Runa, atklājot Latvijas Pašvaldību savienības 17.kongresu Jelgavas kultūras namā 2007.gada 18.maijā:

Augsti godātais Jaunsleiņa kungs [Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis], godātie ministri [finanšu ministrs Oskars Spurdziņš, iekšlietu ministrs Ivars Godmanis, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās Normunds Broks], Saeimas pārstāvji, pašvaldību vadītājas un vadītāji, dāmas un kungi!

Man ir patiešām prieks un gods sveikt jūs Latvijas Pašvaldību savienības gadskārtējā kongresā, kurā tradicionāli pulcējas pašvaldību pārstāvji no Latvijas malu malām jau no pašiem neatkarības atgūšanas pirmsākumiem.

Šajos astoņos prezidentūras gados man ir bijusi izdevība apceļot dzimto zemi, un es šo izdevību esmu ļoti augstu vērtējusi, jo kā daudziem latviešiem liktenis man nebija lēmis uzaugt šajā zemē, kurā es biju piedzimusi. Šis 20.gadsimta 30.gadu sauklis manai sirdij ļoti daudz nozīmēja pat tajos gados, kad man bija iespējams kā viešņai ierasties dzimtenē. Mums tika uzlikti ļoti stingri ierobežojumi, ceļot ārpus Rīgas bija tikpat kā neiespējami, tas bija aizliegts un bija iespējams tikai attiecīgu amatpersonu pavadībā. Man šī atgriešanās dzimtenē un iespēja apceļot Latviju no ziemeļiem līdz dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem ir bijusi viena no manas prezidentūras ļoti būtiskām sastāvdaļām. Tā ir bijusi svarīga gan lai izprastu to, kā darbojas valsts un vietējās pārvaldes struktūras visā valsts mērogā, ne tikai pašā galvaspilsētā, bet visur Latvijā, kādas ir specifiskās īpatnības un vajadzības gan dažādiem reģioniem, gan konkrētām, atsevišķām vietām, gan lai tiktos ar vietējiem iedzīvotājiem. Šodien atkal esmu Zemgalē, un man būs iespējams tikties ar iedzīvotājiem vairākās Zemgales vietās.

Šobrīd vēlos jūs visus sveikt šajā pašvaldību pārstāvju kongresā, kurā jūs pārstāvat to vietējo varu, kas ieņem tik ļoti nozīmīgu lomu tieši demokrātiskas valsts pārvaldes sistēmā. Šī pašvaldību kompetence, tās atbildības sfēras tieši saskan ar tiem principiem, ko arvien vairāk uzsver ES, kuras dalībvalsts esam jau kopš 2004.gada 1.maija. Subsidiaritātes princips ir viens no ES stūrakmeņiem, un tā doma ir, ka blakus centrālajai varai, kas pārstāv valsts varu un suverenitāti, kas ir atbildīga par starptautiskajām attiecībām, par valsts interešu aizstāvību starptautiskā arēnā, kas ir atbildīga par valsts aizstāvību un arīdzan par valsts iekšējo drošību, kas ir atbildīga par tiesu sistēmu un virkni būtiskām valstiskām funkcijām, ir arī vietējā vara, kas tiek deleģēta pēc iespējas tuvāk katram iedzīvotājam tajā vietā, kur viņš dzīvo un kurai būtu jāpārstāv viņa intereses tieši attiecībā uz jautājumiem, kas vistiešākajā veidā ikdienā skar viņa dzīvi un darbību. Šī kompetenču sadale starp centrālo valdību un pašvaldību ir ārkārtīgi būtiska tīri no filozofiska, principiāla viedokļa.

Latvijā kā ES dalībvalstī un demokrātiskā republikā mēs augstu vērtējam tieši pašvaldību lomu cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanā. Tas nav tikai jautājums centrālajai varai, tas ļoti būtiski atsaucas arī uz to, kas jāpanāk katrai vietējai pašvaldībai ikdienas kontaktā ar saviem iedzīvotājiem. Šis subsidiaritātes princips uzdod un atļauj pašvaldībām rīkoties zināmās sfērās, bet, kā jūs visi no savas dzīves pieredzes ļoti labi zināt, lai varētu izpildīt zināmas funkcijas un pienākumus, pašvaldībai, protams, ir nepieciešami līdzekļi. Jebkura atbildība, kas pašvaldībai ir uzticēta, piemēram, rūpes par sociāliem apstākļiem, par nelabvēlīgām ģimenēm, gādāt par to, lai katrs bērns nokļūtu uz skolu, lai nevienam bērnam kā Latvijā dzimušam pilsonim netiktu liegtas viņam likumā paredzētās tiesības iegūt izglītību, prasa, lai tā tiktu realizēta. Pašvaldībai būtu jānodrošina arī, ka katram iedzīvotājam slimības gadījumā ir iespējams iegūt gan neatliekamo medicīnisko palīdzību, gan ārstēšanu hronisku slimību gadījumā. Tie visi ir pakalpojumi, kas maksā naudu.

Pašvaldības ir atbildīgas arī par vietējo infrastruktūru. Tikko esmu atgriezusies no valstsvizītes Marokā, kur Viņa majestāte karalis Muhameds VI man stāstīja par savas valsts nākotnes plāniem un ļoti nopietnu jautājumu, kādā veidā visattālākos valsts reģionos nodrošināt, lai iedzīvotājiem būtu pieejams tīrs ūdens un dzeramais ūdens, jo tādā zemē kā Marokā tik elementāra lieta kā dzeramais ūdens daudzos reģionos ir ārkārtīgi smaga problēma. Ir reģioni, kur lietus, piemēram, nav lijis četrus, piecus, sešus un dažos reģionos – septiņus gadus no vietas. Ja jūs domājat, ka jums ir nopietnas problēmas ar tām prasībām, kas jums uzliktas, es domāju, ka, salīdzinot ar daudzām citām zemēm, mēs Latvijā sevi varam uzskatīt savā ziņā par ļoti laimīgiem ļaudīm, jo dzīvojam tādā ģeogrāfiskā vietā un klimatā, ka mums nedraud zemestrīces, mums nedraud cunami un līdzīgas dabas katastrofas, milzīgie plūdi mums ir gājuši secen. Patiešām mūsu iedzīvotājiem vienas rūpes ir aiztaupītas – rūpes par ūdens pieejamību –, taču jautājums par tīra, nepiesārņota ūdens pieejamību, par kanalizāciju un tās kvalitāti, par attīrīšanas iekārtām, par to, lai ekonomiskā aktivitāte, kas norit kādā pilsētā vai pašvaldībā, nekaitē apkārtējai videi, – tie ir jautājumi, kas nav tikai centrālo ministriju, vides jautājumu vai citas ministrijas kompetencē, šajos jautājumos ļoti nopietna loma ir arī katrai atsevišķai pašvaldībai.

Funkciju sadale starp dažādiem varas līmeņiem ir ārkārtīgi būtiska, un ir ļoti svarīgi, lai, nododot pašvaldībām jaunas atbildības, kā savulaik notika ar izglītības nodošanu pašvaldību rokās, centrālā valdība neaizmirstu līdzi šai atbildībai arī gādāt par attiecīgiem līdzekļiem, jo pārāk bieži mūsu neatkarības vēsturē ir bijušas tādas situācijas, kur no pašvaldībām tiek prasīts garantēt iedzīvotājiem tādu vai citādu priekšrocību, iespēju vai dzīves nepieciešamību, taču pašvaldībām atvēlētais budžets nav bijis spējīgs šādas prasības izpildīt. Tā ir nopietna lieta. Manās daudzās tikšanās reizēs ar pašvaldību pārstāvjiem šis ir bijis pirmais no sāpīgākajiem jautājumiem. Šajā jautājumā rodas spriedze, kas demokrātiskā sabiedrībā, protams, ir reāla, dabiska un arī, varētu teikt, nepieciešama, starp to, kā tiek sadalīti valsts resursi starp centrālo varu, kas iekasē tik daudz galvenos nodokļus, un to, ko iekasē vietējā pašvaldība, kādas tiesības tai ir vietējos nodokļus iekasēt, uz kāda pamata un juridiskās bāzes. Tie ir jautājumi, kuru risināšanā mums jau vairākkārt ir tikuši mainīti likumi un sistēma, pēc kuras mēs darbojamies. Es domāju, šīs pārmaiņas ir jāturpina, un arī jūsu kongress noteikti neatšķirsies no iepriekšējiem un jūs turpināsiet par šo jautājumu domāt.

Visu šo gadu garumā, kopš esmu prezidente, man ir arī nācies savās sarunās ar pašvaldību pārstāvjiem sastapties ar jautājumu, kāda tad būs teritoriālā, reģionālā reforma, kādas būs tās aprises, kartes un kontūras, kas izveidosies beigu beigās, lai mēs varētu pilnībā izmantot tos līdzekļus, ko mums sniedz iestāšanās ES. Varbūt jāatgriežas pie pirmā principa, ka kopš 2004.gada 1.maija mēs atrodamies pavisam citādā “spēles laukumā” ar pavisam citādiem “spēles noteikumiem”, un sevišķi pirmie trīs gadi, kopš esam bijuši ES, ir snieguši mums vēl nepieredzētus finanšu līdzekļus. Nākamais finansiālais periods ir starp 2007. un 2013.gadu, šie nākamie septiņi gadi ir tādi, kas vēl Latvijai sniegs iespējas no ES saņemt ievērojamus strukturālos fondus.

Varbūt man jāatgriežas pie izteiciena, ko es savulaik tēlaini, izmantojot svētdienas skolu apmeklējušiem bērniem pazīstamu Bībeles stāstu, pieminēju tā laika premjeram un pašreizējam premjeram Kalvīša kungam, kuru viņš savukārt pēc tam tēlaini izmantoja presei un par kuru viņam nācies dzirdēt ļoti daudz pārmetumu. Tas ir izteiciens par septiņiem trekniem gadiem. Maza atkāpe tiem, kuri nav dzirdējuši minēto Bībeles stāstu par Jāzepu, kura brāļi, kā jau Raiņa lugā tas arī aprakstīts, pārdod viņu laupītājiem, un Jāzeps nonāk verdzībā Ēģiptē, kur savukārt viņš nokļūst cietumā neapskaužamā situācijā. Taču faraons redzēja tādu īpatnēju sapni, kuru viņa gudrie sapņu tulki nespēja izskaidrot. Sapnis bija tāds, ka viņam vispirms noiet garām septiņas treknas govis un pēc tām seko septiņas ļoti kārnas govis. Faraons bija noraizējies, jo tolaik sapņus uztvēra ļoti nopietni, un viņš gribēja dzirdēt kādu, kurš spētu viņam šo sapni iztulkot. Jāzeps tika atsaukts no cietuma, jo viņš bija kādam citam izskaidrojis kādu zīmīgu, pareģojošu sapni, un Jāzeps izskaidroja faraonam, ka tās septiņas treknās govis ir gaidāmie septiņi treknie gadi, kad būs laba raža, un kā zināt, Ēģiptē raža atkarīga no Nīlas plūdiem, no tā, vai tie pietiekami lieli. Tātad Jāzeps izskaidroja, ka Ēģiptē sagaidāmi septiņi treknie gadi un pēc tam sagaidāmi septiņi liesie gadi, kad būs ļoti slikta raža. Jāzepa padoms faraonam bija šāds: tajos gados, kad ir laba raža, kad ir tie treknie gadi, nedrīkst uzdzīvot un izdot visu, kas tajos gados nāktu kā lieki ienākumi, bet ir jābūvē graudu krātuves un katru trekno gadu kaut kas jānoliek sāņus, lai uzkrātu pietiekamus krājumus, lai tad, kad nāks tie liesie gadi, būtu ko tautai ēst.

Septiņi nākamie gadi no 2007. līdz 2013.gadam visām jaunajām dalībvalstīm pavisam tieši būs “treknie gadi”, kad no Eiropas nāk strukturālie fondi, un tie ir tikai šim periodam. Mēs nevaram rēķināties, ka pēc tam nākamie septiņi gadi būs tikpat trekni un tikpat daudz līdzekļus dabūsim. Ir runa par zināmiem septiņiem “trekniem gadiem”, un jums ir jābūt tikpat gudriem kā savulaik faraonam jautājumā, ko mēs darām ar ienākumiem, kas mums tagad nāk kā lieki jeb papildus. Graudus toreiz faraonam ieteica vienkārši glabāt krātuvēs, lai būtu vēlāk ko ēst. Mums modernā pasaulē ar līdzekļiem ir jārīkojas daudz gudrāk. Mums pēdējos gados tik tiešām bijis tik augsts izaugsmes temps, katru gadu IKP pieaugums bijis ļoti augsts un pēdējā gadā rekordaugsts visā ES mērogā. Arī tā ir zināma zīme “trekniem gadiem”, kuru laikā valstij vajadzētu no šiem ienākumiem rūpēties par to, lai valsts budžeta deficīts tiktu mazināts, lai mēs būtu gatavi iespējamiem vēlākiem, tikpat kā neizbēgamiem lēnākiem attīstības tempiem, lai mēs nebūtu ar lielu valsts parādu, par kuru jāmaksā milzīgi procenti, lai valsts izmantotu straujās attīstības gadus, lai arī ar saviem makroekonomiskajiem līdzekļiem rūpētos par to, kā nākotnē dzīvot.

Es vēlētos apsveikt Latvijas pašvaldības, kas aktīvi darbojas reģionālās politikas un attīstības jautājumos, gan līdzdarbojoties ES Reģionu komitejā, gan sarunās ar Latvijas valdību, ar Saeimas deputātiem tādu svarīgu jautājumu risināšanā, kas skar pašvaldību tiešās intereses un funkcijas, kā arī tādos valstiski un stratēģiski svarīgos jautājumos, kāds ir Nacionālais attīstības plāns, kāda ir administratīvi teritoriālā reforma un kādi ir jau manis minētie struktūrfondu apgūšanas jautājumi un stratēģijas. Visas Latvijas turpmākā attīstība ir visciešākā veidā saistīta ar Nacionālā attīstības plāna īstenošanu, tas savukārt – ar ES fondu apguvi.

Šie nākamie septiņi gadi, kā jau minēju, ir ne tikai kā manna no debesīm, kā dāvana, bet jādomā par to, ka mums tie jāiegulda, ne tikvien mazinot valsts budžeta vispārējo deficītu, bet tiešām arī veicinot reģionālo attīstību, lai nebūtu tikai viena “ūdensgalva” galvaspilsēta, bet citi reģioni – uz tievām un vārgām kājām –, bet lai pēc iespējas attīstība varētu izplesties plašākā areālā. Lai tas varētu notikt, būtu arī jāķeras nu jau pie ilgus gadus ieilguša jautājuma, kas vēl arvien gaida risinājumu – tā ir reģionālās reformas īstenošana, plānošana, spēja piesaistīt resursus visai tālākai attīstībai. Mana cerība tamdēļ būtu, ka vistuvākajā laikā Latvijas pašvaldības kopā ar valdību varētu vienoties par vispiemērotāko reģionu veidošanas modeli, realizēt to dzīvē, jo šī reforma ir nepieciešama, lai varētu nest vislielāko labumu pašvaldību iedzīvotājiem un mazinātu patlaban visai krasās reģionālās atšķirības starp dažādām mūsu tautas daļām. Tas ir neatliekams risināms jautājums, un visus šos aizgājušos gadus mums par to ir bijušas debates. Ir bijuši zināmos brīžos pieņemti modeļi, kas nodoti debatēm un diskusijām. Dažādas politiskās partijas ir pieņēmušas dažādus viedokļus, bet ļoti daudz esmu dzirdējusi konkrētās divpusējās sarunās ar pašvaldību pārstāvjiem – lūdzu, liksim beidzot punktu šīm debatēm, nonāksim pie kaut kādas skaidrības, izlemsim vismaz uz nākamiem x gadiem, kādā struktūrā mēs darbojamies, jo tad mums būs visiem vieglāk saprast, kā plānot savu darbību uz priekšu. Kamēr valda neziņa, tas traucē vietējai plānošanai, bet, es domāju, visnopietnākais traucēklis ir tas, ka, kamēr mums nav skaidras vietējās struktūras, tas tik tiešām apgrūtina arī spējas apgūt ES piedāvātos fondus. Protams, šāda reforma nedrīkstētu būt tikai voluntāra, kā savulaik notika, piemēram, Āfrikas kontinentā, kad koloniālās varas ar lineālu kartē iezīmēja, kurā vietā tādai vai citai valstij būs robežas, tādā veidā sašķeļot divās, trīs vai pat četrās daļās ciltis, kas gadu tūkstošiem bija dzīvojušas vienoti kā kulturālas un lingvistiskas vienības, un saliekot kopā savstarpēji jau gadsimtiem naidīgas ciltis, kas tagad kļuvušas par vienas valsts iedzīvotājiem. Mums, paldies Dievam, nav šādas cilšu sistēmas un šādi dziļi iesakņojušies naidi, bet arī kultūrvēsturei ir sava loma un nozīme, arī tā ir jāņem vērā, tamdēļ ļoti būtiski ir, lai, veicot šo reģionālo reformu, tiktu ievērotas arī vēlētāju, iedzīvotāju vēlmes un viņu kultūrvēsturiskās īpatnības un šajā ziņā izteiktās vēlmes.

Gribu minēt vēl vienu elementu, kas saistās ar šo ES fondu apguvi. Šīs pārdomas manī rosinājušas dažādās pārrunas, kas man bijušas ne vien ar dažādu mūsu pašvaldību pārstāvjiem, bet arī ar pašvaldību pārstāvjiem dažādās citās ES dalībvalstīs. Un tas ir jautājums par to, kā vislabāk izmantot reģionālās attīstības labā šos strukturālos fondus, ko ES atvēl jaunajām, nesenajām dalībvalstīm, jo mēs neesam pirmie, kas šādus fondus saņem – pašos sākumos bija tikai sešas dalībvalstis, vēlāk pievienojās citas. Katrai jaunai paplašināšanās grupai pievienojoties, nāk līdzi šīs unikālās izdevības. Man jums jāsaka, ka tie padomi, kas mums sarunu procesā ar ES, kurām kā prezidente gāju cauri no pašiem savas prezidentūras pirmsākumiem līdz tām sarunām, kas man vēl notikušas pirms dažām dienām, ir tādi, ka šajā lietā ir jāatrod līdzsvars starp pretmetiem. Ir valstis kā Portugāle, kas ir saņēmušas gadu garumā ārkārtīgi bagātīgus struktūrfondu līdzekļus un tos ieguldījušas galvenokārt savas infrastruktūras sakārtošanai. Tie, kas bijuši Portugālē, kam bijusi izdevība ceļot pa Portugāli, un īpaši tie, kam bijusi iespēja salīdzināt, kāda bija Portugāle pirms iestāšanās ES un kāda tā ir tagad, varētu teikt, ka šī valsts ir nobruģēta un nocementēta no viena gala līdz otram un, kas attiecas uz ceļu infrastruktūru, viss ir lieliskā kārtībā. Taču paši portugāļi dažādos varas un iedzīvotāju līmeņos ir izteikušies, ka toreizējais lēmums ieguldīt visu infrastruktūrā un galvenokārt būvēt ceļus, lai tā it kā palīdzētu lauku attīstībai un nodrošinātu, ka visur ir iespējams piekļūt, uzskata, ka ir bijis liela kļūda un brīdina, iesaka mums, lūdzu, nedariet jūs to pašu – neizlietojiet visus savus resursus asfaltā un cementā, domājiet vairāk kā ieguldīt savos cilvēkos, savos cilvēciskajos resursos – tātad vairāk ieguldīt izglītībā, pētniecībā, inovācijā, tehnisko māku apguvē, tehniskās vidusskolās un augstskolās, arīdzan sniegt atbalstu uzņēmējdarbībā ne tikai lielām firmām un agrākiem valsts koncerniem, bet tieši mazo un vidējo uzņēmumu radīšanā, mikrokredītu izsniegšanā tiem, kas lauku apvidos gribētu uzsākt kādu uzņēmējdarbību. Šāda veida ieguldīšana attīstībā visos līmeņos ir ārkārtīgi svarīga.

Es esmu dzirdējusi no ļaudīm Latvijā, ka ir grūti kādai pilsētiņai attīstīties, ja uz to ved ceļš, kas pavasara un rudens lietos tiek tā izdangāts, ka tur vispār smagākiem transporta līdzekļiem nav iespējams izbraukt. Par kādu vietējo biznesu tur var būt runa, ja nav iespējams piegādāt izejmateriālus, nedz arī izvest to produkciju, ko šajā vietā ļaudis būtu saražojuši. Tā ir nopietna problēma, tātad ir kaut kāds minimums, kas nepieciešams tieši mūsu transporta infrastruktūrai. Ir pilnīgi skaidrs, ka izolācija tieši ceļu jautājumā ir priekšnoteikums, kas savā ziņā var nolemt atpalicībai tādas vietas, kurām nav iespējams fiziski piekļūt. Bet visas olas vienā grozā nekad nedrīkst likt un visus resursus mēs nedrīkstam vienā lietā izlietot. Ārkārtīgi nopietni jādomā, lai viss tiktu sadalīts, lai tiktu arī izglītībai, izglītības iestādēm, arī medicīnai savs ieguldījums un citi netiktu aizmirsti. Ir jābūt šai līdzsvarotajai attīstībai.

Mēs visi lepojamies ar to, ka mums ir bijusi tik ļoti strauja ekonomiskā izaugsme valstī kopumā, ar šiem IKP kāpumiem, kas tiešām ir bijuši fenomenāli, un arī ar to, ka, protams, ir bijuši ļoti viegli pieejami kredīti, kuriem kā ēnas puse gan ir bijusi milzīga inflācija.

Vienas no inflācijas sekām, par kurām man ir sūdzējušies pašvaldību pārstāvji, ir tās, ka pašvaldībām ir ļoti grūti plānot savus projektus. Konkrēti, ja pašvaldība uzņemas kādas skolas būvi, un tāme ir iesniegta par konkrētiem izdevumiem, tad, ja katru gadu inflācija ir pieci, septiņi un pat vairāk procenti, tad ir skaidrs, ka vienā gadā vai sešos mēnešos tādu ēku nevar uzbūvēt un līdz tam brīdim, kad tā tiks pabeigta, šie izdevumi būs kļuvuši jau lielāki. Pie tam, ja viss ir plānots un paredzēts un birokrātiski apstiprināts vienā līmenī, tad nonākam strupceļā, kā, piemēram, redzam ar Daugavas Dienvidu tiltu, kur būvnieki saka, ka tagad tas maksā dārgāk un, ja jūs mums nemaksāsiet, mēs vienkārši tālāk nestrādājam. Šis jautājums ir ārkārtīgi nopietns.

Vēl gribu minēt, ka atkal un atkal dzirdu no pašvaldību pārstāvjiem par birokrātijas smagnējību un dokumentācijas daudzumu. Tikko ar reģionālajiem pārstāvjiem par to vēl runājām, bet to es dzirdu it īpaši arī no mazo pašvaldību pārstāvjiem. Savukārt no citas puses – no valsts kontrolieru puses – man jādzird, ka Valsts kontrolei, pārbaudot ministrijas, dažādas iestādes, starp citu, četras reizes gadā Valsts prezidenta kanceleju, dažkārt arī citas iestādes un arī pašvaldības, viens no vājākiem punktiem finanšu pārvaldē visā valstī ir dažu pašvaldību bezatbildīgā rīcība. Valsts kontrole ir atkārtoti teikusi, ka ir tādas, varētu teikt, nerātnas pašvaldības ar nerātniem vadītājiem, kas neseko visiem labas finanšu pārvaldes principiem, kā Valsts kontrole varētu no valsts iestādēm sagaidīt. Tas ir viens no iemesliem. Ir bijuši arī dažādi skandāli un nopietni likuma pārkāpumi, kuru dēļ centrālā valdība, jūs atcerēsieties, vienā brīdī ieviesa aizliegumus aizdevumiem, ko pašvaldība drīkst ņemt, nosakot aizņēmumu apjomu limitus. Es esmu no vairākiem pašvaldību pārstāvjiem dzirdējusi sūdzības par šo situāciju, kas, viņuprāt, ir par daudz dzelžaina, neelastīga un zināmos gadījumos atņem pašvaldībai rīcības brīvību.

Priecājos redzēt, ka te klāt ir ministri, jo varu nodot ministru kungiem un viņi – tālāk valdībai – šīs raizes un sūdzības, ko man ir nācies dzirdēt, ka centralizētās iepirkuma procedūras, kādas uz valsts kontroles un finanšu pārvaldes labiem principiem pašvaldībām tika uzliktas, bieži prasa no pašvaldībām tādu rīcību, kas spiež viņām praktiski iztērēt vairāk naudas, kā faktiski attiecīgā projekta vajadzība bija prasījusi. Tas, kas ir domāts kā kontroles mehānisms, lai palīdzētu labai finansiālai pārvaldei, izvairītos no pārkāpumiem, līdzekļu piesavināšanās vai nelietderīgas izlietošanas, ir kļuvis tik birokrātisks, smagnējs, mehāniski automātisks, bez iespējas izvērtēt atsevišķas konkrētas situācijas, ka pašvaldību vadītāji bieži ir spiesti noslēgt tādus līgumus, kas viņiem būtībā ir neizdevīgi, teorētiski it kā skaitās viņiem izdevīgāk, bet praksē gadu no gada izmaksā viņiem vairāk. Es visus aicinātu par šādiem konkrētiem gadījumiem, lūdzu, dokumentējiet šādas situācijas, sagatavojiet savu argumentāciju un “munīciju” un vērsieties pie attiecīgām ministrijām un valdības šādās lietās.

Es jau minēju jautājumu par inflāciju, kas ir ārkārtīgi nopietna problēma visā valstī kopumā. Jāsaka, man kā Valsts prezidentei, katru trešdienu tiekoties ar Ministru prezidentu un pēc tikšanās izejot pie preses, žurnālisti jautā, par ko jūs runājāt? Un es vienu un to pašu esmu spiesta atbildēt – mēs runājām par kāpjošo inflāciju, bet Ministru prezidents teica, ka šobrīd vēl neko tur nevar darīt. Mani kā prezidenti uztrauc tas, ka mūsu inflācija patlaban ir visaugstākā, un es nevaru vēl šodien saprast, kā tas ir iespējams un kādēļ ir tā, ka Lietuvā un Igaunijā ar to pašu izejas punktu, ar tiem pašiem apstākļiem, ir uz pusi mazāka inflācija? Man šķiet, ka šie signāli tagad ir saprasti un ir nonākuši visaugstākajās instancēs. Latvijai ir jāķeras pie kādiem makroekonomiskiem instrumentiem, lai samazinātu inflāciju. Pirmkārt, tāpēc, ka pašvaldībām no saviem līdzekļiem, kā arī attīstības un jebkādiem citiem plāniem ar katru gadu inflācija atņem tos līdzekļus, kas plānā bija paredzēti, un, otrkārt, mums bija paredzēts iestāties eiro zonā, bet mēs, protams, nevarēsim iestāties eiro zonā ar pašreizējo inflācijas līmeni. Tātad, ja mūsu kaimiņi abās pusēs būs kaut kādā stadijā eiro zonā iestājušies, un mēs vieni paši būsim palikuši ārpusē, tad mums tas nebūs ekonomiski izdevīgi. Tātad šeit ir visiem kopā visos valdības līmeņos – gan centrālai valdībai, gan reģionālai, gan pašvaldībām – par to pavisam nopietni jādomā.

Es jau esmu runājusi par to, ka attīstībai reģionos vajadzētu palīdzēt ražošanu darīt iespējamu ne tikai lielās pilsētās un centros, bet zināmas ražotnes izvietot arī citur. Viens iemesls ir ļoti vienkāršs – Latvijai patlaban ir ļoti liela starpība starp mūsu eksportu un importu, un tā pieaug ar katru gadu. Ilgi tā turpināt mēs nevaram. No sākuma mēs teicām – mēs importējam jaunas mašīnas, iekārtas, mēs ieguldām infrastruktūrā, kas uzlabos mūsu ražošanas konkurētspēju un izmaksas, bet gadu no gada tas turpinās. Labi, mums ir bijušas ārvalstu investīcijas, kas ir varējušas līdzsvarot šo situāciju. Bet nu esam nonākuši tik tālu, ka starpība starp importu un eksportu ir tik liela, produktivitāte caurmēra strādniekam tā atpaliek no tās, kas ir citās ES valstīs, ka mums ļoti nopietni tagad jāsāk rīkoties, lai šo situāciju uzlabotu. Viens no daudziem mehānismiem ir turpināt atbalstu. Un šeit ir vajadzīgs valsts un arī kredītiestāžu atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai palīdzētu tiem, kas ir gatavi izvietot ražotnes, kaut vai nelielas, kādu produktu ražošanai mazākās pilsētās un reģionos. Esmu dzirdējusi, ka ir bijuši investori, kas ir bijuši gatavi kādā attālā reģionā izvietot kādu ražošanas cehu, bet viņi nevar atrast spējīgu darbaspēku, kas nepazudīs pēc katras algas dienas uz trim dienām, vispār neparādoties darbā, vai arī saskaras ar tādiem ļaudīm, kas vispār nav gatavi darbu pieņemt. Katrai pašvaldībai ir kontakts ar iedzīvotājiem, nelabvēlīgām ģimenēm, un te jārunā par alkoholismu, kas pie mums ir pieņēmis absolūti katastrofālus apmērus, kā slimību, kā sociāli kaitīgu un fiziski veselībai kaitīgu slimību. Tā ir sevišķi smaga problēma mazākās, attālākās vietās, kur vajadzētu gan pašvaldību, gan reģionu, gan valdības nopietnu pievēršanos tieši šīs sērgas apkarošanai.

Domāju, esam pieskārušies galvenajām tēmām, ko man šajos gados ir nācies ar jums pārrunāt.

Es īpaši vēlētos pateikties visiem tiem pašvaldību vadītājiem, ar kuriem man ir bijusi izdevība vai nu reģionālās grupās vai atsevišķās divpusējās sarunās šo garo gadu laikā tikties, apmainīties ar idejām. Es esmu vienmēr ļoti rūpīgi uzklausījusi jūsu vēlmes, izklāstījumus un sūdzības un centusies savu iespēju robežās vai nu nodot tālāk mūsu likumdevējiem, vai likumdošanas iniciatīvu veidā, kur tieši Pašvaldību savienība mani bija aicinājusi nākt, vai nododot likumu otrreizējai caurlūkošanai vai citā veidā iejaucoties, tāpat mums ir bijušas tikšanās ar Lielo pilsētu asociāciju.

Savās ārzemju vizītēs esmu vienmēr, protams, centusies visiem Latviju prezentēt pēc iespējas gaišākās krāsās un to parādīt kā investīcijām un sadarbībai pievilcīgu zemi. Es nedomāju, ka prezidenta pienākums ir braukāt pa pasauli un visiem stāstīt, cik mēs esam dumji, atpalikuši un šausmīgi nevarīgi, tieši otrādi – es esmu izmantojusi to savu sirdspārliecību no saviem kontaktiem ar jums un Latvijas iedzīvotājiem, ka Latvijā dzīvo gudri, talantīgi, apdāvināti, spēcīgi cilvēki, kas apveltīti ar iniciatīvas spējām gan pārvaldes struktūrās un administrācijā, tādus kā Jūs katrs pārstāvat, kas ir ar izdomu, kas spēj risināt vietējās problēmas, negaidot, ka viņiem kāds cits nāk ar risinājumiem un sniedz atbildi, bet kas paši ir gatavi radoši un ar izdomu reaģēt uz situāciju un mijiedarbē ar saviem radiem, kaimiņiem, kolēģiem un sabiedrotajiem šos jautājumus risināt.

Man pa šiem daudzajiem gadiem ir bijusi izdevība redzēt šo radošo garu, kas valda Latvijā, un es lieku vislielākās cerības uz to, ka, mūsu dalība ES un šie līdzekļi, kas mums nāk no ārpuses, tā, ka mums nav jādzīvo tikai no saviem santīmiem un latiem, ko paši esam sapelnījuši un sakrājuši, mums palīdzēs, jo vajadzību ir ļoti daudz. Viens piemērs ir nesenā traģēdija, kas notika Alsungā. Šis gadījums mums parāda, ka par tām iestādēm, kas ir vienā un tajā pašā laikā gan Labklājības ministrijas, gan arī pašvaldību kompetencē, ir jābūt daudz ciešākai sadarbībai starp dažādām instancēm– gan par ugunsdrošību, gan citiem jautājumiem. Visi kontroles mehānismi nedrīkst kļūt birokrātiski, smagnēji un paralizējoši, bet tajā pašā laikā jābūt atbildībai, minimāliem standartiem.

Domāju, jūs visi piekritīsit, ka jebkuram iedzīvotājam jebkurā Latvijas malā vajadzētu būt vienādām tiesībām uz elementāru dzīves kvalitātes līmeni. Mēs nedzīvojam Sahārā vai kādos attālos Afganistānas kalnos, mūsu iedzīvotājiem ir tiesības sagaidīt, ka viņiem būs tīrs ūdens, kanalizācija, nobruģēts ceļš un būs iespējams pārvietoties, nevedot trīs reizes nedēļā savu mašīnu labot ik pavasari un rudeni. Tas viss maksā naudu un prasa līdzekļus, bet es domāju, ka mums Latvijā ir jāspēj nākt ar radošiem risinājumiem un visu to darīt.

Es domāju arī par to, ka centrālā valdība jums ir deleģējusi atbildību par izglītību un to, lai katram bērnam būtu iespējas nokļūt uz skolu. Mums būtu jābūt daudz enerģiskākiem un varošākiem pašvaldību līmenī. Mēs šodien atzīmējam traģisko gadījumu, kur meitenīte tika vardarbīgi un šaušalīgi nogalināta tikai tādēļ, ka viņa bija nokavējusi autobusu un bija acīmredzot prasījusi kāda garāmbraucēja palīdzību, dodoties uz mūzikas skolu. Mans vēlējums kā Valsts prezidentei būtu, lai mums nebūtu neviena bērna Latvijā, kam ir jāiet bojā tikai tamdēļ, ka viņam nav iespēju nokļūt uz skolu vai mūzikas skolu, vienalga kurā vietā viņš Latvijā dzīvotu, ka pašvaldībām lielām vai mazām ir jābūt atbildībai, lai būtu skolas autobuss, kā dara visā pasaulē. Skolas autobusi ir daudzās zemēs, tie apbraukā visas lauku mājas un paņem bērnus, un aizved viņus uz skolu. Austrālijā, kur bērnam ir 400 km jānokļūst uz tuvāko skolu, viņi izkārto iespējas bērnam nokļūt skolā. Farēru salās Dānijas likums prasa, ka katrai ģimenei ir tiesības nogādāt bērnus uz skolu, un tur ir varbūt viens ekstrēms gadījums uz vienas izolētas salas, kur ir par miljoniem izbūvēts tilts no tuvākās lielākās salas uz sīkāko saliņu, jo tur dzīvo viena vienīga ģimene, un tās ģimenes diviem bērniem arī ir jātiek skolā. Manuprāt, tā ir izšķērdība, un es nedomāju, ka tas ir racionāls risinājums, bet ja mums kādā pašvaldībā nav pat viena neliela lietota busiņa, kas bērnus varētu izvadāt uz skolu, piedodiet, kolēģi, man tas šķiet kauns un negods. Es ļoti gribētu lūgt gan centrālo valdību, gan pašvaldības – lūdzu nopietnāk rūpējieties un gādājiet par mūsu bērniem, par viņu drošību uz ceļiem, par viņu iespēju gūt izglītību, tajā pašā laikā neliekot savu dzīvību uz spēles.

Ir pagājuši šie astoņi gadi, un no savas puses uzskatu, ka tie ir bijuši auglīgas sadarbības gadi. Man ir bijis prieks iepazīties ar veiksmes stāstiem, kādi ir bijuši dažādās vietās Latvijā. Es esmu arī ar līdzcietību un izpratni uzklausījusi neveiksmju stāstus un sūdzības un man vienmēr šķiet, ka jebkura sūdzība un grūtība ir risināma. Mēs vienmēr kaut ko varam darīt. Tādēļ man šodien ar jums droši vien pēdējo reizi tiekoties kā prezidentei šādā tik lielā auditorijā, vēlējums nākotnei būtu – kā pašvaldību vadītājiem es lūgtu jums paturēt uzticību un ticību sev, savām spējām, savu iedzīvotāju spējām un resursiem tieši kā cilvēkiem, kā personībām. Es novēlu jums nekad neļauties nekādām grūtībām, bezcerībai, pesimismam, flegmatismam iepretim jūsu darbiem. Es novēlu, lai jūs visi būtu jūsmīgi, enerģiski, pārliecināti par savām spējām. Es ļoti daudz jūs tādus esmu redzējusi, jūs esat mani iedvesmojuši. Es novēlu, lai jūs visi varētu arī nākamajos gados iedvesmot visu Latvijas tautu uzticēties sev, saviem spēkiem un veidot un celt mūsu Latviju, lai mums nav par to jākaunas, jāsūdzas, lai mēs varam būt lepni par savu zemi.

18.maijā Jelgavas kultūras namā notika Latvijas Pašvaldību savienības 17.kongress. Kongresa laikā: Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks un Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis; satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, iekšlietu ministrs Ivars Godmanis un finanšu ministrs Oskars Spurdziņš Foto: Andrejs Strokins, A.F.I.