Ar savu, ar mūsu sarkanbaltsarkano — virs Latvijas, Svētā Gara tornī

Ir 1999.gada 17.novembris. Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā Mūzikas akadēmijā tiek pasniegti valsts augstākie apbalvojumi — Triju Zvaigžņu ordeņi. Ordeņa pirmās pakāpes Goda zīmes šogad piešķirtas arī Rīgas pils Svētā Gara torņa karoga grupai. Šos tik dažādo profesiju cilvēkus pirms vairāk nekā 11 gadiem saveda kopā Latvijas PSR Vēstures muzejs un tā direktores Ināras Baumanes iecere veidot izstādi "Latvija starp diviem pasaules kariem" — pirmo lietisko un vēsturisko atgādinājumu par Latvijas brīvvalsti.

Māris Markuss:

— Tad, kad mēs, neformāļi, nācām ar idejām par Latvijai veltītu izstādi un ar diezgan nabadzīgām kolekcijām, ko mums bija izdevies sameklēt, pēkšņi šķita: visa Latvija to vien bija gaidījusi, lai redzētu, kāda ir bijusi mūsu valsts. Un, kas mani īpaši pārsteidza: izrādījās, ka muzejnieki spēj būt tādi paši neformāļi kā mēs — daudzas Latvijas brīvvalsts laika relikvijas viņi gadu desmitiem bija spējuši no pārlieku ziņkārīgiem skatiem slēpt cita laikmeta fondos. Neviens nebija nodevis, un šīs vērtības nebija iznīcinātas.

Neiznīcināta un neiznīcināma bija arī cilvēku atmiņa: "Latviju starp diviem pasaules kariem" bija paredzēts atklāt 1988.gada 2.novembrī, un viens no izstādes eksponātiem bija Lāčplēša kara ordeņu pilns komplekts. Protams, 11.novembri — Lāčplēša dienu — gandrīz pusgadsimtu velti bija meklēt LPSR kalendārā. Tāpat kā sarkanbaltsarkano karogu — Rīgas pils Svētā Gara tornī. Un tad dzima gluži neiespējama ideja: ja ir Svētā Gara tornis, tad tornī jābūt Latvijas karogam. Un jābūt tieši 11.novembrī.

Māris Markuss: — Tajā naktī, neilgi pirms izstādes atklāšanas, mēs strādājām, galvu nepaceldami: sitām sienā āķus, naglojām planšetes. Un pēkšņi iznāca tā, ka mums ar Baumanes kundzi bija jālemj valstiski svarīga lieta. Nez no kurienes uzradās trīs puiši un teica: štrunts par bitēm, lienam augšā tornī un velkam karogu. Mēs ar Baumanes kundzi saskatāmies: ja jau ir nolemts, ka karogs tiks pacelts Lāčplēša dienā, kāpēc mums šai naktī — bez svētības un cieņas, gluži kā zagļiem līst augšā un slepus pacelt karogu? Pateicām šiem kungiem: ļoti atvainojamies, bet no jūsu ieceres pat čiks neiznāks. Un tad, kad vēlā naktī gājām ārā, ap Pils laukumu slapstījās biedri privātā, bet ar atpazīstami militāru stāju — vīri ar videokamerām. Kas bija tie trīs puiši? — spriediet paši, tikai viņiem tā provokācija neiznāca. Pēc tam Rubiks piebāza pilnu torni ar miličiem — lai nevarētu karogu uzvilkt. Tas bija trešdien, kad mēs pat nevarējām tikt augšā, lai paskatītos, kāds ir vecais karoga masts.

Baumanes kundze bija pasūtījusi karogu — lielo formātu: 1,5 reiz 3 metri. Bet karogs līdz pat 10.datumam nebija gatavs. Vai būs — nevarēja zināt. Un es skraidīju riņķī, karogu meklēdams. Biju pie Jura Ziemeļa. Taču viņa karogs bija no atlasa un krāsa — drusciņ violeta. Pie tam, kā jau atlasam: viena puse — spīdīga, otra — blāva. Saku Ziemelim: tu atvaino, bet šī ir tā reize, kad pāri Latvijai jāplīvo tādam karogam, kāds tas bija 1919.gadā — kaut cauršautam, bet īstam. Un tad nolēmām tā: helsinkieši pret varu ir gājuši ar karogu. Tas karogs ir pazemots, varas nonievāts, raustīts un spārdīts. Sadzinu tonakt šī karoga pēdas, un, nezinot, vai būs īstais karogs, mūsu karoga grupa jau piestiprināja pie karoga masta šo pazemoto karogu. Roberts Spunde: — Rīgas Politehniskajā institūtā ideja par Lāčplēša dienu tika lolota jau krietnu brīdi pirms karoga pacelšanas. Tur bija Paulis Varons, Ēriks Vonda un vēl inženieri — izmantojot visādus paņēmienus, mēs tikām augšā tornī, lai izdarītu mērījumus. Vēl šodien atceros, kā Barons ar trīsstūri mēroja, kāds būs attālums līdz smailei un cik garas būs vajadzīgas troses. Tas viss tika rēķināts un zīmēts, protams, slepus, jo arī mūsu fakultātē bija cilvēki, kuri piedraudēja: nāks laiks, kad par tādām lietām jūs tālu aizvedīs! Bet kaķa lāsti debesīs nekāpj: skices tika taisītas pat lekciju laikā. Un tad pienāca mirklis, kad teica: vajag! 10.novembrī pulksten četros Mehānikas fakultātes darbnīcās Ausekļa ielā mēs sākām strādāt. No Fizikas institūta atomreaktora pēc mūsu lūguma tika atvestas nerūsošā tērauda caurules — tādas, lai tās ietu viena otrā iekšā. Lielākais metinātājs bija Ēriks Vonda. Bija lielie strīdi, kā laidīsim trosi, lai tā neieķīlētos un mēs nekristu kaunā. Pēc tam atcerējāmies: bet kur tad karogs?!

Māris Markuss: — Ja nebūtu bijis cita, tad šis helsinkiešu karogs tiktu vilkts.

Austris Ozols:

— Bet 1919.gada 11.novembra rītā Rīgā skanēja baznīcu zvani. Taču 1988.gadā tā lieta nebija tik vienkārša: vēlā naktī — līdz kādiem divpadsmitiem — es skraidīju pa katoļu baznīcām, kamēr beidzot man izdevās katoļu arhibīskapu dabūt rokā. Viņš teica: es to lietu ņemu uz sevi — precīzi tad, kad karogs celsies, zvanīs visu katoļu baznīcu zani. Sarunājām arī ar mācītāju Jāni Liepiņu, un par Doma baznīcas zvaniem parūpējās profesors Jānis Freimanis no Tautas frontes.

Roberts Spunde:

— Un bez 20 minūtēm pusnaktī karogs — lai varētu izmēģināt tikai stiprinājumus — bija Ausekļa ielā klāt. Tur, pie guloša masta, tika izmēģināta visa sistēma. Pēc pusnakts viss tika nomaskēts, salikts, un 11.novembrī no rīta desmitos mēs jau bijām tornī augšā. Ko mēs dabūjām no turienes iztīrīt! Toties pēcāk bija varens skats no torņa, kā pa Citadeles ielu Ērika Vondas saaicinātie 30 studenti nesa šurp mastu. Un tad — kuriozs. Es no Zvejniekciema biju atvedis resnu kuģa tauvu— kaprona, kuru nolaidām no torņa lejā, piesējām mastu, tad studenti kāpa augšā un palīdzēja to stīvēt tornī. Bet lielākā problēma: kā dabūt mastu pāri malai? Un jāatzīstas, ka mēs mastu saliecām. Bet tad — dūšīgi vīri — atkal augšā iztaisnojām. Tūlīt bija klāt arī tramvaju un trolejbusu pārvaldes ļaudis — avārijas brigāde — ar lieliem cirtņiem: mūra sienās izcirta trīs caurumus un ielika klamburus, ar kuriem pieķēdēt troses. Kuģa troses tika atvestas no Zvejniekciema — zvejnieki ar lielu labvēlību tās mums atvēlēja. Turpat, Zvejniekciemā, tās tika sašpleisētas — visi gali uztaisīti, kā vajag. Mums atlika tikai nadzīgi likt klāt. Un, kad mēs gatavojām mastu pacelšanai, turpat pils otrā — Rubika tornī — arī ilgi, ilgi mocījās vīrs, stiepdams Rubika karogu augšā. Burtiski pirms mūsu masta pacelšanas uzsvempās augšā divi miliči — pārbaudīja, kas notiek. Nekas — viss beidzās mierīgi: masts bija augšā ar visām trosēm. Un pulksten vienos un divdesmit minūtēs pie masta tika piestiprināts izmēģinājuma karogs. Kam bija jābrauc pucēties, tie tad brauca pucēties, un augšā palika vien sardze.

Māris Markuss: — Un tikai 11.novembrī no rīta atveda pasūtīto karogu. To turpat, muzejā, gludināja, un tikai tad, kad šis bija gluds, spodrs un kārtīgs, mēs helsinkieti noņēmām.

Paulis Barons:

— Nevar aizmirst tos, kuri vienmēr bija kopā ar mums — trīs mūsu svētos tēvus. Profesors Roberts Akmentiņš, prāvesti Arturs Kaminskis un Augusts Ālers gādāja, lai tornī ikeiz būtu pacelts iesvētīts karogs.

Māris Markuss: — Svētā Gara tornis, tāpat kā visa pils, bija Pionieru pilsdirektora Daiņa Fārta kompetencē. Man bija ļoti bail, ka mūs pēdējā brīdī nepalūdz. Tāpēc bija no Daiņa Īvāna speciāls raksts, ka mēs tiekam pilnvaroti karogu uzvilkt. Sarunājām, ka Ālera kungs stāvēs maliņā un tikai tad, kad iesim augšā, viņš nāks ar mums kopā — lai būtu droši, ka šķēršļu nebūs.

Austris Ozols: — 11. novembra rītā mēs izlēmām, ka uz vaļņa būtu vajadzīgs koris. Tā kā es pavirši pazinu maestro Haraldu Medni, es viņam piezvanīju. Tas bija vēlu — ap desmitiem. Un lūdzu, vai maestro varētu kaut kā palīdzēt. Viņš teica: grūti gan būs, bet es darīšu visu, kas iespējams. Un trīs ceturtdaļas kora pulksten četros bija pie muzeja, taču nevarēja tikt uz vaļņa. Koris izkāpa pa arheoloģijas nodaļas logu, un sirmo maestro mēs caur logu izcēlām uz rokām.

Paulis Barons: — Pirmo karogu pacēla leģendārais Ēvalds Valters un Alberts Bels.

Māris Markuss: — Četros pēcpusdienā Ēvalda Valtera ierunātie vārdi skanēja pa radio, tāpēc ka tiešo pārraidi vai nu tehnisku, vai politisku apsvērumu dēļ nevarēja noorganizēt. Un pašu Valteru tikai ar lielām mokām — ar sacīkšu braucēju palīdzību — pašā pēdējā brīdī izdevās atvest, jo visa Rīga todien bija liels korķis: brauca pa trotuāriem, pa parkiem, un 7 minūtes pāri četriem Ēvalds Valters bija pie pils. Es, satraucies uz nebēdu, gaidīju pils pagalmā. Valtera runa jau iet gaisā, bet viņa vēl nav. Beidzot brauc pazīstamais moskvičs! Klupdams, krizdams skrienu pa torņa vītņukāpnēm augšā, saku — viss kārtībā. Un nepaiet pat dažas minūtes, kad pa 126 pakāpieniem, ko mēs tagad daudzus gadus esam deldējuši, Valters burtiski uzlido augšā.

Raimonds Spunde: — Un četros divdesmit man bija gods iedot griešanas kloķi Ēvalda Valtera rokās. Tas bija neprātīgi jauks mirklis.

Vera Gribača:

— Bet mēs stāvējām lejā, tai milzīgajā ļaužu pūlī, un skatījāmies, kā karogs paceļas. Un kopā ar Mudīti Šneideri un Hariju Liepiņu runājām: tā tam bija jānotiek, jo Gēte saka, ka ir tikai viens neārstējams ļaunums — ja kāda tauta pārstāj ticēt pati sev. Jā, un, starp citu, arī Ēvalds ir uzrakstījis: tikai tam, kam pāri visām mīlestībām vissvētākā un augstākā ir tēvzemes mīlestība, tam liktens piešķir garu mūžu. Un ne jau tikai cilvēkam. Arī tautai.

Ēriks Vonda:

— Ja jau sākām runāt par Gēti un vēsturi, neaizmirstiet, ka mums karoga grupas vadībā ir Krišjāņa Barona mazdēls. Viņš bija tas, kas vīrus mundrināja karoga godā turēšanai.

Paulis Barons: — Iesvētītos karogus ceļot augšā, tika dziedāta himna. Allaž. Reiz es viens biju atbraucis — nakts laiks, es velku karogu augšā un viens dziedu "Dievs, svētī Latviju!". Jo tā tam bija jābūt. Es nezinu, kā notiek tagad, — toreiz bija tā.

Austris Ozols: — Tā, pati pirmā, bija auksta Lāčplēša diena — liels vējš pūta. Un tad, kad viss bija beidzies, kad ziedoņiem gandrīz rīkles bija ciet, tad viņi kāpa pa logu atpakaļ un arheoloģijas nodaļa bija sarūpējusi viņiem siltu tēju. Un, balsis atsildījusi, "Tēvzeme" dāmām nodziedāja "Lūk, roze zied...".

Ināra Baumane:

— Kad mēs karogu bijām uzvilkuši, pēc īsa brīža tas jau bija jānomaina — audums nebija paredzēts Daugavas vēju brāzmām. Un, ai, — cik bieži gadījās tā: es tikko no rīta esmu atnākusi uz darbu, un man jau zvana no ielas un saka, ka karogs ir saplīsis. Mans vienīgais pieturas punkts bija Māris. Tad nu es Mārim izmisumā zvanu: kas notiks?! Jo sākums bija ļoti grūts arī no gluži praktiskā viedokļa. Mēs jautājām zvejniekiem: kāds materiāls vajadzīgs, kur to meklēt? Vispār, ja šodien atceramies, — fantastiski!

Austris Ozols: — Kad cilvēki stāv zem karoga — ar roku uz tā kloķa, katrs no viņiem ir savādāks, bet visiem kaut kas kopējs ir. Es, piemēram, atceros Kārli Sebri. Tā bija viņa jubilejas diena, kad mēs viņu atvedām, lai paceļ karogu. Un viņš savā dziļajā, stingrajā balsī teica: "Kuries, uguns, slīpā lietū kuries; turies, mana tauta, turies!" Un tas bija tajā laikā, kad tauta vēl nemaz tik stingri nevarēja turēties. Tāpat arī — mūsu represētie, nacionālie partizāni, ko Māris atveda. Viņi stāvēja ar sastingušām sejām, bet acīs mirdzēja asaras. Tas bija tāds mirklis, kad likās — klusums kliedz. Un mēs darījām visu, lai tur augšā — tornī — kopā ar mums būtu tie, kuri par Latviju ir cīnījušies un lējuši asinis — gan Noriļskas virsnieki, gan leģionāri.

Miervaldis Birze:

— Es Svētā Gara tornī biju 1989.gada 25.martā. Es esmu bijis liecinieks un zinu ciešanas, kuras sākās 1940.gada jūnijā ar to brīdi, kad netālu no šejienes — Rīgas stacijas laukumā — ieradās zirgu vilkti lielgabali un tanki, rotāti ar zvaigzni. Lielgabali, tanki, Latvijā neredzēti aizrestoti vagoni — tā bija vizītkarte, ko strādnieku un zemnieku valsts Padomju Savienība pasniedza Latvijai. 1940.gadam sekoja 1941., 1949.un citi gadi, kad nāve atvēzējusies pļāva platiem vēzieniem. Jau no bērnības esam mācīti strādāt, bet savā dzīvē, sākot ar 1940.gadu, esmu ieguvis vēl atziņu, ka ne tikai art un sēt, bet arī būt latvietim ir darbs. Ik stundu. Ik dienu. Arī šodien. Būt latvietim ir darbs ne tikai trimdā, bet — cik sāpīgi teikt — arī Latvijā. Un šis darbs un pienākums kļūst ar katru gadu smagāks. Šai vietā, no kuras mūsu nacionālais karogs redzams tālu pasaulē, esmu pirmo un — ļoti iespējams — vienīgo reizi. Un te es apņemos un aicinu citus pildīt grūto darbu — visu mūžu būt latvietim.

Kad Rīgas pils atkal kļuva par Valsts prezidenta rezidenci, Svētā Gara torņa karoga grupa uzticēja karogu Valsts prezidenta pārziņai.

Ināra Baumane: — Galvenais ir tas, ka karoga grupa savu sirds prātu, sirds vēlēšanos ir izpildījusi. Un galvenais ir tas, lai karogs Svētā Gara tornī turpinātu plīvot ar tādu pašu godu, ar tādu pašu mūsu tautas mīlestību, kā līdz šai dienai. Tā tam ir jābūt, un tā tas būs.

Tagad karoga grupai ir tradīcija: ik gadu Lāčplēša dienā pulcēties Latvijas Vēstures muzejā un ne tikai atcerēties tās reizes, kad tika nomainīts karogs Svētā Gara tornī, bet arī padomāt par rītdienu. Pērn kopā ar karoga grupu bija arī Alberts Bels: — Daži cilvēki runā: nacionālai valstij nebūšot nākotnes. Bet, lai cik dīvaini būtu, šādas runas es dzirdu tikai mūsu valstī. Taču Eiropā notiek gluži pretējais: uzskata, ka tikai nacionālās vērtības nākamajā gadsimtā turēs kopā valstis — valoda, teritorija, simboli, kopīgas atmiņas. Un, ja ieskatāmies tuvāk, tās taču ir vienīgās, kas patlaban patiesi sargā arī mūsu valsti. Cita sarga mums nav. Un starp šīm vērtībām galvenā, protams, ir karogs — tautas sirdspuksts pašā augstākajā punktā virs Latvijas.

Baiba Šāberte — "Latvijas Vēstnesim"

P.S. Arī raksta autore Baiba Šāberte ir pilntiesīga karoga grupas dalībniece. Arī viņai "Tēvzemes" vīri toreiz dziedāja "Lūk, roze zied...", un arī viņa Valsts svētku priekšvakarā saņems Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. "LV"