Par situāciju 2006.gada darba tirgū

Labklājības ministrijas (LM) uzdevumā veikto pētījumu rezultāti liecina, ka 24% jeb vidēji katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs 2006.gadā strādāja bez darba līguma un / vai saņēma “aplokšņu algu”. No tiem 121,1 tūkst. iedzīvotāju (11,3%) strādāja bez darba līguma, bet 136 tūkst. (12,7%) strādāja ar darba līgumu, daļu algas saņemot aploksnē. 

“Vienmēr esmu uzsvērusi sociālās sfēras ciešo saistību ar valsts ekonomisko attīstību, jo katrs valsts budžetā neiemaksātais lats mūs aizvien attālina no pensiju un pabalstu paaugstināšanas, jaunu slimnīcu, skolu būves un citiem sociāli nozīmīgiem projektiem. Pēc pētnieku aplēsēm, pagājušajā gadā vien no algām nenomaksātie nodokļi pārsniedza 330 miljonus latu. Šīs naudas pietiktu, lai visiem pensionāriem pusgadu izmaksātu otru pensiju,” norāda labklājības ministre. Viņa teica, ka pētījumi ir labs pamats, lai atbildīgās institūcijas spētu nākotnē izstrādāt aizvien precīzākus pasākumus nereģistrētās nodarbinātības apkarošanai.

Pēc visu pētījumu pabeigšanas LM ir plānojusi iesniegt informatīvo ziņojumu valdībai par situāciju darba tirgū, kurš akcentētu galvenās pētījumos atklātās problēmas un iezīmētu atbildīgajām institūcijām veicamos pasākumus situācijas uzlabošanai. Savukārt, ņemot vērā konkrētā pētījuma rezultātus, LM padotībā esošā Valsts darba inspekcija varēs veikt vēl mērķtiecīgākas jau uzsāktās inspicēšanas kampaņas reģionos un nozarēs, kurās ir augstāks nereģistrētās nodarbinātības risks.

67% no visiem nereģistrēti nodarbinātajiem ir vīrieši. Bez darba līguma pārsvarā (90% gadījumu) strādā cilvēki bez augstākās izglītības. Bez darba līguma vairāk strādā jaunieši (15–24 gadi) un cilvēki pensijas vecumā (65–74 gadi) – iedzīvotāju grupas, kurās ir augstāks bezdarba risks.

Pētījuma dati liecina, ka vismazāk pārkāpumu ir konstatēts valsts institūcijās, kā arī tādās nozarēs kā zivsaimniecība un speciālistu pakalpojumi.

Savukārt “visnetīrākās” nozares ir apsardze (pārkāpumi konstatēti 55,3% no nozarē strādājošiem), būvniecība (38,3%), mēbeļu ražošana (31%), lauksaimniecība, medniecība, mežsaimniecība (30,2%), kā arī sabiedriskie, sociālie un individuālie pakalpojumi (28,7%).

Profesijas, kurās visvairāk izplatīta nereģistrētā nodarbinātība, ir jumiķi (60,8%), ēku būvniecības strādnieki (45,4%), mežkopji un radniecīgas profesijas (41,5%), rakstnieki un citas radošās profesijas (37,6%), būvnieki (37,4%) un sanitārtehniķi (34,8%).

Aplūkojot nereģistrētās nodarbinātības rādītājus pa sektoriem, redzams, ka visvairāk pārkāpumu konstatēti tieši privātajā sektorā 25,6 % gadījumu, nevalstiskajā sektorā šis rādītājs ir 20,4 % , savukārt valsts un pašvaldību sektorā – 11,7 %.

Saskaņā ar darba devēju vērtējumu vislielākais īpatsvars nelegālo viesstrādnieku kopskaitā ir būvniecībā (3,9%), viesnīcu un restorānu biznesā (2,2%), tirdzniecībā (2%), apstrādes rūpniecībā (1,8%), kā arī nekustamo īpašumu un komercpakalpojumu jomā (1,8%).

Aplūkojot nelegālās nodarbinātības iemeslus, pētījumā secināts, ka visbiežāk tiek minēts tieši priekšstats, ka tā iespējams nopelnīt vairāk. Tāpat tiek minēts darba vietu trūkums dzīvesvietā, nepietiekama uzticamība sociālo maksājumu sistēmai (priekšstati par sagaidāmo dzīves ilgumu, inflācijas draudi), kā arī zemais izglītības līmenis.

Pētījums parāda, ka uzņēmēji nemaksā nodokļus ne tikai tādēļ, lai ietaupītu naudu. Viens no būtiskiem iemesliem ir administratīvās barjeras jaunajiem uzņēmējiem, kuriem rodas grūtības izprast reģistrācijas procesa formalitātes, ienākumu un izdevumu uzskaiti u.c. Daudzi baidās, ka uzņēmējdarbības deklarēšana izsauks soda sankcijas par iepriekšējo darbību. Izplatīta ir arī pašattaisnošanās, ka nodokļu nemaksāšana ir plaši izplatīta. Tāpat viens no iemesliem ir nepietiekamā Valsts ieņēmuma dienesta un Valsts darba inspekcijas kapacitāte.

Domājot par risinājumiem, kā veicināt biznesa legalizāciju, pētnieki piedāvājuši vairākus variantus: atviegloti noteikumi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (piemēram, fiksētais nodoklis pirmajos uzņēmējdarbības gados, mazās uzņēmējdarbības legalizācijas kampaņa (daļēja nenomaksāto nodokļu “amnestija”)) un stingrāka kontrole “pelnošajās” nozarēs, lielajos uzņēmumos. Tāpat tiek minēts piedāvājums pārskatīt attaisnoto izdevumu apjomu jeb sarakstu, kā arī izskatīta iespēja ieviest progresīvo nodokli, ko gan vairāk atbalsta cilvēki ar zemiem ienākumiem.

Pētnieki aplūkojuši arī vairākus pabalstus, analizējot, kā veidot nodarbinātību veicinošu pabalstu sistēmu.

Pašreizējais bezdarbnieka pabalsta apjoms un izmaksas ilgums atzīts par optimālu. Lai gan publiskajā telpā izskanējis viedoklis par nepieciešamību to ierobežot, pētnieki uzskata, ka tas drīzāk varētu nest negatīvas sekas. Pirmkārt, valsts atbalsts bezdarba gadījumā ir viens no spēcīgākajiem motīviem veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, un tā ierobežošana varētu veicināt iedzīvotāju neuzticību sociālās apdrošināšanas sistēmai un netieši rosināt darbaspēka emigrāciju. Otrkārt, pabalsta izmaksas periods ir deviņi mēneši, kas, salīdzinot ar citām valstīm, nav garš. Turklāt tā apjoms samazinās ik pēc trim mēnešiem, tā motivējot cilvēku meklēt darbu. Treškārt, īsāks pabalsta izmaksas periods var mudināt cilvēku pieņemt savai kvalifikācijai un interesēm nepiemērotu darbu. Turklāt tas nebūtu pietiekams, lai, piemēram, izietu pārkvalifikācijas kursus.

Pētījumā konstatēts, ka nepieciešams lielāks atbalsts ģimenēm ar bērniem no gada līdz divu gadu vecumam. Inflācijas apkarošanas kontekstā par pabalsta apjoma paaugstināšanu var domāt tikai tālākā nākotnē, taču pašvaldībām būs pieejami ES fondu līdzekļi tieši alternatīvo aprūpes formu, piemēram, aukļu dienestu izveidei. Ir svarīgi, lai bērna kopšanas laikā vecāki nezaudētu profesionālās iemaņas un veiksmīgi atgrieztos darba tirgū.

Pašvaldību pabalsts garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai kopumā vērtējams pozitīvi, secināts pētījumā. Tā apjoms nav tik liels, lai veicinātu atkarību no pabalstiem. Tajā pašā laikā, lai saņemtu pabalstu, cilvēkam jāiesaistās sava stāvokļa uzlabošanā, un noteiktie līdzdalības pasākumi reāli palīdz cilvēkam uzlabot savu dzīvi. Tomēr pētījumā secināts, ka ne visas pašvaldības izmaksā pabalstu noteiktajā kārtībā.

Pētījumu “Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums” veica Latvijas Universitātes pētnieki Ērikas Šumilo vadībā. Savukārt pētījumu “Optimāla, nodarbinātību veicinoša nodokļu un pabalstu sistēma” veica pilnsabiedrība “ML Eksperts” Oksanas Žabko vadībā.

Pētījumu pilns teksts atrodams interneta mājaslapā http://sf.lm.gov.lv sadaļā “ESF pētījumi”.

Kopumā Labklājības ministrijas uzdevumā līdz 2007.gada vidum tiek veikti 13 apjomīgi darba tirgus pētījumi. Pētījumi tiek finansēti no valsts budžeta (25%) un Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem (75%).