Nevar paiet garām arī baznīcai. Tā sauktajā Latvijas laikā cilvēku cauri visai dzīvei, no dzimšanas līdz nāvei, tā pavadīja, kopjot dvēseles un stiprinot ticību, audzinot cilvēkus labai un tīrai tautai. Nav iespējams uzskaitīt visu un nav nepieciešams minēt vārdus, tie bija ne svētku, bet nemanāmie ikdienas varoņi. Tie bija sava laika parastie cilvēki, kas katrs, savā vietā kalpodami, izveidoja mums izšķiroši svarīgos divdesmit gadus starp pasaules kariem. Lai viņiem par to pateicība!

Ir arī nākamā, ne mazāk mīļa vēstures lappuse, — Atmoda, barikāžu laiks. Ja mūsu dzīvē tās nebūtu, šīs lappuses, mēs būtu daudz nabagāki. Tad mēs nezinātu, cik skaista ir vienotība kopīgam mērķim un cik laba sajūta ir tad, kad nesaskaņas un savtīgums ir nolikti pie malas, cik viegli ir sekot līderiem, kuri stāv un krīt par tautas lietu un ir skaidri redzams, ka tās nav viņu veikala intereses, ap ko visi notikumi griežas. Tagad mēs zinām, ka spējam būt vienoti un stipri, un arī Atmodas un barikāžu varoņi bija sava laika vienkāršie cilvēki katrs savā vietā. Varētu arī viņiem pateikties, bet vai nu paši sev paldies teiksim.

Būtiska ir arī nākotne. Bez nākotnes redzējuma ir grūti izturēt ikdienu. Bez skaidra mērķa priekšā pārbaudījumi liek rokām nolaisties. Tādēļ par nākotnes mērķiem runā ļoti daudz, galvenokārt ikdienā. Runā par arvien reālākajām cerībām nokļūt Eiropā un par lielo labumu, ko tas ienesīs katrā mājā. Runā par drošību, ko dos līdzdalība NATO, runā par straujo ekonomikas augšupeju, kas sāksies tūlīt, tūlīt, pēc pusgada. Runā arī par tiesisku valsti, tas ir, ka būs viens likums un viena taisnība visiem, ka arī vienkāršam, trūcīgam cilvēkam būs iespējams panākt taisnību savā lietā, ka likuma roka būs pietiekami gara, lai sniegtos pietiekami augstu. Ikviens cilvēks tad piebalsos apustulim Pāvilam un teiks: "Patiesi, patiesi, valsts ir Dieva kalpone manā labā." Tas viss būs tai nākotnē, kura kā gaisma tuneļa galā daudziem palīdz nodzīvot šo dienu. Lai Dievs dod, ka viss izdodas! Lai Dievs palīdz nākotnes vedējiem, lai viņiem sekmējas! Lai nākotne pienāk, pirms cilvēki to sāk uzskatīt par nesasniedzamu!

Svētkos parasti runā par vēsturi, runā par nākotni, mazāk runā par šodienu. Taču tagadne ir pati būtiskākā. Mēs taču būsim nodzīvojuši jau desmit gadus kopš neatkarības atjaunošanas, pusi no tā laika, kas bija atvēlēts mūsu priekštečiem. Viņu veikumu mēs pieminam un apbrīnojam. Mēs esam pusceļā. Laiku, ko vērtēs nākamās paaudzes, veidojam mēs un darām to šodien. Ja Dievs kādu dienu, piemēram, rīt, teiktu: "Diezgan!", nākamās paaudzes vērtētu ne mūsu nākotnes verbālās vīzijas, bet šodienu. Un bieži vien tādā vērtējumā izšķirošais nav tas, ko esi spējis paveikt, bet gan tas — kā un kādēļ esi darījis, kādas ir bijušas tavas metodes, kādi ir tavi motīvi. Ik valsts svētku diena faktiski varētu būt kā tāds momentuzņēmums ar zibspuldzi tumsā, kurš fiksē garāmskrejošā laika mirkli. Ko mēs tajā ieraudzītu, šodien paraudzīdamies, kādus mēs redzētu sevi?

Tāds albums, kurā būtu apkopoti šodienas Latvijas reālie momentuzņēmumi dažādos rakursos, spilgtā, varbūt nežēlīgā gaismā, būtu ļoti interesants. Kādā žanrā tas būtu ierindojams? Vai tas būtu varoņeposs, gudra eseja, sadzīves drāma, kriminālromāns vai traģēdija? Visdrīzāk — pa druskai no visa. Vai mums patiktu tajā ieskatīties un uzmeklēt to vietu, kura ir par mums, par mani, par tevi? Viena no albuma pēdējām lappusēm noteikti būtu tikko notikusī tautas nobalsošana. Ārzemju ziņu aģentūras Latvijas ļaudis uzslavēja, ka, neskatoties uz saviem trūcīgajiem apstākļiem, viņi nolēmuši nesekot populistiskiem lozungiem un glābt sociālo budžetu un stabilizēt valsts finanses. Un atkal. Tie, kas to veica, nebija nekādi pārcilvēki. Tie bija mūsu zemnieki, strādnieki, skolotāji, ārsti, pat sava daļa pensionāru. Lai glābtu to sociālo budžetu, daudzi no viņiem apņēmās ēst vēl taupīgāk, dzīvot vēl kādu gadu mazāk un vienu mazgājamo ūdeni lietot nevis divas, bet trīs reizes. Tā bija viņu ikdienas varonība, viņu valstiskās solidaritātes apziņa. Tās bija viņu barikādes, un lai viņiem par to pateicība. Droši vien nākamās paaudzes to pieminēs ar apbrīnu, ar atzinību. Bet vai ar tādu pašu atzinību tās vērtēs faktu, ka šī trūcīgo ļaužu varonība tika prasīta un pieņemta tajā pašā laikā, kad, piemēram, valstī ir spēkā noteikumi, saskaņā ar ko zināmiem cilvēkiem, kas saņem divus vai pat trīs desmitus tūkstošus mēnesī, iemaksas tajā izmisīgi glābjamajā budžetā jāizdara tikai par pirmajiem 14 tūkstošiem gadā, par pusi no viņu mēneša ienākumiem? Vai varbūt nākotnes vēsturnieki, šo faktu uzgājuši, teiks: "Lūk, kādēļ deviņdesmito gadu beigās Latvijas televīzijas kanālos demonstrēja vienu Latīņamerikas seriālu pēc otra! Lai tauta pierastu pie domas, ka tāda ir dzīves kārtība, ka ir daži dzelzs kungi, kam pieder viss un kas visu valda, un liels pulks nabaga plebeju, kam jāpriecājas nest upurus viņa labā." Latvijas jaunpatricieši saka: "Algai jāatbilst darba rezultātiem." Lai Dievs žēlīgi pasargā no tā, ka mediķu darba rezultāti, mūs ārstējot, būtu atbilstoši viņu algai un ka mūsu bērnus mācītu skolotāji, kuru ienākumi nekādi nesasniedz divkāršu minimumu.

Kāds izskatās mūsu svētku albums? Kāda sajūta pārņem, redzot, ka tikai Valsts prezidente vienīgā šeit spēj noskaidrot, ka izmantotie un pazemotie jaunieši nav vis par samaksu pajokojušies, bet ka viņu liecības ir patiesas. Kā lai barikādēs stāvējusī tauta jūtas, no televīzijas debatēm apjaušot, ka daudzi lieli politiskie lēmumi tiek pieņemti un sabiedrība tiek šūpota un bangota kaut kādu nepārredzamu privātu interešu labā? Ka valstī ir koncerni, kur revidenti netiek tālāk par durvju sargu? Uz robežas gan aptur tantiņu, kurai kaut kas par daudz tīkliņā, bet furgons brauc cauri. Vienkāršā, no varas tālu stāvošā un tomēr no tās ļoti atkarīgā cilvēka izjūtas var izteikt divos vārdos, un cilvēki man to tiešām ir teikuši: "Kļūst baigi."

Es jūtu, ka nupat novirzos no svētku runu žanra. Pārāk daudz skaudru rakursu uzšķiras tajā svētku albumā. Taču, ko lai dara, — novembris, un laukā nav ziedu un zelta lapotņu, par ko runāt, raķetes arī vēl nešauj. Atliek runāt par to, kas deg un sāp. Un varbūt valsts svētkos ir īstais brīdis runāt par būtisko, par šodienu. Vēsture pazīst augstsirdīgas patriciešu tradīcijas. Romas prokuratoram Jūdejā Poncijam Pilātam bija paradums uz svētkiem atlaist vienu uz nāvi notiesāto. Ko tādu valsts svētkos varētu darīt mūsu patricieši? Varbūt labprātīgi un par labu nabadzīgajiem apņemties izdarīt tās iemaksas no visiem saviem ienākumiem, kā to spiesta darīt pārējā tauta. Varbūt atļaut, lai valdība tādu lēmumu pieņem? Sociālo budžetu tas, protams, neglābs. Nav jau daudz to ekstrēmi turīgo cilvēku Latvijā. Taču tas nenoliedzami būtu simbolisks akts, kas varētu Latvijā glābt un nākamajām paaudzēm saglabāt tādus jēdzienus kā morāle, līdzjūtība, solidaritāte, pirms tie kļuvuši par arheologu tiesu. Un es domāju, ka Latvijā ir diezgan daudz, ko vēl vajadzētu darīt, lai šīs kategorijas stiprinātu. Ir vēl tik daudz vietas, lai attīstītos arī gluži brīvprātīga labdarība, solidaritāte, mecenātisms.

Dieva domas bieži atšķiras no cilvēku domām, un Dievs dod varu un īpašumu, lai ar to kalpotu arī tuvākajam, sevišķi tam, kam nav nekā. Šī atziņa nedzimst likumu krājumos, tā dzimst vispirms cilvēku sirdī. Un tikai tā ir patiesi dižciltīga dvēsele, kas spēj iejusties otrā cilvēkā līdzās, dvēsele, kurā mājo līdzcietība un gatavība kalpot arī ar savu varu, arī ar savu īpašumu. Tas ir pat svarīgāk par biržu indeksiem un kopprodukta kāpināšanu, jo bez tā pat vissekmīgā saimniekošana tautai nesīs maz prieka.

Taisnīgums, iejūtība, solidaritāte — šiem jēdzieniem nenoliedzami ir arī otra puse. Nupat piedzīvojām kādas ministres vēlēšanos demisionēt. Ne jau aiz prieka un apmierinājuma, drīzāk aiz vilšanās un sarūgtinājuma. Un vai nav tā, ka mēs pavisam esam aizmirsuši, ka atbalstam un solidaritātei būtu jāiet arī no apakšas uz augšu. Kādēļ mēs toreiz cēlām barikādes un stāvējām tajās? Taču, lai atbalstītu un aizstāvētu savus vadītājus. Šodien barikādes nav jāceļ, taču šodien ir vajadzīgs kas cits, kas ir daudz grūtāk. Nesaistot to ar kādu konkrētu situāciju, bet vispārīgi runājot, ir vajadzīgs, lai mēs novērtētu patiesus centienus un godīgu darbu, lai mēs neizlasītu no svētku albuma tikai tās skaudrās fotogrāfijas, uz labajām un priecīgajām pat skatu nepametot. Lai mēs izvērtētu, cik reālas ir mūsu vēlmes un prasītie termiņi, lai mēs apzinātos, ka daudzām lietām ir vajadzīgs laiks. Lai mēs saprastu vārda spēku.

Dievs radīja pasauli, sacīdams vienu vārdu. Arī vārdi, kurus mēs sakām, sevišķi tie, kuros mēs ieliekam savu domu un jūtu spēku, nepaliek tukši un bez iespaida, tiem patiesi ir nozīme. Kungs Jēzus saka: "Par katru lieku vārdu jums būs jāatbild Dieva priekšā." Ko runā tauta, ko runā Latvijas ļaudis? Ja mēs ar kādu gudru ierīci izanalizētu verbosfēru jeb to mūsu izrunāto vārdu slāni, kas gulstas pār Latviju, mēs droši vien paši satrūktos, redzot, cik liels ir nosodījumā, nievās un naidā sacītu vārdu, pat lāstu, īpatsvars. Mīļā tauta, man šķiet, ka pārāk viegli un pārāk daudz mūsu mute runā smagus un briesmīgus vārdus. Pārāk bieži mēs nolādam un pārāk reti svētījam. Tā tas ir, sākot no sarunas ar sevi vai draugu un beidzot ar publisku manifestāciju. Mūsu vārdi jau nekur nepaliek. Tie krīt un plūst atpakaļ pār mūsu dzīvi.

Protams, mūsu valsts, mūsu sabiedrības dzīvē ir gan panākumi, veiksmes, labs un godīgs darbs, gan arī neizdošanās, neizdarība, kļūdas un pat ļaunprātības. Labās lietas vajadzētu pamanīt un atzinīgi novērtēt. Bet ko darīt ar sliktajām? Ne jau pievērt acis un raudzīties caur pirkstiem. Taču, man šķiet, ka vienu lietu mēs kā tauta vēl neesam īsti izmēģinājuši un, proti, lūgt Dievu. Ja ir kas neapmierinošs mūsu dzīvē, neķerties tūlīt pie nosodījumiem un lāstiem, kas ir ārdoša pieeja un neko labu nenes, bet vispirms lūgt Dievu par to, lūgt par savu valsti, par savu zemi, par cilvēkiem, īpaši aizlūgt par saviem vadītājiem, lai Dievs palīdz tiem viņu pienākumus taisnīgi un sekmīgi godam pildīt. Tā būtu pozitīva pieeja, kas ceļ, nevis ārda. Un daudz iespēj tauta, kas par savu šodienu un nākotni sirsnīgi un vienoti Dievu lūdz. Arī kādi Saeimas locekļi ir sākuši pirms darba cēliena Dievu lūgt, un par to ir īpašs prieks, jo tur, kur vislielākā atbildība, lūgšana ir pati svarīgākā.

Domājot par Latviju pēc neatkarības atgūšanas, viena lieta atklājas man svarīgāka un neatliekamāka par visām pārējām, proti, lūdziet Dievu par mūsu zemi, tautu, valsti, valdniekiem un lūdziet par nabagajiem, zemajiem, vārgajiem un pazemotajiem, vēl vairāk lūdziet par varenajiem, bagātajiem un īpaši par savtīgajiem un vienaldzīgajiem. Lūdziet par bērniem, par vecākiem, par ģimenēm, par vērtībām un tikumiem, lūdziet par visu mūsu dzīvi. Ja vien ir kāda lieta uz sirds, lūdziet par to. Uzticiet to vispirms Dievam. Lūdziet tā, kā lūdz dziļi nopietnos brīžos, jo tam ir laiks. Lai tā ir mūsu ikdienas valoda, un paldies mūsu Kungam, ka viņš ir klāt un mēs visas lietas varam ielikt viņa rokās, zinot, ka tā ir vislabākā, visdrošākā vieta. Paldies Dievam, ka mēs pazīstam lūgšanas spēku!

Un noslēgumā gribas atcerēties, ko raksta dzejniece Māra Zālīte: "Mūsu dzīve ir tiešraide, viņu nevar atpakaļ tīt, tādēļ mīlēšu tevi tagad, šeit un tūlīt." Tā ir liela dzīves gudrība. Šo mūsu mirkli, kurā mēs stāvam, nevarēs pēc tam patīt atpakaļ un pārlabot. Vēsture katru no mums sauks vārdā ar to, ko darām tagad, šodien. Un visu, ko darām, mums vajadzētu darīt Jāņa Kristītāja vārdu gaismā: "Atgriezieties no grēkiem, debesu valstība nemaz nav tik tālu, kā jūs domājat." Visvairāk Latvijā varbūt būtu jāatgriežas no savtīguma, vienaldzības un mīlestības trūkuma grēka — tagad, šeit un tūlīt. Jo katrs cilvēks dzīvo savu vienīgo, neatkārtojamo dzīvi, arī to nevarēs patīt atpakaļ, lai izlabotu vēlāk. Katru cilvēku Dievs ir radījis līdzīgu sev, taču sabiedrībā viņi top par augstiem un zemiem, vareniem un vājiem, bagātiem un nabagiem. Laiku pa laikam zemie un nabagie ir mēģinājuši ar varu un spēku radīt savu paradīzi zemes virsū. Un parasti rezultāts ir bijusi vēl lielāka elle. Taču nevajag viņus par to vainot. Ne jau aiz labas dzīves viņi ļāva sevi sakūdīt. Taču varmācību risinājumu alternatīva ir tikai līdzjūtība, taisnīgums, augstsirdība, savstarpējs atbalsts, dalīšanās iespējās un resursos. Tāda uzupurēšanās, ka ne tikai nabagajiem upuri jāuzņemas, bet ka visi ir gatavi savu daļu nastas nest atbilstoši savām iespējām. "Nesiet cits cita nastas! Tā jūs piepildīsit Kristus likumu," pavēl Kunga apustulis.

Un vēl viena patiesība, pēc kuras būtu jāvadās, — Dieva griba ir tā, lai katram cilvēkam būtu iespējams priecāties par dzīvi, ko Radītājs devis. Valsts ir Dieva iecelta kalpone cilvēkam uz to palīdzēt priecāties par viņa dzīvi, dot iespēju, ja vien viņš pats uz to cenšas. Dievs mums ir devis tik daudz, lai mēs savu dzīvi dzīvotu, par to priecādamies. Viņš mums ir devis brīnišķīgu zemi, jūru, debesis, vietu zem saules, ko neposta orkāni un zemestrīces. Viņš ir devis brīvību un iespējas, viņš ir devis gudrus, gaišus un strādīgus cilvēkus, viņš ir devis savus likumus, savus baušļus. Viņš ir pat devis savu dēlu Jēzu Kristu, lai neviens, kas uz viņu tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Tieši šodiena ir tas laiks, tā stunda, kad mums jādara, kas no mums atkarīgs, lai no šīm Dieva dāvanām saņemtu tik daudz, cik vien iespējams. Ne tikai katrs priekš sevis, bet visi kopā.

Jauncelsme, reformas — tās prasa laiku. Mīlestība nav jāatliek. Tai ir jāīstenojas tagad, šeit un tūlīt. Mīlestībai uz Dievu un mīlestībai uz savu līdzcilvēku. Lai Dievs mūs uz to svētī, lai Dievs patiešām svētī Latviju! Āmen!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Kā Nacionālo bruņoto spēku virspavēlniece es sveicu Latvijas virsniekus un karavīrus mūsu valsts neatkarības deklarācijas 81.gadadienā un mūsu armijas 80 gadu jubilejā!

Latvijas neatkarību 1918.gada 18.novembrī deklarēja tautas pārstāvji, tā paužot savu politisko gribu. Bet tikai pēc sīvām cīņām un asiņainiem upuriem bija iespējams reāli nodrošināt Latvijas teritoriālo integritāti un nostiprināt tās suverenitāti.

Neatkarīgā Latvija nekad nebūtu spējusi rasties un pastāvēt, ja tās drošsirdīgie dēli nebūtu bijuši gatavi likt ķīlā savas dzīvības, lai izcīnītu brīvību savai dzimtajai zemei. Otrajā pasaules karā Latvijas vīri cīnījās tikpat varonīgi un pašaizliedzīgi, bet tikai šoreiz viņu drosmi un varonību traģiskā veidā izmantoja Latvijas interesēm naidīgi spēki. Brālis bija spiests karot pret brāli, un beigu beigās zemi tomēr paņēma sveša vara.

Tagad atjaunotā un brīvā Latvijā mūsu bruņotie spēki var atkal kalpot pašas tautas demokrātiski ievēlētai civilai varai un gādāt par valsts un tās iedzīvotāju drošību. Tie var gādāt par drošību ne tikai kara, bet arī miera laikā. Pie mūsu bruņoto spēku uzdevumiem pieder ne tik vien pienākums aizstāvēt Latviju, bet arī pienākums piedalīties starptautiskos miera uzturēšanas pasākumos. Uz mūsu karavīru profesionālismu, viņu sagatavotību un atbildību paļaujas kā pašu zemē, tā civilisti tādās zemēs, kur viņu drošība ilgstošu konfliktu dēļ ir apdraudēta.

Latvijas virsnieki, Latvijas karavīri! Es novēlu jums spēku un izturību, jūsu pienākumus pildot! Es novēlu jums veiksmi un sekmes, Latvijas armiju uzlabojot, attīstot un pilnveidojot. Jums ir jāgādā par to, lai Latvijas armija būtu Latvijas vajadzībām pilnam atbilstoša un ar starptautiskiem spēkiem ātri un efektīvi savietojama.

Jūsu tauta un jūsu prezidente sagaida no jums to labāko, ko vien jūs spējat. Mēs paļaujamies uz jūsu drosmi un apņēmību, mēs paļaujamies uz jūsu vīrišķību. Latvijai ir vajadzīgi stipri, uzticami un mūsdienīgi bruņotie spēki, Latvijai ir vajadzīgi stalti un braši karavīri, tādi vīri un tādas sievas, par kuriem visa tauta ir lepna. Stāviet droši mūsu tēvzemes sardzē!

Dievs, svētī Latviju!

Uzruna Nacionālo bruņoto spēku parādē Rīgā,11.Novembra krastmalā, 1999.gada 18.novembrī

Nav un nevar būt noilguma noziegumiem pret cilvēci — šis princips aizvien vairāk iesakņojas demokrātisko valstu praksē. Nav un nevar būt attaisnojuma tiem, kuri, kalpodami okupācijas varām, pakļāva nevainīgus cilvēkus nogalināšanai vai deportācijām. Jautājums par represīvu un diktatorisku režīmu vadītāju un par represiju tiešo izpildītāju atbildību pašlaik ir aktuāls visā pasaulē — gan saistībā ar Otrā pasaules kara laikā veiktiem noziegumiem, gan ar represīviem režīmiem Latīņamerikā, gan ar pavisam neseniem notikumiem Dienvidslāvijā. Tieši demokrātijas dzīvotspējas apliecinājums ir tas apstāklis, ka tirāniem un slepkavām nav iespēju izvairīties no pelnītā soda — pat pēc ļoti daudziem nodzīvotiem gadiem.

Taču daudzi jautājumi saistībā ar mūsu ne tik seno pagātni vēl joprojām nav atbildēti. Palaikam sabiedrībā uzvirmo diskusijas par nepieciešamību publiskot bijušo Valsts drošības komitejas darbinieku un aģentu kartotēku, un šķiet, ka arī 7.Saeimai nāksies atgriezties pie šīs problēmas, kurai iepriekšējie parlamenti nav spējuši dot galīgu, sabiedrībai pieņemamu risinājumu. Lai kāds būtu mūsu lēmums, tam jāpieliek punkts politiskā līmenī, pārējos kolaboracionisma aspektus atstājot vēsturnieku, juristu un arī visas sabiedrības izvērtēšanai.

Bez godīga, visaptveroša pagātnes izvērtējuma būs grūti Latvijā veidot uz kopīgām vērtībām balstītu, iekšēji vienotu nākotnes sabiedrību. Tieši objektīva vēstures izpratne bez noklusēšanas un bez izskaistinājumiem ir viens no nepieciešamajiem priekšnoteikumiem, lai šādu sabiedrību radītu. Veidojot uz savstarpēju cieņu un izpratni pamatotas attiecības starp pamatnāciju un mazākumtautībām, nav iespējams ignorēt ilgstošās okupācijas un kolonizācijas sekas, kuru dēļ Latvijas valsts galvaspilsētā un citās lielākajās pilsētās latvieši joprojām ir mazākums. Šī situācija nenoliedzami rada politiskas, kā arī sadzīviskas un psiholoģiskas problēmas.

Ir nepieciešams mērķtiecīgs darbs, lai visā valstī reāli iedzīvinātu Satversmē noteikto latviešu valodas kā valsts valodas statusu. Pēc neatkarības atjaunošanas valstī kopumā valodas vide ir uzlabojusies, tomēr netrūkst vēl darāmā, lai ikvienā iestādē un uzņēmumā visā Latvijas teritorijā tiktu garantētas likumīgās iespējas sazināties un saņemt informāciju latviešu valodā. Uz to jābūt vērstam jaunajam Valsts valodas likumam, ko Saeima otrreiz caurlūkos decembra sākumā.

Jāturpina arī izglītības sistēmas pārveide un tādu mazākumtautību izglītības programmu īstenošana, kas ļautu ikvienam skolu beigušajam brīvi lietot valsts valodu kā savstarpējas saziņas līdzekli. Nepieciešams lietderīgi un efektīvi izmantot tos finansu resursus, ko rietumvalstis piešķīrušas latviešu valodas mācīšanai.

Godājamie deputāti!

Ir tāda tradīcija — valsts dibināšanas svētkos vērtēt arī mūsu pašu paveikto. Atbilstoši Satversmei Latvija ir tipiska parlamentāra republika. Saeimai dotās augstās pilnvaras uzliek tai arī lielu atbildību par valstī notiekošo. Tikai nedaudz vairāk par gadu ir strādājusi 7.Saeima, un tomēr šai samērā īsajā laikā ir bijušas gan labas pārmaiņas, gan diemžēl piedzīvotas arī neveiksmes.

Gan 7.Saeima, gan abas tās izveidotās valdības ir daudz paveikušas, lai Eiropas Komisijas progresa ziņojumā Latvija iegūtu labu novērtējumu un reālas izredzes decembrī saņemt uzaicinājumu sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Mums nav trūcis arī politiskās gribas pat valstij samērā grūtos finansiālos apstākļos palielināt izdevumus aizsardzības spēju nostiprināšanai, kas ir nepieciešams priekšnoteikums Latvijas integrācijai NATO. Saeima ir ratificējusi līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidi, un tādējādi Latvija ir kļuvusi par tās dalībvalsti. Tas, protams, uzliet mums noteiktus pienākumus — mēs nedrīkstam iestrādāt likumos normas, kas būtu pretrunā ar šīs organizācijas liberālajiem ārējās tirdzniecības principiem. Taču šī līdzdalība dod mums arī priekšrocības — labāku pieeju pārējo dalībvalstu tirgiem un aizsardzību pret citu valstu vēlmi noteikt mums nepamatotas ekonomiskās barjeras un diskriminējošus ierobežojumus. Vienlaikus Latvijā veidojas Pasaules tirdzniecības organizācijas standartiem atbilstoša iekšējā tirgus aizsardzības sistēma, kas brīvas preču kustības apstākļos tomēr ļaus pasargāt mūsu ražotāju no negodīgas konkurences.

Latvija ir ļoti tuvu arī Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola noslēgšanai, kas ļautu būtiski palielināt Latvijā ražoto preču konkurētspēju Eiropas Savienības dalībvalstu tirgos. Pavisam drīz mēs Saeimā galīgajā lasījumā izskatīsim grozījumus likumā "Par akciju sabiedrībām", kuru pieņemšana ļaus aizsargāt mazākuma akcionāru intereses, radot labvēlīgāku vidi uzņēmējdarbībai un ārvalstu investīcijām. Visi šie pasākumi lielākos augļus Latvijas valstij nesīs tikai nākotnē, taču jau tagad jūtamas pirmās pazīmes, kas liecina par tautsaimniecības atveseļošanos pēc Krievijas krīzes radītajiem satricinājumiem.

Tālākā situācijas attīstība lielā mērā būs atkarīga no tā, vai Saeimai izdosies pieņemt nākamā gada valsts budžetu, nepalielinot sākotnēji plānoto finansu deficītu, no tā, vai tiks samazināti administratīvie šķēršļi uzņēmējdarbībai, un no lielo valsts uzņēmumu privatizācijas veiksmīgas norises. Valdība, sagatavojot budžeta likumprojektu paketi, ir piedāvājusi vairākus nodokļu grozījumus, kas varētu pozitīvi ietekmēt tautsaimniecības attīstību. Arī starptautisko finansu institūciju iespējamais atbalsts sekmētu Latvijas ekonomisko izaugsmi, kas savukārt ļautu pilnīgāk apmierināt sabiedrības vajadzības.

Sabiedrība Latvijā ir kļuvusi prasīgāka, vērtējot gan valdības, gan parlamenta darbu, — to apliecina tikko notikusī tautas nobalsošana un skolotāju streiks. Kā viens, tā otrs parāda sabiedrības vēlmi aizstāvēt savas intereses un piedalīties politisku lēmumu pieņemšanā, un no demkrātijas viedokļa tas ir apsveicami. Diemžēl šie notikumi liecina, ka iepriekš nav noticis pietiekami nopietns dialogs ne Saeimā starp pozīciju un opozīciju, ne starp valdību un sabiedrību kopumā. Nav notikusi nopietna situācijas analīze un iespējamo seku prognoze. Parlamenta uzdevums, turklāt viens no galvenajiem uzdevumiem, ir līdzsvarot dažādu sabiedrības grupu vēlmes ar valsts finansiālajām iespējām. Taču nereti pēdējo mēnešu laikā rodas iespaids, ka referendums tiek izmantots vairāk kā ierocis opozīcijas cīņā pret valdību, nevis lai reāli atrisinātu problēmas. Motivējot ar neuzticēšanos valdības partijām, Satversmē pieļautās kompromisa atrašanas iespējas tika palaistas garām, vairojot sabiedrībā neziņu, neskaidrību un uz vairākiem mēnešiem iesaldējot ilglaicīga risinājuma pieņemšanu. Tāpēc notikušo savā ziņā varam uzskatīt par demokrātijas mācībstundu, no kuras katram šajā zālē sēdošajam nāksies izdarīt noteiktus secinājumus.

Ceļš no totalitāra režīma, kāds Latvijā valdīja piecdesmit gadus, uz patiesu demokrātiju un labklājību nav noejams ātri un viegli. Par to liecina ne tikai mūsu, bet visu postkomunistisko Viduseiropas un Austrumeiropas valstu pieredze. Desmit gadus pēc totalitārisma simbola — Berlīnes mūra — nojaukšanas lielā iedzīvotāju daļā sajūsmu ir nomainījusi vilšanās. Straujām un pārsvarā veiksmīgām politiskām pārmaiņām, demokrātisku institūciju izveidošanai, reālas valstiskās neatkarības atjaunošanai sekoja daudz lēnāks un sarežģītāks ekonomikas pārstrukturēšanas process, ko pavadīja un pavada dažādas sociālas problēmas — bezdarbs, nabadzība, strauja iedzīvotāju noslāņošanās.

Tam visam ir objektīvs pamats, taču situāciju vēl vairāk sarežģī apstāklis, ka liela daļa sabiedrības joprojām nav psiholoģiski gatava darboties tirgus ekonomikas apstākļos. Brīvība nozīmē atbildību — šo tēzi visgrūtāk attiecināt katram pašam uz sevi. Būt atbildīgam par sevi, savu tuvāko, ģimeni, bērniem, beigu beigās arī par sabiedrību un valsti — tas nav viegli, un tāpēc rodas tieksme pēc aizbildnieciskuma — pēc vadoņa, "stiprās rokas", pēc kāda no malas, kurš mūsu vietā atrisinātu mūsu problēmas. Taču vēsture pierāda, ka pasaule nav radījusi labāku sabiedrības uzbūves formu par demokrātiju.

Tāpēc šajā svētku reizē gribu vērsties ne tikai pie jums, godājamie deputāti, bet pie katra Latvijas pilsoņa — uzņemsimies atbildību un kopīgi veidosim savu valsti labāku, godīgāku, tīrāku, eiropeiskāku!

Dievs, svētī Latviju!

Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags ekumēniskā dievkalpojuma laikā Rīgas Domā 18.novembra rītā

Rīgas Domā — Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga ar ģimeni

Saeimas tribīnē svinīgās sēdes laikā Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume

Saeimas zālē — Saeimas deputāti, valdības ministri un Valsts prezidente

Godasardze pie Brīvības pieminekļa 1999.gada 18.novembrī

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, uzrunājot Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus parādes laikā Rīgā, 11.Novembra krastmalā, 18.novembra dienā

Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus parādē Rīgā, 11.Novembra krastmalā, 18.novembrī

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"