Latvijas Valsts prezidents GUNTIS ULMANIS un Somijas prezidents MARTI AHTISĀRI. 01.08.1998.

Tā Arnis savas dzīves universitātes izgājis arī visās desmit uzņemšanas grupās, ko nereti sauc par ģimeni. Daudzus no šajos gados tuvāk iepazītajiem māksliniekiem viņš ir portretējis arī bez īpaša pasūtījuma, vienkārši aiz pārliecības, ka viņi ir mūsu tautas zelta fonds un jo vairāk liecību par viņiem tiek atstāts, jo labāk. Tā Arnis šovasar Lielvārdē sarīkoto Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieru salidojumu bez īpašas piepūles varēja kuplināt ar bagātīgu fotoizstādi par leģendāro latviešu strēlnieku, aktieri un Atmodas saucēju Ēvaldu Valteru.

Par preses fotogrāfu Arnis sāka veidoties "Neatkarīgajā Cīņā", bet pēdējos četrus gadus esam kolēģi mūsu valsts oficiālā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" redakcijā. Mazāk varu spriest par viņa sekmēm oficiālajā fotožurnālistikā, toties bieži vien esam kopā gatavojuši fotoreportāžas par zinātnieku izbraukuma sēdēm un dažādām kultūras norisēm Latvijas novados, kopā esam centušies portretēt cilvēkus ar neparastiem likteņiem, ar sarežģītiem dzīves stāstiem. Ar viņu ir vislabākā saprašanās romantiskajā cepļa kurināšanas rituālā tiklab Ceplīšos pie Voguliem, kā Māldedžos pie Ušpeļiem vai Jasmuižā pie Raiņa un tautas podniekiem, ar viņu diena šķiet par īsu Daugavas lokos, kur tiek iestaigāta kāda jauna dabas taka, tāpat Lubānas Dārziņos pie māsām Broņislavas un Magdalēnas Martuževām vai Lībiešu svētkos Mazirbē. Grūtības sākas tad, kad tas viss jādabū avīzē. Kā mēdz teikt, no dziesmas vārdu neizmetīsi. Un no Arņa fotomirkļa mūžības arī grūti, gandrīz neiespējami kaut ko izraut ārā kā nevajadzīgu. Tu redzi, kā cilvēka acīs dzimst doma, kā iesmeldzas sāpe un kā atnāk prieks. Un tu jūti, cik piederīgs skarbajam Kurzemes krastam ir šis stiegrainais vīrs, kam te pagājis mūžs un kam nu tagad jāatvadās no savas zvejas laivas. Par tiem stārķiem Arnis smejas un saka, ka tā nez vai bijis. Bet rādīt cilvēku saistībā ar dabu, ar viņa dabisko vidi — to gan viņš allaž centies darīt:

— Fotografēt sāku samērā vēlu, gandrīz trīsdesmit gadu vecumā. Un pirmais impulss nāca no Gunāra Birkmaņa izstādes. Tajā bija vecie jūrmalciemi un zvejnieki. Apbrīnojami zvejnieku portreti! Skatoties uz tiem, varēja iztēloties šo jūrmalciemu dzīvi paaudzēs, nojaust zvejas vīru raksturus un likteņus. Es arī gribēju fotografēt! Tāpēc meklēju ceļu uz fotoklubu "Gamma". Un patiesību sakot, pret putniem jau arī nekad neesmu bijis vienaldzīgs. Pamatskolā mēs ar draugu padzirdējām, ka universitātē ir īpaša ornitoloģijas laboratorija. No sava Teikas rajona aizbraucām uz centru un putnu pētniekus tiešām atradām. Un mums, tādiem puišeļiem, arī pastāstīja šo to par putnu novērošanu un migrāciju un aicināja kļūt par ornitologu talciniekiem. Vismaz tūkstoš putnu tajās vasarās arī apgredzenoju. Gadījās arī pašam noņemt kādu gredzenu.

Man patīk gan jūra, gan upes un mākoņi, bet noskaņu dabā rada putni. Lielie un mazie, gājputni un palicēji — katrs ar kaut ko savu ir īpašs. Nu kaut vai pupuķis, ko tautā sauc par bada dzeguzi. Tāds krāšņums mūsu visai atturīgajā dabas krāsu gammā! Vai man nekārojas to iegleznot krāsu fotogrāfijā? — Nu nē! Ja nu vienīgi kādam putnu atlantam vai dabas žurnālam, kur svarīgi redzēt, cik dzelteno, zeltaino, brūno un sārto nokrāsu īsti ir pupuķa goda tērpā. Bet visu nianšu bagātību atklāj tikai melnbaltā fotogrāfija. Es palieku pie tās.

Aina Rozeniece, kolēģe

dzejnieks IMANTS ZIEDONIS. 26.04.1993.

aktieris KĀRLIS SEBRIS. 08.02.1994.

Laikraksta "Latvijas Vēstnesis" galvenais redaktors OSKARS GERTS. 30.10.1997.

aktrise VERA SINGAJEVSKA (Singa). 23.04.1998.

aktieris EDUARDS PAVULS (Eidis)

literatūrzinātnieks, valodnieks KONSTANTINS KARULIS. 05.06.1996.

aktrise ELZA RADZIŅA. 15.10.1999.

rakstnieks MIERVALDIS BIRZE. 14.06.1997.