2007. gada 26. aprīļa stenogramma

 

Stenogramma – pēc Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas Sēžu zālē!

Godātie kolēģi! Sākam Saeimas 26.aprīļa sēdi.

Pirms ķeramies pie darba kārtības, mums ir iespēja šodien sveikt Saeimas sportistu Viktoru Ščerbatihu, četrkārtējo Eiropas čempionu svarcelšanā, ar jaunu uzvaru! Ziedus pasniedz deputāte Rībena. (Aplausi.)

Godātie kolēģi! Saeimas Prezidijs nav saņēmis nevienu priekšlikumu mainīt sēdes darba kārtību, tāpēc tūlīt sākam izskatīt šīsdienas sēdes darba kārtību.

Pirmo izskatām darba kārtības sadaļu “Prezidija ziņojumi”.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Dzelzceļa likumā” nodot Tautsaimniecības komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Agešina, Mirska, Urbanoviča, Ušakova un Vidavska iesniegto likumprojektu “Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” nodot visām Saeimas komisijām un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija.

Deputāts Valērijs Agešins ir pieteicies runāt “par”.

V.Agešins (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Labdien, cienījamie kolēģi! Frakcija “Saskaņas Centrs” ierosina izteikt Satversmes 105.pantu šādā redakcijā: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu un mājokli.”

Mūsuprāt, mājoklis ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka cilvēka labsajūtu valstī. Jābūt jūtamai valsts klātbūtnei un rūpēm par cilvēku. Un runa ir ne tikai par dzīvokļu piešķiršanu, bet arī par privātmāju, lētu municipālo mājokļu celtniecības stimulēšanu, palīdzību jaunajām ģimenēm un denacionalizēto māju iedzīvotājiem.

Šis Satversmes pants garantēs, ka arī denacionalizēto māju iedzīvotāju tiesības, kuras regulāri tiek pārkāptas, beidzot tiks ievērotas.

Lielākā daļa deputātu ir lieliski informēti par to, cik ārkārtīgi aktuāla ir šī problēma, jo Saeima to apspriež ne jau pirmo gadu. Denacionalizētajos namos joprojām dzīvo desmitiem tūkstošu ģimeņu. Šie iedzīvotāji nevarēja iegūt savā īpašumā mājokli privatizācijas kārtībā. Un kopš 2002.gada īres maksa denacionalizētajos namos atšķiras no pašvaldībām piederošo dzīvojamo telpu īres maksas. Turklāt saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu īres maksa denacionalizētajos namos no 2007.gada 1.janvāra ar normatīviem aktiem vairs netiek ierobežota. Starp citu, savā spriedumā Satversmes tiesa minēja valdības bezdarbību un Saeimas nevēlēšanos risināt šo problēmu. Un šodien mums ir iespēja kaut vai daļēji reabilitēt parlamentu attiecībā pret tiem desmitiem tūkstošu, kuri tika represēti pēc nekur citur pasaulē neredzētas pazīmes – pēc pagājušā gadsimta 90.gadu sākuma formāli ieņemama mājokļa piederības. Jau ir zināmi simtiem skandalozu stāstu par to, ka namīpašnieki, vēlēdamies tikt vaļā no “nevēlamiem” (pēdiņās) iedzīvotājiem, atslēdza tiem apkuri, kanalizāciju un ūdeni, apgrūtināja iespēju nokļūt pašiem savā dzīvoklī.

Līdz ar to es aicinu jūs, kolēģi, spert soli pretī desmitiem tūkstošu denacionalizēto namu iedzīvotāju vitālajām vajadzībām un nobalsot “par”.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta “Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” nodošanu komisijām! Lūdzu rezultātu! Par – 18, pret – 36, atturas – 18. Likumprojekts komisijām nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Plinera, Buhvalova, Buzajeva, Sokolovska, Mitrofanova un Kabanova iesniegto likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija.

Deputāts Valērijs Buhvalovs ir pieteicies runāt “par”.

V.Buhvalovs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie kolēģi! Izskatāmā likumprojekta būtība ir visai vienkārša – parādīt sabiedrībai, ka valsts ir ieinteresēta skolu izglītības sistēmas attīstībā. Galvenais nosacījums, lai atrisinātu šo problēmu, ir nodrošināt pedagogiem algu koeficienta 1,3 apmērā attiecībā pret vidējo algu sabiedriskajā sektorā. Šo attiecību nepieciešams nostiprināt likumā, lai atjaunotu taisnīgumu un mudinātu talantīgus jauniešus iestāties pedagoģijas augstskolās.

Kā jums zināms, Latvijā jau sešpadsmit gadus turpinās izglītības reforma. Tiek izstrādāti jauni standarti, programmas, mācību grāmatas. Tomēr galvenais nosacījums, lai reforma noritētu sekmīgi, netiek izpildīts – pedagogu alga ir pārāk zema. Jaunie standarti un programmas prasa no skolotājiem daudz kvalitatīvāku darbu. Izglītības un zinātnes ministrija cer, ka reforma būs sekmīga arī tad, ja saglabājas pašreizējais algu līmenis. Veltīgas cerības! Ja tiek paaugstinātas prasības attiecībā pret darba kvalitāti, tad būtu jāseko algu palielināšanai. Tādi ir efektīvas administrēšanas un pārvaldes likumi.

Gribētos vēlreiz parādīt jums pedagogu aicinājumu Saeimai (ar 6557 parakstiem!) – prasību saskaņot pedagogu algu ar dzīves līmeni. Šeit ir ietverti nepieciešamās pedagogu materiālās nodrošinātības aprēķini. Mēs visi vēlamies, lai mūsu bērni iegūtu kvalitatīvu skolas izglītību. Kāpēc valdošās partijas nevēlas saprast vienkāršu patiesību, ka tikai labi un kvalificēti pedagogi ir spējīgi labi apmācīt bērnus? Bet labi pedagogi nevēlas strādāt par tiem nieka grašiem, kurus šodien saņem skolotāji. Viņi aiziet un aizies uz citām sfērām, pirmām kārtām uz komercijas kompānijām, vai brauks strādāt uz ārzemēm. Valdošo partiju solījumi ievērojami pacelt skolotājiem algas 2010.gadā – tā ir milzīga stratēģiska kļūda. Skolu pedagoģiskie kolektīvi ātri noveco, jaunieši neiet strādāt uz skolām, nav iespējams izdzīvot par skolotāja algu. Jau tagad ir novērojams skolotāju deficīts, un tas vēl pieaugs. Paaugstinātās stipendijas šeit nepalīdzēs, jo pēc augstskolas absolvēšanas būs jādzīvo uz nabadzības robežas. Skolotājiem taču ir ne tikai jāģērbjas, bet arī jāpērk grāmatas, jāapmeklē teātri un muzeji, jāceļo. Izlabot negatīvo stāvokli varēs tikai tad, ja tiks pieņemts Izglītības likuma grozījums, ka pedagogu alga būs ar koeficientu 1,3 piesaistīta vidējai algai sabiedriskajā sektorā.

Aicinu atbalstīt mūsu ierosinātos likuma grozījumus.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 321/Lp9, nodošanu komisijai! Lūdzu rezultātu! Par – 31, pret – 4, atturas – 37. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Āboltiņas, Latkovska, Zaķa, Šadurska un Mūrnieces iesniegto likumprojektu “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija.

Deputāte Solvita Āboltiņa ir pieteikusies runāt “par”.

S.Āboltiņa (frakcija “Jaunais laiks”).

Labrīt, cienījamie kolēģi!

Jau kopš neatkarības atgūšanas gan sabiedrība, gan politiķi ļoti aktīvi diskutē par nepieciešamību ieviest īpašuma sākumdeklarācijas jeb tā sauktās nulles deklarācijas. Šo garo diskusiju rezultāts ir tas, ka eksperti ne vienu reizi vien ir norādījuši, ka nulles deklarācijas vienas pašas par sevi nedos gaidīto efektu nelegāli iegūtu līdzekļu apkarošanā. Tikpat būtiska sastāvdaļa, lai mēs reāli runātu par cīņu pret korupciju šajā jomā, ir tā saucamā legālā prezumpcija jeb pierādījumu nastas pārnešana. Tas nozīmē, ka atsevišķos gadījumos procesuālais līdzeklis – pierādīšanas pienākums – tiek pārnests uz pretējo pusi. Konkrētajā likumprojektā personai ir pienākums šaubu gadījumā pierādīt, ka īpašums ir iegūts likumīgi.

Šīs normas pretinieki parasti legālo prezumpciju pretnostata nevainīguma prezumpcijai. Taču tas ir maldīgi izplatīts uzskats, jo legālās prezumpcijas gadījumā personai rodas pienākums līdzdarboties ar valsti, lai valsts galarezultātā varētu pierādīt un konstatēt, vai noticis sodāms nodarījums un vai persona ir vainojama šajā nodarījumā. Savukārt vainas pierādīšana jebkurā situācijā gulsies uz valsti.

Legālās prezumpcijas ieviešanas skeptiķi bieži vien atsaucas arī it kā uz pretrunu ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa savos spriedumos ne reizi vien (piemēram, “Telfners pret Austriju”, “Filips pret Apvienoto Karalisti” un citos) ir atzinusi, ka legālā prezumpcija ir ne vien tiesiska, bet arī pieļaujama.

Es esmu pārliecināta, ka Latvija ir starp tām valstīm, kur plašāks nekā jau pašreiz Kriminālprocesa likumā esošais legālās prezumpcijas principa regulējums ir ieviešams. To ne reizi vien ir atbalstījuši arī tiesībsargājošo iestāžu speciālisti, bet dīvaina šajā situācijā ir bijusi politiķu rīcība.

Jau 1998.gadā, izstrādājot koncepciju par nelegāli iegūtu līdzekļu apkarošanu, tika noteikts, ka šā principa ieviešana ir nepieciešama. 2001.gadā, kad premjers bija Andris Bērziņš, tika uzdots izstrādāt šo principu, lai to ieviestu Kriminālprocesa likumā. Arī Kalvīša valdība atbalstīja šā principa ieviešanu likumā, un kopā ar paketi, kura tika izstrādāta, lai ieviestu nulles deklarācijas, šāds likumprojekts tika sagatavots, taču dīvainā kārtā šis likumprojekts iepriekšējās Saeimas pilnvaru laikā līdz deputātiem no valdības tā arī nenonāca.

Šo likumprojektu jau iepriekšējā Saeimā virzīja frakcija “Jaunais laiks”, un deputāti ļoti lielā vienprātībā atbalstīja šā likumprojekta nodošanu Juridiskajai komisijai, taču, kā jau tas bieži gadās, šis likumprojekts Juridiskās komisijas atvilktnītē tā arī nogulēja līdz 8.Saeimas pilnvaru beigām un nesagaidīja pat savu nulles lasījumu.

Arī šodien ir tāda dīvaina situācija. Valdība ir iesniegusi mums likumprojektu par sākumdeklarēšanos, un, kā jau es teicu, speciālisti ir norādījuši, ka viens pats šis likums neko nedod un neatrisina, tomēr dīvainā kārtā legālās prezumpcijas princips un labojumi ar to saistītajos likumos netiek virzīti uz parlamentu.

Tātad es aicinu jūs šoreiz domāt par to, ka šī problēma mūsu valstī tiešām ir reāla, un atbalstīt šo likumprojektu. Mēs varam sākt diskusiju par to, cik plaši ir piemērojams legālās prezumpcijas princips, apsvērt, vai tas neapdraud kādas mūsu brīvības vai tiesības, bet katrā ziņā vajadzētu vismaz sākt šīs debates, lai šo likumprojektu “nenoraktu” atvilktnē vai vienkārši populistiski nenoraidītu tā virzīšanu uz komisiju.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru 322/Lp9 nodošanu komisijai! Lūdzu rezultātu! Par – 22, pret – 32, atturas – 17. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Āboltiņas, Latkovska, Zaķa, Šadurska un Mūrnieces iesniegto likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru 323/Lp9 nodošanu komisijai! Lūdzu rezultātu! Par – 22, pret – 36, atturas – 15. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Krājaizdevu sabiedrību likumā” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi pret Prezidija ierosināto atzinumu? Nav. Lēmums pieņemts. Paldies.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums Krimināllikumā” nodot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti Prezidija atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Iedzīvotāju reģistra likumā” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likumā” nodot Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un Tautsaimniecības komisijai un noteikt, ka Tautsaimniecības komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti Prezidija atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Vides aizsardzības likumā” nodot Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti Prezidija atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā” nodot Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti Prezidija atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanas likums” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti Prezidija atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”” nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti Prezidija atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums Kredītiestāžu likumā” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputāti piekrīt Saeimas Prezidija atzinumam? Deputāti Prezidija atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums likumā “Par nodokļiem un nodevām”” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Deputāti Saeimas Prezidija atzinumam piekrīt. Lēmums pieņemts.

Tagad mēs izskatīsim nākamo sadaļu par amatpersonu ievēlēšanu, apstiprināšanu, iecelšanu vai atbrīvošanu.

Juridiskā komisija ir sagatavojusi lēmuma projektu “Par Guntas Višņakovas atbrīvošanu no Augstākās tiesas tiesneša amata”.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Saeimas Juridiskā komisija ir saņēmusi Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna vēstuli, kurā viņš lūdz atbrīvot Guntu Višņakovu no Augstākās tiesas tiesneša amata ar 2007.gada 30.aprīli veselības stāvokļa dēļ.

Pievienotajos dokumentos ir redzams arī senatores iesniegums, kurā viņa lūdz atbrīvot viņu no Augstākās tiesas tiesneša amata.

Juridiskā komisija atbalstīja šo lēmuma projektu – atbrīvot Guntu Višņakovu no Augstākās tiesas tiesneša amata veselības stāvokļa dēļ.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par lēmuma projekta ar reģistrācijas numuru 130/Lm9 pieņemšanu! Lūdzu rezultātu! Par – 74, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības jautājumu. Pieprasījumu komisija ir izdarījusi savu darbu un sagatavojusi atzinumu par deputātu pieprasījumu.

Pieprasījumu komisijas vārdā – deputāts Augusts Brigmanis.

A.Brigmanis (ZZS frakcija).

Labrīt, godājamie kolēģi! Minētais pieprasījums tika izskatīts mūsu komisijā un ar absolūtu balsu vairākumu ir noraidīts.

Sēdes vadītājs.

Debatēs neviens nav pieteicies. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par deputātu Zaķa, Latkovska, Kalnietes, Circenes, Ziedones-Kantānes, Repšes, Bendrātes, Šadurska, Reira un Kariņa pieprasījumu Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim! Lūdzu rezultātu! Par – 22, pret – 47, atturas – 8. Pieprasījums noraidīts.

Tātad mēs pārejam pie sadaļas “Likumprojektu izskatīšana”.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Par Rēzeknes Augstskolas Satversmi”. Otrais lasījums.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā – deputāts Jānis Dukšinskis.

J.Dukšinskis (LPP/LC frakcija).

Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Aicinu jūs strādāt ar dokumentu, kura reģistrācijas numurs ir 250/Lp9, – ar likumprojektu “Par Rēzeknes Augstskolas Satversmi”.

Tā kā priekšlikumi šim likumprojektam nav saņemti un šis ir otrais lasījums, turklāt likumprojekts ir atzīts par steidzamu, lūdzu nobalsot par šo likumprojektu tā galīgajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 250/Lp9, pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 72, pret un atturas – nav. Likums pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Satversmi”. Otrais lasījums. Likumprojekts atzīts par steidzamu.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā – deputāts Jānis Dukšinskis. Lūdzu!

J.Dukšinskis (LPP/LC frakcija).

Cienījamie deputāti! Aicinu strādāt ar likumprojektu, kura reģistrācijas numurs ir 239/Lp9, – “Par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Satversmi”.

Priekšlikumi nav saņemti. Aicinu balsot par likumprojekta pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā, jo likumprojekts tika atzīts par steidzamu.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 239/Lp9, pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 75, pret un atturas – nav. Likums pieņemts.

J.Dukšinskis.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Izskatīsim likumprojektu “Grozījums Reģionālās attīstības likumā”. Trešais lasījums.

Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā – deputāts Ingmārs Līdaka.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Labdien, cienījamie deputāti! Tātad šis ir trešais lasījums likumprojektam “Grozījums Reģionālās attīstības likumā”, kas ir spēkā kā Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr.36. Šis likumprojekts nosaka Nacionālās reģionālās attīstības padomes izveidošanas kārtību un sastāvu, kā arī tās funkcijas. Saņemti ir divi priekšlikumi.

1. – reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministra Aigara Štokenberga priekšlikums. Atbildīgā komisija priekšlikumu atbalstīja daļēji, iekļaujot 2. – atbildīgās komisijas priekšlikumā, kurš tika atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam par 1. un 2.priekšlikumu.

I.Līdaka.

Paldies.

Līdz ar to aicinu atbalstīt trešajā, galīgajā, lasījumā šo likumprojektu.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 166/Lp9, pieņemšanu trešajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 61, pret – nav, atturas – 11. Likums pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Par Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam”. Otrais lasījums.

Ārlietu komisijas vārdā – deputāts Andris Bērziņš no Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcijas.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Strādāsim ar likumprojektu, kura reģistrācijas numurs ir 202/Lp9. Nekas pēc pirmā lasījuma nav mainījies. Priekšlikumi nav saņemti. Aicinu atbalstīt likumprojektu otrajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 202/Lp9, pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 64, pret – nav, atturas – 3. Likums pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījums Aizturēto personu turēšanas kārtības likumā”. Trešais lasījums.

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vārdā – deputāts Juris Dalbiņš.

J.Dalbiņš (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija ir likumprojekta trešajam lasījumam saņēmusi divus priekšlikumus, un tie ir izskatīti komisijas sēdē.

1.priekšlikums – Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikums. Atbildīgā komisija to savā sēdē neatbalstīja. Lūdzu izšķirt jautājumu balsojot.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Boriss Cilevičs.

B.Cilevičs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Ar visu cieņu pret Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju man tomēr šķiet, ka komisija pietiekami neiedziļinājās šajā jautājumā. Latvijai ir zināmas starptautiskas saistības arī šajā ziņā, un mēs tātad nedrīkstam pieņemt normas, kas varētu būt pretrunā ar šīm saistībām.

Es gribu atgādināt, ka, iestājoties Eiropas Padomē, Latvija ratificēja Eiropas Konvenciju par spīdzināšanas, antihumānas un personu pazemojošas izturēšanās vai soda novēršanu. Saskaņā ar konvencijas 1.pantu tiek nodibināta Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai. Komitejā strādā eksperti no visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, tātad tur ir pārstāvēta arī Latvija, un komitejas galvenais uzdevums ir pārbaudīt situāciju brīvības atņemšanas vietās, turklāt visās.

Saskaņā ar konvencijas 2.pantu katrai pusei ir jāatļauj komitejai apmeklēt jebkuru attiecīgās puses jurisdikcijā esošu vietu, kur atrodas personas, kurām valsts varas iestāde ir atņēmusi brīvību. Tas attiecas ne tikai uz tām vietām, kur atrodas apcietinātās personas, bet arī uz tām, kur tiek turētas aizturētās.

Saskaņā ar konvencijas 8.pantu komitejai ir jāpaziņo attiecīgās puses valdībai par tās nodomu veikt apmeklējumu, un pēc šāda paziņojuma tā jebkurā laikā var apmeklēt jebkuru no 2.pantā minētajām vietām.

Taču šeit rodas, es teiktu, tāda tehniskas dabas pretruna ar to formulējumu, ko piedāvā atbildīgā komisija, un tieši tāpēc Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ierosina drusciņ mainīt šo redakciju. Jo faktiski praksē notiek tā, ka komiteja kādu pusgadu pirms vizītes atsūta paziņojumu par vēlmi apmeklēt dažādas ieslodzīto vai aizturēto personu vai nelegālo imigrantu uzturēšanās vietas, un tad vizītes laikā (kura ir diezgan īsa – trīs četras dienas), protams, nekāda papildu saskaņošana vairs nenotiek. Un tātad, ja burtiski tulkojam šo piedāvāto normu – “iepriekš informē attiecīgās policijas struktūrvienības vadību” –, tad formāli tā ir pretrunā ar mūsu saistībām, kuras esam uzņēmušies saskaņā ar minēto konvenciju.

Tāpēc es aicinu jūs atbalstīt Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikumu, lai nevienam nebūtu nekādu šaubu, ka mēs esam gatavi visā pilnībā pildīt savas saistības pret Eiropas Padomi, kuras esam uzņēmušies cilvēktiesību jomā.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai ir kas piebilstams komisijas vārdā? Lūdzu!

J.Dalbiņš.

Cienījamie kolēģi! Izskatot šo jautājumu, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija nekādā ziņā nebalstījās uz to, ka būtu kādas pretenzijas pret to, ka Eiropas Komisijai būtu iespējas pārbaudīt. Nekādā gadījumā nedrīkst liegt šīs tiesības. Mūsu komisijas rīcībā esošie iesniegumu materiāli radīja komisijai pārliecību, ka šādas problēmas nevar rasties. Tāpēc es jau pirms brīža aicināju jūs izšķirt šo jautājumu balsojot.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 1.priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 73, pret un atturas – nav. Tātad 1.priekšlikums ir atbalstīts.

J.Dalbiņš.

2. – deputāta Borisa Cileviča priekšlikums. Komisija to neatbalstīja.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Boriss Cilevičs.

B.Cilevičs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Es gribu atsaukt šo priekšlikumu, jo tas būtībā ir identisks 1.priekšlikumam. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Deputāts 2.priekšlikumu atsauc. Tātad tas vairs nav balsojams.

J.Dalbiņš.

Līdz ar to visi iesniegtie priekšlikumi ir izskatīti. Komisijas vārdā aicinu atbalstīt likumprojektu trešajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru 231/Lp9 pieņemšanu! Lūdzu rezultātu! Par – 73, pret un atturas – nav. Likums pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījumi likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”” .Trešais lasījums.

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vārdā – deputāts Juris Dalbiņš.

J.Dalbiņš (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Kolēģi! Komisija likumprojekta “Grozījumi likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”” trešajam lasījumam ir saņēmusi četrus priekšlikumus.

1.priekšlikumu iesniegusi politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija. Komisija šo priekšlikumu neatbalstīja.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Valērijs Buhvalovs.

V.Buhvalovs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi! Apspriežamā likuma 9.panta ceturtā daļa noteic, ka pašvaldība var izdot saistošus noteikumus par sapulču, gājienu un piketu rīkošanas kārtību un norisi atsevišķās vietās.

PCTVL frakcija piedāvāja gan šā likumprojekta otrajam lasījumam, gan arī šobrīd piedāvā precizēt šo normu. Ja šīs tiesības tiks izmantotas, lai paplašinātu likumā nostiprinātās tiesības uz miermīlīgu sapulču organizēšanu, tad nekādi iebildumi neradīsies. Pretējā gadījumā rodas pretruna ar Satversmes 116.pantu, kurā noteikts, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 103.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Un tas notiek tikai likuma, nevis atsevišķos pašvaldību ierēdņu lēmumos vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzētajos gadījumos.

Savā 2000.gada 7.janvāra spriedumā Lietuvas Republikas konstitucionālā tiesa, izskatot līdzīgu jautājumu par to, vai pašvaldību tiesības noteikt pastāvīgas vietas pilsoņu organizētajiem pasākumiem atbilst Lietuvas Republikas Konstitūcijai, paskaidroja, ka gadījumā, ja šādas vietas ir noteiktas, tad pasākuma organizatoriem ir tiesības izvēlēties vai nu šo pastāvīgo pašvaldības noteikto vietu un tikai informēt par to atbildīgās institūcijas, vai arī izvēlēties pasākuma vietu pēc sava ieskata un šajā gadījumā pašvaldībai iesniegt rakstisku pieteikumu.

Savā spriedumā Lietuvas konstitucionālā tiesa paskaidroja, ka šādu pastāvīgu vietu noteikšana paredz arī atbilstošu – vienkāršotu – pasākuma rīkošanas procedūru, kad tikai informē par pasākumu, atšķirībā no parastās procedūras, kad pasākuma rīkošanai jāsaņem atļauja.

Tātad Lietuvas konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka Lietuvas pašvaldībām ir tiesības kādā teritorijā izveidot sava veida Londonas Haidparku, kur ikviens cilvēks jebkurā brīdī var uzstāties ar publisku runu bez jebkāda pieteikuma, bet tā ir atteikusi pašvaldībām tiesības rīkot savā teritorijā sava veida nelielu koncentrācijas nometni, kur bez barakas uzrauga atļaujas pat nošķaudīties nevar.

Balstoties uz iepriekš minēto argumentāciju, arī Latvijas likumdošanā vajadzētu paredzēt vienkāršotu pasākumu pieteikšanas procedūru gadījumos, ja pašvaldības ir pieņēmušas saistošus noteikumus par sapulču, gājienu un piketu rīkošanas kārtību atsevišķās vietās. Tātad mēs piedāvājam papildināt šo normu ar teikumu: “Ar šiem noteikumiem nevar tikt ierobežotas Latvijas Republikas Satversmē un šajā likumā garantētās personas tiesības uz miermīlīgu sapulču brīvību.”

Ja šis mūsu priekšlikums tiks noraidīts, tad saglabāsies iespēja, ka pašvaldības varēs traktēt likumu tādā veidā, ka tām ir dotas pilnvaras ierobežot tiesības uz sapulču brīvību noteiktajās vietās. Šāda viegli prognozējama antikonstitucionāla darbība novedīs pie prasības iesniegšanas Satversmes tiesā ar jau iepriekš paredzamiem rezultātiem.

Tāpēc, nospraužot sev mērķi – ieekonomēt valsts līdzekļus un izvairīties no neizbēgamiem skandāliem –, es piedāvāju atbalstīt mūsu frakcijas priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Minētais priekšlikums nav vis kāda precizēšana, bet gan absolūta liekvārdība un tukša runāšana, it kā katram jau nebūtu skaidrs, ka valsts pamatlikums ir Satversme, it kā nebūtu skaidrs, kas ir likumi un kas ir saistošie noteikumi. Tā ka šādu tukšvārdību šad un tad tiešām nākas dzirdēt.

Saistošie noteikumi nekādā gadījumā nekad un nekur neskar nekādas tiesības. Saistošie noteikumi vienkārši norāda vietu, laiku un citus tehniskus parametrus, un neko vairāk. Tikai žēl, ka ir jātērē laiks šādu tukšu priekšlikumu izskatīšanai.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā deputāts Juris Dalbiņš vēlas ko piebilst? Lūdzu!

J.Dalbiņš.

Cienījamie kolēģi! Ja mēs lasām precīzi šo iesniegto priekšlikumu, tad tas skan šādi: “Ar šiem noteikumiem nevar tikt ierobežota Latvijas Republikas Satversme un šajā likumā garantētās personu tiesības un miermīlīgo sapulču brīvības.” Tā ir balta patiesība, ka ar noteikumiem nevar ierobežot Satversmē noteiktās tiesības, tāpēc nav nepieciešams vēlreiz kaut kur kaut kādā veidā to atgādināt likuma pantā.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 1. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 15, pret – 56, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Dalbiņš.

2. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Dalbiņš.

3. – Saeimas Juridiskā biroja priekšlikums. Komisija priekšlikumu ir atbalstījusi un iekļāvusi savā – 4.priekšlikumā. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumiem par 3. un 4.priekšlikumu. (No zāles dep. V.Buzajevs: “Es pieteicos debatēs!” Dep. J.Dobelis: “Esi mierīgs!”)

Vai deputāts Vladimirs Buzajevs ir pieteicies debatēs? Man ir jānoskaidro, par kuru jautājumu jūs gribat runāt. Par 3. vai par 4.priekšlikumu? (Buzajevs no zāles skaidro.) Jā, par 3. un par 4.priekšlikumu debatēs Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi! Juridiskā biroja 3.priekšlikums un pilnībā ar to saskanošais atbildīgās komisijas 4.priekšlikums neapšaubāmi maina likumprojekta būtību. Pati šā likumprojekta rašanās ir saistīta ar Satversmes tiesas spriedumu – atzīt likumu par sapulcēm par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmei un daļēji par spēkā neesošu no 2007.gada 1.jūnija.

Teikto var attiecināt arī uz pieteikumu izskatīšanas termiņiem (citēju): “Atzīt likuma 15.panta ceturtās daļas vārdus “ne agrāk kā desmit dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma” par neatbilstošiem Satversmei un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža.” Citāta beigas.

Likumprojektā šo normu pārsvarā regulē 16.panta otrā daļa. Šā panta redakcija, kas tika pieņemta pirmajā lasījumā, ļāva pašvaldībām pieņemt negatīvu lēmumu attiecībā uz šo pieteikumu triju dienu laikā kopš tā iesniegšanas brīža.

Dāmas un kungi! Šī norma, kas paredz trīs dienas pieteikumu izskatīšanai, bija spēkā Latvijas teritorijā no 1989.gada 21.augusta līdz 2005.gada 23.novembrim, tātad sešpadsmit gadus. Tās izsvītrošana kļuva par galveno motīvu, lai vērstos Satversmes tiesā. Norma absolūti taisnīgi tika atjaunota apspriežamajā likumprojektā, ko sagatavoja speciāla darba grupa, kurā bija ne tikai speciālisti cilvēktiesību jomā, bet arī pašvaldību pārstāvji. Neviens neiebilda pret to, ka tiktu atjaunots pašvaldības pienākums izskatīt pieteikumu triju dienu laikā. Par šo normu ar pārliecinošu balsu vairākumu trīs reizes nobalsoja arī Saeima. Un tagad nav saprotams, kāpēc Saeimas Juridiskais birojs ierosināja izsvītrot šo normu un atbildīgā komisija šo priekšlikumu atbalstīja.

Saskaņā ar to redakciju, kādā likumprojekts bija pieņemts otrajā lasījumā, pieteikuma iesniedzējam, ja viņš to iesniedza desmit vai vairākas dienas pirms pasākuma, bija laiks, lai to pasākumu sagatavotu pārliecībā, ka pašvaldība trīs dienas pēc pieteikuma iesniegšanas jau nespēs viņam atteikt. Pat tad, ja pieteikums tika iesniegts pirms sešām dienām, pieteicēja rīcībā palika trīs dienas, lai līdz ieplānotā pasākuma sākumam varētu paspēt atteikumu pārsūdzēt tiesā. Ja apspriežamais grozījums tiks pieņemts, situācija būtiski mainīsies, jo tad pašvaldībai būs tiesības novilcināt jebkura pieteikuma izskatīšanu – pat tad, ja tas iesniegts mēnesi pirms pasākuma, – līdz pat brīdim, kad līdz pasākuma sākumam nepaliks piecas dienas, bet pēc tam atteikt – atteikt arī nepamatoti –, lai maksimāli samazinātu tāda pasākuma dalībnieku skaitu, kas ir nevēlams šīs pašvaldības vadībai. Toties pieteikumam, kas iesniegts deviņas dienas pirms pasākuma, varēs dot atteikumu pat sešas stundas pirms pasākuma sākuma – bez jebkādām pašvaldībai nepatīkamām sekām. Tādas normas nebija pat pirmskara Latvijā, kur šis termiņš tomēr bija 12 stundas – tātad divas reizes ilgāks.

Cienījamie kolēģi deputāti! Derētu atzīmēt, ka likumā jau tagad ir iestrādāta norma, kas ļauj jebkurā brīdī atteikt pieteicējam, ja tiesībsargājošās institūcijas konstatē negaidīti parādījušos draudus sabiedriskajai drošībai. Pret šo normu mēs neiebildām, bet iebildām pret to, ka likums dotu pašvaldībai iespēju izjaukt jebkuras tai nepieņemamas sapulces. Ja apspriežamais grozījums tomēr tiks pieņemts, likums nonāks vēl lielākā pretrunā ar Satversmi, nekā tas likuma variants, kuru atcēla Satversmes tiesa. Mēs esam gatavi šādā gadījumā vērsties pie Valsts prezidentes…

Sēdes vadītājs.

Piecas minūtes ir pagājušas.

V.Buzajevs.

Es tūlīt pabeigšu. (No zāles: “Ātrāk! Lai dzīvo revolūcija!” Dep. J.Dobelis: “Volodja!”)

Mēs esam gatavi tad vērsties pie Valsts prezidentes ar lūgumu neizsludināt likumu, kā arī esam gatavi nosūtīt jaunu pieteikumu Satversmes tiesai.

Aicinu noraidīt priekšlikumu Nr.3 un Nr.4.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā ir kas piebilstams?

Vārds deputātam Jurim Dalbiņam.

J.Dalbiņš.

Cienījamie kolēģi! Komisija, apspriežot šo priekšlikumu kopīgi ar Saeimas Juridisko biroju, precīzi izdiskutēja šo jautājumu, ņēma talkā arī matemātiku, precīzi izskaitļojot iespējamos variantus, un nonāca pie secinājuma, ka komisijas sagatavotais priekšlikums ir vispieņemamākais, jo pretējā gadījumā tie, kuri vēlētos iesniegt savus pieteikumus par kādām šādām aktivitātēm, kad būtu varbūt nepieciešams uz kādu notikumu valstī ļoti strauji reaģēt ar piketu, gājienu vai sapulci, tiktu kavēti to izdarīt likumīgā veidā.

Lūdzu atbalstīt atbildīgās komisijas priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, balsosim par 4. – atbildīgās komisijas atbalstīto priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 58, pret – 13, atturas – 1. Priekšlikums atbalstīts.

J.Dalbiņš.

Līdz ar to visi iesniegtie priekšlikumi ir izskatīti. Komisijas vārdā lūdzu atbalstīt likumprojektu trešajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 252/Lp9, pieņemšanu trešajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 59, pret – 5, atturas – 11. Likums pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā”. Trešais lasījums.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vārdā – deputāts Gunārs Laicāns.

G.Laicāns (TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Izskatīsim dokumentu Nr.827.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija likumprojekta “Grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā” trešajam lasījumam ir saņēmusi deviņus priekšlikumus.

1. – politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas priekšlikums. Nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Jakovs Pliners.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Izskatot otrajā lasījumā analoģiskus priekšlikumus par to, lai ļautu Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās, mēs daudzkārt pieminējām Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas un tās pašas Asamblejas Vietējo un reģionālo varas institūciju kongresa, Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību, EDSO Parlamentārās Asamblejas un EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja, ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas un ANO Cilvēktiesību komitejas rekomendācijas, bet acīm redzami pūlējāmies velti: Saeimas Prezidijs pat ieviesa sava veida cenzūru attiecībā uz visām šīm rekomendācijām, atteikdamies izplatīt to tekstu deputātu vidū. Patiesi – lielas zināšanas noved pie lielām skumjām.

Tomēr atgādināšu jums vēl vienu rekomendāciju, kuru Latvijai deva Eiropas Parlaments, kad tā iestājās Eiropas Savienībā. Eiropas Parlaments ieteica Latvijas varas pārstāvjiem piešķirt nepilsoņiem, kuri ilgu laiku ir dzīvojuši Latvijā, iespēju piedalīties vietējo pašvaldību vēlēšanās.

Dāmas un kungi! Saprazdama to, ka dialogs ar kurlajiem ir bezjēdzīgs, PCTVL sāka vākt iedzīvotāju parakstus petīcijai Eiropas Parlamentam. Tai ir sekojošs saturs: petīcija “Latvijas nepilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās”. Mēs uzskatām, ka situācija Latvijā, kur nepilsoņiem nav tiesību piedalīties pašvaldību vēlēšanās, rada demokrātijas ilgtermiņa deficītu un apliecina demokrātijas principa pārkāpumu. Demokrātijas princips ir Eiropas Savienības pamatprincips, kurš nostiprināts Līguma par Eiropas Savienību 6.panta pirmajā daļā. Ja pastāv droša varbūtība, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt šo principu, pret to var uzsākt Līguma par Eiropas Savienību 7.pantā paredzēto procedūru.

Mēs lūdzam Lūgumrakstu komiteju veikt iepriekšēju izmeklēšanu sadarbībā ar citām Eiropas Parlamenta komitejām un ieteikt Latvijas varas iestādēm ļaut nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Es jums nolasīšu Līguma par Eiropas Savienību 6.panta pirmajā daļā rakstīto. Citēju: “Savienība pamatojas uz brīvības, demokrātijas principiem, cilvēktiesību un pamatbrīvību cieņas principiem, kā arī tiesību virsvadības principiem, kas ir kopēji visām dalībvalstīm.” Citāta beigas.

Es jums arī paskaidrošu, kāds ir līguma 7.panta saturs. Šis pants apraksta procedūru, kādā no Eiropas Savienības izslēdzama tāda valsts, kura nevēlas ieklausīties Eiropas Parlamenta rekomendācijās, nevēlas ievērot cilvēktiesību normas. Šis pants tika izdomāts speciāli Haideram no Austrijas, bet tas ir absolūti noderīgs arī Kalvītim no Latvijas.

Lēmumu par Eiropas Savienības attīrīšanu no rasisma lipīgajiem perēkļiem pieņēma Eiropas Parlaments ar divu trešdaļu balsu vairākumu.

Mēs aicinām visus deputātus un citas personas, kuras atzīst nepilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, ar saviem parakstiem atbalstīt šo petīciju. To var izdarīt tuvākajā pārtraukumā, tūlīt pēc negatīvā balsojuma sakarā ar mūsu priekšlikumu. Parakstīšana notiek PCTVL frakcijas telpās – 413.kabinetā.

Godmaņa kungs un Šlesera kungs galu galā pieļāva iespēju nepilsoņiem balsot. Lūdzu, nevis vārdos, bet darbos pierādiet to, ka jūs arī esat par demokrātiju!

Paldies jums par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Andris Bērziņš no Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcijas.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Priekšlikumi, kurus PCTVL frakcija piedāvā, tas ir, pirmais un otrais priekšlikums, faktiski ir priekšlikumi dot Latvijas nepilsoņiem aktīvās vēlēšanu tiesības.

Informācijas labad pateikšu, ka Latvijā šodien ir 81 procents pilsoņu un 19 procenti nepilsoņu.

Savukārt Eiropas Savienības pieredze un prakse rāda, ka Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kuri tāda vai citāda iemesla dēļ pārceļas uz dzīvi kādā citā Eiropas Savienības valstī, nevis savā mītnes zemē, ir vienīgi pasīvās vēlēšanu tiesības.

Es gribu Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcijas vārdā pateikt, ka mēs esam uzsākuši diskusiju par to, vai Latvijas nepilsoņiem, kaut arī viņiem ir visas tiesības naturalizēties un kļūt par Latvijas pilsoņiem, ir tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, tas nozīmē – lietot pasīvās vēlēšanu tiesības. Mēs par šo jautājumu diskutējām un esam izšķīrušies par to, ka šo jautājumu var izlemt tikai un vienīgi pilsoņu referendumā.

Pie šādas pozīcijas mēs pieturēsimies. Un tāpēc mēs balsojumā par 1. un 2.priekšlikumu – PCTVL frakcijas priekšlikumu – nepiedalīsimies.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija balsojumā piedalīsies un noteikti balsos “pret”. Tā nu tas ir!

Pirmām kārtām jāteic, ka pats priekšlikums ir viena “putra”, kurā ir saliktas kopā trīs dažādas kategorijas. Īpaši interesanta ir šī kategorija – persona, “kura pastāvīgi ir nodzīvojusi Latvijā ne mazāk kā trīs gadus”. Tas nozīmē – jebkurš Krievijas pilsonis, kas šeit dzīvo, vēlētu, piemēram, Latvijas Republikas galvaspilsētas domi, tātad arī iespējamo domes priekšsēdētāju. Nu iedomājieties, ka Jānim Birkam būtu par savu atrašanos mēra krēslā jāpateicas kādam Krievijas pilsonim!…

Tālāk. Runāsim par citu jautājumu – par tiem pašiem nepilsoņiem. Ko jūs par viņiem tā satraucaties? Viņu bija gandrīz miljons neatkarības atjaunošanas sākumā. Šodien viņu ir aptuveni 380  tūkstošu. Lielākā daļa, vairāk nekā 200 tūkstošu, nekad nekļūs par pilsoņiem, jo viņi neko nesaprot no tā, kas Latvijā notiek. Viņi “čupojas” tur, kur viņiem tas ir nepieciešams, un lai viņi uz turieni iet! Jūs 9.maijā daudzus no viņiem redzēsiet turpat Pārdaugavā. Lieciet viņiem svētu mieru! Lai viņi lieto to, ko viņi ir lietojuši gadu desmitiem, lai mierīgi dzied un mierīgi dzīvo savu dzīvi! Diemžēl viņi ir nelikumīgi šeit iebraukuši, bet tas ir cits jautājums.

Tātad – ko jūs par tādiem uztraucaties?! Kādas tiesības jūs viņiem gribat dot?

Tālāk. Atlikušie – kādi 180 tūkstoši apmēram… Daļa no viņiem vienkārši aizbrauks prom no Latvijas. Kā jūs redzat, tādu ir arvien vairāk. Viena daļa, ne sevišķi liela, centīsies naturalizēties. Pateicoties apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK izvirzīto ministru centieniem, šī naturalizācija ir strauji samazinājusies, un pareizi vien ir. Un, es domāju, tā tam ir jāturpinās. Kļūt par Latvijas Republikas pilsoni ir liels gods! Tas nav nekas tāds, ko var tik vienkārši – atnākt, paplivināt rokas un kļūt par pilsoni.

Vakar jūs televīzijas raidījumā redzējāt iespējamos pilsoņus, kuri nebija spējīgi latviski pateikt pat trīs teikumus. Kam tādi pilsoņi ir vajadzīgi?

Tā ka to, lūk, vajadzētu atcerēties un mierīgi ar šiem nepilsoņiem runāt un teikt viņiem patiesību, skaidru patiesību, un nesolīt te viņiem kaut kādas tiesības! Ko jūs viņiem gribat piedāvāt? Vēlēšanu tiesības Latvijas Republikas galvaspilsētā? Lai viņi nopelna šīs tiesības!

Tā ka es nezinu… Un, galvenais, vienā pantā saliek kopā trīs tik dažādas kategorijas… Atkārtoju vēl vienu reizi: izbeigsim reiz šitos jocīgos jautājumus par Latvijas Republikā dzīvojošo nepilsoņu vēlēšanu tiesībām, un nebaidiet mani ne ar Eiropu, ne ar Āziju, ne ar Āfriku (No zāles: “Austrāliju!”), ne ar vēl kaut ko citu! (Izsaucieni no zāles.) Desmitiem gadu šos jautājumus cilā… Francija ne tikai nav ratificējusi, bet nav pat parakstījusi Minoritāšu aizsardzības konvenciju, un nekādas vainas nav! Un tur taču vēsā mierā melnie, baltie, dzeltenie zili zaļi dzīvo un visi runā franču valodā. (No zāles: “Sarkani!”)

Jā, jā, arī daži “sarkanie” tur ir… Tiešām ir. Lūk, tā!

Tā ka lieciet tos nepilsoņus mierā! Jā, jums tas ir vajadzīgs kā politisks ierocis pirms kārtējām cīņām… Jā, tas ir saprotams, tā ir opozīcijas sūtība.

Taču, es domāju, šīs pašvaldību vēlēšanas, kas būs pēc diviem gadiem, būs pēdējās, kurās kāds nopietni runās par šīm nepilsoņu iespējām. Pēc tam šis jautājums lēnām un mierīgi “nogrims”, un vairs par šo jautājumu nebūs jārunā.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es nenāktu tribīnē runāt par šo jautājumu, ja tā būtu tikai politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas nostādne, kā tas ir nemainīgi bijis visus šos gadus. Taču situācija šodien sāk mainīties uz slikto pusi, tāpēc ka šādu pašu pozīciju nu ieņem arī Latvijas Pirmā partija un partija “Latvijas Ceļš”. (No zāles: “Sadod, sadod!”) Un tas jau ir bīstami, draugi mīļie! Tas ir ārkārtīgi bīstami. Atgādināšu Bērziņa kungam (No zāles: “Viņa nav zālē!”) un partijai “Latvijas Ceļš”, kura pēc savas dižās gadus desmit ilgās darbības parlamentā un valdībās izkūpēja skurstenī: ja jūs, “Latvijas Ceļš”, turpināsiet šādu pašu darbību, tad izkūpēsiet skurstenī vēlreiz un uz mūžīgiem laikiem! Tāda ir tā patiesība. Jo tas ir pretlatviski, tā ir pretlatviska darbība, tā ir nenormāla darbība, ja viena Latvijas partija, viena latviešu partija, kura, protams, lai pastāvētu, mēģina dažādā veidā brāļoties un pieaicināt arī krievvalodīgos, rīkojas šādi! Es atgādināšu, ka partija “Latvijas Ceļš”, kura 5.Saeimā saņēma 36 vietas, diktēja noteikumus un radīja šo nenormālo institūtu – izsniedza pases nepilsoņiem. Šodien viņi, šie cilvēki, būtu ārvalstnieki vai bezvalstnieki un “sarkanajiem” nenāktu ne prātā runāt par to, ka viņiem vajag dot vēlēšanu tiesības. Tā, lūk! Un tagad jums nav kauna… Nāciet šurp vēlreiz un pastāstiet… Latvijas Pirmā partija, nāciet šurp un izstāstiet savus dižos nolūkus; izstāstiet, kādā veidā jūs Latvijas valsti un latviskumu Latvijā graujat ar šādu nenormālu nostādni, ka vajag dot vēlēšanu tiesības nepilsoņiem! Tad visās lielākajās Latvijas pilsētās vadība pāries krievu rokās. To jūs gribat? Laikam to. Bet tas nedrīkst notikt! Vai jums galīgi sajēgas nav vairs? Lūk, tādēļ es nācu, lai pateiktu visai tautai, visiem, lai padomātu tie cilvēki, kuri par jums ir balsojuši. Viņi par jums ir balsojuši, un tāpēc jūs sēžat Saeimā, bet šādus nenormālus priekšlikumus atbalstāt!

Sēdes vadītājs.

Debatēs runās deputāts Andrejs Klementjevs.

A.Klementjevs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Labdien, augsti godātie deputāti! Paklausījos, ko mums te TB/LNNK stāsta. Jūs padomājiet, vai tagad ir 1991.gads vai jau 2007.gads? Visu laiku vienas un tās pašas runas. Baigi izdevīgi jums, TB/LNNK frakcija, tā strādāt – paņem vecu runu un nolasi to, un miers!

Es gribu tikai atgādināt gan jums, TB/LNNK frakcijai, gan visiem pārējiem, ka ir EDSO Edinburgas rezolūcija (2004.gads) (No zāles dep. J.Dobelis: “Tas nav nekas!”), kur rakstīts (No zāles dep. J.Dobelis: “Štrunts!”), ka Latvijai vajag pieņemt šo lēmumu, varbūt grūtu vienam otram, un dot tiesības nepilsoņiem balsot pašvaldībās. Es saprotu, ka vienam otram, kurš nezina, kas ir EDSO, kas ir Eiropa, un kuram vispār viss ir vienalga – galvenais, lai viņu ievēlē nākamajā parlamentā un lai alga būtu lielāka par 1000 latiem, un tā tālāk… Galvenais – alga un krēsls! Taču, ja mēs padomāsim politiski, tad mums būs vieglāk realizēt šo projektu, kuru mums rekomendē Eiropas Savienība, un šīs debates izbeigt.

Līdz ar to es piedāvāju deputātiem – gan “Latvijas Ceļam”, gan Latvijas Pirmajai partijai – ietaupīt 2,5 miljonus, kurus jūs jau tā ierakstījāt skurstenī, radot šo problēmu ar drošības likumiem, šodien palīdzēt mums, PCTVL frakcijai, un atbalstīt šo priekšlikumu. Varbūt arī viens otrs no Tautas partijas deputātiem, kas saprot, ka šis ir ļoti būtisks jautājums, palīdzēs mums, un tad mēs gan ietaupīsim naudu, gan atrisināsim šo problēmu.

Es gribu jums atgādināt, ka arī šie cilvēki, nepilsoņi, maksā nodokļus un ka arī viņiem ir tiesības ieteikt vietējai pašvaldībai, kuru fasādi vai kuru ielu vajadzētu labot… Es nezinu, kādas te ir problēmas! Tas nav politisks jautājums! Tas ir jautājums tīri par to, lai mūsu Latvija izskatītos labāk un lai pašvaldībā būtu varbūt vairāk to pārstāvju, kurus atbalsta nepilsoņi.

Paldies. Es domāju, ka vajag pārtraukt visas politiskās debates un risināt jautājumu tīri saimnieciski.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Nākamais debatēs runās deputāts Juris Sokolovskis.

J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).

Godātie kolēģi! Cienījamie “tēvzemieši”, jūs kaut ko palaidāt garām! Tagad cilvēks, kurš Latvijā dzīvo pusgadu, var piedalīties un balsot pašvaldību vēlēšanās. Jebkurš Eiropas Savienības pilsonis varētu atbraukt uz Latviju, nodzīvot šeit pusgadu un mierīgi nobalsot pašvaldību vēlēšanās. (No zāles dep. J.Dobelis: “Tas ir mūsējais!”) Jo pats briesmīgākais jau ir noticis! Un pats briesmīgākais ir tas, ka šis atbraukušais cilvēks varbūt vispār nerunā latviešu valodā (No zāles dep. J.Dobelis: “Viņš krieviski arī nerunā!”), viņš varbūt ir antihitleriskās koalīcijas cīnītājs. Varbūt arī tādi cilvēki varētu atbraukt…

“Tēvzemieši”, kur jūs skatījāties, kad tika pieņemts šis likums? Te nav nekādas loģikas – atteikt tiem cilvēkiem, kuri visu mūžu šeit ir nodzīvojuši, kuri ir maksājuši nodokļus un kuri dzīvo mums blakus! Kur te ir problēma? Mēs kādam ārzemniekam dodam tiesības vēlēt pašvaldību vēlēšanās, bet nedodam tās mūsu kaimiņiem. Ļoti savāda situācija!

Man ir patiess prieks, ka arī Latvijas Pirmā partija un partija “Latvijas Ceļš” tam pievienojas, tātad tās apzinās, ka šī situācija nav godīga. Taču mani pārsteidz tāda pozīcija: kāpēc mēs jau tagad nevaram nobalsot un piešķirt nepilsoņiem tiesības vēlēt? Kāpēc ir jārīko referendums? Nu labi! Ja mēs rīkosim referendumu, tad, lai sarīkotu šo referendumu, ir jāsper zināmi soļi: vai nu ir jāsavāc 34 deputātu paraksti, vai arī jāsavāc 10 000 notariāli apstiprināti vēlētāju paraksti. Ja jūs gribat šādu referendumu rīkot, tad varbūt jūs spersiet pirmo soli? Mēs jūs noteikti atbalstīsim. Mēs vai nu parakstīsim šo dokumentu kā deputāti, vai arī aicināsim savus vēlētājus piedalīties parakstu vākšanas kampaņā. Un tad varbūt kopīgiem spēkiem mēs tomēr sarīkosim šo referendumu, bet nerunāsim par to tikai runāšanas pēc! Vai nu balsosim, vai arī rīkosim referendumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Jakovs Pliners, otro reizi. (No zāles dep. J.Dobelis: “Jaša! Otro reizi!”)

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Godātie deputāti! Pēc Dobeļa kunga un Tabūna kunga vienas otras uzstāšanās man liekas, ka tieši viņi nesaprot, kas notiek Latvijā, kas notiek Eiropas Savienībā, ka tieši viņi nesaprot, kas ir īsta demokrātija. Agrāk vai vēlāk – kā es šeit stāvu! – jūs nobalsosiet par nepilsoņu tiesībām vēlēt vietējo pašvaldību. Labāk būtu, ja jūs jau šodien parādītu tautai savu politisko gudrību un vīrišķību un izdarītu to jau patlaban. Igaunijā tas ir izdarīts jau sen, un nekas slikts šinī valstī nenotiek.

Lūdzu jūs ņemt vērā EDSO un Eiropas Savienības rekomendācijas un atbalstīt mūsu priekšlikumu. Agrāk vai vēlāk tas noteikti notiks! Būs labāk, ja tas notiks agrāk.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es ļoti uzmanīgi uzklausīju bijušā Rīgas mēra, bijušā Ministru prezidenta Bērziņa kunga uzstāšanos par diskusiju, kuru sabiedrībai it kā organizēja Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcija.

Pirmkārt, par jautājumu, kas ir saistīts ar likuma grozīšanu, ir jādiskutē tieši Saeimai, jo mēs esam likumdevēji.

Un, otrkārt, diskusija acīm redzami ir tikai pašā sākumā, jo pats Bērziņa kungs nesaprot atšķirību starp pasīvām un aktīvām vēlēšanu tiesībām. Jo, ja mēs runājam par aktīvām vēlēšanu tiesībām, tad runa ir par nepilsoņu tiesībām piedalīties vēlēšanās un balsot. Tieši šīm aktīvajām tiesībām ir veltīts apspriežamais PCTVL frakcijas priekšlikums, un tieši šīs tiesības sabiedriskajā diskusijā atbalstīja gan Šlesera kungs, gan pats Bērziņa kungs. Līdz ar to Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcijai nevar būt nekādu šķēršļu, lai atbalstītu šo priekšlikumu.

Treškārt – par tautas referendumu. PCTVL frakcija praktiski jau ir pasludinājusi šo tautas referendumu. Mēs jau sākām vākt parakstus pieprasījumam, lai Latviju izslēgtu no Eiropas Savienības saistībā ar Eiropas Savienības līguma 7.pantu.

Tomēr, pirms sākt diskusiju sabiedrībā, ir nepieciešams izlasīt visas tās rekomendācijas, kas ir dotas Latvijai attiecībā uz nepilsoņu tiesībām piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Ja cienījamie diskusijas iniciatori būtu izlasījuši visas šīs rekomendācijas, tad viņi būtu pārtraukuši diskusiju jau pašā sākumā, jo tad vispār nebūtu tēmas, par ko diskutēt, jo rekomendācijas ir obligāti jāpilda jebkurai civilizētai valstij. Nekāda temata diskusijai šeit vispār nav!

Un pēdējais – par Dobeļa kunga teikto, ka ļoti dīvaini esot tas, ka mēs šeit, mūsu priekšlikumā, apvienojam trīs vēlētāju kategorijas, to skaitā arī cilvēkus, kuri Latvijā pastāvīgi ir nodzīvojuši ne mazāk kā trīs gadus.

Tas, cienījamais Dobeļa kungs, ir lasāms arī EDSO rekomendācijā visām Eiropas valstīm, aicinot tās dot iespējas piedalīties pašvaldību vēlēšanās arī ārzemniekiem, kuru nodzīvotais stāžs attiecīgajā valstī ir ne mazāks kā trīs gadi. Un punkts!

Paldies par uzmanību! Aicinu balsot “par”.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Gandrīz katrā Saeimas sēdē mēs turpinām neauglīgas diskusijas (No zāles dep. J.Pliners: “Auglīgas, auglīgas!”) par priekšlikumiem, kurus ir iesnieguši deputāti, kas nav lasījuši šo grāmatiņu – Latvijas Republikas Satversmi.

PCTVL deputāti, šajā grāmatiņā nav bildītes! Šajā grāmatiņā ir tiesību normas, kas jums būtu jāzina. 101.pants, otrā daļa: “Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā.”

Jautājums: “Kāpēc jūs iesniedzat tādus priekšlikumus, kas nav atbilstoši Satversmei? Lai kavētu laiku? Lai izrādītos?” Tas ir jautājums jums visiem. Taupīsim laiku un cienīsim savus vēlētājus!

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Boriss Cilevičs.

B.Cilevičs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Šajā diskusijā ir skaidri redzamas divas pozīcijas: viena – partejiska pozīcija, un otra – valstiska pozīcija. Daži runātāji skaidri vadās pēc ļoti pragmatiskiem, lai neteiktu ciniskiem, apsvērumiem: vai tas būs izdevīgi manai partijai?

Te tika pieminēts konkrēts Rīgas mērs, tas, vai Birks tiktu ievēlēts, kādi ir “Latvijas Ceļa” pasākumi… Bērziņa kungs un arī citi debatētāji runāja no valstiskās pozīcijas, bet vai tas ir izdevīgi, ka mums 19% iedzīvotāju kā nepilsoņi nepiedalās pašvaldību vēlēšanās? Vai tas nav kaitīgi valstij? Man šķiet, ka ir jādomā tieši par to, ja mēs patiešām gribam būt atbildīgi politiķi.

Jo – kas šobrīd notiek? Jā, protams, tas ir ļoti labi, ka lēmumus arī pašvaldību līmenī pieņem cilvēki, kas zina situāciju, kas zina valodu, kas zina valsts vēsturi, kultūru un tā tālāk. Bet tā tas sen vairs nav! Cik daudz mums tagad pašvaldību vēlēšanās piedalās tādu cilvēku, kuri Latvijā nodzīvojuši tikai pāris mēnešu – Vācijas, Francijas, Rumānijas, Bulgārijas pilsoņi… Un mēs taču ļoti labi saprotam, ka šo pastāvīgo vai pagaidu iedzīvotāju skaits arvien pieaugs. Un kurš ir atbildīgāks, kurš labāk zina situāciju savā pilsētā vai ciematā, – cilvēks, kas šeit ir nodzīvojis vairākus gadus vai pat dzimis Latvijā un ir nodzīvojis šeit visu mūžu, vai cilvēks, kas tikko šeit ir iebraucis kā viesstrādnieks? Tā ka domāsim par to! Nav jābaidās no tiem cilvēkiem, no kuru maksātajiem nodokļiem mēs saņemam algu…

Protams, var mīlēt un var nemīlēt vēlētājus… Es pilnīgi skaidri redzu, ka Tabūna kungs vienkārši baidās no nepilsoņiem. Nu tās ir viņa personiskās problēmas.

Par Eiropu. Neviens te nebaida ar Eiropu! Tas bija mūsu apzināts lēmums – stāties Eiropas Savienībā, piedalīties Eiropas Padomē. Neviens mūs nespieda, bet, ja mēs gribam baudīt pilntiesīgas Eiropas dalībvalsts priekšrocības un tiesības, tad arī jādzīvo pēc tiem noteikumiem, kuri pastāv šajā Eiropā.

Pagājušajā nedēļā mēs kopā ar Dobeļa kungu piedalījāmies kārtējā Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas sēdē, kur pirmo reizi Eiropas Padomes vēsturē tika apspriests visaptverošs ziņojums par demokrātiju un cilvēktiesībām Eiropā, un šīs Parlamentārās Asamblejas rezolūcijā kā viena no nopietnām problēmām… Tajā tika arī atzīmēts, ka ne visās Eiropas Padomes dalībvalstīs visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir dotas tiesības vēlēt pašvaldības. Un šī Asambleja ar nospiedošu balsu vairākumu atbalstīja aicinājumu visām Eiropas valstīm – ar likumu šādas tiesības noteikt visiem valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Es saprotu, ka tas nav viegls lēmums, un šajā jautājumā vieglu risinājumu nebūs, tāpēc es ar izpratni uztveru “Latvijas Ceļa” un Latvijas Pirmās partijas pozīciju. Nav viegli pārvarēt stereotipus, it īpaši pēc tik garas, vairāku gadu garumā ilgušas smadzeņu skalošanas un ienaidnieka tēla – nepilsonis – veidošanas…

Taču “Latvijas Ceļš” nekad nav bijusi tā partija, kas ir vairījusies no politiskās atbildības, un tātad svarīgs pussolis jau ir sperts. Es domāju, ka šīs diskusijas vēl turpināsies.

Es neesmu pārliecināts, vai ir jāmaina Satversme, bet, ja šāds politisks lēmums tiks pieņemts, tad tas arī nav nekas neiespējams. Tātad es saskatu zināmu nobīdi Latvijas politiskajās partijās no šauri partejiskas nostājas uz valstiskāku pozīciju, un es ceru, ka šis process turpināsies.

Ļoti interesanti, ka Dobeļa kungs šeit lamā Eiropu un plātās sacīdams, ka nevajagot viņu baidīt ar Eiropu… Interesanti, ka, atrodoties Strasbūrā, viņš vai nu klusē, vai saka pavisam ko citu. Varbūt, Dobeļa kungs, jūs labāk tur parunājiet par šo lietu, ka nevajag mums uzspiest… Kaut ko tādu es nedzirdēju… Varbūt šīs lingvistiskās iemaņas vai to trūkums ir vainojams… Varbūt ir arī citi iemesli, bet tas ir provinciālisms! Es negribu, lai Latvijas deputāti izskatītos kā provinciāļi neatkarīgi no viņu partijiskās piederības.

Un vēl pats pēdējais. Vienā jautājumā gan es gribu piekrist Dobeļa kungam, kurš teica, ka pēc 2009.gada vēlēšanām šis jautājums vairs nebūs darba kārtībā. Es domāju, ka tā tas arī būs vienkārši tāpēc, ka šis jautājums tad jau būs atrisināts.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Deputāts Juris Dobelis runās debatēs otro reizi.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Provinciālisms ir grābstīšanās gar Latvijas Republikas Satversmi. Tā kā Jakovs Pliners te stāstīja par saviem rožainajiem sapņiem, tad es šajos sapņos gribu ieviest zināmu skaidrību, turklāt skaidrā latviešu valodā, kuru vienam otram varbūt ir pagrūti saprast.

Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK nekad neatbalstīs murgainus priekšlikumus par kaut kādām vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem. Skaidri un gaiši! Ieklausieties! Un kamēr kaut viens tāds muldētājs būs par šīm tēmām, arī es te sēdēšu. Jūs te varat piesaukt EDSO, ANŽUS, LAŠOR, ofšor un pīkstēt tālāk. Nekādas vēlēšanu tiesības nepilsoņiem! To nosaka Latvijas Republikas Satversme, un šo normu Latvijas Republikas Satversmē iestrādāja pēc apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK priekšlikuma. Atcerieties to!

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Jānis Šmits.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Nebūtu šodien kāpis tribīnē, ja nebūtu sadzirdējis Tabūna kunga skaistos izteikumus attiecībā uz mūsu partiju. Šeit, no šīs tribīnes, es gribētu, arī izmantojot šīs iespējas kā deputāts, noformulēt Latvijas Pirmās partijas viedokli.

Latvijas Pirmā partija, Tabūna kungs, nav nekad nedz nodevusi Latvijas tautas intereses, nedz arī mēģinājusi kādam kaut ko iztirgot, kā jūs to apgalvojāt. Vienīgais, ko mēs esam darījuši, mēs esam rosinājuši diskusiju par šo jautājumu, un katrā ziņā Latvijas Pirmā partija uzskata, ka šāda veida jautājumi ir jārisina vienīgi tam, kam pieder suverēnā vara šajā zemē; proti, tas ir jādara Latvijas tautai referenduma ceļā. Kā mācītājs un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs es jums palūgšu patiešām neizmantot šo tribīni nacionālā naida kurināšanai. (No zāles: “Ej, ej, ej!”) Pareizi pateica daudzi kolēģi, ka… Jā, tieši tā!… Nemēģinot pacelt šo nacionālo jautājumu šādā līmenī un šādā veidā. Patiešām vajadzētu izmantot korektus argumentus!

Paldies. (No zāles: “Ētikas komisija, kur tā ir?”)

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Mums debatēs vēl ir pieteikušies deputāti, tāpēc es rosinātu šobrīd debates šajā punktā pārtraukt un reģistrēties šobrīd ar balsošanas kartēm. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Pirms tiek sagatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumiem.

Pirmais paziņojumam ir pieteicies deputāts Andris Bērziņš no ZZS frakcijas.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks pulksten 10.37 Sociālo un darba lietu komisijas telpās. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Vārds paziņojumam deputātam Jānim Šmitam.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde notiks pulksten 10.35 komisijas telpās. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Labrīt, augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Bērziņš (LPP/LC), Ilma Čepāne, Gundars Daudze, Oļegs Deņisovs, Ina Druviete, Ivans Klementjevs, Vents Armands Krauklis, Māris Kučinskis, Sarmīte Ķikuste, Ingmārs Līdaka, Aleksandrs Mirskis, Sergejs Mirskis, Vineta Muižniece, Vitālijs Orlovs, Karina Pētersone, Jānis Reirs, Ērika Zommere, Jānis Strazdiņš, Staņislavs Šķesters, Jānis Tutins un Dzintars Zaķis. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

 

Pārtraukums

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, atsākam darbu! Lūdzu, ieņemiet vietas Sēžu zālē!

Atgādinu, ka mēs izskatām likumprojektu “Grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā”. Likumprojekts tiek skatīts trešajā lasījumā.

Mēs turpinām debates par 1. – PCTVL frakcijas priekšlikumu. Nākamais debatēs runās deputāts Vladimirs Buzajevs, otro reizi.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Jā, kolēģi, es runāšu ļoti īsi reglamenta ietvaros un tikai un vienīgi par Satversmi – par Satversmes 101.pantu, kas it kā nedodot iespēju mums nobalsot “par” mūsu 1.priekšlikumu.

Diemžēl, cienījamais Rasnača kungs, bijušais tieslietu ministr! (Nezinu, kā viņš nobalsoja, jo viņa nav zālē.)… Es tomēr gribētu iebilst jums attiecībā uz šā Satversmes panta skaidrojumu. Jūs šeit nolasījāt šā panta otro daļu, bet es citēšu pirmo daļu: “Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.” Sakarā ar Rasnača kunga viedokli šis pants bremzē nepilsoņu iespēju piedalīties pašvaldības komisiju darbā. Tomēr 2001.gadā, kad biju PCTVL frakcijas vadītājs Rīgas Domē, pēc mana ierosinājuma tika mainīts Rīgas pašvaldības reglaments, un nepilsoņi brīvi līdz pat šim brīdim strādā pašvaldības komisijās, to skaitā Jurijs Petropavlovskis – “Pilsētbūvniekā”, un pēc viņa iniciatīvas sākās tomēr pašvaldības māju celtniecība, kas tika pārtraukta Aksenoka un Birka laikā.

Sakarā ar to nekādu šķēršļu nav, lai atbalstītu PCTVL frakcijas iesniegto 1.priekšlikumu, pat negrozot mūsu Satversmi.

Aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Visvaldis Lācis.

V.Lācis (ZZS frakcija).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es jau reiz par šo jautājumu runāju, bet pēc šīsdienas debatēs dzirdētā nevarēju atturēties (No zāles dep. J.Pliners: “Nevajag!”), vēlreiz nerunājis par to.

Tad, kad mūsu Atmodas laikā un valsts neatkarības atjaunošanas laikā es sapratu, ka, lai garīgās cīņas frontē cīnītos par mūsu tautas tiesībām, man, neesot juristam, ir nepieciešams iepazīties vismaz ar starptautisko tiesību un cilvēktiesību pamatiem, es to ļoti intensīvi darīju – lasīju gan attiecīgos specializētos ārzemju preses izdevumus, gan arī grāmatas par starptautiskajām tiesībām un cilvēktiesībām. Un, lūk, tas, ko tagad saku, attiecas uz jums, kungi, kas sēžat pa kreisi! Es jau pagājušajā reizē teicu – un šodien man tas jāatkārto –, ka starptautisko tiesību grāmatās es esmu atradis ļoti daudz paskaidrojumu; tur ir rakstīts, ka šīs tiesības ir, varētu teikt, hierarhiskā kārtībā sakārtotas. Tas nozīmē to, ka lēmumi, ko starptautisko tiesību jomā ir pieņēmušas tādas starptautiskas organizācijas kā Apvienoto Nāciju Organizācija, ir primāri; tie ir galvenie un noteicošie, jo tie veido starptautisko tiesību normas.

Kādas tad ir šīs starptautisko tiesību normas? Pašreizējā stāvoklī nekas nav mainījies. Proti, 1985.gadā ANO Ģenerālā Asambleja pēc ilgstošām starptautisko tiesību ekspertu veiktām pārbaudēm pieņēma paskaidrojumu, kurš saucas “To cilvēku tiesības, kas nav tās valsts pilsoņi, kurā viņi atrodas”. Tādi ir vairākums no Latvijas krieviem un tā sauktajiem krievvalodīgajiem. Tur taču ir skaidri pateikts, ka jums nedrīkst būt tiesības prasīt kaut kādas privilēģijas un ka jums ir jāpiemērojas pamatnācijai – jāciena tās kultūra, valoda un tā tālāk. Viss tur ir skaidri pateikts! Taču jūs nekaunīgi – tiešām nekaunīgi, kolēģi! – katrā nākamajā reizē atkal uzbāžaties ar neesošām cilvēktiesībām. Pietiek! Vienreiz tam ir jādara gals!

Nu izlasiet! Tas ir angļu valodā. Ja jūs gribat, es nokopēšu un jums katram individuāli nosūtīšu šo Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumu – spriedumu par to, kas ir cilvēktiesības.

Turklāt nevajag rīkoties tik netikumiski, kā rīkojās Cilevičs, kas pagājušajā reizē pēc manas runas vēl pateica, ka Lācis melojot. Tātad krievu radioklausītājiem viņš pasaka: “Neticiet šim – Lācim!” Nē, Lācis nemelo, un Lācis balstās uz specializētiem dokumentiem! Tiešām beidziet reiz runāt par neesošām cilvēktiesībām, par neesošām starptautiskām tiesībām (No zāles dep. J.Pliners: “Tās jāuztaisa par esošām cilvēktiesībām!”) un neatsaucieties uz Eiropu!

Vēl daži piemēri. Nu esiet taču pieklājīgi! Es nekad nemaisos iekšā, kad jūs runājat.

Eiropā pēc Otrā pasaules kara, piemēram, Austrija… Tās pašas kultūras un valodas cilvēkus – visus hitleriskās Vācijas pilsoņus – sabiedrotie piespieda izvākties no Austrijas.

Dānijā, kur kara laikā tika ievests ļoti daudz vācu ierēdņu ar visām ģimenēm (jo dāņus atstāja mierā, lai viņi baro Vāciju ar saviem piena un gaļas produktiem), dāņi visus šos civiliedzīvotājus, vācu sievietes un bērnus, tūlīt iesprostoja dāņu koncentrācijas nometnēs.

Lūk, tāda ir bijusi citu tautu attieksme. Tikai divi piemēri, kas liecina, kāda ir bijusi citu tautu attieksme pret cilvēkiem, kuri nelikumīgi ieradušies kādā zemē!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās Pēteris Tabūns, otro reizi.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Ak Dievs, cik neproduktīvi strādājam! Tērējam laiku “sarkano” nekaunībām. Un, kā izrādās, ne tikai “sarkano”. Nu jau viņiem radušies sekotāji – kā jau es teicu, Latvijas Pirmā partija un “Latvijas Ceļš”.

Šmita kungs, es gribu jums pateikt: ja nebrišana krieviskuma džungļos un purvā, cīnīšanās par latviskumu Latvijā un par latvieti, ko es esmu vienmēr darījis, daru arī šodien un darīšu arī turpmāk, ir, kā jūs sakāt, nacionālā naida kurināšana, tad jums, Šmita kungs, diez vai ir jēga par notiekošo Latvijā un par Latvijas nākotni. Kāpēc tad mēs atjaunojām Latvijas neatkarību, ja tagad gribam legalizēt okupācijas sekas?

Un vispār derētu jūs nodot Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas rokās, lai viņa izvērtē jūsu sacīto, ka es esot kurinājis nacionālo naidu šeit, no Saeimas tribīnes. Taču es netērēšu laiku un neķēpāšos ar šīm lietām, kas ir pašas par sevi skaidras.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Kārlis Leiškalns.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Dāmas un kungi! Es negribu debatēt par šo jautājumu, jo, manuprāt, šā likuma sakarā šis jautājums nav skatāms. Es domāju, gan atbildīgajai komisijai, gan Saeimas priekšsēdētājam ir tiesības pārtraukt debates par jautājumu, kas ir klajā pretrunā ar Satversmes 101.pantu.

Plinera kungs, iesniedziet grozījumus Latvijas Republikas Satversmē, un tad mēs varēsim runāt par šo jautājumu! (Starpsaucieni no zāles.)

Ar tādu baurošanu, Buzajeva kungs, nekad nekas dzīvē nav panākams!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Jānis Šmits, otro reizi.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Godātais Tabūna kungs, paldies par cēlsirdību no jūsu puses! Jūtos patiešām atvieglināts un varēšu mierīgi gulēt šonakt un arī turpmākās naktis.

Es gribu vēlreiz precizēt savu personīgo pozīciju. Un gribu atgādināt to, ka šajā zālē nevienam nav monopoltiesību uz patiesību. Ja jūs sakāt, ka jūs runājat tautas vārdā, tad atcerieties, ka jūs runājat tikai un vienīgi vienas tautas daļas vārdā.

Es savā praktiskajā dzīvē un arī parlamenta dzīvē vienmēr esmu izvairījies no skaļas un nevajadzīgas runāšanas, no tukšas runāšanas. Arī es esmu patriots, arī es nekad neesmu bijis par okupācijas seku legalizāciju, ko jūs piedēvējat personīgi man un manai partijai. Gluži otrādi! Es gribu praktiskā veidā risināt lietas, un tas ir katra tāda politiķa uzdevums, kurš atrodas šeit, Saeimā. Skaistus vārdus un skaistas frāzes mēs visi protam runāt, bet vai protam arī skaisti izdarīt to visu un patiešām atrisināt lietas, izpildīt to, kas būtu politiķu uzdevums? Diemžēl, sēžot Saeimā jau četrus gadus, man nav nācies to redzēt.

Paldies vēlreiz par cēlsirdību, Tabūna kungs! Paldies, ka jūs patiešām turaties pie kristīgās ētikas. Un es arī, turoties pie kristīgās ētikas, piedodu visu to, ko jūs par mani sarunājāt.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs runās deputāts Dzintars Ābiķis.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi!

Cienījamie kolēģi no Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcijas! Izvairīdamies balsot, jūs faktiski nostājaties pret Satversmi, un tas ir ļoti nopietni. Satversme neparedz vēlēšanu tiesības nepilsoņiem.

Cienījamie kolēģi! Pilsonība ir ne vien tiesības, pilsonība ir arī pienākumi. Un pienākumi pret valsti liek, ja, nedod Dievs, tas ir nepieciešams, aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās. Un tāpēc es negribu dot tiesības tiem, kuri negrib uzņemties pienākumus.

Mēs, Tautas partija, esam kategoriski pret šādu nostāju, mēs balsosim “pret”. Un aicinu arī jūs to darīt.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs runās deputāts Aleksandrs Golubovs. (No zāles dep. J.Dobelis: “Viņš stāstīs par okupāciju!”)

A.Golubovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Es noklausījos, ko no šīs tribīnes nupat pateica Lācis, un sapratu tikai vienu – ka no šīs tribīnes viņš pieprasa, lai visvisādi krievvalodīgie, pie kuriem arī es piederu, pielāgojas pamatnācijas prasībām.

Lāča kungs, jums vajadzētu reiz saprast (No zāles dep. L.Ozoliņš: “Uz ko jūs bļaujat?): es esmu tāds pats pilsonis kā jūs, ar tādām pašām tiesībām, kādas ir jums. Atšķirībā no jums es ieguvu izglītību šeit, Latvijā, nevis kā jūs – Maskavā. Un es gribu pateikt, ka man ir sava nacionālā, reliģiskā un personiskā identitāte, kuru es saglabāšu, un neaizmirstiet to! Un par to es cīnīšos ar visiem saviem spēkiem. Un tas, par ko jūs runājāt, ir genocīds.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Visvaldis Lācis, otro reizi.

V.Lācis (ZZS frakcija).

Vēlreiz vēršos pie jums, cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Vēlreiz vēršos pie jums, kolēģi!

Es gribētu iepriekšējam runātājam apgalvot, ka viņš nepareizi iztulko manu nostāju. Ir runa par tiem krievu tautības cilvēkiem, kas ir bijuši Latvijas pilsoņi pirms Otrā pasaules kara… Nevienā rakstā, nevienā runā, nevienā grāmatā es neesmu vērsies pret tiem cilvēkiem, sacīdams, ka viņiem nebūtu tiesību… Viņiem ir visas tiesības – Latvijas pilsoņa tiesības –, jūs to zināt.

Golubova kungs, jūs savā runā nekaunīgi pārgājāt pie manām personīgajām lietām… Jā, es neklātienē pabeidzu Pirmo Maskavas Valsts pedagoģisko svešvalodu institūtu, tāpēc ka pirms tam mani izslēdza no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas un Latvijas Valsts universitātes par manu nacionālo stāju, kas ir apliecināta komunistu laika presē; es jums šos materiālus piesūtīšu.

Tā ka nevajag pieskarties personīgām lietām!

Vēl viena lieta. Man ir liels prieks, ka visas latviešu politiskās partijas, izņemot mazus grupējumus, saprot, ka pašreizējā laikā dot nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanas tiesības – tā ir latviešu tautas politiskā pašnāvība.

Zaļo un Zemnieku savienības frakcija šodien lielā vienprātībā balsos “pret” tādu likumprojektu, kas nepilsoņiem dotu tādas tiesības – piedalīties pašvaldību vēlēšanās. (No zāles dep. J.Pliners: “Tas ir slikti!” Dep. L.Ozoliņš: “Pareizi!”)

Sēdes vadītājs.

Debatēs runās deputāts Aleksandrs Golubovs, otro reizi. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): “Tikai neskaties uz mani!”)

A.Golubovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Es nerunāšu ilgi, pateikšu tikai vienu repliku Lāča kungam.

Lāča kungs, jums vajag, tāpēc ka jūs šeit izsvieda no Universitātes, paklanīties tai pašai Maskavai un aizmirst savu naidu pret krievvalodīgajiem, jo tieši tur jūs dabūjāt savu izglītību!

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu.

Komisijas vārdā – deputāts Gunārs Laicāns.

G.Laicāns.

Komisijas vārdā aicinu balsot par 1.priekšlikumu. Aicinu balsot.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Balsosim par 1. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 51, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

G.Laicāns.

2. – PCTVL frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Deputāti lūdz vārdu debatēs. Vai deputāts Lācis ir pieteicies par šo 2.priekšlikumu?

Vārds deputātam Jurim Dobelim.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cik te man ir to minūšu? Baigi daudz. Piecas, jā?

Cienītie kolēģi! Redziet, tiešām šodien beidzot izskan vairāki ļoti nopietni izteikumi.

Cik ilgi varam grābstīties ap Latvijas Republikas Satversmi? Kāpēc mēs atkal un atkal komisijās un pēc tam Saeimas sēdēs runājam par priekšlikumiem, kuri ir klajā pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi? Mums nav tādu tiesību to darīt. Tādā gadījumā vispirms ir jārunā par Satversmi kā tādu, nevis jārunā par likumprojektiem, par ierosinājumiem, kuri ir pretrunā ar Satversmi.

Kas notiktu, ja mēs pieņemtu kādu no šādiem priekšlikumiem? (No zāles dep. J.Pliners: “Mainīt to Satversmē!”) Tad būtu jāiet uz Satversmes tiesu un jāpieprasa izskatīt tā atbilstību Satversmei. Vai tiešām tas nav skaidrs? Es nezinu, ar ko ir jāpiebāž sava galva, lai līdz tam aizdomātos – pirmkārt, iesniegt šādus priekšlikumus un, otrkārt, šeit tos izskatīt?! Nepietiek mums ar to, ka viņi gribēja vēlēt? Tagad jau ir sagribējuši tikt ievēlēti. Nu protams, visu ko jau var gribēt. Pie tam – kas tad ir sagribējis kļūt ievēlēts? Persona, kura ir pastāvīgi nodzīvojusi Latvijā ne mazāk kā piecus gadus. Tātad – Krievijas pilsonis. Kaut kāds pamatīgs riebeklis, kurš varbūt šeit tikai spiego visu laiku. Un viņš tagad grib tikt ievēlēts pašvaldībā, sēdēt tur! Vēl trakāk būs. Tur tālāk ir priekšlikumi… Mūsu priekšlikums ir par valodas prašanu… Viņš valodu arī nepratīs, dzers šņabi, lamāsies krievu valodā un sēdēs mūsu pašvaldībā, varbūt pat vadošā amatā. Lūk, pie kā var novest galīgi absurdi, nepamatoti priekšlikumi. Reiz taču to vajag saprast!

Es tomēr aicinu visus kolēģus nerunāt par lietām, kas ir pretrunā ar Satversmi. Tā turpinot, jau līdz galīgai bezjēdzībai var nonākt – var parādīties priekšlikumi par Latvijas Republikas neatkarības likvidēšanu; tādi var parādīties arī kā likumprojekti, un tad nāks gudreļi te un runās jeb, pareizāk sakot, muldēs. Okupāciju jau viens otrs no viņiem noliedz. Lūk, šitas pats lepnais Latvijas Republikas pilsonis Golubovs joprojām noliedz Latvijas Republikas okupācijas faktu! Un par to viņš nemaz nekaunas. Un turklāt viņš nemaz nebļauj – klusi un mierīgi noliedz, un viss!

Tāpat var parādīties kaut kādi bezjēdzīgi priekšlikumi par mūsu valodu un vēl par kaut ko citu.

Es tomēr gribu aicināt visus… Labi, šodien mēs atkal esam spiesti runāt ilgāk… Bet, kamēr tādi priekšlikumi būs, arī šī runāšana būs. Vai tiešām mēs nevaram vienreiz nolemt, ka tāds priekšlikums, kas neatbilst Satversmei (te ne tās burtam, ne garam nekas neatbilst!), nav izskatāms Saeimas sēdē?

Protams, jābalso pret šādu priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Dobeļa kungs, jūs gribat saņemt pamatojumu mūsu iesniegtajam 2.priekšlikumam? (No zāles dep. J.Dobelis: “Negribu!”) Jūs to saņemsiet!

Šis priekšlikums ir veltīts pasīvajām vēlēšanu tiesībām, cienījamais Bērziņa kungs!

Es gribētu atgādināt par pagājušā gadsimta sākumā bijušo Rīgas mēru, angļu izcelsmes cilvēku, – par Ārmitstedu. Tas bija vislabākais Rīgas mērs pa visiem laikiem, kopš Rīga pastāvējusi, kaut gan viņš vispār nerunāja latviešu valodā. Un šobrīd saskaņā ar mūsu likumu arī Lielbritānijas pilsonis var kļūt par Rīgas mēru. Mēs gribējām dot iespēju arī citiem – tieši rīdziniekiem, kas ir piedzimuši Rīgā, – dot iespēju kļūt par Rīgas mēru.

Un tomēr vēl vienu reizi jārunā par Satversmes 101.pantu: Latvijas pilsoņiem ir tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka nevienam, kas nav minēts Satversmē, nav iespējas piedalīties pašvaldību vēlēšanās? Nē, cienījamais Dobeļa kungs! Ir runa par to, ka Latvijas pilsoņiem bez pamatojuma nevar atņemt šīs tiesības. Un tieši 3. un 4.priekšlikums, kas ir PCTVL frakcijas priekšlikumi, ir veltīti šādiem nepamatotiem politiskiem ierobežojumiem, kuri praktiski pa pusei ir atcelti ar Satversmes tiesas spriedumiem attiecībā pret bijušajiem komunistiem un čekistiem. Ir runa tikai par termiņiem… Un šis termiņš jau ir sen pagājis, un ir laiks atcelt visus muļķīgos ierobežojumus, to skaitā arī ierobežojumu attiecībā uz nepilsoņu tiesībām kandidēt uz pašvaldības deputāta amatu.

Aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu.

Komisijas vārdā – deputāts Gunārs Laicāns. Lūdzu!

G.Laicāns.

Komisija 2.priekšlikumu neatbalsta. Lūdzu balsojumu.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 2. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 54, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

G.Laicāns.

3. – PCTVL frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 3. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 48, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

G.Laicāns.

4. – PCTVL frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 4. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 56, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

G.Laicāns.

5. – frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK priekšlikums – komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu!… Es atvainojos! Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Nākas atkal nedaudz uzsvērt dažus jociņus, kas visā šajā likumā izskan. Nu labi, mēs tikām galā ar tiem, kuriem nav tiesību vēlēt un kuriem nav tiesību tikt ievēlētiem, bet kā tad būs ar to latviešu valodas prašanu? Kāpēc komisija ir noraidījusi skaidru priekšlikumu, kas attiecas uz valsts valodas prašanu? Pie tam tur skaidri ir norādīts apjoms – tāds, kas nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai. Un viss!

Vai tiešām mēs gribam vienreiz redzēt pašvaldības vadītāja krēslā cilvēku, kuram blakus atradīsies tulks tad, kad latviešu cilvēks atnāks skaidrot savas lietas? Vai tiešām mēs gribam pieredzēt to, ka Latvijas Republikas galvaspilsētas mēra krēslā sēdēs tips, kas vāji runās latviski vai varbūt gandrīz nemaz nerunās? Kāpēc tas ir vajadzīgs? Kādas ir grūtības, lai aizliegtu būt par kandidātu tādam tā saucamajam pilsonim, kurš neprot valsts valodu? Nu ko tāds cilvēks darīs pašvaldībā?

Un kāpēc bija jānoraida mūsu priekšlikums? Vai tāpēc, ka kaut kur atkal kaut kāds edso vai sedso, vai, es nezinu, vēl kaut kāds cits ērmīgs veidojums uztrauksies? Bet vai nopietna valsts, kas sevi ciena, vai nopietna tauta, kas sevi ciena, vispirms nerēķinās pati ar sevi un ar savām tiesībām savā valstī, nevis uzklausa kaut kādus padomus no to cilvēku mutes, kuri paši nemaz nesaprot, kas Latvijā notiek?

Ja mēs nedaudz atgriežamies pie Eiropas Padomes, tad es varu pateikt, ka arvien vairāk Eiropas Padomē es dzirdu krievu valodu, nevis kādu citu valodu. Tas ir skaidrs pierādījums tam, ka ar savu dažādo līdzekļu palīdzību Krievija nostiprina savu ietekmi tur, kur tā ir tikusi iekšā.

Paldies Dievam, ka tas nenotiek Eiropas Parlamentā! Vismaz pagaidām ne. Cerams, uz ilgāku laiku.

Lūk, par ko ir jārunā! Viens no nosacījumiem, kas nodrošina latviešu tautas kaut cik cienīgu atrašanos pasaules tautu vidū, ir savas valodas un savu tradīciju aizstāvēšana.

Kā vispār Latvijas Republikas Saeima var pieļaut kaut ko tādu, ka mierīgi var ne tikai pieteikt par kandidātu… nu tad arī ir jāpieļauj, ka ievēlē cilvēku, kas neprot valsts valodu. Un vēl mēģina izvairīties no šā jautājuma apspriešanas… Un visu laiku tas notiek!

Kāpēc, kolēģi, jūs tā darāt? Nāciet un paskaidrojiet! Kurš jums to var piespiest – neprasīt no ievēlēta deputāta valsts valodas prasmi? Kurš var to jums aizliegt!

Tā ka man ir jāsaka pamatīgs “fui!” komisijai. Žēl, ka deputāti tā šeit ir strādājuši. Es ar dziļu nožēlu varu pateikt, ka man ir jāizsaka ne sevišķi patīkamas domas par tiem latviešu cilvēkiem, kuri neatbalsta šādu priekšlikumu.

Tā ka es tomēr aicinu, kolēģi, varbūt mēs vismaz Saeimas sēdē varam šādu priekšlikumu atbalstīt. Tas tikai stiprinātu valsts valodas pozīcijas un neko citu.

Un ja tie, kuri vāji prot latviešu valodu, to neatbalsta, tad par to nav arī jābrīnās.

Sēdes vadītājs.

Nākamais debatēs runās deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Paradoksāla un nesaprotama, kolēģi, ir visu citu partiju, izņemot “tēvzemiešus”, kuri ir iesnieguši šo priekšlikumu, attieksme pret šādu priekšlikumu, ko mēs esam iesnieguši jau daudzas reizes. Un vienmēr komisijā tas tiek noraidīts.

Kāpēc? Kāpēc likumā nevarētu skaidri un gaiši ierakstīt, ka domes vai padomes vēlēšanām nevar par kandidātiem pieteikt un domē vai padomē nevar ievēlēt personas, kas neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai? Vienkārši, skaidri un elementāri!

Bet nē! Visas partijas, kuras sakās esam latviskas, kuras it kā aizstāv latviskās vērtības, tomēr neatbalsta šādu priekšlikumu. Tās ir vienkārši “hameleonu rotaļas”! (No zāles dep. A.Golubovs: “Kauns, kauns!”) Savdabīgas “hameleonu rotaļas”! Saka, ka aizstāv latviskās vērtības, Latviju, latviskumu un visu ar to saistīto, bet – neatbalsta! Patiešām nesaprotami! Dobeļa kungs par to jau teica.

Nu nāciet, visu partiju deputāti, kuri strādājat šajā komisijā, kas ir noraidījusi mūsu priekšlikumu, un pasakiet, kas te ir nepareizi! Kur “tēvzemieši” ir kļūdījušies, atkal un atkal iesniedzot šādu priekšlikumu, kas ir absolūti loģisks? Jo mēs ļoti labi atceramies skaidrus un gaišus gadījumus: Daugavpils, bijušais priekšsēdētāja vietnieks ar latvisku uzvārdu – Drīksna. Nokaunējies, ka sabiedrībā sāk par viņu tik daudz runāt, pats no amata aizgāja. Neprot ne vārda latviešu valodā, bet strādā par priekšsēdētāja vietnieku! Saprotiet taču! Vajag skaidri un gaiši likumā ierakstīt “nē” šādiem deputātiem!

Cienījamie kolēģi, ja mēs, parlaments, šodien, kad Latvijā atkal grimstam krieviskumā, dosim signālu, ka pat deputātiem nav jāmācās latviešu valoda, tad par latvisku Latviju un, ja gribat, arī par integrāciju, kas, protams, nenotiek, varat nesapņot ne tuvākajos, ne tālākajos gados, varbūt pat uz visiem laikiem. Krieviskums nostiprināsies, bet tas ir bīstami un nepieļaujami. Jo likumi jau nav mainījušies, arī Satversme nav mainījusies, tā prasa un saka, ka latviešu valoda ir valsts valoda, un punkts. Tad kāpēc jūs noraidāt šādu mūsu priekšlikumu?

Es aicinu visas latviskās partijas vēlreiz padomāt un atbalstīt mūsu priekšlikumu.

Paldies!

Sēdes vadītājs.

Debatēs runās deputāts Krišjānis Kariņš.

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie kolēģi! Šā likuma 9.pants, ja mēs atbalstītu šo priekšlikumu, būtu jālasa šādi: “Domes vai padomes vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē vai padomē nevar ievēlēt personas, kuras neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai.”

Frakcija “Jaunais laiks” atbalsta latviešu valodu. “Jaunais laiks” atbalsta saprātīgus priekšlikumus, tāpēc “Jaunais laiks” balsos “par” šo priekšlikumu. (No zāles dep. J.Dobelis: “Nu vismaz viens!” No zāles dep. A.Golubovs: “Nevar būt!”)

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Jaunajā PCTVL frakcijas statusa projektā ir iekļauta ļoti līdzīga prasība TB/LNNK priekšlikuma prasībai, kas attieksies uz visiem mūsu kandidātiem visa veida vēlēšanās. Par kandidātu no PCTVL nevarēs būt persona, kas neprot valsts valodu pietiekamā līmenī, jo šādai personai nav ko darīt nedz pašvaldībā, nedz Saeimā. Pretējā gadījumā tā nevarēs aizstāvēt savu viedokli un nevarēs saprast visu, kas notiek attiecīgajā pašvaldībā vai parlamentā.

Arī 2001.gadā, kad mēs bijām pie varas Rīgas Domē, mēs savās deputātu frakcijās organizējām latviešu valodas maksas kursus, lai paaugstinātu savu deputātu valodas prasmes līmeni. Tā ir taisnība, un mēs piekrītam, ka ir jāprot valsts valoda, it īpaši tad, ja tu gribi strādāt valsts pārvaldē.

Tomēr ir viens “bet” – ir ANO komitejas lēmums Antoņinas Ignatānes lietā pret Latviju (tas ir 2001.gada lēmums, ja es nemaldos). Antoņina Ignatāne ar mūsu palīdzību prāvu vinnēja, un sakarā ar to ir konstatēts, ka visi šie priekšlikumi ir pretrunā ar starptautiskajām prasībām, kas Latvijai ir saistošas. Līdz ar to tieši šis 5.priekšlikums vispār nav balsojams, jo tas ir pretrunā gan ar Satversmi, gan ar Latvijai saistošajiem starptautiskajiem paktiem par cilvēka un pilsoņa tiesībām.

Aicinu iesniedzējus atsaukt savu priekšlikumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs runās deputāts Kārlis Šadurskis.

K.Šadurskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi, es ar interesi klausījos Buzajeva kunga uzstāšanos. Tā man sākotnēji likās ļoti loģiska. Protams, latviešu valodas prasme ir viens no pašvaldības deputāta kvalifikācijas kritērijiem.
Bez tās vispār nav iespējams strādāt. Es tikai nesapratu deputāta pēdējo aicinājumu – atsaukt šo priekšlikumu. Man šķiet, ka šis priekšlikums ir absolūti pašsaprotams. Šeit pat nebūtu, par ko debatēt. Un, kā pareizi sacīja Dobeļa kungs, ir dabiski, ka mēs negribam redzēt mēra amatā nedz tādu personu, kam blakus stāv tulks, nedz arī personu, kam blakus stāv cietumsargs. Tas būtu tā kā puslīdz skaidrs.

Vienīgais, ko es gribētu saprast no šīm Saeimas debatēm, ir tas, kādā veidā šis absolūti loģiskais un nepieciešamais priekšlikums komisijā varēja tikt noraidīts. Un tad man tiešām rodas jautājums par citiem kvalifikācijas kritērijiem, jo var būt, ka tiešām arī Saeimas deputātiem ir jānosaka kādi kvalifikācijas kritēriji, jo, ja komisija var lemt tik dīvainā veidā un noraidīt šo priekšlikumu, tad tas mani nudien nedaudz pārsteidz.

Kā jau Kariņa kungs sacīja, “Jaunais laiks” atbalstīs šo priekšlikumu. Es patiesībā gribētu vērsties arī pie Tautas partijas frakcijas un aicināt jūs, kolēģi: “Atbalstiet, lūdzu!”

Sēdes vadītājs.

Nākamais debatēs runās deputāts Miroslavs Mitrofanovs.

M.Mitrofanovs (PCTVL frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es gribētu drusciņ atgādināt vēsturi, jo izskatās, ka daži deputāti uzstājas tā, it kā tikai šodien būtu dzimuši kā politiķi, jo kādreiz šī apspriežamā norma jau ir bijusi Latvijas likumdošanā. Šī norma jau ir pastāvējusi. Un uz tās pamata viena no mūsu partijas deputāta kandidātēm (tā bija Antoņina Ignatānes kundze) tika svītrota no vēlēšanu saraksta. Ja es nemaldos, tas bija 1997.gadā. Pēc tam Ignatānes kundze sagatavoja sūdzību un nosūtīja to ANO Diskriminācijas izskaušanas komitejai, kur notika šā notikuma izmeklēšana.

Apvienoto Nāciju Organizācija sagatavoja savas rekomendācijas un apstiprināja, ka Ignatānes kundzei bijusi taisnība, ka valsts ar viņu nevarēja tā rīkoties. Tika izstrādātas rekomendācijas, un Latvijas Saeima pēc rekomendāciju saņemšanas svītroja no likumdošanas šodien apspriežamo normu. Pēc tam, pēc 2001.gada, nav noticis nekas tāds – kāds gadījums vai kāds skandāls –, uz kura pamata mēs būtu spiesti šodien atgriezties pie šā jautājuma.

Es aicinu balsot “pret” attiecīgo priekšlikumu, jo dzīvē tam nav reāla pamata, un arī ANO mums rekomendē neatgriezties pie šā jautājuma.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs runās deputāts Juris Dobelis, otro reizi.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Jo biežāk es braucu uz starptautisko organizāciju saietiem, jo vairāk es pārliecinos, ka tur strādā ļoti daudz nezinošu un nesaprotošu tā saucamo speciālistu (No zāles dep. A.Golubovs: “Tu laikam valodu nepārvaldi!”), tā ka man nebūt nav saistošas jebkuras rekomendācijas, kuras izstrādā cilvēki, kam ir ārkārtīgi vājas zināšanas par Latviju un kas, protams, latviešu valodā trīs burtus nevar pateikt. Tas ir viens.

Otrs. Kā jūs esat ievērojuši, es neesmu te uzbrucis nevienai partijai – pat jums ne! Tā ka runa ir par uzskatiem, un runa šad un tad ir par konkrētiem cilvēkiem. Un šinī brīdī, ja latviešu tautības Saeimas deputāts neatbalsta šādu priekšlikumu, tad man tiešām rodas jautājums: “Kāda ir viņa pamattautība, un kāda ir viņa paša pamatvaloda?”

Es aicinu balsot! Par to, ka šeit šis grupējums neatbalstīs šo priekšlikumu, par to nav ko brīnīties, jo tā ir viņu cīņas metode, bet kāpēc mēs negribam atbalstīt paši savu valodu, tiesības un pienākumu lietot savu valodu vismaz tur, kur tas ir noteikti nepieciešams?

Es ļoti aicinu jebkuru Saeimas latviešu deputātu atbalstīt mūsu priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Aleksandrs Golubovs.

A.Golubovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Jūs ļoti labi atceraties, ja kaut kādā aspektā esat pētījuši mūsu likumdošanu, ka kādreiz tāda norma šajā likumā bija. Tā tika svītrota sakarā ar to, ka tā nebija vajadzīga, un tagad likumā nav neviena panta, nevienas normas, kas paredzētu vai nu kaut kādus eksāmenus, vai kaut kādas apliecības, vai arī kaut kādas pārbaudes. Un konkrēti sakarā ar to tas ir formālais iemesls, lai šajā likumā neatbalstītu šo lieko normu.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Nākamais debatēs runās deputāts Sergejs Dolgopolovs.

S.Dolgopolovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Man šķiet, ka valodas jautājums ir ļoti kutelīgs jautājums, un es pat teiktu, ļoti jutīgs jautājums, taču es gribētu runāt nevis par valodas lietām, bet gan par spekulācijām ar valodu. Jo šeit jau nav runa par to, ka jāzina vai nav jāzina latviešu valoda. Bez šaubām, šeit, zālē, es nezinu nevienu cilvēku, kurš teiktu citādāk – kurš sacītu: “Nē, mums nav jāzina latviešu valoda un nav jāpielieto savā praksē!”

Pat vēl vairāk! Nav neviena signāla – oficiāla signāla, kas liecinātu, ka Valodas likums pašvaldībās tiktu pārkāpts. (No zāles dep. P.Tabūns: “Tikko minēju!”) Galvenais jautājums, kurš nosaka šo zināšanu apjomu, kurš ir tas pārbaudītājs un kā tiks veiktas šīs pārbaudes. Pats mehānisms! Man jāsaka, ka arī man pēc izsaukuma Valsts valodas centrā pārbaudīja manas latviešu valodas zināšanas, tāpēc ka viens otrs uzskatīja, ka es slikti pārvaldu latviešu valodu. Varbūt tā arī ir taisnība…

Taču, ja mēs šodien no šīs augstās tribīnes, minot Satversmi un Satversmes prasības, pirms iepriekšējā balsojuma runājām par to, ka nepilsoņa jēdziens Satversmē nav minēts, tad, es atvainojos, bet Satversmē nekur nav arī rakstīts, ka Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri nav Latvijas pilsoņi, ir vēlēšanu tiesības. Satversmē arī šīs pozīcijas nav un tāda tur nekad nav bijusi!

Tāpēc, manuprāt, šeit ir jādomā par lietas būtību, nevis par politiskām spekulācijām.

Es aicinu noraidīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Māris Grīnblats.

M.Grīnblats (TB/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Debates jau ir gandrīz beigušās, bet tomēr… Tātad attiecībā uz Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības un arī tikt ievēlētiem. Šādas korekcijas Satversmē ir veiktas. Te mēs visi brīvprātīgi ar balsu vairākumu esam nobalsojuši, ka mēs nākam pretim citu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kuri dzīvo Latvijā. Mēs arī esam ar balsu vairākumu brīvprātīgi pievienojušies Eiropas Savienībai. Protams, daļa tautas ir arī balsojusi “pret”.

Tajā pašā laikā jautājumos, kas skar dažāda veida nepilsoņu tiesības, dažāda veida to cilvēku tiesības, kuri neciena latviešu valodu, šī tradīcija diemžēl Latvijā ir ievazāta līdz ar okupācijas laikiem. Latvija nav brīvprātīgi pievienojusies Padomju Savienībai, Latvija nav brīvprātīgi aicinājusi nepilsoņus uz Latviju. Līdz ar to visi jautājumi, kas skar valsts valodu Latvijā, mums ir ļoti būtiski. Kā mēs esam pārliecinājušies, vairākums Somijas, Vācijas un citu valstu pilsoņu, kas ilgāku laiku padzīvo Latvijā, agri vai vēlu latviešu valodu apgūst.

Diemžēl šādu tradīciju nav daudziem no Padomju Savienības šeit iebraukušajiem un krietni ilgāk te dzīvojošajiem cilvēkiem. Tā ka, es domāju, ar Satversmi šajā ziņā viss ir kārtībā.

Un nu par to, kam tad šis 5.priekšlikums varētu īpaši traucēt. Tas īpaši nevarētu traucēt arī nevienam normālam krievam, čigānam, ebrejam, igaunim vai lietuvietim, kas prot latviešu valodu. Ne katram ir spiesta lieta būt par pašvaldības deputātu, par pašvaldības deputāta kandidātu.

Taču, ja nu kādam akurāt nepatīk nosaukums – frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kas arī var gadīties, ka dažiem tas nepatīk, tad es tomēr aicinu balsot par lietas būtību, nevis par to, ka to esam iesnieguši mēs. Tā jau ir gluži normāla lieta! Kā saka, neņemiet nu gluži ļaunā, ka mūsu partija ir tā, kura šo jautājumu uztur spēkā, un ka mēs esam šā priekšlikuma iesniedzēji. Vajadzētu balsot vairāk par tā jēgu, nevis par to, kas ir iesniedzis vai kas nav iesniedzis kādu priekšlikumu. Ja iesniegs Tautas partija, arī mēs balsosim “par”. Nu kā citādāk?

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā Gunāram Laicānam ir kas piebilstams?

G.Laicāns.

Tā kā komisija 5.priekšlikumu nav atbalstījusi, es aicinu deputātus balsot par to.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 5. – apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 30, pret – 18, atturas – 25. Priekšlikums nav atbalstīts.

G.Laicāns.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas iesniegtais 6.priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas viedoklim.

G.Laicāns.

Deputāta Jāņa Urbanoviča iesniegtais 7.priekšlikums nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 7. – deputāta Urbanoviča priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 18, pret – 55, atturas – 3. Priekšlikums nav atbalstīts.

G.Laicāns.

PCTVL frakcijas iesniegtais 8.priekšlikums nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti prasa atklāt debates. Debatēs pieteicies deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi! Visa apspriežamā likuma tekstā, apliecinot uzticamu patriotismu, figurē termins “pilsoņi”; izņēmums ir tikai 41.panta otrā daļa, kur pēc otrā lasījuma ir parādījies pavisam nepatriotisks termins “iedzīvotāji”. Citēju: “Deputātu vietu sadalē pašvaldībā, kuras administratīvajā teritorijā vēlēšanu izsludināšanas dienā Iedzīvotāju reģistrā ir reģistrēti ne mazāk kā 20 000 iedzīvotāju, nepiedalās tie kandidātu saraksti, kuri šīs pašvaldības vēlēšanās saņēmuši mazāk nekā piecus procentus no nodoto balsu kopskaita.” Citāta beigas.

“Kādēļ pēkšņi tas tā?” – nodomāja PCTVL frakcija un ierosināja aizvietot terminu “iedzīvotāji” ar terminu “pilsoņi”, pie reizes ieteikdama palielināt to skaitli līdz 65 tūkstošiem.

Nevar izmantot Vēlēšanu likumā terminu “iedzīvotāji”, turklāt vēl operēt ar to skaitli, jo saskaņā ar apspriežamo likumu Jelgavā nav pielaisti pie vēlēšanām 24 procenti pieaugušo rīcībspējīgo iedzīvotāju, Jūrmalā, Daugavpilī un Ventspilī – 28 procenti, bet Rīgā un Liepājā – viena trešdaļa. Tas, ka Vēlēšanu likumā ir paredzēta šāda mūsu pilsētu iedzīvotāju skaitīšana, līdzinās dzimtcilvēku dvēseļu skaitīšanai Katrīnas Otrās laikos.

21.gadsimtā uz katru Latvijas pilsoni, bez šaubām, iznāk mazāk vergu, nekā 21.gadsimtā pirms mūsu ēras tas bija attiecībā uz vienu brīvo Ēģiptes iedzīvotāju. Bet 60 procentiem Liepājas krievu iedzīvotāju ir tādas pašas tiesības vēlēt pilsētas mēru, kādas tās bija pirms 4000 gadu piramīdas celtniekiem attiecībā uz sava vagara vēlēšanām. Un viņiem to ir tikpat daudz, cik Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem – ievēlēt savu uzraugu.

Es domāju, ka tieši Salaspils koncentrācijas nometnes uzraugu un sargu garīgie mantinieki, kā arī ebreju slakteru Kalēja un Arāja pēcteči ir izdomājuši šo brīnumjauko likumprojektu, saskaņā ar kuru koncentrācijas nometnē ieslodzīto pēctečiem nav tiesību piedalīties vēlēšanās.

Bet, kā mēdza teikt Rablē, atgriezīsimies pie mūsu auniem.

Mūsu piedāvātais kritērijs – “pašvaldībā, kuras administratīvajā teritorijā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās ir reģistrēti ne mazāk kā 65 000 balsstiesīgo iedzīvotāju” – ir ievērots tikai vienā pašvaldībā, proti, Rīgā; pat Daugavpilī bija pagājušajās vēlēšanās reģistrēti tikai 62 000 tūkstoši vēlētāju. Jūs būtu uzzinājuši šo skaitli jau likumprojekta otrā lasījuma laikā, ja Saeimas Prezidijs nebūtu atteicies jūsu vidū izplatīt PCTVL sagatavotos materiālus. Materiālos jūs būtu redzējuši attiecīgo tabulu. Tur jūs būtu redzējuši arī Latvijai adresētas starptautiskas rekomendācijas par nepilsoņu pielaišanu balsošanai vietējās vēlēšanās. No šiem materiāliem izriet, ka Latvija paliek par vienu no tādām pasaules valstīm, kas līdzinās senajai vergturu Ēģiptei vai Salaspils koncentrācijas nometnei.

Vēl viena nianse, dāmas un kungi! Jūsu gādīgās valdības laikā jūsu padoto skaits sarūk tik ātros tempos, ka es jūsu vietā neriskētu un neiestrādātu likumā skaitliskus kritērijus. Spriežot pēc to vēlētāju skaita, kuri piedalījās iepriekšējās vēlēšanās, likumprojektā nostiprinātajam kritērijam – 20 000 cilvēku – atbilst, starp citu, vienīgi Rīga, Daugavpils un Liepāja. Bet nākamajās vēlēšanās paliks tikai Rīga un Dublina. Aicinu jūs atteikties no rasisma un atbalstīt PCTVL frakcijas priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā deputāts Gunārs Laicāns vēlas ko piebilst?

G.Laicāns.

Komisija 8.priekšlikumu neatbalsta. Aicinu Saeimu balsot par 8.priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 8. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 7, pret – 68, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

G.Laicāns.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas iesniegtais 9.priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

G.Laicāns.

Komisijas vārdā aicinu atbalstīt likumprojektu trešajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 89/Lp9, pieņemšanu trešajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 59, pret – 15, atturas – 1. Likums pieņemts.

G.Laicāns.

Paldies, kolēģi, par darbu!

Sēdes vadītājs.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā”. Trešais lasījums.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā – deputāts Māris Ārbergs. Lūdzu!

M.Ārbergs (Tautas partijas frakcija).

Godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Strādāsim ar dokumentu Nr.831 – likumprojektu “Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā”. Trešais lasījums.

Saņemti divi priekšlikumi. Komisija ir izskatījusi tos.

1. – Juridiskā biroja priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam.

M.Ārbergs.

2. – Juridiskā biroja priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam.

M.Ārbergs.

Lūdzu atbalstīt likumprojektu trešajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 188/Lp9, pieņemšanu trešajā lasījumā. Lūdzu rezultātu! Par – 73, pret un atturas – nav. Likums pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu””. Trešais lasījums.

Sociālo un darba lietu komisijas vārdā – deputāte Inta Feldmane.

I.Feldmane (LPP/LC frakcija).

Cienījamie deputāti! Strādāsim ar dokumentu Nr.847 – likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu””.

Uz likumprojekta trešo lasījumu Sociālo un darba lietu komisija nav saņēmusi nevienu priekšlikumu. Lūdzu atbalstīt likumprojektu trešajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 219/Lp9, pieņemšanu trešajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 73, pret un atturas – nav. Likums pieņemts.

Godātie kolēģi, izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījumi Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumā”. Pirmais lasījums.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā – deputāts Māris Ārbergs. Lūdzu!

M.Ārbergs (Tautas partijas frakcija).

Godātie kolēģi, izskatām dokumentu Nr.714 – likumprojektu “Grozījumi Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumā”. Komisija to izskatīja un savā 18.aprīļa sēdē atbalstīja pirmajā lasījumā.

Lūdzu Saeimu atbalstīt likumprojektu.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 286/Lp9, pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 69, pret un atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

M.Ārbergs.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 2007.gada 10.maijs.

Sēdes vadītājs.

10.maijs. Vai deputātiem ir kādi citi priekšlikumi? Deputātiem citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 10.maijs.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījums Ieguldītāju aizsardzības likumā”. Otrais lasījums.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā – deputāts Māris Ārbergs.

M.Ārbergs (Tautas partijas frakcija).

Izskatām otrajā lasījumā likumprojektu “Grozījums Ieguldītāju aizsardzības likumā”. Neviens priekšlikums otrajam lasījumam nav saņemts.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 270/Lp9, pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 69, pret un atturas – nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

M.Ārbergs.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 2007.gada 10.maijs.

Sēdes vadītājs.

10.maijs. Vai deputātiem ir kādi citi priekšlikumi? Deputātiem citu priekšlikumu nav. Lēmums par priekšlikumu iesniegšanas termiņu pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījumi Robežsardzes likumā”. Pirmais lasījums.

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vārdā – deputāts Juris Dalbiņš.

J.Dalbiņš (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija saņēma likumprojektu “Grozījumi Robežsardzes likumā”, savā sēdē to izskatīja un konceptuāli atbalstīja. Komisijas vārdā lūdzu Saeimu pieņemt likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 298/Lp9, pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 69, pret un atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

J.Dalbiņš.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 2.maijs.

Sēdes vadītājs.

2.maijs. Deputātiem citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 2.maijs.

Izskatīsim likumprojektu “Grozījumi Ūdens apsaimniekošanas likumā”. Otrais lasījums.

Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā – deputāts Ingmārs Līdaka.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Cienījamie kolēģi, jūsu uzmanībai tātad tiek nodots likumprojekts “Grozījumi Ūdens apsaimniekošanas likumā” (reģistrācijas numurs 277/Lp9). Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā tika saņemti trīs priekšlikumi. Darba gaitā tika arī redakcionāli precizēts 1.pants.

1.priekšlikums ir saņemts no Vides ministrijas parlamentārā sekretāra Mārtiņa Jirgena. Tas komisijā ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

I.Līdaka.

Arī 2.priekšlikums ir saņemts no Vides ministrijas parlamentārā sekretāra Mārtiņa Jirgena, un arī tas ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

I.Līdaka.

Arī 3.priekšlikums ir Mārtiņa Jirgena priekšlikums, kurš ir atbalstīts un redakcionāli precizēts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

I.Līdaka.

Un ir daži precizējumi izdarīti arī 25.pantā un pārejas noteikumos.

Aicinu Saeimu apstiprināt likumprojektu “Grozījumi Ūdens apsaimniekošanas likumā” otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt redakcionālajiem precizējumiem.

Visi priekšlikumi izskatīti. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 277/Lp9, pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 74, pret un atturas – nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

I.Līdaka.

7.maijs.

Sēdes vadītājs.

7.maijs. Deputāti piekrīt, ka 7.maijs ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš. Paldies.

Izskatīsim nākamo darba kārtības jautājumu – likumprojektu “Grozījums likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām””. Otrais lasījums.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vārdā – deputāts Jānis Šmits.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi! Strādāsim ar dokumentu Nr. 829 – ar likumprojektu “Grozījums likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām””. Uz otro lasījumu komisijā ir izskatīti 25 priekšlikumi.

1. – Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikums. Komisijā ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Šmits.

2. – politisko organizācijas apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Jakovs Pliners. (No zāles dep. J.Dobelis: “Kur jums sievietes frakcijā?”)

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Godātie deputāti! Nez kāpēc atbildīgā komisija sajauca, apvienoja vienā priekšlikumā uzreiz divus PCTVL frakcijas priekšlikumus, proti, atzīt par svētkiem gan pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētkus, gan 8.martu – Starptautisko sieviešu dienu. Un salika tos kopā! Varbūt tas ir izdarīts tādēļ, lai būtu ērtāk abus šos priekšlikumus noraidīt? Vai arī tādēļ, lai uzsvērtu, ka 8.martu svin vienīgi pareizticīgie?

Dāmas un kungi, ticiet man, ka patiesībā tas tā nav! Latvijā 8.marts jau sen ir kļuvis par visas tautas svētkiem, par dienu, kad daiļās dāmas apsveic gan latvieši, gan krievi, gan citu tautu pārstāvji, gan katoļi, gan jūdi, gan musulmaņi. Stūrgalvīgā nevēlēšanās ņemt vērā tautas vairākuma viedokli nebūt nedara jums, kolēģi, godu – un, konkrēti, cienījamiem valdošās koalīcijas locekļiem.

Galu galā, piemēram, tā pati Tautas partija ar visu savu rāšanos varētu pateikties tieši 8.martam, ja ziņas par Šķēles kunga biznesa “puķainajiem” pirmavotiem ir patiesas. Un paši šie svētki sākumā radās nevis bijušajā PSRS, kā viens otrs to domā, bet gan uzticību pelnošajās Amerikas Savienotajās Valstīs. Tieši pirms 150 gadiem tūkstošiem Ņujorkas šūšanas un apavu fabriku darbinieču izgāja ielās ar prasību – ieviest 10 stundu garu darba dienu. Vīrieši toreiz to jau bija panākuši, bet sievietes vēl bija spiestas strādāt 16 stundas dienā. Vēl šīs sievietes pieprasīja arodbiedrību izveidošanas brīvību un tiesību piešķiršanu sievietēm piedalīties vēlēšanās.

Kā jūs noprotat, 200 tūkstošiem daiļo dāmu no Latvijas pēdējā prasība vēl joprojām paliek aktuāla. Pagaidām viņām ir tiesības piedalīties municipālajās vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās gandrīz jebkurā no Eiropas Savienības valstīm, kur viņas kopš janvāra var iebraukt bez vīzas un tur saņemt uzturēšanās atļauju. Bet, tāpat kā tas bija pirms 150 gadiem Amerikā, tās nevar balsot dzimtajā Latvijā, kur lielākā daļa no viņām ir dzimusi un kur viņas regulāri maksā nodokļus.

Taču pati 8.marta tradīcija radās jau Senajā Romā, kur brīvībā dzimušo sieviešu svētki šajā dienā jau toreiz bija svētki. Tajā dienā sievietes saņēma dāvanas no saviem vīriem, viņām pievērsa īpašu uzmanību un dāvāja mīlestību. Arī sievietes verdzenes saņēma dāvanas. Šajā dienā mājas saimniece ļāva verdzenēm atpūsties. Mūsdienu varas pārstāvji ir daudz mazāk humāni nekā sen mirušie Romas imperatori. Jūs faktiski atņēmāt balsstiesības 400 tūkstošiem savu pavalstnieku un vēl 500 000 atņēmāt tiesības pilnvērtīgi apmācīt savus bērnus dzimtajā valodā. Un nu pie reizes liedzat saviem pavalstniekiem tiesības uz atpūtu, kuras Sieviešu dienā bija pat seno romiešu verdzenēm.

Piedāvāju atjaunot tiesības uz atpūtu Ziemassvētkos pareizticīgajiem un vecticībniekiem, kā arī 8.martā daiļā dzimuma pārstāvēm un ar savu balsojumu atbalstīt PCTVL frakcijas priekšlikumu. (No zāles dep. J.Dobelis: “Nekā! Nekā nebija!”)

Paldies jums par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Komisijas vārdā – deputāts Jānis Šmits. Vai jums ir kas piebilstams komisijas vārdā?

J.Šmits.

Nav nekas piebilstams. Komisijas vārdā lūdzu Saeimu balsot.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 2. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 39, atturas – 19. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

3. – PCTVL frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Valērijs Buhvalovs.

V.Buhvalovs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij, godājamie kolēģi likumdevēji! Kā jums visiem ir zināms, Jūlija kalendārs un Gregora kalendārs nesakrīt, bet pareizticīgo Lieldienas ar katoļu un luterāņu Lieldienām sakrīt visai reti, tāpēc arī pareizticīgo Lielā Piektdiena parasti ir darba diena.

Dāmas un kungi! Domājams, ka jūs zināt arī to, ka skaita ziņā, saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem, pareizticīgie pēc lieluma ir trešā lielākā konfesija Latvijā. Pastāv vēl arī daudz drošāka pazīme, kas liecina par ticīgo skaitu, – mirušo un jaundzimušo reģistrācijas dati, kas atspoguļo, cik ir apglabāti vai kristīti pēc pareizticīgo rituāla. Šie dati liecina, ka pareizticīgo konfesija pat tad, ja neņem vērā vecticībniekus, tai piederīgo skaita ziņā ieņem pirmo vietu, pārspējot gan katoļus, gan luterāņus. Pareizticība bija arī pirmais kristietības paveids, kas parādījās sensenos laikos Latvijas teritorijā. Turklāt pareizticība netika iedēstīta vietējo iedzīvotāju dvēselēs ar uguni un zobenu. Joprojām pareizticīgi ir arī daudzi tūkstoši latviešu, to skaitā ne mazums izcilu personu.

Dažos pareizticīgo dievnamos dievkalpojumi pilnībā tiek noturēti latviešu valodā, un tā tas ir ne tikai Rīgas Debesbraukšanas baznīcā, kuras draudzes loceklis kādreiz bija arī dzejnieks Aleksandrs Čaks, kurai daudzas freskas ir gleznojis mākslinieks Voldemārs Irbīte. Pareizticīgo dievkalpojumi latviešu valodā regulāri notiek Kolkas Kristus Piedzimšanas baznīcā, Kosā, Ainažos, Salacgrīvā, Nītaurē, Limbažos, Jēkabpilī un citur.

Šādos apstākļos jo īpaši neizprotama ir mūsu valstsvīru nevēlēšanās spert soli pretī daudzu desmitu tūkstošu ticīgo vēlmēm. Dažiem deputātiem Saeimā bieži patīk spriedelēt par Baltkrievijas totalitāro režīmu, salīdzinot to ar demokrātisko Latviju, bet, neskatoties uz šo totalitārismu, Baltkrievijā katoļu un luterāņu reliģisko minoritāšu svētki ir valsts svētki.

Nav vērts dižoties ar saviem panākumiem demokrātijas attīstības jomā, kad pareizticības skaidri redzamā diskriminācija duras acīs. Vai nu atdodiet atpakaļ tos ordeņus, kurus jūs esat saņēmuši no pareizticīgo patriarha Aleksija rokām, vai arī atdodiet pareizticīgajiem viņu svētkus!

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Komisijas vārdā – deputāts Jānis Šmits.

J.Šmits.

Es aicinu Saeimu balsot par šo 3. – PCTVL frakcijas priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 3. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 20, pret – 41, atturas – 18. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

4. – apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 4. – apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 36, pret – 18, atturas – 16. Priekšlikums ir atbalstīts.

J.Šmits.

5. – PCTVL frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Godātie kolēģi, 5.priekšlikums vairs nav balsojams, jo šis jautājums jau ir izlemts.

J.Šmits.

Jā, 5.priekšlikums nav balsojams!

6. – PCTVL frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Juris Sokolovskis.

J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).

Godātie kolēģi, mūsu priekšlikuma būtība ir šāda: ja svētku diena ir sestdiena vai svētdiena, izņemot Pirmās Lieldienas vai Vasarsvētkus, nākamo darba dienu nosaka par brīvdienu, bet, ja svētku dienas ir gan sestdiena, gan svētdiena, tad nākamās divas dienas nosaka par brīvdienām.

Godātie kolēģi, socioloģiskie pētījumi rāda, ka mūsu cilvēki strādā daudz vairāk nekā cilvēki Rietumeiropas valstīs. Turklāt apmēram 10–12 stundas dienā, bet dažreiz arī sestdienās un svētdienās. Pastāv vēl arī tāda problēma, ka Rietumeiropas valstīs viņiem par šo darbu piemaksā, bet mūsu cilvēkiem nekādu īpašu piemaksu nav.

Gribētu jums minēt vienu piemēru. Kāda mana paziņa reiz stāstīja par savu meitu. Meitene bērnudārzā esot sacījusi audzinātājai, it kā mamma viņu nemīlot. Mamma mīlot tikai darbu, jo tiešām viņa ir spiesta strādāt 10–12 stundas dienā. Un daudziem cilvēkiem neatliek laika savai ģimenei, lai pavadītu to savā ģimenē, lai veltītu laiku saviem bērniem.

Godātie kolēģi, telekompānija TV3 rīkoja akciju un savāca vairāk nekā 70 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju parakstu par to, lai šāda norma likumā būtu. Protams, mēs varam ignorēt šo Latvijas iedzīvotāju vēlmi, bet tomēr ir vēl viens arguments, ko minēja šīs normas pretinieki, – ir Latvijas Darba devēju konfederācijas vēstules un viedoklis par to, ka viņi ir “pret”.

Cienījamie kolēģi, agrāk bija tā – bija liels bezdarbs un darba devēji varēja necienīt savus darbiniekus, savukārt tagad situācija ir gluži pretēja – tagad ir darbaspēka trūkums, un izrādās, ka tie darba devēji, kuri ciena savus darbiniekus, nodrošina viņiem labus darba apstākļus, nodrošina labas algas, tagad ir vinnētāji. Bet ko jūs izdarīsiet, godātie kolēģi, ja gadījumā tagad balsosiet “pret” šo normu? Kas būs, piemēram, šāgada Līgo svētkos? Šogad Līgo svētki iekrīt sestdienā un svētdienā. Vai, sēžot pie ugunskura, jūs stāstīsiet tiem, kuri sēdēs jums blakus, par Latvijas Darba devēju konfederāciju un par tās viedokli? Stāstīsiet, ka tas ir pareizi? Varbūt padomājiet, ko jūs viņiem teiksiet!

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Kārlis Šadurskis.

K.Šadurskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Šim priekšlikumam ir arī viens ļoti racionāls pamats: ja mēs to atbalstīsim, tad katrā kalendārajā gadā būs vienāds svētku dienu skaits. Līdz ar to būs ļoti viegli plānot. Un tad darba devējiem nebūs “veiksmīgo” gadu, kad liela daļa svētku iekrīt sestdienās vai svētdienās, un “neveiksmīgo” gadu, kad tā nav. Tas būtu viens arguments, lai atbalstītu šo normu.

Otrs arguments. Mēs nevaram ignorēt arī to, ka šis jautājums tiek ļoti plaši diskutēts sabiedrībā, plašsaziņas līdzekļos, un apmēram 80 tūkstoši cilvēku ir izteikušies “par” šādas normas ieviešanu. Un tāpēc es gribu atgādināt valdošajai koalīcijai, kas notiek tad, ja valdošā koalīcija spītīgi ignorē sabiedrības viedokli. Tad mēs nonākam pie referenduma, un tad ir jārunā par to, cik izmaksā referendums. Tad tas vēl nāk klāt!

Godātie valdošās koalīcijas pārstāvji! Vai tiešām jūs ar savu spītību Latvijā gribat panākt vēl vienu referendumu? (No zāles: “Nē!” Dep. Dz.Ābiķis: “Totāla bezatbildība!”)

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā…

J.Šmits.

Nav nekas piebilstams. Es aicinu kolēģus balsot.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 6. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! (No zāles dep. Dz.Ābiķis: “Bezatbildība!”) Lūdzu rezultātu! Par – 30, pret – 30, atturas – 15. Šis priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

7. – PCTVL frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi likumdevēji! Absolūti nav skaidrs, kādēļ atbildīgā komisija ir noraidījusi PCTVL 7.priekšlikumu: “Darbadienas nav pārceļamas uz dienām, kuras sakrīt ar svētku, piemiņas un atzīmējamām dienām.” Vai tas nozīmē, ka var pārcelt dienas? Piemēram, ir 17.jūnijs – Latvijas Republikas okupācijas diena. Šajā gadā tā iznāk svētdienā. Tātad gadījumā, ja netiks pieņemts PCTVL priekšlikums, Kalvīša valdībai būs visas tiesības pasludināt šo dienu par darba dienu robežlīguma ar Krieviju ratifikācijas dēļ. Vai tad tas jums būs pa prātam? Domājams, jūs izjustu to pašu, ko izjutām mēs, kad bijušais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš, kurš acīmredzot pirmo pareizticīgo tika ieraudzījis tikai brieduma gados, piedāvāja pasludināt par darba dienu pareizticīgo Lieldienu Kluso sestdienu. Bija tāds fakts, Kariņa kungs!

Lai turpmāk varētu novērst šādus kāzusus, piedāvāju atbalstīt PCTVL frakcijas tīri tehnisko priekšlikumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Komisijas vārdā – deputāts Jānis Šmits.

J.Šmits.

Komisijas vārdā gribu tikai pateikt, ka konkrētais priekšlikums netika atbalstīts tāpēc, ka tas skar nevis šā likuma kompetenci, bet gan – gluži otrādi! – tas skar Darba likuma sfēru, kas nav Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas kompetencē.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 7. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 57, atturas – 4. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

8. – deputāta Valērija Agešina priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 8. – deputāta Agešina priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 33, pret – 40, atturas – 2. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

9. – Ministru prezidenta Aigara Kalvīša priekšlikums. Atbalstīts un iekļauts atbildīgās komisijas 10.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs par 9. un 10.priekšlikumu pieteicies deputāts Leons Līdums. (No zāles: “Nav!”)

Viņa nav zālē. Tad debatēs deputāts Valērijs Agešins.

V.Agešins (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Es gribu pateikt tikai vienu domu par 9.priekšlikumu. Lūdzu to ņemt vērā! Ļoti iespējams, ka šā priekšlikuma iesniedzējs – Ministru prezidents Kalvītis šogad uz Jāņiem grib “nolaupīt” cilvēkiem brīvdienas. (No zāles dep. A.Bērziņš (ZZS): “Uz Jāņiem? Nolaupīt?”) Es lūdzu jūs noraidīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā deputātam Jānim Šmitam ir kas piebilstams?

J.Šmits.

Nav nekas piebilstams. Es aicinu Saeimu balsot par 10. – Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikumu… Par 9. un par 10.!

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Ieviesīsim nedaudz skaidrības! Vai kāds pieprasa balsojumu par 9.priekšlikumu? (Starpsaucieni.)

J.Šmits.

Atbalsta.

Sēdes vadītājs.

Prasa? Neprasa. Neviens deputāts par 9.priekšlikumu balsojumu neprasa. Tātad balsosim par 10. – atbildīgās komisijas atbalstīto priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 10.priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 76, pret – nav, atturas – 1. Priekšlikums atbalstīts.

J.Šmits.

11. – deputāta Agešina priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 11. – deputāta Agešina priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 31, pret – 42, atturas – 3. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

Sakarā ar to, ka 11.priekšlikums nav atbalstīts, 12.priekšlikums vairs nav balsojams.

Sēdes vadītājs.

12.priekšlikums nav balsojams, jo tas ir adekvāts. Izskatīsim 13.priekšlikumu.

J.Šmits.

13. – deputāta Agešina priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti lūdz debates. Debatēs pieteicies deputāts Valērijs Agešins.

V.Agešins (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Latvijā kalendāros 8.marts nav svētku diena, taču ir saglabājusies tradīcija tieši šajā datumā ar ziediem sveikt sievietes – kolēģes un paziņas. 8.martu tik un tā daudzi joprojām uztver un atzīmē kā svētkus.

Ir mazliet jāatskatās vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē. Tālajā 1857.gada 8.martā Ņujorkas strādnieces esot devušās pilsētas ielās, lai protestētu pret zemajām algām un 14 stundu garo darba dienu. 1908.gadā Ņujorkas Sociāldemokrātiskā sieviešu organizācija sarīkoja masveida mītiņu, kura pamatdoma bija aizsargāt sieviešu tiesības. 1909.gadā ASV Sociālistiskā partija paziņoja par jaunajiem svētkiem – Nacionālo sieviešu dienu. Un tiek uzskatīts, ka savukārt Eiropa šos svētkus sāka atzīmēt kopš 1911.gada, bet Austrumeiropa – kopš 1913.gada. Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācija 1977.gadā pieņēma rezolūciju, kurā izteica vēlmi, lai visas valstis šo dienu, 8.martu, pasludinātu par svētkiem – par Starptautisko sieviešu dienu. Tātad mums ir jāsecina, ka 8.marts nebūt nav padomju laikā radusies un popularizēta svinību diena. Vairāk nekā tūkstotis “Saskaņas Centra” aptaujāto sieviešu atzina, ka būtu vajadzīgi tādi svētki kā Sieviešu diena.

Nereti mēdz jautāt, kāpēc svinēt 8.martu, ja līdz ar Latvijas valstiskuma atjaunošanu iespējams atzīmēt Mātes dienu? Atbilde varētu būt ļoti vienkārša – ne visas sievietes ir mātes.

Kāpēc svinēt 8.martu, ja savu popularitāti apliecina Valentīna diena? Taču Valentīna dienu uzskata par pārīšu svētkiem, nevis tādiem, kuru centrā ir sieviete.

Arī iepriekšējos gados Latvijā veikto interneta aptauju rezultāti rādīja, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju uzskata: jo vairāk svētku, jo labāk. Apmēram 20 procentiem viss ir vienalga. Savukārt pie 8.marta noliedzējiem sevi pieskaita mazāk par 5 procentiem Latvijas iedzīvotāju.

 

(No zāles: “Pietiek! Pietiek!”)

Es lūdzu netraucēt…

Sēdes vadītājs.

Es atvainojos! Vai jūs gribētu debates turpināt pēc pārtraukuma, jo jums ir vēl atlikušas tikai divas minūtes vai, precīzāk sakot, viena minūte līdz pārtraukumam? (No zāles dep. K.Leiškalns: “Tikai vienu!”)

V.Agešins.

Tātad – ko par 8.martu domā sievietes saskaņā ar aptaujas rezultātiem?

Inita: “Man šī diena saistās ar svētku sajūtu, jo mēs, fabrikā strādājošās sievietes, zinām, ka tāpat katru gadu darbabiedri mūs apsveiks. Un tas ir ļoti patīkami.”

Daiga, deju trenere: “Svētki vienmēr rada neikdienišķu noskaņu, bet, lai tā būtu, par to jāparūpējas pašiem.”

Vineta, salona direktore: “Sieviešu dienas svinēšana vairāk saistās ar atmiņām par aizgājušajiem laikiem. Un šīs atmiņas ir labas un patīkamas.”

Sakarā ar to, cienījamie kolēģi, lūdzu atbalstīt 13.priekšlikumu (No zāles: “Pietiek! Minūte jau pagāja!”) un iestrādāt mūsu likumā normu par 8.martu kā atzīmējamo dienu.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Debates turpināsim pēc pārtraukuma, jo deputāti vēl ir pieteikušies debatēs par šo jautājumu.

Lūdzu reģistrēties ar balsošanas kartēm! Lūdzu zvanu! Reģistrēsimies!

Reģistrācijas rezultātus nolasīs Saeimas sekretāra biedrs Andrejs Klementjevs.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies: Gundars Daudze, Oļegs Deņisovs, Ina Druviete, Uldis Ivars Grava, Jānis Šmits… redzu, paldies… Jānis Klaužs, Ivans Klementjevs, Vents Armands Krauklis, Māris Kučinskis, Sarmīte Ķikuste, Visvaldis Lācis, Jānis Lagzdiņš, Aleksandrs Mirskis, Sergejs Mirskis, Vineta Muižniece, Vitālijs Orlovs, Karina Pētersone, Jānis Reirs, Ērika Zommere, Jānis Strazdiņš, Staņislavs Šķesters, Jānis Tutins un Dzintars Zaķis.

Sēdes vadītājs.

Paziņojumam vārds deputātam Mārim Krastiņam.

M.Krastiņš (Tautas partijas frakcija).

Godājamie Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāti! Aicinu jūs uz sēdi pēc desmit minūtēm komisijas telpās.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

 

Pārtraukums

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas Sēžu zālē! Atsākam darbu.

Atgādinu, ka izskatām darba kārtības 33.jautājumu – likumprojektu “Grozījums likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām””. Otrais lasījums.

Šobrīd izskatām 13. – deputāta Agešina priekšlikumu. Par šo priekšlikumu tiek turpinātas debates.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Pēteris Hanka.

P.Hanka (ZZS frakcija).

Labdien, cienījamais Prezidij un cienījamie kolēģi!

Es ļoti labi atceros, ka mums sēde iekrita 8.martā. Cik brīnišķīgi tas bija – ienākot šajā zālē, redzēt, ka katrai mūsu deputātei bija priekšā uz galda zieds un maza dāvaniņa! Es domāju, ka to bija pacentušies izdarīt Prezidijā esošie vīri. Es tā īsti nezinu, bet droši vien, ka tā tas bija.

Man tur oponē, ka apsveikt var katru dienu, un var jau būt, ka tā tas arī ir. Un ir arī Mātes diena. Bet ne jau katra sieviete var būt māte. Un tāpēc šodien, šajā skaistajā dienā, mēs varētu visā Latvijas Republikā esošajām sievietēm tādu skaistu dāvanu pasniegt – atbalstīt šo Agešina kunga priekšlikumu. Es savu priekšlikumu līdz ar to atsaucu, jo mans priekšlikums ir analogs viņējam.

Kas gan var būt vēl brīnišķīgāks, ja mēs, kaut vai zālē esošie vīrieši, atbalstīsim mūsu deputātes un pārējās kundzes!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debates turpina deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātais Hankas kungs! Ja jūs minat kādus faktus, tad, lūdzu, atsaucieties uz patiesiem faktiem! Hankas kungs, jūs klausāties? To vītušo ziedu dalīšanu veica PCTVL un “Saskaņas Centrs”, Hankas kungs! Tā bija viņu pašdarbība. Prezidijam tur absolūti nekādas daļas nav.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai deputātam Jānim Šmitam komisijas vārdā ir kas piebilstams par 13.priekšlikumu un tam identisko 14.priekšlikumu?

J.Šmits.

Man nav nekas iebilstams. Es varu tikai atgādināt, ka par šo jautājumu mēs esam debatējuši vairākkārt. Un varu pateikt tikai vienu viedokli: mēs aizmirstam vienu aspektu. Šeit ir politiskais aspekts, bet ir arī iekšā šis otrs – cilvēcīgais aspekts. Lai cik tas būtu dīvaini, es tomēr gribu atgādināt: ja jau mēs izrādām cieņu mātēm mūsu valstī, tad tomēr mums būtu, tā sacīt, jāatceras arī tas, ka ne visas sievietes var būt mātes un ka varbūt ir vērts padomāt par to, ka arī šīs pārējās sievietes mēs kaut kādā veidā pieminam (protams, nošķirot nost politisko aspektu).

Sēdes vadītājs.

Lūgums runāt komisijas vārdā.

J.Šmits.

Jā. Komisijas vārdā lūdzu balsot.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, balsosim par 13.priekšlikumu un tam identisko 14.priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 35, pret – 9, atturas – 22. Priekšlikums ir atbalstīts.

J.Šmits.

Nākamais ir 15. – deputāta Buzajeva priekšlikums, kurš komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Jā, es vēl paskaidrošu, ka 14.priekšlikumu mēs neizskatījām, jo tas ir identisks un līdz ar to nav skatāms.

Atklājam debates par 15.priekšlikumu. Debatēs pieteicies deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie kolēģi likumdevēji! Manu ideju – izsludināt 16.martu par nacionālo kauna dienu – izprovocēja valdošā koalīcija…

Sēdes vadītājs.

Atvainojos Buzajeva kungam! Godātie kolēģi, lūdzu klusumu zālē! Lūdzu klusumu zālē!

V.Buzajevs.

…Tieši 15.februārī tika ierosināts grozījumu iesniegšanas termiņu apspriežamajam likumprojektam pagarināt līdz 15.martam. (“Par” balsoja 52 deputāti – visi no valdošās koalīcijas, “pret” – 38 deputāti – visi no opozīcijas.) Kādēļ tas tika izdarīts, kad visi grozījumi jau bija iesniegti un komisija tos izskatīja, šodien jau kļuvis skaidrs. PCTVL frakcijas priekšlikums – ja svētku diena ir sestdiena vai svētdiena, tad nākamo darba dienu nosaka par brīvdienu – jau skaitījās komisijas atbalstīts. Tagad tas skaitās noraidīts, bet atbalstīts ir Aigara Kalvīša priekšlikums attiecināt šo noteikumu tikai uz 4.maiju un 18.novembri. Kalvītis kopā ar valdošo koalīciju, veikdams vienkāršu manipulāciju ar Kārtības rulli, nozaga vēlētājiem gan Līgo svētkus, gan Ziemassvētkus. Cik stipri gan viņš uzticas savai popularitātei un tautas aizmāršībai!

Bet, dāmas un kungi, manipulācijas ar Kārtības rulli ir bīstamas ne tikai opozīcijai, bet arī valdošajai koalīcijai! Tieši 15.martā – dienā, kad bija beidzies jaunais termiņš grozījumu iesniegšanai, – es biju domājis, kādā veidā to pārliecinošāk demonstrēt SS leģionāru pēctečiem… Un nolēmu pasniegt viņiem nelielu dāvanu (ne pirmo un acīm redzami ne pēdējo). Ja runājam par lietas būtību, tad jāteic, ka tā bija diena, kad divas esesiešu divīzijas pirmo un pēdējo reizi sagāja kopā, lai Krievijas okupētajā teritorijā dažus simtus kilometru no Latvijas teritorijas pacīnītos it kā par Latvijas atbrīvošanu; tā diena pelna, lai to nodēvētu par nacionālo kauna dienu. Šīs kaujas dēļ nedēļu vēlāk, nekā tas varēja būt, nodzisa Aušvicas, Būhenvaldes, Dahavas, Zaksenhauzenas, Maidanekas, Mauthauzenes, Osvencimas, Rāvensbrikas, Treblinkas, Štuthofas krāsnis. Visas koncentrācijas nometnes, kuru darbību pagarināja latviešu Waffen SS leģiona dalība šajā kaujā, uzskaitīt man neļauj Kārtības ruļļa noteiktais laiks.

It īpaši ir laiks runāt par kaunpilno fašisma atbalstu šobrīd – brīdī, kad kaimiņvalsts Igaunijas galvaspilsētas centrā demontē pieminekli antihitleriskās koalīcijas cīnītājiem. Tas ir tiešs fašisms, un Latvijā tā nebūs!

Uzjautrina tas fakts, ka kopš 1998.gada 17.jūnija līdz 2000.gada 17.februārim oficiālajā kalendārā 16.marts tomēr skaitījās par Latviešu karavīru atceres dienu.

44 mēnešus – nevis vienu dienu! – turpinājās šis nacionālais kauns.

Paldies Dievam, šodien mēs esam gudri un atbalstījām dažus labus priekšlikumus.

Un sakarā ar to es atsaucu šo savu priekšlikumu, un par to nu nebūs iespējams balsot.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, debates par 15.priekšlikumu tiek pārtrauktas, jo priekšlikuma ierosinātājs to atsauc.

Nākamais ir 16.priekšlikums.

J.Šmits.

16. – deputāta Agešina priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Deputāts prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 16. – deputāta Agešina priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 21, pret – 32, atturas – 16. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

17. – deputātu Aizbalta, Turlā, Mackeviča, Dukšinska, Feldmanes un Šmita priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs pieteikusies deputāte Inta Feldmane.

I.Feldmane (LPP/LC frakcija).

Godātie deputāti! Patiešām jau 8.Saeimas laikā vairākas reizes tika iesniegti priekšlikumi, lai pareizticīgo un vecticībnieku Lieldienas un arī Ziemas­svētki tiktu iekļauti likumā kā svētku dienas, bet tie diemžēl netika atbalstīti.

Tāpēc Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcijas deputāti ir iesnieguši šo priekšlikumu – pareizticīgo un vecticībnieku Lieldienas iekļaut vismaz kā atzīmējamās dienas. Jo iemesls, kura dēļ tika noraidīti priekšlikumi atzīt tās par svētku dienām, varētu būt tikai tīri ekonomisks pamatojums.

Patiešām, saskaņā ar Tieslietu ministrijas datiem pareizticīgo skaits Latvijā ir vairāk nekā 350 tūkstoši un tā ir trešā lielākā kristīgā konfesija.

Es domāju, ka nav izskanējis neviens pārliecinošs arguments jautājumā par to, kāpēc citu kristīgo konfesiju pārstāvjiem valsts dod iespēju pilnvērtīgi svinēt tai nozīmīgus notikumus, bet tādai, kuras vienīgā atšķirība ir tā, ka svinamās dienas tiek noteiktas pēc cita kalendāra, proti, Jūlija kalendāra, šāda iespēja netiek dota.

Es vēlos uzsvērt, ka laika skaitīšana pēc Jūlija kalendāra pareizticīgajiem un vecticībniekiem balstās senās tradīcijās un ir Baznīcas garīgais mantojums. Šīs tradīcijas, gluži tāpat kā katoļu, luterāņu un citu kristīgo konfesiju koptās tradīcijas, ir pelnījušas cieņu arī no valsts puses, ņemot vērā to, ka ANO Ģenerālās Asamblejas Deklarācijas par visu neiecietības un diskriminācijas pēc personu reliģiskās piederības vai pārliecības veidu likvidēšanu 4.pants nosaka: “Visām valstīm jāuzsāk efektīvi pasākumi, lai likvidētu diskrimināciju sakarā ar reliģiju vai pārliecību. Jāatzīst, jāīsteno un jārealizē cilvēktiesības un pamatbrīvības visās pilsoniskajās, ekonomiskajās, politiskajās, sociālajās un kultūras dzīves jomās.”

Patiešām, pareizticīgo un vecticībnieku Baznīca apvieno dažādu tautību un sociālo grupu cilvēkus, jo Baznīca jau nekad nešķiro cilvēkus ne pēc nacionālās, ne etniskās piederības, ne arī pēc statusa sabiedrībā, jo viņus apvieno kopīga ticība, kas stāv pāri laicīgās dzīves normām. Un šie cilvēki svinēs svētkus – gan Kristus Piedzimšanas svētkus, gan Kristus Augšāmcelšanās svētkus – neatkarīgi no tā, vai valstij tā ir svētku, atzīmējamā vai darba diena. Un tas nemazinās šo svētku nozīmīgumu un svarīgumu viņu dzīvē. Jo galvenais šajos svētkos jau nav dāvanas, svētku galdi un brīvdiena; šajos svētkos ir nepieciešams laiks lūgšanām, gavēnim un meditācijai.

Tikai ir jautājums: kāda ir valsts attieksme pret cilvēkiem, kuri pieder pie vienas no senākajām kristīgajām konfesijām, kas sargājušas un saglabājušas savas vērtības un tradīcijas un šodien veido mūsu sabiedrības garīgo kodolu?

Es esmu pārliecināta, ka arī šodien Saeimas zālē ir deputāti, kas pieder pie kādas kristīgās Baznīcas, jo ir kristīti, iesvētīti un laulāti. Tiem es gribu šodien atgādināt Kristus teikto, ko Viņš māca arī šodien: “Nedari otram to, ko tu negribi, lai dara tev!” Vai kāds no mums gribētu, ka viņa paša svētkus valsts ignorē, neatzīst un nerespektē? Es – ne.

Tāpēc es aicinu atbalstīt mūsu priekšlikumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates par 17.priekšlikumu turpinās deputāts Ingmārs Līdaka.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Cienījamie deputāti! Un it sevišķi vēršos pie jums, deputāte no Latvijas Pirmās partijas frakcijas! Es šeit tribīnē kāpu vienkārši tādēļ, lai paustu savu argumentāciju.

Kāpēc es balsošu “pret”? Tāpēc, ka man šķiet, ka reliģiskos svētkus patiešām nevajadzētu tik ļoti akcentēt visur. Manā izpratnē Ziemassvētki, tāpat kā Jaunais gads, nesaistās ar reliģiju. Arī Lieldienas manā izpratnē nesaistās ar baznīcu, ar baznīcas rituāliem… (No zāles dep. Dz.Ābiķis: “Ar olām!”) Jā, es ne visai cienu baznīcu, varbūt arī dažu īpašumtiesību jautājumu risinājuma un tamlīdzīgu iemeslu dēļ. Tāpēc es, protams, balsošu “pret”.

Ja mēs tā paraugāmies, tūdaļ nāks arī musulmaņi (man bija tā laime četrus mēnešus dzīvot arī musulmaņu zemē), un tiem būs gavēnis vajadzīgs. Tātad varbūt arī ramadānu izsludināsim par valsts svētkiem vai par atzīmējamu mēnesi, kad nedrīkstēs dienā ne ēst, ne dzert un tamlīdzīgi? Es domāju, ka neviens nevienas konfesijas pārstāvim neaizliedz atzīmēt, svinēt savas svinamās dienas, bet tās nevajag tik ļoti akcentēt. Varbūt man tas ir ļoti nepieņemami.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā deputātam Jānim Šmitam ir kas piebilstams?

J.Šmits.

Nav nekas piebilstams. Aicinu balsot par šo priekšlikumu. (No zāles dep. Dz.Ābiķis: “Balsosim par olām!”)

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 17. – deputāta Aizbalta un citu deputātu priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 29, pret – 16, atturas – 27. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

18. – PCTVL frakcijas priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Debatēs pieteicies deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Tā kā atkal ir sākusies ņemšanās ar vēstures sagrozīšanu un leģionāru piemiņas noniecināšanu, es tomēr nedaudz atgādināšu par latviešu leģionāriem, kuriem ir milzīga nozīme Otrajā pasaules karā.

Vienreiz ir skaidri jāpasaka mūsu apvienības viedoklis. Mēs uzskatām, ka latviešu leģionāri ir pielīdzināmi Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, jo viņi vēlējās nosargāt Latviju no staļiniskā režīma atjaunošanas. Viņi nekad nav piedalījušies soda akcijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem, viņi ir cīnījušies tikai pret PSRS, kas 1940. un 1941.gadā Latvijā arestēja, nogalināja un izsūtīja tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Nekad viņi nav cīnījušies pret ASV, Lielbritānijas un Francijas bruņotajiem spēkiem. Un neviens latviešu leģionārs nekad nav bijis nacists, nav bijis nacistu partijā. Latviešu leģionāri cīnījās par neatkarīgu Latviju, cerot uz latviešu valsts atjaunošanu.

1998.gada 29.oktobrī Latvijas Saeima pieņēma svarīgu dokumentu – deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, tomēr meli un demagoģija, kas vērsta pret latviešu leģionāriem, nerimstas. Katrus svētkus vai citas dienas izmanto, lai šo demagoģiju attīstītu. Un tāpēc latviešu leģionāra statuss Saeimai būtu jānosaka ar likumu, lai vienreiz izbeigtos šī gļēvā, bailīgā ākstīšanās un izvairīšanās.

Es gribu atgādināt, ka ASV Pārvietoto personu komisija 1950.gada 1.septembrī Vašingtonā pieņēma lēmumu: “Baltiešu ieroču SS vienības ir jāuzskata par atsevišķām vienībām, kas ir atšķirīgas mērķos, ideoloģijā, darbībā un arī dalībnieku kvalifikācijā no vācu ieroču SS. Un komisija tās neuzskata par naidīgām ASV valdībai.”

Žurnālists Franks Gordons, kurš dzīvo Izraēlā, apstiprina, ka latviešu leģions bija frontes karavīri, tāpēc ir nepareizi vainot leģionārus noziegumos pret mierīgajiem iedzīvotājiem.

Toronto universitātes profesors Eksteins ir teicis: “Kad latviešu leģionāri uzvilka vācu uniformu, daudzi latvieši to darīja tāpēc, lai cīnītos pret boļševistisko Krieviju, nevis par nacistisko Vāciju.”

Uztraukums zālē liecina, ka vainīgie ir atrasti.

1946.gada 27.jūnijā ASV militārā pavēlniecība deva uzdevumu – no leģionāriem saformētām sardžu vienībām apsargāt nacistiskos kara noziedzniekus Nirnbergas tiesas prāvas laikā.

ASV augstākā amatpersona Vācijā Frenks Maklojs 1950.gada 13.aprīlī ziņoja ASV valsts sekretāram: “Baltiešu leģioni nav jāuzskata par SS, jo viņi nav saņēmuši nekādu nacistu politisku apmācību. Viņiem neprasīja atzīt nacistu doktrīnas, viņi nedeva SS zvērestu, viņi nebaudīja SS privilēģijas un nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.”

Eiropas Parlaments Strasbūrā 1983.gada 13.janvārī pieņēma speciālu rezolūciju par stāvokli Baltijas valstīs. (No zāles dep. J.Pliners: “Par tēmu viņš runā?”) Tajā bija uzsvērts, ka 1940.gadā Latvija, Igaunija un Lietuva varmācīgi tika okupēta un iekļauta PSRS sastāvā. Parlaments izteicis cieņu latviešu, igauņu un lietuviešu partizānu bruņotajai pretestībai, kuri vēl astoņus gadus pēc kara bija cīnījušies par savu tautu brīvību. Bet 1994.gadā Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs aicināja uz Stokholmu 1946.gada 25.janvārī Padomju Savienībai izdotos latviešu leģionārus un 20.jūnijā atvainojās viņiem par izdošanu.

Jūs, vēstures kropļotāji, vēstures viltotāji, komunistu roklaižas, un tā tālāk, kas atkal gribat pārvērst vēsturi, kas uzbāžaties ar savu tā saucamo cīņu, jūs, noziedznieku aizstāvji, izbeidziet kropļot vēsturi! Jūs regulāri dabūsiet klausīties skaistas lekcijas par to, kas bija latviešu leģionāri, par to, kas bija nacisma sagrāve, un par to, kas ir komunisma sagrāve.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, atgādinu, ka mēs debatējam par 18. –PCTVL frakcijas priekšlikumu.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Jakovs Pliners.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Godātie deputāti! Pirmām kārtām es gribētu atvainoties Šmita kungam personīgi un viņa vadītajai komisijai – Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Runājot par 2.priekšlikumu, es viņiem pārmetu, ka viņi ir salikuši kopā divus mūsu priekšlikumus – par pareizticīgo svētkiem un par 8.martu. Īstenībā diemžēl viņš man pierādīja… Un diemžēl mēs paši esam vainīgi… Mums bija tāda redakcija. Es vēlreiz atvainojos jums un jūsu komisijas deputātiem.

Tagad par konkrēto jautājumu. Kā jums tas patiks, ja svētki, kurus īpaši plaši svin valsts iedzīvotāji un kurus godina visa civilizētā pasaule, tīšuprāt tiks svītroti ne tikai no svētku dienu, bet arī no atzīmējamo datumu saraksta? Jūs droši vien nolemsiet, ka pie varas ir nākuši ne visai pilnvērtīgi cilvēki, kas stipri ienīst savus pavalstniekus. Bet tā ir noticis arī ar 9.maija dienu, kuru tikai Rīgā vien ik gadus atzīmē ne mazāk kā 100 tūkstoši cilvēku, pulcējoties Pārdaugavā, un vēl daži simti tūkstošu cilvēku – gandrīz visās Latvijas apdzīvotajās vietās. Jūs esat aizvietojuši Uzvaras dienu ar Eiropas dienu, aizmirsdami, ka Eiropa kā tāda pastāv, vienīgi pateicoties Padomju armijas karavīru varoņdarbam, kuri sagrāva fašistu brūnās ordas. Ja nebūtu bijis šīs Uzvaras dienas, tad šeit – teritorijā no Parīzes līdz Pēterburgai vai pat vēl tālāk – līdz Urālu kalniem – būtu Trešais reihs. Nedomāju, ka jums Trešais reihs patiktu daudz labāk nekā Eiropas Savienība…

Nepatīkams iespaids rodas, kad palūkojas uz neskaitāmo balsošanu rezultātiem pret ideju atjaunot 9.maijam fašisma sagrāves svētku statusu. Gribētos atzīmēt, ka likums “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” pastāv kopš 1990.gada un ka līdz 1996.gadam par Uzvaras dienu tika uzskatīta tieši 9.maija diena. Tanī pašā 1996.gadā ne tikai atcēla Uzvaras svētkus, bet arī tika pieņemta deklarācija par latviešu Waffen SS leģionu. Es nesaku, ka leģionāri ir noziedznieki. Viņi bija zaldāti, un viņu absolūtais vairākums patiešām karoja, viņi nespīdzināja miermīlīgos iedzīvotājus. Taču arī Dobeļa kungam ir zināms, ka pirms tam Latvijā bija 49 brīvprātīgi policistu bataljoni, no kuriem seši 1943.gadā bija iesaistīti leģionā. Par tiem cilvēkiem es galvot nevaru.

Var jau atcelt datumu, bet vēsturi atcelt nav iespējams, lai arī cik cītīgi strādātu komisija, kas aprēķina okupācijas nodarīto kaitējumu. Nav ko teikt! Labu sabiedroto pieņēma NATO blokā antihitleriskās koalīcijas valstis! Un tomēr man gribētos ticēt tam, ka Latvijas Republikas 9.Saeima vairs ne tik atklāti demonstrēs savas sēras sakarā ar nacisma sagrāvi, kā to darīja tās priekšteces.

Piedāvāju atbalstīt PCTVL frakcijas 18. un 19.priekšlikumu. Piedāvāju pieņemt cilvēces lielākās daļas viedokli un uzskatīt, ka jaunā Eiropas attīstības ēra sākās 1945.gada 9.maijā.

Lūdzu atbalstīt mūsu 18. un 19.priekšlikumu. (No zāles: “Nemuldi!”)

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Par 18.priekšlikumu debates turpinās deputāts Visvaldis Lācis. (No zāles dep. A.Golubovs: “Pastāsti, kad karot beidza!”)

V.Lācis (ZZS frakcija).

Vēlreiz, cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Šeit es šodien esmu nācis tribīnē pirmo reizi kā latviešu leģionārs. Es pateicos TB/LNNK frakcijai par šādu nostāju pret mums.

Kad es beidzu karot? Jā, es beidzu karot 1945.gada marta beigās, kad mani kaujās pie Remtes ievainoja. Kas mēs bijām? Šeit Saeimas vēsturē tikai vienu reizi viens ir dziedājis pirms manis, un tas bija latviešu leģionārs Aleksandrs Pētersons.

Arī es atļaušos pateikt, kas mēs bijām. Es to atļaušos pateikt. Mēs gaidījām… Un to pierāda vēsture ar bezgaldaudziem materiāliem, to pierāda amerikāņi, briti, kanādieši, franči, austrieši, vācieši, somi, zviedri. Un arī krievu vēsturnieki ir pierādījuši to, ka mēs gaidījām, ka abas impērijas sabruks. Tā ka nebaidiet mūs, Plinera kungs, ar Urāliem! Mēs gaidījām, ka tās abas sabruks un ka izdevīgā brīdī, kad divām latviešu divīzijām būs ieroči, mēs varēsim ar šiem ieročiem cīnīties par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

Un, sekojot varbūt nevajadzīgai tradīcijai, bet būdams labā garastāvoklī, es atļaušos jums nodziedāt, ko britu izlūkdienests ziņoja no Rīgas 1943.gadā: ka vācu feldfēbeļa vadībā pa Rīgas ielām soļo latviešu leģionāru grupa un dzied:

“Mēs sitīsim tos sarkanos arvien, arvien,

Pēc tam tos zili pelēkos, arvien, arvien.

Mēs sitīsim tos sarkanos,

Pēc tam tos zili pelēkos, arvien, arvien, arvien!”

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Pēteris Tabūns. (No zāles: “Pēteri, uzdziedi!”)

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Paldies, Visvaldi! Tas bija skaisti. Pēc tik skaistas dziedāšanas man būs pat grūti runāt, jo tas bija uz tādas ļoti labas nots, lai gan Buzajeva priekšlikums ir klaja ņirgāšanās par visu Latviju, par Latvijas varoņiem, par Latvijas leģionāriem.

Un es jums teikšu tā, cienījamie kolēģi: es jūtu, ka viņa šis drausmīgais izlēciens paliks nesodīts. Tā tas nedrīkst būt! Saeimas līmenī… Saeimas līmenī – es atkārtoju, ne tikai no manis sacītā par šādām izdarībām, ko atļāvās Buzajevs, nosaucot 16.martu par nacionālā kauna dienu un iesniedzot šādu priekšlikumu, – viņš ir pelnījis, ka Saeimas līmenī dabū pa zobiem. (Starpsauciens. No zāles dep. J.Pliners: “Pamēģini!”) Jā, tieši tā! Jo tas nav pieļaujams.

Jūs redzat! Šodien mēs runājam arī par dažādām citām lietām, ka mēs esam ielaiduši un uzlaiduši šīs peles uz galda, un tagad tās jau jūtas kā saimnieces un izrīkojas, kā tām patīk. Bet mēs nespējam nolikt tās savās vietās. (No zāles dep. A.Golubovs: “Un nespēsiet!”) Ir jānoliek! Ir jānoliek!

Es brīnos, Šmita kungs, kā jūs to pieļāvāt! Tā ir jūsu vadītā komisija, kura ieslēdza likumprojektā šādu priekšlikumu. Komisijai to vajadzēja noraidīt uzreiz un momentā! Un momentā! Ne tuvu neskatoties, jo…

Es atceros, kā arī es kādreiz strādāju Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. Tur visādi zilīši… Kas tik tur nenāca ar saviem priekšlikumiem un ar savām nenormālajām izdarībām un idejām, lai bīdītu tās uz priekšu, bet mēs tās apturējām un nolikām uzreiz, tā sakot, uz bremzēm jau komisijā.

Es saprotu šādu priekšlikumu. Tagad te nāk Pliners un runā par 9.maiju – Uzvaras dienu un tā tālāk, un tā joprojām. Viņi jau citu neko neprot. (No zāles dep. J.Pliners: “Par tēmu jārunā!”) Divas trešdaļas no Saeimas darba laika viņi patērē, lai slavinātu padomju pieminekļus, lai slavinātu Latvijas okupantus, lai aizstāvētu viņu intereses, un liek arī mums tērēt laiku. Taču, kad viņi ķeras klāt latviešu varoņiem, kuri krituši desmitiem, desmitiem, desmitiem tūkstošu un kuriem esam uzcēluši, izveidojuši Lestenē pieminekli, tad mums, Saeimai, viņiem ir jāpasaka: “Nē!” un vēlreiz: “Nē!” Ir jānoliek šādi tipi pie vietas! Lai viņi brauc uz saviem Urāliem, nevis musina Latvijas Saeimā uz šādām nenormālām izdarībām!

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Turpināsim debates! Es gribu vienīgi atgādināt, ka otrajā lasījumā mēs likumprojektu izskatām pa pantiem.

Šobrīd mēs esam apstājušies pie 18.priekšlikuma. Pants, tiesa gan, ir tas pats, bet, lūdzu, runājiet par priekšlikumiem.

Nākamais debatēs ir pieteicies deputāts Jānis Šmits.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Godātie klausītāji, kuri klausāties mūs pa radio! Godātais Dobeļa kungs! Es gribu pateikt vienu lietu; un proti: varbūt neizmantosim šo Saeimas tribīni emociju kurināšanai, varbūt runāsim par lietu.

Pirmkārt, es gribētu teikt, ka Saeimas atbildīgajā komisijā mēs šo jautājumu esam izskatījuši un savu attieksmi esam pauduši balsojot. Ja jums ir slikta redze (No zāles dep. J.Dobelis: “Man ir laba redze. Labāka par tavējo!”), tad es varu lēmumu nolasīt: “Priekšlikums nav atbalstīts.”

Otrkārt, mēs patlaban runājam par pavisam citu priekšlikumu, tāpēc es lūdzu jūs patiešām runāt par tēmu. Un nevajag aizvainot Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju! Šoreiz es kā šīs Saeimas komisijas loceklis, ja jums nepatīk, ka es uzstājos kā tās vadītājs, atgādinu, ka no šīs tribīnes piedāvāt kādam sadot pa zobiem ir deputāta amata necienīgi. Tieši tā – pārnestā nozīmē!

Es domāju, ka mūs klausās visa Latvijas sabiedrība. Un patiešām, ja kādam ir šāda vēlēšanās to darīt, tad izmantosim šo iespēju privāti, bet neizmantosim tam Saeimas tribīni.

Es aicinu jūs tiešām vadīties pēc Saeimas deputātu ētikas kodeksa un pēc kristīgās ētikas kodeksa, ko jūs šodien ļoti cēlsirdīgi nodemonstrējāt… (No zāles: “Tev nebūs dot pa zobiem!”)

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Debates par 18.priekšlikumu turpinās deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Paldies cienījamajam Šmita kungam, ka viņš tomēr neaizmirsa, ka pēc amata ir pirmais cilvēktiesību aizstāvis valstī.

Kā arī paldies gan Lācim, gan Tabūnam par viņu runām tieši par mūsu priekšlikumu – par 8.maiju un par 9.maiju. Ar savām runām viņi brīnišķīgi pierādīja, ka fašisma atdzimšana Latvijā ir ļoti aktuāls jautājums un ka ir partijas, kas tieši ar to nodarbojas. Un noraidošs balsojums par mūsu priekšlikumu – gan par 8., gan par 9.maiju – būtu tam papildpierādījums.

Jau iepriekš paldies jums, cienījamās dāmas un kungi!

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Juris Dobelis, otro reizi. (No zāles dep. Dz.Ābiķis: “Sadod viņam kārtīgi, Juri! Pa zobiem!”)

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Šmita kungs, it īpaši jūs! Jāatgādina jums dažas nezināmas patiesības.

Viens no Latvijas Republikas Saeimas būtiskākajiem pienākumiem ir skaidri izteikt savu attieksmi pret vēsturi, it īpaši pret Latvijas Republikas vēsturi. Un katram ir tiesības šeit nākt un paust savu viedokli. Kas man par daļu, ko jūs tur, komisijā, esat izlēmuši! Jūs šad un tad tīras muļķības tur pieņemat!

Līdz ar to es nācu, lai paskaidrotu, ko nozīmē vēstures viltošana, 8.maija un 9.maija jaukšana. Un, neapšaubāmi, šeit man ir jāpiemin arī latviešu leģionāri. Jums viņi nepatīk – ko? Nu pamēģiniet to pateikt šeit no tribīnes, ka jums viņi nepatīk. Lūk!

Līdz ar to katrreiz, kad būs vēstures viltošana, kad būs Otrā pasaules kara viltošana, kad būs leģionāru piemiņas apgānīšana, es nākšu un daudziem stāstīšu par leģionāriem. Šmita kungs, nāciet un pastāstiet, cik daudz jūs pats zināt par latviešu leģionāriem!

Lūk, tā!

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Kārlis Šadurskis.

K.Šadurskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Es mēģināšu runāt tikai un vienīgi par šiem grozījumu punktiem.

Manuprāt, situācija patiesībā ir daudz ļaunāka nekā tas, ko mēs šobrīd dzirdam šeit, Saeimas sēdē, jo ir puslīdz vienalga, ar kādām runām PCTVL frakcija argumentē savu priekšlikumu. Galvenais ir tas, kas ir uzrakstīts.

Ir skaidrs, ka nākamo – 19.priekšlikumu Saeima noraidīs, jo tā ir vienkārši vēsturiska muļķība. Nevar runāt par 9.maiju kā nacisma sagrāves dienu, ja visa pasaule atzīmē 8.maiju kā nacisma sagrāves dienu. Tad arī Vācija parakstīja kapitulācijas aktu. Tas, ka PSRS militārā virspavēlniecība pieprasīja jau kapitulējušajai Vācijai to vēlreiz parakstīt 9.maijā, neko nenozīmē. Tātad ir skaidrs, ka 19.priekšlikumu mēs noraidīsim.

Bet kas notiktu, ja Saeima pieņemtu 18.priekšlikumu? Tad no mūsu kalendāra vienkārši būtu izmesti vārdi “Nacisma sagrāves diena”. Mums nebūtu šīs atzīmējamās dienas.

Tā ka, godātā PCTVL frakcija, es šeit saredzu vienkārši mēģinājumu reabilitēt nacismu! Es citādi nevaru izskaidrot jūsu rakstītos priekšlikumus. Un es patiesībā domāju, ka tas ir ļoti nopietni.

Es jums ļoti iesaku: kaut vai vēstures priekšā atsauciet savu absolūti nepieņemamo priekšlikumu! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debatēs pieteicies deputāts Jānis Šmits, otro reizi.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Godātais Dobeļa kungs! Cienījamie kolēģi! Pavisam īsi! Es domāju, ka mums vēl priekšā stāv ļoti atbildīgi likumprojekti. Tikpat atbildīgi, cik atbildīgs ir šis. Es gribētu publiski atvainoties Dobeļa kungam, jo es pieminēju viņa uzvārdu, lai gan ar to domāju Tabūna kungu. (No zāles dep. J.Dobelis: “Ā–a!”) Tieši tā! Es publiski atvainojos!

Otrais. Runājot vēlreiz par komisiju, es ar pilnu atbildības sajūtu varu pateikt, ka mūsu komisijā nestrādā nedz vēstures viltotāji, nedz komunistu roklaižas. Vismaz līdz šim brīdim es to neesmu redzējis.

Un trešais, ko jūs teicāt, – par manu attieksmi pret leģionu. Es jums pateikšu ļoti vienkārši. Mana attieksme pret leģionu ir šāda: mans vecaistēvs bija leģionārs tieši tāpat kā Visvaldis Lācis un daudzi citi. Arī viņš ir cīnījies par tām pašām lietām, bet diemžēl šo divu režīmu dēļ, kuru dēļ notika šī pretimstāvēšana, viņš 1947.gadā gāja bojā izsūtījumā tālajā Sibīrijā. Un es negribētu šeit runāt par to, ka viens vai otrs režīms ir devis kaut kādu labumu vai tamlīdzīgi. Man vienkārši nav bijis mana otrā vecātēva. Un tas ir vienīgais, ko es jums gribu pateikt. Manu attieksmi pret leģionu, es domāju… es vienkārši paturēšu pie sevis.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Vai par 18.priekšlikumu deputātam Jānim Šmitam komisijas vārdā ir kas piebilstams?

J.Šmits.

Nē, nekas nav piebilstams. Es aicinu balsot.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 18. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 16, pret – 62, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

19. – PCTVL frakcijas priekšlikums – nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsosim!”)

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 19. – PCTVL frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 16, pret – 60, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

20. – PCTVL frakcijas priekšlikums, kas ir atbalstīts un iekļauts komisijas iesniegtajā 22.priekšlikumā. Arī 21. – bērnu un ģimenes lietu ministra Ainara Baštika priekšlikums – ir atbalstīts un iekļauts komisijas iesniegtajā 22.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam par 20., 21. un 22.priekšlikumu.

J.Šmits.

23. – Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikums. Komisijā ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Šmits.

24. – bērnu un ģimenes lietu ministra Ainara Baštika priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas… Ā, es redzu! Es atvainojos! Godātie kolēģi, atklājam debates!

Par 24.priekšlikumu debatēs runās Bērnu un ģimenes lietu ministrijas parlamentārais sekretārs Pēteris Simsons.

P.Simsons (Bērnu un ģimenes lietu ministrijas parlamentārais sekretārs).

Godājamo priekšsēdētāj! Cienījamās dāmas! Godājamie deputātu kungi!

Mēs, vismaz lielākā daļa no mums, noteikti atceramies tos svētkus un tās atzīmējamās dienas, ko atzīmējām un svinējām mūsu mūža lielāko daļu. Protams, tie bija padomju laika svētki – 1.maijs, 23.februāris, 8.marts, 7.novembris, varbūt vēl kādi citi. Un faktiski tikai 23.februāris tika attiecināts uz vīriešiem… Un pēdējos gados – arī Černobiļas diena, kas ir šodien, kas skāra vairākus tūkstošus Latvijas vīriešu. Mēs visi labi zinām, kāda bija attieksme pret šiem svētkiem. Labākajā gadījumā tās bija svinamās dienas padomju tradīciju garā – ar galvassāpēm nākamajā rītā. Ne velti bija tāda neformāla “vīriešu diena”, ko atzīmēja tajā dienā, kad ir vārdadiena “Margots”, jo, to vārdu lasot no otras puses, iznāk “sto gram”. To arī mēs atceramies.

Bērnu un ģimenes lietu ministrija ar savu priekšlikumu grib uzsvērt tēva lomu ģimenē. Ņemot vērā to situāciju, ka valstī ir vairāk nekā 2000 pamestu bērnu, kuriem nav iespējas dzīvot ģimenē un par kuriem rūpējas valsts, un ja ir 16 tūkstoši bērnu, kurus tēvi neapgādā ar uzturlīdzekļiem un par kuriem arī rūpējas valsts (dažas mātes arī ir šo bēguļojošo vecāku skaitā), mēs pirms dažiem gadiem iedibinājām materiālu stimulu – apmaksātas brīvdienas tēvam pēc bērna piedzimšanas. Un mēs konstatējām to pozitīvo attieksmi, to atsaucību, ar kādu šīs dažas brīvdienas tika pieņemtas un izmantotas.

Mēs, tā teikt, neizgudrojām riteni: Rietumu pasaulē atzīmē Tēva dienu un ir atzinuši to par labu esam. Un tāpēc mēs ierosinām ieviest arī šeit Tēva dienu kā nemateriālu pagodinājumu tēviem. Šāds pagodinājums viņiem pienāktos par viņu rūpēm, par viņu lomu, par viņu vietu ģimenē.

Mūsuprāt, būtu jāizmanto katra iespēja, kas ļautu tēviem būt kopā ar ģimeni un lepoties ar saviem bērniem, savukārt bērniem – lepoties ar saviem tēviem. Tāpēc dosim šo iespēju, kas neko nemaksā valstij jeb, kā tagad moderni teikt, nodokļu maksātājiem! (It sevišķi – pēc pozitīvā balsojuma par Sieviešu dienu.) Un neatkarīgi no jūsu balsojuma es aicinu visus pēc mēneša – 26.maijā – aktīvi piedalīties ģimeņu svētkos kopā ar saviem bērniem, mazbērniem, vectētiņiem un vecmāmiņām.

Ļoti ceru uz labvēlīgu jūsu attieksmi pret mūsu ministrijas iniciatīvu –iedibināt arī Latvijā Tēva dienu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāte Solvita Āboltiņa.

S.Āboltiņa (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! To, cik neviennozīmīgs ir jautājums par svētku dienām, mēs redzam, debatējot te jau kuro stundu. Protams, mums katram ir tiesības atzīmēt savus svētkus, kādi nu mums ir šie svētki. Mums ir tiesības godināt gan sievieti, gan vīrieti, gan māti, gan tēvu. Taču man tomēr izraisa pārsteigumu un zināmas bažas tas, ka piedāvātais datums tiek Latvijā jau atzīmēts kā Visu mirušo dzīvnieku diena. Vai tiešām mēs mūsu vīriešus, tēvus gribam pielīdzināt visiem mirušajiem dzīvniekiem?

Lūdzu, neatbalstīsim šo priekšlikumu!

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Lai jau nu katrs katru dienu atceras, ko viņš grib! Katram no mums ir miruši tuvinieki, ir arī miruši dzīvnieki; ir pat mirušu dzīvnieku kapsēta… Kurš nu kurā datumā uz kurieni ies – tā, man liekas, ir katra personīga darīšana.

Taču es gribu atgādināt, ka šis ir tikai otrais lasījums. Tā ka lūdzu īpaši nepriecāties tos, kam ir prieks par to 8.martu! Būs vēl trešais lasījums. Te daži gulēja tad, kad bija runa par otrā lasījuma redakciju… Diemžēl rezultātu izšķīra dažas balsis.

Tā ka viss vēl ir priekšā.

Un tieši šinī sakarībā es domāju: kāpēc tad neatbalstīt arī šo priekšlikumu? Ja jau kaut kāds šitās kuslās komunistes Klāras Cetkinas radīts datums tiek likumā iebalsots, kāpēc gan mēs nevaram iebalsot arī bērnu un ģimenes lietu ministra priekšlikumu? Ar ko tad Tēva diena ir sliktāka par tiem šņabja un savītušo tulpju svētkiem? Ar ko tā ir sliktāka?

Tāpēc mans priekšlikums ir: atbalstīsim šo priekšlikumu! Uz trešo lasījumu tik un tā būs jaunas runas. Runāsim gan par leģionāriem, gan par tēviem, gan par mātēm, gan par Klāru Cetkinu un par visiem pārējiem.

Tā ka es personīgi atbalstīšu šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu.

Komisijas vārdā par 24.priekšlikumu runās deputāts Jānis Šmits.

J.Šmits.

Es lūgšu ievērot dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgas attieksmes principu, kā iepriekš runājušie kolēģi to jau uzsvēra attiecībā uz šo priekšlikumu.

Aicinu jūs balsot.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu!…

J.Šmits.

Ir runa par vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm.

Sēdes vadītājs.

Balsosim par 24.priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 28, pret – 25, atturas – 24. Priekšlikums nav atbalstīts.

J.Šmits.

25. – deputāta Agešina priekšlikums. Komisijā nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Ir atbalstīts!”) Ir atbalstīts. Atvainojos! Ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Šmits.

Līdz ar to visi priekšlikumi ir izskatīti. Aicinu Saeimu balsot par likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 13/Lp9, pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 53, pret – 25, atturas – 1. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

J.Šmits.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš trešajam lasījumam ir 2007.gada 7.maijs.

Sēdes vadītājs.

7.marts.

J.Šmits.

7.maijs.

Sēdes vadītājs.

7.maijs. Atvainojos! Vēlreiz atkārtoju: ierosinātais priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir 7.maijs. Citu priekšlikumu deputātiem nav. Tātad lēmums par priekšlikumu iesniegšanas termiņu ir pieņemts.

Pirms izskatām nākamo darba kārtības punktu, informēju, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu jautājumu. Minēto jautājumu ir iesnieguši deputāti Pliners, Kabanovs, Mitrofanovs, Buzajevs, Sokolovskis un Buhvalovs. Jautājums ir par situāciju izglītības jomā. Deputāti uzdod šo jautājumu Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai. Nododam jautājumu ministrei.

Deputāti Pliners, Kabanovs, Buzajevs, Sokolovskis un Buhvalovs ir uzdevuši jautājumu arī satiksmes ministram Aināram Šleseram, un šis jautājums ir par ceļu kvalitātes problēmu. Nododam jautājumu ministram.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Biometrijas datu apstrādes sistēmas likums”. Otrais lasījums.

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vārdā – deputāts Juris Dalbiņš.

J.Dalbiņš (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Kolēģi! Likumprojekta “Biometrijas datu apstrādes sistēmas likums” otrajam lasījumam komisija saņēma 18.priekšlikumus.

1. – Juridiskā biroja priekšlikums. Komisija priekšlikumu atbalstīja.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Dalbiņš.

2. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Dalbiņš.

3. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

J.Dalbiņš.

4. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti atbalsta priekšlikumu.

J.Dalbiņš.

5. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

J.Dalbiņš.

6. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas viedoklim par 6.priekšlikumu.

J.Dalbiņš.

7. – Juridiskā biroja priekšlikums. Komisija to atbalstīja.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam.

J.Dalbiņš.

8. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Dalbiņš.

9. – Juridiskā biroja priekšlikums. Komisija to atbalstīja.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam.

J.Dalbiņš.

10. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Dalbiņš.

11. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Dalbiņš.

12. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Dalbiņš.

13. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Dalbiņš.

14. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

J.Dalbiņš.

15. – Juridiskā biroja priekšlikums. Komisija to atbalstīja.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam.

J.Dalbiņš.

16. – Juridiskā biroja priekšlikums. Ir atbalstīts komisijā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atzinumam.

J.Dalbiņš.

17. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

J.Dalbiņš.

18. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Lūdzu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Arī šim komisijas priekšlikumam deputāti piekrīt.

J.Dalbiņš.

Līdz ar to visi iesniegtie priekšlikumi ir izskatīti. Komisijas vārdā aicinu pieņemt likumprojektu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 193/Lp9, pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 72, pret – 1, atturas – nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

J.Dalbiņš.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 7.maijs.

Sēdes vadītājs.

7.maijs. Deputāti piekrīt nosauktajam priekšlikumu iesniegšanas termiņam – 7.maijs.

Izskatīsim nākamo likumprojektu – “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Pirmais lasījums.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Vjačeslavs Stepaņenko.

V.Stepaņenko (LPP/LC frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi! Strādāsim ar likumprojektu, kura reģistrācijas numurs ir 299/Lp9, – “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”.

Juridiskā komisija izskatīja minēto likumprojektu pirms pirmā lasījuma un to atbalstīja. Lūdzu Saeimu nobalsot par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 299/Lp9, pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 66, pret un atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

V.Stepaņenko.

2007.gada 3.maijs.

Sēdes vadītājs.

3.maijs. Vai deputātiem ir citi priekšlikumi? Citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 3.maijs.

Izskatīsim nākamo darba kārtības jautājumu – likumprojektu “Grozījums likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību””. Otrais lasījums.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Vjačeslavs Stepaņenko.

V.Stepaņenko (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Par likumprojektu “Grozījums likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”” neviens priekšlikums netika iesniegts. Lūdzu Saeimu nobalsot par likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta, kura reģistrācijas numurs ir 304/Lp9, pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 71, pret un atturas – nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

V.Stepaņenko.

2007.gada 1.maijs.

Sēdes vadītājs.

1.maijs. Vai deputātiem ir citi priekšlikumi? Citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 1.maijs.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā” (reģistrācijas numurs 185/Lp9). Otrais lasījums.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Vjačeslavs Stepaņenko.

V.Stepaņenko (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Juridiskā komisija ir saņēmusi astoņus priekšlikumus minētā likumprojekta otrajam lasījumam.

1.priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

V.Stepaņenko.

2.priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

V.Stepaņenko.

3.priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam.

V.Stepaņenko.

4.priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam.

V.Stepaņenko.

5.priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumam.

V.Stepaņenko.

6., 7. un 8.priekšlikums – atbalstīti.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijas atzinumiem par 165.pantu.

V.Stepaņenko.

Lūdzu Saeimu nobalsot par minētā likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru Nr.185/Lp9 pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 64, pret un atturas – nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

V.Stepaņenko.

3.maijs.

Sēdes vadītājs.

3.maijs. Deputātiem citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 3.maijs.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījums Krimināllikumā”. Šoreiz dokumenta reģistrācijas numurs ir 295/Lp9. Pirmais lasījums.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Vjačeslavs Stepaņenko.

V.Stepaņenko (LPP/LC frakcija).

Juridiskā komisija izskatīja likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā” (reģistrācijas Nr.295/Lp9) pirms pirmā lasījuma un to atbalstīja. Lūdzu Saeimu atbalstīt minēto likumprojektu.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru 295/Lp9 pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 65, pret – nav, atturas – 1. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

V.Stepaņenko.

2007.gada 3.maijs.

Sēdes vadītājs.

3.maijs. Deputātiem citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 3.maijs.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Grozījums Saeimas vēlēšanu likumā”. Otrais lasījums.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Vjačeslavs Stepaņenko.

V.Stepaņenko (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi, strādāsim ar likumprojektu “Grozījums Saeimas vēlēšanu likumā” (reģistrācijas Nr.220/Lp9). Juridiskā komisija ir saņēmusi deviņus priekšlikumus.

1.priekšlikumu tā neatbalstīja. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 1. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 56, atturas – nav. 1.priekšlikums nav atbalstīts.

V.Stepaņenko.

2.priekšlikums – nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 2. – deputāta Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 53, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.Stepaņenko.

3.priekšlikums – nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Māris Grīnblats.

M.Grīnblats (TB/LNNK frakcija).

Godātie deputāti, ļoti īsi, cik vien īsi var par šā priekšlikuma jēgu, kuru komisija nav atbalstījusi. Tātad ir piedāvājums Saeimas vēlēšanās Eiropas Parlamenta deputātiem, ja viņi to vēlas, kandidējot dot tādas pašas iespējas, kādas ir pašvaldību deputātiem. Latvijā ir tāda prakse, ka pašvaldību deputāti, kuri bieži kļūst par Saeimas deputātiem, strādā veiksmīgi. Kādēļ lai tādu iespēju nedotu arī Eiropas Parlamenta deputātiem?

Savukārt, lai izslēgtu to, ka Eiropas Parlamenta deputāti, kuri pārsvarā ir samērā plaši atpazīstami cilvēki, darbojas kā lokomotīves, loģiski, viņiem nevar būt iespējas tikt ievēlētiem Saeimā un pēc tam atteikties no šā darba, lai paliktu strādāt Eiropas Parlamentā. Tāpēc šeit ir skaidri pateikts: viņi var kandidēt, taču ievēlēšanas gadījumā viņi zaudē Eiropas Parlamenta deputāta (gluži tāpat kā to zaudē domes vai padomes deputāti) mandātu.

Vēl vairāk! Šis priekšlikums nekādā ziņā neattiecas ne uz vienu no pašreizējiem Eiropas Parlamenta deputātiem, jo nākamās Saeimas vēlēšanas, ja nekas neatgadīsies, būs tikai 2010.gada oktobra pirmajā sestdienā. Līdz tam laikam, 2009.gada jūnija otrajā sestdienā, jau būs notikušas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kur Latvijai diemžēl deviņu mandātu vietā būs tikai astoņi mandāti. Tur tiks ievēlēti vai nu tie paši, bet droši vien ne visi tur esošie deputāti, jo vismaz vienam no pašreizējiem deputātiem tur neizdosies iekļūt. Tas ir pilnīgi skaidrs! Varbūt tas neizdosies arī vēl kādam.

Tātad tas attiecas uz cilvēkiem, kurus mēs politiski šobrīd nekādi nevaram iezīmēt kā kaut kāda flanga pārstāvjus – ne kā kreisos, ne kā labējos, ne kā centristus. Tas būtu tikai taisnīgi, ka šādos gadījumos, ja, kā saka, Briselē vai Strasbūrā strādāt vairs negribas vai arī apstākļi ir mainījušies, var kandidēt arī uz Saeimu, ja noteikumi ir tieši tādi paši kā attiecībā uz pašvaldību deputātiem. Un, lai izslēgtu iespēju izmantot šādu “lokomotīvi”, ir tikai loģiski, ka deputāts līdz ar ievēlēšanu Saeimā zaudē šo Eiropas Parlamenta deputāta mandātu automātiski. Nevar būt tā, ka viņš kandidē, palīdz partijai savākt balsis, bet pēc tam pasaka: “Paldies! Es tomēr palikšu tur.”

Tas ir viss.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi, lielie cilvēktiesību mīlētāji! Pasakiet man, lūdzu, – tie, kuri neatbalstīja mūsu priekšlikumu –, kāda ir atšķirība, kurš no deputātiem kandidē? Kāda ir atšķirība, vai viņš nāk no Eiropas Parlamenta vai viņš nāk no pilsētas domes, vai viņš nāk no pagasta padomes? Kur ir šī atšķirība? Kāpēc vieniem vajadzētu dot šīs tiesības, bet otriem – nedot? Kāpēc Eiropas Parlamenta deputātam ir jāapliecina, ka viņš ir atstājis Eiropas Parlamenta deputāta amatu? Ar kādām tiesībām? Lūdzu, nāciet un paskaidrojiet, kāda šeit ir starpība!

Ja jau visi ir vienādi, tad visiem ir jādod vienādas iespējas! Kāpēc tad vieni var palikt amatā un tikai ievēlēšanas gadījumā viņiem ir jāatsakās, bet citiem jau iepriekš ir jāatsakās? Kur šeit ir starpība? Es tiešām aicinu… Šī nav nekāda “kreisā” politika vai “labā” politika! Šī nav kaut kādu privilēģiju piedāvāšana vai kaut kas tamlīdzīgs. Lūdzu, iedziļinieties mūsu priekšlikumā! Tas tiešām paredz vienādas tiesības visiem deputātiem neatkarīgi no tā, kurā vietā viņš pilda savu deputāta pienākumu.

Tā ka lūdzu mūs atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Kārlis Šadurskis.

K.Šadurskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Jā, godātie kolēģi, mēģināšu atbildēt Dobeļa kungam, jo tiešām esmu šajā jautājumā iedziļinājies.

Dobeļa kungam tiešām ir zināma taisnība, ka pašlaik situācija ir nevienlīdzīga. Patlaban pašvaldības deputāts zaudē savu veco mandātu tikai jaunas ievēlēšanas gadījumā, turpretī Eiropas Parlamenta deputātam tiek uzlikts par pienākumu atteikties no sava mandāta jau iepriekš – tad, kad viņš vēl tikai kandidē. Un tas formāli izskatās nevienlīdzīgi. Tomēr problēma jau ir tā, ka veco mandātu, ja tas ir bijis pašvaldības deputāta mandāts, mēs ievēlētam Saeimas deputātam ar mūsu likumu palīdzību varam atņemt, diemžēl Eiropas Parlamentam mēs nevaram diktēt savus likumus.

Ja šāda kārtība tiktu pieņemta Eiropā kopumā, tad, protams, mēs varētu koriģēt savu likumdošanu un padarīt šīs tiesības vienādas. Taču nelaime ir tā, ka tas, ko Grīnblata kungs sacīja, ka nevarēs izmantot par “lokomotīvēm”… Nē! Viņus, protams, varēs izmantot kā tukšas lokomotīves, jo ievēlētais Saeimas deputāts var arī nenolikt savu Eiropas Parlamenta deputāta mandātu, un mēs viņam to atņemt nevaram. Protams, viņam neapstiprina Saeimas deputāta mandātu, un līdz ar to situācija paliek iepriekšējā stāvoklī. Viņš ir izmantots kā “lokomotīve” mūsu Saeimas vēlēšanās, bet paliek strādāt Eiropas Parlamentā.

Līdz ar to mēs nevaram uzlikt tādas prasības, kurām nevaram garantēt to izpildi. Tāpēc arī ir šī šķietami nevienlīdzīgā norma, kura, protams, Eiropas Parlamenta deputātus tiešām nostāda sliktākā situācijā. Pašvaldības deputāts neriskē, kandidēdams Saeimas vēlēšanās (ja nedabūs jauno, saglabājas vecais), turpretī eiroparlamentārietim ir šī riska situācija. Ko var darīt…

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Komisijas vārdā nekas nav piebilstams. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 3. – apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 12, pret – 61, atturas – 2. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.Stepaņenko.

Arī 4.priekšlikums nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

4. vairs nav balsojams. Paldies.

V.Stepaņenko.

5.priekšlikums – nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 5. – deputāta Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 52, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.Stepaņenko.

6.priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

V.Stepaņenko.

7.priekšlikums – nav atbalstīts. (Starpsauciens: “Balsot!”)

Sēdes vadītājs.

Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 7. – deputāta Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 16, pret – 54, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.Stepaņenko.

8.priekšlikums – nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 8. – deputāta Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 52, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.Stepaņenko.

9.priekšlikums – arī nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 9. – deputāta Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 9, pret – 60, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

V.Stepaņenko.

Līdz ar to visi priekšlikumi ir izskatīti. Lūdzu Saeimu nobalsot par likumprojekta “Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā” pieņemšanu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru 220/Lp9 pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 62, pret – 2, atturas – 9. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

V.Stepaņenko.

3.maijs.

Sēdes vadītājs.

3.maijs. Deputātiem citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 3.maijs.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu “Stratēģiskas nozīmes preču aprites likums”. Pirmais lasījums.

Ārlietu komisijas vārdā – deputāts Andris Bērziņš no Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcijas.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Dokuments ir radīts Latvijas likumdošanas saskaņošanai ar starptautisko likumdošanu. Lūdzu nobalsot par likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru 254/Lp9 pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 71, pret un atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

A.Bērziņš.

Šā gada 5.maijs.

Sēdes vadītājs.

5.maijs. Deputātiem citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 5.maijs.

Nākamais darba kārtības punkts – likumprojekts “Grozījumi Valsts informācijas sistēmu likumā”. Otrais lasījums.

Tautsaimniecības komisijas vārdā – deputāts Guntis Blumbergs.

G.Blumbergs (ZZS frakcija).

Labdien, cienījamie kolēģi! Godātais priekšsēdētāj! Lūdzu, strādāsim ar dokumentu Nr.842! Tautsaimniecības komisija uz otro lasījumu ir saņēmusi astoņus priekšlikumus, no kuriem 1. – atbildīgās komisijas priekšlikums – ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgajai komisijai.

G.Blumbergs.

2. – īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta parlamentārās sekretāres Indras Grapmanes priekšlikums. Ir atbalstīts daļēji un iekļauts 3. – atbildīgās komisijas priekšlikumā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas atzinumiem par 2. un 3.priekšlikumu.

G.Blumbergs.

4. – parlamentārās sekretāres Indras Grapmanes priekšlikums. Arī ir daļēji atbalstīts un iekļauts atbildīgās komisijas 5.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas atzinumiem par 4. un 5.priekšlikumu.

G.Blumbergs.

6. – parlamentārās sekretāres Indras Grapmanes priekšlikums. Arī tas daļēji atbalstīts un iekļauts 7.priekšlikumā, kas ir atbildīgās komisijas priekšlikums.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas atzinumiem par 6. un 7.priekšlikumu.

G.Blumbergs.

8. – parlamentārās sekretāres Indras Grapmanes priekšlikums. Ir atbalstīts, izdarot redakcionālu precizējumu.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas atzinumam par 8.priekšlikumu.

G.Blumbergs.

Lūdzu atbalstīt, kolēģi, likumprojektu otrajā lasījumā!

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru 195/Lp9 pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 72, pret un atturas – nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

G.Blumbergs.

4.maijs.

Sēdes vadītājs.

4.maijs. Deputātiem citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – 4.maijs.

Izskatīsim likumprojektu “Grozījumi Elektronisko dokumentu likumā”. Otrais lasījums.

Tautsaimniecības komisijas vārdā – deputāts Andis Kāposts.

A.Kāposts (ZZS frakcija).

Cienījamie kolēģi! Strādāsim ar dokumentu, kura reģistrācijas numurs ir 255/Lp9! Tautsaimniecības komisija ir izskatījusi visus piecus iesniegtos priekšlikumus.

1. – atbildīgās komisijas priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

A.Kāposts.

2. – atbildīgās komisijas priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt komisijai.

A.Kāposts.

4. – atbildīgās komisijas priekšlikums – atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt redakcionālajiem precizējumiem, kuri izdarīti iepriekšējos pantos. Un deputāti piekrīt arī atbildīgās komisijas atzinumam par 4.priekšlikumu.

A.Kāposts.

Un 5. – atbildīgās komisijas priekšlikums – arī atbalstīts.

Sēdes vadītājs.

Tātad deputāti atbalsta 3. un 4.priekšlikumu un piekrīt arīdzan 5. – atbildīgās komisijas priekšlikumam, ar kuru komisija izdarījusi redakcionālus precizējumus.

A.Kāposts.

Lūdzu atbalstīt likumprojektu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru 255/Lp9 pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 72, pret un atturas – nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

A.Kāposts.

5.maijs.

Sēdes vadītājs.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš trešajam lasījumam – 5.maijs. Vai deputāti piekrīt komisijas piedāvātajam termiņam – 5.maijs? Deputāti piekrīt. Lēmums pieņemts.

Izskatīsim šīsdienas sēdes darba kārtības pēdējo punktu – likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu”. Pirmais lasījums.

Ārlietu komisijas vārdā – deputāts Andris Bērziņš no Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcijas.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi!

Šodien mums vēlreiz ir politiski jālemj par Latvijas un Krievijas robežlīgumu.

Ārlietu komisija valdības iesniegto likumprojektu ir atbalstījusi ar pārliecinošu balsojumu. Jāteic, ka arī es esmu balsojis “par”. Darīju to ne jau tāpēc, ka es būtu īpašā sajūsmā par izskatāmo dokumentu, bet gan tāpēc, ka vēlos skaidrību par valsts robežu un par valsts nākotnes iespējām.

Bez tam komisijas sēdē mēs esam noskaidrojuši, ka pats ratifikācijas process nekādi neietekmēs Satversmes tiesu un netraucēs tai, ja tā izšķirsies par šā jautājuma skatīšanu.

Tāpēc aicinu visus debatētājus šoreiz, domājot par valsts nākotni, padiskutēt arī par starptautiskajiem nosacījumiem, kādi ir šādai valdības rīcībai.

Par iekšpolitiskajiem un divpusējiem jautājumiem, ja jūs, kolēģi, pareizi atceraties, mēs pagājušajā reizē debatējām desmit stundas. Ar starptautiskajiem nosacījumiem es domāju tās starptautiskās vienošanās, kuras ir bijušas vai ir spēkā un kuras pasaulē tiek ievērotas, bet par kurām faktiski mēs publiskajā telpā maz runājam.

Es gribu teikt, ka Latvijas kontekstā analīze būtu jāsāk ar 1939.gadu, ar Molotova–Ribentropa paktu, kas ievadīja 22 mēnešus ilgo Staļina un Hitlera mīlestības periodu, kura laikā neatkarību zaudēja 14 valstis, to skaitā arī Latvija.

Kā nākamo lielo vienošanos man gribētos pieminēt vienošanos, kuru Jaltā un Potsdamā parakstīja Otrā pasaules kara uzvarētāji – Amerikas Savienotās Valstis, PSRS un Lielbritānija – un kurā šīs valstis vienojās par pēckara Eiropas izkārtojumu. Kā īsti vienojās, mēs esam pieredzējuši, bet to, kā tas dokumentāli precīzi bija noformēts, nezinām, jo Jaltas un Potsdamas dokumenti vēl šodien neesot atslepenoti. Savukārt amerikāņu vēsturnieks un sociologs Emanuels Valleršteins Jaltas vienošanos ir raksturojis aptuveni šādi: Jaltas vienošanās bija ļoti konkrēta; tā pieļāva retorisku cīņu par kādreizēju citādāku spēku līdzsvaru Eiropā, bet tā saistību daļa, kas attiecas uz tagadni, bija ļoti konkrēta un tika ievērota bez pārkāpumiem.

Es gribu teikt, ka tas ir skarbs, bet ļoti patiess raksturojums, – it īpaši, ja atceramies, cik valstu un uz cik gadiem, to skaitā arī Baltijas valstis, ar šo vienošanos nonāca komunisma skāvienos, un it īpaši, ja atceramies arī to, ka ASV, kas jau 1940.gadā bija deklarējusi Baltijas valstu aneksijas jeb, kā viņi rakstīja savā terminoloģijā, take-over neatzīšanas politiku, tajā konkrētajā brīdī laikam piemirsa šo apņemšanos.

Godājamie kolēģi, 1975.gadā Helsinkos 32 valstu vadītāji parakstīja Helsinku vienošanās Nobeiguma aktu, un tas, pēc manām domām, bija un ir turpinājums pēckara lielajiem starpvalstu līgumiem – vēlmei izvairīties no iespējamiem militāriem konfliktiem Eiropā, apzinoties, ka Eiropas pēckara izkārtojums nav ideāls, bet saprotot arī to, cik grūti būtu, piemēram, grozīt netaisnīgas robežas.

Kolēģi! Helsinku vienošanās, kuru parakstīja gan toreizējais britu premjers Herolds Vilsons, gan Leonīds Brežņevs un Džeralds Fords, gan Ēriks Honekers un Helmūts Šmits, gan Josifs Brozs Tito un citi esošo un nu jau neeksistējošo valstu vadoņi, ir spēkā kopš 1975.gada, un šī vienošanās nav grozīta arī pēc komunistiskās impērijas sabrukuma. Jaunās un neatkarību atguvušās valstis gluži vienkārši ir pievienojušās šim dokumentam – Nobeiguma aktam – un atzinušas to sev par saistošu. (No zāles: “Beidz! Nav laika!”) Arī Latvijas Republika, un tas ir darīts vairākkārt. Tā vienošanās ir minēta mūsu atzīto starptautisko dokumentu uzskaitījumā un pielikumā mūsu 4.maija Neatkarības deklarācijai; uz pievienošanos tai mūsu ārlietu ministrs 1991.gadā ir atsaucies, mums iestājoties Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā. Tā ka nebrīnīsimies, ka atsauces uz to ir atrodamas arī šodien skatāmajos ratifikācijas dokumentos! Es gribu teikt, ka Helsinku vienošanās ir kā tāds politisks ietvars – tas politiskais ietvars, ar kādu Eiropa nu jau 62.gadu dzīvo bez kariem, neatkarīgi no tā, ko domājam mēs par šo vienošanos, arī par tajā esošo pantu par starpvalstu robežu negrozāmību, kas laikam bija politiskās izšķiršanās pamats arī Latvijas valdībai, parakstot Latvijas un Krievijas robežlīgumu.

Cienītās kolēģes un godājamie kolēģi! Aicinu atbalstīt valdības iesniegto robežlīguma ratifikācijas projektu un demonstrēt pasaulei, ka, pārzinot savu vēsturi un netaisnības, kas ar mums ir notikušas, mums ir gan izpratne par spēku konstelāciju Eiropā, gan arī politiskā griba nākotnes vārdā to pieņemt.

Aicinu atbalstīt valdības iesniegto likumprojektu.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, atklājam debates par likumprojektu, kura reģistrācijas numurs ir 311/Lp9.

Pirmais debatēs ir pieteicies deputāts Visvaldis Lācis. Lūdzu!

V.Lācis (ZZS frakcija).

Nu jau trešo reizi.

Cienītais Saeimas priekšsēdētāj! Cienītie kolēģi! Es atgādināšu jums, ka, jau runājot pirmo reizi, es biju starp tiem, kuri noraidīja šā robežlīguma noslēgšanas nepieciešamību. Un jau toreiz es sacīju, ka nav tik daudz svarīgas tās tiešās, materiālās dabas robežas, tās dabiskās, dabā atrodamās robežas – robežstabi, upes un tā tālāk –, bet ka svarīgi ir tas, ka mēs esam atdevuši arī savas garīgās robežas. Un šim pašam jautājumam par garīgo robežu atdošanu es pieskaršos arī šodien, kritizējot šo robežlīgumu. Proti, manā skatījumā nav liels nekas, kas nav taisnīgs. Un arī pasaules politiskā vēsture pārliecinoši ir pierādījusi, ka nekas nav galīgi atrisināts un nav atrisināms, ja tas nav taisnīgs.

Kur tad ir mūsu taisnīgums? Atskatīsimies Latvijas vēsturē!

1464.gadā, tātad 15.gadsimtenī, toreizējās Livonijas valsts sastāvā ietilpa visas latviešu cilšu apdzīvotās zemes. Livonija noslēdza miera līgumu ar krievu kņazistēm, un šajā Livonijas teritorijā ietilpa arī tagadējais Abrenes novads un visa Latgale. Un “Indriķa hronikā” mēs lasām, kas tad apdzīvoja šo teritoriju. Šo teritoriju apdzīvoja latvieši, kā raksta. Latvieši! Lūk! Tātad tā ir mūsu zeme. Krievi šo līgumu lauza, kā tas tajos laikos bija parasts (ne tikai starptautiskajās attiecībās ar krieviem, bet arī daudzviet), iebruka šajā teritorijā, tūlīt izkāva lielu daļu iedzīvotāju, vienu daļu izveda uz Sibīriju un atlikušos 450 gadu laikā pārkrievoja.

Tad, kad Latvija 1920.gada 11.augustā ar Miera līgumu atguva šo teritoriju, protams, tur latviešu vairs nebija un arī nevarēja būt Krievijas kolonizācijas un varmācīgās politikas dēļ.

Taču galvenā šeit jau ir cita lieta. Mums šie vēsturiskie fakti, šis politiskais godīgums bija jāņem vērā un bija uz tā jābalstās. Un arī šodien jābalstās uz šiem faktiem, jo fakti ir gudrības sākums. Arī ārpolitikā fakti ir gudrības sākums. Faktus nevajag aizmirst, it sevišķi vēsturiskus faktus! Taču, lūk, šā robežlīguma slēdzēji, šie līguma piekritēji, cenšas šos faktus aizmirst un nerunāt par tiem.

Tālāk. Visā šā līguma sagatavošanas gaitā visa mūsu politiskā elite ir pierādījusi lielu mīkstčaulību. Es jums minēšu vienu piemēru. Kad nodibinājās Vācijas Federatīvā Republika uz sagrautās un sakautās Vācijas bāzes, faktiski sākumā tā bija nevarīga valsts, un tāpēc tās pirmais kanclers Adenauers bija priecīgs, ka viņu ielūdza uz Franciju pie ievērojama Francijas valstsvīra Fransuā Posē. Bet, lūk, šis Francijas valstsvīrs uzņēma kancleru Adenaueru demagoģiski, ar pārmetumiem, ar faktu sagrozījumiem. Un Adenauers atļāvās pateikt šim lielajam franču valstsvīram: “No manas puses nav cienīgi, ka es atļauju jums tā runāt ar mani, un no jūsu puses nav cienīgi, ka jūs atļaujaties pats tā runāt ar mani.” Un atstāja lielā Francijas valstsvīra kabinetu. Izgāja ārā un atstāja viņu vienu!

Bet ko ir darījuši mūsu valstsvīri, mūsu valsts darbinieki, arī sievietes, kas ir mūsu valsts priekšgalā, – konkrēti, Valsts prezidente? Viņa aizbrauca uz Maskavu. Krievijas televīzijas 1.kanāls viņu nicinoši un pazemojoši nosauca par Jaunzēlandes gubernatori. Šis 1.kanāls, kā uzsver ārzemju preses analītiķi, ir pilnīgi Kremļa pakļautībā. Taču, neskatoties uz šo faktu, viņa vēl tagad tiecas braukt uz to Krieviju! Acīmredzot viņa šo pazemojumu nav izjutusi un grib izjust vēlreiz. Lūk, kur parādās… un arī vairāku šo līgumslēdzēju politiķu mīkstčaulība parādās bezgala daudzos faktos, un tās, lūk, ir šīs garīgās robežas, ko mēs esam atdevuši, šo līgumu slēdzot, un turpinām atdot.

Mēs zinām, ka ārlietu ministrs Artis Pabriks un Latvijas vadošie ārpolitiķi, tostarp arī ilggadējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, ir ilgus gadus, balstoties tieši uz starptautiskajām tiesībām un cilvēktiesībām, un daudzām konvencijām un līgumiem, teikuši, ka Abrene ir mūsu zeme. Ļoti godīgi ir to pateikuši un teikuši, ka mums no tās nav jāatsakās. Taču tagad dažu mēnešu laikā, faktiski vēl ātrāk – dažu nedēļu laikā –, sasteigti, šie cilvēki, kā vācieši saka, pilnīgi pagriež mēteli pa vējam un aizmirst visu, ko ir teikuši.

Māra Riekstiņa un arī Arta Pabrika kļūda ir tā, ka, lūk, ja kāds kaut ko mutiski pasaka… šeit, Saeimā, teiktais paliek stenogrammās, bet citur – nepaliek… Bet rakstītais vārds paliek! Rakstītais vārds paliek tā, ka to vairs nevar izcirst, un neviens neaizmirsīs to, ko viņi ir teikuši. Un šajā gadījumā nav nekāda pamatojuma šādai mēteļa pagriešanai pa vējam.

Tāpat nav pamatojuma šim nevajadzīgajam līgumam. Lūk, mans sakāmais. Jūs šeit atsaucāties uz EDSO 1975.gada Helsinku konferenci un tā tālāk. Ārzemnieki jau devuši novērtējumu šai konferencei. To sauc par Brežņeva doktrīnu. Tātad mēs piekrītam Brežņeva doktrīnai un esam nogājuši pazemībā tik tālu, ka uz Brežņeva doktrīnu atsaucamies pat šeit, no Saeimas tribīnes. Jā, tā ir Brežņeva doktrīna! Tā to ir nosaukuši ne vienreiz vien.

Vēl tālāk. Toreiz, parakstot šo līgumu, Amerikas Savienotās Valstis, toreiz militāri, ekonomiski un politiski spēcīgākā valsts, paziņoja papildus, ka, neskatoties uz šo 1975.gada vienošanos, viņa joprojām atzīst Latvijas valstisko kontinuitāti. Tātad atzīst Latviju tās esošajās robežās – Latvijas valsts robežās.

Sēdes vadītājs.

Godātais deputāt! Tūlīt jūs varēsiet turpināt. Mums jāizšķir viens jautājums. Mēs esam saņēmuši desmit deputātu – Lagzdiņa, Grīnblata, Dobeļa, Jaundžeikara, Breša un citu deputātu – iesniegumu: “Ierosinām turpināt Saeimas sēdi bez pārtraukuma izsludināšanas, līdz tiek izskatīta visa Saeimas sēdes darba kārtība.” Vai deputātiem ir iebildumi? Nav iebildumu.

Godātie kolēģi! Strādāsim bez pārtraukuma. Debates turpina deputāts Visvaldis Lācis. Lūdzu!

V.Lācis.

…Tātad Amerikas Savienotās Valstis toreiz vēlreiz atzina Latvijas valstisko kontinuitāti, tas ir, atzina Latviju kā valsti tās bijušajās robežās, nevis LPSR robežās, ko mums mēģina uzspiest tagad šie līguma slēdzēji. Tās ir LPSR robežas, kuras jūs mēģināt mums uzspiest! Lūk, kāda, varētu teikt, politiski nepareiza rīcība – gļēva rīcība!

Jūs tagad atsaucaties uz to, ka jūs daudzas Eiropas valstis atbalsta, sūta šurp savus ziņojumus, ka tas esot pareizi, ka tā vajadzēja darīt.

Žurnāla The Economist aprīļa numurā jeb priekšpēdējā numurā mēs varam izlasīt, kādēļ viņi tā dara. Es iesaku jums izlasīt! Vairāk nekā pusi no vajadzīgās gāzes importa Eiropas Savienība saņem no Krievijas. Un šajā numurā ir uzzīmēts krievu lācis (nevis Visvaldis Lācis, paldies Dievam!) un ir rakstīts, ka krievu lācis ir pie Eiropas rīkles.

Nu viņi ir spiesti tā rakstīt. Viņiem ir vienalga, kas te notiek. Viņiem rūp tikai tas, lai te būtu miers un lai mēs tiektos uz Krievijas pusi. Tas, ka viņi sūta šurp savus, teiksim, apliecinājumus, ka viņi piekrīt šim robežlīgumam, ir pilnīgi saprotami, ņemot vērā viņu pašreizējo ekonomisko stāvokli. Tas nav nekāds morāls, īsts un patiess atbalsts, kuru viņi mums sniedz. Tāda, lūk, ir īstenība!

Tālāk. Kā mums vajadzētu rīkoties? Diži cilvēki ir mums pateikuši priekšā, kā vajadzētu rīkoties. Vācijas kanclers Konrāds Adenauers, kuru es jau minēju, dižs, izcils politiķis, kurš neļāva apvainot savu tautu un aizgāja no ievērojama Francijas politiķa sarunu telts, kur viņš bija ielūgts vizītē, ir pateicis, ka politikā ārkārtīgi nozīmīgs jebkurai tautai ir pastāvīgums, tātad – nemainīgums. Viņš uzsver, ka šāds pastāvīgums (katrai tautai un it sevišķi mums vajadzētu ņemt to vērā!) ļauj citām tautām skatīties uz šo vienu tautu ar cienību, neatstāj šo tautu vientulībā. Un viņš saka, ka, ja pastāvīguma politikā trūkst – un šie vārdi vēl jo vairāk attiecas uz mums! –, tad šis cieņas zudums rada citām tautām tādu iespaidu, ka uz šo tautu, kurai nav pastāvīguma politikā, nevar paļauties. Un viņa paliek viena, bez īstiem draugiem.

Un arī mēs paliekam vieni – bez īstiem draugiem. Kā jau es teicu, visi tie Eiropas līdzjūtības vai atbalsta apliecinājumi ir tikai ekonomisko attiecību dēļ.

Arī Šarls de Golls ir pateicis to, ko vajadzēja ņemt vērā Pabrika kungam it sevišķi un arī visai mūsu Ārlietu ministrijai jau no valsts atjaunošanas sākuma. Viņš, šis lielais, dižais Francijas tautas vadonis, ir mācījis, ka pacietība, izturība un sīkstums ir ne tikai derīgas īpašības ikdienas dzīvē, bet ka tās ir arī vissvarīgākās īpašības politiķiem, ja tie kaut ko grib sasniegt.

Mēs varējām ar pacietību, izturību un sīkstumu turēties pie saviem vēsturiskajiem faktiem, neatkāpties no tiem, un nekas mums nebūtu noticis. Un to, ka tas tā ir, pierādījusi arī Igaunija, kura necenšas noslēgt nekādu miera līgumu ar Krieviju. Tā, lūk!

Kādēļ viss tas tā ir noticis? Kad Ministru prezidents Kalvītis ieradās Zaļo un zemnieku savienības frakcijā, lai iepazītos ar mūsu frakcijas deputātu domām, tad viņš lūdza mūs izteikties, ko mēs domājam par to robežlīgumu. Un toreiz viņš minēja šos pašus argumentus, kurus nepārtraukti nu jau vairākus mēnešus min robežlīguma slēgšanas piekritēji. Un es viņam atbildēju (un arī jums šodien pasaku): “Senie grieķi jau ir atraduši apzīmējumu tam, ko jūs darāt. Viņi to sauc par sofismu.” Un no Svešvārdu vārdnīcas es speciāli izrakstīju robežlīguma slēgšanas piekritējiem skaidrojumu, kas tad ir sofisms. Sofisms ir tīša loģiska kļūda. Tīša loģiska kļūda! Nepareizs, maldinošs pierādījums vai slēdziens, kas formāli liekas pareizs. Jūs strādājat ar tādiem argumentiem, kas ir maldinoši, bet kas formāli liekas pareizi. Tā ir šī atsaukšanās uz EDSO, atsaukšanās uz citiem atbalstiem, un tā tālāk. Taču atbalstam vajadzēja būt balstītam mūsu pašu stājā, mūsos pašos!

Un tāpēc es joprojām aicinu no šo garīgo pozīciju robežas visus, kas vien var un grib, neatbalstīt šo robežlīgumu, balsot pret šo nevajadzīgo robežlīgumu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāte Ilma Čepāne.

I.Čepāne (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātais Pabrika kungs! Valdības locekļi un godātie kolēģi!

Gatavojot pieteikumu Satversmes tiesai un padziļināti iepazīstoties ar Ministru kabineta arhīva savulaik slepenajiem dokumentiem, esmu uzzinājusi daudz jauna. Atļaujiet man šodien runāt tikai par divām lietām.

Vispirms es gribētu pievērsties robežlīguma tapšanas vēsturei, kurai februāra debatēs nedaudz pieskārās arī Rasnača kungs. Taču ir palikušas atsevišķas lietas, kuras savulaik konfidencialitātes dēļ nebija sabiedrībai pieejamas.

Kā mēs zinām, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas līdz 1996.gada decembrim Latvijas ārpolitikā dominēja nostādne, ka sarunas Krievijas un Latvijas robežlīguma sakarā ir jārisina, pamatojoties uz Latvijas un Krievijas 1920.gada 11.augusta Miera līgumu.

Būtiska atkāpšanās no Latvijas iepriekš paustās pozīcijas, varētu pat teikt gatavošanās Satversmes 3.panta pārkāpšanai, šajā jomā sākās 1996.gada 17.decembrī, tikai dažus mēnešus pēc Saeimas 22.augusta Deklarācijas par Latvijas okupāciju pieņemšanas, neskatoties uz šajā deklarācijā uzsvērto, ka 1944.gadā Abrenes apriņķa teritorija Krievijas teritorijai tika pievienota nelikumīgi. Proti, 1996.gada 17.decembrī Šķēles kunga vadītā valdība, balsojot “pret” “Tēvzemei un Brīvībai” ministriem, savā sēdē pilnvaroja komisiju starpvalstu sarunām ar Krievijas Federāciju par Latvijas un Krievijas tiesiski atzītās robežas atjaunošanu. Pilnvarodama komisijas priekšsēdētāju Aivaru Voveru vest sarunas atbilstoši apstiprinātajam mandātam un vienlaikus klasificēdama šo mandātu kā slepenu, valdība, iespējams, apzināti pārkāpa Satversmes 3.panta un 4.maija deklarācijas 9.punkta prasības.

Ar Ministru kabineta sēdes protokola Nr.60 43.paragrāfu apstiprinātā Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājuma risināšanas mandāta otrajā punktā tika ietverts antikonstitucionāls uzdevums (citēju): “Nepieciešamības gadījumā neminēt līguma tekstā atsauci uz Latvijas un Krievijas 1920.gada 11.augusta Miera līgumu.”

Pētot šos minētos, savulaik slepenos dokumentus Ministru kabineta Kancelejas arhīvos, ir redzams, ka neilgi pirms tam, tikai dažus mēnešus iepriekš, bija pastāvējušas dažādas pilnīgi citas versijas, kā risināt šo nenoliedzami sarežģīto jautājumu. Piemēra labad minēšu dažas no tām.

1996.gada 16.aprīlī Ministru kabinets robežlīguma jautājuma risināšanā akceptēja koncepciju, kas paredzēja Krievijai piedāvāt noslēgt divus līgumus. Pirmajā līgumā būtu jāvienojas par to Latvijas un Krievijas robežas posmu, par kuru līgumslēdzējām pusēm nepastāv strīds, – respektīvi, valsts robeža pilnībā sakristu ar 1920.gada Miera līgumā noteikto robežu, izņemot Abreni. Otrs būtu pagaidu līgums par strīda teritoriju. Taču Krievija, atsaucoties uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1946.gada 19.oktobra dekrētu un EDSO pamatdokumentiem, šādu pieeju noraidīja.

Tālāk. 1996.gada 3.septembrī valdība akceptēja citu koncepciju – nolēma, ka Krievijai jāpiedāvā pastāvīga līguma noslēgšana par faktisko robežlīniju, vienlaikus tomēr uzsverot 1920.gada Miera līguma nozīmi īpašuma kompensācijas jautājuma risināšanā. Taču arī šo piedāvāto risinājumu Krievijas puse kategoriski noraidīja.

Piekāpjoties Krievijas spiedienam uz Latviju, kā to liecina Ministru kabineta sēdes protokolam pievienotā koncepcija, sekoja manis iepriekšminētais Ministru kabineta 1996.gada 17.decembra sēdes lēmums, ar kuru tika, kā es jau sacīju, dots uzdevums nepieminēt turpmākajās sarunās Abrenes jautājumu.

Visās šajās koncepcijās ir redzams, ka valdība ir ļoti labi apzinājusies savas rīcības sekas. Ir tikuši vērtēti pozitīvie un negatīvie argumenti – gan, piemēram, iespēja starptautiskajās organizācijās protestēt pret Krievijas rīcību (ka Krievija, nevis Latvija pretendē un de facto kontrolē daļu no Latvijas sauszemes teritorijas – pilnīgi savādāk, nekā šodien apgalvo pozīcija!), gan kompensāciju pieprasīšana no Krievijas par zaudētajiem privātīpašumiem, gan iespējamā neapmierinātība sabiedrības patriotiskajā daļā, gan Igaunijas pozīcija, gan arī citi šķēršļi pašreizējai rīcībai.

Un turpmākais mums ir labi zināms. Pēc nepilniem desmit gadiem, 2005.gada 26.aprīlī, sekoja īpaša skaidrojošā deklarācija, pēc tam – vēlme vēl neparakstīto līgumu pretēji likumam uzdot vērtēt Satversmes tiesai; tad – deklarācijas atsaukšana un līguma parakstīšana. Un šodien, neskatoties uz to, ka vairāk nekā piektā daļa no Saeimas deputātiem ir iesniegusi pieteikumu Satversmes tiesā, lai tiktu izvērtēta robežlīguma atbilstība Satversmes 3.pantam, valdība, nesagaidījusi Satversmes tiesas spriedumu, steidzina to ratificēt. Kāpēc ir šāda nekonsekvence un steiga, kā arī necieņa pret Satversmes tiesu?

Otrais jautājums. Es gribu vēlreiz runāt par robežlīguma neatbilstību Satversmes 3.pantam. Līdz šim sakarā ar robežlīguma parakstīšanu ir izskanējušas divas versijas par Satversmes 3.panta iespējamo saturu. Viena no tām ir Ministru prezidenta un valdošās koalīcijas versija; proti, ka Satversmes 3.pants ir pieņemts, lai nodrošinātu valsts vienotību un novērstu iespējamos Latgales atdalīšanās draudus. Satversmes 3.pants aizsargā novadu vienotību, nevis valsts teritoriju kā tādu. Valsts robežas ir grozāmas nevis Satversmes 3. un 77.pantā noteiktajā kārtībā, bet gan Satversmes 68.panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā, tas ir, noslēdzot un ratificējot starptautisku līgumu Saeimā ar vienkāršu balsu vairākumu.

Alternatīvu viedokli ir izteikuši citi konstitucionālo tiesību speciālisti, kā arī atsevišķi Saeimas deputāti, un atbilstoši šim viedoklim Satversmes 3.pants izsaka latviešu vēsturisko un politisko prasību – apvienot visas latviešu vēsturiski apdzīvotās zemes vienotā valstī. Satversmes 3.panta saturā ietilpst ne vien novadu vienotības, bet arī visas valsts teritorijas, arī valsts robežas, kāda tā tika noteikta ar starptautiskiem līgumiem 1922.gadā, aizsardzība un Latvijas valsts robežas ar ārvalstīm, kas bija noteikta Satversmes spēkā stāšanās dienā, grozīšanas aizliegums.

Pētot pieejamo juridisko literatūru, Satversmes sapulces un Satversmes komisijas materiālus, kā arī citu valstu pieredzi, ir iespējams izdarīt vairākus secinājumus.

Pirmkārt. Pretēji Ministru prezidenta apgalvojumiem ir jākonstatē, ka Satversmes sapulce ir spriedusi par robežu grozīšanas jautājumu Satversmes 3.panta kontekstā, taču nedz Satversmes komisijas protokoli, nedz referentu atzinumi Satversmes sapulcē neliecina, ka šīs normas mērķis būtu bijusi tikai Latgales jautājuma risināšana. Toties Satversmes sapulce ir uzskatījusi, ka noteiktās valsts robežas ar starptautiskiem līgumiem vairs nav grozāmas.

Otrkārt. Satversmes 3.pants aptver ne vien novadu kā tādu aizsardzību, bet arī ārējo robežu aizsardzību.

Treškārt. 1920.gada 11.augusta Miera līgums noteic robežu starp Latviju un Krieviju, tostarp Abrenes teritoriju uz mūžīgiem laikiem atstājot Latvijas varā.

Un ceturtkārt. Pats svarīgākais! Ja likumdevējs vēlas paredzēt, ka šādas robežas ir grozāmas, tad Satversmē ir jāietver attiecīga procedūra. Taču tas nav ticis izdarīts.

Ja Satversmes 3.pants aizsargā tikai novadu nedalāmību, kā to norāda Ministru prezidents, bet ne visas valsts robežu, tad Ministru kabinets un Saeima varētu brīvi rīkoties ar Latvijas teritoriju. Ministru prezidenta piedāvātā interpretācija piešķir nesamērīgi plašu rīcības brīvību Ministru kabinetam un Saeimai. Politiķi var izdāļāt visus novadus, atstājot tajos tikai vienu pagastu katrā, lai formāli ievērotu Satversmes 3.pantā noteikto par novadiem.

Ja atbalstītu Ministru prezidenta piedāvāto Satversmes interpretāciju, tad rastos jautājums: “Cik daudz no Latgales vai Kurzemes būtu jāpaliek Latvijas teritorijā, lai Satversmes 3.pants būtu ievērots? Un kurš ir tiesīgs konstatēt, kad ir nepieciešama Satversmes 3.panta grozīšana?”
Par šiem jautājumiem sabiedrībai ir tiesības zināt premjera, ārlietu ministra, valdības, Saeimas pozīcijas deputātu un arī Valsts prezidenta kandidātu viedokli.

Pašreizējās valdošās koalīcijas Satversmes 3.panta interpretācija pieļauj politiķiem iespēju brīvi rīkoties ne vien ar valsts teritoriju, bet arī ar valsts iedzīvotājiem. Teritorijas izmaiņas parasti nes sev līdzi arī iespējamas valsts iedzīvotāju izmaiņas, tāpēc pilsoņu kopumam pašam, nevis politiķiem tomēr būtu jālemj par būtiskām izmaiņām savā sastāvā.

Un nobeigumā es gribu pateikt arī dažas tēlainas lietas, kā tas šeit pie mums ir pieņemts. Pozīcijas rīcību varētu salīdzināt ar cilvēku, kam ir nozagta automašīna. Zaglis apkārtējiem stāsta, ka mašīna pieder viņam, savukārt apzagtais, apkārtējo mudināts, lai nu neceļot tāda nieka dēļ traci, jo, redz, viņam vēl paliekot dzīvoklis, sievai – kažoks, televizors un citas sadzīvē nepieciešamas mantas, pazemīgi zaglim atnes mašīnas tehnisko pasi pat vēl pirms sprieduma.

Pirms divām nedēļām mēs, daļa Saeimas deputātu, piedalījāmies Daugavpils Latviešu biedrības 90 gadu jubilejā, kur ārkārtīgi emocionāli tika parādīta šīs biedrības vēsture. Viens no savulaik ievērojamākajiem šīs biedrības vadītājiem – bijušais Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētājs Aleksandrs Kociņš, kas 1941.gadā tika deportēts uz Kirovas apgabalu, bet 1942.gadā nošauts, bija teicis šādus vārdus (citēju): “Cilvēks neiet pazušanā tad, kad cieš badu un mirst, bet cilvēks pazūd tad, kad zaudē godaprātu un sirdsapziņu.”

Cerībā, ka jūs neesat zaudējuši godaprātu un sirdsapziņu, aicinu jūs neatbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāte Sandra Kalniete.

S.Kalniete (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Šodien mēs apspriežam likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu”. Šī ir trešā reize, kad es Saeimas sēdē runāju par Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Tāpat kā abās iepriekšējās reizēs es vēlos uzsvērt, ka vienmēr esmu atbalstījusi Latvijas un Krievijas līguma par valsts robežu noslēgšanu un parakstīšanu, taču kā diplomāte, kā politiķe un kā Latvijas pilsone es neesmu atbalstījusi un neatbalstīšu valdības piedāvāto veidu, kā risināt politiskās un tiesiskās grūtības, kas saistītas ar robežlīguma parakstīšanu un sekām, kādas pēc līguma parakstīšanas var iestāties.

2007.gada 28.martā “Jaunais laiks” iesniedza Satversmes tiesā pieteikumu par robežlīguma atbilstību Satversmes 3.pantam. Tieši pašlaik Satversmes tiesa spriež par lietas ierosināšanu vai par neierosināšanu. Tāpat kā daudzi citi, arī es uzskatu, ka nav pareizi ratificēt līgumu pirms Satversmes tiesas sprieduma, tāpēc es tāpat kā visi “Jaunā laika” deputāti balsošu “pret” robežlīguma ratifikāciju. Es aicinu arī pārējos Saeimas deputātus balsot “pret” tā ratifikāciju, pirms Satversmes tiesa ir rūpīgi iepazinusies ar pieteikumā izklāstītajiem lietas apstākļiem un lēmusi par mūsu prasības pamatotību vai par nepamatotību.

Kāpēc šodien nedrīkstētu steigties? Tāpēc, ka tad mēs vēl vairāk sarežģīsim jau tā sarežģīto jautājumu. Ja līgumu tomēr ratificēs – un es nešaubos, ka ar PCTVL un “Saskaņas Centra” balsīm tas notiks –, bet uz rudens pusi Satversmes tiesa nospriedīs, ka līgums pārkāpj Satversmi, tad Latvija atradīsies ļoti grūtā juridiskā un politiskā situācijā. Vai to mēs gribam?

Mēs visi labi zinām, ka Satversmes tiesai nav tiesību atzīt par spēkā neesošiem starptautiskus līgumus. Tai gan ir tiesības paziņot, vai līgums atbilst vai neatbilst kādam Satversmes pantam vai Konstitucionālā likuma normai.

Ja Satversmes tiesa nospriedīs, ka robežlīgums neatbilst Satversmei, tad šī neatbilstība tik un tā Ministru kabinetam un Saeimai būs jānovērš. Ir divi ceļi, kā to izdarīt – vai nu būs jāgroza Satversme, vai arī jādenonsē starptautiskais līgums. Abos gadījumos Latvijas valdība būs pie sasistas siles.

Neapspriedīšu iespēju denonsēt ar tādu pašu noliedzošu pazemību parakstīto robežlīgumu. Diez vai Kalvīša vadītā koalīcija ko tādu būtu gatava darīt. Atliek vien otrā iespēja – grozīt Satversmes 3.pantu, ko var izdarīt tikai ar tautas nobalsošanu. Tātad pēc ilgiem līkločiem mēs atkal būsim nonākuši tur, kur pēc politiskās un tiesiskās loģikas procesu vajadzēja sākt. To vajadzēja sākt ar tautas nobalsošanu, kas atbalstītu vai neatbalstītu Satversmes maiņu. Un tātad arī to, ka mēs mainām Latvijas teritoriju.

Vai valdošajai koalīcijai vēl nepietiek ar izgāšanos saistībā ar drošības iestāžu likumiem, kas ir novedusi pie parakstu vākšanas par tautas nobalsošanu? Vai tiešām steiga ir tik liela, ka atkal ir jārīkojas neapdomīgi?

Es rakstu grāmatas. To darot, ir jāpēta arhīvi. Tas ir ļoti pamācoši, jo tajos ir tikai dokumenti. Nekā no kaismīgām diskusijām un sabiedriskā fona, kas savulaik virmojis. Tie atspoguļo sausus faktus.

Esmu pārliecināta, ka pēc gadiem, kad vēsturnieki pētīs robežlīguma parakstīšanas epizodi, viņi nobrīnīties vien nevarēs par to, cik neloģiski un sarežģīti Kalvītis un Pabriks ir risinājuši šo jautājumu.

Lietu hronoloģija vien ir tik daiļrunīga! Pēc neilgās apskaidrības 2005.gadā, kad Kalvītis un Pabriks konstatēja robežlīguma neatbilstību Satversmei, turpmāk abi kungi arvien ir sarežģījuši šo procesu.

Vispirms viņi bija sacerējušies uz īpašu likumu, kas atļautu Satversmes tiesai spriest par parafētā, bet vēl neparakstītā līguma atbilstību Satversmei. Kad tas neiznāca, tad abi kungi atmeta šo projektu, lai drīz vien ķertos pie nākamā – īpaša likuma, kas pilnvarotu valdību parakstīt līgumu. Redzot, ka šis projekts sabiedrībā izraisa viskaismīgākās diskusijas un ka daudzi eksperti norāda uz tā neatbilstību Satversmei, abi valdības vīri atkal piesauca Satversmes tiesu. Viņi pamācīja sabiedrību, ka nevis kaut kādiem tur pārstāvjiem, bet gan tikai Satversmes tiesai piemītot viedums, lai spriestu par līguma atbilstību vai par neatbilstību Satversmei.

Tagad pieteikums ar prasību ir iesniegts Satversmes tiesā. Nu būtu jāgaida tiesas spriedums, taču atkal ir aizmirsies pašu teiktais. Sava diženuma pārņemts, mūsu Ministru prezidents ir izlēmis ratificēt robežlīgumu. Nu gluži kā slātaviešu runas vīrs no “Mērnieku laikiem”, kurš mēdza skandināt: “Runas vīriem ir spēks rokā. Ko tie nospriež – tas paliek!”

Kāpēc tāda steiga? Pusgads turp vai šurp desmit gadus nogulējušam līgumam nav tik būtisks. Šie daži mēneši nenodarītu ļaunumu arī stagnējošajām Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecībām, kur pretēji valdības apgalvotajam nekāda būtiska uzlabošanās pagaidām nav pat iezīmējusies. Tas gan publiskajā telpā parasti notiek tad, ja divas valstis gatavojas parakstīt kādu būtisku līgumu. Nu līgums ir parakstīts, taču, kā noprotams no Krievijas ārlietu ministra Lavrova paziņotā, Krievija netaisās pārskatīt savu retoriku attiecībā uz krieviski runājošo iedzīvotāju tiesību pārkāpumiem.

Citēšu ministra nesen teikto Latvijas žurnālistiem: “Mēs uzstājam, lai Latvija izpildītu visas Eiropas Padomes, EDSO un ANO rekomendācijas nacionālo minoritāšu tiesību jomā. Mēs nevaram samierināties ar to, ka tūkstošiem mūsu tautiešu nav pilsonības. Mūs uztrauc arī vidējās izglītības reforma nacionālo minoritāšu skolās. Uzskatām, ka reforma ved uz krievu valodas izspiešanu no izglītības sfēras.”

No savas diplomātes pieredzes es zinu, ka šī retorika nav mainījusies kopš 1992.gada vasaras, kad Krievija uzsāka sistemātisku Latvijas nomelnošanu starptautiskajā presē un organizācijās, ko tā vēl arvien turpina darīt.

Tomēr jau toreiz Krievijā skanēja brīdinošas ekspertu balsis, ka piekopt agresīvu retoriku nav arī pašas Krievijas interesēs, ka tas atsvešinās Baltijas valstis no Krievijas ietekmes sfēras.

1993.gadā Latvijas Ārlietu ministrijas rīcībā nonāca kāds Krievijas Ārlietu ministrijas sagatavots ierobežotas lietošanas stratēģisks dokuments par vēlamo politiku Baltijas valstīs. Tur skaidri bija iezīmētas prioritātes: ekonomiskās ietekmes palielināšana un ekonomiskās atkarības radīšana. Laimīgā kārtā gandrīz desmit gadus Krievijas politiskajā elitē šim ieteikumam nebija pietiekami daudz dzirdīgu ausu, taču līdz ar Putina nostabilizēšanos pie varas Krievijas politika ir virzīta tieši šādā virzienā, par galveno ietekmes līdzekli Eiropā izmantojot tās atkarību no Krievijas izejvielām.

Nesen intervijā elektroniskajam žurnālam “Energoforums” Kalvītis darīja zināmu, ka Rīga un Maskava ir panākušas principiālu vienošanos par elektroenerģijas ražošanu Latvijā, izmantojot gāzi. Jau šajā pavasarī esot jāpieņem lēmums par trešās termoelektrocentrāles celšanu Rīgā. Kalvītis esot saņēmis apstiprinājumu, ka Krievijas valsts monopols “Gazprom” piekritis nodrošināt gāzi jaunajai TEC. Šī ir ļoti satraucoša ziņa!

Tā vietā, lai mazinātu Latvijas atkarību no Krievijas enerģijas piegādēm, Latvijas valdība gatavojas to palielināt. Acīmredzot 2006.gada janvārī gāzes piegāžu apturēšana Ukrainai, kas pārbiedēja visu Eiropu, uz Latvijas valdību nav atstājusi nekādu pamācošu iespaidu. Pretēji Eiropas Savienības pārējo valstu centieniem palielināt neatkarību no Krievijas enerģijas avotiem mēs kļūsim vēl atkarīgāki.

Arī šo stratēģisko lēmumu, pēc visa spriežot, valdība gatavojas pieņemt lielā steigā un bez apspriešanās ar sabiedrību. Vai tiešām mēs piekritīsim brīvprātīgi Krievijas rokās ielikt tik kolosālu ekonomiskā un politiskā spiediena līdzekli?

Pret to pat Dobeles gāzes krātuves ietilpība nebūs pietiekams nodrošinājums. Kalvīša paziņojums par TEC iespējamo celtniecību manī rada aizdomas, ka steidzīgā ratifikācija ir saistīta ar šo gaidāmo valdības lēmumu. Tas manī tikai vēlreiz nostiprina pārliecību, ka mēs nedrīkstam steigties ar robežlīguma ratifikāciju pirms Satversmes tiesas sprieduma.

Es aicinu neatbalstīt robežlīguma ratifikāciju.

Paldies.

 

(Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Nākamais debatēs runās ārlietu ministrs Artis Pabriks.

A.Pabriks (ārlietu ministrs).

Labdien, dāmas un kungi! Es tiešām negribu pārāk ilgi aizkavēt parlamenta darbu, tomēr vēlos pateikt pāris repliku un tēžu saistībā ar diskusiju par mūsu robežlīguma ratifikāciju.

Es domāju, ka tajās tēzēs, kas šeit ir izskanējušas gan no Lāča kunga, gan no mūsu bijušajiem konstitucionālās tiesas pārstāvjiem, gan no bijušās diplomātes un tagadējās politiķes Kalnietes kundzes, ir daudz, daudz patiesības, bet es tomēr aicinu jūs mēģināt nedaudz sakoncentrēties uz konkrēto jautājumu un nesamest visas tēzes vienā maisā, nebērt tās sabiedrības priekšā un neaizslēpt svarīgākos faktus aiz mazāk svarīgiem, lielākus melus – aiz mazākiem meliem, tādējādi radot viedokli, ka tas, ko jūs runājat, ir ļoti interesanti un pareizi.

Pēc būtības es gribētu pievērsties diviem jautājumiem.

Pirmais jautājums, kas izskanēja no Lāča kunga puses. Cepuri nost bijušā leģionāra un viņa kaujas prasmes priekšā, bet šeit tomēr ir runa par vienu konkrētu juridisku dokumentu – par mūsu ārpolitiku. Un es atļaušos pateikt, ka nepiekrītu vismaz vienai tēzei, kas izskanēja jūsu runā. Jūs teicāt, ka šis līgums nav vajadzīgs. Es uzskatu, ka līgums ir ļoti vajadzīgs, un ne jau velti mēs pie šā līguma esam strādājuši tiešām ilgāk par 15 gadiem. Un, protams, arī Kalnietes kundzei, arī Čepānes kundzei un visiem pārējiem ir jāsaprot, ka šāda ārpolitiski svarīga līguma noslēgšana, kuru pēc parakstīšanas uzreiz atbalstīja vismaz 25–30 ārvalstis, ir svarīgs un būtisks fakts, jo mūsu kolēģi ārpus valsts to darīja ne jau tikai tāpēc, ka viņiem nebija ko darīt. Viņi to tiešām darīja aiz pārliecības.

Tātad līgums pēc būtības ir vajadzīgs, jo mēs varam tālāk nostiprināt robežu. Ja Krievija gadījumā savā pusē kavēsies ar tā ratifikāciju, tad šie jautājumi jau tiks vērsti uz Krievijas pusi, kāpēc tā kavējas, un nevis uz mūsu pusi, jo mēs starptautiski būsim savu uzdevumu izpildījuši.

Tālāk. Es, protams, brīnos arī par bijušās ārlietu ministres tēzēm par to, ka, redziet, šeit izvirzās jautājums par nepilsoņiem, ka šeit izvirzās jautājums par Krievijas retoriku attiecībā uz citām mūsu iespējamām starptautiskajām saistībām. Es brīnos par to tāpēc, ka neviens nopietns cilvēks, kas kaut ko saprot no ārpolitikas un grib šo sapratni arī parādīt publiski, neiedomāsies, ka ar viena svarīga robežlīguma parakstīšanu mēs pēkšņi atrisināsim visas problēmas ar Krieviju. Nebūt ne! Mums būs daudz, daudz smagu, grūtu jautājumu attiecībās ar Krieviju arī nākotnē, un robežlīgums ir tikai viena detaļa, kurai mēs varam veiksmīgi tikt pāri ar valdības un parlamenta kopīgu atbalstu. Bet tas, ka mums arī turpmāk būs dažādi jautājumi, kas ir sarežģīti, tas ir pats par sevi saprotams.

Tāpēc es vēlreiz gribētu pateikt jums un arī visiem pārējiem, kurus tas interesē, ka, protams, mēs šeit nedomājam, un arī es personīgi nekad neesmu domājis, ka mēs varētu mainīt savu nacionālo politiku, savu minoritāšu politiku, savu pilsonības politiku un savu vēlēšanu politiku. Ar šeit notiekošo tam nav nekāda sakara, tā ka šīs spekulācijas, lūdzu, nevajadzētu saistīt ar robežlīguma ratifikāciju.

Tālāk. Runājot, teiksim, par to, kā tad šīs sarunas tika sāktas un kā tika beigtas. Protams, 90.gadu sākumā mūsu diplomātiem bija uzdevums pēc iespējas vairāk atsaukties uz 1920.gada Miera līgumu, atsaukties uz visām citām saistībām, jo tā bija Latvijas izejas pozīcija, lai aizstāvētu savu valstiskumu, savu turpinātību, un tas tika darīts jau sen, pirms es vispār iesaistījos politikā, un tas tika darīts arī pēc tam, kad es kļuvu par ārlietu ministru.

Taču mums ir jāsaprot, ka pasaule virzās uz priekšu, un, ja mēs 90.gadu sākumā uztraucāmies, teiksim, par savas atzīšanas faktu, par savu starptautisko turpinātību, tad pašreiz šim jautājumam patiesībā vairs nav vietas mūsu darba kārtībā, jo to neviens neapšauba. Mēs esam spēcīga valsts, kas ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kas ir NATO dalībvalsts, un mūsu turpinātību un pārmantotību patiesībā neviens pasaulē vairs neapšauba, varbūt izņemot tikai tos mūsu deputātus, kuri paši laiku pa laikam par to sāk runāt.

Līdz ar to, domājot arī par šā jautājuma risinājumu, es gribētu teikt: jā, arī es biju starp tiem, kuri sākumā ierosināja šim līgumam pievienot mūsu deklarāciju. Un es domāju, ka tas bija labs variants, bet tas nebūt neizslēdz iespēju, ka uz patiesu risinājumu varētu vest arī citi ceļi. Mēs arī saprotam, ka mēs nevaram noslēgt līgumu vienā veidā, tāpēc mēs sēžamies pie sarunu galda, nevis ejam uz tirgus laukumu, un beidzot atrodam tādu risinājumu, kas ir pieņemams abām pusēm un kas pietiekami spēcīgi un labi aizstāv mūsu nacionālās intereses. Ar šo likumu, kas tika pieņemts pirms līguma parakstīšanas, mēs šo dilemmu esam valstiski atrisinājuši. Pragmatiski, bet tajā pašā laikā arī nacionāli esam to pareizi atrisinājuši. Un es domāju, ka šeit bez liekuļotības arī opozīcija varēja to atzīt.

Un beigu beigās mazs varbūt ne gluži aizrādījums… vienkārši atmiņas asināšanai daži vārdi Čepānes kundzei, kura arī ir bijusi konstitucionālajā tiesā. Saprotiet, es, protams, neesmu jurists, un es nepretendēju uz tādu pozīciju, bet tad, kad mums šeit pirms diviem gadiem notika diskusija par to, vai šis līgums ir pietiekami tiesisks, vai tas ir pareizs un vai mums pa šo ceļu ir jāiet uz priekšu, tad man nāk prātā salīdzinājums ar vienkāršu, tūkstošiem gadu senu procedūru, proti, ar laulībām. Tad, kad divi cilvēki vēlas laulāties baznīcā, tad parasti mācītājs saka: “Ja kādam ir kaut kas pret šo procesu sakāms, tad runājiet tagad un tūlīt un pēc tam klusējiet!” Un Čepānes kundzei ir ļoti labi zināms, ka gan mūsu politiķi, gan arī mūsu Ārlietu ministrijas darbinieki konsultējās –konsultējās gan ar konstitucionālās tiesas pārstāvjiem neformāli, gan arī citādā veidā.

Es domāju, ka mūsu juristu galvenais uzdevums ir nevis gaidīt, kad iespējamais noziegums notiek, un pēc tam skaļi runāt par to, bet censties darīt visu, lai iespējamo noziegumu novērstu.

Ja jau jūs uzskatāt, ka šis līgums ir bijis pretlikumīgs, tad kāpēc jūs klusējāt tad? (No zāles dep. I.Čepāne: “Mēs to nedrīkstam!”) Kāpēc jūs nevarējāt neko teikt? Pateikt, ka jūs nedrīkstat, – tā ir vienkārši vēlme neuzņemties atbildību par svarīgām lietām, bet runāt par mazsvarīgām.

Es aicinu tos juristus, kas ir ievēlēti šajā parlamentā, nejaukties ārpolitikā, par kuru viņiem varbūt nav pilnvērtīgas izpratnes un informācijas. Protams, ja šeit netiek veiktas atsauces uz tā saucamajiem “pelēkajiem” dokumentiem vai citiem… (Es ceru, ka Kalnietes kundze nekad to nav darījusi, nav savās runās atsaukusies uz šādiem dokumentiem, kas viņai droši vien ir bijuši pieejami.) Aicinu drīzāk pievērst uzmanību reālām problēmām, proti, tādām kā jaunatne un narkotikas, un tādām, kādas mēs tagad ar Godmaņa kungu pārspriedām saistībā ar noziedzību Tukumā vai kaut kur citur, jo patiesībā mūsu Kriminālprocesa likums atļauj cilvēkam nodarīt miesas bojājumus uz ielas – izsist zobus, salauzt ribas (No zāles dep. A.K.Kariņš: “Par tēmu!”) –, un par to nekas nedraud.

Es aicinu lieki nedebatēt, bet vienkārši balsot par robežlīguma ratifikāciju. Un juristiem iesaku nodarboties ar juristu lietām un ļaut ārpolitikas speciālistiem risināt pareizi savus jautājumus. (No zāles dep.Ziedone-Kantāne: “Tas nav pareizi!” Dep. I.Rībena: “Prezidents atradies!”)

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Vitālijs Aizbalts.

V.Aizbalts (LPP/LC frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie ministru kungi! Cienījamie kolēģi! Es nāku no Latgales – no Latvijas un Krievijas pierobežas, no vietas, kur sākas Latvija un jau gandrīz trīs gadus – arī Eiropas Savienība.

Līdz ievēlēšanai Saeimā gandrīz 15 gadus esmu nostrādājis Daugavpils rajona pašvaldībā par izpilddirektoru. Labi pārzinādams situāciju Latgalē, atļaušos apgalvot, ka cilvēki Latgalē vairākus gadus ir bijuši nesakārtoto Latvijas un Krievijas attiecību ķīlnieki. Daudzas ekonomiskās saites, kas pierobežā pastāvēja, tika sarautas, neko jaunu nepiedāvājot vietā. Taču Latgales iedzīvotāji grib strādāt – strādāt nevis Rīgā vai Īrijā, bet savu dzimto māju tuvumā, saņemot par to pienācīgu atalgojumu. Latgalieši grib dzīvot pievilcīgā un sakoptā vidē. (No zāles dep. A.Rugāte: “Un Latvijā!”)

Viens no risinājumiem jaunu, labi apmaksātu darba vietu radīšanai ir Latvijas ģeogrāfiskā stāvokļa izmantošana. Proti, Latvija atrodas starp Eiropas Savienības un Krievijas, kā arī citu NVS valstu tirgiem. Lai to izmantotu, mums ir pirmām kārtām nepieciešamas lietišķas, ekonomiski izdevīgas attiecības ar Krieviju. Kaimiņus, kā zināms, neizvēlas. Ir dzirdēts sakām, ka robežlīgums nekādus ekonomiskus uzlabojumus nedos. Protams, robežlīgums nav jāuztver kā panaceja, bet tas, protams, ir ļoti svarīgs. Minēšu dažus piemērus, kas apliecina, ka pārmaiņas jau notiek.

Daugavpilī šā gada 10.aprīlī notika Latgales reģiona attīstības padomes organizēta konference “Transports un loģistika: problēmas un iespējas. Latvijas un Krievijas pierobežas reģiona tranzīta iespēju izmantošana”. Latviju pārstāvēja pierobežas pašvaldību vadītāji un speciālisti, uzņēmēji, Krieviju – Pleskavas pilsētas un apgabala, Sanktpēterburgas un Ļeņingradas apgabala administrāciju pārstāvji un uzņēmēji. Konferencē vienojās par konkrētiem projektiem Latvijas un Krievijas pierobežas teritorijā. Ir notikusi Latvijas un Krievijas sadarbība – izveidotās starpvaldību darba grupas vadītāju tikšanās. Krievijas Valsts domes vadība un deputāti ir iecerējuši apmeklēt Latviju.

Jūs teiksiet, ka tā ir sakritība un ka Saeimas pilnvarojums valdībai parakstīt robežlīgumu un robežlīguma parakstīšana nav bijusi par iemeslu šīm pēdējā laika aktivitātēm un Latvijas un Krievijas kaimiņattiecību uzlabojumam.

Tomēr es neticu sakritībām un brīnumiem. Skaidri definētā robežlīnija starp abām valstīm ļauj pamatoti investēt līdzekļus tās stiprināšanai, kā arī var kļūt par atspēriena punktu abu valstu sarunās par jaunu robežpārejas punktu izveidi vai esošo paplašināšanu, tādējādi palielinot valsts transporta caurlaidību Krievijas virzienā.

Sakārtojot līgumattiecības ar Krieviju, Latvija sekmēs vietējās uzņēmējdarbības un nodarbinātības līmeņa pieaugumu, kā arī eksporta apjoma pieaugumu Austrumu virzienā.

Šā līguma ratifikācija nepārprotami veicinās abu valstu sapratnes stiprināšanu, kas ilgtermiņā var kalpot par pamatu ekonomisko sadarbību veicinošu likumdošanas aktu pieņemšanai abās valstīs.

Latgales reģiona un līdz ar to arī visas Latvijas ekonomiskais ieguvums no tā ir acīm redzams.

Tāpēc, cienījamie kolēģi, pierobežas iedzīvotāju vārdā aicinu balsot par pragmatiskām un Latvijas nacionālajām interesēm atbilstošām kaimiņattiecībām ar Krieviju, balsot par robežlīguma ratifikāciju! (No zāles dep. P.Tabūns: “Tāds mandāts tev nav dots!”)

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Turpināsim debates. Nākamais debatēs runās deputāts Uldis Grava.

U.I.Grava (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamie deputāti! Cienījamie ministri! Mēs nekad negribam mācīties no savām kļūdām. Vai Ziemassvētku brīvlaikā Satversmes 81.panta kārtībā pastrādātie valdības nedarbi un pēc tam visas tautas nosodījums tiešām nekādu iespaidu nav uz mums atstājis? Vai tiešām mēs visu laiku balsosim tikai tā, kā mums norāda mūsu partiju saimnieki? Vai kādreiz arī paši sāksim domāt līdzi, par ko un kādēļ mēs balsojam, kā tas ir šajā valstiskajā jautājumā?

Kā var tā būt, ka ar milzīgu balsu vairākumu mēs vienu dienu nobalsojam tā, bet jau pēc pāris nedēļām par to pašu jautājumu – pilnīgi pretēji? Vai varam ignorēt to, ka sabiedrība mūs neatbalsta, prese mūs kariķē un Valsts prezidente mūs pat noper? Bet mēs tik balsojam! Mēs tik balsojam, kā mums liek, un nedomājam neko.

Robežlīgums starp Krieviju un Latviju ir pietiekami nopietns, lai tā ratifikācijai mēs veltītu mazliet uzmanības, apsvērtu visus argumentus un vēlreiz izlasītu Satversmes 18.pantu, kur ierakstīts Saeimas deputāta svinīgais solījums, kuru dodot mēs katrs apsolījāmies stiprināt Latvijas suverenitāti un ievērot Latvijas Satversmi un likumus.

Robežlīgums ir pietiekami strīdīgs. Piektā daļa Saeimas deputātu ir pieprasījuši Satversmes tiesai izvērtēt tā likumību. Kā mēs varam vienlaikus būt uzticīgi savam zvērestam, bet vienlaikus, tajā pašā laikā, demonstratīvi ignorēt to tiesiskumu, ko paredz Latvijas Republikas Satversme?

Nedrīkstam taču šodien ratificēt robežlīgumu, pirms esam dzirdējuši Satversmes tiesas spriedumu! Mēs varam būt gan robežlīguma atbalstītāji, gan arī tā pretinieki, bet nedrīkstam pieņemt galīgo lēmumu, pirms ir izšķirts jautājums par robežlīguma likumību. Vai mēs vēlamies dzīvot tiesiskā valstī? Vai tiešām Saeimai vairs šāda tiesiska valsts nav vajadzīga?

Vēl vairāk! Vai mēs vēlamies tādu robežlīgumu, kas atbilst Latvijas interesēm un pieņemtajām Rietumu pasaules normām? Vai mēs padevīgi paklausīsim visam tam, ko vēlas Krievija, un bez neviena iebilduma pieņemsim viņu pamatojumu, kas balstās uz klajiem meliem?

Kādi ļaudis šodien vada mūsu valsti, ja mēs pieļaujam tādu situāciju, ka tad, kad vienu dienu Krievijas vēstnieks Kaļužnijs laikrakstā “Vesti Segodņa” publicētā intervijā pasaka, ka robežlīguma tekstā jābūt atsaucei uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto principu – robežu nemainības principu –, tad patiešām šis vecais, šis sen novecojušais Brežņeva laika definējums parādās, vārdu pa vārdam, Latvijas piedāvātajā līguma tekstā jau nākamajā dienā?!

Problēma ir tā, ka 1975.gadā pieņemtajā Helsinku nolīgumā šī doktrīna – Brežņeva doktrīna, ko Lāča kungs pieminēja… Šī iecere panākt Otrā pasaules kara laupījumu – iegūto robežu – iesaldēšanu tika noraidīta tanī galotņu konferencē.

Pabrika kungs, Bērziņa kungs, cienījamie deputāti! Ir taču kādreiz jāizlasa oriģināldokuments! Nevar balstīties tikai uz to, ko raksta Krievijas prese Latvijā! Oriģināldokumentā ir šādi vārdi: “Nekāda okupācija vai nelegāls ieguvums netiks atzīts par likumīgu.” Brežņeva iesaldētās robežas izkusa, tiklīdz 1975.gadā 35 Eiropas un Ziemeļamerikas valstu prezidenti parakstīja Helsinku nolīgumu! To var izlasīt (ja vien kāds valdības loceklis ir spējīgs izlasīt oriģināldokumentu).

Vai tiešām pēc 32 gadiem mūsu valdība vēlas pārrakstīt vēsturi – pārrakstīt to negodīgi un nepatiesi? Vai labāk nebūtu uzklausīt tās valstis, kas šo bankrotējušo Brežņeva ideju nepieņēma? Es nolasīšu kaut vai Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Forda skaidrojumu, ko nozīmē Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemtie principi; to viņš personīgi deklarēja dienu pirms Helsinku nolīguma parakstīšanas.

Citēju: “Mēs esam saņēmuši Varšavas pakta valdību publisku apņemšanos par iespējamību miera ceļā pārkārtot robežas. Tā ir liela pretimnākšana pretrunīgiem apgalvojumiem, ka pašreizējās robežas ir paliekoši iesaldētas.”

Pabrika kungs, lasiet oriģināldokumentu!

Un Fords turpina: “Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušanu Padomju Savienībā, un nedarām to arī tagad. Šo mūsu oficiālo neatzīšanas politiku nemaina Eiropas Drošības konferences rezultāti.”

Principu deklarācijā par teritoriālo integritāti ir ierakstīts pants, ka neviena okupācija vai teritorijas iegūšana, kas ir pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem, netiks atzīta par likumīgu.

Un tā, lūk, gadu tecējumā Eiropas valstis cita pēc citas ir atzinušas, ka robežas var mainīties miera ceļā. Taču tagad izrādās, ka, tuvojoties Latvijas neatkarības atjaunošanas 17.gadadienai, Latvija viena pati iet pretī visas Rietumu pasaules valstu veidotajai straumei un kaut kā savam atbalstam ir pieķērusies pie Krievijas rokas, kura nav arī nemaz tik draudzīgi sniegta mums pretī, un mēģina iepūst jaunu dvašu Brežņeva sen satrūdējušajam līķim.

Ja gribam dzīvot demokrātiskā un tiesiskā valstī, tad šodien Saeimā nedrīkstam pieņemt tālākus lēmumus robežlīguma jautājumā, pirms esam sagaidījuši Satversmes tiesas spriedumu.

 

(Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debates turpina deputāte Anna Seile.

A.Seile (TB/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Kur gan nonāktu Saeima, ja par atsevišķiem jautājumiem runātu tikai juristi, par atsevišķiem – tikai ārlietu speciālisti? Un ko tad darītu visi pārējie? Tad simts deputāti Saeimā nebūtu vajadzīgi un varbūt vajadzētu pieņemt citu Vēlēšanu likumu, kurā būtu ierakstīts, ka tikai noteiktu kategoriju un noteiktas izglītības cilvēkus var ievēlēt Saeimā.

Manuprāt, nevajag citam citu apkarot un teikt, ka šodien nevajag daudz runāt vai ka šodien vispār varbūt nevajag runāt, bet vajag tikai nobalsot “par” vai “pret”.

Kaut arī neesmu ne juriste, ne arī kādas citas ļoti nopietnas profesijas pārstāve, neesmu ārlietu speciāliste, tomēr esmu ilgi darbojusies Saeimā, esmu darbojusies Augstākajā padomē un esmu bijusi to deputātu skaitā, kuri ir pieņēmuši lēmumu “Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”. Un tāpēc es gribu šodien atgādināt, ka Saeima pieņem likumus, lai Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji tos ievērotu, bet Saeimai pašai ir jāievēro Latvijas Republikas Satversme, kas ir augstākais konstitucionālais likums Latvijā. Un, ja šodien mēs izskatām pirmajā lasījumā likumprojektu, kurš paredz apstiprināt šā gada 27.martā Maskavā parakstīto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas robežlīgumu, bet vēl ir šaubas, vai likumprojekts un arī robežlīgums atbilst Satversmes 3.pantam, un ja tieši šodien Satversmes tiesa izskata jautājumu par šāda pieteikuma pieņemšanu Satversmes tiesā, jo pieteikumu ir iesniedzis 21 Saeimas deputāts, tad man ir šāds ierosinājums – šodien atlikt likumprojekta izskatīšanu pirmajā lasījumā un likumprojektu izskatīt tikai pēc tam, kad mums būs skaidri zināms Satversmes tiesas lēmums. (No zāles: “Pareizi!”) Jo galu galā – kur mums jāsteidzas? Var būt, ka būtu pareizi, ja Krievijas parlaments pirmais izteiktu savu viedokli un skaidri pateiktu: “Jā, mēs jūsu nesavtīgo dāvanu, divus procentus Latvijas teritorijas, ar pateicību pieņemam.” Tad arī mēs varētu padomāt, kāda varētu būt mūsu attieksme pret šo robežlīgumu. Taču tādas skaidrības nav. Man šķiet, ka šīs mašīnu rindas pierobežā, šī transporta kustība – te ļoti daudz mašīnu tur stāv un sablīvējas, te pārāk maz to tur paliek – zināmā mērā ir atkarīga arī no Krievijas politikas. Šīs mašīnu rindas tur pieaug vai izbeidzas vienkārši tādēļ, lai pabiedētu Latvijas sabiedrību!

Ja iedziļināmies pašreizējās diskusijās, tad ievērojam, ka konstitucionālo tiesību speciālisti, piemēram, Edgars Pastars un Jānis Pleps, savās publikācijās ir aizstāvējuši to viedokli, ka Satversmes 3.pants aizsargā valsts teritoriju tādās robežās, kādas jau bija noteikuši starptautiskie līgumi līdz Satversmes spēkā stāšanās dienai. Un, kā jau šeit minēja vairāki iepriekšējie runātāji, uz to norāda arī Satversmes sagatavošanas komisijas sēdes. Piemēram, 1921.gada 28.februāra sēdē ir uzstājušies gan Arveds Bergs, gan arī Fēlikss Cielēns, un viņi ir skaidrojuši, ka jēdziens “starptautiskos līgumos noteiktās robežās” liecina par pabeigtu darbību; tātad ir runa par Latvijas teritoriju kopumā – tādu, kāda tā tika akceptēta 1920.gada 11.augusta Latvijas un Krievijas Miera līgumā noteiktajās robežās.

Taču, ja runājam par to, ka Ministru prezidents Aigars Kalvītis ir paudis domu, ka Satversmes 3.pants aizsargā tikai novadu vienotību, nevis valsts konkrētās robežas, kas bija noteiktas šajā manis iepriekš minētajā starptautiskajā līgumā, tad gribas atgādināt, ka diskusijās, kas notikušas Latgales inteliģences vidū, vienmēr ir tikusi atbalstīta Latgales novada vienotība, cīņa par Latgales kultūras saglabāšanu, par tradīcijām, par valodu un nav pieņemts nekāds lēmums par to, ka šeit varētu būt kāda doma par Latgales novada atdalīšanos no Latvijas teritorijas. Es esmu pētījusi gan Franča Trasuna, gan Valerijas Seiles nostāju, un gribas teikt, ka viņu cīņa par Latgales kultūras un vēstures saglabāšanu tik tiešām ir bijusi liela un ka būtībā viņi ir visas Latvijas interesēs darbojušies. Un tāpēc šodien, manuprāt, ir jāuzsver tas, ka Abrenes apriņķis – tā ir okupācijas rezultātā atņemta teritorija. Un, kaut arī šodien vēl ir spēkā Augstākās padomes lēmums “Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”, šis apriņķis nebūtu atdodams tik vienkārši un lēti kā tāda maza uz Jaungadu iesaiņota dāvaniņa.

Saeima gatavojas šodien bez ierunām atdot divus procentus no savas teritorijas, nepieminot deportācijas un neprasot nekādu atlīdzību politiski represētajām personām un nemaz nerunājot par Abrenes teritorijā dzīvojušajiem, par viņu īpašumu atdošanu un kompensāciju pieprasīšanu no Krievijas.

Deputāts Aizbalts runāja it kā latgaliešu vārdā, savukārt es gribu runāt to abreniešu vārdā, kuri raksta vēstules un nepārtraukti prasa atlīdzību par Abrenes apriņķī, bijušajā Abrenes apriņķī, neatgūtajiem īpašumiem.

Un tāpēc mans ierosinājums ir pārtraukt šodienas sēdi, atlikt šā jautājuma izskatīšanu un nenobalsot par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, nedaudz pagaidīt.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Ministru kungi! Ārlietu komisijas priekšsēdētāja kungs! Nav skaidra valdības patiesā nostāja, atbildot uz vienu jautājumu: “Kāpēc ratifikācijai ir vajadzīga tāda steiga?” (No zāles dep. A.Golubovs: “Kāpēc?”) Meklējot atbildi uz šo jautājumu, nākas domāt par vairākām lietām.

Pirmām kārtām – par interesēm. Kā interesēs ir iespējami ātrāka robežlīguma ratifikācija? Un pirmais, kas nāk prātā, ir doma, ka tas varētu būt Krievijas interesēs, jo tādā gadījumā atvieglotais vīzu režīms ar Eiropas Savienību varētu – agri vai vēlu – pārtapt bezvīzu režīmā.

Kam Krievijai ir vajadzīgs bezvīzu režīms ar Eiropas Savienību? Nevilšus nāk prātā Krievijas ekonomiskās ietekmes palielināšanās vairākās Eiropas Savienības valstīs – Ungārijā un daudzās citās. Un, protams, šo ekonomisko ietekmi var attīstīt ar zināmu darbaspēka iepludināšanu, tātad ar brīvu vīzu režīmu un visu pārējo. Tas, protams, ir pirmais, kas nāk prātā.

Otrais jautājums. Protams, mums nav skaidri pateikts, vai tas ir dāvinājums Krievijai vai to var uzskatīt par zemes – divu procentu mūsu teritorijas – pārdošanu par Dobeles gāzes krātuvju izmantošanu. Varbūt to var uzskatīt par kaut kādu maiņu, kad šie divi procenti teritorijas tiek mainīti pret kaut ko citu. Arī šajā jautājumā diemžēl ne ārlietu ministrs, ne premjers vismaz man personīgi nav ieviesis skaidrību.

Paldies Čepānes kundzei par to, ka viņa ir padziļināti izpētījusi hronoloģiju, un jāteic, ka šajā hronoloģijā bija viens balts plankums, kas nekļuva skaidrs. Visi – gan Valsts prezidente, gan ārlietu ministrs, gan Ārlietu komisijas priekšsēdētājs – vienā korī dziedāja, ka šis līgums esot parafēts Krasta valdības laikā.

Un kas tad ir parafēšana? Parafēšana ir līguma rakstiska teksta un šīs robežas apzīmējuma saskaņošana. Šo rakstisko saskaņošanu veic persona, kurai valdība ir devusi tādu mandātu. Kas ir šī persona, kurai valdība ir devusi šādu mandātu? Tas bija Aivars Vovers, kuram 1996.gada 17.decembrī faktiski pretlikumīgi… taču mēs toreiz nedrīkstējām teikt ne vārda, jo tam visam tika uzlikta slepenība. Par šīs informācijas izpaušanu mēs būtu tiesāti likumā noteiktajā kārtībā – tātad par valsts noslēpuma izpaušanu. Taču, kā izrādījās, tas tiešām bija pretlikumīgi, jo tika dots mandāts – neatsaukties uz Miera līgumu un nepieciešamības gadījumā šo tiesisko pēctecību neuzsvērt.

Un visā šajā hronoloģijas pavedienā es mēģināju atrast, kurā brīdī tad ir notikusi pati parafēšana. Es aizsūtīju pieprasījumu Ārlietu ministrijas valsts sekretāram, un, es ceru, viņam par to nebūs jācieš, ka viņš man atbildēja… Tātad es aizsūtīju Ārlietu ministrijas valsts sekretāram pieprasījumu ar lūgumu sniegt detalizētu informāciju par to, cikos 7.datumā ir notikusi šī procedūra. Un atbildi es saņēmu tādu, ka 6.datumā Rīgā jau ir ieradusies Krievijas delegācija. Tātad dienu pirms Krasta valdības apstiprināšanas, 6.datumā, ir notikušas sarunas, bet 7.datumā laikā no pulksten 10.00 rītā līdz 11.00 saskaņā ar diplomātiski saskaņotu plānu ir notikusi līguma parafēšana.

Kā jūs domājat: cikos tajā pašā 7.datumā bija balsojums par Krasta valdību? Trīs stundas vēlāk – pulksten 14.06 minūtēs! Tā ka apgalvojumi par to, ka šo līgumu ir parafējusi Krasta valdība, ir kļūdaini un melīgi.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie deputāti! Tas kauns ir piedzīvots, un sprāguša ēzeļa ausis pašlaik tiek sūtītas no Maskavas uz Rīgu!

Parunāsim par līguma dažiem aspektiem. Vai būtu jāslēdz jauns līgums brīdī, kad iepriekšējais vēl ir derīgs? Vai 1920.gadā parakstītais Miera līgums neapmierina Latviju, Pabrika kungs? Vai 1920.gada Miera līgums neapmierina Latviju? Apmierina pilnībā! Un mēs to nerevidējam. Mums nav nekādu pretenziju pret Krieviju, kā Krievija to mēdz pasniegt, ka mums esot teritoriālas pretenzijas pret Krieviju. Nav tādu! Lūk! Mēs neesam līgumu pārkāpuši. Krievija ir pārkāpusi šo līgumu, un mēs tagad lokāmies tās priekšā, aizmirstot patiesību – aizmirstot to, ka ir bijis Molotova–Ribentropa pakts, ka ir bijuši slepenie protokoli, ka ir bijusi okupācija, kolonizācija, rusifikācija...

Es gribētu teikt: lai Krievija nobriest! Lai Krievijas vadībā nāk tādi vīri, kāds bija tikko no šīszemes aizgājušais Boriss Jeļcins! Drosmīgs vīrs! Patiešām drosmīgs, jo viņš plēnumā nebaidījās sacelties vēl diezgan stabilajā komunistiskā režīma laikā pret šo komunistisko sistēmu.

Atcerieties 80.gadus! Man bija tas gods ar viņu tikties 1989.gadā kā žurnālistam, intervēt viņu un šo interviju pārraidīt pa Latvijas radio, kur viņš toreiz, vēl 1989.gadā, atbildēdams uz manu jautājumu, sacīja: “Jā, Latvijai ir visas tiesības būt neatkarīgai, un es darīšu visu, lai tā tas arī notiktu.”

Diemžēl nāca Putina čekas laiks, un tas vēl ilgi turpināsies, kaut arī viņš pats vairs nebūs prezidents.

Lūk, par to ir jādomā šodien! Jo – ko mēs esam ieguvuši? Faktiski neko! Prasības turpinās. Te jau šodien tika runāts gan par pilsonības lietām, gan par valodu, gan par visām citām lietām: “Diskriminācija, diskriminācija, diskriminācija!” Tad, piedodiet, vāciet šos savus cilvēkus projām, ja viņi te tiek diskriminēti! Vai maz šeit, no tribīnes, ir skanējušas šādas runas? Ņemiet! Dariet viņus laimīgus tur – savā Krievijā!

Bet tagad par piekāpšanos agresoram. (No zāles dep. A.Golubovs: “A kurš ir agresors?” Dep. J.Dobelis: “Tu esi agresors!”) Agresors mums ir ļoti labi zināms. Vai Krievija ir agresors? Jā! Paņēma Abreni un neatdod.

Un tagad es jūs iepazīstināšu ar vienu faktu, kas pašlaik tikai nedaudz tiek pieminēts Latvijas presē. Pirms sešiem gadiem Eiropas Savienības tieslietu ministri sāka diskusiju – ļoti nopietnu diskusiju par to, lai vienotos un dalībvalstīs ieviestu saskaņotu pretrasisma likumdošanu, kas paredzētu cietumsodu par rasu naida kurināšanu un genocīda, kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci noliegšanu. Baltijas valstis un arī Polija uzstāja, lai tajā ietvertu Staļina režīma noziegumus un to nosodīšanu. Diemžēl tas netika pieņemts, jo ministri atrunājās ar to, ka vēl neesot panākta un neesot notikusi šā režīma starptautiska nosodīšana. (No zāles dep. A.Golubovs: “Jo ir demokrātija!”)

Patiešām šāda nosodīšana nav notikusi, bet ir izdevies panākt Eiropas Komisijas piekrišanu sarīkot kādā no Baltijas valstīm publisku tiesas noklausīšanās procesu par to, kas tad ir Staļina laikā pastrādāts, kādi noziegumi ir izdarīti no šo “atbrīvotāju” puses. Lūk, te mēs esam pietuvojušies Nirnbergai-2, par ko mēs esam runājuši jau kopš Atmodas laikiem, bet neesam tikuši tai tuvāk. Taču šobrīd ir pavērusies šāda iespēja, un mums, parlamentāriešiem, Latvijā vajadzētu izmantot šo Eiropas Komisijas nostādni un ierosmi. Mums pirmajiem vajadzētu gatavoties šim tiesas procesam, šīm diskusijām, debatēm un piedāvāt, ka šai tiesai ir jānotiek Latvijā kā visvairāk cietušajā no komunistiskā režīma.

Lūk! Runa šodien ir par to! Patiešām, kāpēc ir vajadzīga šāda steiga? Tad pagaidīsim! Pagaidīsim, lai arī starptautiski nosoda! Un es nešaubos, ka tiks nosodīts šis režīms, kas izdarīja šo noziegumu, kas pievāca Abreni. Un tad runāsim! Tad runāsim jau starptautiskā valodā no citām pozīcijām. Bet steiga šobrīd vienkārši ir absolūti nepieņemama, jo līgums ir kaunpilns.

Pabrika kungs gandrīz uzņēmās vienpersoniski kārtot šīs lietas. Vismaz šeit, no tribīnes, viņš tā pateica. Īsi sakot: “Jūs, deputāti, te stāviet pie ratiem! Es esmu ārlietu ministrs, un es izlemšu, kā būs ar šo līgumu! Bet jūs, pārējie, Satversmes tiesas bijušie tiesneši un tā tālāk, stāviet pie ratiem!” Tā, Pabrika kungs, nedrīkst runāt parlamentā, jo mēs esam tie, kuri jūs apstiprināja ministra krēslā! (No zāles dep. A.Golubovs: “Neuzticība viņam!”) Šāda lielība un iedomība nedrīkst būt!

Savukārt jūs, Aizbalta kungs, es aicinu nerunāt visu latgaliešu vārdā. Paldies Dievam, latgalieši ir saglabājuši savu godu, cieņu, un jūsu nostādne ir pilnīgi nepareiza! Pilnīgi nepareiza! Tā droši vien ir tās latgaliešu daļas nostādne, kuri nav latvieši, tur, Latgalē. Jūs par tiem varbūt runājāt. Tad tā arī pasakiet, nevis runājiet latgaliešu vārdā. Krievija viņiem pametīs apgrauztu kaulu, un viņi būs laimīgi? Nē!

Lūk, tā vajag runāt par šīm lietām! Tādai būtu jābūt nostādnei, un citādi nemaz nedrīkst būt!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Nākamā debatēs runās deputāte Anta Rugāte.

A.Rugāte (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godātā Saeima! Ārlietu ministra kungs! Valdības pārstāvji! Šodien bija daudz kvēlu runu par Satversmi un “garām” Satversmei, par un arī “garām” valsts pamatlietām un pamatvērtībām, par un arī “garām” Latvijas valstij. Teiktā svaru – arī robežlīguma sakarā – vienmēr nosvērs vēlētāji. Par to varam nešaubīties ne mirkli! Arī tie vēlētāji, kuri ir garīgie un pilsoniskie mantinieki 1917.gada Aprīļa kongresam, kas apvienoja Latgali ar Latviju un uz mūžīgiem laikiem. Šodien mēs svinam šos svētkus, ja vien vispār svinam.

Arī es esmu šāda vēlētāja – mantiniece, ne tik vien Saeimas deputāte, tāpēc, klausoties kolēģu runās, man nācās daudz domāt… jā, tieši par izpatikšanu. Par jebkādu izpatikšanu, kas neizbēgami noved tikai un vienīgi pie garīgas verdzības. Arī pat tad, ja ir šķietami pareizi karogi un patriotiski lozungi, kādu šodien deputātu runās nebija mazums. Cik daudz vai cik maz tādās runās un līdzīgos darbos ir patiesas pilsoniskās brīvības apziņas un patiesu ideālu par Latvijas valsti un cik daudz tajās ir savtīguma un politisko zaķpēdiņu cilpu cilpu? “Kas tā varētu būt par …metriju?” varētu vaicāt precīzo zinātņu speciālistiem un doktoriem, kura būtu jāpiemēro, lai varētu izprast, jo no debatēm nav saprotams, kādu mērauklu piemērot šādam sakāmajam un šādam darāmajam.

Tad ko par valstiskuma pamatlietām saka Latvijas vēsture? Tā ir mana specialitāte, kurai es varu pieskarties un kurā ielūkoties. Un es gribu pateikt kolēģiem, ka brīvības cīņu laiks bija nesavtīga ideālisma laiks. Nesavtīga! Arvien ir jāatsakās un jāatskatās, lai mums neizzūd tā spožums. Tā bija liela uguns, no kuras katram pietiks pa dzirkstelei, ja vien viņš vēl spēj un grib iekvēloties.

Ne brīdi nešaubos, ka arī šajā laikā mums vajag nesavtīgu ideālismu, kad šodien ceļam Latvijas ēku – Latvijas nākotni. Arī šodienas Latvijai… Šadurska kungs, nesmejiet šos smieklus, jo tad jūs smejat pats par sevi! Man negribētos, lai jūs to darītu, jo jūs esat cienījams Latvijas Saeimas deputāts.

Arī šodienas Latvijas zemei, Latvijas tautai un arī tās nākotnei ir noderīgas Kārļa Skalbes “Mazās piezīmes”, kur ir tik aktuālas dažas rindas. Tās viņš ir rakstījis 1919.gada 23.oktobrī: “Lapas ir nobirušas, augļi novākti. Tik pie zariem, uz kuriem rudens lietus nemitīgi ver savas bālās, nespodrās krelles, šur un tur vēl ir palikušas retas sarkanas ogas. Es rauju viņas, spiežu sev uz lūpām viņu stipro, rūgto sulu un kavēju sev laiku ar mazām līdzībām. Līdzība: tikai galvu nepazaudēt. Kādam varonim teikā reiz nocirta galvu. Viņš mierīgi paņēma to rokā un karoja tālāk.”

Piederu pie to pulka, godātie kolēģi, kuri uzskata, ka tikai līdz galam padarītais ir labs darbs, un labs darbs vienmēr ir jāpadara līdz galam. Latvijas valstij ir vajadzīga droša robeža. Un tā nav aplamā loģika jeb sofisms. Aplamā loģika ir prasīt Satversmes tiesai skatīt to, kā vēl nav. Un robežlīgums ir labais darbs, kas jāpadara līdz galam Latvijas nākotnes vārdā. Ja turpat vai 30 pasaules valstis ir apliecinājušas savu atbalstu Latvijas valstij par rīcību, kas jau ir notikusi robežlīguma sakarā, tad es varu piebilst tikai to, kas vienmēr ir bijusi mana pārliecība, un lieku reizi uzsvērt, ka Abrene mums ir laupīta. Un tas nav apstrīdams – tas ir fakts!

Un tāpēc Tautas partija apliecina un aicina nepazaudēt galvu un padarīt labo darbu līdz galam – ratificēt Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas robežlīgumu, kas balstīts uz atjaunotās, neatkarīgās Latvijas valsts starptautiskās atzīšanas vēsturiskajiem dokumentiem.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Vjačeslavs Stepaņenko.

V.Stepaņenko (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Kad es sākumā plānoju piedalīties debatēs jautājumā par Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikāciju, es vēlējos jums stāstīt par šā līguma svarīgumu, par šā līguma lomu mūsu valstu savstarpējo attiecību nostiprināšanā. Gribēju jums pastāstīt par visiem plusiem, ko Latvija iegūs ekonomikas jomā līdz ar šā jautājuma atrisināšanu, biju pat sagatavojis statistikas datus par valstu tirdzniecības bilanci, par kravu plūsmu un tā tālāk.

Taču pēc tam es pārdomāju un vairs negribu to darīt, jo es neredzu tam īpašu jēgu. Visu Saeimas frakciju pozīcija taču visiem sen ir zināma, un diez vai mana runa spētu kaut kādā veidā to mainīt.

Tāpēc es jums pastāstīšu par diviem Latvijas robežsargiem, kuri 1940.gadā dienēja uz Latvijas un PSRS robežas. Tie bija brāļi Gaidamoviči – robežuzraugs Jānis Gaidamovičs un viņa vecākais brālis – kapteinis Pēteris Gaidamovičs. Jaunākais brālis, būdams ierindas robežsargs, sargāja robežu, bet vecākais brālis darbojās robežsardzes pretizlūkošanas dienestā. Un 1940.gadā vecākais brālis tika nošauts Baltezerā, bet jaunākajam vēlāk piesprieda cietumsodu. Tātad diezgan liels “rēķins” bija sakrājies Gaidamoviču ģimenei pret mūsu toreizējo Austrumu kaimiņu.

Kādēļ es šodien to visu jums stāstu? Tādēļ, ka šodien es – Jāņa Gaidamoviča mazdēls, vēlos anulēt šo rēķinu. Vēlos to anulēt, jo vairs nav, kam šo rēķinu iesniegt. Ne jau ar PSRS mēs šodien ratificējam noslēgto līgumu! Mūsu Austrumu kaimiņš ir stipri mainījies, tāpēc tagad mēs esam noslēguši robežlīgumu ar demokrātisku valsti – ar Krievijas Federāciju. Un daļēji esam to noslēguši tādēļ, lai turpmāk mūsu vēstures asiņainie notikumi nekad vairs neatkārtotos, lai mūsu abas valstis turpmāk dzīvotu, savstarpēji cienot viena otru un līdzdarbojoties visās jomās.

Tāpēc es šodien balsošu “par” robežlīguma ratifikāciju un aicinu arī jūs to darīt!

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāte Ilma Čepāne, otro reizi.

I.Čepāne (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātie deputāti! Satversmes tiesas tiesneši, atšķirībā no šeit klātesošajiem politiķiem, līdz šim nekad diametrāli pretēji nav mainījuši savus viedokļus par Satversmē iekļauto tiesību normu interpretāciju.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likumu tās tiesneši nav tiesīgi, Pabrika kungs, sniegt savu viedokli par vienu vai otru likumprojektu, tostarp arī par likumprojektu, ar kuru valdība aptuveni pirms gada gribēja uzgrūst Satversmes tiesai izskatīt vēl neparakstītu robežlīgumu.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Māris Grīnblats.

M.Grīnblats (TB/LNNK frakcija).

Godātie Saeimas deputāti! Ļoti plaši par Latvijas un Krievijas vēsturi, 1920.gada robežlīguma tapšanas vēsturi, robežlīguma nozīmi, Latvijas okupāciju un kolonizāciju tika runāts laikā, kad Saeima debatēja par to, vai pilnvarojumu valdībai dot, mūsuprāt, ne tikai nesavlaicīga, bet arī antikonstitucionāla līguma sagatavošanai un parakstīšanai.

Tika izskatīti ļoti daudzi aspekti. Es vienmēr uzmanīgi sekoju līdzi tam, ko saka tie, kuri ir par šā līguma slēgšanu. Jāsaka, es dzirdu samērā daudz romantisku un dzejisku izteicienu, kas ir dažbrīd ļoti interesanti un pat aizkustinoši, bet ļoti maz argumentu, kādēļ ar šā līguma slēgšanu jāsteidzas. Dzirdu tikai to, ka būšot labāk. Līdz ar to rodas jautājums – kam būs labāk? Vai tiešām visiem būs labāk? Un, otrkārt, kad būs labāk?

Krievijas tālākā pozīcija nav skaidra. Es ceru, ka tam jautājumam vēl pieskarsies Dobeļa kungs. Argumenti, kurus valdība, kas ir projekta sagatavotāja, minēja anotācijā, bija ļoti interesanti. Vēl pirms nedēļas anotācijā nebija nevienas ekonomiska rakstura tēzes. Iepriekš gan runāja par to, ka būšot visai jūtami ekonomiski labumi. Tagad, uz pirmo lasījumu, ir atsevišķas tēzes, kas ir tādas samērā miglainas, – ka tomēr sekošot arī citu līgumu parakstīšana.

Neesam pret dažāda veida ekonomiskiem līgumiem ar Krieviju, tomēr jautājumā par šo konkrēto līgumu mēs savu pozīciju nemainām. Nav tas mums pieņemams ļoti būtisku iemeslu dēļ. Proti, viens no Latvijas būtiskākajiem mērķiem ir okupācijas seku likvidācija tuvākā vai tālākā nākotnē, un nav mums no šo seku likvidācijas jāatsakās tikai tāpēc, ka tas ir ļoti grūti un ka mums ir maz sadarbības partneru vai ka tuvākajā laikā daudz kas diemžēl ir neiespējams.

Ar šāda līguma parakstīšanu mēs no ļoti daudzām būtiskām lietām atteiksimies labprātīgi, tātad arī no tā, kas mums ir nozagts. Mēs pateiksim, ka tas ir nozagts it kā likumīgi.

Tātad diemžēl mēs tagad izdarām to darbu, ko Krievija droši vien, kā jau impēriska valsts, no mums gaida. Gaida, lai mēs paliktu apakšā šo parakstu!

Ir vērts piebilst, ka, lūk, tagad Satversmes tiesa ķersies pie šīs lietas. Satversmes tiesas procedūra nosaka, ka visas lietas jāskata ilgi un pamatīgi. Tātad droši vien tikai vēlā rudenī mēs dzirdēsim kādu secinājumu un spriedumu.

Atbildot uz jautājumu: “Kas tad nu būs, ja Satversmes tiesa tomēr atzīs, ka līgums tādā vai citādā mērā nav atbilstošs Satversmei?”, bieži vien izskan domas, ka tad jau nu aši mainīšot Satversmi.

Es gan gribu teikt, ka Satversmes tiesas likumā ir rakstīts kaut kas cits. Likumā ir 32.pants – “Satversmes tiesas sprieduma spēks”. Panta pirmā daļa skan: “Satversmes tiesas spriedums ir galīgs.” Tātad pēc tam vairs īpaši sūdzēties nekam nevar.

Savukārt panta otrā daļa, kas ir daudz būtiskāka, noteic, ka Satversmes tiesas spriedums ir obligāts visām valsts un pašvaldību institūcijām. Tātad tas būs obligāts arī Saeimai un Ministru kabinetam.

Un pēdējā, ceturtā, daļa pasaka, kas notiek tad, ja Satversmes tiesa atzīst par neatbilstošu Satversmei kādu Latvijas parakstītu vai noslēgtu starptautisko līgumu. Un tur ir teikts, ka Ministru kabinetam tad ir pienākums nekavējoties gādāt par grozījumiem šajā līgumā, šā līguma denonsēšanu, tā darbības apturēšanu vai par pievienošanās atsaukšanu.

Tātad tās ir nevis Ministru kabineta tiesības, bet gan Ministru kabineta pienākums. Tātad, ja šī valdība būs – un mēs ceram, ka šī valdība turpinās strādāt –, tai tomēr būs pie šīm lietām vēlreiz jāķeras, un tai būs jāgādā par šādām likumā noteiktām lietām – un nepavisam ne par Satversmes grozīšanu vai kaut ko tamlīdzīgu, jo tur nekas tāds nav sacīts.

Lūdzu to ņemt vērā, pirms mēs spekulējam par to, ka būs ļoti vienkārši: “Ja līgums neatbildīs Satversmei, nu tad mēs Satversmi grozīsim.” Es domāju, ka mēs negrozīsim gan, bet sekosim līdzi, lai valdība spertu kādu no šiem minētajiem soļiem, ja Satversmes tiesa tā būs lēmusi.

Līdz ar to uzskatām, ka šodien, protams, šā jautājuma skatīšana ir stipri priekšlaicīga, jo šie soļi nav sperti.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Debatēs runās deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Mēs te par daudz ko runājam – par vēsturi, par jurisprudenci, par dokumentiem –, bet maz runājam par to, kā pret mums izturas iespējamais sarunu partneris – Krievija.

Vai tad Krievijas attieksme ir būtiski mainījusies? Jā, viņi ir kļuvuši nedaudz klusāki. Taču pat tagad Latvijas televīzijā rāda intervijas ar dažiem Krievijas politologiem, kas visbezkaunīgākajā kārtā izsakās par Latviju, aizrunādamies, pareizāk sakot, aizmuldēdamies, pat līdz tam, ka mēs te taisot ciet visādas nelatviešu organizācijas – protams, pirmām kārtām krievu organizācijas.

Godīgi sakot, es pirmo reizi pēc ilgiem laikiem dzirdēju un redzēju, ka tika šādiem nolūkiem izmantotas ievērojama cilvēka bēres. Borisa Jeļcina bēru laikā, nosaucot apbalvojumus, ko nesa aiz Borisa Jeļcina zārka, tika pieminēta arī Latvija. To pieminēja NTV korespondents Aņisimovs. Viņš teica tā: tādas un šitādas valsts ordeni nes, bet Latvijas gan ne, jo Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni Jeļcins esot atteicies pieņemt sakarā ar to, ka mēs šeit tiranizējot kara veterānus. To es dzirdēju Jeļcina bēru laikā, to raidīja vienā no Krievijas populārākajām televīzijām!

Nekādas reakcijas no Latvijas puses nav bijis līdz šim. Ne mūsu žurnālisti, ne politiķi uz to nav reaģējuši. It kā tas gluži vienkārši nebūtu noticis!

Apspriežot notikumus Igaunijā, viens otrs Krievijas bezkauņa, neapšaubāmi, uzskata par savu pienākumu pieminēt, ka Latvijā jau arī esot kaut kas līdzīgs un gan jau arī tur kaut kas tāds būšot. Atkal nekādas reakcijas!

Godīgi sakot, arī attieksme pret mūsu Valsts prezidenti… Es nezinu, vai ir pieklājīgi šādi rīkoties – nepasakot neko tieši, neminot ne laiku, ne vietu iespējamām tikšanās reizēm, nostādīt Latvijas valsti kaut kā tā, it kā mēs būtu kādi lūdzēji, kas it kā nu ļoti gribētu pie jums aizbraukt…

Kā tagad Krievijā runā par šo izskatāmo līgumu, par tā ratifikāciju Krievijas Domē? Nekā nerunā. Runu nav. Viss ir miglains un izplūdis. Nav zināms laiks, kad tālāk par to runās un kā vispār runās. Ir tikai dažas piezīmes, ka, ziniet, kaut ko jau viņi dara, bet nu tā īsti viņi neko nedara.

Latvijas puse steidzīgi grib tūlīt pat jau visam būt gatava. Nu nevar atbalstīt tādu steigu, nemaz jau nerunājot par līguma saturu! Latvijā mēs te nervozējam, cīnāmies viens ar otru: gāzīsim Saeimu, gāzīsim valdību, vispār kaut ko gāzīsim… Krievija tikmēr augstprātīgi un smīnoši uz mums noraugās. Diez vai tas nāk par labu visai šai gaisotnei. Krievija nedzird no mums to, ka, slēdzot jebkuru līgumu, ir jābūt vienādām partnerattiecībām. Kā Krievija joprojām izturas pret mūsu karavīru apbedījuma vietām Krievijas teritorijā? Nekā! Vai ir vispār kaut kādas normālas sarunas ar Latviju notikušas? Viņi vienkārši izvairās par to runāt, un arī tie Latvijas politiķi, kuriem vairāk par to vajadzētu runāt, izvairās par to runāt.

Tagad jārunā arī par to, kas bija Strasbūrā. Vēl vienu reizi šā līguma apspriešanas gaitā tas ir jāatgādina. Kurš tad bija tas galvenais orators Strasbūrā? Nu divi tur tādi ir. Abi divi ir no Krievijas. Un abi divi ir Krievijas Domes deputāti. Un viens no viņiem ir izcils pļāpa. Viņa uzvārds ir Sluckis. Viņš ir no tās pašas partijas, no kuras ir tas Voļfovičs Žirinovskis, – Liberāli demokrātiskās partijas biedrs, viens no Krievijas delegācijas vadītājiem, Kosačova vietnieks. Lūk! Tātad – kur tad ir tā gaisotnes uzlabošanās? Kāda tā praksē izskatās? Praksē to vispār nemaz nevar just.

Tālāk. Paskatieties, kā Krievija izturas pret savu pagātni: ceļ augšā visus carus, visus notikumus, noliek pie vietas to, ko atzīst par vajadzīgu valstiski nolikt, un nebūt nekaunas ne no viena savas vēstures posma. Taisni otrādi – lepojas ar svešu zemju sagrābšanu, paziņo par ļoti nopietniem datumiem, par kārtējo iekarojumu atceri, un nekādas vainas nav! Mēs savā attieksmē pilnīgi izvairāmies pieminēt to, ka Latvijas Republika tika dibināta 1918.gada 18.novembrī. Kāpēc tāda kautrēšanās? Tā ka mēs acīmredzot uz likumprojekta otro lasījumu mēģināsim piedāvāt kaut ko tādu, kas paplašinātu mūsu zināšanas un attieksmi pret to, no kā nu galīgi nebūtu jākautrējas. Tā ka neņemiet ļaunā!

Es domāju, ka labi vien ir, ka liela daļa Saeimas deputātu neatbalsta šādu pieeju šāda robežlīguma slēgšanai. Nekādas vainas! Lai viņi ir no pozīcijas, un lai viņi ir no opozīcijas! Es jau pirmīt, runājot par latviskām vērtībām, atgādināju, ka šeit nav runa par to, kurā nometnē tu atrodies, spriežot par citiem jautājumiem. Tad, kad ir runa par Latviju, tad, kad ir runa par attieksmi pret Latvijas vēsturi, tad, kad ir runa par attieksmi pret cieņu un godu Latvijā, latviešu politiķiem ir jābūt pietiekami vienotiem. Un, ja te runā par to, ko mums mūsu senči ir atstājuši (arī mani senči man šo to ir atstājuši mantojumā kā garīgo vērtību), tad jāteic, ka es nekad neesmu nekur pamanījis neko tādu, kas man dotu tiesības senču vārdā no kaut kā atteikties. Un to es tāpēc arī nedarīšu.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Krišjānis Kariņš.

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Mums šodien debates par šo tēmu ir izvērtušās diezgan garas, un es gribu arī savu viedokli izteikt šajā sakarā.

Deputāti Lācis, Čepāne, Kalniete, Grava, Rasnačs, Grīnblats, Seile un citi deputāti ir ļoti pamatoti argumentējuši, kāpēc šis robežlīgums nav Latvijai izdevīgs, kāpēc tas šobrīd nebūtu steidzamā kārtā izskatāms, pirms Satversmes tiesa nav devusi savu spriedumu par Satversmes 3.panta pārkāpšanu vai nepārkāpšanu šā robežlīguma parakstīšanas gadījumā.

Mums ir bijuši argumenti, kas iziet gan no vēsturiskā konteksta, gan no juridiskā konteksta, gan no politiskā un cilvēciski saprātīgā konteksta un viedokļa.

Man rodas jautājums. Ja jau ir skaidrs, ka Latvijai šis robežlīgums šādā redakcijā nav izdevīgs, tad ir jautājums: kam tas īsti ir izdevīgs, un kāpēc tas tiek virzīts uz priekšu šādā gaitā? Es atkārtoti šo jautājumu esmu sev uzdevis un uzdevis. Un nesen no tā, ko es presē izlasīju, man sāka rasties skaidrība, kāpēc šis līgums tiek šādā tempā un šādā veidā virzīts uz priekšu.

Kolēģi, mirkli atkāpsimies no mūsu tiešajām raizēm un padomāsim par to iemeslu! Kāpēc vispār valstis virza vienu vai otru jautājumu? Tas ir, protams, dēļ tā, ka tas ir viņu interesēs. Nu tātad sāksim analizēt, kādas ir dažādo pušu intereses šajā gadījumā! Krievija runā un saka, ka tieši šāds robežlīgums esot ļoti labs, ka tas esot jāparaksta. Kā mēs zinām, Krievijas vēstnieks bezmaz vai uzdeva valdībai vēl iekļaut atsauci uz EDSO… Skaidri un gaiši ir redzams, ka Krievijai šis līgums interesē. Un, šķiet, arī Eiropas Savienības valstis, mūsu partnervalstis, izsaka atbalstu šāda līguma slēgšanai. Tātad mums Latvijā būtu pašiem sev jāprasa: “Kāpēc šīm pusēm šis līgums interesē? Un kurp tad ir vērstas mūsu intereses?” Es trijos vārdos pateikšu to virzienu, jo, man liekas, es zinu, kas ir zem visām šīm interesēm. Tie vārdi ir – enerģētika, nauda un peļņa!

Krievijas Federācija ir pasaules lielākā dabasgāzes eksportētāja šodien. Vislielākā eksportētāja, valsts ar vislielākajām atradnēm! Ja lasām jebkuru pasaules periodiku (Lāča kungs atsaucās uz žurnālu The Economist, kas par to jau pastāvīgi raksta), tad, ieskatījušies tur publicētajos analītiķu vērtējumos, varam skaidri saprast to, ka Krievijas Federācijas intereses ir šādas – tā sacīt, ar enerģētikas palīdzību iegūt politisko teikšanu citās valstīs. Eiropa kopumā ar katru gadu kļūst aizvien atkarīgāka no Krievijas piegādātajiem enerģētikas resursiem. Uz šodienu Eiropā kopumā puse no visas patērētās dabasgāzes ir iepirkta no Krievijas, un ir tendence šiem procentiem pieaugt ar katru gadu. Eiropas Savienības valstis tātad ir ļoti ieinteresētas, lai Eiropai un Krievijai būtu ļoti labas, mierīgas attiecības, jo Eiropa jau ir kļuvusi pārlieku atkarīga no šīs vienas valsts piegādātajiem vitāli svarīgajiem enerģētikas resursiem.

Mēs zinām, ko šī atkarība nozīmē Latvijā. Mums ir simtprocentīga atkarība no Krievijas dabasgāzes importa, kas jau ir sasniedzis 36 procentus no mūsu enerģētikas kopējās bilances. Arī Eiropai šīs intereses ir. Tātad mēs varam labi saprast gan Krievijas, gan Eiropas Savienības ieinteresētību atbalstīt to, lai Latvija tikai mīļā miera labad tagad piekāptos visām Krievijas prasībām.

Taču, mums, kolēģi, vērtējot šo robežlīgumu tāpat kā jebkuru likumdošanas aktu, mūsu filtram ir jābūt apsvērumam, ka šis līgums ir mūsu valsts interesēs, nevis citu valstu interesēs.

Gribu vaicāt: kādas tad ir mūsu valsts intereses? Viena no tām ir nostiprināt visādos veidos, īpaši juridiski, mūsu valstiskuma nepārtrauktību kopš 1918.gada – kopš valsts dibināšanas. Mūs interesē vēsturiskās taisnības atzīšana, lai visas tās netaisnības, kas Latvijā ir notikušas, tiktu arī atzītas.

Un, protams, mūsu interesēs ir arī paturēt sev iespēju saņemt tiesisku, taisnīgu kompensāciju no PSRS mantinieces – Krievijas Federācijas – par pāridarījumiem un laupījumiem PSRS okupācijas laikā.

Šīs ir mūsu valsts intereses!

Kad analizējam šo robežlīguma tekstu, tad ir skaidri saprotams tas, ka, ja mēs ratificējam šādu robežlīgumu, tad nav vairs viennozīmīgs neviens no šiem jautājumiem.

Deputāts Grava pareizi teica, ka Helsinku vienošanās Nobeiguma akta sakarā PSRS mērķis bija legalizēt padomju okupācijas laika laupījumus. Arī Rugātes kundze no Tautas partijas frakcijas skaidri pateica, ka, protams, šī teritorija, par kuru tiek diskutēts šodien, mums ir nolaupīta. Tā ir nolaupīta! Viņas pašas vārdi bija: tas ir fakts, tas nav diskutējams!

Tātad ir jautājums: vai šis robežlīgums atbilst mūsu interesēm? Un ir jāpievēršas arī šā fakta konstatēšanai: vai mēs nākotnē varētu pieprasīt kompensāciju no Krievijas Federācijas – PSRS mantinieces vai ne?

Mans vērtējums: nav pietiekoši!… Šis robežlīgums šādā redakcijā nav tas robežlīgums, kas Latvijai un Krievijai būtu vajadzīgs. Ko darīt?

Manuprāt, tā Krievija, kas šobrīd mums kaimiņos atrodas, vairs nav varbūt gluži tā pati Krievija, kura bijušā, nesen mirušā Krievijas Federācijas prezidenta Jeļcina laikā tika iekustināta, – tas ir, demokrātiska un atklāta Krievija. Diemžēl, kā mēs vērojam, ar katru gadu preses brīvība tur tiek arvien vairāk atņemta.

Nupat, pagājušajā nedēļā, mēs redzējām, ka opozīcija Kremļa valdības politikai jau tiek fiziski kauta Maskavas un Pēterburgas ielās.

Tātad šī Krievija, šķiet, šodien nav gatava ar Latviju kā ar vienlīdzīgu partneri runāt par šīm lietām.

Ja ņemam vērā arī to, ka Japānai kopš Otrā pasaules kara beigām nav pat miera līguma ar Krieviju, tad varam labi saprast, ka ir vērts gaidīt līdz tam laikam, kad mēs varēsim uz izdevīgiem, arī sev izdevīgiem, abpusēji izdevīgiem, noteikumiem noslēgt robežlīgumu. Mums arī ir vērts gaidīt! Desmit gadi, divdesmit gadi, piecdesmit gadi – plašā vēstures skatījumā tas ir tīrais nieks!

Ņemsim vērā, kolēģi, arī to, ka šis robežlīgums ir ar 21 Saeimas deputāta parakstu pārsūdzēts Satversmes tiesā un mēs gaidām Satversmes tiesas atzinumu!

Ņemot vērā to faktu, ko atzīst deputāts pēc deputāta, – ka izdevīgs Latvijai šis robežlīgums nav, ka nolaupītās teritorijas nav Latvijai kompensētas –, es aicinu šodien neatbalstīt šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Nogaidīsim! Vispirms redzēsim, ko teiks Satversmes tiesa, vienā vēsā mierā izvērtēsim, kas tad īsti ir mūsu valsts interesēs, un tad spersim soļus saprātīgi uz priekšu, vienoti uz priekšu; bet darīsim to Latvijas interešu vārdā!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Nākamais runās deputāts Kārlis Šadurskis.

K.Šadurskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Valdības locekļi! Ir grūti saprotama šī steiga. Kāpēc mēs tik ļoti steidzamies robežlīgumu ratificēt pirms Satversmes tiesas sprieduma?

Vienīgais izskaidrojums, ko es varu atrast, ir mēģinājums ar Saeimas balsojumu izdarīt netiešu spiedienu uz Satversmes tiesu. Citu izskaidrojumu es neredzu.

Šodien – kāda likteņa ironija! – mēs šeit sēžam Saeimas sēdē un lemjam par līguma ratifikāciju, un šodien notiek arī Satversmes tiesas sēde, kurā tā lemj par lietas ierosināšanu. Varbūt ar to arī ir izskaidrojama šodien šeit šī steiga?

Tomēr es esmu absolūti pārliecināts, ka spiedienu uz Satversmes tiesu izdarīt neizdosies, un, pēc neoficiālas informācijas, šodien Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu.

 

(Aplausi.)

Godātie kolēģi! Kalvīša kā Ministru prezidenta un Pabrika kā ārlietu ministra atbildība būs ārkārtīgi liela par valstij nodarīto kaitējumu, ratificējot robežlīgumu pirms Satversmes tiesas sprieduma.

Godātie kolēģi! Arī ikviena no mums atbildība par šodienas balsojumu būs tieši tāda pati.

Es aicinu šodien neizdarīt šo nepareizo izvēli! Es ļoti aicinu jūs sagaidīt Satversmes tiesas spriedumu, paļauties uz to un atbilstoši tam arī balsot par šā līguma ratifikāciju.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Nākamais debatēs runās deputāts Dzintars Rasnačs, otro reizi.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! No šīs tribīnes dažreiz nākas dzirdēt to, ko bieži propagandē Krievija savos masu medijos; respektīvi, to, ka šodienas Krievija ir pilnīgi jauna valsts un ka tai nav saistoši boļševiku Krievijas slēgtie miera līgumi ar Latviju un Igauniju un citas tamlīdzīgas lietas.

Es gribētu kolēģiem no “Latvijas Ceļa” un no Latvijas Pirmās partijas pastāstīt, ka nav jābūt nedz zinātņu doktoram, nedz akadēmiķim, lai elementāri pamatotu šo tiesisko pēctecību, un es mēģināšu minūtes laikā to izdarīt.

Tātad, boļševiku Krievija, kas 1920.gadā slēdza Miera līgumu ar Latviju, bija viena no PSRS dibinātājvalstīm. Savukārt PSRS tika dibināta 1922.gada 30.decembrī. Šī valsts pastāvēja 69 gadus un 1991.gada augustā sabruka. Sabrūkot PSRS, Krievijas Federācija uzņēmās absolūti lielāko daļu saistību, kas attiecās gan uz kodolbruņojumu, gan uz dažādām citām starptautiskām saistībām. Tā ka tiesiskā pēctecība ir vistiešākā! Man vienkārši būtu lūgums: ja nu Krievijas masu mediji nodarbojas ar propagandu, tad to te nevajadzētu atkārtot, bet pašiem vajadzētu paanalizēt situāciju un varbūt palasīt, ko raksta starptautisko tiesību speciālisti.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debatēs runās deputāts Andris Bērziņš no Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas Ceļš” frakcijas.

Deputāts atsakās runāt. Vai deputāts Jānis Lagzdiņš runās? Atsakās.

Līdz ar to es debates slēdzu.

Komisijas vārdā – deputāts Andris Bērziņš.

A.Bērziņš.

Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Vispirms es gribu pateikt paldies par līdzdalību debatēs. Arī šodien debates bija ļoti saturīgas, un mēs dabūjām zināt vairākas jaunas lietas.

Es, piemēram, nupat no Dzintara Rasnača dabūju zināt, ka Guntara Krasta paraksts uz 1997.gadā parafētā līgumprojekta, uz Ministru kabineta sēdes protokola ir viltots. Es domāju, ka šeit tīri nopietni vajadzētu ierosināt krimināllietu, lai noskaidrotu, kurš tad ir tas, kas Guntara Krasta vietā ir parakstījis valdības apstiprināto līgumu.

Arī vairākas citas lietas, iespējams, ir jaunas, taču es negribētu iedziļināties tālāk šajās diskusijās, es tikai gribētu teikt: kolēģi, mums šodien ir jāizšķiras par to, ko mēs darām un kādu taktiku mēs veicinām. Vai mēs, līdzīgi kā Kariņa kungs, 50 gadus gaidīsim, kad varbūt kaut kas notiks, vai mēs tagad ņemsim un sakārtosim savas robežas? Un, ja nu tomēr pēc 50 gadiem kaut kas būs noticis, tad sāksim sarunas ar to Krieviju par šo teritoriju, jo gribu teikt, ka visi normatīvie dokumenti mums to ļaus darīt, jo mēs, gan pieņemot likumprojektu par pilnvarojumu valdībai, gan šodien parakstot jeb ratificējot šo robežlīgumu, nekādā veidā neatceļam nevienu no Saeimas pieņemtajiem normatīvajiem dokumentiem – ne mūsu lēmumus, ne arī kādu no Augstākās padomes pieņemtajiem lēmumiem. Tātad vismaz pēctecība nekādā veidā ar mūsu ratifikācijas balsojumu netiek pārtraukta.

Aicinu balsot “par”!

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta ar reģistrācijas numuru 311/Lp9 pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 56, pret – 22, neviens deputāts neatturas. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

A.Bērziņš.

Šā gada 2.maijs.

Sēdes vadītājs.

2.maijs. Vai deputātiem ir kādi citi priekšlikumi? Citu priekšlikumu nav. Ir citi priekšlikumi? Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātam Krišjānim Kariņam!

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Šā gada 20.jūnijs.

Sēdes vadītājs.

Mums ir divi priekšlikumi. Vispirms ir jābalso par tālāko. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par priekšlikumu iesniegšanas termiņu – 20.jūniju. Lūdzu rezultātu! Par – 18, pret – 57, atturas – 1. Šis priekšlikums nav atbalstīts. Līdz ar to šobrīd priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir 2.maijs.

Godātie kolēģi, šis bija darba kārtības pēdējais punkts. Līdz ar to visi darba kārtības punkti ir izskatīti. Lūdzu reģistrēties ar balsošanas kartēm! Lūdzu zvanu reģistrācijai!

Lūdzu Saeimas sekretāra biedru Andreju Klementjevu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Augsti godājamie deputāti! Nav reģistrējušies: Vitālijs Aizbalts, Augusts Brigmanis, Gundars Daudze, Oļegs Deņisovs, Ina Druviete, Ivans Klementjevs, Vents Armands Krauklis, Māris Kučinskis, Sarmīte Ķikuste, Leons Līdums, Aleksandrs Mirskis, Sergejs Mirskis, Vineta Muižniece, Vitālijs Orlovs, Karina Pētersone, Jānis Reirs, Ērika Zommere, Jānis Strazdiņš, Staņislavs Šķesters, Māris Krastiņš, Jānis Tutins un Dzintars Zaķis. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Sēdi slēdzu.