Jānis Lazdiņš, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors, — "Latvijas Vēstnesim"

Stāvoklis mainījās 1866.gada 19.februārī, kad uz Baltiju attiecināja Krievijas impērijas likumu "Par pagasta valdēm".6 Izveidotā pašpārvalde tagad atbilda jau visām mūsdienu pamatprasībām. Pagastu vadīja tā vecākais kopā ar valdi kā izpildu institūciju. Svarīgāko jautājumu risināšanai valdei bija nepieciešama vietnieku pulka (deputātu) piekrišana, piemēram, par nekustamā īpašuma pirkšanu vai atsavināšanu, amatpersonu algu noteikšanu, nodokļu piedziņu u.tml. Pagasta vecāko un vietnieku pulku uz trim gadiem ievēlēja pagasta pilnsapulce, turklāt katru gadu pārvēlāja vienu trešdaļu no deputātiem. Pagasta sabiedrība tomēr vēl nebija demokrātiski veidota komūna mūsdienu izpratnē, jo pilnsapulcē ar lemjošu balsi piedalījās visi saimnieki (nomnieki) un tikai katrs desmitais kalps. Arī sievietēm bija liegta balsstiesība.

Brīvlaišanas likumi deva zemniekiem arī publiski tiesisku tiesas iekārtu — Vidzemē trīspakāpju (pagasta, draudzes, apriņķa), bet Kurzemē — divpakāpju (pagasta, apriņķa) tiesas. Zemnieki kā tiesas priekšsēdētāji varēja būt tikai pagasta tiesā, citās instancēs viņi piedalījās kā piesēdētāji. Tā tas turpinājās līdz 1889.gada 9.jūlija tiesu iekārtas reformai.7 Kaut arī tika saglabātas divpakāpju zemnieku tiesas (pagasta un pagastu virstiesas), tās izskatīja turpmāk tikai nenozīmīgas civillietas (līdz 100 rubļu vērtībai). Visi civilstrīdi neatkarīgi no kārtas piederības, kas pārsniedza 500 rubļu vērtību un prasības nekustamā īpašuma sakarā, tagad bija piekritīgas vispārīgām tiesām (apgabaltiesai pirmā instancē, Tiesu palātai kā apelācijas iestādei un Senātam kasācijas kārtībā). Līdz ar to latviešu zemnieks kļuva par pilntiesīgu Krievijas impērijas pavalstnieku ne tikai tiesību, bet arī procesuālās tiesvedības ziņā.

Slikti, protams, bija tas, ka brīvlaišanas likumi neparedzēja zemes bezatlīdzības nodošanu īpašumā tās lietotājiem. Kā iztikas avotu likumdevējs bija paredzējis "brīvos" zemes nomas un kalpošanas līgumus. Pieņēmums, ka līgumiskās attiecības sabalansēs muižnieku un saimnieku, kā arī saimnieku un kalpu attiecības, bija nepamatots optimisms. Situācijā, kad vienam ekskluzīvi piederēja ražošanas līdzekļi, bet otram — tikai darbaspēks, nebija iespējama līdztiesība. Rezultātā strauji palielinājās klaušu darba apjoms zemes nomas līgumu ietvaros. Latviešu tauta to tāpēc nosaukusi par "grūtiem klaušu laikiem". 1842.gadā Vidzemē gan ar "22 pantu" likumu palīdzību atgriezās pie normētiem zemes nomas līgumiem. 8 Nīstā klaušu sistēma tomēr turpinājās vēl 25 gadus, līdz 1867.gadā Kurzemē un 1868. gadā Vidzemē to likvidēja.

Ekonomiskā ziņā maz kas mainījās līdz pat XIX gs. 60.gadu otrai pusei. Kaut gan zemnieks skaitījās personīgi brīvs, viņš nebija kļuvis par zemes īpašnieku. Par pirmo zināmo pilntiesīgo saimnieku 1806.gada 22.novembrī kļuva Jukums Rocis, kas netālu no Rīgas robežas nopirka Voleru muižiņas māju "Ročus".9 Neraugoties uz to, vēl 1850. gadā Vidzemē par dzimtu bija pārdots mazāk nekā 40 māju, bet Kurzemē māju pirkšana sākās tikai 1863.gadā.10 Stāvokli mainīja klaušu darba aizliegums un iespēja arī zemniekiem saņemt banku kredītus nekustamā īpašuma iegādei. To stimulēja arī tas, ka muižnieki zaudēja tiesību lauksaimnieciski izmantot pagasta zemi.11 Jau 1910.gadā Kurzemē bija 99 procenti, bet Vidzemē līdz Pirmajam pasaules karam vairāk nekā 90 procentu māju izpirktas par dzimtu. Tādējādi XX gs. sākumā pamatvilcienos bija noslēgusies zemes reforma.12

Augošā pārticība radīja vēlēšanos skoloties, tai skaitā akadēmiski. XIX gs.sākumā Tērbatas universitātē studēja 33 latvieši, bet gadsimta beigās jau 619. Kopā ar citām augstskolām tajās mācījās aptuveni 1270 cilvēku, turklāt 77% bija imatrikulēti pēdējos divdesmit gados (1881–1900). 1900.gadā bija 1044 akadēmiski izglītoti latvieši, neskaitot studentus. Turklāt daudzi mācījās ģimnāzijās un reālskolās, kur sāka aptrūkt pat vietas, kas pavēra ceļu privātskolu izveidei.13

Izglītotākie latvieši nostājās nacionālās atmodas priekšgalā. Šai sakarā noteikti jāpiemin jaunlatvieši (K.Valdemārs, K.Barons u.c.) un jaunstrāvnieki (J.Pliekšāns (Rainis), P.Stučka u.c.). Lai stātos pretī rusifikācijas politikai un baltvācu radītiem ekonomiskiem žņaugiem, kā arī saglabātu latvietību, sākot ar XIX gs.beigām, latvieši sāka pastiprināti studēt tiesību zinātnes. Jau 1903.gadā Dr.M.Valters Vakareiropas latviešu sociāldemokrātiskā presē izvirzīja prasību par suverēnas Latvijas valsts izveidošanu.14 Arī pirmie Latvijas Republikas prezidenti Jānis Čakste, Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis bija juristi pēc izglītības. Tā līdz Pirmajam pasaules karam izveidojās spēcīgs juristu korpuss, kas, izmantojot starptautisko situāciju, 1918.gada 18.novembrī augstā juridiskā līmenī spēja proklamēt suverēnu Latvijas valsti. Tā simt gadu laikā, skaitot no personas brīvības statusa iegūšanas, latvieši spēja sevi apzināt ne tikai kā nāciju, bet arī izveidot savu neatkarīgu valsti. Atceroties Latvijas Republikas 81.gadskārtu, tādējādi pieminēšanas vērts ir fakts, ka Latvijas pirmsākumi ir meklējami nevis XX gadsimtā, bet pirms 180 gadiem.

----------------------------------------

1 Gjky. cj,h. pfr.> n.34> y.27024.

2 Gjky. cj,h. pfr.> n.36> y.27735.

3 Gjky. cj,h. pfr.> n.33> y.26278.

4 Rhtcnmzycrfz htajhvf d Hjccbb 1861 ujlf#c,jhybr pfrjyjlfntkmys[ frnjd.– Vjcrdf% Ujc.bpl./hbl.kbn.> 1954–c.31–132.

5 Zeids T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. — Rīga: Zvaigzne, 1992.–151., 152.lpp.

6 Cdjl. pfr. Hjcc.bvg. n.2>9.

7 Cdjl. pfr. Hjcc.bvg. n.9> y.6188.

8 Kalniņš V.Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture. — Rīga: Zvaigzne, 1972.—262.lpp.

9 Punka A. Latviešu likteņgaitas pagātnē. — B.v.: Lauksaimniecības pārvaldes izdevums, 1940. — 24., 25.lpp.

10 Turpat.

11 II Gjky. cj,h. pfr.> y.23385; Likkumi par Vidzemes zemnieku zemes turēšanu un dzīvošanu/šie likkumi riktīgi saietas ar tiem īsteniem, ko Valdības Senāts 1849.gadā izlaidis driķķētus krievu valodā. — Rīga: Raksts iespiests pie W.J.Hācker, 1850; C,jhybr epfrjytybq j rhtcnmzyf[ Ghb,fknbqcrb[ ue,thybq#cjcnfdbk D.B.Htqnthy !gjkj;tybt j rhtcnmzyf[ Kbakzylcrjq ue,thybq 1860 u.@ j,ofz xfcnm.–C.Gtnth,ehu% J,otcndtyyfz gjkmpf> 1898–n.3.

12 Švābe A. Latvijas vēsture (1800–1914). — Upsala: Daugava, 1958.—147.lpp.

13 Turpat.

14 Šilde A. Valsts vīri un demokrāti/biogrāfiskas studijas. — Bruklina; grāmatu draugs, 1985.–171.–176.lpp.