Latvija: Nacionālais attīstības plāns 2000 - 2002

Eiropas Savienības Pirmsiestāšanās finansu instrumentu finansējuma saņemšanai

Saturā

1. daļa

Vispārēja informācija

Tautsaimniecības attīstības stratēģija un prioritātes

I. Pašreizējā ekonomiskā situācija

II. Makroekonomiskais attīstības scenārijs

III. Latvijas reģionu apraksts

Nacionālā attīstības plāna mērķi un prioritātes

2. daļa

Uzņēmējdarbības veicināšana

I. Ievads

II. Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana

III. Eksporta un ārvalstu tiešo investīciju veicināšana

IV. Kvalitātes veicināšana

V. Atbalsts inovācijām un progresīvajām tehnoloģijām

Reģionālā attīstība

I. Ievads

II. Administratīvās kapacitātes attīstīšana

III. Investīcijas vietējā un reģionu infrastruktūrā

IV. Pilsētvides un lauku vides attīstība

V. Reģionu pētniecības potenciāla attīstība

Tūrisma attīstība

I. Ievads

II. Tūrisma mārketings

III. Tūrisma produkta attīstība

IV. Tūrisma infrastruktūras attīstība

V. Tūrisma izglītības un izpētes sistēmas attīstība

Lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības un lauku attīstība

I. Ievads

II. Lauksaimniecība un lauku attīstība

III. Mežsaimniecība

IV. Zivsaimniecība

Ekonomikas infrastruktūra

I. Ievads

II. Vides aizsardzība

1. Ūdens saimniecība

2. Atkritumu saimniecība

3. Rūpnieciskā piesārņojuma kontrole

III. Enerģētika

IV. Satiksme

V. Sakari: telekomunikācijas, pasts, informātika

1. Telekomunikācijas, pasts

2. Informātika

Cilvēkresursi

I. Ievads

II. Cilvēkresursu attīstība

1. Reģionu administratīvās infrastruktūras izveide darbaspēka resursu

attīstības politikas realizācijai

2. Reģionu profesionālās izglītības un apmācības iestāžu tīkla

modernizācija

3. Biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības piedāvājuma

palielināšana reģionos

4. Augstākās profesionālās izglītības sektora attīstīšana

5. Profesionālajā izglītībā un tālākizglītībā nodarbināto pedagogu

apmācības intensifikācija

III. Nodarbinātības veicināšana

1. Ievads

2. Bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalificēšana

3. Darba meklētāju klubi

4. Algotie pagaidu sabiedriskie darbi

3. daļa

Finansiālais plāns

Saīsinājumi

A/s (A/S) akciju sabiedrība

AXE telefona centrāles nosaukums

ĀM Ārlietu ministrija

BAAS Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģija

BO bezpeļņas organizācija

CBC Pārrobežu sadarbības programma (Cross-Border Cooperation)

CD kompaktdisks

CEPT European Conference of Postal and Telecommunications Administrations

CSP Centrālā Statistikas pārvalde

CREDO Eiropas Komisijas izveidota programma pārrobežu sadarbībai

Centrāl- un Austrumeiropas valstīs (programmas nosaukums ir

CREDO, šiem burtiem nav atšifrējuma)

CuAE Centrālā- un Austrumeiropa

DELATE Dānijas arodskolotāju institūta DEL izstrādātā pamata

arodpedagoģiskās izglītības programma skolotājiem

DM Vācijas marka

EBTA Eiropas brīvās tirdzniecības asociācija

ECAP Eiropas atbilstības novērtēšanas protokols

ETSI Eiropas telekomunikāciju standartu institūts

EUR eiro, oficiālā Eiropas Savienības naudas vienība

EK Eiropas Komisija

EM Ekonomikas ministrija

ES Eiropas Savienība

FIAS Foreign Investment Advisory Service

FM 1) Finansu ministrija; 2) frekvenču modulācija

GSM Global System for Mobile Communications

IKP iekšzemes kopprodukts

IPNK Integrētā piesārņojuma novēršana un kontrole

ISPA ES Pirmsiestāšanās strukturālās politikas instruments

(Instrument for the Structural Policies for Pre-accession)

ITU International Telecommunication Union

IZM Izglītības un zinātnes ministrija

LAA Latvijas Attīstības aģentūra

LEBIC Latvijas Elektrotehniskās rūpniecības biznesa inovāciju centrs

LEMAP Latvijas eksportētāju mārketinga atbalsta programma

LGA Latvijas Garantiju aģentūra

LHZB Latvijas Hipotēku un zemes banka

LPS Latvijas Pašvaldību savienība

Ls (LVL) Latvijas lats

LTAA Latvijas Tūrisma attīstības aģentūra

LTC Latvijas Tehnoloģiskais centrs

LTP Latvijas Tehnoloģiskais parks

LTRK Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera

MAF Mežsaimniecības attīstības fonds

MVU mazie un vidējie uzņēmumi

NAP Nacionālās attīstības plāns

NMT Nordic Mobile Telephone

NPAA Nacionālā programma integrācijai ES

(National Programme for the Addoption of the Aquis)

NPIES Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā

NRTP Nacionālā radio un televīzijas padome

NRTS neapkalpojamā radio un televīzijas stacija

NUTS Statistisko Teritoriālo vienību nomenklatūra

(Nomenclature of Territorial Units for Statistics)

NVS Neatkarīgo Valstu Savienība

OECD Ekonomiskās sadarbības un atīstības organizācija

(Organization for Economic Cooperation and Development)

PAL Krāsu modulācijas sistēma - rindu fāzes maiņa

(Phase Alternative line)

Phare (PHARE) Pirmsiestāšanās finansu instruments

PI profesionālā izglītība un arodapmācība

PIC Profesionālās izglītības centrs

PTC Pasaules Tirdzniecības centrs

PTO Pasaules tirdzniecības organizācija

PVO Pasaules veselības organizācija

RF Reģionālais fonds

RPIP Reģionālās profesionālās izglītības pārvalde

SAA Sadzīves atkritumu apsaimniekošana

SAAS Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija

SAPARD ES Pirmsiestāšanās strukturālās politikas instruments

pasākumiem lauksaimniecībā un lauku attīstībā

(Community Support for Pre-accession for Agriculture

and Rural Development)

SEVESO Lielu avāriju riska faktoru kontrole

SEZ speciālā ekonomiskā zona

SIA sabiedrība ar ierobežotu atbildību

TIC tūrisma informācijas centrs

TINA transporta infrastruktūras vajadzību apzināšana

TPC Tūrisma pētījumu centrs

UAC Uzņēmējdarbības atbalsta centrs

USD ASV dolārs

UPU Universal Postal Union

VAPP Vides aizsardzības politikas plāns

VARP Vides aizsardzības rīcības programma

VARAM Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

VAS valsts akciju sabiedrība

VIP Valsts investīciju programma

VSIA valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību

VZD Valsts zemes dienests

ZM Zemkopības ministrija

Priekšvārds

Mūsu valsts atrodas būtisku pārmaiņu priekšā. Izvirzot par vienu no svarīgākajiem ārpolitiskajiem mērķiem integrāciju Eiropas Savienībā, Latvija ir uzņēmusies virkni saistību, kuras ir nepieciešams ievērot līdz brīdim, kad tā kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. To mērķis ir novērst pastāvošās atšķirības ekonomiskajā un sociālajā attīstībā starp Latviju kā ES kandidātvalsti un Eiropas Savienības dalībvalstīm, veicot pasākumus gan likumdošanas pilnveidošanas, gan finansu sistēmas sakārtošanas jomā, gan arī katrā nozarē atsevišķi.

Šo uzdevumu klāstā kā viens no būtiskākajiem ir jāmin Nacionālā attīstības plāna sagatavošana. Tas ir uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem stratēģiskajiem dokumentiem Eiropas Savienības dalībvalstīs un tiek sagatavots, lai pretendētu uz finansiāla atbalsta saņemšanu no Eiropas Savienības Strukturālajiem fondiem un Kohēzijas fonda tādu projektu īstenošanai, kas sekmētu visu Eiropas Savienības dalībvalstu tālāku un līdzsvarotu attīstību.

Atbilstoši Eiropas Komisijas nostājai Nacionālais attīstības plāns Latvijā, kā arī citās Eiropas Savienības kandidātvalstīs ir uzskatāms par valstiski stratēģisku dokumentu ekonomiskās un sociālās kohēzijas (izlīdzināšanas) jomā, kam ir jāataino situācija valstī, norādot uz būtiskākajām attīstības līmeņa atšķirībām, kas pastāv gan starp tās reģioniem, gan starp valsti un Eiropas Savienību, un svarīgākās prioritātes ekonomiskās un sociālās kohēzijas jomā, kurām būtu jāpievērš īpaša uzmanība pirmsiestāšanās periodā saistībā ar ES Pirmsiestāšanās finansu instrumentu sniegto finansiālo palīdzību.

Eiropas Komisija, apzinoties esošās atšķirības un, lai veicinātu efektīvāku kandidātvalstu integrāciju ES, ar 2000. gadu ir plānojusi uzlabot šobrīd pastāvošo Pirmsiestāšanās palīdzības piešķiršanas sistēmu kandidātvalstīm. Līdzās jau šobrīd pastāvošajai Phare programmai, kas turpmāk koncentrēs savu palīdzību uz valsts institūciju stiprināšanu un investīcijām acquis un ekonomikas un sociālās kohēzijas jomā, tiks ieviesti divi jauni pirmsiestāšanās finansu instrumenti - ISPA , kas būs virzīts uz transporta un vides infrastruktūras attīstību, un SAPARD , kas sniegs finansiālu atbalstu lauksaimniecības un lauku vides attīstībai.

Gan ISPA , gan SAPARD un daļēji arī Phare darbību lielā mērā ir paredzēts pietuvināt ES Strukturālo fondu un Kohēzijas fonda darbības principiem, ar nolūku veicināt kandidātvalstu izpratnes līmeņa celšanos par to finansiālās palīdzības sistēmu, ar kuru nākas sastapties Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai sekmētu savu augšupeju. Līdz ar jaunās sistēmas darbības uzsākšanu ir plānots palielināt arī kandidātvalstu ieguldījumu un atbildību, kas liks tām vēl nopietnāk kā līdz šim veikt katra projekta izvērtējumu, lai gūtu pilnīgu pārliecību par to, ka tā ieviešana būs racionāla un sekmēs ilgstošā laika posmā noteikta sektora un arī valsts virzību uz priekšu. Šajā kontekstā Nacionālais attīstības plāns, paredzot nacionālo finansējumu Phare , ISPA un SAPARD līdzfinansētajiem projektiem, var tikt uzskatīts par mūsu valsts kapacitātes spoguli, norādot uz Latvijas gatavību un iespējām ātrāk integrēties Eiropas Savienībā.

Tādējādi, līdzās Nacionālajai programmai integrācijai ES, kas nodrošina juridisko, institucionālo un organizatorisko pārmaiņu vadības un koordinācijas mehānismu, Nacionālais attīstības plāns kļūst par neatņemamu un būtisku Latvijas iekšējās un ārējās politikas sastāvdaļu, valstij integrējoties Eiropas Savienībā.

Ievads

Nacionālo attīstības plānu ir izstrādājusi darba grupa, kura izveidota 1998. gada 22. oktobrī ES Phare projekta "Speciālā sagatavošanās programma darbam ar strukturālajiem fondiem" ietvaros. Minētajā darba grupā ir iekļauti vadošie speciālisti no Finansu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Satiksmes ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Izglītības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Privatizācijas aģentūras, Latvijas Pašvaldību savienības, Eiropas integrācijas biroja, Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas pārvaldes, Latvijas Bankas, Rīgas fondu biržas un Latvijas Universitātes.

Nacionālā attīstības plāna galvenais uzdevums ir nodrošināt Eiropas Savienības Strukturālo fondu līdzekļu piesaistīšanu tiem Latvijas tautsaimniecības sektoriem, kuros ieguldot papildus līdzekļus var panākt straujāku attīstību un ātrāku ieguldīto līdzekļu atdevi un kuru attīstības atbalstam ir iespējams piesaistīt šo fondu līdzekļus. Tāpēc ir jāuzsver, ka šajā Nacionālajā attīstības plānā nav ietvertas visas Latvijas tautsaimniecības nozares, kuru attīstībai un uzturēšanai būtu nepieciešami līdzekļi, bet tikai tās nozares, kuras var saņemt palīdzību no šiem minētajiem strukturālajiem fondiem.

Nacionālais attīstības plāns sastāv no trim daļām:

1. daļa

ietver informāciju par pašreizējo Latvijas tautsaimniecības situāciju un tās attīstības stratēģiju, par valsts reģioniem, to atšķirībām un problēmām, kā arī par Nacionālā attīstības plāna mērķiem un prioritātēm.

2. daļa

ietver sektoru politikas aprakstus. Nacionālā attīstības plāna sadaļas, kas apraksta attiecīgos tautsaimniecības sektorus, ir veidotas ievērojot noteiktu struktūru, kura ir izstrādāta, lai atvieglotu izpratni par problēmām konkrētās nozarēs, mērķiem, kuri ir izvirzīti, lai risinātu šīs problēmas, kā arī sniegtu informāciju par šo mērķu sasniegšanas mehānismiem. Sektoru aprakstu struktūra ir šāda:

- Vispusīga situācijas analīze, uzsvaru liekot uz ekonomisko dimensiju. Iedaļas uzdevums ir parādīt sektora stiprās un vājās puses, iespējas vai draudus attīstībai.

- Esošā ekonomiskā politika, kurā tiek raksturoti pašreiz realizējamās politikas instrumenti (programmas, apakšprogrammas, projekti) šajā jomā.

- Mērķis, t.i., precīzi definēts vēlamais rezultāts konkrētā jomā, kura sasniegšana ir būtiski nepieciešama Latvijas attīstībai.

- Ekonomiskās politikas perspektīvas. Šajā sadaļā ir atspoguļotiem pasākumiem, kas nodrošinās nosprausto mērķu sasniegšanu.

3. daļa

- Finansiālais plāns. Šajā daļa ir apkopoti attiecīgo sektoru iesniegtie finansu plāni. Šajās finansu tabulās iekļauta informācija par nepieciešamo finansējumu sadalījumā pa prioritātēm attiecīgajos sektoros. Finansējuma programmēšana notiek laika periodā no 2000. gada līdz 2002. gadam, norādot attiecīgos finansējuma avotus: nacionālais finansējums (valsts vai pašvaldību budžets, privātais sektors) un Eiropas Savienības finansējumu ( Phare, ISPA, SAPARD ) u.c. avoti.

Nacionālais attīstības plāns ir izstrādāts ciešā saistītā ar Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā, Vidēja termiņa Ekonomisko stratēģiju pievienošanās ES kontekstā un Latvijas valdības - Eiropas Komisijas Kopējo paziņojumu par ekonomiskās politikas prioritātēm, kā arī - ar likumu "Par valsts budžetu", Valsts investīciju programmu un nozaru, reģionu un sektoru stratēģijām un programmām.

1.daļa

Vispārēja informācija

Latvijas Republika atrodas Eiropas ziemeļaustrumos, Baltijas jūras krastā. Ziemeļos Latvija robežojas ar Igauniju, austrumos - ar Krieviju, dienvidaustrumos - ar Baltkrieviju, bet dienvidos - ar Lietuvu. Latvijas rietumu robežu veido Baltijas jūra, ar kuru Latvijai ir 531 km gara krasta līnija. Vēsturiski Latvijā ir izvedojušies četri apgabali: Kurzeme (rietumu reģions), Zemgale (dienvidu reģions), Vidzeme (ziemeļu reģions) un Latgale (austrumu reģions). Latvija aizņem 64 589 km2 lielu teritoriju. Valsts galvaspilsēta ir Rīga, kas ir arī Latvijas otra lielākā osta.

1999. gada 1. janvārī Latvijā dzīvoja 2 439 445 iedzīvotāji, no kuriem 56% pēc tautības bija latvieši. 69% valsts iedzīvotāju dzīvo pilsētās, galvenokārt Rīgā (796 700) un Daugavpilī (115 500).

Latvija kā neatkarīga valsts tika proklamēta 1918. gadā. PSRS militārās agresijas rezultātā 1940. gadā Latvija tika okupēta un inkorporēta Padomju impērijas sastāvā. 1990. gada 4.maijā republikas Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, bet 1991. gada 21.augustā - konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, ar kuru tika noteikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder tās tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada Satversme.

Augstākā likumdevēja institūcija ir vienpalātas Saeima, kas sastāv no 100 tautas priekšstāvjiem, kurus ievēlē uz trim gadiem. Saeima ievēl valsts prezidentu. Valsts prezidents ir valsts galva un Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks. Prezidentu Saeima ievēl uz četriem gadiem. Izpildvara pieder Ministru kabinetam, ko sastāda un vada Ministru prezidents.

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā realizētā politika ir vērsta uz tirgus ekonomikas izveidošanu un ekonomikas subjektu rīcības brīvības palielināšanu, vienlaicīgi valstij saglabājot sabiedrības interešu pārstāves lomu. Iestāšanās Eiropas Savienībā ir viena no Latvijas vissvarīgākajām politikas un ekonomikas prioritātēm.

Latvijas pāreja uz tirgus ekonomiku pašlaik ir konsolidācijas un nobeiguma posmā. Latvijas ekonomiskās politikas galvenie mērķi ir sasniegt ilgstošu un stabilu ekonomisko izaugsmi, panākt sabalansētu ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī pakāpenisku reģionālās, sociālās un citas nevienlīdzības izzušanu (piemēram, atšķirības darba pieejamībā), vides aizsardzību un resursu efektīvu izmantošanu. Šo mērķu sasniegšana būs pamats iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanai, kā arī drošībai un demokrātijai Latvijā. Ekonomiskā politika sekmēs nosacījumu izpildi, palīdzēs, lai Latvija iestātos Eiropas Savienībā (ES).

Latvijas ekonomikai ir savas stiprās puses un salīdzinošās priekšrocības, t.i. jau minētais izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, laba ostu infrastruktūra, salīdzinoši lēts un viegli apmācāms, jaunu iemaņu apgūšanai gatavs darbaspēks, stabila makroekonomiskā vide. Kaut gan Latvijā nav ievērojamu derīgo izrakteņu krājumi, tomēr tai ir labi mežu, augu, zivju un dzīvnieku resursi. Negatīvie faktori, kurus laika gaitā ir iespējams uzlabot, ir zemais menedžmenta, tehnoloģijas un iedzīvotāju tiesiskās apziņas līmenis.

Situācija tiks uzlabota, turpinot ekonomikas liberalizāciju un īstenojot pasākumus, lai piesaistītu ārvalstu investīcijas un veicinātu izaugsmi, vienlaicīgi saglabājot stabilu makroekonomisko vidi. To, ka Latvija ir uz pareizā ceļa un tai ir labas tālākās izaugsmes iespējas, norāda pēdējo gadu makroekonomiskie sasniegumu. IKP uzkrātais pieaugums no 1995. gada līdz 1998. gadam ir 16,2%, tajā pašā laikā gada vidējā inflācija samazināta no 25% līdz 4,7 procentiem. Kopš 1998. gada vidus Latvijas ekonomikas pieauguma tempus līdzīgi kā daudzās citās pasaules valstīs ietekmē pasaules globālā krīze un Krievijas ekonomiskā krīze.

Tautsaimniecības attīstības stratēģija un prioritātes

I. Pašreizējā ekonomiskā situācija

Kopš neatkarības atgūšanas Latvija ir sasniegusi ievērojamu progresu tautsaimniecības stabilizācijā un strukturālo reformu īstenošanā. Pāreja uz tirgus ekonomiku un ciešo saimniecisko saišu pārraušana ar bijušā Padomju bloka valstīm pirmajos trijos neatkarības gados noveda pie ievērojama ražošanas apjomu samazinājuma. Šis samazinājums beidzās 1994. gadā, kad reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) pieauga. 1995. gadā valsts ekonomisko attīstību būtiski nobremzēja banku krīze, bet jau 1996. gadā situācija tautsaimniecībā uzlabojās. IKP pieaugums ievērojami paātrinājās 1997. gadā, sasniedzot 8,6% salīdzināmās cenās. Šādu pieaugumu noteica izaugsme privāto pakalpojumu nozarē un rūpniecībā. 1998. gadā IKP salīdzināmās cenās pieauga par 3,6%, pieauguma tempam samazinoties gada beigās Krievijas ekonomiskās krīzes dēļ. 1999. gada pirmajā pusē turpinājās 1998. gada beigu tendences, un notika reāls IKP samazinājums. Lielākā ietekme uz to bija kritumam apstrādājošā rūpniecībā, kuras atsevišķas nozares zaudēja būtisku daļu no NVS eksporta tirgus. Tomēr, tajā pat laikā atsevišķas nozares uzrādīja pozitīvu attīstību. Laba izaugsme bija tirdzniecības un remonta, nekustamo īpašumu izmantošanas un komercdarbības nozarēs un būvniecībā.

Neatkarības pirmie gadi bija saistīti ar būtisku ekonomikas pārstrukturizāciju. Ja 1995. gadā privātā sektora īpatsvars pievienotajā vērtībā bija 53%, tad 1998. gadā jau 65 procenti. Visstraujāk privātā sektora nozīme ir augusi pakalpojumu sfērā. Būtiski ir izmainījušās arī tirdzniecības attiecības. ES valstis ir kļuvušas par Latvijas nozīmīgākajām tirdzniecības partnerēm.

Tautsaimniecības pārstrukturizēšanas būtiski ietekmēja arī nodarbinātību. Salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu, nodarbināto skaits ir ievērojami samazinājies. Tikai, atsākoties straujākai izaugsmei, pēc 1996. gada tas atkal pieauga un 1998. gadā sasniedza 1043 tūkstošus. Lai gan jāatzīmē, ka kopējais tautsaimniecības pieaugums vairāk balstījās uz darba ražīguma nevis nodarbinātības pieaugumu. Būtiski ir izmainījusies arī nodarbinātības struktūra - nodarbināto skaits ir ievērojami pieaudzis pakalpojumu nozarēs, bet samazinājies pārējās.

Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvajos iedzīvotājos 1996. gadā sasniedza 19,4 procentus. 1998. gadā tas samazinājās līdz 14,0 procentiem. Oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis ir zemāks. 1996. gada beigās bija 7,2%, 1997. gadā - 7,0 procenti. Krievijas krīzes rezultātā bezdarbs pieauga un savu augstāko līmeni sasniedza 1999. gada aprīlī - 10,2 procentus. Pašlaik tas ir stabilizējies un ir sācis pakāpeniski samazināties. Lai gan jāatzīmē, ka bezdarbs ir reģionāla problēma.

1992. gadā patēriņa cenu kāpums sasniedza savu augstāko, hiperinflācijai tuvu līmeni (958,6%). Galvenais cēlonis tam bija cenu liberalizācija, uzsākot ekonomiskās reformas, un ražošanas izmaksu pieaugums. Īstenojot stingru monetāro politiku, piesaistot latu SDR valūtu grozam, kā arī pievēršot uzmanību pārdomātai fiskālai politikai, izdevās panākt būtisku inflācijas tempu kritumu. 1998. gada vidējais inflācijas līmenis bija vairs tikai 4,6 procenti. Inflācijas līmeni būtiski ietekmē administratīvi regulējamo cenu kāpums. Zemāks par vidējo ir preču cenu kāpums, bet pakalpojumu cenu inflācija ir augstāka. Patēriņa cenu inflācija turpina samazināties arī 1999. gadā, tā patēriņa cenu indekss 1999. gada jūnijā, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, pieauga tikai par 1,9 procentiem.

Tirdzniecības attiecību liberalizācija, tautsaimniecības vajadzības un lata reālā kursa pieaugums ir veicinājis strauju importa pieaugumu. Eksporta pieauguma tempiem atpaliekot no importa pieauguma tempiem, kopš 1996. gada Latvijas tirdzniecības bilance ir kļuvusi izteikti negatīva. Negatīvo tirdzniecības saldo daļēji nosedz pozitīvais pakalpojumu saldo, lai gan tam ir tendence samazināties. Lielais tirdzniecības deficīts noteica arī maksājumu bilances tekošā konta deficīta pieaugumu, kas 1998. gadā sasniedza 11,1% no IKP. Lai gan jāatceras, ka 1998. gada iznākumu lielā mērā ietekmēja Krievijas krīze. Būtiski, ka lielāko daļu tekošā konta deficīta sedz ārvalstu tiešās investīcijas un ilgtermiņa finansu resursi.

1999. gadā Krievijas krīzes iespaidā ir noticis reāls eksporta un importa apjomu samazinājums, turklāt importam krītoties straujāk par eksportu, tekošā konta deficīts ir samazinājies.

Latvijas lielākās eksportpreču grupas pašlaik ir koksne un tās izstrādājumi (36,5% no kopējā eksporta 1998. gadā) un tekstilizstrādājumi (16,1%). Šīs preces pamatā tiek eksportētas uz ES, un pēdējos gados bija vērojams straujš to eksporta pieaugums. Eksporta struktūra uz NVS ir būtiski atšķirīga. Šeit dominē pārtikas produkti kā arī metālapstrādes un mašīnbūves produkcija. Tajā pat laikā jāatzīmē, ka eksporta uz NVS īpatsvars pēdējos gados ir nepārtraukti samazinājies, turklāt, sākoties Krievijas krīzei, jūtami ir samazinājušies arī eksporta apjomi. Tas ir padarījis Latvijas eksporta struktūru vienveidīgāku, jo šīm preču grupām iekšēju un ārēju faktoru dēļ nav iespējams veikt ātru tirgus un ražošanas pārstrukturizāciju.

Importā lielākais īpatsvars ir starppatēriņa precēm - minerālajiem produktiem, ķīmiskās rūpniecības produkcijai u.c. Kapitālpreču īpatsvars importā ir pieaudzis līdz aptuveni 20 procentiem.

Būtiska loma Latvijas tautsaimniecībā ir arī tranzīta apkalpošanas pakalpojumiem, kas galvenokārt ir saistīti ar ostām un dzelzceļu. Vislielākais īpatsvars tranzītkravu pārvadājumos ir naftas produktiem un konteinerkravām. Tranzīta pakalpojumi veido aptuveni divas trešdaļas no kopējā Latvijas pakalpojumu eksporta. Līdz šim tranzīta pakalpojumi ir piedzīvojuši strauju izaugsmi, tomēr to tālāka attīstība lielā mērā ir saistīta ar situāciju NVS un Latvijas tranzītuzņēmumu starptautisko konkurētspēju, ko apliecina arī pēdējo gadu notikumi.

Vislielāko samazinājumu pievienotās vērtības struktūrā pēdējā desmitgadē ir piedzīvojusi lauksaimniecība. Ja 1990. gadā lauksaimniecības īpatsvars kopējā pievienotajā vērtība bija 21%, tad 1998. gadā tas bija vairs tikai 3,6 procenti. Tajā pat laikā lauksaimniecībā ir nodarbināti 15,7% no visiem tautsaimniecībā nodarbinātiem, kas liecina par tās salīdzinoši zemo produktivitāti. Galvenie iemesli tam ir ekonomiski mazie saimniekošanas apmēri un nespēja konkurēt ar importa precēm. Lauksaimniecības konkurētspējas līmeni ietekmē arī salīdzinoši zemais lauksaimniecības subsīdiju līmenis.

Vērā ņemams investīciju pieaugums Latvijā atsākās tikai 1996. gadā. Tā pēdējos gados kopējā pamatkapitāla veidošanas pieaugums salīdzināmās cenās pārsniedza 10-20 procentus gadā. Kopējā pamatkapitāla veidošanas īpatsvars IKP 1998. gadā sasniedza 20,1 procentu. Tik strauju investīciju kāpumu sekmēja vairāki faktori: ārvalstu investīciju ieplūde, procentu likmju pazemināšanās un banku sektora stabilizēšanās pēc 1995. gada banku krīzes, kopējo ekonomisko aktivitāšu pieaugums un pozitīvo nākotnes paredzējumu veidošanās. Ārvalstu tiešās investīcijas lielā mērā ir saistītas ar privatizācijas procesu. Ārvalstu tiešās investīcijas ir ieguldītas galvenokārt transporta un sakaru nozarē, finansu starpniecībā, tirdzniecībā un rūpniecībā. No kopējā nefinansu investīciju apjoma 1998. gadā investīcijas rūpniecībā veidoja 23%, bet pakalpojumu sfērā - 68 procentus.

Latvijas kā drošas un investīcijām labvēlīgas valsts statusu apliecina arī vadošo starptautisko reitinga aģentūru (Standart&Poors, Moody's, FitchIBCA) apstiprinātie Latvijas kredītreitingi.

Monetāro rādītāju attīstības tempi pamatā apsteidza kopējās ekonomikas izaugsmi, izņemot 1995. gadu, kad banku krīzes rezultātā notika atsevišķu svarīgāko monetāro rādītāju samazinājums. Arī Krievijas krīzes iespaidā 1998. gada beigās un 1999. gadā jūtami samazinājās monetāro rādītāju izaugsme. Kopējais tautsaimniecības monetizācijas līmenis, salīdzinot ar attīstītākajām valstīm vēl joprojām ir zems - tā 1998. gadā plašā nauda M2X veidoja 24,5% no IKP apjoma. Skaidras naudas un depozītu attiecība (57% 1998. gadā) atpaliek arī no Centrāleiropas līmeņa.

Kopš 1996. gada beigām strauji ir pieauguši izsniegto kredītu apjomi uzņēmumiem un privātpersonām: 1997. gadā - par 77%, 1998. gadā - par 52 procentiem. Kredītu apjomu pieaugumu ir veicinājuši gan strukturālie uzlabojumi iekšzemes aizdevumiem (samazinājusies valdības aizņemšanās no komercbanku sektora, izstrādāta nepieciešamā normatīvā bāze), gan ekonomiskās darbības aktivizēšanās, gan tas, ka uzlabojās kredītu kvalitāte. Kredītu pieaugumu sekmēja arī jaunu kreditēšanas formu plašāka lietošana. 1999. gadā Krievijas krīzes iespaidā kreditēšanas apjomu pieauguma temps ir samazinājies. Ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas aizdevuma termiņu un kredītportfeļa kvalitātes ziņā. 1996. gada beigās 56% kredītu bija īstermiņa, bet 1998. gada beigās to īpatsvars samazinājās līdz 33%, atbilstoši pieaugot ilgtermiņa kredītu apjomiem.

Latvijas tautsaimniecības rādītāji pēdējos gados ir ievērojami uzlabojušies, tomēr atpalicība no Eiropas Savienības valstu līmeņa joprojām ir liela. Tā 1997. gadā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standartiem Latvijā veidoja tikai 27% no Eiropas Savienības valstu vidējā.

Tajā pat laikā salīdzinot Latvijas makroekonomiskos rādītājus ar Māstrihtas kritērijiem, jāatzīmē, ka inflācijas līmenis tagad vairs tikai nedaudz apsteidz Eiropas līmeni, un fiskālie rādītāji pamatā atbilst šo kritēriju prasībām, turklāt valsts parāda līmenis ir ievērojami zemāks kā ES.

II. Makroekonomiskais attīstības scenārijs

Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir sasniegt ilgstošu, stabilu un sabalansētu ekonomisko un sociālo attīstību. Tā kā stabila makroekonomiskā vide ir svarīgs priekšnosacījums ekonomikas izaugsmei, tad tās saglabāšana ir galvenā valdības ekonomiskās politikas prioritāte. Tādēļ tiks turpināta uzsāktā monetārā un fiskālā politika, kas tiecas uz stabila valūtas maiņas kursa un sabalansēta budžeta saglabāšanu.

Tie ir pamatnosacījumi iekšēji saskaņotajam makroekonomiskajam mērķa scenārijam, kas rāda ekonomiskās attīstības ceļu, ja pilnībā un savlaicīgi tiks īstenoti visi specifiskie ekonomiskās politikas pasākumi.

Makroekonomiskās attīstības scenārijs1 ir veidots, balstoties uz vidēja termiņa ekonomiskajā stratēģijā2 izvirzītajiem attīstības mērķiem, ņemot vērā tautsaimniecības attīstību pēc piedzīvotā ārējā šoka, ko izraisīja Krievijas ekonomiskā krīze.

Scenārijā ir paredzēts, ka ekonomiskā attīstība NVS tuvākajā laikā neļaus veidot stabilākas tirdznieciskās attiecības ar šo reģionu, tai pat laikā pieņemot, ka pasaules ekonomiskā vide un investoru attieksme pret Latviju saglabāsies labvēlīga, reālam ekonomikas pieaugumam atsākoties 1999. gada otrajā pusē. Tādējādi 1999. gadā IKP pieaugums būs 2,0% un 2000. gadā - 3,5%, vidējā termiņā tam palielinoties līdz vidēji 5 procentiem gadā.

IKP pieaugumu noteiks investīciju un eksporta pieaugums. Mazā un atvērtā ekonomikā ārējam pieprasījumam būs izšķiroša nozīme ekonomikas izaugsmē. Tomēr ārējam pieprasījumam raksturīgās nenoteiktības dēļ nepieciešams ir arī stabils iekšējais pieprasījums. Stabils IKP pieaugums ir iespējams, ja tiks stimulēts kopējās kapitāla veidošanas īpatsvara nozīmīgs pieaugums IKP struktūrā. Finansu tirgus attīstība stimulēs investīciju pieaugumu, efektīvi pārvietojot kapitālu no uzkrājējiem pie investoriem.

Atbilstoši scenārijam kopējās pamatkapitāla veidošanas īpatsvars IKP pieaugs no 20,1% 1998. gadā līdz 22,5% 2002. gadā. Investīciju īpatsvara pieaugums pozitīvi ietekmēs ražošanas attīstību, īpaši, ja šīs investīcijas tiks izmantotas galvenokārt jaunu tehnoloģiju ieviešanai eksportam paredzēto preču ražošanai. Ražošanas modernizācija un stratēģisko investoru investīcijas novedīs pie progresīvām izmaiņām eksporta preču struktūrā, palielinot īpatsvaru precēm ar augstu pievienoto vērtību. Importā investīciju preču īpatsvars saglabāsies augstā līmenī un sasniegs aptuveni 22% no tā.

Atbilstoši scenārijam preču un pakalpojumu eksports no 1999. gada līdz 2002. gadam salīdzināmās cenās vidēji pieaugs par 4,7% gadā, tajā pat laikā imports pieaugs par 2,7 procentiem. Tādējādi, samazinoties tirdzniecības deficītam, uzlabosies Latvijas maksājumu bilance. Tiek paredzēts, ka tekošā konta deficīts samazināsies no 11,1% no IKP 1998. gadā līdz 7 - 9% no IKP turpmākajos gados. Tekošā konta finansēšanu un maksājumu bilances stabilitāti nodrošinās tiešās ārvalstu investīcijas un citas ilgtermiņa privātā kapitāla plūsmas. Strukturālās reformas un uzņēmumu pārorientācija būs noteicošie faktori, kas uzlabos tekošā konta bilanci vidējā termiņā. Ārvalstu tiešo investīciju plūsma nesamazināsies līdz ar privatizācijas procesa beigām, jo, paredzams, ka tās kompensēs reinvestīcijas kā arī investīcijas saistītajiem uzņēmumiem. Kapitāla ieplūde nodrošinās pozitīvu maksājumu bilanci, tādējādi ārējo rezervju apjoms saglabāsies vismaz tādā līmenī, kas atbilst trīs mēnešu importa apjomam.

Valdības fiskālā politika būs pietiekoši stingra, lai ierobežotu maksājumu bilances tekošā konta deficītu, tomēr 1999. un 2000. gadā fiskālais deficīts atspoguļos ekonomikas tendences pēc ārējā šoka.

No ražošanas aspekta IKP attīstību vidējā termiņā noteiks privāto pakalpojumu, rūpniecības un celtniecības izaugsme. Lauksaimniecības attīstības tempi saglabāsies zemi, ko galvenokārt noteiks privātā patēriņa pieauguma tempi un ārvalstu uzņēmumu radītā konkurence.

Ievērojot elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādes, transporta un dzīvokļu sektora administrējamo cenu progresīvu liberalizāciju, inflācijas pieaugumam (aptuveni 3,5% 2002. gadā) vajadzētu saglabāties nedaudz augstākam kā industriāli attīstītajās valstīs. Tāpēc reālā valūtas maiņas likme turpinās pieaugt. Produktivitātes kāpums un infrastruktūras pilnveidošana kompensēs konkurētspējas krišanos valūtas reālā maiņas kursa pieauguma rezultātā.

Ekonomiskās izaugsmes rezultātā pieaugs nodarbinātība. Tomēr, ņemot vērā darba ražīguma pieaugumu un budžeta politiku, kas vērsta uz valsts iestāžu kalpotāju skaita stabilizēšanos, nodarbinātība pieaugs lēnākos tempos nekā IKP. Paredzams, ka reģistrētā bezdarba līmenis samazināsies no 9,2% 1998. gadā līdz 8% 2002. gadā. Vidējās reālās darba algas pieaugums būs par 1 - 2 procentpunktiem zemāks nekā darba ražīguma pieaugums, ko veicinās pārstrukturizācija un tehnoloģiskais progress.

1. tabula

Vidēja termiņa politika: makroekonomiskie rādītāji

	1996	1997	1998	1999	2000	2001	2002
	--- prognoze ---
Pieauguma tempi, % pret iepriekšējo periodu
IKP	3,3	8,6	3,6	1,0	3,5	4,1	5,1
Nodarbinātība	-2,7	1,9	0,6	-1,5	0,6	0,3	0,3
Reālā alga tautsaimniecībā	-6,2	12,2	6,1	3,7	2,9	3,4	4,2
Patēriņa cenu indekss	17,6	8,4	4,7	2,5	3,0	3,5	3,5
% no IKP
Tekošā konta deficīts	-5	-6	-11	-9	-8	-8	-7
Fiskālais deficīts (-)/ pārpalikums(+)	-1,4	1,2	0,1	-3,9	-1,9	-0,9	-0,8
Valsts ārējais parāds	8	7	6	10	11	10	9

III. Latvijas reģionu apraksts

Iekšzemes kopprodukts 1996.gadā pēc pirktspējas paritātes standartiem, % no ES vidējā līmeņa

Administratīvi Latvija tiek iedalīta 33 reģionālās vienībās: 26 rajonos un 7 republikas nozīmes pilsētās, kuras paralēli vietējo pašvaldību funkcijām veic arī rajonu pašvaldību funkcijas. Pašlaik Latvijā norisinās administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā jau 2001. gada pavasarī Latvijā tiktu ievēlētas jaunas reģionālās pašvaldības.

Ekonomiskās analīzes kontekstā Latvija tiek apskatīta piecos statistikas (NUTS III) reģionos: Kurzeme, Latgale, Vidzeme, Zemgale un Rīgas reģions Turklāt svarīgi ir atzīmēt, ka starp pašreizējiem reģioniem pastāv ievērojamas sociālekonomiskās atšķirības.

Diemžēl pašreiz ir vērojama tāda situācija, kad visi Latvijas reģionu neattīstās vienmērīgi. Ekonomiski mazāk attīstītājos reģionos ir liels bezdarba līmenis gan salīdzinot ar ekonomiski attīstītākajiem reģioniem, gan salīdzinot ar visas valsts vidējo līmeni. Bezdarbs un zemie ienākumi noved arī pie samērā ievērojamām atšķirībām iedzīvotāju dzīves līmeņa ziņā. Pašreiz ir novērojama tāda negatīva tendence kā iedzīvotāju aizplūšana no šīm teritorijām uz ekonomiski labvēlīgākām vietām, īpaši tas attiecas uz izglītotiem un perspektīviem cilvēkiem, kas citos apstākļos būtu veidojuši pamatu ekonomiskai attīstībai šajos reģionos. Valsts atbalsta šādu reģionu ekonomisko izaugsmi, veidojot speciālas teritorijas uzņēmējdarbības veikšanai ar atvieglotiem noteikumiem gan nodokļu, gan uzņēmējdarbības uzsākšanas ziņā. Tomēr ar šo atbalstu nepietiek, lai pārvarētu visas negatīvās tendences, tāpēc īpaši svarīgi ir šiem reģioniem piesaistīt ārvalstu līdzekļus, kas kopā ar valsts līdzekļiem veidotu drošu pamatu šo reģionu ekonomiskai izaugsmei un līdz ar to arī visas valsts tautsaimniecības harmoniskai attīstībai.

Esošās ekonomiskās atšķirības dažādu reģionu vidū uzskatāmi ir parādītas 1. tabulā, kurā ir attēloti reģionus raksturojošie rādītāji.

1. tabula

Reģionus raksturojošie rādītāji, 1998. gads

	Rādītājs	Rīgas	Kur-	Lat-	Vid-	Zem-
		reģions	zeme	gale	zeme	gale
Platība, km2	3466	13607	14550	19777	13189
Kopējā platība, % no valsts kopējās platības	5,4	21,1	22,5	30,6	20,4
Iedzīvotāju skaits reģionā, tūkst.	1001,7	331,7	389,8	364,0	352,3
Iedzīvotāju skaits reģionā, % no kopējā
iedzīvotāju skaita	41	14	16	15	14
Reģiona ieguldījums kopējā pievienotās
vērtības apjomā, % no kopējās valsts
pievienotās vērtības3	54	15	10	14	11
Reģionā reģistrētie uzņēmumi, tūkst.	64,8	11,0	8,3	9,8	9,2
Reģionā reģistrētie uzņēmumi, % no valstī
reģistrēto uzņēmumu kopskaita	63	11	8	10	9
Reģistrēto uzņēmumu skaits uz 1000 iedz.	64	33	21	27	26
Bezdarba līmenis, % no ekonomiski
aktīvajiem iedzīvotājiem	3,8	7,8	15,8	8,2	9,6
Investīcijas reģionā uz 1 iedzīvotāju. Ls	376,93	146,13	132,76	35,56	12,81
Vidējā bruto darba samaksa, Ls	151,25	132,06	98,54	106,39	104,99

Kā var redzēt no šīs tabulas, vislielākās atšķirības pastāv starp Rīgas reģionu un pārējiem reģioniem. Rīgas reģionā ir koncentrējusies gandrīz puse visu Latvijas iedzīvotāju, kas dzīvo galvenokārt galvaspilsētā Rīgā, šai reģionā ir reģistrēts vairāk uzņēmumu nekā citos reģionos kopā, Rīgas reģionā ir koncentrēta arī lielākā daļa visu investīciju. Ja šāda tendence saglabāsies arī nākotnē, tad tas var novest pie negatīvām sekām. Šāda situācija stimulēs citu reģionu tālāko atpalicību, jo kvalificētākie kadri, spēcīgākie uzņēmumi pārcelsies uz Rīgas reģionu, kur būs sakārtotāka infrastruktūra un plašāks noieta tirgus uzņēmumiem un lielākas karjeras iespējas perspektīviem kadriem. Tas novestu pie vēl lielākas nevienlīdzības veidošanās reģionu starpā un rezultātā bremzētu visas valsts tautsaimniecības attīstību, jo šī attīstība nevar pamatoties tikai uz viena neliela, lai gan ekonomiski spēcīga, reģiona attīstības un darbības. Viens no šī Nacionālā attīstības plāna uzdevumiem ir veicināt valsts reģionu harmonisku attīstību, pie kam nevis novājinot Rīgas reģionu, bet gan veicinot citu reģionu attīstību. Pašreiz vissmagākā situācija ir Latgalē, kur ir viszemākā vidējā darba samaksa, salīdzinoši visaugstākais bezdarbnieku skaits attiecībā pret reģiona ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, viszemākais reģistrēto uzņēmumu skaits un viszemākais pievienotās vērtības apjoms.

Tālāk tekstā tiks sniegti reģionu apraksti, kuros tiks apskatītas šo reģionu īpatnības un to vieta valsts kopējā attīstībā.

Rīgas reģions

Rīgas reģions ir izvietots ļoti izdevīgā vietā, jo tas atrodas ne tikai Latvijas, bet arī visu trīs Baltijas valstu vidū. Šo reģionu var raksturot kā kontrastu reģionu, jo tajā apvienojas gan skaisti dabas ainavas, gan stipri urbanizētas teritorijas. Reģions atrodas Baltijas jūras Rīgas līča krastos.

Reģions ir viegli pieejams ne tikai citiem Latvijas reģioniem un Baltijas valstīm, bet arī Krievijas un NVS resursu un patēriņa tirgiem, kā arī Rietumeiropas partneriem un investoriem.

Prāmju satiksme nodrošina reģiona saikni ar Zviedriju un Vāciju. Autoceļu un dzelzceļu, tai skaitā arī starptautisko līniju ceļi, ir vienmērīgi sadalīts pa visu reģiona teritoriju, piemēram, Via Baltica autoceļš. Vietējo ceļu tīkls nodrošina pilnīgu pieejamību visām reģiona apdzīvotajām vietām. Arī Latvijas lielākā un nozīmīgākā lidosta atrodas tieši šajā reģionā.

Rīgas reģions ietver valsts galvaspilsētu Rīgu, Jūrmalas pilsētu, kā arī Rīgas rajonu. Rīgas reģionā ietilpst arī 7 pilsētas: Baldone, Baloži, Olaine, Salaspils, Saulkrasti, Sigulda, un Vangaži.

Vienu no galvenajām Rīgas reģiona priekšrocībām, kā jau tika minēts, ir šī reģiona izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, kas padara šo reģionu par visa veida satiksmes krustpunktu virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem un no rietumiem uz austrumiem.

Rīgas pilsētas atrašanās reģionā atstāj iespaidu uz apkārtējās vides kvalitāti un ir par iemeslu transporta problēmu pieaugumam. Rīga ir lielākā pilsēta ne tikai Rīgas reģionā, bet arī visā valstī. Jūrmala, kas ir otra lielākā Rīgas reģiona pilsēta, ir aptuveni 14 reizes mazāka par Rīgu. Tas fakts, ka Rīgas reģions ir vecākais Latvijas rūpniecības centrs, ir par iemeslu tam, ka šajā reģionā, izņemot vienīgi pašu Rīgas pilsētu, pastāv morāli un fiziski novecojusi infrastruktūra.

44% no Rīgas reģiona teritorijas sedz meži, 24% ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, bet 19% aizņem dzīvojamās mājas un inženierbūves.

1 Aprakstītais makroekonomiskās attīstības scenārijs ir sagatavots 1999. gada septembrī 2000. gada budžeta projekta izstrādes ekonomiskajam pamatojumam.

2 "Vidēja termiņa ekonomiskā stratēģija pievienošanās Eiropas Savienībai kontekstā" ir politisks dokuments, kurā valdība novērtē pašreizējo situāciju, definē ekonomiskās politikas mērķus, analizē galvenās problēmas un piedāvā pasākumu kompleksu mērķu sasniegšanai. Ministru kabinets stratēģiju akceptēja 1998. gada aprīlī.

3 Dati uz 1996. gadu.