"Lai mēs redzam pagātni, mūžu miers ko skāris, Lai mēs dienas nojaušam, kuras nāks un būs!"

— Leonīds Breikšs

Latvijas Republikas dzimšanasdienā Dokumenti. Foto. Pirmpublikācijas Jaunapzināti arhīvu materiāli

Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekle Lilija Dzene savā monogrāfijā par Drāmas teātri (1979) raksta, ka ēka Nikolaja un Puškina bulvāru stūrī tika uzcelta 1902.gadā pēc arhitekta Reinberga projekta. Tajā laikā tas bija Otrais Rīgas pilsētas teātra nams. Uz turieni no "Uļejas" telpām pārvietojās Rīgas Krievu teātris. Vēstures materiālos teātris saukts gan par Rīgas Otro teātri, gan par Krievu teātri atšķirībā no Operas ēkas, kas saucās Pirmais Rīgas teātris jeb Rīgas Vācu teātris. Tādēļ arhīvā atrastajā ieejas kartes otrā pusē rakstīts: "Latvijas valsts proklamēšana Krievu teātra telpās" (attēlā augšā).

Šis vēsturiskais notikums dokumentēts tikai vienā unikālā Viļa Rīdzenieka "Klio" firmas fotogrāfijā. Ilgu laiku nezināmu iemeslu dēļ šajā fotoattēlā redzamās personas (izņemot piecas priekšplānā) nekad netika nosauktas un uzrādītas. Šo apzināšanas darbu uzsāka trimdā. Tika apzinātas 30 personas. 1989.gadā plaši pazīstamais fotovēsturnieks un fotomākslinieks Pēteris Korsaks šo fotoreprodukciju ar apzinātajām personām publicēja Latvijā. Taču joprojām šis darbs nebija galā. Tad "Latvijas Vēstneša" redakcijā ar savu piedāvājumu ieradās arhīvu darbinieks diplomēts vēsturnieks Gunārs Rauzāns, kurš bija veicis tālākos pētījumus. Tā 1998. gada 17.jūlijā parādījās plaša publikācija "Jaunas sejas senā fotogrāfijā" (pazīstama fotoattēla atpazīšana pēc 80 gadiem). Ar to Gunāra Rauzāna pētījumi nebeidzās.

No Austrālijas Sidnejas latvietis Uldis Āboliņš, atsaucoties uz "LV" 1998. gada 17.jūlija publikāciju, pirmo reizi palīdzēja un aicināja veikt līdz šim nedarītu darbu — mēģināt atpazīt arī fotogrāfijā redzamos kora dalībniekus, kuri piedalījās šajā aktā, atrazdamies uz skatuves. Tapa vēl viens diplomētā vēsturnieka Latvijas valsts Kinofonofotodokumentu arhīva vecākā arhīvista pētījums, kuru "LV" publicēja 1999.gada 20.maijā ar nosaukumu "Vēlreiz par jaunām sejām senā fotogrāfijā". Kad šis raksts parādījās avīzē, mūsu līdzstrādnieks jau bija devies citas dzīves ceļos un savu publikāciju neredzēja. Taču Uldis Āboliņš, saņemot šo publikāciju Austrālijā, atkal atsūtīja papildu informāciju (..). Tātad darbs šīs senās fotogrāfijas pētīšanā būs jāturpina.

Dr. Sigizmunds Timšāns

Kārlis Ulmanis:

No Kārļa Ulmaņa kā Latvijas Ministru prezidenta runas Latvijas valsts pasludināšanā 1918.gada 18.novembrī

"(..) Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto lietu līdz galam. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdīs. Ar pateicību mums jāpiemin tie, kas centušies turēt tautas garu možu šai virzienā un nesuši brīvai Latvijai vislielāko upuri — savu dzīvību. Ja strādās ciešā kopībā, tad nav šaubu, ka rosīgs darbs aizvedīs pie mērķa. Izdosies dziedēt brūces, ko karš sitis. Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības."

Latvijas Pagaidu valdība Liepājā

Dr.hist. Guntis Zemītis — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Par vienu no vissmagākajiem un sarežģītākajiem posmiem Latvijas valsts vēsturē jāuzskata tā dēvētais Liepājas periods. Pagaidu valdība Liepājā ieradās 6. janvārī un atradās tur līdz vācu apvērsumam 1919. gada 16. aprīlī. Tad Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un daži ministri atrada patvērumu uz kuģa "Saratov". 8. jūlijā, pēc vāciešu sakāves Cēsu kaujās, Ulmaņa valdība atgriezās Rīgā. Liepājas periods bija beidzies.

Līdz šim pārāk maz zināms, kā ritēja dzīve tajā nelielajā zemes stūrītī, kas visai nosacīti atradās Pagaidu valdības kontrolē laikā, kad tā atradās Liepājā. Šajā sakarā ļoti vērtīgs vēstures avots ir tālaika dienas laikraksts "Latvijas Sargs".

Laikraksts iznāca kopš 1919. gada 21. janvāra saziņā ar aizsardzības ministru Jāni Zālīti, un tā pirmie redaktori bija pazīstamie žurnālisti brāļi Artūrs un Roberts Kroderi un Jānis Bankavs, bet no tā paša gada 8. aprīļa — Artūrs Kroders. Laikrakstā darbojās arī Edmunds Freivalds, Aleksandrs Plensners un citi. Liepājas periodā laikraksta slejās daudz publicējās ievērojami tā laika literāti — Kārlis Skalbe, Edvarts Virza, Jānis Akuraters. Jau pirmajā laikraksta numurā tika ievietots Edvarta Virzas kalpakiešiem veltīts dzejolis "Tēvijas sargiem":

"Tā svētā uguns, ko caur briesmām

Ir pasargājis jūsu spēks,

Lai jūsu rokās top par liesmām

Kā visas zemes ugunsgrēks!"

Laikraksts sāka iznākt ļoti sarežģītā politiskā un militārā situācijā. Latviešu spēki vēl bija niecīgi. Fronti pret lieliniekiem turēja galvenokārt vācu formējumi — zemessardze (landesvērs) un Dzelzs divīzija. Tomēr arī šo spēku bija par maz un nācās atkāpties. 25. janvārī, četras dienas pēc laikraksta iznākšanas, latviešu spēki kopā ar vācu zemessargu rotu uzbruka lieliniekiem pie Skrundas, bet bija spiesti atkāpties un pārcelties pār Ventu. Šī diena tiek uzskatīta par krīzes dienu, kad beidzās atkāpšanās un latviešu karaspēks pārņēma iniciatīvu.

Tomēr 1919. gada pirmajā pusē pieauga galvenokārt vācu militārās vienības. Tam bija dažādi iemesli — teritorija, kas atradās Pagaidu valdības kontrolē, bija pārāk niecīga, lai karaspēku papildinātu ar brīvprātīgajiem. Savukārt mobilizāciju vācieši visādi kavēja. Sava loma bija arī iedzīvotāju noskaņojumam, jo kara izmocītajā tautā vēl valdīja apātija un neticība jaunajai valstij. Tāpat sava loma bija lielinieku aģitācijai. Landesvērs pakāpeniski kļuva par ievērojamu spēku, īpaši pēc tam, kad februāra sākumā tā priegšgalā nostājās majors Alfrēds Flečers. Februāra beigās viņa vadībā bija apmēram 1800 vīru. Arī krievi izveidoja savu nodaļu firsta Anatola Līvena vadībā — ap 200 vīru. Dzelzs divīzija, kas sastāvēja no t.s. valsts vāciešiem — Vācijas pavalstniekiem — majora Jozefa Bišofa vadībā izvērtās par ievērojamu militāru spēku februārī (ap 1700 vīru). Tāpat no valsts vāciešiem sastāvēja pirmā gardes (gvardes) rezerves divīzija — ap 3500 vīru. Tas šajos apstākļos bija ievērojams spēks, ja vien kopīgi ar latviešu karvīriem par vienīgo mērķi uzskatītu Latvijas atbrīvošanu. Diemžēl vācu patiesie mērķi bija Kurzemes kolonizācija un ne tikai — arī Latvijas un Igaunijas pakļaušana vācu kontrolei. Stāvoklis vēl vairāk sarežģījās, kad 1. februārī par antilieliniecisko spēku komandieri kļuva vācu ģenerālis grāfs Rīdigers fon der Golcs. Savās atmiņās par šo laiku "politiskais ģenerālis" rakstīja: " (..) man jākaro pret četrām frontēm: pret lielinieku armiju, pret vācu radikāļu iespaidoto Liepājas zaldātu padomi un līdz ar to pret revolucionāriem faktoriem manā karaspēkā, pret vāciem naidīgo puslieliniecisko Pagaidu valdību un pret Sabiedrotajiem."

Liepājas periods ir arī spilgta lappuse tālaika Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa politiskajā karjerā. Lūk, kā viņu šajā laikā raksturo amerikāņu militārās misijas pārstāvis Roberts Heils: "Ulmaņa kungs ir liels, patukls vīrs ar zilām acīm un kupliem, pēc amerikāņu parašām uz augšu sasukātiem matiem. Viņš labu tiesu pabijis Amerikā, runā tekoši un izloksnē angliski. Pēc savas dabas viņš rādās laipns un labsirdīgs. Liekas, ka viņam piemīt humora izjūta un ass prāts." (Roberts Heils. "Amerikānis 1919. gada notikumos Liepājā".) Ministru prezidents bija viegli pieejams. Piemēram, 6. marta (Nr.39) "Latvijas Sargā" ievietots sludinājums: "Ministru prezidents pieņem privātpersonas ikdienas, izņemot svētdienas, savā kabinetā, Lielā ielā Nr. 6, no plkst. 11–12 dienā." Līdzās viņam darbojas, piemēram, Zigfrīds Anna Meierovics, Dr. Miķelis Valters, Jānis Zālītis, kuru darbība atspoguļojas laikraksta slejās.

"Latvijas Sargs" nebija vienīgais laikraksts Liepājā. Līdz tam šeit darbojās divi latviešu laikraksti — pilsoniskais "Kurzemes Vārds" un sociāldemokrātiskā "Strādnieku Avīze", kuras nostāja pret Pagaidu valdību bija nievājoša. Tam drīz pievienojās arodbiedrību laikraksts "Darbs", kurš veidojās kā izdevums, kas pauž arodbiedrību viedokli, tomēr jau 24. janvārī (Nr.4) "Latvijas Sargs" atzīst, ka "(..) "Darbs" nepārprotami demonstrē savu nepārprotamo lielinieciskumu". Iznāca arī cittautiešu laikraksti — vācu "Libausche Zeitung", Bundam tuvu stāvošais "Die Zeit" un krievu "Russkoje Slovo". Laikraksts "Latvijas Sargs" nedalīti pauž latviešu viedokli. Līdzās iekšpolitiskajām ziņām, Pagaidu valdības rīkojumiem, ziņām par stāvokli frontē, ārpolitiskajām vēstīm samērā daudz vietas veltīts kultūras dzīvei. Tāpat laikrakstā atrodami izvērsti komentāri, kuros, protams, centrālo vietu ieņem boļševiku režīma kritika, vēlāk arī vācbaltu (baltiešu) rīcības ass nosodījums, kā arī atskats pagātnē — cara Krievijas reakcionārā politika t.s. nacionālajās nomalēs, vācu pāridarījumi latviešu tautai gadsimtu ilgumā. Daudz ziņu par sarkano teroru gan Latvijā, gan pašā Krievijā. Līdzās šīm tālaika globālajām aktualitātēm sava vieta ierādīta arī kriminālvēstīm, reklāmai, kultūras pasākumu sludinājumiem utt. Kopumā laikraksts ļauj labāk iejusties tālaika situācijās, sajust gaisotni, kāda valdīja lielinieku neieņemtajā Kurzemes daļā.

Neapšaubāmi stāvoklis bija dramatisks. Pagaidu valdība aktīvi meklēja izeju šajā situācijā. Šajā sakarā der atcerēties t.s. padomju Latvijas historiogrāfijas viedokli par Pagaidu valdību, kā no rietumvalstīm atkarīgu "marionešu valdību". Šim viedoklim pilnīgi nevar piekrist. Divu mēnešu laikā šādos apstākļos Latvijai nebija iespējams izveidot nedz armiju, nedz sakārtot saimniecību un finanses. To kavēja arī vietējie vācieši un vācu okopācijas vara. Tieši tādēļ apbrīnas vērta ir Pagaidu valdības spēja darboties šajos apstākļos.

Problēmas radīja arī tas apstāklis, ka vācu zaldātiem aizmugurē atradās karu zaudējusī un revolūcijas izpostītā Vācija. Kā raksta "Latvijas Sargs" 1. aprīlī (Nr.60): "No Priekules, Aizputes un citiem tuvākiem apgabaliem pēdējā laikā ienāk ziņojumi, ka vācu zaldāti apstaigā māju no mājas un iepērk miltus, gaļu, sviestu un citus pārtikas produktus. Lai laucinieki labprātīgi pārdotu, tad par produktu tiek maksāts ostnaudā un tāda cena, kādu prasa. Lielākā daļa no uzpirktiem produktiem tiek vesta uz Vāciju. Ar to arī izskaidrojama pēdējā laika parādība, ka Liepājā tiek ļoti maz ievesti produkti un cenas ceļas."

Lai stāvokli tirgū normalizētu, Pagaidu valdība jau ar 4. februāri noteica naudas maiņas kursu: 1 cara rublis = 1 austrumu rublis = 2 vācu markas. Tāpat tiek noteiktas obligātas pārtikas produktu cenas, piemēram: rudzi 10 rbļ. pudā, kvieši 11 rbļ. pudā, kartupeļi 4 rbļ. pudā utt. (5. februāris, Nr.14). Tomēr, kā redzams no iepriekš minētā, tas ne vienmēr līdzēja.

Nevar noliegt arī to, ka netrūka (vismaz sākotnēji) lielinieku atbalstītāju. Ja lieta nonāca līdz atklātai spiegošanai vai citādiem reāliem kaitējumiem, tad rīkojās pēc karalaika likumiem. Par lieliniecisku propagandu arestēti arī daži vietējās padomes locekļi. Ne vienmēr šādas soda akcijas notika ar Pagaidu valdības ziņu un piekrišanu. Pazīstams bija barons Hanss fon Manteifels, kura speciālās vienības ( Stosstruppe ) straujos uzbrukumos sarkano aizmugurē likvidēja cilvēkus, kuri simpatizēja lieliniekiem, un citas aizdomīgas personas, tai skaitā Ulmaņa piekritējus.

Laikraksts bez izskaistinājumiem runā par iedzīvotāju noskaņojumu šajā laikā. Izsekojot notikumu attīstībai, redzamas pakāpeniskas pārmaiņas un ticības pieaugums Latvijas valstij. 27. janvārī (Nr.6) rakstā "Latvija jāglābj!" Edvarts Virza rakstīja: "Tas ir, vispirms, nacionālā pašlepnuma trūkums un it kā ilgas pēc jaunas aizbildniecības, ar kuru mūsu Pagaidu valdībai jāved cīņa, kura ir gandrīz grūtāka nekā cīņa ar lieliniekiem. (..) Vaj tas nav pliķis cirsts jums taisni sejā, ka no vietējiem vāciešiem, pie visām ērtībām pieraduši, sirmi un veci baroni, ar visiem dēliem, top par zaldātiem, bet mūsu saimnieki ar saviem dēliem vienaldzīgi guļ mājās un brēc, ja tie, kuri kaujas, rekvizē viņiem lopus un pajūgus." Tikai nedauz vēlāk, 1. aprīlī (Nr.60), aprakstot Latvijas kareivju dienas norisi 30. martā, aina iezīmējas daudz gaišākos toņos: "Durbē un Grobiņā, kur ziedojumu vākšana notika svētdien, 30. martā, šis gadījums izvērtās par īstiem tautas svētkiem. Ar patiesu sajūsmu vākšanas darbs tika veikts arī Liepājā, vakar." Jāatzīst, ka noskaņojuma maiņu veicināja ne tikai panākumi frontē, bet arī laikraksts "Latvijas Sargs", kas pēc 19. februāra notikumiem, kad tika atmaskota Vidzemes landmaršala Heinriha fon Strika sazvērestība, pauda izteiktu pretvācu viedokli. Tas grāva lielinieku propagandu par pagaidu valdības provācisko orientāciju. Šajā dienā uz zviedru tvaikoņa "Runeborg" Pagaidu valdības ierēdņiem izdevās atrast kādu aizdomīgu saini, ko apķīlāja un uz pastiprinātu aizdomu pamata atvēra. Tanī atrada Vidzemes landmaršala Heinriha fon Strika sazvērestības plānu pret Latvijas valsti un tās valdību. Sazvērestība bija vērsta arī pret pārējām Baltijas valstīm ar nolūku dibināt apvienotu un Vācijai padevīgu Baltijas valsti. Iekšlietu ministrs Dr. Miķelis Valters nekavējoties izdeva H. fon Strika apcietināšanas pavēli. Vācu nodomi gāzt Pagaidu valdību nemazinājās. 12. aprīlī Hansa Manteifela trieciennodaļa pameta fronti un ieradās Liepājā. Dienu vēlāk kāds vācu karavīrs izprovocēja sadursmi ar latviešiem, šaudams uz sardzes kareivi. 16. aprīlī vācieši pārtrauca latviešu telefona sakarus ar fronti. Vācu Pfefera bataljons uzbruka latviešu karaspēka rezerves štābam un aresta telpām, atbrīvojot vācieti Štoku, kas bija apcietināts fon Strika sazvērestības lietā. Apturēja arī laikraksta "Latvijas Sargs" iznākšanu. Landesvēra daļas aplenca valdības ēkas, atbruņoja latviešu sargposteņus un viņu vietā nolika vāciešus. Aizsardzības ministrijā apcietināja visus ģenerālštāba virsniekus. Pievakarē vācu karavīri ielauzās Meiera spiestuvē, kur iespieda Latvijas valdības naudu. Laupītāji nodūra sargkareivi, nolaupīja iespiesto naudu un nozaga arī iespiežamo naudas zīmju klišejas. K.Ulmanis par apvērsumu izteicās "(..) bija paredzēts, ka 18. novembra Ministru prezidentu, valdības galvu, vajag dabūt ciet, lai tas nevarētu tālāk rīkoties. (..) Un tad nu sagadījās, ka Liepājā ceļā uz darba vietu Lielā ielā 6 man pateica, ka pašreiz nav ieteicams turp iet, jo pie nama durvīm stāvot seši vīri ar durkļiem rokās. Tie nemaz neesot mūsējie. Lai tā lieta būtu droša, es aizgāju uz angļu misiju — tā toreiz jau atradās Liepājā." Tālāk K. Ulmanis līdz ar dažiem ministriem atrada patvērumu uz kuģa "Saratov". Pučisti sevi nosauca par "Frontes drošības komiteju" un mēģināja izveidot valdību no militārpersonām — direktoriju. Tika izplatītas baumas, ka direktorijā darbosies pulkvedis Jānis Balodis un firsts Anatols Līvens, kuri no līdzdalības atteicās. Direktorijas vadību uzņēmās cara laika Liepājas apgabaltiesas prokurors Oskars Borovskis, kurš 26. aprīlī izsludināja jaunā ministru kabineta sastāvu. Par Ministru prezidentu kļuva mācītājs Andrievs Niedra. Rezultatā 1919. gada pavasarī Latvijā bija trīs valdības: Kārļa Ulmaņa, kuru atbalstīja Sabiedrotie, Andrieva Niedras, kuru atbalstīja vācbalti un vācu karaspēks, un Pētera Stučkas Padomju Krievijas atbalstītā lielinieku valdība.

1919. gada 22. maijā atbrīvoja Rīgu no lieliniekiem. Reālus priekšnoteikumus Pagaidu valdības darbības atjaunošanai deva Cēsu kaujas rezultāti, kad laikā no 19. līdz 23. jūnijam apvienotie igauņu un Ziemeļlatvijas armijas formējumi sakāva landesvēru.

27. jūnijā kuģi "Saratov" un uz tā esošo Pagaidu valdību jūsmīgi sagaidīja Liepājā. 8. jūlijā ar šo pašu kuģi Pagaidu valdība ieradās Rīgā. Bija noslēdzies dramatisks posms Latvijas valsts vēsturē.

Liepāja 1919.gadā. Foto no Jāņa Lerha albuma

Ministru prezidents Kārlis Vilhelms Augusts Ulmanis (1877–1942)

Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1887–1925)

Iekšlietu ministrs Miķelis Valters (1874–1969)

Latvijas valsts kancelejas izveidotājs un tās direktors no Latvijas dibināšanas dienas Dāvids Rudzītis (1881–1939)

Apsardzības ministrs Jānis Zālītis (1874 –1919)

Satiksmes un darba ministrs Teodors Hermanovskis (1883–1964)

Finansu ministrs Kārlis Puriņš (1883–1947)

Apgādības ministra biedrs un apgādības ministrs Jānis Blumbergs (1886–1941)

Tieslietu ministra biedrs, kopš 1919.gada tieslietu ministrs Eduards Strautnieks (1886–?)

Pirmā pagaidu valdība veidojās dažu nedēļu laikā. Tās galīgais sastāvs bija šāds: Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, iekšlietu ministrs Dr. Miķelis Valters, izglītības ministrs Dr. Kārlis Kasparsons, finansu ministrs Kārlis Puriņš, tieslietu ministrs Pēteris Juraševskis, satiksmes un darba ministrs Teodors Hermanovskis, zemkopības ministrs Jānis Goldmanis, apgādes ministrs Jānis Blumbergs, tirdzniecības un rūpniecības ministrs Spricis Paegle, apsardzības ministrs Jānis Zālītis, valsts kontrolieris Eduards fon Rozenbergs. Pēc pagaidu valdības ierašanās Liepājā J.Bokuma fotodarbnīcā 1919. gadā izdarīti tur ieradušos valdības locekļu oriģināluzņēmumi. To fotonegatīvi atrodas Liepājas Vēstures un mākslas muzeja krājumā. Ar muzeja laipnu atļauju publicējam šos uzņēmumus "Latvijas Vēstnesī". Muzeja galvenais fondu glabātājs Jānis Ginters tām ir asgatavojis arī plašākas anotācijas. Tā kā "Latvijas Vēstnesī" ir iznākusi grāmata "Latvijas valsts un tās vīri", tās autors — profesors Rihards Treijs, tad plašāku informāciju šajā publikācijā nedodam

Diemžēl Liepājā J.Bokuma fotodarbnīcā neizdevās nofotografēt visus pagaidu valdības ministrus. Arī šajā publikācijā ir dots (1. rindā 2. no kreisās) ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica foto, ko uzņēmis J.Rieksts, bet reproducējis J.Bokums

Latvijas pagaidu valdības uzsaukumi, pavēles, publikācijas

Lielākā daļa Latvijas pagaidu valdības rīkojumu un citu dokumentu publicēta laikrakstā "Latvijas sargs". Atsevišķi zinātnieki uzskata, ka šo laikrakstu varētu vērtēt kā Latvijas pagaidu valdības oficiālo laikrakstu. Attēlā fragments no laikraksta pirmā numura pirmās lappuses

Fragments no Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes centrālā biroja Ārlietu nodaļas 1919.gada 13.maija vēstules Latvijas Pagaidu valdības ārlietu ministram, kurš šajā laikā atradās Parīzē. Rezolūcijas teksts ietverts piecās lappusēs. Vēstule sastādīta Vladivastokā

Latvijas armijas ierakumi Daugavmalā 1919.gadā Bermonta cīņu laikā. Fotoreprodukcija no 1938.gada jūnija rakstu krājuma "Lāčplēsis". Izdevējs: Lāčplēša kara ordeņā kavalieru biedrība

Fotoreprodukcija no Kārļa Krauzes darba "Uzbrukumā"

Izvirzītie tilti bermontiādes cīņu laikā. Attēlā pa labi — sagrautais tilts kara laikā. Abi fotoattēli atrasti fotomākslinieka Jāņa Lerha (1904–1967) jaunības dienu albumā. Šajā albumā redzami arī Liepājas skati, jo Jānis Lerhs 1919.gada jūnijā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Pēc demobilizēšanās viņš, neatradis darbu Rīgā, atgriezās Liepājā un strādāja par rakstvedi Liepājas ostas un stacijas komandantūrā

Jānis Lerhs 1919. gadā Liepājā

Bermontiādes vadītāji Latvijā

Pāvels Bermonts–Avalovs (1884–1973), cariskās Krievijas armijas virsnieks (attēlā no kreisās). 1919.gada 12.jūnijā ar brīvprātīgo vienību cīņai pret lieliniekiem ieradās Jelgavā pie ģeneraļa Golca. Fotoreprodukcija no Goltz R. von. "Meine Sendungen in Finnland und im Baltikum", Leipzig, 1920

Anatols Līvens, Krievijas gvardes kavalērijas virsnieks. Firsta Līvena vienība sastāvēja galvenokārt no krievu tautības kara-vīriem. Cīņās pret Baltijas tautām neiesaistījās. Fotoreprodukcija no "Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschjewismus". Rīga, 1939

Barons Hanss Joahims fon Manteifels, triecienvienības komandieris kopš 1919.gada 8.janvāra. Kritis Rīgā 1919.gada 22.maijā. Fotoreprodukcija no "Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschjewismus". Rīga, 1939

Majors Alfrēds Flečers (Fletcher), Baltijas landesvēra komandieris kopš 1919.gada 6.februāra līdz 12.jūlijam. Fotoreprodukcija no atmiņu grāmatas "Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschjewismus". Rīga, 1939

Grāfs Rīdigers fon der Golcs (Goltz) (1865–1930). Vācu ģenerālis, Kurzemē — kopš 1919.gada 1.februāra vācu valdības uzdevumā. Vācu 6. rezerves korpusa virspavēlnieks. Atbalstīja vācu koloni-zācijas plānus Baltijā. Atstāja Latviju 1919.gada oktobrī pēc sabied-roto pieprasījuma. Fotoreprodukcija no grāmatas Goltz R. von. "Meine Sendungen in Finnland und im Baltikum", Leipzig, 1920

Latvijas pagaidu valdības publikācijas

Brīvības cīņās kritušie varoņi

Leonīds Breikšs

Ticības milži

'

Lāčplēša gaitas pārdomājot

Tā notiks ar visiem tiem, kas lasīs Brīvības cīņu vēsturi, gribēdami tur redzēt dienas un stundas un tos gadus, kuros mūsu valsts dzima un mūsu tauta no pagājušo laiku tumsas izkāpa; tā notiks ar viņiem visiem, kas šīs lapas puses šķirstīs: pāri šīm ziņām, pāri šīm vēstīm, pāri šīm grāmatām viņi ieraudzīs kādu varenu blāzmu ceļamies un liesmojam un elpojam savu svelmaino elpu — viņa ieraudzīs to milzīgo un nesalaužamo ticību, kas toreiz varoņus veda kaujās.

Un toreiz bija varoņi visi, kas brīvības cīnītāju pusē stāvēja: jo tikai varoņi varēja cerēt tik milzīgu spēku un pārspēku uzvarēt, kāds toreiz stāvēja viņu ceļā.

Tikai varoņiem varēja būt gana drosmes un pārdrošības — pacelt zobenus un cirst pušu to mezglu, kas bija siets ar viltu un varu daudzu paaudžu gājumā.

Tie bija ticības milži un mums šodien reibst, skatoties tais aizās, kādām pāri viņi bija tiltus cēluši, skatoties tais grūtību kalnos, kurus viņu ticība pārcēlusi un pārstādījusi.

Tas neapēno viņu slavas spožumu, ka dažs labs no viņiem bija tērpies tepat vienās skrandās: jo ilgie gājieni pa mežiem un dzīve frontē bija saplosījusi tos uzvalkus, kādos viņi no savām mājām bija izgājuši, lai tēvijai kalpotu.

Tas nemazina viņu karavīru cieņu — ka daudzi no viņiem lielajās gaitās ir gājuši bez maz basām kājām — jo nevar par apaviem skaitīt tās ādas strēmeles, kas tikko viņiem turējās kājās.

Šis trūkums viņu apģērbos un apavos — tā ir viņu goda zīme un atgādinājums: ka liels gars un liela drosme un liela uzticība tēvijai tik bieži dzīvo tālu no pārpilnības un greznuma un zelta skanēšanas.

Grūtības un trūkums, draudi un pārspēks — vai tā nav tā zeme, kur visbiežāk varoņi dzimst?

*

Mēs lasam Brīvības cīņu vēsturi, mēs lasam aukstus faktus, kas ir rakstīti ar melnu uz balta: mēs lasam par skaitļiem un par spēkiem, kas stāvējuši vienā pusē un otrā, un tas brīnišķākais ir tas, ka mazais še uzvarējis lielo, ka viens vīrs, kam ir bijusi drosme un dūša sākt un pastāvēt, savu nedaudzo un uzticamo draugu atbalstīts, ir uzveicis tūkstošus un desmit tūkstošus, un mūsu acīs nobāl visi tālo un seno laiku varoņi svešās tautās, kad mēs lasam par tiem nedaudzajiem no mūsu gara un asinīm, kas bez naudas un bez ieročiem un bez atbalsta bija sanākuši — lai Latvijas brīvvalsti celtu.

Nē: mūsu sirds gavilē! Mūsu sirds apskurbst savādā mulsumā: tā ir dīvaina, bet varena valoda, kas runā no tā laika, un viņa mūs satrauc un pārsteidz un valdzina bez vārdiem, kā mūs valdzina pērkona varenie grāvieni, zibeņa skaldītās nakts debesīs.

Milzīgs spēks tur runā, cilvēka saprātam neapjaužams, varenāks par mums visiem kopā, mūžīgs kā zeme un debesis un izplatījums.

Un šodien mums liekas, ka tajās dienās mūsu tauta bija sapratusi šo spēku un bija mācējusi viņu iemantot, lai sagrautu to, kas nebija pa spēkam ikdienas gausai domāšanai un nevarīgai iecerēšanai. Mūsu tauta to bija spējusi — paceldamās kādas visuvarenās ticības spārnos. Savu sirdi viņa bija aizdedzinājusi tajā ticībā, kas var un uzdrošinas visu, kas nebaidas ne no kā; ticībā kas saka: "Lai top!" un sakustas zeme un debesis, lai dzemdētu to, kas nav bijis.

No šī varenā spēka, no ticības ir latviešu valsts piedzimusi.

Patiesi: no ticības un ne no kā cita.

Ticības bez pamata, bez pierādījumiem — kas ir visu varoņu ticība.

*

Tā mums stāsta viņš — kas toreiz starp šiem varoņiem dzīvoja, kura sirds sitās vienā rakstā ar viņu sirdīm, kura ticībā viņi sildījās; tā mums stāsta viņu dienu un mūsu dienu Vadonis [Kārlis Ulmanis]:

"Ir spēki, kuri nav ne mērojami, ne sverami. Un viens no šiem ir spēks, kuru sauc par fanatismu. Tā ir ticība bez pamata, bez pierādījumiem. Šis fanatisms mūs uzturēja pie dzīvības."

Fanatisms!

Svētais vārds! Rītdienas varoņu uzvaras karogs!

Zīme, kuras vārdā mēs esam uzvarējuši un uzvarēsim!

Lai saka ko grib skeptiķi un aukstā prāta dievinātāji, lai saka ko grib remdeno siržu nesēji! Bet šis vārds ir kā gaviles un kā uguns un kā prieka vēsts visiem jaunajiem, kuru sirds ir reibusi sajūsmas, ticības un fanatisma spēku mainīdama!

Fanatisms nepazīst šķēršļu. Fanatisms nepazīst neiespējamā. Viņš ir tas, kas apbur un aizrauj jaunās sirdis.

No Visuvarenības pagalmiem nākdams, viņš pats ir visuvarens. Un lieli ir visi tie laikmeti, kas iet zem viņa zīmes.

*

Ir ļaudis, kas šodien ar gudru smīnu apgalvo un saka, ka tur nav nekā brīnišķa un neparasta — Brīvības cīņas. Tā esot tikai apstākļu sagadīšanās un nekas vairāk. Tur neesot nopelna ne drosmei, ne varonībai.

Bet es neticu šiem ļaudīm, kas viņu dienu garīgā spēka varenību grib noliegt. Es neticu šiem ļaudīm, kuru acis ir aklas pret to netveramo un nenosveramo un vārdos nepasakamo, kas bija padarījis šīs neizskaidrojamās lietas: kas latviešiem bija devis spēku — bez ieročiem uzvarēt apbruņotos pretiniekus, bez līdzekļiem un mantas organizēt un uzturēt karaspēku, kas bija paveicis šis dīvainās lietas, kurām neviens sākumā neticēja, par kurām tik daudzi smējās un ņirgājās, pret kurām tik daudzi celās un cīnījās — paši no mūsu tautas!

Es gribu slavēt un cildināt šo garu, es viņu redzu un manu elpojam no vecajām ziņām un vēstīm, es viņu redzu — skatīdamies naktī, no kuras Latvijas valsts piedzimusi un es ar priecīgu sirdi izrunāju viņa vārdu: fanatisms!

Šis svētais vārds, kas ir licis dzimt latviešu brīvvalstij.

*

Jūs — kaujas vanagi, kas lielā negaisa laiku esiet savām acīm redzējuši: sauciet jaunos ap sevi, stāstiet viņiem pagājušo dienu stāstus. (..)

(..) Sauciet ap sevi mūsu jaunajos un māciet viņiem un stāstat viņiem par tām aizgājušām dienām: neturiet cieti savas acis — viņas ir pilnas lielu brīnumu — tās tālās dienas.

Labi jau ir, ka skolās māca par grieķu varoņiem, par romiešu imperatoriem un kara vadoņiem.

Bet vēl daudz skaistāk būtu, ja citus stāstus klausītos mūsu jauno ausis, ja par citiem notikumiem domātu mūsu jauno galvas.

Tāpēc lai viņu sirdis iesilst no stāsta par Kalpaka bataljonu un Baloža brigādi, par kapteini Zoltu un viņa Liepājas strādnieku zēniem! Nostāstos par Bauskas bataljonu un bauskieniešu pašaizliedzīgiem vīriem, par to tēvu, kas Saldū bija atnācis pie mūsu virspavēlnieka ģen. Baloža — kopā ar saviem diviem dēliem, lai stātos mūsu karotāju rindās!

No šiem stāstiem reiz krāšņi izplauks mūsu varoņteikas: no patiesas dzīves dzimušas, patiesi notikušas un bijušas — tikai tagad beidzot savus īstos vārdus atradušas, kā kādreiz tautas sajūsma savus īstos vārdus beidzot atrod, lai par dziesmu kļūtu dziesminieka mutē.

Vai nav krāšņa teika par tiem, kas ziemu basām kājām ir gājuši, lai tautai nestu gaismu, kādu viņa vēl nav redzsējusi?

Vai tās nav krāšņas teikas un stāsti par mocekļiem pagrabos, cietumos un uz Daugavas ledus?

Citu tautu stāsti lai paliek citām tautām: viņas lai pielūdz, slavē un cildina savus svētos.

Bet mēs zinam savējos un mēs viņus pazīstam un tur viņi ir, tie, kas dzeloņstiepulēs satīti un grūtās mokās miruši uz Daugavas ledus, tie, kuru acis izdurtas, bargās mocību stundās, tie, kuru sirdis ir izrautas, lai apslāpētu to uguni, kas šajās sirdīs ir dedzis, un kas tomēr nav nodzisusi: arī pāri nāvei un mokām dzīva palikdama un citās sirdīs no jauna un vēl stiprāk iedegdamās.

Neļaujiet bojā aiziet ziņām par tām tālajām dienām, vāciet seno kauju vēstis, jo katrs gads no jūsu pulka aizrauj atkal kādu, kas nevienam vairs nestāstīs dzīvu vārdu par lielās degšanas un liesmošanas laiku. (..)

Fragments no raksta, kas publicēts Latviešu kara ordeņa kavalieru biedrības rakstu

krājumā "Lāčplēsis" 1938. gada 11. novembrī

Ar jums, kritušie cīņu biedri, mēs, dzīvie, esam sieti tām svētā upura saitēm, kas Latvijas dvēseli savieno no mūžības uz mūžību. Jūs kritāt, Latviju mīlēdami ar visu savas radošās dvēseles dedzību, un iecēlāt sevi tai godības spožumā, kas jūsu piemiņu apstaros, cik ilgi dzīvos latviešu tauta. No jūsu varonīgās mīlestības darba augs vienmēr jauni latvju idealistu pulki un katram latvietim un visai tautai tā būs mūžīgās atdzimšanas avots. Nāks jaunas audzes un dos jums upuri pret upuri (..)

No rakstu krājuma "Lāčplēsis". 1938

Pulkvedis Oskars Kalpaks

Pulkvedis Fridrihs Briedis (nošauts Maskavā)

Kapteinis Nikolajs Grundmanis

Kapteinis Paulis Zolts

Materiālu kopas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors. Kopas līdzveidotāji — Anete Krīpena, Arta Poriete, Guntis Zemītis

Dokumenti un foto no personīgajiem arhīviem, Misiņa bibliotēkas arhīva un "LV" arhīva