Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš, akadēmiķis, 7.Saeimas deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Pašreizējā prakse šī akcīzes nodokļa atmaksā ir pietiekami labi iegājusies un ērta ar Valsts ieņēmumu dienesta starpniecību, pamatojoties arī uz pagasta pašvaldības oficiālo informāciju par katras lauku saimniecības reāli apsaimniekojamo zemes platību.

Otrkārt, no valsts budžeta subsīdijām paredzēti 17,58 miljoni latu (1999. gadā — 19,37 miljoni, kas ir 2,3% no valsts pamatbudžeta izdevumiem. Taču ar to tiek pārkāpts lauksaimniecības likums, jo valdība nav iesniegusi grozījumu likumprojektu šajā lietā. Saskaņā ar Lauksaimniecības likuma 16.pantu paredzēts: "Iekšējā un ārējā tirgū konkurētspējīgas lauksaimniecības produkcijas ražošanas, ciltsdarba, šķirnes sēklkopības, kā arī kultūrvides aizsardzībai un reģionālo atšķirību izlīdzināšanai valsts sniedz atbalstu subsīdiju veidā. Šīs subsīdijas nedrīkst būt mazākas par trim procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem." Tā ka klāt pie 3% līmeņa subsīdijām no valsts pamatbudžeta izdevumiem būtu nepieciešami 22,67 miljoni latu, jeb iztrūkums ir 5 miljoni latu.

Treškārt, taču no šīm iepriekš minētajām subsīdijām 4,4 miljoni latu jāliek klāt SAPARD programmas īstenošanai, tajā skaitā arī lauksaimniecības un zivsaimniecības pārstrādes un mārketinga uzlabošanai, ko agrāk nesedza no lauksaimniecībai ar likumu noteiktām subsīdijām. Paliek neskaidrības, vai tikai lauksaimniecības ražošanas attīstībai un tehnoloģiskai modernizācijai (esošā 2.subsīdiju programma) sanāks tādas pašas subsīdijas, kādas bija šogad. Lauku saimniecībās ir bažas, ka lauksaimniekiem paredzēto naudu zināmā daļā pārdalīs par labu lauksaimniecības produkcijas lielajiem pārstrādātājiem.

No subsīdijām paredzēto līdzekļu piešķiršana līdzfinansējuma veidā SAPARD 4.atbalsta programmas "Lauku infrastruktūras uzlabošana" realizēšanai būtu sedzama no citiem līdzekļu avotiem — vai nu no Valsts autoceļu fonda, vai no Ekonomikas ministrijas un Vides un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā esošajiem fondiem. Līdzīgi varētu runāt arī par 3.atbalsta programmu "Lauku ekonomikas dažādošana, nodrošinot alternatīvos ienākumu avotus".

Ceturtkārt, sakarā ar to, ka šā gada 5.augustā bez nopietnas analīzes Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par akcīzes nodokli naftas produktiem", nosakot ar 1999.gada 1.septembri akcīzes nodokļa par naftas produktiem ieņēmumu proporcijas starp pamatbudžetu (50% valsts pamatbudžetā un 50% — Valsts autoceļu fondā, agrāk attiecīgi 40% un 60%), tiek samazināts ceļu finansējums. No tā vispirms cietīs lauku ceļi. No kopējiem izdevumiem — 70,6 miljonu latu — pašvaldību autoceļu (ielu) remontam, uzturēšanas un saglabāšanas finansēšanai tiek novirzīti tikai 14 miljoni. Pašlaik ir 13 000 km otrās kategorijas valsts ceļu un vairāk nekā 30 000 km pagasta ceļu, kas ir bēdīgā stāvoklī.

Dzīvošana un saimniekošana normāli iespējama tikai tad, ja ir labi autoceļi. Tas ir svarīgi ne tikai lauku saimniecībām. Jau sāk iezīmēties tendence, kas raksturīga arī citām Eiropas valstīm — pieaug nepilna darba laika un īslaicīgas nodarbinātības īpatsvars. Daļa iedzīvotāju jau brauc un arvien vairāk brauks uz darbu pilsētā. Šādas vides veidošanā noteicošā loma ir labiem ceļiem, satiksmei.

Šķiet, ka šajā situācijā lauksaimnieku intereses nepietiekami aizstāv Zemkopības ministrija. Šo jautājumu pamatotā risināšanā aktīvāk jāiekļaujas arī lauksaimnieku sabiedriskajām organizācijām, turklāt vienoti. Lai neiznāk tā, ka, piemēram, Zemnieku saeima uzskata, ka iztrūkums subsīdijās ir tikai 2 miljoni latu, lai gan patiesībā ir 5 miljoni. Līdzīgi ir ar akcīzes nodokļa atmaksu dīzeļdegvielai.

Dažkārt šāda iepriekš minētā rīcība tiek motivēta ar kaimiņu piemēriem. Taču ieskats, ka, piemēram, Igaunijā lauksaimniecība nesaņem nekādas subsīdijas, nav pareizs. Igaunijā tieši lauksaimniecībai nākamgad paredzēti aptuveni 500 miljoni kronu jeb ap 20 miljoni latu. Arī SAPARD līdzfinansējuma līdzekļi paralēli tiek paredzēti, kaut nepilnā mērā, no budžeta.

Var tikai piebilst, ka pie mums daudz darāmā ir tieši dažu praktisku lietu risināšanā. Atbildīgs uzdevums ir — kā racionāli saskaņot no subsīdijām un no SAPARD līdzekļiem saņemto atbalstu atsevišķiem virzieniem. Te vajadzīgs modelis uz trīspusīgiem vai četrpusīgiem pamatiem, skatot no līdzekļu avotu viedokļa: pašu līdzekļi, SAPARD nauda, valsts līdzfinansējums, no kredītiestādēm aizņemtie līdzekļi. Jābūt skaidrai, caurspīdīgai tehnoloģiskajai shēmai abos gadījumos — kad nav vajadzīga palīdzība no kredītiestādes aizdevuma veidā, un otrā variantā — kad pašu līdzekļu nepietiekamības dēļ papildus nepieciešams arī bankas kredīts. Šī shēma jāakceptē gan valdībai, gan lauku saimniecības pārstāvošām sabiedriskajām organizācijām. Te vieta jāparedz arī Lauku attīstības fondam iztrūkstošā kredītnodrošinājuma iespējamā nosegšanā ar garantijām. Šajā sakarībā no subsīdiju līdzekļiem lietderīgi papildināt kreditēšanas garantiju fondu "Lauku attīstības fonds", kas var palīdzēt rast papildu nodrošinājumu aizdevuma ņēmējam pamatota saimniekošanas plāna gadījumā.

Apsverams ir jautājums, lai turpmākajos gados lauksaimniecībai paredzamās subsīdiju sadales pamatproporcijas tiktu apstiprinātas Saeimā kā atsevišķs pielikums pie valsts budžeta. Pašreiz iecerētais subsīdiju sadalījums pēc atsevišķām pozīcijām prasa vispusīgu apspriešanu, piemēram, lietderīgi atbalstīt zemes piepirkšanu esošajām lauku saimniecībām, izsvērtāku pieeju atsevišķu lopkopības nozaru atbalstam un tamlīdzīgi.

Vienmēr aktuāls ir arī jautājums par kreditēšanas nosacījumiem. Latvijas Banka rezervēti izturas pret tām bankām (papildu uzkrājumu veidošanā it kā nedrošākiem kredītiem u.c.), kas nodarbojas ar uzņēmējdarbības kreditēšanu laukos. Domāju, pirmkārt, komercbanku uzraudzības institūcijai jātuvinās vietējās uzņēmējdarbības veicināšanas izpratnei tāpat kā jebkurā citā valstī. Otrkārt, arī viena otra Latvijā darbojošās lielbanka, par kuru akciju kontrolpaketes turētāju ir kļuvušas ārvalstu bankas, sāk izvairīties no uzņēmējdarbības kreditēšanas lauku apvidos it sevišķi lauksaimniecības produkcijas ražošanā. Rezultātā var rasties bezperspektivitātes izjūta un daļa lauku saimniecības var tikt likvidētas un zeme pārdota dažādām uzņēmējsabiedrībām ar ārvalstu kapitālu. Turpmāk šādi iegādātas zemes platības tām noderēs — apmežošanai, saņemot no Eiropas Savienības šajā lietā būtisku finansiālu atbalstu, vai arī lai iegūtu iespējas palielināt lauksaimniecības produkcijas ražošanas un pārdošanas kvotas.

Latvijas nākotnei der arī neliels ieskats atsevišķu Rietumeiropas valstu praksē. Kopējs visām šīm valstīm ir tas, ka kredīta darījumi dalās divās lielās daļās. Pirmā un apjoma ziņā lielākā ir kredīta izsniegšana, respektīvi, kredīta saņemšana, kas saistīta ar visiem darījumiem, kādi raksturīgi kredītiem un aizdevumiem, uz kuriem neattiecas nekādi atvieglojumi veicināšanas ziņā ar īpašām sistēmām vai valsts subsīdijām. Šī kredītu grupa, piemēram, Francijā veido apmēram 80 procentus no visiem Francijas tautsaimniecībā izsniegtajiem kredītiem. Otrā grupa saistīta ar procentu ziņā atvieglotiem vidēja un ilgtermiņa kredītiem, kas ir paredzēti, respektīvi, var tikt izmantoti, īpaši izvēlētās tautsaimniecības nozarēs. Tam atbilstoši var tikt procentu ziņā labvēlīgi finansētas investīcijas tādās jomās kā dzīvokļu celtniecība, komunālās reģionālās korporācijas, mazie un vidējie uzņēmumi rūpniecībā un amatniecībā, lauksaimniecības uzņēmumi un visbeidzot eksports. Šādi vispārēji atzīts kredītpolitikas modelis ir laika gaitā izstrādājies attīstīto valstu praksē.