Runa diskusijā “Valoda. Vēsture. Politika” Latvijas Universitātē 2007.gada 29.maijā:

Vispirms es gribētu sveikt Latvijas gudrākās galvas, kuras šeit ir sapulcējušās un ar kurām pēdējo astoņu gadu laikā man kā Valsts prezidentei bija prieks un gods sastrādāties. Es tiešām ļoti augstu novērtēju jūsu atbalstu – gan intelektuālu, gan morālu. Valsts prezidentam ir ļoti svarīga šāda iespēja prasīt ekspertiem viņu viedokli un iepazīties ar viņu pētījumiem. Pati prezidenta institūcija mums tiek pakāpeniski veidota un pilnveidota, mums ir tradīcijas, kas ir saglabājušās no īsā neatkarības laika, kas bija starp abiem pasaules kariem, un tagad nu jau garāka neatkarības laika kopš 1991.gada. Un man kā Valsts prezidentei bijis prieks sastrādāties ar veselām četrām komisijām, kuru darbība ir cieši saistīta ar Latvijas Valsts prezidentu.

Pirmā un vēsturiski vecākā ir Heraldikas komisija, kurā ir paveikts ļoti liels darbs. Es domāju, pēdējā manifestācija no heraldikas svarīguma ir Lancmaņa kunga brīnišķīgā grāmata par heraldiku, kas pirmo reizi izdota latviešu valodā. Mums ir bijusi lieliska sadarbība ar Heraldikas komisiju. Man ir bijis prieks un gods parakstīt un apstiprināt kā Valsts prezidentam mūsu pilsētu un pagastu jaunos ģerboņus, kas ir bijuši komisijas apstiprināti, un tādā veidā mums veidojas jaunā vēstures atpazīstamības zīme katrai apdzīvotai vietai. Tā kļūst par identitātes sastāvdaļu, tā būs atpazīšanas zīme, un katram šim pagastam tāpat arī nacionālā lepnuma zīme. Pie tam mums ir bijis praktisks darbs ar Heraldikas komisiju, lai pilnveidotu mūsu Triju Zvaigžņu ordeņa tehnisko izstrādi un palīdzētu tieši ar tehnisko zīmējumu precīzāku veidojumu, jo modernā tehnika ļauj precīzāk un labāk izveidot dažādus ordeņus. Viņi mums ir palīdzējuši tieši ar zīmējumu precizējumu modernām tehnikām atjaunotiem ordeņiem, kāds ir Viestura ordenis un Atzinības krusts. Paldies visiem komisijas locekļiem par šo brīnišķīgo sadarbību.

Otrā ļoti svarīgā komisija ir Vēsturnieku komisija. Tā tika dibināta prezidenta Ulmaņa laikā 1998.gada rudenī, ap to laiku, kad es kā repatriante laimīgi atgriezos savā dzimtajā zemē. Pirms manas ievēlēšanas tā īsti nepaguva savu darbību uzsākt, un tādēļ man atkal ir prieks un gods par to, ka manas prezidentūras laikā Vēsturnieku komisija ieguva arvien lielākus, apjomīgākus līdzekļus, un es nekaunos teikt, ka prezidenta atbalsts, argumentācija šeit palīdzēja saņemt Saeimas apstiprinātajā valsts budžetā arvien lielākus līdzekļus, manuprāt, neatsveramam darbam Latvijai, jebkurai zemei, bet Latvijai jo īpaši, kas ir valsts ar tādu sarežģītu 20.gadsimta pagātni. Un tātad Vēsturnieku komisija aplūko tieši okupāciju periodu.

Vēsturnieku komisija pievērsās starptautiski tik ārkārtīgi jutīgai un mums, latviešiem, jutīgai tēmai par holokaustu un latviešu kolaborantu līdzdalību un sadarbību – cik tā bijusi liela, kur tā ir notikusi un kādā veidā, precizējot un savācot objektīvas ziņas un informāciju. Tas, ka mēs bijām gatavi to darīt un skatīties pagātnei acīs, arī tās aspektiem, kas nav tik patīkami mums, mūsu ego un mūsu patmīlībai un pašapziņai. Tieši lai savu pašapziņu uzbūvētu, ir jāzina viss par savu pagātni, tāpat kā katram savā ģimenē ir jāzina arī tā sauktie skeleti, kas katram kādā skapī ir paslēpti, un īsti negribas pasaulei rādīt un par to lielīties. Un starptautiski Vēsturnieku komisijas darbs ir ļoti augstu novērtēts, tam ir bijusi politiskā nozīme, Latvijai izcīnot, ka apstājas apvainojumi, kas mēdz izskanēt mums tepat kaimiņos, kā tieši, piemēram, no ebreju savienībām un organizācijām Amerikā, kur tikko saņēmu no viņiem atzinības augstāko godalgu, no Izraēlas, kam tā ir vissāpīgākā un tīri oficiālā lieta, un šī holokausta lieta ir noņemta no dienaskārtības. Mēs priecīgi varēsim 4.jūnijā atklāt pieminekli Žanim Lipkem, kur mēs varēsim pasaulei parādīt, ka latvieši nebija, kā mēdza teikt, “žīdu šāvēji un fašisti”, bet ka viņi bija cilvēki, kas bija zem svešas okupācijas, un kur zināmi psihopāti, kādi ir atrodami katrā sabiedrībā, kas pakļāvās okupantiem un tiem apstākļiem. Tie nav atšķirīgi no tiem noziedzniekiem, kādi darbojas jebkurā sabiedrībā, lai cik demokrātiska tā būtu. To visu mēs esam atzinuši un par to esam saņēmuši ārkārtīgi augstu starptautisko atzinību, un sevišķi man kā prezidentei par to, ko esmu varējusi stāstīt dažādos starptautiskos saietos un konferencēs.

Vēsturnieku komisija izceļas ar to, ka tā ir starptautiska. Ir ļoti būtiski, lai tās veiktais tiktu vērtēts kā objektīvs, jo tie nav tikai latvieši, kas var teikt, ka mums pārmet patvaļīgu vēstures revīziju, ka mēs pārrakstām vēsturi tādā veidā, lai mums būtu izdevīgi un pašiem glaimojoši. Tie ir meli, tā nav. Šī Vēsturnieku komisija strādā pēc visām objektīvākām šobrīd pasaulē eksistējošām vēstures pētniecības metodēm. Tā darbojas, un tās darbu kritizē, līdzdarbojas profesionāli vēsturnieki no visdažādākajām zemēm. Un šī Vēsturnieku komisija pa šiem gadiem ir tiešām sasniegusi daudz ar regulārām sēdēm gan pašu mājās, gan divreiz gadā starptautiskām, ar milzīgu klāstu publikāciju un grāmatu. Un tās ir grāmatas, un tas ir veikums, kas mums ir palīdzējis starptautiski noņemt no dienaskārtības, izņemot vienā vienīgā zemē, šo jautājumu par sāpīgo Latvijas pagātni. Skolās tiek mācīts par holokaustu, un mūsu nākamās paaudzes uzaugs bez meliem par vienalga kādu mūsu vēstures aspektu, kas mums ir ārkārtīgi būtiski. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgs sasniegums, un šie pētījumi ir pieejami, izdalīti visur, lai katrs Latvijā tos varētu redzēt un ar tiem iepazīties. Mans vēlējums ir, lai turpinās to tulkošana angļu un citās valodās, lai jebkuram pasaulē būtu iespējams saņemt objektīvas ziņas par mūsu vēsturi.

Mums ir arī Stratēģiskās analīzes komisija. Tā ir jaunākā šajā rindā, bet es teiktu, ka tā ir ārkārtīgi svarīga, jo tā analizē tagadni, lai varētu labāk izvērtēt un izveidot nākotnes stratēģiju, lai rīkotos efektīvi, ar lielākiem rezultātiem. Nepietiek tikai pildīt savus rutīnas pienākumus, kaut arī, protams, tas ir nepieciešams, lai katrs cilvēks Latvijā katru dienu pildītu savus pienākumus, cik vien labi tas ir iespējams. Mums ir vajadzīgi taktiski lēmumi, lai risinātu zināmus jautājumus īstermiņa perspektīvā. Bet valstij ir vajadzīga nākotnes virzība, mērķis, lai mēs to saskatītu, gadiem ejot uz priekšu. Pasaule pastāvīgi mainās. Ko mēs varam paredzēt? Kur mēs virzāmies? Kā mēs sagatavojamies nākotnei, lai Latvija varētu turpināt izaugt, attīstīties un lai uzlabotos latviešu caurmēra cilvēka dzīves apstākļi un viņa ienākumu līmenis? Šeit valdība ar savām ministrijām, ar neizbēgamiem politiskiem pretstatiem, kādi ir saskaldītā Saeimā, kur ir pārstāvētas tik daudzas partijas, var izjust grūtības. Valdībai ir jāpiestrādā, lai atrastu līdzsvaru, lai atrastu virzienu. Šeit ir gudras galvas, tās īstās gudrās galvas, kas veic pētījumus, kas ir universitātēs, tie, kas ir ar pieredzi daudzās jomās, tie eksperti, kas strādā un daudz ir sasnieguši katrs savā laukā, tie ir tie, kas var palīdzēt Valsts prezidentam, premjeram, ministriem, visiem, kas pieņem būtiskus lēmumus, viņiem iepazīties ar šiem dokumentiem un, cerams, no viņiem kaut ko mācīties un uzlabot savas spriešanas spējas.

Viena no būtiskākajām komisijām, kas ir darījusi varbūt no tautas un publikas viedokļa vislielāko darbu, protams, ir Valsts valodas komisija, kas tika dibināta un izveidojās ļoti plaša, ar dažādiem sazarojumiem, kurā man bija prieks redzēt tādus kolēģus, ar kuriem agrāk ir bijusi sadarbošanās, un ka šī Valodas komisija veica ārkārtīgi būtisku un nozīmīgu darbu, kas vienmēr bija ne tikai ar zinātnisku pienesumu, bet arī ar politisku rezonansi. Tādā valstī, kur sadzīvo dažādās valodās runājoši ļaudis, latviešu valodas izdzīvošana, latviešu valodas aizsardzība, tās attīstības atbalstīšana ir valstiski nozīmīgs jautājums. Un Valsts valodas komisijai manas prezidentūras laikā arīdzan palīdzēja izcīnītie līdzekļi, ko ar katru gadu mēs centāmies palielināt, tika nodibināta arī Valsts valodas aģentūra. Manuprāt, tie ir bijuši vēsturiski notikumi, bet par to, es esmu pārliecināta, mēs runāsim vēlāk. Valodas komisija ir ļoti svarīga visā šajā komplektā.

Man kā Valsts prezidentei, kas drīz vien beigs savu darbošanos, šis ir īstais brīdis, lai pateiktu, ka es esmu lepna par Latvijas gudrajām galvām, tām, kas ir domātāji, kas ir darītāji, kas ir radoši, kas ir mums milzīgs resurss. Es esmu varējusi redzēt viņu darbošanos, par to stāstīt visai pasaulei ar pilnu un sirsnīgu pārliecību, ka mēs, kaut maza tauta, esam spējīgi daudz ko sasniegt, par ko citi var priecāties mums līdzi, ko citi var apbrīnot, un mums nav jāslīkst nekādā ne pašnožēlā, ne varenības kompleksā. Mēs varam būt mazi, bet skaisti, gudri un stipri, un tas ir tas, ko es novēlu – lai Latvija tāda ir!

Par Latvijas Universitātes ģerboņa Zelta zīmes pasniegšanu Valsts prezidentei

Pēc Latvijas Valsts prezidentes runas Latvijas Universitātes (LU) rektors profesors Ivars Lācis pasniedza Latvijas Valsts prezidentei, LU goda doktorei Vairai Vīķei-Freibergai LU ģerboņa Zelta zīmi.

Augstais apbalvojums Vairai Vīķei-Freibergai pasniegts par ieguldījumu augstākās izglītības un zinātnes attīstībā prezidentūras laikā. “Latvijas Universitātes sekmīga darbība ir garants valsts attīstībai,” pasniedzot balvu, Latvijas Universitātes misiju citēja rektors prof. Ivars Lācis.

LU ģerboņa Zelta zīme ir augstākais Universitātes apbalvojums, un pirmo reizi tā tika pasniegta 2004.gadā Universitātes 85.gadskārtas jubilejas ietvaros.

Latvijas Universitātes preses centrs