Apsveicot izstādi “Valsts drošības dienests – Sociālistiskās vienības partijas diktatūras nodrošinātājs” Gētes institūtā 10.maijā:

Ar lielu gandarījumu apsveicu izstādes “Valsts drošības dienests – Sociālistiskās vienības partijas diktatūras nodrošinātājs” atklāšanu un it īpaši jūs, Birtleres (Birthler) kundze, kā Vācijas Federatīvās Republikas pilnvaroto kādreizējās Vācijas Demokrātiskās republikas drošības dienesta dokumentu glabātāju.

Kā šo dokumentu sargātājai un glabātājai, Birtleres kundze, jūsu uzdevumos ietilpst ne tikai šīs iestādes dokumentu saglabāšana, bet arī pilnīga tumšās VDR diktatūras pagātnes izgaismošana. Izstāde ir slavējama kā viena no jūsu iestādes darbības izpausmēm.

Šīs slepenās pagātnes apstrādāšana un izgaismošana Vācijā var kalpot kā labs piemērs, jo tā atklāj arī citu totalitārā komunisma diktatūru nodarījumus. Esmu pateicīga, ka šo izstādi papildina Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentācijas centra materiāli. Salīdzinošas studijas un informācijas apmaiņa var palīdzēt aizpildīt spraugas zināšanās par slepeno dienestu darbības veidiem.

Runa tomēr nav tikai par slepenajiem dienestiem kā tādiem. Runa ir par viņu darbības ilgtermiņa sekām – gan par daudzajiem tiešajiem upuriem, gan arī par tautas vairākuma apspiešanu ar propagandu, pārraudzību un iebaidīšanu. Runa ir par cilvēku, par cilvēka brīvību, cieņu un dzīvību. Un ir runa par apspiešanas garo psiholoģisko ēnu, kas vēl arvien iezīmē apspiesto un upuru mentalitāti.

20.gadsimtā Eiropa piedzīvojusi divas totalitāras diktatūras, kas kājām mīdījušas demokrātijas un cilvēcības pamatlikumus, veikušas neskaitāmus noziegumus pret cilvēcību un prasījušas miljoniem un miljoniem dzīvību. 1939.gada Hitlera–Staļina pakta dēļ Austrumeiropa kļuva par abu totalitāro varu, viņu slepeno dienestu un viņu necilvēcīgo noziegumu upuri. Pieaugošā Eiropas apziņa, ka nebija tikai šausmīgie “naci” noziegumi, bet arī “štāzi” noziegumi un blakus tiem arī čekas un komunistiskās varas noziegumi, ļauj man izteikt cerību, ka arī ilgi aizmirstie un pat noliegtie šīs otras ilggadējās kriminālās varas upuri atgūs savas ilgotās tiesības un taisnību. Runājot par “vecās” un “jaunās” Eiropas vēsturisko integrāciju, izlīgumu un izveseļošanos, vācieši jau savas nesenās vēstures pieredzes dēļ var un viņiem jāuzņemas vadošā loma šajā procesā. Vēlu, lai šī izstāde kalpo kā sākums un ceļrādis šim tālākajam uzdevumam.