1992.gada 17.novembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemsim, lūdzu, vietas! Godājamie kolēģi! Mums ir jāatsāk darbs plenārsēdē. Pulkstenis ir trīs. Turpinām debates par budžeta koncepcijas jautājumiem.

Nākamais manā debatētāju sarakstā ir Škapara kungs. Viņa nav uz vietas. Tādā gadījumā – Biezā kungs, lūdzu! Gatavojas Lemberga kungs, kurš gan pašlaik arī nav uz vietas.

J.Biezais: Cienīto priekšsēdētāj, cienītie klātesošie! Nekas jau labs nebūs, ko es teikšu. Ne reizi vien un jau pasen esmu runājis par pašreizējo budžeta praksi, ka tā ir padomju garā un neatbilst mūsu esamībai un iespējām. Šoreiz mēģināšu runāt konstruktīvāk.

Rosinājums: iedzīvināt apdrošināšanas principu. Lai nebūtu aizvainojoši pret visiem pensionāriem un tiem, kam tuvojas pensijas laiks, nosacīti, no Rietumu gudro pozīcijām, uzrunāšu sevi un jautāšu sev: “Tu tāds un šitāds, kur tu esi sevi apdrošinājis, sociāli apdrošinājis, kādā firmā, sabiedrībā, vai savā valstī vai privāti, vai ārvalstī vai jaukti, kādas ir tavas iemaksas un kāds ir tavs konta stāvoklis?” Kā atbildētājam man būtu tikai jānovārsta mute un par iemaksām jāpasaka, ka kaut kādas ir bijušas, pats neesmu neko maksājis, konta nav, naudas nav. Ja konta nav, tas ir jārada, jo katram ir tomēr sevi jācenšas apdrošināt. Pēc mana priekšstata, apmēram maksimums 10–15 procentu cilvēku varbūt kopš dzimšanas ir darba nespējīgi, kurus vairāk vai mazāk valstij pilnīgi būtu jāapgādā.

Es ierosinātu šo pārrāvumu, pāreju uz apdrošināšanas principu veikt ar tāda nosacīta, tomēr reāla konta palīdzību, kuru veidotu sociālās kompensācijas sertifikāti. Ja jau reiz par sertifikātiem ir pieņemts likums un mēs pieņēmām īpašuma kompensācijas un citādus sertifikātus, tad sociālā kompensācija, manuprāt, ir ne mazāk svarīga, varbūt vēl svarīgāka par īpašuma kompensāciju. Un tad no šā punkta sākt jaunu dzīvi un katram turpmāk maksāt par sevi, ar nelieliem, es teiktu, dažu “padsmit” procentu izņēmumiem. Sociālās apdrošināšanas nodoklis, manuprāt, varētu būt apmēram 10 reižu mazāks nekā līdz šim un aptvertu, kā jau teicu, cilvēkus, kuriem šāda konta nav vai kuriem nav bijis iespēju tādu veidot. Bet pēc manas dziļākās pārliecības, jebkuram, vismaz latvietim, kopš dzimšanas un paaudžu pēctecībā par sevi gādājot, vajadzētu būt sevi praktiski apgādājušam.

Otra mana doma, sociālajā jomā un komunālajā jomā vajadzētu vairāk ieviest maksas pakalpojumus. Es no minētās koncepcijas atbalstu praktiski vienīgi, ja nemaldos, 1.3.punktu, kur ir paredzēts spēcīgāk un kārtīgāk iekasēt nodokļus. To varētu papildināt ar domu, ka varētu paplašināt nodokļu bāzi, par ko nesen vērtīgu priekšlikumu jau izteica Teikmaņa kungs. Laikam visiem zināms, ka arī nodokļu aplikšanas mehānismu… Taču pašas nodokļu likmes un ar nodokļiem apliekamā summa, manuprāt, ir ievērojami jāsamazina, lai mūsu preces būtu konkurētspējīgas, lai, no vienas puses, tās būtu lētākas un, no otras puses, lai palielinātos pirktspēja un samaksa cilvēkiem. Jo uzskatu, ka par visu ir jāmaksā, turklāt jāmaksā daudz. Pašreiz šo koncepciju neatbalstu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lemberga kungs arī nav ieradies. Tādā gadījumā – Raimonds Krūmiņš. Arī nav ieradies. Tad būtu Kehra kungs. Arī nav ieradies. Nav pierakstīts. No ienākušajiem deputātiem arī nav. Tad vēl ir pierakstījies Jānis Ruško – Rīgas rajona TDP priekšsēdētājs. Un Godmaņa kungs arī vēlas pēc tam runāt.

Lūdzu, Ruško kungs! Pēc tam runās Godmaņa kungs.

J.Ruško, Rīgas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Priekšsēdētāja kungs, godājamie deputāti! Atļausiet man šodien jūs uzrunāt Latvijas Pašvaldību savienības vārdā. Jāsaka, ka šodien izskatāmais Augstākās padomes lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas 1993.gada valsts budžeta koncepciju” kopumā ir pieņemams un arī akceptējams. Jo šis visumā formālais lēmums nav sevišķi bīstams ne valsts, ne pašvaldību turpmākai attīstībai. Protams, ar dažām iebildēm. Un viena no pirmajām būtu iebilde pret 1.4.punkta pēdējo daļu, kurā privatizācijas fonda līdzekļus pret investīcijām atļauj nodot atpakaļ neprivatizējamajā valsts sektora daļā. Faktiski tas ir pretēji ar agrāk pieņemto likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību”.

Tālāk. Latvijas Pašvaldību savienība uzskata, ka nākamajā –
1993.gadā jāturpina diferencētā nodokļu atskaitījumu procentu politika gan valsts, gan vietējos budžetos. Tādā vai citādā veidā, taču pašvaldību budžeta izlīdzināšanas fondam ir jābūt. Par tā būtību un darbības mehānismu acīmredzot būs jārunā atsevišķi normatīvā dokumentā, kuru acīmredzot gan iesniegs mums, gan tas parādīsies komisijā. Taču jāatzīmē, ka šodien, teiksim, saspiestā Ženēvas shēma praksē jau liecina par faktu, ka visā drīzumā mašīnrakstītājas un visaugstākās klases speciālisti saņems vienādas algas. Pašreiz tam tuvojamies. Taču pats galvenais, ko es gribētu atgādināt un uz ko vērst jūsu uzmanību, ir tas, ka vēlāk, kad budžetā parādīsies konkrēti skaitļi un summas, tad pašvaldības varētu veikt savus uzdevumus, ja to rīcībā nonāktu vismaz 27 procenti no nodokļu kopmaksas.

Sevišķu klātesošo uzmanību es vēršu uz diviem pēdējiem Ministru padomes lēmumiem, proti, runa ir par 446.lēmumu par apkures sezonu un par 452.lēmumu par atvieglinājumiem braukšanai sabiedriskajā transportā, kuri faktiski izslēdz iespēju arī ar šiem 27 procentiem no nodokļu kopmasas veikt normāli pašvaldību darbu. Kāpēc? Tamdēļ, ka šodien, pēc provizoriskiem datiem (tie varētu mainīties 15 procentus šurp vai turp), šie divi Ministru padomes lēmumi rada pašvaldībām katru mēnesi (to mēnesi, kurā notiek apkure) nesegtus zaudējumus viena miljarda apmērā. Atkārtoju vēlreiz: 1 miljarda apmērā. Un, lūk, jāsaka tā, ka acīmredzot ne valdībai, ne pašvaldībai šodien nav finansējuma avota. Taču diez vai, atskaitoties Starptautiskajam valūtas fondam, mēs varētu runāt, ka Latvijas valstij kopumā ir bezdeficīta budžets, jo būtībā šie 6–7 miljardi parādīsies kā iztrūkums pašvaldību kasēs, kas ir nenoliedzams fakts. Gribētu teikt, ka Ministru padomes priekšsēdētāja kungs jūs brīdināja, ka krīzes punkts būs aprīlī. Mums liekas, ka šī krīze varētu parādīties janvārī – tad, kad pašvaldības nebūs nomaksājušas šīs starpības starp reālo izmaksu un valdības noteiktajiem 40 rubļiem. Acīmredzot katlumāju īpašnieki nebūs vairs spējīgi nopirkt kurināmo. Arī neviens cits nebūs spējīgs to nopirkt, tādējādi Latvijas teritorijas lielā daļā apkures sezona varētu beigties janvārī. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Mūsu debatētāji vēl arvien nav ieradušies. Lūdzu, Godmaņa kungs, tad jums vārds!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamo sēdes priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribētu vienkārši pa punktiem raksturot nostādni, jo es jūtu, ka nav lielas jēgas runāt kopumā, runāsim pa punktiem.

Kā jūs redzat, 1.1.punktā faktiski ir pieļauts budžeta deficīts. Jautājums ir tikai par šā budžeta deficīta jēgu. Tātad mēs faktiski nevaram runāt par kārtējo, par tā saukto patēriņa budžeta deficītu, bet, kā jau jūs redzat, investīciju budžeta deficīts šeit viennozīmīgi tiek parādīts. Ar to atšķiras, lūk, mūsu budžets nākamajam gadam no budžeta, kas šogad faktiski tika iesniegts divās daļās.

1.2.punkts. Es gribētu tiešām likt saprast, ka tajā minētais vārdiņš “pamatā” lielākoties attiecas uz transportu, pamatā uz transportu, jo varētu tas daļēji attiekties arī uz to, ka, realizējot valsts rezerves, pārtikas produktus, ko valdība ir uzpirkusi, arī varētu būt runa par zināmām dotēšanas iespējām. Bet te ir ielikts ļoti svarīgs moments, ka ražotāji netiek dotēti, tiek dotēti tikai patērētāji. Tā ka “pamatā” šeit nav vienkārši gramatisks vārds, tas ir principa vārds. Ja valsts budžetā parādās šīs iespējas, tādā gadījumā mēs varam izskatīt, sevišķi attiecībā uz to, ko es uzskatu par publisko transportu. Beigās man būs pāris komentāru par Ruško teikto.

1.3. punktu it kā nevajadzētu šeit likt iekšā, jo faktiski tur ir runa par mūsu iekšējo darbu Finansu inspekcijā, Finansu ministrijā. Bet šeit ir ļoti būtiski momenti. Pirmais moments, kas šeit ielikts, ir tas, ka Finansu inspekcija strādā arī ar pašvaldību budžetiem. Līdz šim faktiski ir tāda interesanta situācija, ka Finansu inspekcija daudzās pašvaldībās vispār netiek iekšā. Lūk, šajā budžeta koncepcijā ar likumu ir jānostiprina tāda norma, ka Finansu inspekcija ir tiesīga pieprasīt no pašvaldībām konkrētu izdevumu un ieņēmumu tāmi, tajā skaitā arī par valūtu. Līdz šim faktiski tas tika izpildīts tikai formalizēti. Un es jums varētu nosaukt vairākus piemērus, kad finansu inspektori Latvijas teritorijā netiek iekšā vispār pašvaldību budžetos kā tādos. Kas no tā izriet? No tā izriet elementāra lieta – netiek konvertēta valūta situācijā, kad vienā vai otrā gadījumā ir jādotē sabiedriskais transports, izdevumi tiek paplašināti tik tālu, ka vienā otrā pilsētā faktiski var nodrošināt kūrorta apstākļus būtībā uz pārējās republikas rēķina.

Kāpēc es vēl gribu raksturot 1.3.punktu. Mums ir tāda doma kasēt nodokļus uz robežas. Pie tam – to skaitā apgrozījuma nodokli, to skaitā ievedmuitu un to skaitā arī iespējamo akcīzes nodokli. Jo realitāte ir tāda, ka apgrozījuma nodokļa parāds pašlaik ir 999 miljoni. Te ir divas iespējas – vai nu preces netiek pārdotas pietiekamā skaitā, vai faktiski šis nodoklis tiek slēpts. Ņemot vērā to, ka uz robežas to izdarīt ir vieglāk, mēs Finansu inspekcijā kopā ar muitu esam uzsākuši izstrādāt programmu, lai realizētu šo procedūru uz robežas.

1.4.punktā reālā situācija. Klasiski privatizācijas fondu mēs pielietotu tikai privatizējamo objektu kreditēšanai. Mēs to nespēsim, to tagad nespēs un jau nespēj izdarīt pašvaldības. Starp citu, izmantojot to, ka likums par privatizācijas fonda izmantošanu nav pieņemts, daudzas pašvaldības krīzes apstākļos ir spiestas izmantot daļu no šiem līdzekļiem, remontējot veikalus vai privatizējot objektus, un savus līdzekļus ieguldīt ogļu, kurināmā iepirkšanā, tāpat arī citu jautājumu risinājumā, tajā skaitā arī publiskā transporta dotēšanai. Tāda pati situācija var izvērsties valsts budžetā, ja runājam par krīzi. Mēs nerunājam par klasisko situāciju. Protams, diskusija ir par šo punktu – par neprivatizējamo valsts sektora daļu. Tas ir diskutabls punkts. Es domāju, ka šeit var atstāt divus – gan privatizējamo kredītu, jo redziet, pēc mūsu lēmuma par valsts uzņēmumu likvidēšanu un to pārvēršanu valsts akciju sabiedrībās un statūtu sabiedrībās praktiski valsts sektora daļa samazināsies ļoti maz. Bet būs tāda valsts sektora daļa, kura neapšaubāmi paliks valsts sektors, tie ir neprivatizējamie objekti. Un būs lielas problēmas, kādā veidā saglabāt šo valsts sektora daļu, kas pastāv visā pasaulē, sākot no 10 procentiem, piemēram, vienā otrā rietumu valstī (Kanādā) un beidzot ar 40 procentiem (Francijā).

1.5.punkts. Tā ir jauna lieta, jauna norma. Protams, inflācijas apstākļos ir ļoti grūti izdot aizņēmuma obligācijas, jo ir jābūt ļoti augstam procentam. Tas ir viens. Otrs – ir jābūt ļoti īsam laikam, kurā notiek obligāciju aprite. Uz ilgu laiku obligācijas nepirks. Šeit varēs pārbaudīt, vai Finansu ministrija un valdība ir spējīga šo procedūru realizēt kā tādu. Es gan būtu priecīgs, ja to darītu arī Latvijas Banka, kurai, atšķirībā no valdības, ir savas rezerves. Valdībai šo rezervju nav. Mēs darbojamies budžeta deficīta apstākļos.

1.6.punkts ir ļoti būtisks. Un es nezinu, kāpēc pašvaldību pārstāvji absolūti to neievēro. Ko 1.6.punkts pasaka? To, ka nauda izglītības, kultūras iestāžu darbiniekiem tiek maksāta tieši no valsts budžeta, proti, ne caur pašvaldībām, bet tieši. Tajā skaitā arī 37 procenti, par kuriem pagājušajā gadā izcēlās liela diskusija attiecībā uz tiem sešiem rajoniem, kuri tātad nemaksāja (piecas pilsētas un viens rajons). Tas faktiski nozīmē, ka šeit būs jāatrisina viena elementāra problēma – pašvaldības pieņem darbā skolotājus, bet maksā valsts. Lūk, šeit būs problēma starp Izglītības ministriju un pašvaldībām, jo ir skaidrs: ja valsts maksā naudu, tad otrs nevar pieņemt darbā vairāk, nekā ir naudas. Šeit es saskatu zināmu problēmu, kā šis strādājošo skaits un atvēlētie naudas līdzekļi varētu tikt sabalansēti.

1.7.punkts ir saistīts ar elementāru lietu. Cienījamie priekšnieki, protams, ļoti aktīvi darbojas, bet ir viena problēma, kas attiecas uz darba algu fondu, kas attiecas uz tiem virzieniem, kur viņi izmanto savus līdzekļus. Par to viņi atskaiti nesniedz nevienam. Uzsveru – nevienam! Varbūt vienīgi savai revīzijas komisijai, kas labākajā gadījumā sanāk reizi gadā. Un es pat nezinu, cik lielā mērā valde ir informējusi sesiju… Cik es esmu interesējies, ļoti daudzās pašvaldībās sesijas absolūti nav lietas kursā par finansiālo stāvokli.

Ko es gribu teikt par 1.7.punktu? Mēs piedāvājam sistēmu, kā atteikties no piemaksām. Visas šīs piemaksas – 400 rubļi par maizi, visas šīs piemaksas 1500 rubļi, pēc tam 1500 rubļi par apkuri – bija saistītas ar divām problēmām. Pirmā problēma – mums bija jāpaceļ apakšējais līmenis, lai cilvēki nenonāktu zem bada sliekšņa. Un otrā problēma – mums ir budžeta ierobežojums, tādēļ Ženēvas shēma ir kļūda, tad es gribētu atkārtot tiem cilvēkiem zināmu pieredzi no citām valstīm. Tad, kad Polija nonāca galējā krīzes situācijā, attiecība starp minimālo un maksimālo algu bija 4:1. Patlaban pie mums Latvijā attiecība vēl arvien ir 7:1. Tā ka mēs nebūt neesam sasnieguši situāciju, kas ir absolūti krīzē. Un šeit es negribētu izmantot atkal tos vārdus, kurus man tūlīt pat pierakstīs prese, par to, kādi ir krīzes pasākumi attiecībā uz pensijām un algām… Protams, ir ļoti nepatīkami, jo tas pamatā ir izlīdzināšanas virziens, bet viens no pamatprincipiem budžetā ir iestrādāts – mums cilvēki nepārtraukti ir jātur virs minimālās iztikas robežas vai vismaz iztikas robežas ietvaros.

1.8.punkts. Es neredzu šeit problēmas. 1.8.punkts pilnībā sakrīt ar to, ko man pamatā saka pašvaldības un Pašvaldību savienība. Te ir viena problēma – īpašais fonds. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz vienu lietu, proti, ka īpašo fondu apstiprina Augstākā padome. Nevarēs veidot īpašo fondu tāda sabiedriska organizācija kā Pašvaldību savienība, kurā nav visas pašvaldības un kura ir viena no sabiedriskajām organizācijām un nekas vairāk. Protams, es saprotu, ka ir daudzi pašvaldību pārstāvji… Bet šis īpašais fonds, kā arī tā izlietojuma shēma ir jāapstiprina Augstākajā padomē. Es absolūti nevaru iedomāties situāciju, ka pašvaldības sanāks kopā pašas un draudzīgi sadalīs naudu: bagātie nabagajiem. Es tam neticu. Un es domāju: lai to nedarītu valdība, varam izstrādāt kopēju pieeju, lai Augstākā padome apstiprinātu, lūk, šo punktu, protams, kopā arī ar diferencētajiem atskaitījumiem, kam pašvaldības ir piekritušas.

Tālāk ir jautājums par 1.9.punktu. Tas ir principiāls jautājums, jo mēs nevaram pieļaut, ka budžeta iestādes izmanto visdažādākos speclīdzekļus, kā jau šeit Kides kungs teica vienā sarunā, ka ir dažādi speclīdzekļi. Ir tā sauktie lielie speclīdzekļi un ir mazie speclīdzekļi. Pie mazajiem speclīdzekļiem es pieskaitu skolu, kas, teiksim, vakarā izīrē sporta zāli basketbola spēlēšanai. Skola ieņem kaut kādu mazu naudas summiņu, ar ko tā risina jautājumus, piemēram, bibliotēkas iekārtošanu. Bet ir cita pieeja speclīdzekļiem. Gadījumā, kad valsts budžeta iestāde iznomā telpas SIA, iznomā telpas privātorganizācijām, nosakot paaugstinātu nomas maksu, nekā pieprasa pašvaldība, tādējādi visu starpību ieliek kabatā, faktiski attaisnojot to, ka vienīgais, no kā tā dzīvo, darbiniekiem praktiski esot bezdarbniekiem, ir šī nomas starpība. To nevar pieļaut. Un tāpēc 1.9.punktā skaidri pateikts, ka ir jāatspoguļo budžetā. Un tas pats ir jāuzrāda arī visām pašvaldībām.

Es ļoti atvainojos, bet bez uzskaites pašvaldības aizpeldēs ļoti tālu, un būs liela problēma ar attiecīgo dotāciju fondu veidošanu, būs ļoti liela problēma ar to sadalīšanu kā tādu.

1.10.punkts ir ļoti sāpīgs. Šajā sakarā es gribētu, lai jūs saprastu, par ko mēs runājam. Pie manis ieradās ārstu pārstāvji, kuri nolika priekšā virkni prasību. Galu galā mēs vienojāmies par septiņām prasībām. Pirmkārt, ārstu skaits, ārstu sertificēšana, nosakot, kurš ir augstas kvalifikācijas un kurš ir zemas kvalifikācijas. Pēdējais nav ārsts ar lielu algu, tas ir ārsta palīgs, kaut kas starp ārstu un feldšeri. Te ir jautājums, cik sanatorijas ir iespējams uzturēt Veselības aizsardzības ministrijai? Es domāju, ka tikai pašas nepieciešamākās. Runa varētu būt par tām, kur ārstē infarkta slimniekus, kur ārstē tuberkulozi, psihiskās slimības. Pamatā palika tāds jautājums, teiksim, ja jūs ārstējaties slimnīcā, es ļoti atvainojos, un jūs saņemat pilnu algu un pensiju, tad jums nav tiesību prasīt no valsts, lai tā jums pilnīgi apmaksā slimnīcā visus izdevumus par ēdienu. Nāksies daļu segt pašiem. Būs zināma norma, ko maksās valsts, bet zināmu normu vajadzēs maksāt tiem, kas nemaksā sociālo nodokli. Es atvainojos, bet tas sociālais nodoklis aiziet no darba devēja, nevis no darba ņēmēja. Un šeit nav ko slēpties – ir jāsaprot viens princips, uz ko balstās valsts. Valsts balstās uz to naudu, ko nopelna smagu darbu strādājošie cilvēki. Redziet, mūsu parlamenta struktūra ir tāda, ka šo smago darbu strādājošo cilvēku šeit ir minimums. Ir radies imidžs, ka nez no kurienes nokritīs nauda zinātniskajam darbam, ka nokritīs nauda izglītībai, ka nokritīs nauda kultūrai, pilnīgi neinteresējoties par to, vai kāds, kas strādā smagu darbu laukos vai pilsētā kaut ko ir sapelnījis. Neviena normāla valsts tā neeksistē, cienījamie deputāti! Un nav ko mānīt cilvēkus. Mēs varam aiz politiskiem apsvērumiem izņemt to ārā un pateikt, ka to tā nedarīsim, bet tad mēs vienkārši apmānīsim cilvēkus, un to darīt nedrīkst, vismaz šinī brīdī.

Un pēdējais, ko es gribu teikt, kas attiecas uz šo strīdīgo tēzi – neakceptēt abu budžetu apvienošanu. Ministrs jau izteicās par domām, kas attiecas uz apdrošināšanas medicīnu. Diemžēl neviens no modeļiem nav strādājis un pagaidām nekur vēl arī nav sācis strādāt. Un, kā izrādās, tad lielākie pretinieki apdrošināšanas medicīnai ir neviens cits, kā liela daļa veselības aizsardzības tiešie darbinieki. Paradoksāli, bet fakts.

Un tagad es jums minēšu piemēru. Labi, mēs šos budžetus atdalīsim, bet jau decembrī saskaņā ar likumu nāksies no valsts budžeta, protams, dot naudu sociālajam budžetam, lai tiešām varētu samaksāt par apkuri. Realitāte būs tāda, ka nekāds sociālais budžets neeksistēs atsevišķi tādā veidā, ka tas nesniegs atskaiti. Valsts budžets katru mēnesi sniedz atskaiti. Un cienījamā Bites kundze katru mēnesi man noliks priekšā uz galda atskaitīti par to, cik ir izdots, cik ir ieņemts. Un nebūs tā, ka tas notiek reizi pusgadā ar konvertācijām, ar nekonvertācijām. Un to, es atvainojos, darīs valdība, nevis Augstākās padomes Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija, kas, protams, to arī var darīt, bet tā jau ir pastarpināta funkcija.

Un beidzamais. Runājot par to, vai vispār šāda budžeta koncepcija ir vajadzīga? Jā, tā ir vajadzīga tāpēc, ka mēs, protams, varam sākt spēli no jauna, otru riņķadanci tad, kad bez šīs koncepcijas uztaisīsim un esam sākuši taisīt budžetu. Un tad mēs te trīs līdz četrus mēnešus pīsimies pa skaitļiem un šajos skaitļos. Ja principi nebūs iestrādāti, tādā gadījumā mēs nonāksim tādā putrā, ka cienījamais parlaments nebeigs šā budžeta izskatīšanu ne tikai janvārī, parlaments to nebeigs ne februārī, ne martā, ne arī aprīlī.

Un pēdējais. Es uzskatu, ka arī bankai, lai cik tas arī interesanti būtu, vismaz savus pasīvus un aktīvus… Pie tam, es atvainojos, palūgsim ziņas nodaļu griezumā, cik bankas ir nelikvīdas, cik bankas ir likvīdas, kādi ir attiecīgie kredīta resursi (starp citu, es atvainojos, var taisīt slēgtu sēdi), kāda ir valūtas rezerve – visam tam ir jābūt šeit iekļautam.

Un pats beidzamais – par apkuri un par transportu. Cienījamais Ruško kungs, jūs acīmredzot vai nu vispār nesaprotat valdības lēmumus, vai arī jūs apzināti darbojaties pret valdību. Valdība, nosakot apmaksu 40 rubļus par kvadrātmetru un 80 rubļus par virsnormatīvo platību, izgāja un iziet no tām valsts rezervēm, kas atrodas valdības rīcībā, proti, no gāzes rezerves ar konstantu cenu 12 600 rubļi, no mazuta cenas, no dīzeļdegvielas cenas un no tā kvantuma, kas mums ir, kopā visu ņemot. Un tā ir tā summa. Mūsu lēmumā ir rakstīts: ja kāds no uzņēmumiem ir bankrotējis vai kāds no uzņēmumiem nosaka lielāku maksu, tad attiecīgā ministrija ar šo uzņēmumu runā stingru valodu un attiecīgā pašvaldība pārņem šo apkures tīklu. Jautājums, ka jums nebūs ko samaksāt. Jā, ja jūs neiekasēsiet no cilvēkiem. Un jūs paši ierosinājāt tādu priekšlikumu, ka nevis darbavietās kasēsim naudu, bet jūs kasēsiet. Ja jūs no cilvēkiem naudu neiekasēsiet, tad nebūs ko maksāt. Tas ir fakts.

Bet es tikai gribu atgādināt, cienījamie pašvaldnieki, it sevišķi Pašvaldību savienības vadītāji, tad, kad mēs jūs trīs reizes aicinājām uz valdības sēdi izteikt kaut vienu priekšlikumu, mēs no jums saņēmām pliku nulli. Un, protams, ir ļoti elementāri pateikt, ka valdības lēmumi nekur neder, bet, ja neviens neko nevar ieteikt, tad esiet tik laipni un pildiet valdības lēmumus.

Un pats pēdējais – par transportu. Patlaban reizi nedēļā sanāk speciālas selektoru sanāksmes par energoresursu jautājumiem. Un katru nedēļu būs arī speciālas selektoru sanāksmes par transporta jautājumiem. Šajā lietā nāksies budžetā paredzēt līdzekļus trijiem jautājumiem.

Pirmkārt, katrs rajons optimizē vai, pareizāk sakot, minimizē savu iekšējo tarifu, cik ir iespējams tarifus noteikt. Iespējams, ka rajons noteiks tarifu iekšējam transportam, plus noteiks arī tādu lietu, cik maršrutus var atļauties, piemēram, Madonas rajons, cik var atļauties Cēsu rajons. Noteiks to, kas kaisīs tos kalnus un kas šķūrēs to sniegu. Un šajā sakarā būs nepieciešami divi līdzekļi: pirmais līdzeklis – no pašvaldību budžeta, otrais līdzeklis – no valsts budžeta. Tas vārdiņš “pamatā”, kas šeit ir rakstīts, saistīts ar to, ka mums neizbēgt valsts budžetā no dotācijām sabiedriskajam transportam.

Tā ka es ļoti aicinātu šo dokumentu pieņemt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vēl debatēs ir pieteicies Lucāna kungs. Lūdzu.

J.Lucāns: Cienījamie deputāti! Es gribēju runāt tikai par vienu budžeta koncepcijas punktu, tas ir, par 1.4.punktu. Attiecībā uz šo punktu man ir lielas aizdomas, ka tajā ir paslēpta iespēja valsts īpašuma privatizācijas rezultātā iegūtos līdzekļus izmantot apēšanai. Lasu šo punktu: “Privatizācijas fonda līdzekļus papildus paredzēts izmantot arī valsts rezervju izveidošanai, ražošanas un kapitāla investīcijām neprivatizējamā valsts sektora daļā.” Papildus paredzēts… Bet man rodas jautājums: galvenokārt kādam nolūkam ir paredzēts izlietot šos līdzekļus? Godmaņa kungs, es ļoti labi saprotu…

Es domāju, ka šajā punktā skaidri un gaiši, Godmaņa kungs, jūsu vārdiem runājot, vajadzētu uzrakstīt, kādam nolūkam drīkst izmantot šos līdzekļus un kādam nolūkam citos gadījumos tos nedrīkst izmantot. Pašreiz šeit es patiešām redzu šādu iespēju. Jo, piemēram, runāt par papildu valsts rezervēm, tas nozīmē minētos līdzekļus papildus iegrozīt apgrozības līdzekļos, lai uzkrātu šīs valsts rezerves. Un tas jau ir risks minētos līdzekļus pazaudēt. Tas ir pirmām kārtām. Bet vārds “papildus” liecina, ka līdzekļi tiks lietoti ne tikai šādai vajadzībai. Ir vēl kāda cita sfēra, par kuru mēs nekā nezinām, bet, tā sakot, tā ir tikai pamatsfēra, par ko zina tikai valdība. Man liekas, ka šajā punktā būtu nepieciešams nonākt līdz konsekventai reglamentācijai, kādā nolūkā drīkst izlietot. Jo, ja mēs, teiksim, privatizējot valsts pamatkapitālu, šos līdzekļus vēl apēdīsim, tad, patiesību sakot, es nezinu, vai mūs var uzskatīt par normāliem cilvēkiem, vai arī mūs jāpieskaita pie noziedzniekiem, kuri tīšu prātu grib izputināt valsti. Tā es uztveru šo punktu vārda “papildus” dēļ. Tieši šī iemesla dēļ, ka nav skaidri reglamentēts, kam drīkst izlietot, kādā nolūkā drīkst izlietot šos līdzekļus. Pēc manas pārliecības šos līdzekļus drīkstētu izlietot tikai bankas kredītu resursu radīšanai, nākamo kapitālieguldījumu investēšanai, taču nekā citādāk. Jo, ja mēs savu kapitālu apēdīsim citādā veidā, tad tas nozīmē, ka mēs turpināsim graut savas valsts ekonomiku. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, visi tie mūsu kolēģi, kas bija pieteikušies debatēs, kā arī tie, kuri nedebatēja, tā arī nav ieradušies. Tādējādi mums atliek tikai viens – pieņemt lēmumu. Laikam ir jābalso pa punktiem. Vēlāk godājamais ziņotājs (vai šinī gadījumā Siliņa kungs vai Ozola kungs – man nav īstas skaidrības) tad arī noteiks, kad mums ir galīgais balsojums par lēmumu. Es klātesošo uzmanību vēršu uz to, ka deputātu skaits zālē ir visai kritisks rezultatīvam balsojumam.

Ozola kungs, varbūt tad jūs novadīsiet lēmuma apspriešanu pa punktiem? Vai Siliņa kungs?

I.Ozols: Ja Siliņa kungs, tad lūdzu, Siliņa kungs!

Priekšsēdētājs: Siliņa kungs ir. Tātad, godājamie kolēģi, šajā lēmuma projektā mums ir pieci punkti ar daudziem apakšpunktiem. Varbūt tad es griezīšos pie jums ar jautājumu par labojumiem, papildinājumiem pa punktiem, pēc tam nobalsosim atsevišķi pa punktiem.

Tātad – par 1.punktu un tā apakšpunktiem. Vai par 1.1.apakšpunktu ir kādas pretenzijas godājamajiem deputātiem? Nav. 1.2.punkts. Nav. 1.3.punkts. Nav.

1.4.punkts. Lucāna kungs nāk pie mikrofona, jo viņš par šo punktu runāja.

J.Lucāns: Cienījamie deputāti! Es vēlreiz gribu vērst uzmanību uz to, ko es teicu, proti, šajā punktā jābūt skaidri pateiktam, kādam nolūkam drīkst izmantot šos līdzekļus. Jo nevar būt kaut kādas nekonkrētas runas par papildu līdzekļu izlietošanu. Šādam formulējumam, kāds ir pašreiz, nedrīkst piekrist un nevar par to balsot, jo tādā gadījumā mēs nobalsosim par valsts īpašumu faktisku apēšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, tā kā par 1.4.punktu mums nav nekādu citu konkrētu labojumu vai variantu, mums par šo punktu ir jābalso “par” vai “pret”.

Lūdzu, Siliņa kungs, jūsu komentārs!

E.Siliņš, finansu ministrs: Mazs komentārs, ja drīkstētu: Tātad mēs, pirmkārt, runājām, ka var arī izmantot, tas ir, vārdiņu “arī” uzsvērām: To es savā runā teicu.

Otrkārt, skatoties reāli uz dzīvi, varbūt, ka tiešām valsts sektors nākamajā gadā vēl saglabāsies energoresursu apgādē. Ja šajā valstiskajā daļā vajadzēs paredzēt līdzekļus un būs tādi līdzekļi nepieciešami, tad nebūs nekā slikta, ja no šiem līdzekļiem, kas no valsts īpašuma realizācijas tiktu arī ielikti šajā valsts īpašuma daļā… Bet, cienījamie deputāti, privatizācijas ceļā iegūtos līdzekļus, kas tiks ieskaitīti privatizācijas fondā, izmantos ar jūsu akceptu. Vai šeit ir kādas domstarpības vai problēmas, kas varētu rasties par šo līdzekļu izmantošanu? Tad jau mēs kopīgi lemsim, vai vajag Latvijā būvēt elektrostaciju vai nevajag? Vai Latvijā ir nepieciešams celt naftas pārstrādes rūpnīcu vai nav nepieciešams? Vai vajadzēs paplašināt vienu vai otru energosistēmu vai nevajadzēs? To mēs lemsim ar jums kopīgi. Es domāju, ka šis punkts neko sliktu neizsaka.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par 1.4.punktu. Kides kungs, lūdzu!

E.Kide: Siliņa kungs, cik man ir zināms, pēc Grūbes kunga priekšlikuma, valdībai jāizstrādā likumprojekts par valsts rezervēm (es saprotu, ka 1.decembrī tam vajadzētu būt iesniegtam) un tur acīmredzot būtu arī noteikts, vai šos līdzekļus var vai nevar tā izlietot. Es saprotu, ja mēs ieliktu redakcijā, ka atbilstoši likumam vai nolikumam par valsts rezervēm, tad viss ieņemtu tiesisku pamatu. Kā jūs uz to skatāties?

E.Siliņš: Tātad likuma par valsts rezervēm nav, bet ir izstrādāts pagaidu nolikums par valsts rezervēm. Šāds pagaidu nolikums valdības sēdē jau ir akceptēts. Un pie likuma strādā. Saskaņā ar noteiktiem normatīvajiem aktiem šādam likumam jābūt gatavam līdz 1993.gada 1.aprīlim. Lūk, tad tur arī viss būs paredzēts sīkāk. Tāpēc arī vajadzīgs šis lēmums, lai pagaidām varētu sākt pie šā jautājuma strādāt.

E.Kide: Jā, tas tā drusku ir no otra gala.

Priekšsēdētājs: Paldies, godājamie kolēģi. Tā kā par 1.4.punktu tika izteikti dažādi viedokļi, tad mums par šo punktu pašreizējā redakcijā ir jābalso, jo citas redakcijas vienkārši nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 1.4.punkta akceptēšanu. Lūdzu rezultātu: par – 41, pret – 3, atturas – 21. 1.4.punkts ir akceptēts.

1.5.punkts. Nav pretenziju. 1.6.punkts. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Es ierosinu pašreizējā redakcijā 1.6.punktu nepieņemt tāpēc, ka, cienītie kolēģi, padomājiet, kādas tam var būt sekas. Ja šo punktu pieņem tādā redakcijā, kā tas ir, tad rīt es nodibinu privāto leļļu teātri un sāku iestudēt lugu par Augstākās padomes dzīvi, un visiem manā privātajā teātrī nodarbinātajiem pedagoģiskajiem darbiniekiem, kurus es tur algošu, algu un sociālo nodokli maksās nez kāpēc no valsts budžeta, jo nekur nav pateikts, ka tās ir valsts iestādes.

E.Siliņš: Nešaubīgi, ka tām jābūt valsts iestādēm, un nešaubīgi, ka tas nebūs teātrī, jo teātros nav pedagoģisko darbinieku. Šeit ir rakstīts – izglītības un kultūras iestāžu pedagoģiskajiem darbiniekiem…

I.Krastiņš: Es ļoti atvainojos, tādā gadījumā man vēl ir jautājums, ko nozīmē jēdziens – kultūras iestāžu pedagoģiskie darbinieki? Vai tie ir arī tie, kas apmāca, teiksim, aktierus teātrī, visi repetitori? Kā jūs citādi izprotat jēdzienu “kultūras iestāžu pedagoģiskie darbinieki”?

E.Siliņš: Es negribu būt tik liels speciālists, lai varētu iztirzāt katra štata kvalifikāciju: kurš ir pie pedagoģiskajiem, kurš ir pie aktieriem un citiem, bet es domāju, ka ļoti pamatots priekšlikums ir, ka pielikt priekšā vārdu “valsts”. Es domāju, tad mēs noņemtu šeit šo…

Priekšsēdētājs: Nevienam nav pretenziju. Tātad pievienojam vārdiņu “valsts”, kas tikai paskaidro pēc būtības šo apakšpunktu. Paldies. Tādējādi panākta vienošanās. Tātad mums nebūs privātā leļļu teātra. Nē. Freimaņa kungam ir citas domas par 1.6.punktu. Lūdzu.

J.Freimanis: Man nekādā ziņā nav iebildumu pret 1.6.punku, bet es gribētu, lai šinī gadījumā šā dokumenta autori apstiprina vārdiņu “kultūra”, proti, kas tā ir. Jo tādā gadījumā, vai tā ir pakļauta Paula kungam, vai tā ir pakļauta Zinātņu akadēmijai, vai tā ir vēl kaut kas, kas ir atļauts… Kas, lūk, ir domāts ar vārdu “kultūra”? Es gribētu, lai man to pasaka skaidri un gaiši. Bez tam izglītība arī laikam ir kultūra. Tā ka lai mums publiski pasaka, kas ir kultūra?

E.Siliņš: Es domāju, deputātu kungi, ka jums pašiem vajadzētu izšķirt, kas ir kultūra un kas nav. Es saprotu, ka izglītības un kultūras iestādes ir tās iestādes, kas pakļautas Izglītības ministrijai, Kultūras ministrijai un tām ministrijām, kam ir tieši mācību iestādes.

J.Freimanis: Tātad domāts tas, kas pakļauts Piebalga kungam un Paula kungam.

E.Siliņš: Vēl mācību iestādes ir arī citiem. Teiksim, Lauksaimniecības ministrijai arī ir mācību iestāde, kur arī ir pedagoģiskie darbinieki.

J.Freimanis: Skaidrs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endeles kungs, par 1.6.punktu.

J.Endele: Vai tomēr mēs neesam ļoti pārsteidzīgi, ka pieliekam šo vārdiņu “valsts”. Es domāju, tādā gadījumā algas, nerunājot nemaz par sociālo nodokli, privātskolas pedagoģiskajiem darbiniekiem, kuriem mēs ar Izglītības likumu līdz 80 procentiem esam nolēmuši samaksāt, mēs līdz ar to nosvītrojam. Tā nevarētu būt, jo ar Ministru padomes lēmumu šis saraksts, kas ir pedagoģiskais darbinieks, ir apstiprināts.

E.Siliņš: Es esmu spiests jums pilnīgi piekrist, jo tiešām likumā ir paredzēts, ka 80 procenti izdevumu arī privātskolās ir jāfinansē no valsts budžeta.

Priekšsēdētājs: Šis jautājums ir izsaucis garas diskusijas. Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Ja mēs liekam vārdu “valsts”, tad liekam “valsts un pašvaldību”, jo mums Liepājā, teiksim, ir tiešām arī pašvaldības leļļu teātris…

E.Siliņš: Man šķiet, ka kompromisa variants laikam ir tāds, kā ir uzrakstīts. Proti, mēs šeit redzam gan valsti, redzam gan pašvaldību, gan arī privātskolas. Un nebūtu nekādu domstarpību, tā kā tas bija jau 1992.gadā, kad mēs no valsts budžeta saskaņā ar likumu par izglītību maksājam darba algu, tas ir, jau maksājam uz Latvijas Republikas valsts budžeta rēķina, novadot to dotāciju uz vietām. Tagad mēs to atstājam Izglītības ministrijā un citās ministrijās, kurām ir pedagoģiski darbinieki.

Priekšsēdētājs: Vārds Raimondam Krūmiņam, pēc tam Krastiņa kungam.

R.Krūmiņš: Manā rīcībā ir rajona pašvaldības mēroga konkrēti fakti, ka, teiksim, šo pašvaldību finansu nodaļu vadītāji… Pierādīts, ka, šādā veidā no valsts budžeta papildus finansējot pašvaldībām nodotās kultūras un izglītības iestādes, kā arī tās, kuras visu laiku bija pašvaldību pārziņā, tagad tām ir nepieciešams diezgan ievērojams skaits grāmatvedības darbinieku un uzskaitvežu, kuri nodarbosies ar šo lietu. Vai tāda problēma šinī kontekstā vispār ir aplūkota?

E.Siliņš: Tāda problēma nepastāv. Es vēlreiz paskaidroju, ka jau šinī gadā izglītības iestāžu pedagoģiskajiem darbiniekiem alga tiek maksāta no valsts budžeta. Netika maksāts sociālais nodoklis, kas bija nodots vietējiem budžetiem. Arī tagad tas ir pārnests uz valsts budžetu. Šeit ir problēma.

R.Krūmiņš: Man šķiet jūs nesapratāt. Runa ir nevis par tās summas saņemšanu, bet šinī gadā tas viss notika tādējādi, ka konkrētu naudas summu ieskaitīja pašvaldībai, un pašvaldība ar savu aparātu pēc tam to sadalīja. Tātad to veica pašvaldības aparāts. Šobrīd iznāk tā, ka valsts aparāts to veic konkrētajām pašvaldībām. Tagad, teiksim, no Rīgas noteiks, cik un kādā veidā saņemama alga kaut kādā Kurmenes pagasta skolā vai Neretas pagasta skolā. Tādējādi šī sistēma faktiski būs ļoti centralizēta.

E.Siliņš: Ja runājam par Izglītības ministrijas sistēmu kā piemēru, pieņemsim, ka tieši tā arī notiks. Un tā arī tieši paredzēts likumā par izglītību. Tajā ir likuma pants, kurā viens pret vienu tieši tā ir ierakstīts. Līdz šim daļēji tika nepareizi izpildīts, ka šī nauda tika ieskaitīta pašvaldībām. Bet likums jau to neparedzēja. Tieši tā, kā ir likumā ierakstīts, šis pants ir arī paredzēts. Bet šā likuma prasība tālāk ir papildināta ar kultūras iestādēm, kas nenotika līdz šim. Jo arī kultūras iestāžu pedagoģiskie darbinieki izvirzīja tādas pašas prasības kā Izglītības ministrijas darbinieki, proti, lai arī uz viņiem tiktu attiecināts šis pants. Tāpēc šajā koncepcijā ir minēti arī Kultūras ministrijas pedagoģiskie darbinieki.

R.Krūmiņš: Bet es domāju, ka jūs nenoliegsit, ka šobrīd konkrēto algu aprēķinu un izmaksu veic pašvaldību darbinieki – vai pagastā, vai rajonā, bet pašvaldības. Bet šobrīd, atkal to darbu pārņemot uz valsts, uz ministrijas, uz Kultūras ministrijas pleciem, tas prasīs papildu štata vienību radīšanu šinīs iestādēs.

E.Siliņš: Tas ir tarifikāciju jautājums. Es domāju, ka šeit lielu problēmu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ivar Krastiņ! Pēc tam – Ābiķa kungs.

I.Krastiņš: Es vēlreiz esmu spiests konstatēt, ka 1.6.punkts ir uzrakstīts stipri miglaini. Un šajā sakarā esmu spiests arī aicināt neatbalstīt sava cienījamā kolēģa Muciņa priekšlikumu par pašvaldību iestādēm. Kolēģi, iedomājieties, ka cienījamais Teikmaņa kungs panāks prostitūcijas legalizāciju un izveidos izglītības iestādi, skolu vieglas uzvedības meitenēm, kuras pēc tam nodarbinās Rīgas valdes namā. Kāpēc viņam būtu jāmaksā viss no valsts budžeta? Nav viennozīmīgas situācijas. Šis absurdais piemērs parāda, ka nav viennozīmīgas situācijas, un būtu tomēr kaut cik skaidri jāuzraksta, kas te ir domāts.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Es tomēr aicinātu deputātus atbalstīt tieši tādu redakciju, kā šeit ir. Jo tik tiešām Izglītības likums paredz: lai stimulētu privāto izglītību, līdz 80 procentiem var subsidēt no valsts. Un ir ļoti loģiski atstāt to redakciju, kāda ir šeit. Es domāju, tam nolūkam ir attiecīgs nolikums, kas nosaka, kas ir pedagoģiskie darbinieki, un tā tāmēs ir koncepcija. Jāatceras, ka šī ir koncepcija, ka šeit nav sīka izklāsta. Es uzskatu, ka koncepcijas līmenī šāda redakcija, kāda te ir, var palikt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Atcerēsimies, ka šo jautājumu savā laikā jau esam vērtējuši, proti, tad, kad praktiski diskutējām par 37 procentu sociālā nodokļa maksu no pašvaldībām. Tad nebija ne tādu domu, ne viedokļu. Šeit faktiski konceptuālā līmenī ir pilnīgi normāli formulēts un atrisināts ikviens jautājums. 37 procentu maksu no valsts budžeta. Es noteikti aicinātu atbalstīt Ābiķa kunga priekšlikumu un nediskutēt, un neiestrēgt galīgi sīkumos, un balsot par šo punktu “par”.

E.Siliņš: Ja es varētu vēl mazu komentāru…

Priekšsēdētājs: Kides kungs atkārtoti vēlas teikt…

E.Kide: Es ļoti aicinātu balsot par 1.6.punktu, jo saprotu, ka ar Izglītības ministriju, ar ministrijām ir saskaņots mehānisms, kā šo naudu, kas nāk no valsts budžeta, novadīt līdz skolām. Un tas tomēr novērstu naudas pazušanu pašvaldībās, jo lielākas kases trūkuma dēļ dažās pašvaldībās nauda tomēr netiek izmaksāta. Un, tā kā Izglītības likums garantē, lai valsts dod un valsts novada, šis punkts, manuprāt, to varētu nodrošināt. Arī veselības aizsardzības sistēmas skolām, māsu skolām un citām skolām, kuras visas ir zem izglītības.

Priekšsēdētājs: Siliņa kunga komentārs. Pēc tam balsosim.

E.Siliņš: Es no komentāra atsakos, Kides kungs jau pateica.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tādā gadījumā balsosim par 1.6.punktu tādā redakcijā, kādā tas ir. Un pēc tam otrs balsojums ar papildinājumu – “valsts un pašvaldību”, ja neatsakās no šā ierosinājuma. Tātad ir divi balsojumi. Lūdzu, balsosim par 1.6.punktu pašreizējā redakcijā, kāda tā ir šajā dokumentā. Lūdzu rezultātu. 53 – par, 2 – pret, 16 – atturas. Paldies.

Un nākamais, tas ir, otrais, balsojums par variantu, kurā ir pievienoti vārdi – “valsts un pašvaldības”. Lūdzu, balsosim par šo paplašināto jeb precizējošo variantu. Lūdzu rezultātu. 35 – par, 16 – pret, 13 – atturas. Tātad redakcijas variants ir ieguvis vairākumu un tiek akceptēts.

1.7.punkts. Nav iebildumu. 1.8.punkts. Kides kungs un Krūmiņa kungs. Lūdzu.

E.Kide: Man tomēr ir priekšlikums šo īpašo fondu nosaukt savā vārdā, tādā, kāds ir mērķis šim fondam. Proti, nosaukt nevis par īpašo, bet par dotāciju fondu teritoriju ekonomisko iespēju izlīdzināšanai. Turklāt tomēr pielikt klāt vārdus: “kura veidošanas un izmantošanas nolikumu apstiprina Latvijas Republikas Augstākā padome”, nevis Finansu ministrija. Jo tas ir ļoti nozīmīgi, kā dotācijas sadalīt starp pašvaldībām. Pretējā gadījumā pašvaldības atkal ļoti strīdēsies. Un kopēji visu to sadali, kā nobeigumā rakstīts, tāpat apstiprina Augstākā padome. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!

R.Krūmiņš: Man ir priekšlikums šinī punktā svītrot to daļu, kas ir trešajā rindiņā, sākot ar vārdiem “šo atskaitījumu”, jo faktiski nevienā likumā šāda fonda veidošana nav paredzēta, kaut arī, man šķiet, nav aizliegta. Bet citādi izveidosies situācija, ka būs jārada vēl viena institūcija, kura kontrolēs šo fonda izlietojumu vai veiks kaut kādu tā uzraudzību, kaut gan tās pašas funkcijas varētu izdarīt ar diferencētiem atskaitījumiem no budžeta, kurus var iepriekš apstiprināt. Es ierosinu šo daļu svītrot. Par to vajadzētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Siliņa kungs, jūsu komentārs!

E.Siliņš: Pirmām kārtām es domāju, ka būtu nepareizi vārdu “īpaši” nomainīt ar nosaukumu – “dotāciju fonds”, jo tā nav dotācija. Tas tiešām ir īpašs fonds. Ja būtu pārdales fonds, tad drīzāk mēs varētu, nevis dotāciju, bet pārdales fondā vai īpašā fondā, kā nu to nosauktu. Jo tas būtu tieši tas fonds, kas izveidosies. Un, apstiprinot budžetu, to pateiks, kurai pašvaldībai kāda summa pienākas no šā fonda. Tā ka veidot vēl kaut kādu speciālu mehānismu, lai noteiktu, cik tur ieskaitīt un kam atdot, tas nav vajadzīgs. Tātad, veidojot budžetu un iztaisot budžeta regulēšanu un iesniedzot to apstiprināšanai Augstākajā padomē, būs redzama šā fonda summa un arī šā fonda sadale, un Augstākā padome šo fondu sadalīs starp pašvaldībām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Es nepiekrītu par dotāciju fondu. Darba grupa strādā pie šā jautājuma. Un tas ir iestrādāts kā pašvaldību savstarpējās palīdzības fonds. Domāju, ka tā arī vajadzētu rakstīt, jo tas tomēr nav dotāciju fonds.

E.Siliņš: Ļoti pareizi, ļoti pareizi. Piekrītu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kides kungs!

E.Kide: Šim teiktajam arī es piekrītu. Tad es viennozīmīgi saprotu, ka tas ir pašvaldību palīdzības fonds, nevis Finansu ministrijas ekonomisko iespēju izlīdzināšanas fonds. Tad tas tā varētu būt, bet tik un tā man gribētos, ka būtu tāds nolikums, jo, cienījamais Siliņa kungs, iepriekšējā šā dokumenta projektā bija ierakstīts, ka tas veidojas, noņemot bagātākajām pašvaldībām tos virsieņēmumus līdz minimālam līmenim un atdodot šajā fondā. Es baidos, ja mēs komunistiski nolīdzināsim visus, ja nebūs pateikts, ka var arī atstāt kaut kādu daļu, vismaz to daļu, kas ik gadus dinamiski pieaug no ražošanas... Pretējā gadījumā, ja jūs noņemsit līdz minimālajam, neviena pašvaldība nebūs ieinteresēta dzīvot virs minimālā līmeņa un radīt kaut ko klāt. Man gribētos, ka noteikumi, cik daudz atskaitāms no katras pašvaldības, Augstākajā padomē tomēr tiktu apskatīti.

E.Siliņš: Jā, apstiprinot atskaitījumu normatīvus no nodokļiem pašvaldībām valsts budžetā, šis skaitlis parādīsies un aprēķinu rezultātā būs redzams fonda ieguvums. Finansu ministrijai absolūti nav nekādu sakaru ar šo fondu. Te jau rakstīts: šo atskaitījumu daļa. Varbūt vajag pārlikt otrādi – daļa šo atskaitījumu? Tas jau ir pateikts šajā dokumentā, ka tika novirzīti… Un vairāk te problēmu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Es gribētu paskaidrot vēlreiz, ka darba grupa ir izstrādājusi likumprojektu par to, kā šis fonds veidojas, un arī kārtību, kā šis fonds tiek sadalīts starp pašvaldībām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Es gribēju minēt vēl vienu argumentu, kāpēc šis fonds nebūtu lietderīgs. Te es jau atsaucos uz iepriekšējiem šo pašvaldību aprēķiniem. Tās arī ir parēķinājušas, ka gadījumā, ja šādu fondu izveido, radīsies vēl papildu aizkavēšanās, neskatoties uz to, ka jau šobrīd tām ir būtiskas kavēšanās sakarā ar dažādu līdzekļu pārskaitījumiem no viena budžeta otrā, no viena fonda otrā. Viens fonds, no kura būs ar kaut kādas institūcijas starpniecību jālemj, kam pārskaitīt, kad pārskaitīt un kādā apjomā… Un rezultāts būs tikai tāds, ka ar šādu praksi jau tā iekavētos maksājumus nokavēs vēl vairāk. Un tāpēc, atsaucoties uz šiem aprēķiniem, es arī vēlreiz aicinu izslēgt šā fonda veidošanu, to nedibināt, tādējādi neradot papildu šķēršļus šinī finansu apritē.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, lūdzu!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es aicinātu pieņemt to, kā te ir uzrakstīts, jo vairāk tāpēc, ka vārds “īpašs” varbūt pēc tam pārtaptu gan kā pašvaldību savstarpējās palīdzības fonds, gan varētu pārtapt arī kā dotāciju fonds. Kas to kontrolēs? Jebkurā gadījumā to kontrolēs Augstākā padome. Kas būs izpildinstitūcija? Es pieļauju, ka pašvaldības, no kurām daļa ir apvienojusies Pašvaldību savienībā, varētu par kaut ko vienoties. Bet krīzes situācijā es absolūti nepieļauju tādu iespēju, ka bagātās pašvaldības būs brīvprātīgi ar mieru pārskaitīt naudu trūcīgajiem. Šeit nepalīdzēs nekāds likumprojekts (par ko Škapara kungs te tik optimistiski runā), un tāpēc ir institūcija, ko kontrolē Augstākā padome. Un tas nav nekas cits kā Finansu ministrija. Bet Finansu ministrija nav tiesīga ar īpašo fondu rīkoties pēc saviem ieskatiem, kā vienīgi pēc Augstākās padomes apstiprinātiem dokumentiem. Redziet, budžets ir viens un fonds ir kas cits… Un tad, apspriežot šā fonda lielumu, attiecīgos normatīvus katra pašvaldība iesniegs. Man tas ir vairāk nekā skaidrs. Normatīviem ir jābūt vienotiem.

Es varētu piekrist, kāpēc šeit ir iesniegta atskaitījumu daļa… Tieši tas ir tas, Kides kungs, par ko mēs runājam. Te nav rakstīti visi atskaitījumi. Te ir rakstīta daļa, lai tik tiešām visu neizņemtu. Mēs paši kopā šo dokumentu taisījām. Tagad jūs gribat vēl kaut ko tajā papildināt. Dokumentā ir uzrakstīts pietiekami skaidri, ar pietiekamu atbildību un ar pietiekamu funkciju sadali. Es ierosinātu pieņemt punktu tā, kā tas ir uzrakstīts – viens pret vienu.

Priekšsēdētājs: Vēl ir diskutētāji. Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Tomēr milzīgi garš ir Godmanis, salīdzinot ar mani… Tomēr man gribas runāt par šo jautājumu, jo jautājums ir ārkārtīgi būtisks. Es gribētu, lai jūs par šo jautājumu uzklausītu mani ļoti uzmanīgi. Būtībā mēs ļoti straujiem soļiem ejam uz centralizāciju. Un mums nevajadzēs it neko vairāk, ja nebūs tāda budžeta. Tāpēc es ļoti konkrēti domāju, ka šis pants pašreiz nenosaka it neko. Izņemot to, ka tas it kā demokratizē pārdales mehānismu. Bet šis punkts nenosaka to daļu, kāda no kopīgā budžeta pienāktos pašvaldībām. Tas jau izšķirs visu jautājumu. Šobrīd pašvaldībām (ieklausieties tajā valdības garajā projektā) ir 15 procenti no kopbudžeta ienākumos un 17 procenti izdevumos, tas ir, 15 un 17. Tas patiesībā nesedz esošos izdevumus. Šodien jūs dzirdējāt par Latgales priekšpilsētu. Mums atkāpjas Gailīšu pagasta valde. Šeit ir no skolotājiem raksts, ka nesedz izdevumus par skolām. Ir iesniegts skolotāju pieprasījums. Mums ir Izglītības ministrijas pieprasījums, ka pašvaldības nespēj segt skolu izdevumus. Tāda situācija ir šobrīd. Tāpēc bez šā 1.8.punkta ir svarīgi noteikt, kāda būs pašvaldību daļa. Mūsu ierosinājums bija palielināt šo daļu vismaz līdz 26 procentiem, bet pašas pašvaldības saka, ka arī 26 procenti no kopbudžeta šodien tos izdevumus nesegs. Kāds ir galvenais izdevumu postenis? Galvenais izdevumu postenis patlaban ir kurināmais, kas būtībā sastāda 50 procentus no visa valsts budžeta. Bet enerģētiku, apsildīšanu, kurināmo šodien galvenokārt sedz pašvaldības. Pašvaldībām par to ir jāsamaksā. Un pašvaldības sāk jau šodien bombardēt…

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs arī vēlas atbildēt Škapara kungam. Lūdzu.

I.Godmanis: Es negribu uzsākt polemiku. Es gribu pateikt tikai vienu, kas attiecas uz šiem procentiem (es ļoti atvainojos, kad jūs runājāt, es tomēr klausījos). Es gribu teikt tā, ka mēs jaucam divas lietas. Te ir ielikts princips, ka šis fonds ir vajadzīgs. Kādi būs procenti? Procenti tiks apspriesti tad, kad tiks analizēts budžeta projekts. Šeit ierakstīt procentus būtu kļūdaini… Tā ir matemātika. Mēs varam ierakstīt 27, 57, 107… Budžeta koncepcijā šeit ierakstīt nedrīkst.

Otrs, kas attiecas uz enerģētiku. Maza nianse. Valsts rezervē ir 116 tūkstoši tonnu mazuta. Pēc nedēļas būs 167 tūkstoši tonnu. Reizi nedēļā notiek selektors, kuru sākumā vadīju es, tagad to vada enerģētikas ministra vietnieks. Tiek runāts līdz pagasta līmenim, kur un kas salst. Momentā tiek dots norādījums, vai nu sūtīt dīzeļdegvielu (starp citu, uz kredīta, jo maksāt vajadzēs tikai decembrī)… Iedomājieties, ka no daudzām pašvaldībām mutiski man pasaka, ka tām vajag mazutu, bet viņi nevar papūlēties tik daudz, lai uzrakstītu pieprasījumu par viņiem nepieciešamā mazuta daudzumu. Tā ka esiet ļoti uzmanīgi attiecībā uz Škapara kunga aicinājumiem, kuri drīzāk ir politiski nekā ekonomiski. Un vienalga krīzes situācijā ar apkuri nāksies nodarboties ne tik daudz pašvaldībai, cik valdībai.

Problēma ir cita. Pašvaldības pašas vēlējās savākt līdzekļus no iedzīvotājiem. To pašvaldības uzņēmās izdarīt pašas, noliedzot manu ierosināto shēmu – iekasēt no algas. Lūk, tā ir pašvaldību problēma. Un mēs tām patlaban dodam degvielu, par ko maksās tikai, sākot no decembra. Bet es aizgāju no tēmas. Šeit nevar rakstīt iekšā to, ka kaut kāda darba grupa izstrādāja… Šeit ir princips ielikts. Ir budžets un ir fonds. Un tās ir divas būtiskas lietas. Kāds būs šā fonda apmērs, kādi tur būs procenti – par to strīdēsimies tad, kad rakstīsim konkrētos skaitļus. Tāpēc vienreiz ir jābeidz pie šā mikrofona jaukt divas dažādas lietas. Šāds trūkums piemīt Škapara kungam.

Priekšsēdētājs: Patlaban ir ļoti izdevīgs brīdis balsošanai, jo neviena nav pie mikrofoniem. Tātad balsošanai mums ir trīs varianti. Visradikālāko mums ieteica Raimonds Krūmiņš – no trešās rindkopas svītrot vārdus: “šo atskaitījumu daļa” un tā tālāk. Otrs ir mazāk radikālais Godmaņa kunga priekšlikums – nobalsot par šo punktu pašreizējā formulējumā. Škapara kunga ierosinājums ir šajā punktā ielikt šo pašvaldības savstarpējo palīdzības fondu.

Trīs balsojumi. Pirmais – radikālākais, tas ir, svītrošana.

E.Siliņš: Vai varētu mazu uzziņu?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Siliņa kungs!

E.Siliņš: Godmaņa kunga piedāvātais variants un fonda nosaukums ir identiski. Un es domāju, ka varētu balsot par šo redakciju, atstājot pašvaldības savstarpējā palīdzības fondā. Tas nav nekas slikts. Tādā gadījumā būtu vajadzīgi tikai divi balsojumi. Lūk, šis, kā ir tekstā, un …

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, mums ir Godmaņa kunga ierosinājums balsot par tādu tekstu, kā… Piekrīt Siliņa kungam… Paldies. Tādā gadījumā tas mums noņem problēmu. Ir divi balsojumi. Tātad pirmais balsojums ir par svītrojumu. Un otrais – par šo redakcijas tekstu ar labojumu, ko iesniedza Škapara kungs.

Lūdzu, balsosim par svītrojumu, ko iesaka Krūmiņa kungs. Lūdzu rezultātu. Par – 13, pret – 27, atturas – 22. Netiek svītrots.

Balsojums par 1.8. punkta teksta redakcijas variantu ar Škapara kunga labojumu. Lūdzu rezultātu. Par – 41, pret – 3, atturas – 12. Akceptēts.

1.9. punkts. Nav iebildumu. Attiecībā uz 1.10.punktu Ābiķa kungs man ir atsūtījis vēstuli. Tā kā viņš ir dzīvs un vesels un ir zālē, tad varbūt viņš pats pateiks, ko viņš vēlējās.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Es jau savu argumentāciju izteicu. Es vēlreiz atkārtoju. Es personīgi runāju arī ar kultūras ministru. Protams, es zinu, ka Raimonds Pauls tiks vaļā no tiem cilvēkiem, kuri nav vajadzīgi filharmonijā, kuri nodarbojas ar administrēšanu, un tā tālāk. Bet – vēlreiz atkārtoju – ierakstīt to kā konceptuālu nostādni būtu nepareizi. Un tāpēc es lūdzu vārdus “izglītības un kultūras” no šā panta svītrot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Cienījamie kolēģi! Mani galīgi nepārliecināja premjera uzstāšanās par šo punktu. Viņš runāja tikai par veselības aizsardzību. Varbūt viņš šajā jomā ir gudrāks un varbūt tur tā ir. Taču es ļoti šaubos. Bet par izglītības un kultūras jautājumiem šajā punktā viņš nerunāja. Un tāpēc mans priekšlikums, uzskatot, ka varbūt arī kultūras un izglītības nozarē ir tādi gadījumi, kad ir nepieciešams veikt reorganizāciju, atstāt šo punktu šādā redakcijā: “Paredzēt maksas pakalpojumu pielietošanas sfēras paplašināšanu veselības aizsardzības, izglītības un kultūras budžeta iestādēs”, vai arī visu svītrot. Bet tā, kā tas ir ierakstīts, ka tik tiešām valsts politikas līmenī mēs vēršamies pret šo, varētu teikt, triju nabagu stāvokli, es tam nepiekrītu. Un aicinu arī jūs visus pārējos…

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Man par citu ir kas sakāms.

Priekšsēdētājs: Par citu mums neder. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Es ierosinu svītrot šo punktu. Nav pieņemams, ka nopietnā valstī nākamā gada politikas vienīgā pamattēze ir skolotāju darba slodzes palielināšana un skolotāju skaita samazināšana skolā. Tas ir pilnīgs nonsenss, tādēļ premjers var runāt, ko viņš grib. Ja tā ir galvenā un vienīgā pamattēze politikai, nu, tad tā valsts, piedodiet, nevienam nav vajadzīga. Šis punkts ir vismaz jāsvītro.

Pie reizes es gribētu izteikt arī savu sašutumu, ka Ozola kungs nav apskatījies stenogrammu, kur redzams, ka mēs pēc apspriešanas iepriekšējā sēdē ierosinājām citu formulējumu. Būtībā šī budžeta koncepcija tika noraidīta, taču Budžeta komisija negrozītā veidā to iesniedza no jauna ar vienu nelielu izmaiņu 2.punktā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endeles kungs!

J.Endele: Vispirms jāteic, ka te ir ierakstīts tāds viltīgs vārds – “pārskatīšana”. Tātad ir formulējums: “darba slodzes normu pārskatīšana”. Es domāju, ja nu gadījumā mēs to neizbalsojam, tad vajadzīgs rakstīt skaidri un gaiši, kas ir gribēts pateikt ar palielināšanu, tas ir, ar darba slodzes normu palielināšanu. Jūs taču uz leju nekādā gadījumā, nebūs tā…

Es, protams, pievienojos tiem, kas ir par šā punkta svītrošanu. Mani argumenti, ka mazās skolās, lauku skolās, kurs skolēnu skaits nepārsniedz 150, varbūt pat – 200, palielinot darba slodzi, kura šobrīd ir 21 stunda nedēļā, līdz 24 stundām, kā es saprotu no mūsu ministra, šo slodzi nevar nodrošināt. Pilnu darba slodzi var nodrošināt tikai retam skolotājam. Tādā gadījumā, ko tad darīs ar visu to skolotāju masu, kam darba slodze nav nodrošināta? Vai strādās divās skolās? Es nezinu.

Priekšsēdētājs: Budovska kungs, lūdzu!

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi, es arī gribētu lūgt šo punktu vispār svītrot, it sevišķi, ja ir runa par medicīnu. Ja pašreiz kāds ir iegājis poliklīnikā, tad zinās – faktiski darba slodze ir tāda, ka vienā laika vienībā ir jāuzklausa tik daudz slimnieku, ka praktiski pat pašam slimniekam nav laika ne bikses novilkt, ne tās uzvilkt. Jūs saprotiet, nav iespējams! Padomju laikos jau mēs redzējām, ka sakarā ar šo darba slodzes izmaiņu vienam strādājošajam ārstam, apkalpojošajam personālam slimnieku skaits palielinājās. Es esmu par šā punkta svītrošanu.

Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, lūdzu!

V.Zeile: Es gribētu kolēģiem likt padomāt par šo punktu drusciņ plašāk. Ir runa par to, ka šodienas strādājošo skaita apmērā mēs nevarēsim simtprocentīgi nofinansēt sociālo sfēru, lai tā būtu pilnīgi bezmaksas. Tāpēc tur ir formulēts, ka palielināt maksas pakalpojumu daļu šajās sociālajās sfērās, samazinot strādājošo skaitu sociālajā sfērā. Un nevajag to formulēt tā, ka samazināt tikai skolotāju, profesoru un ārstu skaitu. Ārstniecisko, izglītības un kultūras iestāžu vadītājiem ir pilnas iespējas izvēlēties, kā viņš cels darba ražīgumu savā iestādē un kā viņš piedāvā šo skaitu samazināt. Bet, mīļie kolēģi, ņemiet vērā, ka mūsu budžeta resursi nākamajā gadā nebūs tādi, lai visus varētu nofinansēt, nepiedurot pirkstu strādājošo skaitam augstskolās, tehnikumos, kultūras iestādēs un tā joprojām.

Vēl gribu deputātiem pateikt, ka nupat darbu beidz Finansu inspekcija, un mēs no tās saņemsim materiālus par augstskolu, par vidējo speciālo mācību iestāžu pārbaudi. Mums ir akti par veselības aizsardzības iestāžu pārbaudi. Mīļie kolēģi, tur tiešām ļoti neracionāli izmanto atvēlētos budžeta līdzekļus. Tāpēc ir šis punkts, vienkārši rēķinoties ar nākamā gada reālajām iespējām.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Ņemot vērā Zeiles kundzes teikto un ņemot vērā arī to, ka tomēr valdības pārstāvji nevarēja nekādā veidā pamatot, ko viņi domā ar šo darba slodzes normu pārskatīšanu, jo, kā kultūras darbiniekiem vispār var būt šī slodzes pārskatīšana – tas ir ļoti problemātiski. Tāpēc varbūt mēs varētu piekrist tādam kompromisa variantam, punktu izsakot tādā redakcijā, ka paredzēt maksas pakalpojumu pielietojuma sfēras paplašināšanu veselības aizsardzības, izglītības un kultūras budžeta iestādēs. Pārējo svītrot. Tas būtu tāds zināms kompromiss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad jūs, Ābiķa kungs, Čepānes kundzes pausto domu atbalstāt?

Dz.Ābiķis: Jā, tas būtu zināms kompromiss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Krūmiņa kungs, vai jūs par šo? Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Man šā punkta sakarā ir jautājums Siliņa kungam. Kas traucē to visu darīt, teiksim, ja nav šāda ieraksta, ja nebūtu šāda ieraksta? Kas traucē to darīt?

E.Siliņš: Katrā gadījumā ir konceptuāla pieeja vienam vai otram jautājumam, vai ir vienkārša pieeja budžeta projekta sastādīšanai. Šī ir konceptuāla pieeja. Es domāju, ka šeit strīdu akmenim arī nav vietas. Jo katrā gadījumā budžeta projekts kā komisijās, tā arī parlamentā tiks iesniegts ministriju griezumā, budžeta iestāžu griezumā un pantu griezumā, kādiem izdevumiem… Un, ja mēs redzēsim, ka vienā vai otrā budžeta iestādē ir iespēja samazinājumam vai normu palielināšanai, tad to arī varēs izdarīt. To redzēs pēc šiem aprēķiniem.

Nākamā gada budžets vairs nebūs uz kādām 30 vai 40 lapām, budžets būs daudz plašāks, jo par katru budžeta iestādi tiks pievienots aprēķins, un tad varēs izvērtēt. Izvērtēsit jau jūs parlamentā, sākot no komisijām, un neviens cits. Es domāju, ka te nav nekā slikta. Bet tā ir konceptuāla pieeja, vai mēs ejam šo ceļu vai neejam, vai sakām, ka šajās sfērās vajag ieviest lielāku maksu par to daļu vai nevajag. Tāpēc es domāju, ka te nav nekā slikta. Un, ja šodien veselības aizsardzības sistēmā maksas pakalpojumi ir katrā poliklīnikā, katrā slimnīcā, par katru ātrās palīdzības izsaukumu, tad kas tur ir slikts, ka šī lieta būs konceptuāli fiksēta un tiks ņemta vērā, veidojot budžeta projektu nākamajam gadam? Un kāpēc tas nevar būt arī citās jomās? Kāpēc izglītības iestādēs nevarētu būt maksas pakalpojumi par pulciņiem, par dažām citām lietām? Tie ir maksas pakalpojumi, kas var dot papildu ienākumus vai arī, teiksim, attiecīgi samazināt budžeta asignējumus.

Bez šaubām, cits jautājums, ka daudz problemātiskāka lieta ir darba slodzes pārskatīšana. Es negribu piekrist Ābiķa kungam, ka neviens nevar pateikt atbildi. Tā nav. Jebkurā vietā darba slodzēm normas ir noteiktas. Vai tas ir pedagoģiskais darbinieks, vai tas ir veselības aizsardzības darbinieks, vai tas ir kultūras darbinieks – viņam ir darba slodzes norma. Lūk, šo normu saspiešanas nodoms šeit ir paredzēts, nosakot šodien katras normas apjomu. Tā, piemēram, pedagoģiskajiem darbiniekiem slodze ir 21 stunda, taču būs 24 stundas. Bet ko tad mēs darīsim ar tām skoliņām, teiksim, laukos, kur vispār ir vienas vai divu klašu komplekti, kur uzreiz četras klases mācās vienā skolā? Tātad šajā gadījumā ir jādomā, kā samaksāt attiecīgajam skolotājam, kā šo darba slodzi nokārtot? Lūk, šeit ir tā doma pateikta. Bet mēs to izteiksim, kad skatīsim katru budžetu atsevišķi, katru atsevišķu iestādi, kas būs jums budžeta projektā. Tātad vajag par koncepciju un par…

Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, jūs vēl vēlaties?

R.Krūmiņš: Tā kā es nedzirdēju nevienu argumentu, kas šobrīd valdībai traucētu realizēt tādas darbības, kas minētas 1.10.punktā, tad es aicinu tomēr svītrot šo punktu, jo te saskatu tikai valdības nevēlēšanos uzņemties atbildību. Tāpēc tas varbūt ir pat politisks moments.

E.Siliņš: Es ļoti atvainojos, tad jūs mani absolūti neizpratāt. Tātad es esmu spiests vēlreiz pateikt, ka mēs varam iesniegt budžetu ar šādu samazinājumu, sākot šo sarunu no gala, tā kā mēs par šo lietu runājam jau kādu desmito reizi, proti, par šo 1.10.punktu jeb veco 2.10.punktu. Pagājušajā plenārsēdē (kuru es jau minēju) 27.oktobrī par to runāja astoņi deputāti. Lai pārtrauktu šo sarunu, tad jāizlemj tā vai tā. Ja mēs šeit iestrādāsim šo valdības normu, būs tieši tas pats, kas notiek šodien.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mums ir divi balsošanas varianti, praktiski trīs. Tātad visradikālākais – svītrot šo normu kā tādu. Otrais – mazāk radikāls, ko ieteica Čepānes kundze un atbalstīja Ābiķa kungs, svītrot vidējo daļu un paredzēt tikai maksas pakalpojumu sfēras paplašināšanu šajās iestādēs. Trešais variants ir par to tekstu, kāds tas ir un ko pārstāv Siliņa kungs.

Lūdzu, balsosim par pirmo un visradikālāko balsojumu – šo 1.10.punktu vispār svītrot. Lūdzu rezultātu: par – 23, pret – 27, atturas – 13. Paldies.

Nākamais balsojums par Čepānes kundzes un Ābiķa kunga ieteikto variantu – paredzēt maksas pakalpojumu pielietojuma sfēras paplašināšanu veselības aizsardzības, izglītības un kultūras budžeta iestādēs. Lūdzu rezultātu: par – 52, pret – 8, atturas – 8. Paldies.

Trešais balsojums ir par komisijas ieteikto redakcijas variantu, kāds tas ir uzrakstīts mūsu dokumentā. Lūdzu rezultātu: par – 20, pret –12, atturas – 28. Tātad ar balsu vairākumu ir apstiprināta Čepānes kundzes un Ābiķa kunga ieteiktā 1.10.punkta redakcija.

Tātad 2.pants, kas sākas ar vārdu – “neakceptēt”. Krūmiņa kungs, jūs par šo? Lūdzu.

R.Krūmiņš: Es nezinu, varbūt es kļūdos, bet, lasot šo 2.punktu, es netieši tagad secinu, ka mēs kaut kādā veidā akceptējam šo lēmumu, to iesniegto budžeta koncepciju tādā vai citādā variantā, kāda bija iesniegta agrāk, jo citādi mēs citējam no tās kaut kādu normu un rakstām šajā lēmumā, ka neakceptējam kaut ko, bet iznāk, ka pārējo mēs akceptējam. Man personīgi tāda pieeja nav pieņemama. Var būt, ka es kaut kur kļūdos, bet…

E.Siliņš: Vai drīkst īsu komentāru?

Priekšsēdētājs: Varbūt sākumā Ozola kungs izteiksies, un pēc tam komentāru…

I.Ozols: Cienījamais Krūmiņa kungs, šī patiešām antoloģiskā tēze ir iekļauta tāpēc, ka pirmajā reizē, kad notika debates par koncepciju, deputāti pastāvēja uz to, ka obligāti jāpasvītro ar nolieguma formu, ka abi budžeti netiek apvienoti. Atcerēsimies, ka 235.dokumentā bija iekļauti ailē akceptēt ar nolūku, lai mēs par to nobalsotu, ka to svītrojam. Bet Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija un arī citi deputāti pastāvēja, lai tiešām lēmumā būtu ietverta nolieguma forma. Un tāpēc to tādu šeit iekļāvām…

R.Krūmiņš: Es atvainojos, bet tad jau mēs varam rakstīt ļoti vienkārši, ka neatbalstīt šo sociālās apdrošināšanas budžeta iekļaušanu valsts budžeta sastāvā. Un viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Siliņa kungs!

E.Siliņš: Man ir mazs komentārs. Tātad pamatojumu, kāpēc šis jautājums tā ir izvirzīts, es pateicu.

Otrs. Tomēr šeit starp jums sēdošajiem, cienījamie deputāti, daudzi ir arī par šā budžeta apvienošanu. Tāpēc šī pamattēze ir ierakstīta, un tāpēc būtu vēlams nobalsot, lai redzētu to deputātu attieksmi, kuri ir par apvienošanu, un to deputātu attieksmi, kuri ir par atdalīšanu, un tādējādi pieņemtu šeit patlaban galīgo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā mēs balsojam lēmumu pa punktiem, mēs par to nevaram balsot. Tātad mūsu priekšā ir šāds lēmuma punkta teksts, par kuru mēs arī varam balsot “par” un “pret”. Tā ka ne par ko citu mēs nevaram balsot.

Lūdzu, balsosim par 2.pantu, par šā panta akceptēšanu. Lūdzu rezultātu: par – 41, pret – 3, atturas – 12. 2.pants ir akceptēts.

3.pants. Nav iebildumu. Paldies. Lūdzu, Siliņa kungs!

E.Siliņš: Pēc pēdējā vārda – “projekts” ielikt komatu un iesniegt to Augstākajai padomei līdz šā gada 16.decembrim. Tas ir par budžeta projektu.

Priekšsēdētājs: Ir iebildumi? Nav iebildumu. Bula kungs, jums ir kas sakāms par 3.pantu? Paldies. Tātad par 3.pantu nav vairs nekas?

I.Ozols: Es atvainojos, es gribētu, Siliņa kungs, pateikt, ka mums jau ar likumu ir noteikti citi budžeta projekta iesniegšanas termiņi. Un es gribētu jautāt Krastiņa kungam, vai mēs varam lēmumā iekļaut normu, kas ir pretrunā (kaut arī tā ir jau novēlota) ar likumā noteikto?

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, jums ļoti labi zināms, ka ar lēmumu likumu nevar labot. Tātad nav iespējams lēmumā paredzēt ko citu, tas ir, pretēji tam, ko paredz kāds likums.

E.Siliņš: Izņēmuma kārtā…

Priekšsēdētājs: Arī izņēmuma kārtā ne.

E.Siliņš: Tātad pamatlikums par budžeta tiesībām paredz, ka budžeta projekts jāiesniedz līdz 1.oktobrim. Tie termiņi sen ir garām. Šodien ir 17.novembris. Tātad, lai normāli iesniegtu budžetu, lai mēs to sastādītu, izskatītu valdībā un iesniegtu parlamentā, ir vajadzīgs nepilns mēnesis. Tāpēc mēs ierosinām, lūk, šo termiņu – 16.decembri.

Priekšsēdētājs: Siliņa kungs, labāk vispār tad neko nelikt – kad iesniegs, tad būs labi, nevis jau lēmumā paredzēt kaut ko pretēju.

Par 3.pantu vairāk nav nekā. Paldies.

4.panta 1.apakšpunkts, tas ir, 4.1.punkts. Lūdzu, Bula kungs!

A.Buls: Zinot Latvijas Bankas rīcību tautsaimniecības stabilizācijas un attīstības jomā, kas lielā mērā noveda pie uzņēmumu ražošanas sagraušanas, izstumšanas no Krievijas un Ukrainas tirgiem, es nekādi nevaru atbalstīt, ka Latvijas Banka var noteikt kredīta izlietojuma virzienus. Tas jānosaka citām struktūrām, kuras ir tiesīgas noteikt kredīta izlietojuma virzienus. Tāpēc ierosinu Latvijas Bankai neļaut rīkoties ar šiem kredīta izlietojuma virzieniem un šo frāzi svītrot ārā.

Priekšsēdētājs: Bula kungs, tieši kurus vārdus jūs piedāvājat svītrot ārā? To mums vajag precīzi noteikt.

A.Buls: Trešajā rindā, tas ir, 4.1.punkta beigās, svītrot vārdus: “un galvenajiem kredīta izlietojuma virzieniem”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ozola kungs!

A.Buls: To noteiks valdības struktūras, to skaitā Ekonomisko reformu ministrija.

I.Ozols: Es atvainojos, Bula kungs…

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Ozola kungs! Vai jūs te gadījumā debatējāt, vai ko jūs darāt?

I.Ozols: Es konkrēti gribēju jautāt Bula kungam, vai…

Priekšsēdētājs: Šeit mums nav paredzēti jautājumi, Ozola kungs. Ja jums ir jautājums Bula kungam, tad jums vajadzēja nākt tribīnē un ziņot par dokumentu.

I.Ozols: Es atvainojos, tad es pateikšu savu domu. Likumā “Par Latvijas Banku” šī funkcija ir viennozīmīgi noteikta kā Latvijas Bankas funkcija. Tādā gadījumā ir jāiesniedz labojums likumā “Par Latvijas banku”.

Priekšsēdētājs: Bet Bula kungs ierosināja svītrot šos vārdus lēmumā, uz to viņam ir tiesības.

Vai par 4.1.punktu ir vēl jautājumi? Nav. Tādā gadījumā par šo punktu ir tikai viens ierosinājums, tas ir Bula kunga ierosinājums – svītrot no 4.1.punkta trešās rindas vārdus “un galvenajiem kredīta izlietojuma virzieniem”. Lūdzu, balsosim par Bula kunga priekšlikumu. Mēs pašlaik balsojam par svītrošanu. Lūdzu rezultātu: par – 22, pret – 17, atturas – 17. Šis Bula kunga ierosinājums nav guvis vairākumu. Paldies.

4.2.punkts. Nav nekādu ierosinājumu. Paldies. 5.pants. Arī nav ierosinājumu.

Tātad esam izsprieduši par visu šo dokumentu. Par dokumentu mums ziņoja Siliņa kungs. Bet uz dokumenta rakstīts, ka to iesniedz valdība. Tātad vai nu Godmaņa kungam, vai pēc viņa pilnvarojuma Siliņa kungam ir jāsaka, kad mēs balosim par dokumentu kopumā.

E.Siliņš: Premjers pastāv uz to, ka pašreiz nebalsosim.

Priekšsēdētājs: Tātad pašreiz nebalsot, ja? Tātad lēmums patlaban ir izdiskutēts, izdebatēts, atliek tikai formāls balsojums. To mēs izdarīsim nākamotrdien, tas ir, 24.novembrī pulksten 13.00. Paldies. Līdz ar to šā jautājuma izskatīšanu esam beiguši.

Visu dienu pie mums ir nosēdējis Geidāna kungs, līdz ar to Latvijas ekonomiskā robeža ir vaļā. Bet mums līdz pārtraukumam ir sešas minūtes. Tātad pēc pārtraukuma klausāmies Geidāna kungu… Nu, tagad ir palikušas vairs piecas minūtes.

Sekretariāts man saka (es ļoti atvainojos, es neesmu bijis klāt pie šā balsojuma), ka šodien darbs mums beidzoties nez kāpēc pulksten 16.30. Jā, tā par to tiešām ir nobalsots. Ko tad mēs darīsim, godājamie kolēģi, ar Geidāna kungu? Viņš pie mums jau nāk visu novembri. Tātad Geidāna kunga atskaites izskatīšanu atliekam? Tādā gadījumā – paldies, plenārsēde ir slēgta. Uz redzēšanos. Nosvinēsim mūsu valsts svētkus!

 

(Sēdes beigas)