Runa Valsts valodas komisijā, atverot monogrāfiju “Latviešu valoda 15 neatkarības gados”, Rīgas pilī 10.maijā:

Godātais komisijas priekšsēdētāja kungs (Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs Andrejs Veisbergs), Valodas komisijas locekļi, speciālisti, valodnieki, dāmas un kungi!

Šī ir skaista svētku diena, kad Valodas komisija atskatās uz iepriekšējos gados paveikto, bet arī saistībā ar šo grāmatu “Latviešu valoda 15 neatkarības gados” – uz visu to posmu, kas pagājis pēc neatkarības atgūšanas 15 gadu garumā. Tas ir ļoti nozīmīgs vēstures periods, kurā mēs atguvām savu neatkarību, kurā notika tik ļoti dziļas, bieži arī sāpīgas pārmaiņas mūsu sabiedrībā, pilnīga pārorientēšanās no vienas sistēmas uz otru, kas, protams, liek maksāt sabiedrībai savu cenu.

Šodien atgriezos no vizītes Magdeburgā, kur saņēmu Ķeizara Oto godalgu par Eiropas vērtību aizstāvēšanu kā otrā godalgas laureāte tās pastāvēšanas laikā. Un, runājot ar turienes amatpersonām, tika ļoti uzsvērta šī līdzīgā pieredze, kāda ir bijusi visām valstīm, kuras ir bijušas apspiestas zem komunisma jūga, vairāk vai ciešāk pakļautas Padomju Savienības totalitārajai diktatūrai tiešā veidā vai pastarpināti, kā tas bija Vācijas Demokrātiskās Republikas laikā. Viens no visapdraudētākajiem sabiedrības elementiem šādā situācijā noteikti ir valoda. Kā vienai no republikām, kas vardarbīgi iekļauta Padomju Savienībā, Latvijai bija jākļūst par šīs totalitārās sistēmas politikas īstenotāju savā teritorijā un savā veidā. Tas, protams, visus padomju gadus ir ārkārtīgi dziļi ietekmējis visu, kas Latvijā notiek, tajā skaitā arī valodas jautājumos.

Latvijai kļūstot brīvai, radās citi apstākļi, bet arī citi izaicinājumi, kā jau mēs to esam redzējuši visdažādākajās sabiedriskajās un ekonomikas jomās. Brīvība automātiski nenes laimi, pārticību, veiksmi, bagātību. Tas īstenībā ir ārkārtīgi ilgs un grūts attīstības process, kam brīvība ir tikai pirmsākums, tā mums atļauj spert pirmos soļus, bet tā mums visu tūliņ nesniedz kā uz paplātes. Bieži brīvība uzliek tik smagu atbildības nastu, ka dažam tā šķiet par daudz smaga. Tad ir kā Ojāra Vācieša dzejolī – vai labi paēdis suns pie ķēdes, vai izbadējies, bet brīvs vilks mežā. Kuram tad ir tā laimīgākā dzīve un kura dzīves modelis un dzīvesveids ir tas, kuru katrs no mums izvēlētos? Latviešu tauta izvēlējās būt brīva, bet brīvībai ir sava cena, kas tai nāk līdzi, un viena no tām ir atbildības cena. Tā ir arī turpināta atbildība par savu valodu tagad jau citu izaicinājumu apstākļos, jo tāpat arī brīva Latvija ir pakļauta mijiedarbei ar citām valstīm un dažādiem citiem procesiem.

Skaitliski mazā latviski runājošo ļaužu kopiena ir viena saliņa milzīgā, daudzu un dažādu valodu jūrā, kur dažas ārkārtīgi smagi dominē pār citām. Tā ir angļu valodas gadījumā, kad tā kļūst par tādu kā lingua franca mūsu apstākļos. Līdzīgi savulaik viduslaikos bija ar latīņu valodu, zināmu laiku Eiropā, vismaz starp augstākajiem sabiedrības slāņiem, tāda loma bija arī franču valodai. Pasaules procesos notiek šādas plūsmas. Tajā pašā laikā mēs ļoti labi zinām, ka valodas izmirst, veidojas jauni dialekti un savā ziņā veidojas arī jaunas valodas.

Ir interesanti, ka franču autori, tulkojot literatūru no tās, ko angliski runājošā pasaulē sauc vienkārši par angļu valodu, atšķir un raksta: tulkots no angļu valodas vai tulkots no amerikāņu valodas. Amerikā neviens neuzskata, ka viņi runā citādā valodā kā angļu valodā, bet franču tulkotāji uzskata, ka tā būtu it kā cita valoda. Tāpat, kā jūs labi zināt, ir argumenti par to, vai latgaļu runasveids ir dialekts, vai cita baltu valoda utt. Mēs dzīvojam pasaulē, kas valodas izdzīvošanai, pilnveidošanai un izaugsmei liek arvien jaunus izaicinājumus, un tādu netrūkst arī brīvā, suverēnā Latvijā, Latvijā, kas kā ES un NATO dalībvalsts bauda lielas priekšrocības, drošības garantijas, ekonomiskās sadarbības un politiskā atbalsta garantijas. Bet atbildība par savu kultūru, mantojumu un valodu tai tomēr jāuzņemas pašai.

Tamdēļ es vēlētos pateikties Valodas komisijas vadītājam un locekļiem, Daigai Jomai, kura ir bijusi saite starp Valsts prezidenta kanceleju un Valodas komisiju, par šajos aizgājušajos gados paveikto darbu, kas man šķiet vēsturiski ļoti nozīmīgs. Man ļoti gribētos cerēt, ka tieši mūsu valodniecības vēsturei šie aizgājušie gadi paliks iezīmēti kā pozitīvi, sasniegumu gadi, kad neesam slinkojuši, bet esam strādājuši un izmantojuši mums dotās iespējas darboties latviešu valodas labā, sākot jau ar zinātniskās izpētes līmeni, jo valoda ir dzīva, valoda ir kā organisms, kas aug un mainās. Valodai ir dažādi socioloģiskie, psiholoģiskie un dažādi citi aspekti. Valoda ir jāpēta, jāuzrauga no visdažādākajiem redzeslokiem, tas prasa daudzu speciālistu līdzdarbošanos, starpdisciplināro sadarbību, un tas ne vienmēr ir tik vienkārši, man šķiet, īpaši valodnieku starpā, jo daudzi zinātnieki savā starpā, kā jau proverbiāli savā starpā saka, strīdas. Man šķiet, ka valodnieku strīdi katrā ziņā var sacensties savā asumā un kaislīgumā ar jebkuras citas disciplīnas zinātnieku strīdiem. Tas ir dabīgs process, tā ir daļa no šīs parādības, kur zinātniskā izpēte, kur cenšamies formulēt un analizēt situācijas pēc savas labākās saprašanas un spējām, un kur iztulkošanas iespējas var būt visdažādākās, kā tas ir jebkurā zinātnes jomā. Protams, nedrīkstam aizmirst arī to, ka pie šīs valodas izpētes pieder arī tas, ko zinātnieki sauc par augsto valodu jeb mākslas valodu – literatūra, dzeja, valoda tās estētiskajā, mākslinieciskajā izpausmē – arī tas pieder pie valodas. Mums ir ikdienas valoda, mākslas valoda, daiļliteratūra, kas ir īpašu, apdāvinātu valodas lietotāju rokās un kur jebkurš cilvēks nav spējīgs sasniegt tādus līmeņus, kādus spēj sasniegt dzejnieks, rakstnieks, dramaturgs.

Šodien mums ir īpašs notikums – šīs monogrāfijas “Latviešu valoda 15 neatkarības gados” atvēršana. Katram, kurš to nav redzējis, es varu ieteikt ar to iepazīties. Man šķiet, tas ir iespaidīgs veikums. Es esmu pārliecināta, ka tad, kad tas nonāks bibliotēku plauktos, uz tā nekrāsies putekļi, bet tas no plauktiem tiks bieži izņemts, atvērts un pētīts.

Novēlu, lai visiem tiem, kuri nodarbojas ar latviešu valodas pētīšanu, sargāšanu, tālāknodošanu, arī nākamie gadi būtu tikpat auglīgi, svētīgi un ražena darba pilni. Lai jums visiem labi veicas!