Runa Kentuki un apkārtnes štatu latviešu kopienām 6.maijā, darba vizītes laikā Amerikas Savienotajās Valstīs:

Sveicināti šeit, skaistajā Kentuki pavalstī, un sveicināti visi tie, kas ir atbraukuši no blakus štatiem! Man ir prieks jūs redzēt kuplā skaitā! Novēlu, lai jums arī nākotnē daudzi gadi paietu ar tikpat sirsnīgām tikšanās reizēm un latviskām aktivitātēm. Protams, Indianopoles “Dziesmu svētki 2007” būs īpašs notikums. Es novēlu, lai šie svētki būtu tiešām īpaši, lai tie piesaistītu daudz dalībnieku un lai visiem koristiem balsis skan sevišķi labi!

Man un manam vīram, mūsu delegācijai, šodien beidzas vizīte Amerikā, kas mums saistās ar ļoti dažādiem pārdzīvojumiem. Mēs sākām ar oficiālām sarunām ar viceprezidentu Diku Čeiniju, ar pārstāvjiem no Valsts departamenta, agrāko vēstnieku Nikolasu Bērnsu un tagadējo Valsts sekretāres vietnieku Džonu Negroponti. Man bija arī gods saņemt īpašu balvu par sasniegumiem diplomātijā no ASV Ebreju komitejas viņu 101.dzimšanas dienā. Šīs komitejas darbība ir vienmēr bijusi vērsta pret antisemītismu, ksenofobiju un aizspriedumiem, un viņi ir novērtējuši to, kas Latvijā ir panākts, gan mums apzinot savas vēstures tumšākos posmus, gan atbalstot ebreju kopienas atdzimšanu Latvijā un palīdzot veicināt savstarpējo sapratni starp dažādām sabiedrības daļām gan Latvijā, gan visā pasaulē. Tās bija tādas mazas vakariņas draugu lokā ar tūkstoš viesiem un arī ar ļoti daudziem pārstāvjiem no Dienvidamerikas un citām zemēm.

Šeit, Kentuki pavalstī, mēs tikām ļoti laipni uzņemti. Mūs uzņēma gubernators Flečers, mūs uzņēma Amerikas Savienoto Valstu brīnišķīgā vēstniece Ketrīna Toda Beilijas kundze, un mums bija izdevība būt Kentuki dērbijā. Tā ir vieta, kurā ir interesanti skatīties uz visām pusēm – gan uz zirgu sacīkstēm, gan arī uz to, kā dāmas sacenšas elegancē savā starpā. Tas ir dienu garš pasākums, kas ir unikāls, un mums bija liels piedzīvojums tajā piedalīties, it īpaši tāpēc, ka šo pasākumu ar savu klātbūtni pagodināja Lielbritānijas karaliene Viņas majestāte Elizabete II un princis Filips, kas sacīkstes skatījās no tām pašām ložām. Karaliene ar prieku atcerējās savu valstsvizīti Latvijā, kas notika pagājušajā rudenī. Pēc karalienes domām, viņa tika uzņemta ļoti sirsnīgi un to visu atceras ar lielāko prieku.

Mums ir bijušas arī tikšanās ar biznesa ļaudīm gubernatora rīkotajās pusdienās. Savā ziņā šis ir arī mans atvadu brauciens no Amerikas Savienotajām Valstīm prezidentes kapacitātē. Kopš šodienas man vēl paliek divi mēneši šajā amatā, un tad es varēšu doties pelnītā atpūtā. Jau mēneša laikā Latvijā jānotiek jaunām prezidenta vēlēšanām. Es tādēļ gribētu izmantot šo izdevību un pateikties visiem tautiešiem, kas šo pēdējo astoņu gadu laikā ir atbalstījuši Latviju un arī izrādījuši laipnību man kā prezidentei. Man ir bijis tiešām liels gods ieņemt šo amatu, es esmu centusies pildīt to ar vislielāko nodošanos un atbildības sajūtu, un jūtos, ka tā man ir bijusi tāda likteņa Laimes mātes piešķirta privilēģija tapt ievēlētai par Latvijas prezidenti ļoti nozīmīgā pārejas posmā.

1999.gadā, kad mani ievēlēja, situācija Eiropā bija vēl visnotaļ neskaidra. Nebija pārliecības nevienam, ka Eiropas Savienībai vajadzētu paplašināties, un neviens nebija drošs pat 1999.gada vasarā par to, vai nākamajā Eiropas Savienības galotņu sanāksmē, kas notiktu decembrī Helsinkos, Latviju uzaicinās reizē ar Lietuvu un citām valstīm sākt iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību, ko Igaunija bija jau sākusi divus gadus iepriekš. Tātad 1999.gadā, atsaucot atpakaļ tos apstākļus, kādi toreiz bija, Igaunija tika uztverta par tādu kā Baltijas tīģeri, kas ir aizlecis priekšā un strauji virzās uz priekšu. Attiecībā uz NATO Lietuvas centienus ļoti atbalstīja Polija, kas bija uzņemta jau iepriekšējā paplašināšanās reizē. Šeit, Amerikā, mūsu draugs Zbigņevs Bžezinskis iesākumā nāca ar tādu ideju, ka varbūt vispirms vajadzētu pamēģināt iekļaut NATO tikai vienu no Baltijas valstīm, tātad, protams, Lietuvu, kas ir Polijai blakus, gadījumā, ja Krievija būtu par daudz neapmierināta un tas varbūt radītu NATO sarežģījumus. Tāda doma patiešām izskanēja. Es priecājos dzirdēt, ka Bžezinska kungs un citi savas domas lēnām mainīja tik tālu, ka viņi kļuva par ļoti sirsnīgiem NATO paplašināšanās atbalstītājiem, un tādēļ arī Bžezinska kungs bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem es Vašingtonā pasniedzu Triju Zvaigžņu ordeni.

Bet tas nostaigātais ceļš ir bijis, es domāju, pietiekami ērkšķains, jo ir bijis daudz jāstrādā, lai pārliecinātu šeit, Amerikā, kongresmeņus un senatorus par NATO paplašināšanos, tai pašā laikā Eiropā ar mūsu nākamajiem partneriem diplomātiskā līmenī ļoti daudz bija jārunā, lai gādātu par to, ka Latvija turpina visus nepieciešamos darbus ceļa kartē dalībai Eiropas Savienībā. Bija jārisina sarunas par 31 sadaļu, jāslēdz sarunas un jāsaskaņo sava likumdošana ar to, kas ir Eiropas Savienībā, un tas bija ļoti precīzi nosprausts ceļš, kam bija jāseko, un tas bija jāizpilda. Arī diplomātiskajā līmenī bija jāiegūst atbalsts, jo katrai valstij vajadzēja pēc tam balsot par paplašināšanos un katras valsts iekļaušanu. Šeit, Amerikā, es atceros tos pirmos braucienus, kad mēs sākām lobēšanas darbu Kapitolijā.

Pirmajā tādā vizītē, ja nemaldos, man bija nedēļas laikā tikšanās ar 35 dažādām oficiālām personām. To skaitā es spilgti atceros kongresmeni no Nebraskas. Kad es iegāju viņa birojā, viņš bija tērpies gaiši zilos kovboja zābakos un acīmredzot bija ļoti aizņemts kungs. Sarunu viņš sāka ar vārdiem: “Ko es varu darīt jūsu labā?” Es saku: “Jūs varat balsot par to, lai mēs iestātos NATO.” Viņš teica: “Labi, darīts, es esmu ar mieru.” Es domāju, tā saruna jau tāpat bija veiksmīga, bet varbūt derētu to sarunu tā mazliet paildzināt, lai viņam iespiestos atmiņā. Un es tā paskatos un saku: “Man patīk jūsu zābaki.” Un viņš saka: “Jā, vienreizēji, kovboju zābaki ir vienīgie, ko es atzīstu. Es nekad neko citu kājās neauju. Vienalga, kas par pasākumu, es vienmēr eju ar saviem kovboja zābakiem.” Kā redzat, mēs atradām visdažādākos ceļus uz amerikāņu kongresmeņu un senatoru sirdīm. Tā ir arī daļa no diplomātijas.

Protams, visa tā epopeja bija ārkārtīgi interesanta. Tā ir vēl viena no šā amata privilēģijām, ka man ir bijis iespējams tikties ar šiem visiem izcilajiem un ļoti sekmīgajiem ļaudīm: amerikāņu senatoriem, kongresmeņiem, ministriem. Man jāsaka, ka šo astoņu gadu laikā Latvija ir uzņēmusi ārkārtīgi daudz viesu. Nerunāsim par to, ka pagājušajā gadā mums bija gan NATO galotņu sanāksme novembrī, gan arī Pasaules hokeja čempionāts pavasarī. Protams, atkarībā no jūsu noskaņas un interesēm varat uzskatīt vienu vai otru no tiem par nozīmīgāku, bet man kā prezidentei ir liels prieks, ka notika abi divi. Jo abi divi savā veidā palīdzēja popularizēt Latviju, padarīt to redzamu pasaules kartē. Man stāstīja, ka NATO sanāksmes laikā Meksikas televīzija regulāri rādīja pārraides par to, kas Rīgā notiek, un, protams, tur regulāri tika atgādināts, ka tas notiek Latvijā.

Dažās Eiropas avīzēs arī parādījās daži komentāri, ka nez kas tai Rīgā tāds ir, ka visi, kas kaut kas ir, brauc uz Rīgu. Ja jūtaties, ka jūs esat svarīgs un nopietns cilvēks, tad, lūk, jums arī ir jāpievienojas un Rīga regulāri jāapciemo. Es domāju, ka daudzi no jums to jau dara, un es jums varu teikt, ka jūs tiešām būsiet labā kompānijā, jo mums pagājušajā gadā bez karalienes Elizabetes II valstsvizītē bija arī Nīderlandes karaliene Beatrikse un neoficiālajā vizītē Zviedrijas karaliene Silvija. Tātad mēs uzņēmām trīs karalienes vienā gadā. Šogad nupat uzņēmām Beļģu karali un karalieni Paolu, un mums vēl priekšā itin drīz ir Japānas imperatora un imperatores vizīte. Japānas karaļnams maz brauc ārzemju vizītēs, kopš imperators ir tronī. Šoreiz imperators brauc uz visām trim Baltijas valstīm, arī Zviedriju un Lielbritāniju. Tas mums ir patiešām liels gods un izdevība uzņemt kontaktus ar Japānu, kas mums diemžēl ilgus gadus nebija tik pieejami, jo Latvija nevarēja atrast līdzekļus, lai atvērtu vēstniecību Japānā. Tagad tas ir laimīgi izdarīts, un mēs tiekam pagodināti ar šo visaugstākā ranga diplomātisko vizīti. Caur šiem augstajiem viesiem Latvija tādā veidā ir tikusi uzlikta uz starptautiskās kartes, un svarīgi, ka visi aizbrauc no Latvijas apmierināti par redzēto. Ļoti daudzi no tiem, kas ir apmeklējuši Okupācijas muzeju, uzteic šo muzeju, ka tas tiešām viņiem atļauj labāk izprast visu šā reģiona vēsturi tieši caur šiem dzīvesstāstiem, šiem priekšmetiem, ko cilvēki no Sibīrijas atveduši. Tas viņus ļoti aizkustina un palīdz viņiem izprast, ko Latvija un visas šīs zemes, kas bija vai nu apspiestas vai okupētas, bija piedzīvojušas un pārdzīvojušas.

Vēlētos tādēļ arī īpaši pateikties visiem tautiešiem, kas savulaik, kad tika dibināts Okupācijas muzejs, atbalstīja to ar saviem ziedojumiem. Tagad ir domas par to, ka muzeju vajadzētu paplašināt, un jūsu atbalsts viņiem vēl arvien būtu ļoti vērtīgs. Tas iespaids, ko šis muzejs atstāj, ir neatsverams, lai izskaidrotu mūsu vēsturi.

Mēs priecājamies arī par to, ka saimnieciskās saites starp Ameriku un Latviju turpina stiprināties. Es domāju, ka mums ir laimējies ar ASV vēstnieci Beilijas kundzi un viņas kontaktiem, viņas interesi veicināt šīs biznesa saites. Viņa personīgi ir atbildējusi, es domāju, par to, ka pie mums ne tikvien daudzi investori viesojas no Amerikas, bet arī paliek un uzsāk darbību Latvijā. Tā kā mēs Beilijas kundzei esam pateicību parādā par to visu, ko viņa ir darījusi Amerikas un Latvijas attiecību veicināšanā. Šajā vizītē viņa mūs ir uzņēmusi ar īpašu sirsnību.

Mums ir arī prieks būt šeit kopā ar jums, un es labprāt arī dzirdētu no jums, ja kāds man pastāstītu, kā jums šajā pasaules malā klājas un kā jūs saskatāt savas saites ar Latviju. Kā jums šķiet, ko Latvija var dot jums un ko jūs varat dot Latvijai. Man prieks ar jums visiem tikties. Novēlu, lai jums visiem labi klājās. Lai jums jauka dzīve!