzīvotāji ir atstāti bez ūdens. Varbūt šis jautājums šeit nebūtu jārisina, taču, ja šodien, 18.novembra priekšvakarā, iedzīvotāji pasludina bada streiku, kas, protams, nav labākais līdzeklis, kā iedarboties uz attiecīgajām varas institūcijām, tad uzskatu, ka tas tomēr ir pietiekami nopietns jautājums. Pirmkārt, manā uztverē, attiecīgo valsts varas iestāžu, konkrēti 40.namu pārvaldes, šā jautājuma risināšanas absolūtā ignorēšana ir kaitniecība, jo nav noslēpums, ka Rīgā ļoti daudzās namu pārvaldēs vēl sēž tie cilvēki, kuri kādreiz ļoti aktīvi aģitēja par Interfronti, un šī kaitniecība Rīgā pastāv.

Otrkārt, manā uztverē, tā ir absolūta Rīgas varas iestāžu impotence un bezjūtīgums pret iedzīvotājiem, kas arī šodien pulksten 9.30 no rīta bija bez ūdens, lai gan masu informācijas līdzekļos tas bija paziņots. Es tur neredzēju nevienu varas iestādes pārstāvi.

Treškārt, es runāju ar deputātu Lembergu, kurš arī ir pilsētas mērs, un viņš man pateica, ka Ventspilī tas jautājums būtu atrisināts dienas laikā. Sliktākajā gadījumā tur pagalmā atrastos cisterna ar ūdeni. Un tāpēc es gribētu zināt konkrētu atbildi: vai tad, ja nevar šo ūdensvadu salabot, šī cisterna 18.novembrī būs vai nebūs? Un otrādi: kā tiks risināts jautājums ar attiecīgās 40.namu pārvaldes un citu varas institūciju absolūto bezdarbību? Vai kāds tiks sodīts šajā sakarā? Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Teikmaņa kungs! Jūsu vārds tika minēts pirmais, kaut gan man nav īstas skaidrības par procedūru, jo daļa deputātu ir aizgājusi pārtraukumā, bet pārējie turpina sēdēt. Mums diemžēl nekādu dokumentu nav. Godājamie kolēģi, būsim atklāti! Šis jautājums, protams, plenārsēdē ir nobalsots nesagatavots, jo mēs plenārsēdē skatām vai nu informāciju, vai pieņemam kādus dokumentus. Dokumentu mums nav, tātad atliek otrs – noklausīties informāciju. Varbūt tiešām lūgsim Teikmaņa kungu kā savu kolēģi sniegt informāciju par šo gadījumu un pastāstīt par pilsētas domes plāniem šajā jautājumā. Protams, ļoti īsi un konkrēti.

A.Teikmanis: Es varu pateikt pavisam īsi. Šādas avārijas ūdensvados notiek visai bieži. Ja katru avāriju izskatīsim plenārsēdē, tad parlamentam ir nodrošināta 16 stundu ilga darba diena, kas sastāvēs tikai no šīm avārijām vien. Es gan domāju, ka parlaments var lietderīgāk pavadīt laiku strādājot.

Attiecībā tieši uz šo gadījumu es tomēr gribētu precizēt, par kuru māju ir runa. Jā, jā, es diemžēl tieši šo sižetu vakar neredzēju, bet man ir informācija par citu māju – Deglava ielā 36. Tātad tur situācija bija tāda. Tā laikam ir astoņu dzīvokļu māja, kas ir avārijas stāvoklī ar ļoti augstu gruntsūdeni. Tur pagrabā pastāvīgi bija gruntsūdens, bez tam mājas iekšpusē bija saplīsis arī ūdensvads. Es saprotu tā, ka sakarā ar gruntsūdens augsto līmeni 40.namu pārvalde tur nekā neizdarīja. Iedzīvotāji vairākas reizes ļoti ilgi bija griezušies pie namu pārvaldes, bet nekādu atbildi vai reakciju viņi nebija saņēmuši. Tikai vakar šī informācija par avāriju nonāca Ūdensvadu un kanalizācijas pārvaldē, kas tūlīt izbrauca un tur noslēdza ūdensvadu. Patlaban tur notiek remontdarbi, un šodien tas tiks saremontēts.

Es vienīgi varu apsveikt Ābiķa kungu par izcilu reakciju un turpmāk par visām ūdensvadu avārijām es informēšu personīgi Ābiķa kungu, lai viņam Rīgas pilsētā ir ko darīt, jo viņam laikam nav ar ko citu nodarboties. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, mēs nebijām nolēmuši, ka uzdosim jautājumus un tamlīdzīgi.

A.Teikmanis: Šeit ir arī Ūbeļa kungs no Latgales priekšpilsētas. Varbūt viņš var dot kaut kādu papildu informāciju.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ir taču ļoti patīkami, ka mums deputāti un pārējie kolēģi aktīvi darbojas, taču mēs šeit, plenārsēdēs, darbojamies noteiktas procedūras robežās. Procedūra nosaka, ka mums būtu jānobalso, vai mēs aprobežojamies tagad ar Teikmaņa kunga, Ūbeļa kunga, kā arī tieši šīs pašvaldības vadītāja informāciju vai mēs uzdosim jautājumus, atklāsim debates, izstrādāsim dokumentu un to pieņemsim, jo mums notiek plenārsēde. Priekšvēlēšanu sapulce sāksies mazliet vēlāk...

Tātad, lūdzu, balsosim par to. Pirmais balsojums būs par to, ka būs tikai informācija. Un otrais balsojums būs par to, ka mēs pilnā apmērā apspriežam šo jautājumu saskaņā ar mūsu procedūru. Pirmais balsojums būs par to, ka izskatām šo informāciju, kā mums tas daudzreiz ir bijis. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Viena balss papildus “par’’. Tā ir Teikmaņa kunga balss. Lūdzu rezultātu. 29 – par, 4 – pret, 4 – atturas. Paldies.

Otrs balsojums būs par to, ka mēs šo jautājumu izskatām pilnā apmērā atbilstoši procedūrai – tātad ar jautājumiem, debatēm un tā tālāk. Lūdzu rezultātu. 9 – par, 10 – pret, 12 – atturas. Paldies. Tātad noklausīsimies Teikmaņa kunga informāciju. Arī Ivanova kungs grib sniegt informāciju kā deputāts no šā vēlēšanu apgabala. Un Ūbeļa kungs kā vietējās pašvaldības vadītājs.

Lūdzu, Ivanova kungs, jums vārds! Un pēc tam informāciju sniegs Ūbeļa kungs.

I.Ivanovs: ?/Šī avārija notika manā vēlēšanu apgabalā Nr.38. Pateicos Ābiķim, ka viņš tik ļoti saasināja šo jautājumu, bet viņš sniedza nedaudz neobjektīvu informāciju. Tur 4.novembrī pārplīsa ūdensvada caurule, pulksten 12.00 es tur biju. Jā, tiešām, dienesti tur remontu ievilcināja, jo tagad neviens nekam vairs nav pakļauts. Divpadsmitos dienā tur strādāja metinātāji, no pagraba sūknēja ūdeni, ap trijiem avārija bija likvidēta. Taču lieta ir tāda, ka šis nams jau astoņus gadus ir avārijas stāvoklī. Gruntsūdeņi pagrabā ir vienmēr, bet nu, kad pārplīsa caurule, ūdens pacēlās līdz pirmajam stāvam. Situācija tiešām kļuva kritiska. Par to, ka dienesti neiedarbojās – noskaidros. Tur bija pārstāvji no Latgales priekšpilsētas, no Rīgas pilsētas padomes, tajā ziņā viss ir normāli. Vienīgais papildinājums no manas puses: tas, ka šis nams tiešām ir avārijas stāvoklī, drīz tas vispār var sabrukt. Tajā pavisam ir deviņi dzīvokļi, kuros dzīvo 22 cilvēki, to skaitā deviņi bērni. Pēc acumēra dzīvokļos grīdas stāv 20 grādu leņķī. Tā ka jāatrisina jautājums par cilvēku izmitināšanu citur no šī avārijas nama. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ūbeļa kungs, jūsu informācija!

A.Ūbelis, Latgales priekšpilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Godātais Augstākās padomes priekšsēdētāja vietniek, Krastiņa kungs! Godātie deputāti! Mana informācija ir šāda. Arī es esmu ļoti neapmierināts ar mūsu priekšpilsētas dienestu darbu, jo šī problēma man bija zināma jau trešdien. Es momentā devu rīkojumu, lai šo problēmu sāk risināt. Diemžēl šie dienesti nenovērtēja tās sarežģītumu. Viņi turp aizsūtīja vienkārši mucas, kas atsūknē ūdeni, bet tās nevarēja atpumpēt. Vienlaikus tas, protams, ir konflikts ar namu pārvaldi, ar tās virsbūvi. Konflikts attiecībā uz naudu un vēl konflikts starp namu pārvaldi un mūsu avārijas dienestu. Konflikts faktiski ir uz finansējuma pamata. Mēs nevienam no viņiem nevaram reālu finansējumu iedot. Viņi visi dzīvo bada režīmā. Un tajā brīdī, kad gadās avārijas situācijas, tad sākas runas par naudu. Diemžēl šie darbinieki mums tādi pagaidām vēl arvien ir, bet neviens cits tur strādāt negrib, tas nav prestižs darbs. Un viņi šīs problēmas ievelk. Diemžēl ievelk. Un tā ir mana vaina. Es to labi saprotu.

Taču kopējā situācija ir dziļāka, un tā ir darbinieku kvalifikācija. Šis darbs nav prestižs darbs nevienā no šiem dienestiem. Taču reāla finansējuma pašreizējos apstākļos mums nav. Mēs komunālajam dienestam praktiski naudu nevaram iedot. Un šajā situācijā, kad praktiski viss ir sava veida avārija, un “Siltumā’’ ir daudz lielākas avārijas nekā viena ūdens avārija... Un tamdēļ ranga tabulā bija vairākas siltuma avārijas, kuras viņi risināja, neskaitot šo ūdens avāriju, jo likās, ka ar to namu pārvalde pati tiks galā. Es arī publiski atvainošos šiem cilvēkiem, kuri tiešām reāli ļoti cieš, bet spēku mums pašreiz ir par maz, arī finanšu ziņā mums praktiski ir bankrots. To es jums varu droši teikt, un katrs var atnākt paskatīties mūsu priekšpilsētas budžetu. Tad jūs redzēsit, ka mēs esam 20 miljonu deficītā līdz jaunajam gadam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ūbeļa kungs! Tādā veidā esam noklausījušies informāciju. Un, ja šī informācija ir pietiekama, lai izstrādātu kādu Augstākās padomes dokumentu, tad šā jautājuma ierosinātājs, protams, kopā ar Pašvaldības komisiju tādu dokumentu varētu mums iesniegt un mēs to varētu konkrēti apspriest.

Ābiķa kungs vēlas teikt repliku. Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Vienu teikumu. Es tikai gribētu, lai Ūbeļa kungs šodien pateiktu, ka vakarā cisterna ar ūdeni būs pagalmā. Viss! Jo tas nav tā, kā Teikmaņa kungs te demagoģiski runāja, ka te kādam gribas tikai izrādīties. Ja 18.novembrī – valsts svētkos – Rīgā viens daudzdzīvokļu nams ir pieteicis bada streiku, tad tas nav tik vienkārši. Tas ir apspēlēts visos informācijas līdzekļos, un tā ir politiska lieta. Piedodiet man, Teikmaņa kungs, nevajag sēdēt kā runcim uz medus poda.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, es ļoti atvainojos, bet te tiešām ir plenārsēde. Ūbeļa kungs tūlīt Ābiķa kungam izstāstīs par cisternu. Viņi runās divatā: Teikmaņa kungs un Ūbeļa kungs, lūdzu, kaut gan man liekas, ka šis jautājums bija jānokārto tajā līmenī, kur tas ir jākārto. Un vienreiz mums tas būtu jāatceras, Ābiķa kungs!

Lūdzu, Ūbeļa kungs!

A.Ūbelis: Mikrofons nestrādā.

Priekšsēdētājs: Tad, lūdzu, pārejiet pie otra mikrofona, ja gadījumā otrais mikrofons nestrādā. Ejiet pie pirmā mikrofona!

A.Ūbelis: Es neatkārtoju informāciju, jo deputāts Ivanova kungs precīzi pateica šo informāciju. Tur cilvēki strādā. Man tikko zvanīja. Viņiem ir cerība, ka viņi sametinās to cauruli līdz pulksten vieniem vai diviem. Patlaban ir šis laiks. Un, ja šo cauruli tiešām nesametinās, tad tur būs ūdens. Vienkārši būs muca. Taču pēc datiem, kas man ir, viņiem vajadzētu sametināt. Tā ka es pārbaudīšu, un problēma tiks atrisināta. Ivanova kungs jau pateica to, tāpēc man nevajadzēja atkārtoties. Es teicu kaut ko citu klāt pie informācijas.

Priekšsēdētājs: Ir repliku laiks. Runās Teikmaņa kungs un pēc tam Felsa kungs. Tad iesim pārtraukumā.

A.Teikmanis: Pavisam īsi. Kungi, tas nav politisks jautājums. Ūdenim ir jābūt gan 16.februārī, gan 5.martā un 6.septembrī, ne tikai 18.novembrī. Bet dienests vai nu strādā, vai ne. Tā ka nevajag izvirzīt šo jautājumu par politisku tur, kur tas nav politisks. To es saku Ābiķa kungam.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, lūdzu!

A.Felss: Man tikai replika. Cienījamie kolēģi, manuprāt, te pašreiz notiek grūti nosaucams process. Vienīgais, ko varētu pēc kāda laika dabūt dzirdēt, cik un kādas personas ir atbrīvojušas attiecīgos ķebļus. Par to varētu kāda konkrēta persona paziņot. Taču turpmāk es ierosinu ar tādām lietām šeit nenodarboties. Ja kāds nav savā vietā, tad, ja viņš pats to neapzinās, viņam tas jāliek saprast.

Priekšsēdētājs: Ar šo priecīgo noti dosimies pārtraukumā līdz pulksten 15.00.

 

(Pārtraukums)