Daidžests. Citu rakstītais

"Prezidentes pirmā grāmata"

"Vremja MN"

— 99.11.12.

Ar krievu valodu Vairu Vīķi-Freibergu iepazīstinās Krokodils Gena.

Kā sarunā ar žurnālistiem atzina Latvijas prezidente, tad vienīgais ko viņa vēl nav paspējusi izpildīt no saviem pirmsvēlēšanu solījumiem, ir krievu valodas apguve. Tādejādi pirmā viņai krievu valodā uzdāvinātā grāmata "Krokodils Gena un Čeburaška" vēl nav izlasīta.

Sarunā ar Krievijas laikrakstu pārstāvjiem prezidente izteica savu satraukumu par Čečenijas notikumiem. "Latvija, tāpat kā Rietumu valstis, Krievijai šo problēmu iesaka atrisināt politiskā ceļā."

Tagad Latvijai galvenais ir, atzīmēja prezidente, lai mēs pastāvīgi neskatītos atpakaļ pagātnē, bet gan raudzītos uz priekšu.

I.Jegorova jautājums: "Krievija, tāpat kā agrāk, negatīvi attiecas pret NATO paplašināšanos. Vai ir kādi noteikumi, uz kuru pamata Latvija varētu atteikties no iestāšanās aliansē?"

Prezidente atbildēja: "Man ir ļoti žēl, ka Krievijai ir šāda negatīva attieksme pret tām jaunajām valstīm, kas grib iestāties NATO. Pēc manām domām, nav nekā slikta apstāklī, ka Baltijas valstis tiecas uz aliansi. Krievija no tā neko nezaudēs. Tieši pretēji, uz Rietumu robežas tā iegūs reģionu, kurā valda stabilitāte un kārtība, ko nevar teikt par citiem reģioniem."

"Vai jūs neesat darījusi zināmu savu viedokli Krievijas valdībai?"

Vaira Vīķe- Freiberga :"Diemžēl nav bijis tādas izdevības. Ceru, ka drīzā nākotnē tāda izdevība būs."

"Cik gatava ir Latvijas ekonomika integrācijai ES un vai šis tirgus var kļūt par alternatīvu Krievijas tirgum?"

Prezidente: "Integrācija Eiropas tirgū jau notiek. Pēdējā gadā tirdzniecības apjomi ar Eiropu ir palielinājušies par 60%. Tātad alternatīva eksistē. Īpaši tas kļuva redzams pēc 1998.gada krīzes, kad tika sagrauti tirdznieciski ekonomiskie sakari ar Krieviju. Krievija kā Latvijas tirdzniecības partneris ieņem tikai 5. vietu aiz Lietuvas."

Ivans Jegorovs

"Visi kari saistīti

ar vīrišķajiem hormoniem..."

"Argumenti i fakti"

— 99.11.17.

Vaira Vīķe–Freiberga kļuva par Latvijas prezidenti šā gada 17. jūnijā.

Ilgus gadus viņa bija psiholoģijas profesore Monreālas universitātē (Kanāda). Bija arī attīstības, sociālo zinātņu, psiholoģijas asociāciju prezidente. Viņa zina daudzas valodas. Pašlaik mācās krievu valodu. Vairas kundzes vīrs ir profesors, dēls — tulks, bet meita — profesionāla administratore, dzīvo Kanādā.

— Prezidentes kundze, pašlaik, kad valstī ir krīzes, skandāli, kad nesaproti — ap tevi ir patiesi vai melīgi cilvēki, ļoti atbildīgs darbs ir būt par prezidentu. Kas jums pašlaik liekas vissarežģītākais?

— Visi no prezidenta vēlas ļoti daudz, taču prezidentam ir tikai tā vara, kas ierakstīta Konstitūcijā. Daudz kas atkarīgs no personības, kas ieņem šo posteni, no tā, kā viņš pārvalda to.

— Varbūt, ka tā nav nejaušība, ka valsts prezidenta postenī nokļuvusi sieviete, turklāt vēl zinātniece un psiholoģe vienā personā? Acīmredzot tāds bija sabiedrības pieprasījums.

— Latvijā pret to izturējās ļoti labvēlīgi. Visi juta, ka šis būs labu pārmaiņu laiks.

— Lai Dievs dotu. Kādi būs jūsu pirmie soļi šajā ceļā?

— Mans galvenais pienākums būs vērot to, kā dzīve atbilst likumiem, bet tie savukārt — sirdsapziņai. Es visu laiku būšu kontaktā ar savu tautu, lai pārliecinātu to un atbalstītu labākajās iecerēs.

— Vai jūs esat iezīmējusi savu politiku attiecībā uz Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem?

— Latvija — tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur attīstās latviešu valoda un kultūra. Latvija ir atvērta visiem, kuri ir gatavi cienīt tās kultūru, paražas un prast valodu.

— Vai jūs nebaidāties no krievvalodīgajiem iedzīvotājiem kā no "piektās kolonnas"?

— Potenciāls risks pastāv. Taču domāju, ka drīzumā šīs bažas izzudīs. Mēs panāksim to, ka dzīve Latvijā kļūs labāka nekā citās vietās.

— Vai jūs kā zinātniece un politiķe uzskatāt, ka ir taisnīgi, ka impērija sairst?

— Domāju, ka tā ir vēsturiska likumsakarība, jo sevišķi, kad mākslīgi radīta milzīga valsts. Turklāt radīta ne tik daudz pēc tautu gribas kā ar spēku.

— Vai vispār tautai iespējams dzīvot ar varu mierā un saskaņā?

— Domāju, protams. Tautai vajag skaidri un stingri pateikt varai, ko tā no varas grib. Sievietēm vienmēr ir ko teikt, jo viņām ir lielāka nepieciešamība prasīt mieru, stabilitāti, veselības aizsardzību, izglītību. Visi kari ir saistīti ar vīrišķajiem hormoniem.

Natālija Želnorova

 

"Latvijas cīnās par stabilitāti pēc krīzes"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.11.16.

Pensiju sistēmas reforma valsts finansu atveseļošanai.

Latvijā valdība centienos atveseļot valsts finanses ir sastapusies ar pretestību. Taču pagājušās nedēļas beigās tā tomēr guva daļējus panākumus, jo referendums pret pensiju sistēmas reformām cieta neveiksmi nepietiekamās vēlētāju piedalīšanās dēļ. Reformām vajadzēja ievērojami atslogot valsts budžetu. Tomēr problēmas sagādā kādas pensionāru grupas finansu privilēģijas, kura īpaši cieta padomju laikā un kuras pensijas iepriekšējos gados tika spēcīgi paaugstinātas.

Stokholma, 15. novembris. Latvija nevar paraudzīties atpakaļ uz gaišu gadu. Ekonomika vēl nav atguvusies no recesijas, kurā valsts nonāca pēc krīzes, kas izraisījās Krievijā. Ekonomisti gan paredz, ka nākamajā gadā ekonomiskā attīstība atkal sasniegs 4%, taču atgriešanās pie strauja attīstības tempa, kāds bija no 1996. gada līdz 1998. gada vidum, pagaidām vēl nav gaidāma. Šogad ekonomiskā produkcija pat samazinājās par 2%. Tas valstī rada vilšanos, taču tā, tāpat kā tās kaimiņi Baltijā, ar visu spēku cenšas pievienoties Rietumvalstu savienībai.

 

Valūta izjūt spiedienu

Recesija Latvijā ir novedusi līdz jau sen pazīstamai dilemmai: zemāko valsts ieņēmumu un augstāko sociālo izdevumu sakarā vairs nav kārtībā valsts finanses. Līdz ar to spiedienu izjuta arī ar starptautisko valūtu grozu saistītais maiņas kurss. Šī iemesla dēļ Centrālā banka vasarā bija spiesta iepirkt valūtu, lai Latvijas lata vērtību noturētu noteiktajā joslā. Taču, lai patiesi tiktu novērsta devalvācijas iespēja, valdībai ir jātiek galā ar valsts finansēm. Šāds uzdevums recesijas laikā nav politiski lietderīgs. Tomēr šā gada augustā jaunizveidotā valdība uzņēmēja Andra Šķēles vadībā solīja pašreizējo budžeta deficītu 6% apmērā no bruto iekšzemes kopprodukta (IKP) nākamajā gadā samazināt līdz 1 - 2%. Tas brašajam reformpolitiķim līdz šim vēl nav pilnībā izdevies. Reformu koalīcija gan ieplānoja valsts izdevumus samazināt par 64 miljoniem latu (110 miljoniem USD), taču deficīts joprojām būs 3,5% no IKP.

Tomēr nedēļas beigās Šķēle varēja iegrāmatot vēl vienu daļēju panākumu cīņā par finansiālo stabilitāti. Proti, balsstiesīgo vairākums sekoja valdības vadītāja aicinājumam ignorēt referendumu par jauninājumiem pensiju sistēmā. Debates notika par pensiju likuma reformām, kas paredzēja īstenot vērā ņemamus pensiju sistēmas ierobežojumus. Jaunais likumprojekts sastapās ar opozīcijā esošo sociāldemokrātu pretestību, kuri arī panāca, ka pret likumprojektu tiek sarīkots referendums. Referendumā piedalījās vairāk nekā 300.000 vēlētāju (bija jāpiedalās vismaz 480 000 balsstiesīgo), taču tas nebija pat ne tuvu nepieciešamajiem 50%.

Tādējādi reformu priekšlikumam ceļā nekas vairs nestāv. Saskaņā ar to pensijas vecums no patreizējiem 60 gadiem vīriešiem un 57,5 gadiem sievietēm pakāpeniski tiks paaugstināts līdz 62 gadiem. Turklāt strādājošo pensionāru pensijas tiks ierobežotas līdz 60 latiem (100 USD) mēnesī. Sākotnēji Šķēle strādājošajiem pensionāriem vispār negribēja izmaksāt pensijas. Ņemot vērā spēcīgo opozīciju pret pirmo reformu priekšlikumu, parlaments pieņēma likuma mīkstināto versiju un tādējādi mazināja sociāldemokrātu izredzes uz panākumiem referendumā. Arī kritizētāji, tādi kā Pasaules Banka, norādīja uz sākotnējā priekšlikuma neproduktīvajiem blakusefektiem. Tā, piemēram, pensijas neizmaksāšana strādājošajiem pensionāriem viņus bariem vien novestu ēnu ekonomikas rokās vai arī viņiem vajadzētu no darba vietas atteikties pavisam. Taču līdz ar to atkristu arī viņu nodokļu iemaksas.

 

Garā padomju laika ēna

Uz priekšlikuma neveiksmi Finansu ministrija reaģēja ar atvieglojumu. Vecuma apdrošināšana jūtami noslogoto valsts budžetu, jo valsts pensiju kases deficīts tiek izlīdzināts ar centrālās valdības līdzekļiem. Tomēr nav zināms, vai pensiju sistēmas maksāšanas problēmas līdz ar balsojumu būs novērstas. Visdārgākais ir pienākums pret pensionāriem, kuri ir tikuši deportēti padomju laikā. 1995. gadā 15.000 šādu personu saņēma tiesības uz pensiju aprēķināšanu no jauna, ar efektu, ka šīs grupas mēneša atlīdzība tika paaugstināta pat līdz 1000 latiem mēnesī. Rezultējošā divu klasu sistēma gan ir izraisījusi spēcīgu kritiku. Taču tiesiski acīmredzot ir grūti atkal atcelt šo atsevišķu personu privilēģijas, jo pensijas jau ir garantētas. Tāpat Latvijā politiski sarežģīti ir iejaukties arī vecās sistēmas upuru pensiju lietās. Tomēr kritizētāji uzskata, ka labot pagātnes netaisnību nav pensiju sistēmas pienākums.

"Lielais sapnis piepildās"

"Rheinpfalz"

— 99.11.08.

Vakarrīt sākušais Latvijas kultūras mēnesis radīja labu rezonansi apriņķa krājkases klientu apkalpošanas zālē.

Daudzo viesu priekšā Latvijas Republikas vēstnieks Berlīnē Teikmanis atklāja abu Keizerlauternas Rotari klubu, Latvijas institūta Rīgā un latviešu kopienas Vācijā sarīkoto kultūras pasākumu virkni. Uzrunās tika uzsvērta latviešu kultūras mēneša nozīme, kas sekmē tautu savstarpējo saprašanos un iepazīšanos. Vēstnieks Teikmanis pateicās iniciatoriem par lielo ieguldījumu. Viņš teica: "Dīvainajiem pieder pasaule. Es esmu priecīgs, ka Keizerlauternā un Rīgā ir tādi dīvaiņi". Desmit gadu pēc mūra krišanas latviešu kultūru atvest uz Pfalcu esot viegli. Viņa valsts esot bagāta ar kultūras vērtībām. Teikmanis norādīja, ka Latvijas pilsētās ir izteikta jūgendstila arhitektūra, tāpat norādīja uz mākslas izstādēm, teātru festivāliem, literatūru un mūziku. "Gandrīz katram latvietim ir sava tautasdziesma." Gētes jubilejas gadā vācu dzejnieka darbu iestudējumi uz Latvijas teātru skatuvēm piedzīvojuši lielu popularitāti, teica vēstnieks. Kultūra piederot cilvēku ikdienai. "Ja jūs vēlaties vairāk redzēt, apmeklējiet Latviju," viņš mudināja.

Virsbirģermeistars Bernhards Doibigs atgādināja par kontaktiem, kas pastāv starp Keizerlauternu un Latviju. Jau 1880.gadā Muncingers, ievērojams pilsonis, Latvijā uzbūvēja alus darītavu, kas esot pastāvējusi līdz Pirmajam pasaules karam. Pēc Otrā pasaules kara liela latviešu kopiena iemantojusi slavu Barbarosaštatē. Tilta funkciju ar Latviju pirms divdesmit gadiem izveidojusi Keizerlauternas universitāte, bet pirms desmit gadiem Alberta Šveicera ģimnāzija, kas ir sadraudzības skola. Latvijas kultūras mēnesis esot sasniedzis to punktu, lai stiprinātu līdzšinējās abpusējās draudzīgās attiecības, sacīja Doibigs. Kultūras mēnesis esot signāls pilsētai atvērties Eiropai. "Nākotne pieder Eiropai". Atvērties nozīmē apmeklēt Eiropas valstis un uzņemt viesus, tā domāja Deoibigs. Kā piemiņas velti Doibigs Latvijas vēstniekam pasniedza ķeizara Frīdriha Barbarosas vaska zīmogu. "Labas atmiņas ir augsne kopējai nākotnei," uzsvēra virsbirģermeistars.

Bruno Oters, Keizerlauternas-Kūrpfalcas Rotari kluba viceprezidents, rotāriešu ieguldījumu Latvijas kultūras mēneša veidošanā pamatoja ar organizācijas mērķi. "Rotarieši ikdienā iestājas par pašaizliedzīgu kalpošanu. Viņi rūpējas par draudzības saišu uzturēšanu, lai varētu būt noderīgi saviem līdzcilvēkiem. Rotārieši iestājas par tautu saprašanos un mieru pasaulē." Kluba biedru Helmutu Noicerntu pirms gada ieinteresējusi šī doma, un viņš ideju par Latvijas kultūras mēnesi attīstījis tālāk. Kopā ar Rutu Zemīti, Reinzemes-Pfalcas latviešu kopienas pilnvaroto, kā arī ar ES esot bijis iespējams noorganizēt šo pasākumu virkni.

"Šodien piepildās mūsu lielais sapnis," priecājās Ruta Zemīte. "Mums ir iespēja visiem interesentiem parādīt mūsu kultūru un veidot savstarpēju izpratni. Arī viņa aicināja uz aktīvu līdzdalību pasākumos. Par godu un prieku profesors Andrejs Buiķis no Latvijas institūta nosauca iespēju atklāt Rīgas mākslinieces Neles Zirnītes grafikas izstādi "Laikazīmes". Tā neesot nejaušība, ka izstāde notiekot novembrī. 11.novembrī Latvijā piemin brīvības cīņas, 18.novembrī - Republikas proklamēšanu. Atskats pagātnē nozīmējot arī turpmāk attīstīt laika izjūtu un domāt par nākotni. Atbildes uz mūžīgiem jautājumiem sniedzot gleznas. Pie ieejas viesus laipni sagaidīja apriņķa krājkases valdes loceklis Ansgars Rode. Viņš izstādi novērtēja kā Austrumeiropas nomales valsts ieguldījumu mākslas tuvināšanā Rietumeiropas iedzīvotāju apziņai.

"Baltijas valstu sarežģītā

situācija attiecībās ar Čečeniju"

"Politiken"

— 99.11.14.

Rīga. Politiken

pirmdien: Latvijas Satversmes aizsardzības birojs (SAB) izmeklē valsts televīzijas informāciju par to, ka latviešu brīvprātīgie ir pieteikušies karot Čečenijas pusē. SAB bažījas, ka šāda Krievijas izaicināšana var radīt briesmas valsts drošībai. Juristi šo izmeklēšanu ir nosaukuši par iejaukšanos brīvprātīgo personiskajā dzīvē.

Latvijas Ārlietu ministrija, kas prognozē, ka šī lieta var pasliktināt Latvijas jau tā saspīlētās attiecības ar Krieviju, ir paziņojusi, ka brīvprātīgo rīcība neatbilst valdības politikai.

Šī lieta attīstās tālāk pēc tam, kad čečenu delegācija oktobra beigās apmeklēja visu trīs Baltijas valstu galvaspilsētas, lai pievērstu uzmanību Čečenijas iedzīvotāju ciešanām. Pirms tam šī delegācija bija saņēmusi daudz atklātāku atbalstu Lietuvā, kuras parlaments pieņemta spēcīgu Krievijas uzbrukuma nosodījumu un pieprasīja saukt pie tiesas atbildīgās personas.

Vienlaikus demonstranti Lietuvas galvaspilsētā Viļņā Krievijas vēstniecības priekšā sadedzināja Krievijas premjerministra Vladimira Putina papes figūru. Vēstniecība brīdināja, ka "šī demonstratīvā simpātiju paušana pret Čečeniju" var kaitēt Krievijas un Lietuvas attiecībām, un vēstniecība ignorēja uzaicinājumu tikties ar Čečenijas parlamentāriešiem.

Sakarā ar delegācijas vizīti Igaunijā premjerministrs Marts Lārs asi nosodīja "Krievijas agresiju" un runāja par iespējamo humanitāro katastrofu. Igaunijas parlamenta Čečenijas atbalsta grupa nosūtīja paziņojumu par cilvēka tiesību pārkāpumiem Čečenijā un aicināja EDSO darīt vairāk, lai uzlabotu situāciju.

Novērotāji Rīgā uzsver atšķirīgo trīs Baltijas valstu reakciju. Lietuvas enerģiskās reakcijas pamatā ir vairākus gadus ilgusī svarīgā sadarbība ar Čečeniju tirdzniecībā un enerģētikā. Igaunija cenšas, lai tās nostāja būtu maksimāli tuva Eiropas Savienības attieksmei, bet Latvija atklāti konstatē, ka tai ir tik daudz citu konfliktu ar Maskavu, ka tā nevēlas vairāk. Turklāt vairums no lielās krievu minoritātes droši vien atbalsta Krieviju šajā konfliktā.

Ībs Alkens

"Latvijā dzīve pagaidām nesmaida"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.11.14.

Mans suns Jurda ir laimīgs, jo viņam nav ne jausmas, kāda mums ir suņa dzīve. To saka Juris Lobanovskis un pakasa Jurdai aiz auss. Viņš ir ubagojis Rīgas ielās vairāk nekā piecus gadus.

Latvija ir saņēmusi uzslavu par savu reformu darbu, tomēr pagaidām šī valsts vēl nav tuvu mērķim - radīt labas dzīves priekšnoteikumus visiem latviešiem.

Liela latviešu daļa dzīvo nabadzībā, bet tajā pašā laikā otrai tautas daļai klājas aizvien labāk. Šī parādība - augošā plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem - nekādā ziņā nav kaut kas unikāls. Tas notiek visās ekonomiskā pārejas perioda valstīs, kas atbrīvojas no plānveida ekonomikas.

Hufvudstadsbladet

apmeklēja Latvijas galvaspilsētu Rīgu. Savulaik šī pilsēta bija lielākā Zviedrijas lielvaras laikā. Šodien Rīgā vēl aizvien acīs krīt sabrukums, ko līdzi nesa padomju režīms. Tajā pašā laikā pilnā sparā noris darbs jaunas, eiropeiskas pilsētas atjaunošanā.

Daudzi dedzīgi gaida uzaicinājumu iestāties Eiropas Savienībā. Citi ir aizņemti ar savām darīšanām un skeptiski prāto par to, kādā ziņā Savienība viņiem varētu noderēt.

Tirgus pārdevējas Dzintras ikdienā Eiropas Savienībai nav vietas. Viņa pārstāv to latviešu daļu, kura netic šīs valsts iespējām pastāvēt tajā.

 

Rīga lūzuma posmā

"Es nedomāju, ka mēs esam gatavi sajaukties ar visām kultūrām, kas ir Eiropas Savienībā. Turklāt Eiropas Savienība nenāks par labu mūsu lauksaimniecībai. Nē, es neticu, ka mēs tur spēsim izdzīvot."

Dzintra pašķiebj galvu un skatās uz mums, un vienlaikus viņas raupjā, vēju appūstā seja savelkas platā smaidā. Viņa ir priecīga, patiesi priecīga, ka var žurnālistiem no Somijas parādīt savu preci. Šī ir gluži parasta otrdiena Rīgas tirgū.

"Vai bildes būs redzamas somu avīzē", viņa vaicā un nemitīgi biksta savu draudzeni krievieti Ļubu, kas nav sevišķi iepriecināta par fotogrāfa darbošanos otrā letes pusē.

Lielais tirgus Latvijas galvaspilsētā Rīgā - tas ir viens no lielākajiem Eiropā - tika atklāts trīsdesmitajos gados. Tas ir tik liels, ka ar aci grūti pārskatīt, un tajā atrodas lieli paviljoni. Te simtiem, ja ne tūkstošiem, latviešu piedāvā savas preces. Daļai to ir vairāk, citiem - mazāk. Dzintra un Ļuba stāv aiz savas letes, uz kuras atrodas kaste ar apbružātiem tomātiem, brūkleņu kaudzes, lielas sēnes, burkas ar skābētiem gurķiem... Sievas to visu ir izaudzējušas un savākušas pašas, un katru dienu pavada tirgū.

"Es šeit esmu stāvējusi 20 gadu, lai gan agrāk te nācu tikai dažreiz. Pirms pieciem gadiem manā darbā notika štatu samazināšana un es zaudēju darbu. Tagad es te esmu katru dienu", Dzintra stāsta.

Mūsu tulks paskaidro, ka Dzintra un Ļuba atrodas tirgus "nabadzīgajā daļā". Pirms kāda brīža mēs stāvējām "bagātajā daļā" un runājām ar vecu sievieti, kura pārdošanai bija izlikusi tikai dažas zaļumu buntes, pāris ķiploku un dažas stikla burkas ar saspiestiem ķiplokiem. Anna, tāds ir viņas vārds, paspēja pastāstīt, ka viņa ar saviem ķiplokiem katru dienu braucot 40 kilometru turp un atpakaļ. Viņa arī paguva pateikt, ka pirms tam, kad sākusi darboties tirgū, 40 gadu nostrādājusi valsts fabrikā. Tirgū Anna ir strādājusi 30 gadu. Visa viņas ģimene ir bezdarbnieki, un 2 - 4 lati (apmēram 20 - 40 somu marku), ko viņa dienā nopelna ar saviem ķiplokiem un zaļumiem, gandrīz pilnībā tiek atdoti mazbērniem.

"Valdība mums, pensionāriem, sola daudz, taču solījumus mēs nevaram ēst."

Kad Anna sāk runāt par politiku, viņas vīrs kļūst pikts: "Ja tu strādā, tad tev būs ko ēst. Mēs strādājam. Mums nav laika stāvēt un pļāpāt."

Dzintra ir daudz runīgāka. Viņa dzen jokus ar dažiem vīriešiem, kuri ir apstājušies un norāda uz viņas sēņu ražu. Starp Annu un Dzintru atrodas daudzas letes. Annai līdzās esošās vai lūst no dārzeņiem, augļiem, drēbēm, biskvītiem un jauniem plastmasas maisiņiem... Dzintrai priekšā atrodas monotonas dārzeņu un augļu letes. Vai ir kaut kāda atšķirība starp nabadzīgo un bagāto daļu?

"Daļēja. Tomēr šeit tu vari dabūt lētākas preces, un tāpēc te nāk cilvēki, kuriem ir mazāk naudas", Dzintra saka. Viņa ir jautra latviešu kundze, kas nemitīgi smaida.

"Atšķirība starp šodienu un vakardienu, kad mēs bijām Padomju Savienības sastāvdaļa, ir tāda, ka šodien ir milzīga atšķirība starp nabadzīgajiem un bagātajiem. Šķiet, ka vairs nav vispār nekāda vidējā slāņa", viņa saka un piebilst, ka viņa ar savu tirgošanos nepelnot daudz, bet arī tērējot maz.

Mēs ejam tālāk uz tirgus "bagāto daļu". Gar tirgus nomali ir izvietotas mazas, kioskiem līdzīgas baltas mājiņas, kur iespējams nopirkt lētas cigaretes un alkoholiskos dzērienus. Līdzās tiem atrodas grozi ar cepumu paciņām un čipsiem. Mūsu tulks paņem mani pie rokas un rāda uz vienu šādu kurvi.

"Paskaties. Tur atkal ir paciņas, ko ir atsūtījuši vācieši un holandieši, un tie ir produkti, kas Vācijā un Holandē vairs neder."

Ļoti pareizi, jo "derīgs līdz" datums ir iztecējis jau vairākus mēnešus iepriekš.

Latvijas galvaspilsēta Rīga savulaik bija Zviedrijas karaļvalsts lielākā pilsēta. Rīga vēl aizvien ir ārkārtīgi skaista pilsēta ar milzīgu arhitektonisko kapitālu, taču 50 padomju režīma gadi vēl joprojām atspoguļojas noplukušos kvartālos un tumšās drēbēs ģērbušos cilvēkos, kas lēni staigā ar pazemīgi noliektu galvu.

Kopš 1991. gada, kad valsts kļuva neatkarīga, optimisms tomēr ir pieņēmies spēkā, sevišķi valsts iestāžu līmenī. Valsts parlaments Saeima pašlaik dedzīgi gaida uzaicinājumu uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā. Vēsts no šīm aprindām ir nepārprotama - Latvija ir smagi strādājusi, lai kvalificētos Eiropas Savienībai, un ir gatava strādāt tālāk, taču vispirms tādēļ, lai beidzot varētu sākt sarunas par iestāšanos. Tautā vēl joprojām pastāv veselīga skepse pret Eiropas Savienību. Pozitīvi noskaņoti ir par 25 gadiem jaunāki, labi izglītoti un labi atalgoti cilvēki. Laucinieki un gados vecāki ļaudis tomēr ļoti baidās brīvprātīgi iestāties jaunā savienībā, un, kā redzams martā publicētajos sabiedrības aptaujas rezultātos, atbalsts Eiropas Savienībai ir sarucis. Tobrīd tikai 36,6 procenti latviešu būtu balsojuši par savas valsts iestāšanos ES, kamēr atbilstošais skaitlis četrus mēnešus pirms tam bija vairāk nekā 46%.

1201. gadā dibinātā Rīga atkopjas pēc padomju laika postažas. Vecas un nolaistas ēkas tiek strauji atjaunotas, un gandrīz katrā pilsētas kvartālā atrodas smalki bāri un restorāni, kas ir pilni ar jauniešiem un arī vecākiem cilvēkiem, un ir acīm redzams, ka viņiem ir daudz naudas. Smalkos veikalos iespējams nopirkt apavus un apģērbus, kas ir tikpat dārgi vai pat dārgāki nekā Somijā. Kontrasts ar ubagiem un tirgus sievām ir liels.

Pārejas periodā, kurā atrodas Latvija, lielākā enerģijas daļa ir ieguldīta centienos radīt ekonomiskā pieauguma priekšnoteikumus. Tas ir nozīmējis lielus taupības pasākumus un sociālās sistēmas novājināšanu. Šīs problēmas ir kopīgas gandrīz visām valstīm, kas ir pārejas posmā no plānveida uz tirgus ekonomiku.

Latvijas Cilvēktiesību centrā tā vadītājs Nils Muižnieks apstiprina, ka daudzu sabiedrības grupu situācija ir smaga.

"Runājot par politisko varu, ir pilnīgi skaidrs, ka nepilsoņi ir vājā grupa. Runājot par ekonomisko varu, vissmagāk cietušas ir daudzbērnu ģimenes, pensionāri, kā arī fizisku un psihisku traucējumu skarti cilvēki, par kuriem neviens īsti nerūpējas", viņš norādīja.

Rīgas ielās sastopami daudzi ubagi. Pa ceļam no tirgus uz Vecrīgu redzam gados vecākus un jaunākus cilvēkus, kas ar ietvei pievērstu skatienu ir pastiepuši roku garāmgājēju virzienā. Pie pasta sēž 42 gadus vecais Juris Lobanovskis. Viņam ir gari mati, lielas zilas acis un mugurā netīras drēbes, un viņš negribīgi atbild uz mūsu jautājumiem. Rokā viņš tur vecu plastmasas glāzi ar McDonalds emblēmu, un tās dibenā atrodas daži santīmi, kas ir mazākā naudas vienība Latvijā. Blakus viņam guļ suns Jurda.

"Gan es, gan mana sieva esam bezdarbnieki. Mums ir trīs bērni, taču tie ir ievietoti bērnu namā. Mēs viņiem nespējam piedāvāt mājokli", viņš stāsta un piebilst, ka viņš patiesībā nevēlas stāstīt par savu dzīvi.

Lobanovskis pirms vairāk nekā pieciem gadiem zaudēja darbu kādā valsts rūpnīcā. Mazliet vēlāk viņa ģimene tika izlikta no dzīvokļa, un tagad viņš ar sievu dzīvo uz ielas. Tieši tāpēc bērni nedrīkst dzīvot pie viņiem.

Dienā ubagojot viņš tiek apmēram pie trim latiem, kas atbilst aptuveni 30 markām, un daļa no šīs naudas tiek iztērēta Jurdas barībai.

"Jurda ir laimīga, jo nesaprot, cik slikti mums klājas", Juris saka, un tajā pašā brīdī kāda garāmejoša sieviete sāk dusmīgi klaigāt, ka saukšot dzīvnieku aizsardzības iestādes un policiju.

"Paskatieties uz viņu. Alkoholiķis un dzīvnieku mocītājs. Viņam te nevajadzētu ļaut sēdēt. Kādēļ gan jūs ar viņu runājat?", brīnās šī sieviete.

Juris skatās sāņus. Pēc tam viņš palūkojas uz mani un saka, ka viņam neesot problēmu ar dzeršanu.

Parkā pretī Rīgas Universitātei sēž un ubago 53 gadus vecais Andris Bergs. Viņš kļuvis par bezdarbnieku, kad sabrukusi Padomju Savienība, un sācis ubagot pirms vairāk nekā četriem gadiem. Pensiju viņš nesaņemot, jo esot pārāk jauns. Latvijā pensionēšanās vecums vīriešiem ir 60 gadi, un tikai tad iespējams saņemt valsts pensiju, kas nav sevišķi liela.

"Es ubagoju, lai man būtu nauda zālēm un ēdienam", Andris Bergs stāsta.

Oficiālā statistika rāda, ka daudzi nespēj noturēties uz ceļa, kas tiek veidots uz Eiropas Savienībai pielāgotu ekonomiku. Visai Centrālajai Eiropai un Austrumeiropai pāreja uz tirgus ekonomiku ir nozīmējusi, ka to cilvēku skaits, kurš pēc ANO organizācijas UNDP mērauklas, dzīvo nabadzībā, ir palielinājies no 4 procentiem 1988. gadā līdz 32 procentiem 1994. gadā. Tā kā šīs valstis savā pārejas periodā galvenokārt strādāja, lai gūtu lielāku ekonomisko pieaugumu, tas vienlaikus ir nozīmējis, ka ar sociālās labklājības sistēmu saistītās reformas ir atpalikušas. Ziņojumos, ko UNDP laiž klajā katru gadu, ir arī ziņojums par Latviju. 1997. gada Latvian Human Development Report minētajos skaitļos redzams, ka Latvijā nabadzība ir plaši izplatīta. Vislielākā tā ir lauku rajonos, bet ir arī pilsētās.

"Nabadzība ir problēma, kam līdz šim netika pievērsta uzmanība, un nostāja ir mainījusies tikai pašos pēdējos gados. Ir liela cilvēku grupa, kurai nav līdzekļu pārtikas iegādei un dzīvokļa īrei, kālab palielinās bezpajumtnieku skaits", Nils Muižnieks konstatē.

1998. gada UNDP ziņojumā par Latviju ir arī teikts lai gan Latvija de facto ir guvusi lielus panākumus savā ekonomikas attīstības darbā, tomēr valsts vadībai pagaidām nav izdevies sasniegt mērķi - izveidot stabilu sakarību starp ekonomiskajiem panākumiem un lielākās iedzīvotāju daļas dzīves kvalitāti.

Lai izveidotu sabiedrību, kurā iespējas ir sadalītas vienlīdzīgāk, nepieciešama sadarbība starp indivīdu, valsti un privāto sektoru. Bijušajās padomju valstīs liels darbs jau ir iemācīt tautai novērtēt savu kapacitāti. Lai gan Latvija ir bijusi neatkarīga astoņus gadus, būs vajadzīgs ilgs laiks, lai atbrīvotos no apspiestās mentalitātes, ar ko viņi bija iemācījušies sadzīvot padomju režīmā. ES Komisijas vēstnieks Rīgā kopš 1996. gada Ginters Veiss konstatē, ka grūtības atraisīties no valsts ietekmes latviešu tautā ir sevišķi lielas. Jaunā domāšana, kas nozīmē, ka cilvēkam jāpaļaujas pašam uz sevi, savām spējām un privātā sektora darbošanās iespējām, ir lēns process.

Pagājušajā gadā ANO veiktajā pētījumā redzams, ka latvieši ir pieraduši paļauties, ka valsts parūpēsies par katru cilvēku. Uz jautājumu, kas ir atbildīgs par valsts integrāciju Eiropas Savienībā, 98% atbildēja, ka tā ir valsts darīšana. Tikai viens procents uzskata, ka indivīdam šajā procesā ir kaut kāda loma.

Ubags Juris Lobanovskis piekrīt. Uz jautājumu, ko viņš domā par Eiropas Savienību, viņš taktiski atbild: "Es domāju, ka tā ir laba lieta, taču droši apgalvot nevaru, un man patiesībā nemaz nav daudz, ko teikt. Par Eiropas Savienību taču izlems valdība un tie, kuri zina vairāk".

 

Pilsonība

nav vienkāršs risinājums

"Protams, ka sajūta bija neticama. Es tik ilgi biju gaidījusi, lai kļūtu par pilsoni. Latvijas pilsoni. Pēc pilsonības saņemšanas tik daudzas lietas kļūst vienkāršākas", saka 20 gadu vecā Sņežana Pančenko.

Viņas vecāki ir krievi, un par Latvijas pilsoni viņa kļuva pirms septiņiem mēnešiem. Lai tiktu pie pilsonības, Sņežana kārtoja obligāto divdaļīgo eksāmenu. Lai gan viņa visu mūžu ir nodzīvojusi Latvijā, viņa nav bijusi pilsone. Cēlonis ir tāds, ka viņas vecāki ir krievi, kas pēc tam, kad Latvija kļuva neatkarīga, pārvērtās par tā sauktajiem nepilsoņiem. Sņežanas vecāki pieder pie Latvijā dzīvojošās lielās krievu minoritātes grupas, kas vēl aizvien ir nepilsoņi.

"Mani vecāki diezin vai spēs kļūt par pilsoņiem. Pārbaudījums ir pārāk grūts. Turklāt viņiem tam nepietiek naudas", Sņežana norādīja.

Viņas vecāki neprot šodien Latvijā vienīgo oficiālo valodu - latviešu valodu. Lai kļūtu par pilsoni, viņiem vajadzētu nokārtot divdaļīgo eksāmenu, kurā viņiem nāktos parādīt, ka viņi, no vienas puses, pārvalda latviešu valodu un, no otras, orientējas Latvijas kultūrā un vēsturē.

Sņežanas vecāki nav vienīgie Latvijas iedzīvotāji nepilsoņi. Kopumā Latvijā dzīvo vairāk nekā 2,4 miljoni iedzīvotāju, un pāri par 686 000 no viņiem ir nepilsoņi. No visiem iedzīvotājiem 56,9% ir latvieši, 30,1% krievi, un turklāt valstī ir arī mazākas baltkrievu, ukraiņu un poļu grupas.

Kopš 1995. gada februāra, kad Latvijā sākās tā sauktais naturalizācijas process, pilsonību ir saņēmuši nepilni 20 000 cilvēku. Šāds temps saglabāsies, kamēr visi 686 000 būs kļuvuši par šīs valsts pilsoņiem. Eiropas Padome ir kritizējusi Latvijas piekopto minoritāšu politiku, un tā arī izdara spiedienu, lai Latvija aktīvāk risina nepilsoņu problēmas. Latvija savukārt paskaidro, ka šis darbs tiek veikts, cik labi vien iespējams, un kā pierādījums tiek minēta relatīvi nesen dibinātā "Naturalizācijas pārvalde", kuras uzdevumos ietilpst sekot līdzi, cik straujā tempā iedzīvotāji naturalizējas, tas ir, saņem pilsonību.

Nepilsonis dzīvo ar savu pasi, kurā rakstīts "Alien" (nenaturalizēts ārzemnieks, svešzemnieks). Viņam, piemēram, nav tiesību balsot vispārējās vēlēšanās.

Latvijas varas iestādes aizstāvas pret ārzemju kritiku, kurā teikts, ka it īpaši diskrimināta tiekot krievu minoritāte. Citu vidū Latvijas delegāts Eiropas Padomē Juris Sinka kritiķiem ir atgādinājis par garīgajiem šķēršļiem, kas saprotamā kārtā var apgrūtināt krievu mazākuma integrācijas procesu. Latviju 1940. gadā okupēja krievi, un latvieši līdz pat 1991. gadam dzīvoja viņu apspiestībā. Šajā periodā lielākā daļa no Latvijas pašreizējās krievu minoritātes pārcēlās uz Latviju, un daudziem latviešiem ir grūti krievu iedzīvotājus uzskatīt par kaut ko citu kā apspiedējiem. Procesu nekādā ziņā neatvieglo tas, ka Krievija regulāri kritizē veidu, kā Latvija izturas pret krievu mazākumu.

Sņežanai ir grūti aptvert, ka cilvēki, kas Latvijā ir nodzīvojuši 40 gadu, pilsonību nevar saņemt automātiski. Runājot par sevi, viņa uzskata, ka viņai Latvijā nav nākotnes, kaut arī viņa ir to skaitā, kuri ir ieguvuši pilsonību.

"Gandrīz visi mani draugi ir aizbraukuši uz ārzemēm. Mūs te nekas nesaista, un es pati domāju pēc iespējas drīzāk pārcelties uz Vāciju", saka Sņežana, kas pēc diviem gadiem universitātē beigs vācu filoloģijas studijas.

Viņa uzskata, ka pesimisms nav atkarīgs tikai no tā, ka studijas tikko beigušajiem piedāvātās algas ir ļoti mazas. Viņas gadījumā liela nozīme ir arī krievu identitātei.

"Nav viegli būt krievam. Es arī nesaprotu eksāmena jēgu. Tas ir tik grūts, ka vairāki mani latviešu draugi ir teikuši, ka viņi to nevēlētos kārtot", Sņežana saka.

Kopš 1994. gada Latvija ir bijusi Eiropas Padomes dalībvalsts. Tad Latvija apņēmās ievērot zināmus cilvēka tiesību principus. Padomes darba kārtībā regulāri ir parādījušies divi jautājumi - nepilsoņu naturalizācija un jautājums par oficiālo valsts valodu.

Somijas parlamenta deputāts un Eiropas padomes delegāts Gunnars Jansons kopā ar savu britu kolēģi Teriju Deivisu pagājušajā gadā apmeklēja Latviju un norādīja uz vairākām nepilnībām, kas valstij nekavējoties jānovērš. Viens no apmeklējuma secinājumiem bija šāds - valdībai jāsignalizē skaidra griba integrēt visus nepilsoņus sabiedrībā kā līdzvērtīgus cilvēkus. Jansons un Deiviss kopā ar vairākiem citiem Eiropas Padomes pārstāvjiem ir arī norādījis, ka integrācijas procesu nedrīkst pielīdzināt asimilācijas procesam, kas cenšas minoritātes pārveidot par pareizi domājošiem latviešiem.

Nepilsoņu naturalizācijas nozīme Latvijas politiskajā darba kārtībā ir palielinājusies it sevišķi pēc tam, kad Eiropas Savienība norādīja, ka Latvijas minoritāšu politikā vēl ir daudz darāmā. Īpaši lielas debates notika saistībā ar Valodas likumu, ko valdība pieņēma pagājušajā vasarā, bet ko prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pēc tam atteicās apstiprināt. Šis likums - tiek uzskatīts, ka tas cita starpā ierobežo minoritāšu vārda un pulcēšanās brīvību - decembra sākumā revidētā versijā tiks izskatīts Saeimā.

Sarežģītāka problēma ir gādāt par to, lai visi nepilsoņi kļūst par Latvijas pilsoņiem. Latvijas Naturalizācijas pārvaldē tās direktors Jānis Kahanovičs norādīja, ka utopija ir ticēt, ka visi kādu dienu būs kļuvuši par pilsoņiem.

"Prognoze ir tāda, ka puse no vairāk nekā 600 000 nepilsoņu nekad nemēģinās kļūt par pilsoņiem. Puse no viņiem ir vecāki par 50 gadiem, un viņiem ir vairākas problēmas - viņi nav iemācījušies latviešu valodu un diezin vai to kādreiz izdarīs. Daļa no viņiem atkrīt ekonomisku iemeslu dēļ. Lai gan pats pārbaudījums nav dārgs, 30 latu, šī summa daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem ir liela. Daļai no viņiem ir arī citi iemesli: viņi nav gatavi atzīt, ka komunisms ir kritis un ka viņi tagad ir neatkarīgas Latvijas iedzīvotāji", Kahanovičs teica.

Savdabīga problēma Latvijai ir tāda, ka vairākuma iedzīvotājiem priekšā stāv process, kurā viņiem vajadzēs integrēt minoritātes grupu, kas ir apmēram tikpat liela kā vairākums. Kad Hufvudstadsbladet lūdza, lai Jānis Kahanovičs definē, kā latvieši izprot jēdzienu "minoritāte", viņš kādu brīdi domāja.

"Mēs neesam precizējuši minoritātes definīciju. Tomēr viņi ir tie, kas nepieder pie pamatiedzīvotājiem, un tātad viņi nav ne latvieši, ne līvi. Mūsu minoritāte sastāv no divām grupām - tiem, kuri Latvijā ir dzīvojuši ilgstoši, un tiem, kuri ieradās kopā ar okupāciju 1940. gadā", viņš teica.

Kahanovičs uzskata, ka integrācijas procesa grūtības zināmā mērā ir saistītas ar to, ka par šo jēdzienu diskusijas sākās tikai pagājušā gada vidū.

"Agrāk sabiedriskā doma pieprasīja, ka jaunajai minoritātei (tas ir, krieviem) vajadzētu atstāt Latviju pēc tam, kad mēs atgūstam neatkarību. Kad sākās darbs, lai iestātos Eiropas Savienībā, un tika saņemtas dažādas prasības, sabiedrības viedoklis sāka mainīties, un tad sākām runāt par integrāciju", Kahanovičs norādīja.

Žanete Bjorkvista

"Vēža gaita Baltijā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.11.15.

Krievijas krīzes iedarbības sekas.

Trīs Baltijas valstu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas akciju biržas vēl nav spējušas atkopties no pagājušā gada krīzes. Vissliktāk attīstījusies Rīgas birža. Tās indekss pēc gandrīz 80% krituma pēdējā gadā kopš janvāra samazinājās vēl par 16%. Igaunijas birža, kuras indekss pagājušajā gadā samazinājās no 297 līdz 87 punktiem, šogad tomēr pieauga par nieka 5%, savukārt Viļņas indeksa vērtība pieaugusi par 2%. Kā rāda kursu attīstība, kopš Krievijas krīzes sākšanās investori interesi par Baltiju ievērojami zaudējuši. Viņus atbaida ne tikai nabadzīgā konjunktūra, kuras ietekmē cieš arī uzņēmumi, kas kotēti biržās, bet arī niecīgā pozīciju likviditātes pakāpe. Turklāt potenciālajiem vietējiem investoriem ekonomiskās krīzes seku dēļ gandrīz vai nemaz nav uzkrājumu, kurus tie varētu ieguldīt akcijās.

 

Baltiešu indekss …

Nelielais trīs Baltijas biržu pievilkšanas spēks attiecībā uz starptautisko sabiedrību tās ir rosinājis domāt par kooperāciju. Piemēram, sākot ar jauno gadu, tās vēlas izdot kopēju 30 Baltijas Blue chips sarakstu un sekot šo uzņēmumu kursa pārmaiņām ar jauna indeksa palīdzību. Ar šādu paņēmienu tirdzniecības vietas ārvalstu investoriem grib atvieglot Baltijas akciju izvēli. Attiecīgo pozīciju pievilcību nepieciešams palielināt, pieprasot no uzņēmumiem grāmatvedības atbilstību starptautiski atzītiem principiem (International Accounting Standarts). Par kādām niecīgām dimensijām tiek runāts saistībā ar Baltijas jūras Blue chips , to parāda pieprasījums, pēc kura biržu kapitalizācija jaunajā indeksā ietvertajā pozīcijā sastāda vismaz 15 miljonus eiro.

 

…vai arī pievienošanās Norex …

Kopējam sarakstam vajadzētu būt tikai pirmajam solim tālejošajā sadarbībā. Jau šajā pavasarī tika parakstīts nodomu protokols: pēc tā ir jāizveido kopēja tirdzniecības vieta. Tikai tirgus kapitalizācijai vajadzētu aptuveni 2,3 miljardu eiro, tāpēc arī skeptiķi apšauba projekta nozīmi un pieprasa iestāšanos ziemeļu biržu apvienībā Norex . Tam pievienojušies ir Stokholmas, Kopenhāgenas un drīzumā - arī Oslo akciju tirgi. Jau pašā sākumā Norex bija labvēlīgi noskaņots pret paplašināšanos austrumu virzienā tā, ka jau oktobra sākumā varēja sākt sarunas par apvienošanos. Kā uzskata Tallinas biržas vadītājs, tad kooperācijas principus vajadzētu izstrādāt rakstiskā formā jau šogad.

 

… vai vispār nekāds

akciju tirgus?

Līdz ar to ļoti ātri tiktu panākta atbilstība kritērijiem, kas paredz drīzu Baltijas biržu darbības izbeigšanu. Vēl septembrī Igaunijas Privatizācijas aģentūras direktors Vaino Sarnets atklāti pateica, ka Baltijas biržām neesot nekāda īpašā nākotne, jo tās galvenokārt kalpojot privatizācijas norisei. Pēc privatizācijas pabeigšanas neesot gaidāmi nekādi īpašie biržas piedāvājumi. Patiesībā varētu būt pat tā, ka lielākajiem uzņēmumiem kapitāla ieguve ārvalstu biržās būtu vieglāka, nekā tas ir pašmāju tirgos ar to niecīgajām iespējām gūt ietaupījumus, savukārt mazākas firmas līdzekļu ieguvei varētu izmantot privātos kredītus. Viens biržas piedāvājums gan ne vienmēr ir izdevīgs. Tā proporciju nelikviditāte uzņēmumam var traucēt investoru meklēšanā, jo tas apgrūtina attiecīgo firmu pārņemšanu.

"Aukens vēlas izpētīt

Lietuvas spēkstaciju"

"Politiken"

— 99.11.14.

Politiken pirmdien: Dānijas valdība šodien vēlas sākt rūpīgāk iepazīties ar gluži jaunu informāciju, kas nopietni kritizē Lietuvas Ignalinas atomspēkstacijas drošību. Kāds lietuviešu eksperts Ignalinas spēkstacijas drošību un konstrukciju ir raksturojis kā tik sliktu, ka draud katastrofa. Viņš uzskata, ka spēkstaciju ir nekavējoties jāslēdz.

"Šī lieta man ir pavisam jauna, un es vēl neesmu iepazinies ar detalizētāku informāciju. Tomēr pēc Politiken publicētās informācijas es jau pirmdien sākšu nodarboties ar šīs lietas izmeklēšanu", teica enerģētikas un vides ministrs sociāldemokrāts Svends Aukens, kas neslēpj, ka viņš un Dānijas valdība šīs lielās atomspēkstacijas drošību, kura atrodas tikai 650 kilometru no Kopenhāgenas, uzskata par ārkārtīgi svarīgu lietu.

"Dānija un Eiropas Savienība ir ļoti intensīvi strādājusi, lai panāktu Ignalinas spēkstacijas slēgšanu, un mēs šo darbu turpināsim. Jaunā informācija šķiet nopietna, un mēs tagad sāksim pamatīgi noskaidrot šo lietu", ministrs teica.

Kritiku par Ignalinas atomspēkstacijas drošību ir izteicis Lietuvas atomspēkstaciju eksperts Vladilens Safonovs, kas 13 gadu ir strādājis tādā padomju organizācijā, kura kontrolēja visas Padomju Savienības atomspēkstacijas. Safonovs detalizēti izstāstīja par spēkstacijas drošības trūkumiem laikrakstam Politiken un Dānijas televīzijas otrajam kanālam (DR 2), kas vakar vakarā rādīja sižetu par Ignalinas spēkstaciju. Drīz pēc intervijas Vladilens Safonovs, kas atradās Polijas galvaspilsētā Varšavā, pēc Lietuvas varas iestāžu pieprasījuma tika apcietināts, un šodien Varšavā viņam būs jāstājas tiesas priekšā..

Cik Politiken ir zināms, tad nav nekādu šaubu, ka Safonova arests ir saistīts ar viņa presē izteikto kritiku par Ignalinas atomspēkstaciju. Vladilens Safonovs aizbrauca no Lietuvas 1994. gadā. Zināmu laika posmu viņš uzturējās Dānijā, kur ar kāda dāņu advokāta palīdzību mēģināja nokārtot dokumentus, kas viņam ļautu strādāt par ekspertu Kanādā. Tieši tāpēc Dānijas vēstniecība Polijā ir sarūpējusi Safonovam advokātu šīsdienas tiesas procesam.

Dānijas Ārkārtas situāciju pārvaldes aģentūra ( Beredskabsstyrelsen jeb Danish Emergency Management Agency ) norāda, ka - cita starpā pēc Eiropas Savienības un Skandināvijas valstu spiediena - jau ir nolēmusi Ignalinas pirmo atomreaktoru slēgt 2004. gadā. Turpretī otra reaktora slēgšanas konkrētais laiks vēl "karājas gaisā", saka civilinženieris Dans Kampmans. Beredskabsstyrelsen neko nezina par Vladilenu Safonovu un labprāt vēlētos iepazīties ar viņa kritiku pamatojošiem dokumentiem.

"Patiešām ļoti daudz ir izdarīts, lai uzlabotu Ignalinas spēkstacijas drošību. Mums nav nekāda pamata domāt, ka Ignalinā pastāv lielāks nelaimes gadījumu risks nekā Rietumvalstu kodolspēkstacijās. Tomēr ir pilnīgi pareizi: ja Ignalinā kaut kas notiks, sekas būs ļaunākas nekā citās spēkstacijās, starp citu, tāpēc vien, ka Ignalinas reaktori nav pietiekami iekapsulēti", Dans Kampmans teica.

Safonova kritiku zināmā mērā apstiprina Ignalinas spēkstacijas direktors. Viņš norādīja, ka spēkstacijas konstrukcijā un drošībā ir bijis un vēl aizvien ir daudz nepilnību, taču direktors neuzskata, ka šie trūkumi rada reālus draudus drošībai.

Kāre Skovmanda

"Igaunijas privatizācija noslēguma fāzē"

"Dagens Industri"

— 99.11.13.

Igaunijas lielo valsts uzņēmumu privatizācija ir iegājusi noslēguma fāzē. Pēdējā lielā pārdošana attiecas uz Igaunijas dzelzceļu ar tā izdevīgo tranzīttirdzniecību. Tuvākajā nedēļā noskaidrosies, kuras konsultantu firmas varēs palīdzēt pārdošanas procesā.

Vispirms tika privatizēti visi mazie valsts uzņēmumi. Pēc tam, 1996. gadā, uzmanība tika pievērsta lielajiem infrastruktūras uzņēmumiem. Tagad vairāki no tiem atrodas privātīpašnieku rokās - Eesti Telekom, Tallinas osta, kā arī Eesti Gaas , un privatizācijas process ir sācies uzņēmumā Eesti Energia.

Infrastruktūras uzņēmumi kā pēdējie tika atstāti tāpēc, ka to privatizēšana ir sarežģīta pirmām kārtām tāpēc, ka sabiedrībai tie nozīmē ļoti daudz.

Valsts īpašumā esošā Igaunijas Dzelzceļa izpārdošanai tiks pieņemti divi neatkarīgi padomdevēji. Šis uzņēmums rada apmēram 20% no Igaunijas iekšzemes kopprodukta IKP un tajā strādā 4600 darbinieku.

Vienu padomdevēju ar apmēram 1,7 miljoniem zviedru kronu finansēs ERAB. Konsultants, ko konkursa kārtībā izraudzījās ERAB, vēl nav paziņots atklātībā.

Otru padomdevēju izraudzīs Igaunijas privatizācijas aģentūra kopā ar Igaunijas Dzelzceļu .

"Mēs meklējam konsultantu ar starptautisku pieredzi privatizācijā un dziļām zināšanām par dzelzceļiem, tātad tādu, kuram būtu lielākas tehniskās, nevis juridiskās zinības", teica Igaunijas privatizācijas aģentūras nodaļas vadītāja Katrīna Kivi.

Pieteikumiem jābūt iesniegtam novembra sākumā, un gaidāms, ka kontrakts ar izvēlēto konsultantu tiks parakstīts novembra beigās.

Abiem padomdevējiem pēc tam vajadzēs kopīgi izstrādāt priekšlikumus privatizācijas veikšanai.

Ja Krievija Sanktpēterburgā uzbūvēs naftas ostu, tas ietekmēs Igaunijas tranzīttirdzniecību. Pats par sevi saprotams, ka konsultanti mēģinās novērtēt, kāda varētu būt šī ietekme.

Ja viss noritēs atbilstoši plānam, Igaunijas Dzelzceļa privatizāciju izsludinās apmēram februāra beigās, un līdz 2000. gada beigām uzņēmuma ir jābūt pārdotam.

No peļņas viedokļa visizdevīgākā ir preču un tranzīta tirdzniecība. 1998. gadā preču satiksme sasniedza 32 miljonus tonnu, no kā 60% veidoja tranzīttirdzniecība.

No Krievijas uz Igaunijas ostām tiek vesta nafta, un atpakaļ dodas ar ķimikālijām, sēklām, metāliem un ar citu ko piekrauti vagoni. 60% no visa preču transporta iet cauri Narvai, 35% cauri Petseriem Igaunijas dienvidaustrumos un atlikusī daļa uz Latviju.

Runājot par transportu, 25% veido iekšzemes preču satiksme ar naftas slānekli, pārtiku un meža produktiem. Tikai 15% ir tīrs eksporta un importa transports.

Igaunijas Dzelzceļam

ir arī meitas uzņēmums Elektri Raudtee , kas uztur iekšzemes pasažieru satiksmi un kam pieder EVR Express akcijas. Šis uzņēmums nodarbojas ar starptautisko pasažieru satiksmi.

Tā sauktais Dienvidaustrumu dzelzceļš, AS Edelaraudtee, kopš 1997. gada nepieder pie Eesti Raudtee. Tas arī tiks privatizēts, un gaidāms, ka tas nonāks britu GB Railways pārziņā.

Rēta Vaikla

"Maskavas jaunais mērķis"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.11.13.

Tam, kurš starp šodienas aktualitātēm meklē dziļākas sakarības, novembrī var veikties.

Vispirms Čečenija: to, ko Krievija tur ir sarīkojusi, ir grūti trāpīgāk aprakstīt, nekā to jau izdarījis Krievijas cilvēktiesību aizstāvis Sergejs Kovaļovs, kas saka, ka Maskava ar NATO metodēm realizē Miloševiča mērķi. Gan Balkānos, gan Kaukāzā slāvu tauta tiek konfrontēta ar musulmaniskas teritorijas separātismu. Taču te paralēles beidzas. Kosova vēsturiski ir Serbijas daļa, kurā albāņi ieradās kā migranti, bet Čečenijā krievi ir iebrucēji. Viņi tur principā nav neko daudz vairāk pazaudējuši kā francūži Alžīrijā vai kādreiz vācieši Kilimandžāro. Tas, ka starp Maskavu un Grozniju neatrodas okeāns, visu padara tikai vēl sliktāku.

Nākamā atšķirība it tā, ka Serbija ir vāja, bet Krievija joprojām ir spēcīga. Neviens neaicina NATO to bombardēt. Rietumiem atliek vienīgi nepatīkamais fakts, ka alianses humānā misija pret Dienvidslāviju pirms dažiem mēnešiem Čečenijā tiek degradēta līdz farsam. Vairāk nekā divus gadu desmitus vecais bijušā Vācijas kanclera Helmūta Šmita formulējums, ka Padomju Savienība ir Augšvolta ar atomraķetēm, attiecas arī uz tās mantinieci Krieviju. Ar šāda lieluma draudu potenciālu ir jāapietas saudzīgi. Taču arī neko nedarīt noteikti nav nekāds atrisinājums. Lēmuma pieņemšanu par to, vai Krievija ir gandrīz supervara, vai arī nabadzīga valsts, kurai ir nepieciešama palīdzība, vairs ilgāk nevar atlikt ne Maskava, ne arī Rietumi paši.

Te nonākam līdz Starptautiskajam valūtas fondam (SVF). Tā prezidents Mišels Kamdesī, kas nesen paziņoja par atkāpšanos no amata pirms termiņa, Maskavā un citur baudīja "Krievijai draudzīga" cilvēka slavu. Pašreiz izmeklē naudas izšķērdēšanu. Neatkarīgi no rezultātiem var konstatēt, ka fonds, tieši tāpat kā NATO, izmanto divas mērauklas.

 

Kļūda ar pārpilnības ragu

Daudzas pasaules nabadzīgākās valstis, kuras gandrīz visas atrodas dienvidu puslodē, ir pakļautas drakoniskām atveseļošanas programmām. Tās varētu būt ekonomiski saprātīgas, bet lielu iedzīvotāju daļu tās noved līdz līmenim, kas ir zemāks par eksistences minimumu. Lielā trešās pasaules daļā saīsinājums SVF atstāj tādu pašu iespaidu kā sarkans lakats uz vērsi. Taču pār Krieviju fonds ir izlējis zelta pārpilnības ragu. Katrs zina, ka liela naudas daļa tiek nozagta jau Maskavā, taču arī atlikusī daļa nav atstājusi lielu ietekmi uz Krievijas plašumiem. Nākamo kredīta daļu 4,6 miljardu dolāru apmērā izsniegs decembrī. Jāšaubās, vai Rietumu atvērtās rokas politika joprojām kalpo to interesēm. Nekas nav maldinošāk, kā Čečenijas karagājienā saskatīt tikai ģenerāļu pretreakciju, kuri vairs nevēlas paciest pazemojumus. Krievijai Kaukāzā ir stratēģiski mērķi. Pēc Čečenijas pakļaušanas kā nākamais solis ir gaidāma Gruzijas destabilizēšana. Azerbaidžānā un Centrālās Āzijas valstu galvaspilsētās, ņemot vērā šo iespēju, ir ļoti norūpējušies. Ja Gruzija tiks padarīta par satelītu, tad Rietumiem vairs nebūs sauszemes sakaru ar Azerbaidžānu un Centrālo Āziju. Tad "Eirāziskais transporta koridors", saskaņā ar kuru naftas un gāzes vadiem no Kazahstānas, Turkmenistānas un Azerbaidžānas ir jāiet apkārt Krievijai, kļūtu par makulatūru. Taču šis koridors ir vitāli svarīga amerikāņu šī reģiona stratēģijas daļa. Tikai tas var uz ilgu laiku nodrošināt jauno republiku neatkarību no Maskavas.

Abās pusēs skaidri atzīst, ka runa ir par plašu piedalīšanos. Krievijas aizsardzības ministrs Igors Sergejevs piektdien Rietumu politiku nosauca par izaicinājumu ar mērķi padzīt Krieviju no stratēģiskajiem Kaspijas jūras, Aizkaukāza un Centrālās Āzijas reģioniem. Savukārt ASV bijušais aizsardzības ministrs Kaspars Vainbergers jau zināmu laiku runā par to, ka tad, ja krieviem izdotos atkal iegūt savā kontrolē Kaspijas reģionu, tā viņiem būtu lielāka uzvara nekā Rietumiem NATO paplašināšana uz austrumiem.

Afganistānas mācība

Čečenijā krievi piekopj politiku, ko tās premjers Vladimirs Putins apkopoja elegantā formulējumā: viņš vajās teroristus "līdz pat atejai". Katjušu zalves un gaisa uzbrukumi pret apdzīvotām vietām un dzīvojamiem kvartāliem, pēc valdības domām, varētu to padarīt populāru krievu vēlētāju vidū. Pasaules sabiedrībai viņi neatlaidīgi apgalvo, ka tiek apkarots terorisms.

Arī agrāk krieviem ne reizi vien ir izdevies čečenus uz visiem laikiem padzīt no viņu teritorijas. 19. gadsimtā viņi gadu desmitiem ilgi pretojās krievu cara vienībām. Otrajā pasaules karā mazā tauta tika kolektīvi deportēta pēc Staļina pavēles. Tos kalnu ciematus, kas bija aizmirsti, iznīcināja no gaisa - jau toreiz. Pārmetums, ka viņi ir sastrādājušies ar fašistisko ienaidnieku, jau tikai tāpēc vien bija netaisnīgs, ka vācieši līdz viņiem pat nenonāca. Čečeni pat Gulagā, kā raksta Aleksandrs Solžeņicins, bija vienīgā nācija, kuru nebija iespējams salauzt. Pirmais Čečenijas karš par spīti vairāk nekā 40 000 nogalinātajiem, tikai nostiprināja čečenu izlēmību.

Acīmredzot gandrīz visi ir aizmirsuši Afganistānas mācību. Vispirms radikālie studenti 1979. gada novembrī Teherānā ieņēma ASV vēstniecību. Sešas nedēļas vēlāk Afganistānā iemaršēja krievi. Tas, ka amerikāņi samierinājās ar provokāciju Teherānā, tikai palielināja Krievijas apņēmību realizēt intervenci.

Afganistānas neatkarības cīnītāji un viņu mazāk cienījamie mantinieki Taliban šodien labprāt tiek uzskatīti par burvju mācekļiem, kurus ir izaudzinājis CIP un Saūda Arābija. Šāds skatījums pagriež notikumu ķēdi atpakaļ. Pašreizējā Afganistānas posta patiesais sākums bija nežēlīgais karš, ko krievi ar moderniem ieročiem realizēja pret aizsargāties nespējīgajiem ciematiem. Līdzīgai rīcībai Čečenijā varētu būt arī līdzīgas sekas. Tie, kas zem bumbu lietus uzaug, ir tūkstošiem jaunu Šamilu Basajevu.

Rudolfs Chimelli

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS