Runa Stratēģiskās analīzes komisijas Gada grāmatas prezentācijā Rīgas pilī 2007.gada 11.maijā:

Ekselences, dāmas un kungi, godātā Ozoliņas kundze [Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja], Stratēģiskās analīzes komisijas dalībnieki un līdzdalībnieki!

Es vēlos apsveikt visus, kas ir šajā projektā piedalījušies, un it īpaši šodien sveikt tos, kas bija klāt pie komisijas šūpuļa, jo ideja radās 2004.gada pavasarī, kad Latvijai vēl bija jāsper pēdējie soļi, lai 1.maijā varētu iestāties Eiropas Savienībā un aprīlī jau arī mūsu aliansē NATO. Tas bija ļoti saspringts darba laiks, parlamentam, ja nemaldos, bija vēl kādi 300 likumi jāpieņem ļoti īsā laikā, taču janvāra beigās krita valdība. Bija grūtības sastādīt citu valdību, un es esmu pateicīga Emša kungam, kas uzņēmās būt par premjeru tādā brīdī, uzņēmās vadīt mazākuma valdību un tai pašā laikā, 2004.gadā aprīlī, šai vēsturiskajā pārejas punktā, pieņēma un deva valdības atbalstu un garantēja arī finansiālo nodrošinājumu idejai, kas bija pilnīgi šķirta no varas, idejai sapulcēt Latvijas gudrākos prātus un viņus aicināt sistemātiski un ar pētījumu palīdzību sniegt izvērtējumu par to, kur Latvija atrodas, kāda ir tās situācija. Bez aizspriedumiem, bez mērķa kaut ko vai nu sev par labu, kādai partijai vai interešu grupai izvirzīt tikai savas intereses, bet bezkaislīgi, cik nu cilvēciski tas ir iespējams, un objektīvi aplūkot un analizēt, kāda situācija ir, kāds ir mūsu sākuma izejas punkts, kas ir mūsu dotumi šajā priekšvakarā, kur mēs grasāmies sākt darboties pilnīgi citā vēstures posmā, pilnīgi citos apstākļos, citā kvalitātē un ar citiem resursiem, bet tie paši mēs, tie paši mēs, latvieši, mūsu latviešu tauta, tādi, kādi esam ar savām spējām un resursiem.

Doma nāca no tā, ka mums ir jāspēj izmantot jaunos apstākļus pēc iespējas efektīvi. Jo mazāki mēs esam kā tauta un jo nabagāka, un toreiz mēs bijām pašā astē, paši nabagākie no esošām un topošām Eiropas Savienības valstīm, jo vairāk vajadzēja domāt, kā no šā punkta iziet, ko mums vajadzētu darīt, lai no šīs pozīcijas mēs pavirzītos uz augšu, kas mums ir jādara, kā mēs varētu izvirzīt savas prioritātes, jo visu ar saviem resursiem jau paveikt mēs nevaram. Kur mums būtu jāiegulda lielāki spēki un pūles, lai mēs varētu reaģēt adekvāti, radoši, inovatīvi uz tiem izaicinājumiem, kas mums stāv priekšā un kas stāv priekšā visai globalizētai pasaulei.

Vakar, atbraucot no Saksijas–Anhaltes Austrumvācijas zemes, agrākās VDR sastāvdaļas, kur runāju ar viņu amatpersonām un dažādu nozaru pārstāvjiem, konstatēju, ka agrākās Austrumvācijas izaicinājumi ir ļoti līdzīgi, ejot cauri lielām, dziļām pārmaiņām no centralizēti komunistiski totalitāras apspiestības situācijas uz brīvu valsti demokrātisku valstu saimē ar tirgus ekonomiku, kurā nežēlīga konkurence ir galvenais noteicējs un ir vajadzīga kvalitāte, lai to izturētu.

Jautājums tātad bija, vai Latvija ar saviem resursiem, ar savām dotībām, ar savu cilvēku prātu, izdomu, izglītību, visām spējām varētu izdzīvot. Mēs zinājām, ka to var, bet mēs zinājām arī, ka tas būs grūti, ka būs ļoti jāpūlas, un tādēļ, ņemot vērā, ka likumdevējs un izpildvara centās sevišķi pārejas periodā gādāt, lai mūsu likumdošana atbilstu Rietumeiropas demokrātisko valstu 50 gadu garumā lēnām un pamazām izveidotajam likumu kopumam.

Šādā situācijā vairākām partijām, katrai ar saviem mērķiem un savu platformu, savām idejām, kopā jāsastrādājas. Viņām bija un ir jāmēģina katrai, saglabājot savu identitāti, arī spēt strādāt kopīgiem, valstiskiem mērķiem, iegūt valstisku redzējumu. Lai viņiem palīdzētu, mēs cerējām piesaistīt domātāju, zinātnieku, pētnieku darbu. Tiek ironizēts par Saeimu kā “gudrākajām galvām”, bet mums jau Latvijā ir ļoti daudz to gudrāko galvu, katra savā laukā un specialitātē. Tās gudrākās galvas mēs gribējām mobilizēt un ļaut viņām sadarboties savā starpā, ļaut viņiem savstarpēji mijiedarboties, dzirksteles tur lektu no viņu domu berzēšanās, un garīgs garainis nāktu no “šīs kopā vārīšanās”. Bija jābūt arī finansiālajam atbalstam, zināmai struktūrai un tādēļ, kā jau sacīju, esmu pateicīga premjeram Emša kungam, tā laika valdībai un Saeimai, ka viņi atbalstīja un atvēlēja budžetu šādai pilnīgi politiski un jebkādi neatkarīgai un intelektuāli brīvai Stratēģiskās analīzes komisijai, lai viņi paši izvirza savu darba programmu, paši izvirza savus mērķus un paši strādā.

Es arī vēlētos kā prezidente izteikt savu dziļāko pateicību Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājai Žanetai Ozoliņas kundzei, jo viņas darbs ir bijis grūts. Man kādreiz ir sajūta, ka man, mēģinot pārstāvēt vienotu valsts nostāju, kur dažādas partijas nāk ar ļoti atšķirīgiemm, katrā jautājumā pretstatītiem nostādījumiem, ir kādreiz bijis jāatceras par angļu izteicienu, ka tas ir tikpat viegli kā būt par kaķu ganu. Man jāsaka, ka Ozoliņas kundzei, protams, intelektuāļus, zinātniekus, domātājus, kas ir vēl lielākas primadonnas, ir vēl lielāks izaicinājums būt par vēl lielāku un spītīgāku kaķu ganu, jo katrs domātājs ir tikpat kā operas zvaigzne, ir savā veidā primadonna, un mācēt šo primadonnu spējas un spēkus salikt kopā tā, lai visi jūtas vienādi cienīti, mīlēti, apčubināti un godināti, un visiem ir dotas iespējas darboties, ir liels sasniegums. Arī tāpat Ignatānes kundzei, kas ir viņas palīdze, vēlētos personīgi izteikt pateicību. Protams, tiem pašiem pirmajiem zinātniekiem, kas sēdēja pie šīs komisijas šūpuļa, no manis visdziļākā pateicība. Viņu vārdi ieies vēsturē.