Daidžests. Citu rakstītais

"Baltijas ekonomiku apdraud budžeta atšķirības"

"Reuters"

— 99.11.09.

Handelsbanken otrdien paziņoja, ka otrā pusgada augšupejai Baltijas ekonomikā vajadzētu turpināties, tomēr vājā valstu finansu situācija vēl arvien varētu negatīvi ietekmēt Igauniju un Latviju, un varētu piespiest Lietuvu devalvēt savu valūtu.

Zviedrijas banka informēja: kaut arī pastāv problēmas sakarā ar tirdzniecības pārorientāciju pēc Krievijas sabrukuma, ekonomiskās augšupejas pazīmēm vajadzētu nostiprināties. Tomēr valstu budžetu situācija esot pasliktinājusies līdz bīstamam līmenim. Banka paziņoja: "Ekonomiskās sašaurināšanās dēļ visu triju valstu budžetiem ir jāizjūt smags spiediens. Budžeta deficīti ir ievērojami paplašinājušies, it īpaši Latvijā un Lietuvā. Tā šodien ir visnopietnākā problēma."

Pēc spēcīgā iekšzemes kopprodukta pieauguma 1997.gadā Baltijas valstis 1998.gadā smagi ietekmēja to galveno tirgu zaudēšana Krievijā un NVS. Pirmdien Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka Latvijā prognozēja 1.5% iekšzemes kopprodukta pieaugumu, bet Lietuvā un Igaunijā - 0% pieaugumu.

Ziņojumā ir teikts, ka Igaunija esot izrādījusi šādu problēmu straujas atrisināšanas tendenci un ka krona neesot apdraudēta. Tomēr situācija Latvijā un it īpaši Lietuvā neliekas tik pārliecinoša. Banka paziņoja: "Lietuva ir bijusi uzņēmīgāka pret situāciju Krievijā, un pašlaik tā ir pakļauta īpaši ierobežojošai likviditātes situācijai; tai ir liels valsts deficīts un tā ir strukturāli nestabilāka par Igauniju. Mēs domājam, ka pašreizējā valūtas vērtība šogad saglabāsies, lai gan briesmas ir nopietnas. Ja nākamgad ekonomika neuzrādīs nepārprotamas uzlabojuma pazīmes, Lietuvai nāksies devalvēt savu valūtu."

Latvija atrodas kaut kur pa vidu abām, un lata nostabilizēšana radot iespēju saglabāt to neskartu, ja valdība samazinās budžeta izdevumus.

"Tādēļ Rīgai nākas gaidīt uz prāmja satiksmi ar Zviedriju"

"Dagens Industri"

— 99.11.12.

 

Latvijas galvaspilsētai Rīgai jau divus mēnešus nav prāmju satiksmes ar Zviedriju. Septembrī samudžinātu darījumu dēļ tika arestēts Krievijai piederošais pasažieru prāmis "Russ" - apkalpei neizmaksātas algas, nav samaksāts par kuģa degvielu.

Braucējiem uz Latviju nācās turp lidot ar lidmašīnu, par biļeti samaksājušiem nieka 6000 kronu (uz ASV jāmaksā divas reizes vairāk), vai arī braukt ar kuģi un pēc tam ar automašīnu caur Helsinkiem un Tallinu.

Patiesībā šai lietai vajadzēja paslīdēt garām neviena nemanītai, cerībā, ka tirgus spēki varētu izveidot jaunu satiksmi tāpat, kā tirgus mēdz nokārtot darījumu iespējas.

Tomēr tirgus vilcinās, un tagad šis prāmju maršruts tiek apspriests ministru līmenī. Ministru prezidents Andris Šķēle un premjerministrs Jērans Persons šonedēļ runāja par šo lietu. Arī Rīgas pilsētas galva šajās dienās uz sarunu par minēto lietu uzaicināja abus niknos konkurentus Silja Line un Viking Line.

Kur tad ir problēma? Krieviem jau ilgstoši, vēl no Padomju Savienības pastāvēšanas laikiem, kuģniecības sakarā ir slikta slava, un kuģis "Russ" jau 1997. gadā izcēlās ar nepietiekamu drošību uz jūras (tam nebija derīga drošības sertifikāta).

Rīgas ostai savukārt ir apgrūtinoši sasniegumi - pirms trim gadiem notika satriecoša zviedru kuģa konfiskācija, kas ostā bija novietots kā biroju viesnīca. Lieta nonāca tiesā, un pēc sanācijas akcijām osta tagad esot atbrīvojusies no mafijas metodēm, kas it kā nākot no austrumiem. Šajās dienās daudz tiek runāts par desmit gadu ilgušo postkomunistisko attīstību Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā, par vēstures uzliktajiem apgrūtinājumiem un par to, kā deviņdesmitie gadi bijušās Austrumeiropas valstis ir sašķirojuši pirmajā un otrajā līgā.

Šodien diezgan skaidri redzams, ka tām Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm, kurām komunistu valdīšanas laikā bija visciešākās attiecības ar Kremli, ir visgrūtāk pielāgoties tirgus ekonomikai. Igaunijai, Latvijai un Lietuvai, kas faktiski bija Padomju Savienības daļa jau kopš Otrā pasaules kara, uzreiz pēc neatkarības atgūšanas arī bija lielas ekonomiskās pielāgošanās grūtības. Tomēr kopš 1992. gada tās, it īpaši Igaunija, ir atradušās līderpozīcijās reformu veikšanā un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanā.

Baltijas valstīm bija priekšrocība, ka tajās pastāvēja politiskā kultūra, kaut arī sastingusi attīstībā vairāk nekā 50 gadu, kas ļoti palīdzēja pielāgoties no jauna, un šis process tagad ir izsakāms ekonomiskās mērvienībās. Šajā reģionā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir vairāk nekā divas reizes lielāks nekā Krievijā.

Gandrīz visus deviņdesmitos gadus Krievijas ekonomiskās problēmas ir aizēnojušas postkomunistisko attīstību pārējās Austrumeiropas daļās. Iespējams, ka komunistiskās sabiedrības iekārtas pastāvēšanas ilgums ir tas faktors, kas nosaka, cik grūti ir pāriet uz jaunu politisko kultūru. Krievija šajā ziņā var tikt uzskatīta par feodālu sistēmu, ko pirms vairāk nekā 80 gadiem nomainīja cita feodālā kārtība. Rezultāti diendienā ir redzami Kremļa politiskajā dzīvē, Kaukāzā un ap to notiekošajās konvulsijās un Maskavas aizvien lielākajā atkarībā no Starptautiskā valūtas fonda un Rietumvalstu piešķirtajiem kredītiem.

Baltijas valstu uzspiestā atkarība no Maskavas un atrašanās līdzās Krievijai nodrošināja mafijai grūti iznīcināmas pozīcijas Baltijas jūras provincēs. Tas bija redzams ne tikai Rīgas ostā, bet arī visā jaunkapitālistiskajā kultūrā. Nedrīkst iedomāties, ka tirgus nodarbojas ar labdarību. Tas darbojas saskaņā ar veikalnieciskiem principiem un izvairās no reģioniem, kurus ir aptraipījušas tieslietu sistēmas nepilnības, vecmodīga tirdzniecības morāle vai neskaidrības īpašuma tiesībās.

Acīmredzamas ir bijušas legālās sistēmas nepilnības, it sevišķi salīdzinājumā ar pārējo ekonomisko reformu straujo gaitu. Tagad pārmaiņas notiek pareizā virzienā, tomēr vēl aizvien politiķi ir spiesti iesaistīties tādu lietu risināšanā, kam normāli vajadzētu būt vienīgi veikalnieciskiem darījumiem.

"Jauns sākums"

" Ņezavisimoje

vojennoje obozreņije"

— 99.11. 5. - 11.

Jaunais NATO ģenerālsekretārs, bijušais Lielbritānijas aizsardzības ministrs Džordžs Robertsons ir pilns apņēmības atjaunot dialogu ar Krieviju. Savu saskarsmi ar Krievijas sabiedrību jaunais Alianses ģenerālsekretārs nolēmis uzsākt ar laikrakstu "Ņezavisimoje vojennoje obozreņije" un "Ņezavisimaja gazeta" starpniecību.

Pašlaik attiecībās starp NATO un Krieviju eksistē paradokss. No vienas puses mūsu priekšā ir ļoti liels jautājumu loks, kas mums būtu jārisina kopā, sākot ar kodoldrošības problēmām līdz pat cīņai pret terorismu. Bet no otras puses, līdz pat šim brīdim mēs tā arī neesam spējuši iekustināt jau esošo sadarbības potenciālu, tāpēc ka mēs joprojām esam koncentrējušies uz savām domstarpībām. Ar ko gan var izskaidrot šādu situāciju? Diemžēl, pat pēc 10 gadiem, kad beigusies ideoloģiskā un militārā konfrontācija Eiropā, mēs arvien vēl ievērojam vecos stereotipus. Tikko kā atšķiras mūsu intereses un uzskati, tie izvirzās pirmajā priekšplānā. Pats spilgtākais piemērs ir Kosova.

NATO sabiedrotie un liela daļa starptautiskās sabiedrības darbības Kosovā uzskatīja par cīņu pret draudošo humāno katastrofu un situācijas destabilizāciju plašākā reģionā. Turklāt daudzi Krievijā alianses darbības Kosovā uztvēra kā ģeopolitisku sazvērestību, kā NATO pastāvīgu nostiprināšanos Balkānos. Krievija tāpat nosodīja NATO par to, ka militārais bloks sāka savas darbības, nesagaidot konkrētas rezolūcijas no ANO. Alianse savukārt apgalvoja, ka panākt apstiprinājumu no ANO puses nebija iespējams, jo bija zināma Krievijas pozīcija ANO Drošības padomē. Īsāk sakot, tajā laikā, kad Maskava apvainoja Rietumus vienpusējās darbībās, Rietumi secināja, ka tieši Krievija neizrāda interesi sadalīt atbildību par traģēdijām Balkānos. Bet nav jau nekāds pārsteigums, jo pat NATO sabiedrotie šajā sarežģītajā jautājumā par Balkāniem nebija vienisprātis par pareizo pieeju šīs krīzes atrisināšanai. Tomēr mēs šo problēmu atrisinājām atklāta dialoga ceļā. Taj pašā laikā, pēc partnerības valstu viedokļa, Krievijas reakcija bija atspulgs tam slēptajam satraukumam, ka NATO pozīciju nosaka kāda apzināta antikrieviska intriga un Maskavas interešu ignorēšana. Galu galā mūsu konsultācijas NATO un Krievijas Pastāvīgās kopīgās padomes ietvaros kļuva par upuri šādiem uzskatiem: kaut arī Kosovas krīze samilza arvien vairāk, mūsu starpā notika daudzas, atklātas un ļoti lietderīgas konsultācijas, tomēr Krievija pieņēma lēmumu pārtraukt šo dialogu pēc tam, kad NATO veica triecienu pret Balkāniem. Konsultācijas pēc tam tika atjaunotas, bet pašreiz šī sadarbība aprobežojas ar jautājumiem, kas skar stāvokli Balkānos. Nevar teikt, ka mūsu viedokļu atšķirības būtu vienkārša nesapratne. Mēs nevaram pieļaut, ka šīs pretrunas apdraudētu visus jautājumu lokus, kas skar NATO un Krievijas attiecības. NATO un Krievija spēlē vadošo lomu Eiropas drošības nodrošināšanā, un pastāvīgs dialogs stratēģiskajos jautājumos atbilst mūsu savstarpējām interesēm, kā arī visu pārējo valstu interesēm. NATO un Krievija ir ievērojusi šo loģiku vairāku gadu garumā.

Šķetinot aukstā kara laika neuzticības versiju, mēs esam panākuši tādu progresu, par kādu pat nevarējām sapņot. 1997.gadā maijā parakstītais akts par Pastāvīgās kopīgas padomes izveidošanu kļuva par pagrieziena momentu Eiropas drošības vēsturē. No šī brīža mēs vairs viens uz otra neraudzīsimies kā uz pretiniekiem, konsultēsimies par svarīgākajiem jautājumiem, kas skar mūsu drošību. Tagad drošības nodrošināšana vairs nebūs tas nulles variants, kad vienas puses uzvara nozīmēs otras puses zaudējumu. Mūsu darba grupa atspoguļoja šo jauno pieeju drošības jautājumiem, pamatojoties uz sadarbības principiem. Tie aptvēra veselu virkni problēmu, kas mums būtu jāatrisina kopā, tostarp masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, militārpersonu sagatavošana, sadarbība zinātnes un vides aizsardzības jomā un sadarbība bruņojuma jomā. Jau ir apspriests jautājums par NATO Informācijas biroja izveidi Maskavā, un nupat vajadzētu būt atklātai militārā bloka misijai Maskavā. Neviens no šiem notikumiem uzreiz nemainītu vēstures gaitu, bet mums likās, ka tas varētu veicināt revolucionāras pārmaiņas, lai kādreizējie pretinieki kļūtu par partneriem un draugiem.

NATO un Krievija kopīgiem spēkiem varēja gūt rezultātus, jo ir atteikušās no ideoloģijas par labu pragmatismam. Mēs gribējām uzņemties kopīgu atbildību, izejot no savām stratēģiskajām interesēm, nevis no vēstures refleksiem. Mums radās izdevība, un mēs centāmies to izmantot. Vēl jo vairāk, parakstot pamatdokumentu, dzīve mūs arvien vairāk mudinājusi uz sadarbību. Alianses dalībvalstis un Krievijas militārpersonas jau veiksmīgi sadarbojas Bosnijā. Tajā pašā laikā Krievijas virsnieki strādāja NATO ģenerālštāba mītnē Beļģijā, lai veicinātu abu pušu militāro sadarbību Balkānos. Tādejādi tālākās NATO un Krievijas politiskās attiecības ir gan loģiskas, gan neizbēgamas. Pēc būtības tika atzīta neapstrīdama politiskā realitāte - mēs vienkārši esam nolemti sadarbībai. Arī Kosovas jautājuma risināšanā bija pārsvarā tie paši spēcīgie politiskie faktori, kas pamudināja mūs sadarboties. Lai gan Krievijas un Rietumu uzskati ne vienmēr sakrīt, mēs esam izstrādājuši diplomātisku pieeju konflikta pārtraukšanai, un tagad šajā reģionā kopīgiem spēkiem centīsimies nodrošināt stabilu mieru. Lai atrisinātu šo mūsu kopīgo uzdevumu nodrošināt mieru Kosovā demokrātiskas Dienvidslāvijas ietvaros, smagā darbā paies daudzi gadi. Bet NATO un Krievija, protams, tiks galā ar to, ja kopīgi kontrolēs situāciju. Acīmredzams, ka mūsu sadarbība Balkānos spēlēs svarīgu lomu tālākā NATO un Krievijas attiecību attīstīšanā. Tomēr kāpēc gan mūsu dialogam būtu jāaprobežojas tikai ar Kosovas problēmu vien? Vai tas nav pierādījums, ka vairākumā gadījumu jautājumu šaurs loks, nevis savstarpējo diskusiju plašums kalpo mūsu attiecībām?

Esmu pārliecināts, ka demonstratīva klusēšana nenesīs nekādu labumu Eiropas drošībai. Mums nepieciešams ļoti plašs dialogs gan Pastāvīgajā kopīgajā padomē, gan arī citās institūcijās, lai apspriestu daudzus jautājumus. Piemēram ņemsim jauno Krievijas militāro doktrīnu. Mūsos satraukumu izraisa tas fakts, ka dokumentā ir atkāpe no savstarpējās drošības principa, kas pamatojas uz sadarbību, jo doktrīnas pamatā ir pārāk drūma, konfliktiem bagāta starptautisko attiecību aina.

Kopīga satraukuma problēma ir arī Čečenija. Protams, katrai suverēnai valstij vajag un jāvar cīnīties ar terorismu. Tomēr vienmēr jāuzdod sev jautājums: vai patiešām mērķis attaisno līdzekļus. Šis konflikts ne tikai rada nopietnu satraukumu humānā plāksnē, bet uzdod arī virkni citu jautājumu. Krievijas karaspēka klātbūtne Kaukāzā pārkāpj eksistējošos un plānotos ierobežojumus, kas fiksēti Līgumā par vienkāršo bruņojumu Eiropā. Tādejādi konflikts Čečenijā var atstāt negatīvu ietekmi uz veiksmīgu sarunu iznākumu Stambulā, kas notiks novembra otrajā pusē. Kā Krievija, tā arī Rietumi liek uz šo sanāksmi lielas cerības, cerot ka tas palīdzēs novērst pretrunas ceļā uz sadarbības atjaunošanu. Un mēs nedrīkstam palaist garām šo izdevību.

Visa augšminētā dēļ secinu: mums ir jāatbrīvojas no Krievijai un NATO "mākslīgi uzvilktā samierināšanās krekla". Nepieciešams turpināt dialogu bez jebkādiem mūsu pašu ieviestiem ierobežojumiem. Domstarpības ir pamats, lai paplašinātu, nevis sašaurinātu saskarsmi. 10 gadu pēc aukstā kara beigām un uz XXI gadsimta sliekšņa Krievijas un NATO savstarpējām attiecībām ir jākļūst par patiesu, stratēģisku partnerību.

"Krievijas premjerministrs

uzticas dzelzs dūrei"

"The Guardian"

— 99.11.10.

 

Krievijas un Rietumu viedokļi mazliet satuvinājās Čečenijas jautājumā, kad Kremlis noraidīja ASV izteikto kritiku par tā Kaukāza kampaņu nedēļu pirms gaidāmās Borisa Jeļcina tikšanās ar Bilu Klintonu.

Kamēr Kremlis apstiprināja, ka prezidents Jeļcins plānojot doties uz EDSO vadītāju sanāksmi Stambulā, premjerministrs Vladimirs Putins noraidīja augošo Rietumu kritiku par viņa Čečenijas politiku un pavēlēja ierobežot ceļa un gaisa satiksmi starp Krievijas dienvidiem un Vidējiem Austrumiem, ieskaitot Turciju, kur nākamnedēļ notiks EDSO sanāksme.

Tajā galvenā vērība nenovēršami tiks pievērsta Čečenijai, tāpēc čečenu amatpersonas devās uz Stambulu. Sanāksmē piedalīsies gandrīz visi Eiropas līderi, izņemot Toniju Blēru. Viņa vietā ieradīsies Lielbritānijas ārlietu ministrs Robins Kuks.

Atbildot uz ASV valsts departamenta apsūdzībām par to, ka Krievijas īstenotā Čečenijas civiliedzīvotāju bombardēšana esot klajš starptautisko humanitāro likumu pārkāpums, Putins apgalvoja, ka Krievijas taktika esot "vienīgais iespējamais veids", kādā iznīcināt Čečenijas separātiskos kaujiniekus.

Karastāvokļa noteikumus Putins paplašināja uz starptautisko arēnu, slēdzot Krievijas dienvidos sešas lidostas gaisa satiksmei no 10 Vidējo Austrumu valstīm - no Kipras līdz pat Pakistānai.

Valdība paziņoja, ka tā slēdzot ārzemniekiem arī Krievijas dienvidu robežas ar Gruziju un Azerbaidžanu, kā arī aizliedzot jebkurus sauszemes kravu pārvadājumus uz Čečeniju.

Aptuveni 100,000 krievu karavīru, kuri ir iesaistījušies Kaukāza kampaņā, ir aplenkuši Čečenijas lielākās pilsētas no ziemeļiem, austrumiem un rietumiem, taču krievu "Ahilleja papēdis" ir Čečenijas kalnainā dienvidu robeža ar Gruziju.

Maskava pieprasa Gruzijas prezidentam Eduardam Ševardnadzem ielaist Krievijas karaspēku, lai tas varētu slēgt robežu un uzbrukt kaujinieku nocietinājumiem kalnos. Tomēr slepenā Ševardnadzes drošības un militāro padomnieku sanāksmē šī prasība tika noraidīta.

Kremlis ir saniknots, un gaisa un sauszemes ceļu slēgšanu var uzskatīt par tā atriebību. Pagājušajā nedēļā Putins paziņoja, ka pret gruzīniem, kuri vēlas doties uz Krieviju, varētu tikt ieviests vīzu režīms. Gaisa satiksmes slēgšanā ar Krievijas dienvidiem viņš ietvēra arī Gruziju un Azerbaidžanu.

Tas ievērojami apgrūtinās dzīvi tūkstošiem Čečenijas bēgļu, lai gan lielākā daļa no viņiem dodas uz rietumiem, uz Ingušiju, vismaz 20 000 atrodas Gruzijā.

Putins darbojas vienotā frontē ar stingrās nostājas ģenerāļiem, kuri vada Čečenijas kampaņu un kuri ik dienu pieprasa Maskavas politiķiem ļaut viņiem brīvu vaļu karot pēc sava prāta.

Premjerministrs atkārtoti demonstrēja savu saskaņu ar ģenerālštāba uzskatiem, kad paziņoja: "Ja teroristi netiks iznīcināti tūlīt, mēs stāsimies viņiem pretī ceturto, piekto un desmito reizi...Mums ir darīšana ar labi organizētām starptautisko teroristu bandām."

Ģenerālis Vladimirs Šamanovs, kas komandē Krievijas rietumu fronti Čečenijā, paziņoja: "Putins ir simbols, kuram ir gatavi sekot daudz cilvēku. Nav šaubu, ka es atrodos pirmajās rindās. Visiem krieviem ir apnicis tas, ka Krievija tiek aizvainota, pazemota un tai nākas lūgt ubaga dāvanas...Šodien mums klājas slikti, bet būsim pacietīgi - pienāks rītdiena, un tā būs labāka. Mēs iesim kopā ar Putinu, un tad šī rītdiena pienāks."

Putins, kas ir bijušais VDK ģenerālleitnants un tās pēctečorganizācijas FSB vadītājs, savu politisko likteni saista ar stingru nostāju ne tikai pret Čečeniju, bet plašākā mērogā arī likumu un kārtību. Viņš ir brīdinājis, ka čečenu separātisti apdraudot Krievijas kā valsts pastāvēšanu, un nu viņš pievērsās arī organizētajai noziedzībai, apgalvodams, ka Krievijas ekonomika "pilnībā" atradīsies noziedznieku rokās, ja netiks piemēroti viņa izvēlētie līdzekļi.

Nākammēnes un nākamgad gaidāmo vēlēšanu stratēģijas galvenais mērķis, šķiet, ir sēt bailes ierindas krievu prātos, lai pavērstu viņus pret noziedzības, terorisma un nekārtību spēkiem.

Putins ir atkārtoti atvairījis Rietumu izteikto kritiku viņa politikai, un viņš uzkurina Krievijā pret Rietumiem vērstu noskaņojumu.

Putina popularitātei Krievijā augot, tās masu informācijas līdzekļos arvien vairāk tiek runāts par viņa nākotni. Kremlis noraidīja Maskavas preses informāciju, ka Putins drīz vien tiks atbrīvots no amata.

Maskavas nedēļas izdevuma Versija redaktors Rustams Aridžanovs rakstīja: "Putinam būs jāatbild par visām šī kara sekām. Ar Putinu nesaistās nekas cits kā vien karš: karstais karš Kaukāzā un aukstais karš Rietumos. Citas politikas viņam nav."

Jans Treinors

"Putina dienas Krievijas premjera

amatā šķiet skaitītas"

"Die Welt"

— 99.11.10.

Maskava. Krievijas premjeram Vladimiram Putinam trūkst tieši 15 dienu, lai varētu sastādīt 100 dienu bilanci valsts otrā vīra postenī. Vai bijušajam slepenā dienesta vadītājam to izdosies izdarīt, nav zināms. Ja var ticēt Krievijas masu medijiem, tad Putina dienas premjera amatā ir skaitītas.

"Vai Putins tiks atlaists?" jautā kāds Maskavas laikraksts. Kāda cita avīze jau apsver "Putina atlaišanas sekas". Premjers baumas izraisījis ar interviju laikrakstā "Komersant". "Kādu dienu mēs visi tiksim atlaisti," viņš miglaini paziņoja. Tāpēc arī viņš cenšoties atbrīvoties no domas par atlaišanu un turpinot smagi strādāt.

Prezidents Boriss Jeļcins sabiedrībai 47 gadus veco, ne pārāk plaši pazīstamo Putinu prezentēja kā savu "pēcteci" Kremlī. Kāpēc izvēle krita tieši uz Putinu, kļuva skaidrs drīz vien pēc viņa stāšanās amatā. Premjeram pēc tam, kad viņa priekštecis Sergejs Stepašins bija atteicies pieļaut, ka armijas vienības dodas uz Čečeniju, vajadzēja karot Kaukāzā. Putinam taktika izmantot karu, lai krievos modinātu patriotiskas izjūtas, atmaksājās.

Aptaujas rāda, ka viņš pašreiz ir populārākais politiķis valstī. Pat bijušais premjers Jevgeņijs Primakovs prezidenta amata kandidātu popularitātes sarakstā atrodas otrajā vietā aiz viņa. Kamēr armijas vadība jau vairākas nedēļas no frontes masu informācijas līdzekļos izplata uzmundrinošu informāciju, šķiet, ka Kremlis par kara norisi nav pārāk iepriecināts.

Hroniski greizsirdīgo Jeļcinu nervozu padara ne tikai aptauju rezultāti vien. Viņš pakāpeniski zaudē kontroli arī pār bruņotajiem spēkiem. Pēc informācijas no Aizsardzības ministrijas, gadījumā, ja viņš gribēs Čečenijā apturēt armijas vienību virzīšanos uz priekšu un sākt sarunas par mieru, atkāpties draud gandrīz viss ģenerālštābs. Jeļcins baidās ne tikai par savu iekšpolitisko autoritāti vien, bet arī par to, ka varētu tikt sarīkots militārs pučs. Viņš uztraucas arī par savu cieņu Rietumos.

"Dūres vajadzīgas

tikai neapdāvinātajiem"

"Argumenti i fakti"

— 99.11.10.

Intervija ar pasaulslaveno dziedātāju Gaļinu Višņevsku.

— Gaļina Pavlovna, tēvzemes kultūra pašlaik cieš finansējuma trūkumu. Cik lielā mērā, jūsuprāt, šī problēma nosaka mākslas darbu kvalitātes līmeni?

— Domāju, ka daudz svarīgāks ir profesionālisma trūkums. Tas attiecas kā uz vokālistiem, tā uz dramatiskajiem aktieriem, kuri spēlē intuitīvi, nepārvaldot aktieru meistarības tehniku. Instrumentālistiem izdodas sasniegt un saglabāt noteiktu līmeni tādēļ, ka viņi ilgāk mācās. Bieži vien profesionālajos teātros redzu pašdarbnieciskas izrādes. Nerunāju par estrādi, estrādes dziedātāji — tā ir bezkaunība un vulgaritāte. Krievu estrāde kopē briesmīgos Rietumu paraugus, un tas, kas raksturīgs citai kultūrai, pie mums tiek pārtaisīts par kaut ko šausmīgu. Atdarināšana vispār ir šausmīga. Protams, ir talantīgi dziedātāji, bet viņu ir ļoti maz.

— Kā jūs domājat, vai talantam jāvicina dūres?

— Nē, dūres vajadzīgas tikai neapdāvinātajiem, Un ne tikai dūres, bet arī daudz zemiskuma vajadzīgs netalantīgam cilvēkam, lai izsistos. Bet talantam nepieciešama mērķtiecība un skaidrība, ko tad viņš vispār grib no dzīves.

— Atvainojiet par nekaunīgu jautājumu Gaļina Pavlovna, bet vai jūsos nav radušās kaut vai īslaicīgas radošas skaudības lēkmes pret kolēģiem?

— Man dzīvē tik daudz devis Dievs, ka es varu tikai pateikties un atcerēties savu vislaimīgāko karjeru. Domāju, ka nevienam citam vairāk tādas laimes nav bijis. Es atnācu uz teātri 25 gadu vecumā bez konservatorijas izglītības un jau nākamajā dienā kļuvu par pirmo dziedātāju, visi gadi aizritēja triumfāli, nepazīdami pazemojumus uz skatuves, un es to laikus atstāju. Uz visu to mani iedvesmoja Dievs, no augšas man tika dota zīme: visam savs laiks. Man bija grūta bērnība — paliku viena, vēl meitene būdama, blokādē, visam cauri izgāju. Varbūt kā balvu man Dievs dāvājis kaut ko tādu...

— Vai grūtības nepieciešamas personības izveidei?

— Domāju, ka cilvēkam caur tām jāiziet, jāiemācās ar tām cīnīties, izdzīvot. Marinai Cvetajevai ir maza izteikumu grāmatiņa, no kuriem viens mani satricināja. "Dot var tikai bagātajam un palīdzēt tikai stiprajam. Tāda ir visa manas dzīves pieredze." Kaut ko neticamu pateikusi! Var palīdzēt izdzīvot nabagajam, slimajam, nelaimīgajam, taču, vienalga, viņš nekļūs stiprs. Ģeniāli, bargi, nesaudzīgi! Lūk, tāda ir dzīve...

— Kā jūs pārdzīvojāt šķiršanos no dzimtenes, vai "slimojāt" ar nostalģiju?

— Manī bija tāds niknums pēc tā, kas notika, kad man bija viss jāpamet un jāaizbrauc ar vienu čemodānu pēc 30 radošās karjeras gadiem. Man bija 47 gadi, tikpat, cik manam vīram... Kāda tur nostalģija! Es pat atcerēties nespēju šo valsti! Bez niknuma manī nekā cita nebija. Un izgaisa šīs jūtas tikai pēc tam, kad Lielais teātris 1991.gadā man piedāvāja atzīmēt radošās darbības četrdesmitpiecgadi. Es ar prieku piekritu. Izgāju uz tās skatuves — un...it kā akmens no sirds būtu novēlies. Kad es ieraudzīju zāli, kurai esmu atdevusi tik daudz mīlestības, spēku, jaunības. Spēru soli uz skatuves — un viss! Atlaidās...

— Bet vai nostalģiju pēc skatuves pašlaik neizjūtat?

— Nē, it kā beidzies viens dzīves posms. Dīvaini... Nostalģija mocītu, ja es būtu agri beigusi. Bet man bija jau vairāk nekā 60 gadu, tas ir normāli. Uz skatuves biju kopš 17 gadu vecuma, un iznāk, ka esmu uz tās pavadījusi 50 gadu... Marija Kallasa, piemēram, pazaudēja balsi, kad viņai nebija vēl ne četrdesmit. Es viņu labi pazinu un zināju, kā viņa dzīvoja, Viņa ļoti cieta, bija šausmīgi vientuļa, reti parādījās un bija iegrimusi skatuves zaudējuma izjūtās. Tas ir šausmīgi!

Bet es ar triumfu aizgāju 1982.gadā, dziedāju Tatjanu, astoņas izrādes teātrī "Grand Opera". Dziedāt pārstāju apmēram 1990.gadā. Tā kā viss notika normāli. Es vienmēr strādāju: vadu meistarklases, palīdzu dziedātājiem, grāmatu uzrakstīju, pati iestudēju izrādes, drāmu spēlēju, kino filmējos...

— Pašlaik konservatorija atrodas bēdīgā stāvoklī, vadošie profesori izklīduši pa ārzemju skolām. Valsts praktiski nesniedz meteriālo atbalstu, un, protams, apmācību līmenis nevar neciest no tā. Vai jums nav radusies vēlēšanās palīdzēt konservatorijai?

— Nē, es neesmu naudas maiss. Visu mūžu pati strādāju un domāju, ka arī citi var strādāt, nopelnīt un dot naudu, ja uzskata to par nepieciešamu. Mums ar vīru ir savs fonds, kura mērķis ir palīdzēt bērniem. Tā ir Pediatrijas akadēmija un 1.bērnu slimnīca Pēterburgā, slimnīca Orenburgā, mēs uzcēlām dzemdību namu, pirms dažiem gadiem atvērām bērnu namu Kronštatē. Kauns, ka Pētera pilsētā, cietoksnī, kuru viņš dibinājis, līdz pat pēdējam laikam neviens nezināja, kas tas ir — bērnu nams! Izgājuši cauri karam, blokādei... Šobrīd tur dzīvo bērni, kas bija izmesti uz ielas. Pirms palīdzēt pieaugušajiem, vispirms jāpalīdz bērniem, kurus pieaugušie ar šādu attieksmi nostāda uz bojāejas robežas un iznīdē. Pieaugušajiem mēs nepalīdzam. Pieaugušie noveduši valsti līdz tādam stāvoklim, visus padomju varas gadus mierīgi noskatoties, kas notiek, bet tagad tā rīkojas ar bērniem. Cilvēki staigā ar karogiem, stāsta, ka viņiem nav ko ēst, dzer šņabi līdz prāta aptumsumam un izdzen savus bērnus uz ielas. Tauta kļuvusi zvērīga...

— Gaļina Pavlovna, būdama uzticīga draudzībai, jūs pazaudējāt dzimteni. Vai cena ir attaisnojama?

— Kad mans vīrs aizstāvēja Aleksandru Solžeņicinu, kuru vajāja, vajāt sāka arī viņu, viņam neļāva spēlēt, atteica koncerttelpas, un, ja mēs nebūtu aizbraukuši, viņš būtu aizgājis bojā. Jautājums bija jau ne tik daudz par draudzību, kā par mūsu ģimenes glābšanu. Es pieņēmu lēmumu, un es to izdarīju.

— Vai jūsu pašreizējā apkārtnē ir cilvēki, kas būtu spējīgi kaut ko ziedot, lai jūs glābtu?

— Kad Rostropovičs nokļuva tādā situācijā — runa galvenokārt ir par viņu, — pilnā sparā notika atklāta vajāšana, neviens cilvēks, neviens (!) viņu neaizstāvēja. Es nepretendēju uz to, lai cilvēks manis dēļ ietu uz ambrazūru, taču nodevību bija ļoti daudz. Nekad es neatriebšos tādiem cilvēkiem, es vienkārši izsvītroju viņus no savas dzīves. Nodevību varu piedot, taču aizmirst to nevaru.

—Jūs bieži vien braucat uz Krieviju. Kas jūs attur atgriezties pavisam?

— Mana ģimene ir tur. Padomju vara tā izrīkojās ar manu ģimeni, ka rezultātā mūsu meitas ir precējušās ar ārzemniekiem un seši mazbērni nepieder Krievijai — viņi visi dzimuši Amerikā... Tas arī viss. Tādēļ es dzīvoju tur. Mūsu arhīvs atgriežas Krievijā. Bet mums pašiem jābūt kopā ar ģimeni. Es nevaru pierunāt savus mazbērnus dzīvot šeit — baidos par viņu dzīvībam. Taču es esmu pārliecināta, ka Krievija neies atpakaļ. Tas nevar notikt. Tas haoss un nenoteiktība, kas valda patlaban, vienkārši jāpārdzīvo. Un beigsies tas tad, kad cilvēki iemācīsies patstāvīgi pieņemt lēmumus, nevis gaidot, ka kāds kaut ko dos.

Kad es atbraucu uz Maskavu, mani vārtu rūmē jau gaida, nāk klāt braši vīri un saka: "Dod 10 tūkstošus dolāru! Dod 20 tūkstošus dolāru!" Es esmu sieviete. Divreiz vecāka par jums! Un jums nav kauna prasīt, lai es jums dodu naudu?! Stiepiet maisus, lauziet ar pieri sienu, iekārtojiet taču savu dzīvi! Krievu tautā ir izdzimusi cilvēciskā sirdsapziņa. Visas problēmas valstī pastāv tādēļ.

Krievi tagad nemīl Krieviju un dzīvo tajā tā, it kā grasītos kaut kur aizbraukt, dzīvojot kā komunālā dzīvoklī, visu piegānot un neko nesatīrot. Tauta visu laiku meklē vainīgos. Tad tas ir Ļeņins, tad Staļins, tad Gorbačovs...Viņi ir vainīgi, bez šaubām, taču tikai tādēļ, ka viņiem tika dota iespēja rīkoties tieši tā. Kāds sevi uzskata par nevainīgu... Cik daudz cilvēku iznīcināts miera laikā! Tauta to pieļāva, tagad vainodama valdniekus. Bet valdnieki — arī tā ir tauta.

Arina Abrosimova

 

"Baltkrievu autoritārā režīma novirze"

"Le Monde"

— 99.11.11.

Kamēr visu skatieni ir pievērsti Belgradai, kur serbu opozīcija aicina demisionēt Slobodanu Miloseviču, mazliet uz ziemeļiem, uz paplašinātās Eiropas Savienības robežām, nelielā Baltkrievija izskatās pilnīgi izolēta.

To ar dzelžainu roku vada prezidents, kura mandāts jau beidzies 1999.gada jūlijā, tur valda nelikumīga konstitūcija un parlaments. ,Bijušā kolhoza vadītāja Aleksandra Lukašenko vadībā, kas politisko dzīvi valstī novedis līdz akmens laikmeta līmenim, Krievijas enerģijas resursu pārpilnības uzturētai pie dzīvības, vismazāk reformētajai no visām bijušajām PSRS republikām Baltkrievijai nemaz neveicas. Iestrēgusi sovjetismā, bez nekādiem dabas resursiem, ar aizbāztu muti valsts iekšienē un ignorēta ārpus tās robežām, Baltkrievija visumā nav nekas cits kā viena no "parastajām diktatūrām", kas radušās PSRS sabrukuma rezultātā. Astoņus gadus pēc neatkarības iegūšanas, ar ko, šķiet, tā nezina, ko iesākt, šī nelielā valsts ar 10 miljoniem iedzīvotāju, iespiesta starp Krieviju, Lietuvu, Poliju un Ukrainu kvazinoslēgtībā, piedzīvo lielāko savas jaunās eksistences krīzi.

Līdz šim tirāna Lukašenko, ciešas savienības starp Maskavu, Belgradu un Minsku "pret NATO pie mūsu durvīm" slavinātāja, palaidnības gandrīz vai izraisīja smaidu. Taču pēdējos mēnešos notikušie noslēpumainie četru opozīcijas pārstāvju pazušanas gadījumi iezīmē nopietnu pagriezienu 1994.gada jūlijā iedibinātā autoritārā režīma novirzē.

1999.gada marta beigās Centrālās bankas bijusī prezidente Tamāra Viņņikova pazuda pēc tam, kad bija solījusi atklāt finansu mahinācijas augstākajos varas slāņos. 7. maijā bija Jurija Zaharenko, bijušā iekšlietu ministra, kārta pazust tieši "virsnieku savienības" izveidošanas priekšvakarā. Visbeidzot,16.septembrī Viktors Gončars, bijušais prezidenta sabiedrotais, kas šodien kļuvis par vienu no redzamākajiem viņa pretiniekiem, izgaisa sava drauga, izdevēja Anatolija Krasovska kompānijā tieši 3 dienas pirms savas piedalīšanās nozīmīgā opozīcijas sanāksmē.

Oficiālie paskaidrojumi, no kuriem izriet, ka šie četri opozīcijas pārstāvji "izvēlējušies trimdas ceļu" (kā daudzi citi pirms viņiem), nav nopietni tādas policejiskas valsts kontekstā, kāda ir Baltkrievija. Vaņņikovas kundzes, kuras māja tika apsargāta pēc prezidenta pavēles, pēkšņā bruņotās sardzes amnēzija viņas pazušanas brīdī liek aizdomāties.

"Kas ir labāk? Būt ieslodzījumā vai brīvībā? Katrā gadījumā, tiem Lukašenko pretiniekiem, kas sēž aiz restēm, kā bijušais premjerministrs Mihails Čigurs, deputāts Andrejs Kļimovs vai bijušais lauksaimniecības ministrs Mihails Ļeonovs, vismaz ir garantija, ka viņiem dzīvība netiks atņemta, " ar rūgtumu konstatē Staņislavs Bogdankevičs, kādreizējais Centrālās bankas direktors, kas vada opozīcijas kustību Pilsoniskā savienība .

"Mēs gribam Eiropu!", "Nelaime tur, kur bijusi Maskava!" varēja lasīt uz demonstrantu plakātiem, kuri lielā skaitā (25 000, kas ir lielākais rādītājs pēdējos trīs gados) 17. oktobrī izgāja Minskas ielās, lai protestētu pret Lukašenko politiku. Demonstrācija, kas piedzīvoja vardarbību, demonstrantu aizturēšanu un ap 30 cilvēku sodīšanu ar cietumsodu un naudassodu, tika organizēta kā reakcija sakarā ar projekta jaunās versijas publikāciju savienībai ar Maskavu.

Ja, pretēji Lukašenko iecerei, šis dokuments neparedz savienības augstākā vadītāja posteņa izveidošanu, ne arī vienotu naudu, ne pases, tas atkārtoti liek uzsvaru uz sadarbību ar Krieviju aizsardzības jomā. Tieši tāpēc vairākums demonstrantu bija "starp 16 un 25 gadiem". "Kopēju bruņoto spēku izveidošana būs cēlonis mūsu zēnu bojāejai Krievijas imperiālistiskajā karā pret Čečeniju," paskaidro Vintsjuks Večerko, Baltkrievijas Tautas frontes, galvenā opozīcijas formējuma, viceprezidents.

Nemaz "nesteidzoties" nonākt pie Savienības dokumenta "kompleksās lietas" pabeigšanas, Krievija, galvenais Baltkrievijas prezidenta morālais un finansiālais atbalstītājs, uztur šo partnerību. Tieši Minska bija pirmā galvaspilsēta, kur ieradās tikko amatā ieceltais krievu premjers Vladimirs Putins. Viņam sekoja krievu prezidenta administrācijas vadītājs Aleksandrs Vološins un citas politiskas personības. Baltkrievija ir galvenā krievu spēles kārts Maskavas cīņā pret NATO ekspansiju Austrumos. "Krievi var paļauties uz baltkrievu armiju, uz tās gaisa spēkiem", ja rastos problēmas uz rietumu robežas, - 11.oktobrī apstiprināja A.Lukašenko. No otras puses, Baltkrievija tikko nostiprināja arī savu galvenā tranzīta ceļa lomu krievu gāzes eksportam uz Eiropu, kopš septembra beigās tika atklāts jauns gāzes vads (Sibīrijas ziemeļi, Baltkrievija, Polija, Vācija).

Un tomēr baltkrievu iedzīvotāji, kas ir apgādāti ar krievu gāzi tāpat kā serbi, aicinājumus savienoties vienā valstī ar Krieviju uzklausa ar nedzirdīgām ausīm. Pēc septembrī Minskā veiktas aptaujas datiem, 56% aptaujāto bija pret apvienošanos. No otras puses, tautas atbalsts tirānam nav zudis, kaut arīekonomiskā situācija ir katastrofāla. Arī šo ļaunumu prezidents solās iznīdēt, taču pēc sava prāta. Nesen vaicāts par augošo pārtikas produktu trūkumu valstī, viņš atbildēja: "Mūsu tauta ēd par daudz!" Vai maizes cenas pieaugums par 30% oktobrī, drīzā baltkrievu rubļa devalvācija un pastāvīgā dzīves līmeņa pasliktināšanās beidzot pieliks punktu baltkrievu pacietībai?

"Daudzi cilvēki viņam uzticas", skaidro Valentīns Ždanko, radio Svoboda biroja vadītājs. "Aptaujas skaidri rāda, ka prezidenta popularitātes reitings pēdējos piecos gados ir bijis augsts. Tie, kas nesen izgāja demonstrācijās, bija jaunieši. Viņi veido jauno paaudzi, viņus nav apstulbinājušas padomju pagātnes dogmas un stereotipi, tāpēc viņi tam netic." Savas identitātes meklējumu mokās, Baltkrievija šodien ir sadalīta divās daļās. Vienā pusē - Lukašenko atbalstītāji, ne obligāti prokrieviski, taču gatavi uz visu, tikai ne uz pārmaiņām; otrā pusē - inteliģence, opozīcija un studenti, ko "krievu modelis" īpaši nesaista un kas izmisumā vēršas uz Eiropu.

"Desmit gadu pēc mūra krišanas"

"The Economist"

— 99.11.06./12.

Nobeigums.

Sākums — iepriekšējā preses pārskatā.

Pats galvenais - aukstais karš ir kļuvis par pavisam tālu atmiņu. Viss Varšavas Pakts, ieskaitot daļas no bijušās Padomju Savienības, maina savu ģeopolitisko orientāciju un Krievija, lai kā tas arī tai nepatiktu, neko padarīt nevar. Pēc ilgstošiem strīdiem Krievija ir piekritusi atzīt Ukrainas tiesības uz Krimas pussalu, kamēr Krievija pati nomās tikai daļu no Sevastopoles, saglabājot savu jūras kara bāzi. Krievijas karaspēks ir aizgājis no kaimiņvalstīm pie tās rietumu robežām, atskaitot nelielu daļu Moldovas (un Kaļiņingradas anklāvu, kas joprojām ir Krievijas sastāvā). Krievu militārās vienības ir nostiprinājušās tikai atsevišķās zonās Kaukāzā un bijušajā padomju Vidusāzijā. Vēl ir jāpiemin, ka Krievijas centieni izveidot militāru grupējumu no bijušajām padomju republikām, kuras ir pazīstamas ar nosaukumu Neatkarīgo Valstu Savienība, ir bijuši uzkrītoši nesekmīgi un vārgi. Lielākie vardarbības uzliesmojumi visā reģionā ir bijuši etniska rakstura. Arī daudznacionālā Krievija nav spējusi izvairīties no etniskajiem nemieriem, ne tikai Čečenijā vien. Taču vislielākā desmitgades traģēdija ir bijusi asiņainā Dienvidslāvijas sadalīšanās, jo īpaši šausmīgie notikumi Bosnijā. Vardarbība Srebreņicā, kur serbi likvidēja 7000 musulmaņu vīriešu, ir bijis pats šausmīgākais vardarbības akts Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. Karš Kosovā, lai pasargātu kosoviešus no serbiem, bija pirmā reize, kad NATO dalībvalstis sāka militāro darbību bijušajā komunistiskajā pasaulē.

Postkomunistiskajās valstīs ārpus Balkāniem etniskā spriedze ir kontrolēta labāk - daļēji dēļ kārdinājuma iestāties ES, jo laba uzvedība šajā ziņā ir viena no iestāšanās prasībām. 1993.gadā slovāki mierīgi atdalījās no čehiem. Rumānija un tagad arī pēc-Mečiara Slovākija ir gatavas labāk izturēties pret savām ungāru minoritātēm. Baltieši vēlas uzsvērt savu valodu un kultūru, nevis krievu, taču viniem norāda maigāk apieties ar tur dzīvojošo krievu minoritāti. Pamācoši ir tas, ka, izrādās, pats labākais paņēmiens, kā padarīt vietējos krievus apmierinātus, ir padarīt tos bagātus: saskatot savu tautiešu nabadzību robežas krievu pusē, viņi aizvien lielākā skaitā tagad cenšas nomierināties un kļūt par labiem baltiešiem.

Taču vislielākās pārmaiņas ir notikušas demokrātijas iesakņošanās jomā. Pēc vēlētāju vēlēšanās valdības ir nākušas un gājušas. Un par spīti daudzpartiju režīmu mainībai, pārsteidzošs šķiet augstais vienprātības līmenis.

Polijā izbijušais komunists prezidenta amatā visai ciešami sadzīvo ar antikomunistiskajiem brīvā tirgus piekritējiem, kuri vada valdību. Čehijas Republikā ministrus vada sociāldemokrāti, bet "tečeriskais" bijušais premjerministrs Vāclavs Klauss, būdams parlamenta spīkers, palīdz noteikt valdības dienaskārtību. Slovākijā četru dažādu partiju koalīcija ir tikusi vaļā no Mečiara. Ungārijā brīvā tirgus atbalstītāji, mēģinādami īstenot otro ekonomisko reformu raundu, visumā diezgan cieši seko tam pašam kursam, kuru bija iezīmējuši viņu priekšgājēji - par kapitālistiem pārvērtušies bijušie komunisti. Baltijas trijotnē, sasprindzinot spēkus, reformas lielākoties tiek turpinātas.

Viena no Krievijas daudzajām traģēdijām ir tā, ka tur nav izveidojusies neviena kreisi centriska brīvā tirgus partija, bet vecā Komunistiskā partija nav spējusi pārorientēties. Pats draudīgākais šodienas Krievijā ir nesakarīga, dziļi antirietumnieciska slavofilisma uzplaukums, ar zināmu draudīgu rasisma piedevu. Un tomēr līdz šim kā Krievija, tā arī Ukraina, kaut arī saraustīti, bet ir turpinājušas tuvināšanos Rietumu darbības stilam un izpratnei. Kaut arī sabiedrība šajās valstīs ir ar daudziem trūkumiem, tomēr patiesu vēlēšanu noturēšana, brīvā prese, tiesības ceļot un dibināt uzņēmumus ir tādi sasniegumi, kas agrākos laikus padara par kaut ko tālu un sen aizmirstu. Ir jāatceras, ka Krievijas jaunā ēra sākās tikai 1992.gadā, pēc 75 visnežēlīgākās tirānijas gadiem un ar visai nosacītu gaismas atblāzmu pirms tam.

Tomēr tagad vēl ir jāpanāk jaunas sabiedrības morāles un pilsonisko pienākumu izpratnes izveidošanās. Bijusī komunistiskā pasaule zināmā mērā ir izveidojusies par karikatūru tam ļaunajam kapitālismam, ar ko savulaik masas baidīja vecie komunistu propagandisti. Daudziem vienīgi nauda ir kļuvusi par jauno saimnieku. Tiesu sistēmas pat Polijā, Ungārijā un Čehijas Republikā ir visai apšaubāmas kvalitātes. Policisti un muitnieki ir daudz vieglāk ietekmējami nekā viņu kolēģi Rietumos.

Jaunā vidusšķira vēl joprojām ir pārāk niecīga, pārāk nervoza, pārāk norūpējusies pati par sevi un pārāk mantrausīga, lai iesaistītos labdarības, skolu un baznīcu pasākumos vai pat politikā. To cilvēku mērķis, kuri gāza komunismu, bija "normalitāte". Centrālā un Austrumeiropa vēl joprojām nav normāla, jo komunistiskās valsts pretīgums vēl ir jāaizstāj ar pilsoniskās pašcieņas apziņu un patiesu ticību likuma varai. Tomēr šīs valstis iet šajā virzienā, turklāt dara to ātrāk, nekā daudzi bija baidījušies.

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99.10.28./11.10.

Ārpolitika

Slovākija un Čehija gatavojas

ieviest vīzu režīmu ar Ukrainu

Slovākijas pilsētā Jarovinā neoficiāli tikušies Ungārijas, Čehijas, Slovākijas un Polijas valdību vadītāji. Pēc šīs tikšanās četru valstu eksperti sāk apspriest problēmas, kas saistītas ar vīzu politikas atjaunošanu. Ungārija un Polija nesteidzas ieviest vīzu režīmu ar Austrumu robežvalstīm, bet Čehija un Slovākija nopietni domā par vīzu režīma ieviešanu ar Krieviju, Ukrainu un citām NVS valstīm.

Kā preses konferencē paziņoja Slovākijas ārlietu ministrs Eduards Kukans, Bratislava neatkarīgi no Budapeštas un Varšavas pozīcijām ir cieši apņēmusies iespējami ātrāk ieviest vīzu režīmu ar Ukrainu. Čehija atbalsta Slovākijas nodomus. ("Fakti un komentāri", 4.novembrī) .

Ukraina plāno pievienoties

Eiropas pretkorupcijas konvencijai

3. novembrī Ukrainas ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks Strasbūrā piedalījās EP ministru komitejas 105. sēdē, kas notika ārlietu ministru līmenī.

Kā paziņoja Ukrainas ĀM preses dienests, tikšanas laikā bija plānots apspriest jautājumus par EP ieguldījumu Kosovas krīzes noregulēšanā un Dienvideropas un Austrumeiropas stabilitātes pakta realizācijā.

Vizītes laikā Strasbūrā B. Tarasjuks tikās ar EP ģenerālsekretāru Valteru Švimmeru, EPPA vadītāju lordu Raselu Džonstonu, kā arī Īrijas un Somijas ārlietu ministriem. Viņi apsprieda EP un Ukrainas sadarbības jautājumus.

Paredzēts, ka vizītes laikā B. Tarasjuks parakstīs pretkorupcijas konvenciju . ("Deņ", 3.novembrī) .

Ukrainas mecenātu līgas

pirmā prēmija

piešķirta Zbigņevam Bžezinskim

Ukrainas vēstniecībā Vašingtonā notika Ukrainas mecenātu līgas Vasiļa Simirenko vārdā nosauktās prēmijas pasniegšanas svinīgā ceremonija, kuras pirmais laureāts ir pazīstamais amerikāņu politologs Zbigņevs Bžezinskis.

Nesen nodibinātās Ukrainas mecenātu līgas prēmija tiek piešķirta par atbalstu "Ukraiņu idejas" izplatīšanā un pozitīva Ukrainas tēla veidošanā pasaulē.

Ukrainas mecenātu līgas prezidents Petrs Jaciks, pasniedzot laureātam diplomu un medaļu, sacīja, ka Z. Bžezinskis ir viena no figūrām, kura 1977.-1981.g., kad beidzās aukstais karš un sākās sadarbība starp Rietumu pasauli un Austrumeiropu, stipri ietekmēja ASV ārpolitiku. Kā "ārkārtēji svarīgi" tika atzīti Bžezinska nopelni labu attiecību izveidošanā starp Ukrainu un Poliju.

Saņemot prēmiju, Z. Bžezinskis atzīmēja, ka viņš joprojām ir stingri pārliecināts, ka Ukraina saglabās savu neatkarību, kas ir īpaši svarīga Eiropas un visas pasaules politikā, kā arī izteicās par tālāka konstruktīva dialoga nepieciešamību starp Poliju un Ukrainu, kas nākotnē Eiropā varētu kļūt par spēku, ar kuru būtu jārēķinās lielvalstīm.

Prēmijas finansiālo daļu ($5000) Z. Bžezinskis nodeva Ļvovas universitātei ekonomistu un menedžeru mācību programmas atbalstam.

Pēc Ukrainas mecenātu līgas ziņām, Z. Bžezinskis ir arī Ļvovas pilsētas Goda pilsonis. ("Deņ", 2.novembrī) .

 

Iekšpolitika

Ārvalstu masu informācijas

līdzekļi atzīmē, ka prezidenta

vēlēšanas Ukrainā rit saskaņā

ar visām demokrātijas normām

Pasaules sabiedrība uzmanīgi seko līdzi prezidenta vēlēšanām Ukrainā. Aģentūra "Associated Press" atzīmē, ka vairākums Rietumu analītiķu otrajā vēlēšanu kārtā prognozē pašreizējā prezidenta L.Kučmas uzvaru. Šādas prognozes atbalsta arī vadošās ārzemju aģentūras.

Amerikas "Washington Post" uzskata, ka "L. Kučmas pozīcijas ir daudz izdevīgākas un viņš nodrošinās sev prezidenta amatu uz turpmākajiem pieciem gadiem. Amerikā uzskata, ka L. Kučmas politika ir centriska, kas reāli ir spējīga saglabāt stabilitāti Ukrainas ekonomikā un politikā. Reformu kurss tiks turpināts, valsts saglabās savu neatkarību un nenokļūs Maskavas ietekmē.

CVK un starptautiskie novērotāji atzinuši, ka vēlēšanu pirmā kārta ir noritējusi saskaņā ar visām demokrātijas normām. Vēlēšanas notikušas godīgi.

Aģentūra "Associated Press" pauž Starptautiskā republikāniskā institūta novērotājas amerikānietes Konstantas Ņumanas viedokli, ka vēlēšanu pirmā kārta bijusi "demokrātisks process, kas pelna uzticību".

Spāņu žurnālisti vērsuši uzmanību uz Ukrainas elektorāta politisko aktivitāti, kas salīdzinājumā ar 1994.gada vēlēšanām ir palielinājusies. Pēc spāņu masu informācijas līdzekļu ziņām, ļoti svarīgi ir tas, ka līdz šim nav nekādu aizrādījumu no starptautisko novērotāju puses.

Avīze "ABC" galveno uzmanību pašreizējās vēlēšanās vērš uz L. Kučmas kā galvenā pretendenta uzvaru, kā arī publicējusi viņa biogrāfiskos datus un galvenos politiskās karjeras posmus.

Rumānijas avīze "Adeverul" atzīmē, ka par L. Kučmu, galvenokārt, ir balsojusi jaunatne un vēlēšanas noritējušas mierīgi. Pēc rumāņu žurnālista domām, to veicināja lielais starptautisko un sabiedrisko organizāciju novērotāju skaits un politisko partiju pārstāvju klātbūtne vēlēšanu vietās.

Kā atzīmējis rumāņu konsuls Černovicu pilsētā, Černovicu apgabalā rumāņu minoritāte vēlēšanās priekšroku ir devuši pašreizējam prezidentam L. Kučmam, jo viņš rūpējoties par starptautisku dokumentu izstrādi attiecībā uz nacionālo minoritāšu tiesību ievērošanu.

Kā preses konferencē paziņojuši EPPA novērotāji, vēlēšanu process ir noticis bez jebkādiem īpašiem pārkāpumiem. Visvairāk pārkāpumu notikuši pirmsvēlēšanu posmā. Pēc misijas vadītāja Saimona Osborna vārdiem, masu informācijas līdzekļi tomēr ir izturējušies ar aizspriedumiem pret kandidātiem. Piemēram, valdības avīze "Urjadovij kurjer" ("Valdības kurjers") 80% informācijas ir veltījusi L.Kučmam. Pārējiem kandidātiem tika veltīti tikai 3% no avīzes laukuma. Nacionālās televīzijas pirmais kanāls ceturtdaļu no tiešā ētera laika arī veltījis tikai pašreizējam prezidentam. AP avīze "Golos Ukrajini" Kučmam veltījis 35% publikāciju, bet publicētais pārsvarā bijis negatīvs. 30%, tie ir pozitīvi materiāli, tika veltīti AP spīkeram.

Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniegtas 130 sūdzības par masu informācijas līdzekļiem, kas liecina, ka Ukraina nav izpildījusi dažas savas saistības pret EPPA. Sūdzības liecina, ka dažas amatpersonas ļaunprātīgi izmantojušas savu dienesta stāvokli, jo sešos Ukrainas apgabalos valsts administrācijas pārstāvji ir aģitējuši par L.Kučmu. ("Kijevskije vedomosti", "Fakti un komentāri", 2., 3.novembrī) .

Kišiņevā ieviesta

komandanta stunda

Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā ieviesta "komandanta stunda". Pilsētas policijas komisariāts šādu lēmumu pieņēmis tālab, ka pēdējā laikā noziedzības līmenis pilsētā ir audzis par 10%. "Komandanta stunda" ilgs no 22.00 līdz 6.00. Visiem, kas šajā laika posmā atradīsies pilsētas ielās, pēc pirmā policijas pieprasījuma jāuzrāda personu apliecinošui dokumentui. ("Segodņa", 28.oktobrī) .

 

Ekonomika

Ukrainā palielinās vidējā darba

alga un iedzīvotāju ienākumi

Pēc Valsts statistikas komitejas ziņām, septembrī salīdzinājumā ar augustu vidējā darba alga Ukrainā augusi par 3% un sasniegusi 186,44 grivņas (apm. $40), par 6,4% auguši arī iedzīvotāju nominālie naudas ienākumi.

Visaugstāko darba atalgojumu (neskaitot rūpniecības nozari) saņēmuši aviācijas (467,33UAH) un jūras transporta (404,61UAH) apkalpes darbinieki.

Rūpniecības nozarē visaugstāko atalgojumu septembrī saņēmuši naftas ieguves(494,31UAH) un pārstrādes (465,4UAH) uzņēmumu darbinieki.

Vismazākās darba algas septembrī bijušas kultūras darbiniekiem (104,83UAH), sadzīves pakalpojumu darbiniekiem (104,59UAH), lauksaimniecības (108,66), sociālās aprūpes (110,76UAH) un sabiedriskās ēdināšanas (114,2UAH) uzņēmumu darbiniekiem. Veselības, izglītības, mākslas nozaru darbinieku darba algas līmenis bija no 129,72 līdz 135,83 UAH. Visaugstākās darba algas saņēma Kijevas (307,41UAH), Doņeckas (232,64UAH) un Zaporožjes (223,91UAH) pilsētā, bet viszemākās Hmeļņickas (131,96UAH) un Voliņas (124,40UAH) apg. strādājošie. ("Fakti un komentāri", 28.oktobrī) .

Krievija būvē jaunu

gāzes vadu "Jamala – Eiropa"

Līdz šim laikam viss Krievijas gāzes eksports (110-120 mlrd kubikmetru gadā) tika transportēts pa Ukrainas teritoriju. Jaunais gāzes vads, kas sāks strādāt 2000.gada I ceturksnī, šķērso Baltkrievijas un Polijas teritorijas, bet ne Ukrainu. No ekonomiskā viedokļa tas ir absolūti pareizs Krievijas lēmums. Sākot gāzes vada "Jamala – Eiropa" ekspluatāciju, gāzes tranzīta apjomi caur Ukrainu kritīsies, kas veicinās gāzes cenu pieaugumu. Ukraina būs spiesta samazināt tranzīta cenas. Krievija sāks arī stingrāk pieprasīt parādu atgriešanu par piegādāto gāzi.

Jaunā gāzes vada jauda ir 66,94 mlrd kubikmetru gadā, kas ir 50% no Ukrainas gāzes vada jaudas. ("Kijevskije vedomosti", 29.oktobrī) .

98% lauksaimniecības uzņēmumu

noslēgs 1999.gadu ar zaudējumiem

Kā paziņojis Ukrainas agrārās ekonomikas institūta direktors Pjotrs Sabluks, 1999. gadā vairāk nekā 12000 (98%) Ukrainas lauksaimniecības uzņēmumu ir strādājuši ar zaudējumiem. 1998. gadā šādu uzņēmumu skaits sasniedza 93%. Vislielākos zaudējumus ir cietuši lopkopji. Minimālu peļņu ienesusi arī labības ražotne.

1998.gadā lauksaimniecības uzņēmumu zaudējumi sasniedza 3 mlrd grivņu (rentabilitātes līmenis – 23,8%). 1999.gadā ieplānotais lauksaimniecības uzņēmumu rentabilitātes līmenis bija 40%. ("Kijevskije vedomosti", 28.oktobrī) .

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS