Latvija : Nacionālais attīstības plāns 2000 - 2002

Eiropas Savienības Pirmsiestāšanās finansu instrumentu finansējuma saņemšanai

Saturā

1. daļa

Vispārēja informācija

Tautsaimniecības attīstības stratēģija un prioritātes

I. Pašreizējā ekonomiskā situācija

II. Makroekonomiskais attīstības scenārijs

III. Latvijas reģionu apraksts

Nacionālā attīstības plāna mērķi un prioritātes

2. daļa

Uzņēmējdarbības veicināšana

I. Ievads

II. Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana

III. Eksporta un ārvalstu tiešo investīciju veicināšana

IV. Kvalitātes veicināšana

V. Atbalsts inovācijām un progresīvajām tehnoloģijām

Reģionālā attīstība

I. Ievads

II. Administratīvās kapacitātes attīstīšana

III. Investīcijas vietējā un reģionu infrastruktūrā

IV. Pilsētvides un lauku vides attīstība

V. Reģionu pētniecības potenciāla attīstība

Tūrisma attīstība

I. Ievads

II. Tūrisma mārketings

III. Tūrisma produkta attīstība

IV. Tūrisma infrastruktūras attīstība

V. Tūrisma izglītības un izpētes sistēmas attīstība

Lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības un lauku attīstība

I. Ievads

II. Lauksaimniecība un lauku attīstība

III. Mežsaimniecība

IV. Zivsaimniecība

Ekonomikas infrastruktūra

I. Ievads

II. Vides aizsardzība

1. Ūdens saimniecība

2. Atkritumu saimniecība

3. Rūpnieciskā piesārņojuma kontrole

III. Enerģētika

IV. Satiksme

V. Sakari: telekomunikācijas, pasts, informātika

1. Telekomunikācijas, pasts

2. Informātika

Cilvēkresursi

I. Ievads

II. Cilvēkresursu attīstība

1. Reģionu administratīvās infrastruktūras izveide darbaspēka resursu

attīstības politikas realizācijai

2. Reģionu profesionālās izglītības un apmācības iestāžu tīkla

modernizācija

3. Biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības piedāvājuma

palielināšana reģionos

4. Augstākās profesionālās izglītības sektora attīstīšana

5. Profesionālajā izglītībā un tālākizglītībā nodarbināto pedagogu

apmācības intensifikācija

III. Nodarbinātības veicināšana

1. Ievads

2. Bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalificēšana

3. Darba meklētāju klubi

4. Algotie pagaidu sabiedriskie darbi

3. daļa

Finansiālais plāns

Turpinājums. Sākums -

"LV" nr.381/383, 17.11.1999.

1.daļa

Tautsaimniecības attīstības stratēģija un prioritātes

III. Latvijas reģionu apraksts

Rīgas reģions patērē apmēram pusi no visas valstī patērētās elektroenerģijas. Enerģijas avoti reģionā ir uz Daugavas uzbūvētā hidroelektrostacija (HES), kā arī divas Rīgā esošās termoelektrostacijas (TEC). Rīgas HES ražo ceturto daļu no valsts hidroelektrostacijās ražotā elektroenerģijas apjoma. Rīgas reģionā ir dabisks veidojums - Inčukalna pazemes dabas gāzes krātuve, kuras aktīvais tilpums ir 2,2 miljardi kubikmetru.

Makroekonomiskās situācijas nostiprināšanās, privatizācijas procesa veicināšana un investīciju klimata uzlabošanās laika periodā no 1995. līdz 1997. gadam, kā arī samērā labā infrastruktūra nodrošināja Rīgas reģiona sociāli ekonomiskās situācijas uzlabošanos. Reģiona ieguldījums valsts kopējā pievienotās vērtības apjomā 1996. gadā bija 54%, rēķinot uz vienu reģiona iedzīvotāju, šis rādītājs bija vairāk kā par trešdaļu lielāks nekā vidēji valstī.

Uz 1998. beigām Rīgas reģionā bija reģistrēti 63% no visiem Latvijā reģistrētajiem uzņēmumiem, no tiem Rīgas pilsētā bija reģistrēti 56 tūkst. uzņēmumu jeb 88% no reģionā reģistrēto uzņēmumu kopskaita. Uz 1000 Rīgas reģiona iedzīvotāju reģistrēti 64 uzņēmumi, kas ir 3 reizes vairāk kā vidēji Latvijā.

Rīgas reģionā dominējošās rūpniecības apakšnozares ir pārtikas industrija, nozīmīga loma ir arī tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošanai, ķīmiskai rūpniecībai, izdevējdarbībai, enerģētikai, farmakoloģijai. No jaunajām rūpniecības nozarēm strauji sāk attīstīties programmatūras ražošana un datoru komplektēšana.

Rīgas reģions ir Latvijas lielākais industriālais centrs gan saražotās produkcijas, gan nodarbinātības ziņā. 1998. gadā Rīgas reģions deva 60,7% no kopējā Latvijā saražotās produkcijas apjoma.

1998. gadā pakalpojumu apjoms Rīgas reģionā bija 1,13 mljrd. latu jeb 80% no kopējā pakalpojumu apjoma valstī. Ir attīstīts praktiski pilns pakalpojumu spektrs, īpaši strauji pēdējos gados attīstās tādi pakalpojumu veidi kā nekustamā īpašuma, sakaru, banku, juridiskie un reklāmas pakalpojumi.

Rīgas reģionā ir visattīstītākā tūrisma infrastruktūra un plašs tūrisma produktu klāsts. 90% no visiem tūristiem, kas ierodas Latvijā, apmeklē tieši Rīgas reģionu. Jūrmala, kas ir otra lielākā un vecākā apmeklējamā vieta reģionā, ir tūrisma un izklaides centrs. 1998. gadā vairāk kā 60 tūkst. cilvēku atpūtās 37 Jūrmalas viesnīcās.

Pateicoties Latvijas liberālajiem likumiem un striktajai monetārajai politikai, Rīgas reģions ir kļuvis par ļoti pievilcīgu vietu ārvalstu investīcijām. Pēdējo gadu laikā šo ārvalstu investīciju apjoms ir ievērojami palielinājies, īpaši periodā no 1996. līdz 1997. gadam. 83,5% no visām reģistrētajām akciju sabiedrībām, kas darbojas ar ārvalstu kapitāla līdzdalību, ir reģistrētas Rīgā. 58% no kopējā ārvalstu investīciju apjoma 1998. gadā ir izvietotas Rīgas reģionā.

Laika gaitā nav mainījusies vēsturiski izveidojusies situācija, kas nosaka uzņēmumu koncentrēšanos tieši valsts galvaspilsētā - Rīgā. Šis fakts arī nosaka pamatindikatorus darbaspēka atalgojuma jomā. Ir jāatzīmē, ka Rīgas reģionā gandrīz visās saimniekošanas nozarēs atalgojums pārsniedz valsts vidējo līmeni.

Attiecībā uz nodarbināto iedzīvotāju kopskaitu reģions atrodas pirmajā vietā valstī (reģionā nodarbināto personu skaits veido 40% no visā valstī nodarbināto skaita). Nodarbināta ir aptuveni puse no visiem reģiona iedzīvotājiem.

Situāciju darba tirgū šajā gadījumā lielā mērā ietekmē galvaspilsētas tuvums, kas piedāvā labākas nodarbinātības iespējas. Liela daļa no apkārtējām pilsētām katru dienu darbā dodas uz Rīgu. Tas ļauj uzturēt reģistrēto bezdarba līmeni tuvu valsts vidējam līmenim.

Sakarā ar Rīgas reģiona relatīvi augsto iedzīvotāju blīvumu, ražošanas uzņēmumu, izglītības un kultūras iestāžu koncentrāciju, kas saistīts ar ievērojamu iedzīvotāju mobilitāti reģiona robežās, pastāv ievērojama atšķirība starp Rīgas reģionu un citiem Latvijas reģioniem. Arī lielākā daļa ārvalstu ceļotāju iesāk un pabeidz savus ceļojumus pa Latviju tieši Rīgā. Šo iemeslu dēļ šajā reģionā situācija, kas attiecas uz transportu, iegūst īpašu ievērību.

Rīgā darbojas viena no lielākajām Latvijas ostām, kur galvenokārt tiek pārkrautas tranzītkravas, kas nāk no Krievijas.

Rīgas lidosta ir lielākā Baltijas valstīs. Tiek prognozēts, ka 2000. gadā lidostā "Rīga" apkalpoto pasažieru skaits varētu sasniegt 700 tūkst., bet 2010. gadā jau 1,5 miljonus.

Rīgas reģions ir vienīgais, kur nozīmīgu problēmu rada lielais transporta līdzekļu skaits, kas rada apkārtējās vides aizsardzību saistītas problēmas. Ir jāņem vērā ne tikai personīgo transportlīdzekļu lielais skaits, bet arī salīdzinoši lielais sabiedriskā transporta līdzekļu daudzums.

Augstais urbanizācijas un industrializācijas līmenis rada problēmas ar ūdens un gaisa piesārņojumu. Pašreiz piesārņoto ūdeņu attīrīšanas iekārtas daļēji risina ūdens kvalitātes problēmas. Par to liecina arī ūdens kvalitātes uzlabošanās Rīgas līcī.

Rīgas reģionam ir nepieciešams atrisināt problēmas ar atkritumu savākšanu un izvietošanu. Pašlaik reģionā darbojas 64 atkritumu izgāztuves ar kopējo platību 172,2 ha.

Rīgas pilsēta ir pārsvarā pārgājusi uz ciparu centrālēm, bez tam, modernizēts arī analogais tīkls. Rīgā atrodas 2 starptautiskās ciparu centrāles, kas starptautiskos telefona sakarus nodrošina visai valstij.

Rīga ir Latvijas nozīmīgākais izglītības un zinātnisko pētījumu centrs. 1998. gadā reģiona 181 vispārizglītojošās skolās, 27 arodskolās un 16 vidējās speciālās mācību iestādēs mācījās 127 tūkst. jauniešu. Pēdējos gados ievērojami ir pieaudzis augstākajās mācību iestādēs studējošo jauniešu skaits. 1998. gadā 27 augstākajās mācību iestādēs, kas atrodas Rīgā (Latvijā kopā - 33) studēja 61 tūkst. studentu jeb 79% no kopējā valstī studējošo skaita.

Kurzeme

Kurzeme gandrīz pilnībā atrodas Kurzemes pussalā Latvijas rietumu daļā un atrodas starp Baltijas jūru rietumos un Rīgas līci austrumos. Reģionā ir vairāk kā puse no Latvijas jūras krastu kopgaruma. Dziļākais iekšzemes novads ir tikai 100 km no jūras krasta. Viena no raksturīgākām reģiona īpašībām ir tā augstā maritimitātes pakāpe.

Divas lielās ostas Liepāja un Ventspils nodrošina labu sasniedzamību no ārvalstīm. Šai teritorijā ir attīstīta jūras un sauszemes transporta infrastruktūra. Transporta asis savieno Liepājas un Ventspils pilsētas ar galvaspilsētu, reģionā ir arī sazarots vietējo ceļu tīkls. Akcents uz divām lielākajām pilsētām daļēji izraisa situāciju, ka sliktāk sasniedzama ir reģiona ziemeļu piekraste, Lietuvas pierobeža un atsevišķas vietas reģiona centrālajā daļā.

Kurzemē atrodas valsts trešā lielākā pilsēta Liepāja un sestā lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita - Ventspils, kā arī pieci administratīvie rajoni: Talsu, Ventspils, Kuldīgas, Saldus un Liepājas.

Reģions vēsturiski ir bijis rūpnieciski attīstīts ar senām starptautiskām tirdzniecības tradīcijām. Arī pašlaik reģiona lielajām pilsētām ir sekmīga ekonomiskā sadarbība ar citu valstu partneriem.

Izveidotā industriālā infrastruktūra ļauj veiksmīgi attīstīties tranzītbiznesam. Reģiona izvietojums pie jūras ir labvēlīgs zvejniecības attīstībai un tūrismam.

Vairāk kā pusi no visas Kurzemes teritorijas aizņem meži. Labais nodrošinājums ar mežu resursiem, paver iespējas nākotnē attīstīt kokapstrādi.

No visiem Kurzemes iedzīvotājiem sieviešu īpatsvars (53%) ir par 6 procenta punktiem lielāks nekā vīriešu. Šis ir vismazākais Latvijas reģions, kurā dzīvo 14% valsts iedzīvotāju. Trešā daļa no kopējā reģiona iedzīvotāju skaita dzīvo lielākajās reģiona pilsētās Liepājā un Ventspilī.

Kurzemes ekonomika pamatā attīstās divos galvenajos virzienos - ostu darbība un pārvadājumi. Nozīmīgākās nozares Kurzemes tautsaimniecībā pēc pievienotās vērtības ir transports un sakari (38%), apstrādes rūpniecība (15%), kā arī tirdzniecība (11%).

Kurzemē ir izveidota Liepājas speciālā ekonomiskā zona un Ventspils brīvosta, kuru galvenie mērķi ir uzņēmējdarbības attīstība, infrastruktūras uzlabošana, vides sakārtošana, lai nodrošinātu jaunu investīciju piesaisti un ražotņu izveidi. Nefinansu ieguldījumi reģionā 1998. gadā pārsniedz valsts vidējo rādītāju, respektīvi, Ls 396 uz vienu iedzīvotāju un veido 16,2% no visiem ieguldījumiem valstī. Ārvalstu investīciju apjoma ziņā Kurzeme 1998. gadā ieņēma 3.vietu starp visiem reģioniem, uz to attiecināmi 41% no ārvalstu investīciju apjoma Latvijā ārpus Rīgas reģiona un tās koncentrējās reģiona lielajās pilsētās.

Kurzemē ir reģistrēti 11 tūkst. uzņēmumu jeb 11% no Latvijā reģistrēto uzņēmumu kopskaita 1998. gada beigās vai 33 uzņēmumi uz 1000 reģiona iedzīvotājiem.

Rūpniecības produkcijas izlaides apjoms pēdējos gados ir stabilizējies. 1996. gadā tas bija 11,8% no visas valsts rūpniecības produkcijas, 1997. gadā - 12,2% un 1998. gadā - 12,1 procents.

Reģionā ir attīstīta arī piena produktu ražošana. Īpaši te varētu izcelt sausā piena produktu ražošanu, jo reģionā tos saražo 70% no kopumā Latvijā saražotā apjoma.

Viens no galvenajiem piekrastē dzīvojošo iedzīvotāju ienākumu avotiem ir zvejniecība. Kurzemē bez divām lielajām ostām ir arī trīs zvejas ostas Pāvilosta, Roja un Mērsrags. Attīstīta arī zivju pārstrāde - tiek ražoti gandrīz puse no pārtikas zivju produkcijas (zivju filejs, atvēsinātās, saldētās zivis), kā arī piektā daļa no valstī saražotā zivju konservu apjoma.

Kurzemes savdabība, vēsturiskais un kultūras mantojums ir labs pamats tūrisma attīstībai. Reģiona mazpilsētas Kuldīga, Talsi, Sabile, kā arī Ventas un Abavas upju ielejas, jūras piekraste gandrīz visā tās garumā, ieskaitot stāvkrastu pie Jūrkalnes un Kolkas ragu ziemeļos ir daudzsološs tūrisma attīstības potenciāls. Mazās ostas nākotnē var attīstīties par jahtu ostām.

Kurzemei raksturīga iezīme ir salīdzinoši augstā darba samaksa (otra augstākā pēc Rīgas reģiona), ko nosaka reģiona ekonomiskās attīstības augstais līmenis, veiksmīgā ar transportu un tranzītbiznesu saistīto uzņēmumu darbība, labvēlīgais ģeogrāfiskais izvietojums.

Jāatzīmē, ka nav vērojama vienmērīga visu reģionā iekļauto teritoriju attīstība un līdz ar to arī darba samaksas līmenis. Īpaši izceļas Ventspils pilsēta, kur strādājošajiem 1998. gadā aprēķinātā samaksa bija Ls 216 jeb par 62% augstāka nekā vidēji valstī, bet tajā pat laikā Ventspils rajonā nodarbinātajiem tā bija 2,3 reizes zemāka nekā Ventspilī.

Tikai nedaudz vairāk par pusi iedzīvotāju Kurzemē ir nodarbināti, tāpat kā citos reģionos, augstāks nodarbinātības līmenis ir vīriešiem.

Puse visu nodarbināto reģionā saistīti ar pakalpojumu sniegšanu, ceturtā daļa nodarbināti lauksaimniecībā un zvejniecībā.

Daļā rajonu, kas ietilpst reģiona sastāvā, saglabājas zems reģistrētā bezdarba līmenis, kas nepārsniedz valsts vidējo rādītāju. To vidū īpaši var izcelt Saldus rajonu, kur vērojams otrs zemākais bezdarba līmenis valstī pēc Rīgas pilsētas. Arī Kuldīgas rajonā bezdarba līmenis ir zemāks par vidējo valstī.

Kurzemes ģeogrāfiskais stāvoklis nodrošina labu sasniedzamību no ārvalstīm, it īpaši caur divām lielajām ostām Liepāju un Ventspili, kas ģeogrāfiski atrodas ļoti izdevīgās vietās. Pie tam, abas ostas ir neaizsalstošas. Ja Ventspils jau ilgi ir viena no galvenajām naftas un naftas produktu eksportētājostām Baltijas jūras austrumu krastā, tad Liepāja, kas padomju laikā tika izmantota kā kara osta, tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā sāka no jauna veidoties kā tirdzniecības osta.

Pašlaik Ventspils brīvosta kravu apgrozījuma ziņā ir vadošā Baltijas jūras osta un atrodas 15 nozīmīgāko Eiropas ostu skaitā. Ventspils ostā darbojas lielākais naftas un naftas produktu pārkraušanas termināls Baltijas jūras reģionā, lielākais šķidro ķīmisko produktu pārkraušanas termināls Baltijas jūras reģionā, kā arī pasaules otrais lielākais kālija sāls pārkraušanas termināls.

Otra lielākā osta atrodas Liepājā, kur galvenokārt pārkrauj eksportkravas - koku, metālus. Liepājas ostā vairākas reizes nedēļā no Vācijas, Dānijas un Zviedrijas ienāk prāmji, kas pārvadā galvenokārt "ro-ro" kravas.

Liepājā atrodas valsts otra lielākā lidosta, caur kuru gan regulāra pasažieru satiksme nenotiek- tā apkalpo čarterreisus. Lidlauks tiek atjaunots arī Ventspilī.

Kurzemē galvenokārt tiek izmantotas vēsturiski izveidojušās dzelzceļa līnijas, kas ved uz ostām. Pārējās dzelzceļa līnijas, pa kurām galvenokārt kursē pasažieru vilcieni, ir samērā maz noslogotas.

Vides stāvoklis reģionā kopumā ir labs, izņemot tās teritorijas, kurās joprojām izjūtams padomju armijas atstātā piesārņojuma sekas. Salīdzinoši lielāks piesārņojums novērojams Kurzemes dienvidaļā - Rucavas un Nīgrandes apkārtnē, kas galvenokārt izskaidrojums ar pārrobežu piesārņojuma ietekmi (Mažeiķu Naftas pārstrādes rūpnīca Lietuvā).

Rūpējoties par notekūdeņu tīrību, Kurzemē ierīkotas un darbojas 3 ķīmiskās, 237 bioloģiskās un 92 mehāniskās notekūdeņu attīrīšanas ierīces.

Reģionā pavisam darbojas 98 atkritumu izgāztuves ar kopējo platību 146,6 ha.

Reformas telekomunikāciju jomā Latvijā deviņdesmito gadu sākumā (optisko kabeļu ieguldīšana un pieslēgšana, ciparu centrāļu uzstādīšana u.c.) tika sāktas no valsts rietumiem - Kurzemes reģiona. Ventspilī, Liepājā un Kuldīgas rajonā darbojas ciparu centrāles.

1998. gadā reģiona 178 vispārizglītojošās skolās, 6 arodskolās un 9 vidējās speciālās mācību iestādēs mācījās 66 tūkst. jauniešu. Pirms 10 gadiem Kurzemes reģionā bija tikai viena augstskola - Liepājas Pedagoģiskā akadēmija, 1997. gadā tika atvērta arī Ventspils Augstskola, kurā var apgūt filoloģijas un uzņēmējdarbības mācību programmas.

Latgale

Latgale atrodas Latvijas austrumos. Tam ir visgarākā sauszemes robeža ar citām valstīm - Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu.

Reģionam ir stratēģiski nozīmīgs novietojums attiecībā pret Krievijas un Centrāleiropas tirgiem, to šķērso starptautiski nozīmīgi transporta ceļi, kas nodrošina labu tuvējo ārvalstu sasniedzamību. Reģionā ir sazarots vietējo ceļu tīkls. Pateicoties Daugavas attīstības asij, kas savieno Latgali ar galvaspilsētu, labi sasniedzama ir Latgales dienvidrietumu daļa.

Latgale ietilpst 2 republikas nozīmes pilsētas - Daugavpils, kas ir otrā un Rēzekne - septītā lielākā Latvijas pilsēta pēc iedzīvotāju skaita, un 6 administratīvie rajoni - Balvu, Daugavpils, Krāslavas, Ludzas, Preiļu un Rēzeknes rajons.

Reģionam raksturīga ekoloģiski tīra vide, skaistas dabas ainavas un daudzi ezeri, kas veido ievērojamu potenciālu tūrisma attīstībai. Zvejniecības un medniecības iespējas veido potenciālu tūrisma, it sevišķi lauku tūrisma attīstībai.

Tomēr reģionā ir samērā vāji attīstīta sociālā un pakalpojumu infrastruktūra. Lauksaimniecības attīstību bremzē ar reljefu saistītie ierobežojumi un zemā augšņu auglība.

Kopš padomju perioda reģiona pilsētās ir izveidota samērā spēcīga industriālā infrastruktūra - lieli uzņēmumi, milzīgas rūpnieciskās teritorijas, kuras pašlaik netiek pietiekoši izmantotas. Daļa uzņēmumu ir pārstrukturizējuši savu ražošanu vai mainījuši noieta tirgu, ne tikai uz austrumiem, bet atraduši noietu arī Rietumos.

Reģiona attīstības lēno tempu dēļ Latgalei raksturīga izglītoto iedzīvotāju noplūde uz Rīgu un citiem Latvijas reģioniem, savukārt reģionā paliekošiem darbspējīgajiem iedzīvotājiem savas profesionālās sagatavotības dēļ ir zemākas iespējas sekmīgi konkurēt kvalificētā darba tirgū.

Latgale patērē ap 15% no kopējā elektroenerģijas patēriņa valstī, bet tam nav savu nozīmīgu enerģijas avotu. Gandrīz visi enerģētiskie resursi tiek ievesti no citiem reģioniem vai importēti. Starp vietējiem energoresursiem varētu minēt vienīgi Latgales mazās upes, uz kurām šodien atrodas un darbojas 4 mazās hidroelektrostacijas.

Latgale 1998. gada beigās ir reģistrēti 8,3 tūkst. uzņēmumu jeb 8% no Latvijā reģistrēto uzņēmumu kopskaita, tai skaitā, Daugavpilī 3,2 tūkst., Rēzeknē - 1,2 tūkst.

Reģiona ieguldījums valsts iekšzemes kopprodukta veidošanā 1996. gadā bija apmēram 10 procenti. Nozīmīgākās nozares pēc pievienotās vērtības ir apstrādes rūpniecība (24%), kurā dominē pārtikas rūpniecība, kokapstrāde un elektropiederumu ražošana, transports un sakari (19%), kā arī tirdzniecība (14%). Nefinansu ieguldījumi reģionā 1998. gadā bija 5,6% no visas valsts kopējā rādītāja jeb Ls 116 uz vienu iedzīvotāju, kas ir aptuveni trīs reizes mazāk kā vidēji valstī. Ārvalstu investīcijas Latgales reģiona uzņēmumos 1998. gada beigās atbilda tikai 8% no kopējā apjoma valstī.

Lēnās ražošanas pārstrukturizācijas rezultātā rūpniecības produkcijas izlaide reģionā pēdējos gados vēl arvien samazinās. 1996. gadā tā bija 11,2% no visas valsts rūpniecības produkcijas, 1998. gadā - 9 procenti. Produkcijai ir samērā zema konkurētspēja pasaules tirgos.

Kā potenciāls reģiona attīstībai ir Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona, tās priekšrocības ir izdevīgs stratēģiskais izvietojums starptautisko dzelzceļu un autoceļu krustojumā, tuvu esošā valsts austrumu robeža.

Latgalē izveidojušās visvairāk lauku saimniecību - 97,7 tūkstoši jeb 27,8% no kopējā skaita valstī, tomēr tās ir nelielas (vidēji 7 ha).

Reģiona nepiesārņotās un bioloģiski daudzveidīgās dabas teritorijas, kultūrvēsturiskais un sakrālais mantojums ir īpaši vērtīgs potenciāls tūrisma attīstībai nākotnē.

Viena no Latgales pazīmēm ir tradicionāli zemākā strādājošo darba samaksa starp visiem valsts reģioniem. Latgale atpaliek no Latvijas vidējā līmeņa arī darba samaksas pieauguma tempu ziņā.

1998. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa Latgalē bija 74% no valsts vidējā rādītāja un nevienā no reģionā esošajiem rajoniem nesasniedza Ls 100 (izņēmums bija tikai lielākās pilsētas Daugavpils un Rēzekne ar Ls 106), pie kam Rēzeknes rajonā, kur samaksa bija vismazākā valstī, tā veidoja tikai 60% valsts vidējā līmeņa.

Latgalei, salīdzinot ar pārējiem reģioniem un valsts vidējo līmeni, raksturīga viszemākā iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte - tikai nedaudz vairāk par pusi Latgales iedzīvotāju 1998. gada nogalē atbilda ekonomiski aktīvo iedzīvotāju statusam.

Kopējais nodarbinātības līmenis tikai nedaudz pārsniedz 40%, pie kam vīriešiem šis rādītājs ir augstāks, kā sievietēm.

Liela daļa reģiona iedzīvotāju zaudēja darbu, mainoties valsts ekonomiskajai sistēmai (kolektīvo saimniecību sabrukums lauksaimniecībā, saimniecisko saišu pavājināšanās ar galvenajiem noieta tirgiem Austrumos un tam sekojošo lielo uzņēmumu darbības pārtraukšanu). Tā kā reģionā vēl nav izveidojušies apstākļi jaunu darba vietu radīšanai, šajā valsts daļā joprojām saglabājas visaugstākais reģistrētā bezdarba līmenis, kas 2-3 reizes pārsniedz vidējo līmeni valstī.

Sakarā ar ierobežoto iespēju atrast darbavietu, salīdzinoši liels ir periods, kurā iedzīvotāji meklē darbu. Ceturtā daļa (vairāk, kā 7 tūkst. cilv.) no darba meklētāju kopskaita Latgalē to ir darījuši 1-2 gadus, bet katrs trešais (9 tūkst. cilv.) - 3 gadus un vairāk.

Latgale ir vienīgais Latvijas reģions, kam nav pieejas jūrai. Latgale robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju, kas nosaka to, ka caur reģionu pa dzelzceļu un autoceļiem ienāk tranzītkravas, kas tālāk caur Zemgali, Kurzemi un Rīgas reģionu tiek nogādātas Latvijas ostās.

Rēzekne un Daugavpils ir nozīmīgi dzelzceļa un autotransporta mezglu punkti, kas atrodas transporta koridoru krustojumos. Ziemeļu-dienvidu virzienā Latgali šķērso transporta koridors, kas no Sanktpēterburgas caur Latviju un Lietuvu tālāk turpinās līdz Varšavai. Savukārt, austrumu-rietumu virzienā nozīmīgi transporta koridori no Krievijas un Baltkrievijas caur Latgali un tālāk caur citiem Latvijas reģioniem turpinās līdz Latvijas lielajām jūras ostām - Ventspilij, Liepājai Kurzemes piekrastē, kā arī Rīgai. Rēzeknes un Daugavpils stacijas apkalpo vietējos un tālsatiksmes pasažieru un kravas vilcienus. Kā ap Rēzekni, tā ap Daugavpili ir izbūvēti apvedceļi, kas nodrošina tranzīta kustības novirzi no pilsētas ielām. Abās pilsētās ir arī lidlauki, kas gan patlaban tiek vāji izmantoti, jo, lai gan Latgale ir reģions, kas atrodas salīdzinoši tālu no valsts galvaspilsētas, ar sabiedrisko transportu (vilcienu, autobusiem) diezgan ērti var nokļūt Rīgā. Pēdējo gadu laikā restrukturizēts vietējo autobusu maršrutu tīkls. Sakarā ar vairāku dzelzceļa līniju slēgšanu mazā pasažieru skaita dēļ, iedzīvotājiem tiek nodrošināti autobusu pārvadājumi, kas reti apdzīvotajās reģiona daļās ir ekonomiski izdevīgāki.

Vides stāvoklis reģionā kopumā ir labs, dabas resursu un it īpaši bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu galvenokārt nodrošina aizsargājamo teritoriju tīkls un sugu aizsardzība ārpus aizsargājamajām teritorijām - kopumā Latgalē ir 84 valsts nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Lielāka piesārņojošo vielu koncentrācija novērojama lielajās pilsētās un to tiešā tuvumā. Pierobežas teritorijas negatīvi ietekmē ienākošais pārrobežas piesārņojums no Lietuvas un Baltkrievijas. Lai kontrolētu stāvokli radiācijas piesārņojuma jomā, ir izveidota Radiācijas negadījumu agrās brīdināšanas sistēma, kuras darbībai ir liela nozīme sakarā ar Lietuvas Ignalinas AES tuvumu (tikai 30 km attālumā no Daugavpils).

Reģionā darbojas 61 mehāniskās un 182 bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.

Atkritumi ir prioritāra vides problēma Latgales reģionā, jo tie noslogo vidi ar savu lielo apjomu, jo īpaši lielo pilsētu tuvumā. Pavisam reģionā uz 394 tūkst. iedzīvotājiem darbojas 137 atkritumu izgāztuves ar kopējo platību 173,1 ha.

Tāpat kā citur Latvijā, arī Latgalē galvenais uzdevums telekomunikāciju jomā ir visu abonentu līniju ciparizācija un jaunu abonentu pieslēgšana. Pašlaik vēl telekomunikāciju kvalitāte reģionā nav apmierinoša. Tas izskaidrojams ar to, ka visas Latvijas reformas telekomunikāciju jomā tika sāktas no valsts rietumiem - Kurzemes reģionā. Latgalē ciparu centrāle uzstādīta Daugavpilī, bet visa reģiona pāreju uz ciparu centrālēm paredzēts īstenot līdz 2003. gadam.

1998. gadā Latgales 230 vispārizglītojošās skolās, 13 arodskolās un 9 vidējās speciālās mācību iestādēs mācījās 74 tūkst. jauniešu. 1990. gadā Latgales reģionā bija tikai viena augstskola - Daugavpils Pedagoģiskā universitāte, kura ik gadus sagatavoja ap 400 diplomētu pedagogu. Lielākā daļa reģiona skolu absolventu mācības turpināja Rīgas augstskolās un pēc to absolvēšanas reģionā neatgriezās. Lai piesaistītu jauniešus Latgalei, 1996. gadā tika atvērta Rēzeknes Augstskola. Pašlaik abās augstskolās mācās pāri par 6 tūkstošiem studentu, galvenokārt Latgales skolu absolventi, kas vairāk kā divkārt pārsniedz 1990. gada studentu skaitu.

Vidzeme

Vidzeme atrodas Latvijas ziemeļaustrumos. Ziemeļos tas robežojas ar Igauniju, austrumos ar Krievijas Federāciju. Reģiona dienvidrietumu daļai sakari ar valsts galvaspilsētu Rīgu ir spēcīgāki nekā ar jebkuru citu reģiona pilsētu. Reģionam ir stratēģisks novietojums attiecībā pret Ziemeļeiropas un Centrāleiropas tirgiem, to šķērso starptautiski nozīmīgs transporta koridors Via Baltica . Vidzemes reģions ir vērsts pret jūru, tas atrodas Baltijas jūras Rīgas līča krastā, šeit atrodas 2 nelielas darbojošās ostas un 1 vēsturiska osta ar attīstības iespējām. Vidzemes reģionu apkalpo Rīgas starptautiskā lidosta. Vietējās nozīmes ceļu tīkls ir labi attīstīts.

Vidzemē ietilpst 8 administratīvie rajoni - Alūksnes, Cēsu, Gulbenes, Limbažu, Madonas, Ogres, Valkas un Valmieras.

Rīga ar savu tuvumu daļēji nomāc reģiona centru attīstību. Potenciāli nākotnē par reģiona centru var izvirzīties Valmiera - salīdzinoši augstāk industrializētā reģiona pilsēta.

Reģionā dominē vēsturiski un ekonomiski stipras mazpilsētas, kas nodrošina pakalpojumus un nodarbinātību arī apkārtējo lauku iedzīvotājiem. Mazpilsētu tālāka attīstība var nodrošināt nodarbinātības dažādošanu lauku iedzīvotājiem

Reģiona vājā puse ir mazattīstītie transporta ceļi austrumu - rietumu virzienā, kā arī gar valsts robežu, kas apgrūtina reģiona atsevišķu daļu savstarpējo sasniedzamību.

Vidzeme ir lielākais Latvijas reģions, tas aizņem 19,8 tūkst. kv. km lielu platību jeb 30,6% no valsts kopējās teritorijas. Vidzemē atrodas vairāk par trešo daļu valsts mežu platību. Apmežotā platība aizņem gandrīz pusi reģiona teritorijas. Reģionā atrodas 27,4% no visas valsts lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un tas ir 35% no reģiona kopējās teritorijas.

1998. gada beigās reģionā bija reģistrēti 9,8 tūkst. uzņēmumu (10% no to kopskaita valstī) jeb 27 uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir vairāk kā vidēji valstī. Tomēr Vidzeme 1996. gadā deva tikai 10% no valsts kopējā pievienotās vērtības apjoma no ražošanas viedokļa, tas ir mazākais rādītājs starp visiem valsts reģioniem. Zināmā mērā to var izskaidrot ar relatīvo galvaspilsētas tuvumu, kā ietekmē daudzi reģiona rajonu iedzīvotāji darbu atrod Rīgā un Rīgas rajonā.

Starp rūpnieciskās ražošanas nozarēm svarīgākās reģionā ir derīgo izrakteņu - kūdras, māla, smilts, grants ieguve. Šajā reģionā atrodas trešā daļa no Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem.

1998. gadā vidējā mēneša bruto darba samaksa Vidzemē bija 106 lati, kas ir par 20% zemāks rādītājs nekā valstī kopumā.

Pēdējos gados Vidzemē vērojams salīdzinoši augsts iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes, kā arī nodarbinātības līmenis. Nodarbinātības struktūru Vidzemē ietekmē fakts, ka reģionā izvietots liels īpatsvars no lauksaimnieciski izmantojamajām zemēm. Tā rezultātā vairāk kā trešā daļa nodarbināto kopskaita saistīti ar lauksaimniecību (gan augkopību, gan lopkopību), kas ir visaugstākais rādītājs pārējo reģionu vidū un gandrīz divas reizes pārsniedz valsts vidējo līmeni.

Pēdējo gadu laikā reģionā ietilpstošajos rajonos vērojams salīdzinoši zems reģistrētā bezdarba līmenis, izņēmums ir tikai Madonas rajons, kur minētais rādītājs pārsniedz vidējo rādītāju valstī.

Viens no starpvalstu attiecību attīstību veicinošiem faktoriem ir transporta koridori. No Tallinas, šķērsojot Igauniju, tālāk Vidzemē gar jūras piekrasti stiepjas starptautiskas nozīmes autoceļš Via Baltica . Tas turpinās Rīgas reģionā, šķērso Zemgali un tālāk stiepjas caur Lietuvu un Poliju līdz Varšavai. Tas ir t.s. Krētas koridors Nr.1, kas pēc 1997. gada pievienošanās Eiropas valstu līgumam par starptautiskajām automaģistrālēm (AGR) nominēts arī kā E-ceļš (E67). Par E-ceļu paredzēts akceptēt arī otru lielāko autoceļu, kas šķērso Vidzemi: Pleskava-Rīga, tālāk caur Lietuvu, Poliju un Ungāriju uz Budapeštu (E77).

Vidzemē ir labs vietējo un reģionālo ceļu tīkls, tomēr ne vienmēr apmierinoša ir tā tehniskā kvalitāte.

Vidzemē ir attīstīts dzelzceļu tīkls, bet tas nav tā noslogots ar kravām kā Kurzemes un Zemgales dzelzceļi, kas ved uz lielajām ostām. Pasažieru pārvadājumiem, tāpat kā citur Latvijā, izdevīgāk izmantot autobusus.

Rīgas jūras līča piekrastē darbojas vairākas mazās ostas (Skulte, Salacgrīva). Tiek plānots attīstīt arī Ainažu ostu.

Vidzemē pastāv labs mobilo sakaru tīkls, peidžeru sistēmas, Internet pakalpojumi, sakaru serviss.

Rūpējoties par notekūdeņu attīrīšanu, Vidzemē ierīkotas un darbojas 3 ķīmiskās, 213 bioloģiskās un 139 mehāniskās notekūdeņu attīrīšanas stacijas.

Vidzemes piekrastes teritorija, ko šķērso Via Baltica perspektīvā attīstības zona, nākotnē var kļūt par tūrismam un atpūtai pievilcīgu teritoriju ar noteikumu, ka tranzīta transporta attīstība tiks saskaņota ar citām attīstības prioritātēm, tai skaitā dabas aizsardzības interesēm. Vidzemes un Alūksnes augstienes nākotnē var kļūt par tūrisma, tai skaitā ziemas sporta attīstības vietu.

Cēsis ir pirmā valsts pilsēta, kur ir apmierināti visi iedzīvotāju pieprasījumi pēc tālruņa sakariem - tā bija arī viena no pirmajām pilsētām Latvijā, kur pārgāja uz ciparu centrāli. Bez tam, Cēsīs darbojas valsts vienotais izziņu dienesta centrs, kur iespējams iegūt dažādu informāciju visā valsts ciparu tīklā.

Vidzemes 248 vispārizglītojošās skolās, 15 arodskolās un 4 vidējās speciālās mācību iestādēs 1998. gadā mācījās 77 tūkst. jauniešu. Tas ir vienīgais reģions Latvijā, kurā salīdzinājumā ar 1990. gadu ir pieaudzis audzēkņu skaits. 1996. gadā Valmierā, pēc Vidzemes reģiona pašvaldību iniciatīvas un sadarbībā ar Norvēģijas valdību un Lillehammeres augstskolu, tika atvērta Vidzemes Augstskola.

Zemgales reģions

Zemgale atrodas Latvijas centrālajā daļā. Reģiona dienvidu robeža ir Latvijas-Lietuvas valsts robeža.

Reģiona centrs raksturojas ar labu sasniedzamību, pateicoties Rīgas un Jelgavas tuvumam. Reģionu šķērso vairākas starptautiskas maģistrāles - Via Baltica, Via Hansa un Rīga-Maskava. Biezs vietējo ceļu tīkls, tomēr trūkst augstas kvalitātes ceļu, kas nodrošinātu labāku satiksmi rietumu-austrumu virzienā, gar Lietuvas-Latvijas robežu un savienotu abus izstieptā reģiona galējos punktus. Reģions izmanto Rīgas lidostu, jo atrodas pietiekami tuvu galvaspilsētai.

Zemgalē ir Jelgavas pilsēta, kas ir valsts ceturtā lielākā pilsēta, un 6 administratīvie rajoni - Aizkraukles, Bauskas, Dobeles, Jēkabpils, Jelgavas un Tukuma rajona.

Reģions vēsturiski vienmēr ir bijis saimnieciski attīstīts, ko apliecina gan bagātīgais kultūras mantojums (muižas un pilis), gan labākas kvalitātes vietējā transporta infrastruktūra, gan tradicionāli augstāks izglītības līmenis.

Reģiona apdzīvojumā dominē Jelgavas pilsēta, kas ir ietekmīgs attīstības centrs, lai apstādinātu iedzīvotāju migrāciju uz Rīgu. Par nozīmīgu rūpniecisko centru padomju periodā izveidojās Jēkabpils. Šajās pilsētās atrodas lielas rūpnieciskās teritorijas un infrastruktūra, kas šobrīd netiek izmantotas, bet ir labs potenciāls investīciju piesaistei nākotnē. Rūpnieciskā ražošana un lauksaimniecisko produktu pārstrāde vēsturiski attīstīta arī mazāka ranga pilsētās - Dobelē, Bauskā, Tukumā, Aucē un Iecavā, kas vairāk vai mazās ir spējušas pārkārtoties tirgus apstākļiem. Aizkraukles attīstība ir saistīta ar Pļaviņu HES darbību.

Jelgava un Jēkabpils ir nozīmīgi transporta mezgli. Reģions veiksmīgi izmanto arī atrašanos pie vairākām starptautiskām transporta maģistrālēm, kas veicina pakalpojumu attīstību šajās teritorijās.

Kopējā Zemgales platība ir 13,2 tūkst.kv.km jeb 20,4% no valsts teritorijas. Zemgalē atrodas 24% no valsts lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas ir arī lielākā pozīcija reģiona zemes sadalījuma struktūrā - 45,4 procenti.

Reģiona ieguldījums Latvijas iekšzemes kopprodukta veidošanā 1996. gadā bija nedaudz vairāk par 11 procentiem. Trešā daļa reģionā saražotās pievienotās vērtības nāk no lauksaimniecības un mežsaimniecības, kas atbilst 43% no visas valsts apjoma. Otrā nozīmīgākā nozare reģionā ir apstrādes rūpniecība (14,7%), tai seko tirdzniecība (12,6%).

Zemgale dod trešo daļu no valsts ieguves rūpniecībā veidotā pievienotās vērtības apjoma. Ir attīstīti arī lauksaimniecības produkcijas - linu, piena, cukurbiešu, graudu, augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmumi. Tomēr rūpniecības produkcijas izlaide reģionā pēdējos gados ir nedaudz samazinājusies un 1998. gadā bija tikai 8% no kopējās rūpniecības produkcijas apjoma valstī.

Darba samaksas jomā Zemgalei raksturīgs salīdzinoši zems līmenis. Tā, 1998. gadā šajā reģionā strādājošajiem aprēķinātā mēneša bruto darba samaksa bija 105 lati, kas ir par 28 latiem jeb 21% zemāk kā valsts vidējā darba samaksa. 1998. gadā visos Zemgales reģionā ietilpstošajos rajonos strādājošajiem aprēķinātā mēneša vidējā darba samaksa nesasniedza valsts vidējo rādītāju.

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits Zemgalē sasniedz 165,1 tūkst. cilvēku jeb 14% no valsts ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. 59% no reģiona iedzīvotāju kopskaita atbilst ekonomiski aktīvo iedzīvotāju statusam. Kopējā nodarbināto skaitā 1998. gadā, tāpat kā cituviet valstī, bija novērojams vīriešu pārsvars.

Nodarbinātības struktūrā Zemgalē, tāpat kā tautsaimniecības nozaru devuma struktūrā, dominē lauksaimniecība. Ar šo nozari reģionā saistīta vairāk kā trešā daļa no nodarbināto kopskaita. Piektā daļa reģiona nodarbināto iedzīvotāju strādā ieguves rūpniecības, apstrādājošās rūpniecības un enerģētikas nozares uzņēmumos.

Visos reģionā ietilpstošajos rajonos, izņemot Tukuma rajonu, reģistrētais bezdarba līmenis pārsniedz vidējo līmeni valstī. Tukuma rajona iedzīvotāji, izmantojot attīstīto elektrovilcienu satiksmi, iegūst plašākas iespējas atrast darbu netālu esošajā galvaspilsētā un Jūrmalā.

Zemgale raksturīga ar intensīvo kravu plūsmu. To šķērso dzelzceļi gan dienvidu-ziemeļu (savieno ar Rīgu), gan austrumu-rietumu virzienā (no Latgales puses uz Kurzemes ostām). Nozīmīgākie dzelzceļa mezgla punkti ir Jelgava un Jēkabpils. Reģionu šķērso arī nozīmīgi autotransporta koridori - Via Baltica (E-ceļš E67) ar atzaru Rīga-Jelgava-Lietuvas robeža; tālāk uz Kauņu, un reģiona austrumu pusē - Rietumu-Austrumu koridors, kas nozīmīgs transporta sakariem ar Krieviju un citām NVS valstīm. Autoceļu, kas iet caur Jelgavu, arī drīzumā paredzēts akceptēt kā E-ceļu E77 (Pleskava-Rīga-Jelgava, tālāk caur Lietuvu, Poliju un Ungāriju uz Budapeštu). Reģionu šķērso naftas un naftas produktu cauruļvadi, kas no Baltkrievijas caur Latgali, tad caur Lietuvu, Zemgali un Kurzemi izbūvēti līdz Ventspils ostai. Rīgas jūras līča piekrastē atrodas Engure - viena no Latvijas mazajām ostām. Samērā ērta ir satiksme ar Rīgu, jo Zemgale it kā "ieskauj" Rīgas reģionu no rietumu, dienvidrietumu puses.

Reģionā darbojas 232 bioloģiskās un 172 mehāniskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.

Telekomunikāciju pilnveidošanas jomā reģionā modernizēts analogais tīkls, uz ciparu centrāli pāriets Jelgavā. Visa reģiona pāreju uz ciparu tīklu paredzēts veikt līdz 2003. gadam.

Kopš 1939. gada Jelgavā darbojas Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Šodien tā ir valsts nozīmes lauksaimniecības zinātnes centrs, kā arī lauksaimnieciskās izglītības centrs, jo vairāk nekā trešdaļa no Zemgales reģiona skolu absolventiem mācības turpina šajā augstskolā. Zemgales 209 vispārizglītojošās skolās, 12 arodskolās un 5 vidējās speciālās mācību iestādēs 1998. gadā mācījās 72 tūkst. jauniešu.

Reģionam ir vērtīgs tūristus piesaistošs kultūras mantojums - izcili arhitektūras pieminekļi, kas koncentrēti samērā nelielā teritorijā: Rundāles pils - pilnīgākais baroka ansamblis Latvijā, to cēlis arhitekts B.F.Rastrelli 18. gadsimta pirmajā pusē, Bauskas pils, Mežotnes, Kaucmindes un Bornsmindes pilis, kā arī Jumpravmuižas klintis un parki. Tūrisma attīstības potenciāls ir arī Tukuma rajona piejūras teritorija un ainaviski bagātās dabas teritorijas.

 

 

Nacionālā attīstības plāna

mērķi un prioritātes

Lai nodrošinātu finansiālā atbalsta saņemšanu no ES Strukturālajiem fondiem, valstij ir jāizstrādā attīstības plāns, kas sevī ietver attīstības prioritātes un pasākumu kompleksu ES atbalsta mērķu sasniegšanai. Kā viens no prioritārajiem ES strukturālās politikas atbalsta pamatmērķiem ir tagadējo un nākotnes dalībvalstu ekonomiskā un sociālā kohēzija.

Tātad Nacionālā attīstības plāna mērķis ir nodrošināt sabalansētu un ilgspējīgu ekonomikas izaugsmi.

NAP galvenais uzdevums ir nodrošināt ES Strukturālo fondu līdzekļu piesaistīšanas nosacījumu izpildi. Strukturālo fondu līdzekļi tiks izmantoti, lai nodrošinātu Latvijas ekonomikas konverģenci salīdzinājumā ar ES dalībvalstīm. Ekonomikas konverģence nozīmē Latvijas ekonomisko, sociālo un institucionālo attīstību atbilstoši ES valstu vidējam līmenim.

NAP nodrošina ne tikai tautsaimniecības attīstību atbilstoši nacionālajām un sektoriālajām prioritātēm, bet arī Latvijas reģionu ilgtspējīgu sabalansētu attīstību, saskaņā ar Latvijas iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām interesēm.

Nacionālais attīstības plānā ir apskatītas Latvijas tautsaimniecības attīstības problēmas un izvirzīti pasākumi šo problēmu risināšanai. NAP struktūra ir veidota ar nolūku aptvert visus sekmīgai valsts tālākai attīstībai svarīgos sektorus, kurus var iedalīt šādās lielās sadaļās:

- Uzņēmējdarbības veicināšana;

- Reģionālās attīstība (izdalot atsevišķi "Tūrismu" kā perspektīvu attīstības nozari);

- Lauksaimniecība un lauku attīstība;

- Ekonomikas infrastruktūras attīstība;

- Cilvēkresursu attīstība un nodarbinātības veicināšana.

Katras augstākminētās sadaļas ietvaros ir izvirzīti virkne prioritāro virzienu, kuru realizēšana nodrošinātu maksimālu atdevi visas ekonomikas skatījumā.

Nacionālais attīstības plāns ir izstrādāts ciešā saistībā ar Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā, Vidēja termiņa Ekonomisko stratēģiju pievienošanās ES kontekstā un Latvijas valdības - Eiropas Komisijas Kopējo paziņojumu par ekonomiskās politikas prioritātēm, kā arī - ar likumu "Par valsts budžetu", Valsts investīciju programmu un nozaru, reģionu un sektoru stratēģijām un programmām.

 

Ekonomiskās politikas mērķu realizēšanai ir noteiktas šādas prioritātes:

Ekonomiskās politikas mērķi	Prioritātes mērķu sasniegšanai
1. Uzņēmējdarbības veicināsāna	* Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana;
	* Eksporta un ārvalstu tiešo investīciju veicināšana;
	* Kvalitātes veicināšana;
	* Atbalsts inovācijām un progresīvajām
	tehnoloģijām.
2. Reģionālā attīstība	* Reģionu institūciju stiprināšana;
	* Reģionu ilgtspējīgas attīstības kapacitātes izveide;
	* Piekļūstamības (pieejamības) uzlabošana.
3. Tūrisms	* Tūrisma mārketinga uzlabošana;
	* Tūrisma produktu attīstīšana;
	* Tūrisma infrastruktūras attīstīšana;
	* Tūrisma izglītības un pētniecības sistēmas
	attīstīšana.
4. Lauksaimniecība,	* Investīciju apjoma pieauguma lauksaimniecības
zivsaimniecība un lauku attīstība	uzņēmumos veicināšana;
	* Lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu
	pārstrādes un marketinga uzlabošana;
	* Ekonomikas dažādošana, sekmējot alternatīvos
	nodarbošanās veidus;
	* Lauku infrastruktūras un arodapmācības
	pilnveidošana;
	* Vidi saudzējošas lauksaimniecības metožu
	ieviešanas stimulēšana.
5. Ekonomikas infrastruktūra	* Piesārņojuma novēršana, atkritumu savākšana
	un iznīcināšana;
	* Energoresursu pieejamības un izmaksu
	samazināšana;
	* Transporta un satiksmes kvalitātes uzlabošana.
	* Sakaru un informātikas tehnoloģiju kvalitātes
	uzlabošana (šī sadaļa pašreiz tiek izstrādāta)
6. Cilvēkresursu attīstība un	* Reģionu administratīvās infrastruktūras izveide
nodarbinātības veicināšana	darbaspēku resursu attīstības politikas realizācijai;
	* Reģionu profesionālās izglītības un apmācības
	iestāžu tīkla modernizācija;
	* Biznesa izglītības un uzņēmējdarbības
	apmācības piedāvājuma palielināšana reģionos;
	* Augstākās profesionālās izglītības sektora
	attīstīšana.
	* Bezdarbnieku profesionālā apmācības un
	pārkvalificēšanas kvalitātes uzlabošana;
	* Darba meklētāju klubu ieviešana un attīstīšana;
	* Algoto pagaidu sabiedrisko darbu pilnveidošana
	un veicināšana;
	* Sociālā dialoga attīstības stimulēšana.

 

 

2.daļa

Uzņēmējdarbības veicināšana

I. Ievads

Viens no galvenajiem ekonomisko reformu uzdevumiem un ekonomiskās attīstības priekšnoteikumiem, Latvijai īstenojot pāreju uz tirgus ekonomiku, kā arī integrējoties Eiropas Savienībā, ir uzņēmējdarbības vides uzlabošana, tai skaitā, uzņēmējdarbības veicināšana.

Uzņēmējdarbības vides uzlabošana pēc savas būtības ir kompleksas un ilglaicīgas politikas rezultāts, un tā ietver šādus darbības pamatvirzienus:

- uzņēmējdarbībai labvēlīgu makroekonomisko nosacījumu nodrošināšana - stabila monetārā un fiskālā vide, banku sistēma, valsts institūciju īstenotās politikas konsekvence;

- stabilu un izdevīgu ārējās tirdzniecības līgumisko attiecību izveide;

- uzņēmējdarbības likumu un normatīvo aktu bāzes nodrošināšana un pilnveidošana, birokrātisko šķēršļu samazināšana;

- uzņēmējdarbības atbalsta programmu ieviešana - valsts atbalsts mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, tai skaitā, valsts mazāk attīstītos reģionos, eksporta un investīciju veicināšana, kvalitātes veicināšanas politika, atbalsts inovāciju un progresīvo tehnoloģiju ieviešanai.

Uzņēmējdarbības vides attīstības līmeni nevar novērtēt tikai ar tiešu ekonomisko rādītāju palīdzību. Par tās stāvokli var secināt no dažādu ekonomisko un sociālo aptauju rezultātā iegūto rādītāju kopuma - jaunu uzņēmumu izveidošanās, ārvalstu investīciju aktivitātes, kā arī uzņēmēju aptaujām par to uzticību dažādām valsts institūcijām, korupcijas līmeņa, utt.

Būtisku ieskatu uzņēmējdarbības vides situācijas izvērtēšanā sniedz informācija par reģistrētajiem un aktīvajiem uzņēmumiem, kā arī dažāda rakstura informācija par mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 1999. gada 1. februārī Latvijā bija reģistrēti 102 735 uzņēmumi, neskaitot zemnieku saimniecības, taču pēc aptauju datiem, tikai 46% no visiem reģistrētajiem uzņēmumiem ir kvalificējami kā aktīvi, vai arī nav datu, ka tie savu darbību būtu pārtraukuši. Nepietiekamo uzņēmējdarbības aktivitāti Latvijā raksturo salīdzinoši zemais mazo un vidējo uzņēmumu skaits pret iedzīvotāju kopskaitu, kas ir skaidrojams ar grūtībām, kuras nākas pārvarēt uzsākot uzņēmējdarbību. Uzņēmēju aptaujas liecina, ka starta kapitāla trūkums, augsti nodokļi un apgrozāmo līdzekļu trūkums ir visbiežāk minētās problēmas, ar kurām jāsastopas, uzsākot uzņēmējdarbību, pie tam, neatkarīgi no uzņēmuma teritoriālā izvietojuma.

Tā kā Latvija ir raksturojama kā valsts ar atvērtu tirgus ekonomiku, uzņēmējdarbības attīstība ļoti lielā mērā ir atkarīga no eksportēšanas iespējām, īpaši ņemot vērā iekšējā tirgus nelielos apjomus un iedzīvotāju samērā zemo pirktspēju. Šobrīd, kad Latvijas uzņēmējiem ir problēmas ar produkcijas realizāciju Krievijas tirgū, jo īpaši svarīga ir eksporta pārorientācija uz stabiliem un maksātspējīgiem tirgiem. Tā prasa, lai uzņēmumi pilnveidotu vadību un uzlabotu produkcijas kvalitāti, bet valsts - ārējās tirdzniecības līgumisko bāzi un eksporta finansēšanas sistēmu.

Lai uzlabotu produkcijas kvalitāti, optimizētu izmaksas, tādējādi paaugstinot šīs produkcijas konkurētspēju ārvalstu tirgos, ir nepieciešams veikt ievērojamus ieguldījumus tehnoloģijas modernizēšanā, darbinieku apmācībā u.t.t. Ņemot vērā samērā ierobežoto vietējo resursu apjomu, par šādu ieguldījumu avotu kalpo ārvalstu investīcijas. Veiksmīgāko Centrāl- un Austrumeiropas valstu (Čehija, Ungārija, Polija) piemēri liecina, ka pozitīvu uzņēmējdarbības klimatu lielā mērā nosaka tieši piesaistītais ārvalstu investīciju apjoms. Līdz ar ārvalstu investīcijām vietējie uzņēmēji pārņem arī ārvalstu pozitīvo pieredzi menedžmentā, mārketingā, kvalitātes standartu ieviešanā vai paaugstināšanā, apgūst jaunas tehnoloģijas. Vērtējot ārvalstu tiešās investīcijas uz vienu iedzīvotāju, var secināt, ka Latvija ir sasniegusi stabilu vietu Centrāl- un Austrumeiropas valstu grupā, tuvojoties Eiropas Savienības kandidātvalstu prioritārajai grupai (Ungārija, Slovēnija, Igaunija, Čehijas Republika un Polija).

Kā jau tika minēts, sekmīga uzņēmējdarbības attīstība nav iedomājama bez kvalitātes nodrošināšanas un apliecināšanas pasākumiem, jo līdzās izdevīgai cenai tieši kvalitāte ir noteicošais faktors konkurētspējīgu produktu ražošanai un pakalpojumu sniegšanai.

Latvijas tautsaimniecība ilgtermiņa perspektīvā nevar sekmīgi attīstīties, izmantojot tikai importētās tehnoloģijas un ražošanas idejas, jo jāievēro, ka Latvijā tās nonāk jau pēc zināma laika un ir jau novecojušas. Šāda ražošanas politika nerada arī saskarsmi ar Latvijas zinātnes potenciālu, kas netiek izmantots vai tiek iesaistīts citu valstu inovatīvā procesā. Tāpēc būtiska ir inovatīvās darbības, inovāciju attīstība un veicināšana. Inovācija ir arī uzņēmējdarbības dzinējspēks, un uzņēmumam būt inovatīvam nozīmē būt konkurētspējīgam vietējā, Austrum- un Rietumeiropas valstu tirgū. Latvijā ir izveidojušies vairāki simti zinātņietilpīgu produkciju ražojoši MVU, īpaši informācijas tehnoloģiju un aparātbūves jomā, kuri sekmīgi sāk konkurēt pasaules tirgū, bet kuru izaugsmei un tālākai attīstībai ir nepieciešams valsts atbalsts. Lai realizētu inovāciju un inovatīvās darbības pasākumus, Ekonomikas ministrija sadarbībā ar ieinteresētajām ministrijām un Latvijas Tehnoloģisko centru ir uzsākusi darbu pie Latvijas inovatīvās darbības attīstības programmas izstrādes.

Lai īstenotu valdības izvirzīto mērķi - veicinot uzņēmējdarbību, panākt ilglaicīgu un sabalansētu ekonomikas izaugsmi, nodrošināt sabiedrības vidusslāņa mērķtiecīgu un paātrinātu izveidošanu, īstenot pasākumus, kas saistīti ar Latvijas mērķi iestāties Eiropas Savienībā, nacionālā attīstības plāna ietvaros laika periodam no 2000. līdz 2002. gadam ir izvirzāmas sekojošas uzņēmējdarbības veicināšanas prioritātes:

- Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana;

- Eksporta un ārvalstu tiešo investīciju veicināšana;

- Kvalitātes veicināšana;

- Atbalsts inovācijām un progresīvajām tehnoloģijām.

II. Mazo un vidējo uzņēmumu

attīstības veicināšana

1. Situācijas analīze

Pēc neatkarības atgūšanas MVU veidošanās un attīstība Latvijā ir bijusi pārāk lēna salīdzinājumā ar citām valstīm. Pēc Starptautiskās finansu korporācijas datiem, Latvijā ir 15 uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem. Salīdzinājumam: Lietuvā - 9, Igaunijā - 25, Polijā - 35, bet ES dalībvalstīs - vidēji 30-50 uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem.

Bez tam uzņēmējdarbības intensitāte ir ievērojami atšķirīga dažādos Latvijas reģionos - vismazākais aktīvo uzņēmumu skaits ir Daugavpils rajonā - 4 uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem, Rēzeknes rajonā - 5 un Krāslavas rajonā - 6 uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem, kamēr vislielākais aktīvo uzņēmumu skaits ir Rīgas, Cēsu un Valmieras rajonos (attiecīgi 14, 14 un 13 uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem).

Līdz šim veiktie MVU pētījumi parāda, ka Latvijā ir vāji attīstīta MVU finansējuma sistēma, kura nenodrošina uzņēmējdarbības strauju attīstību. Veiktajos pētījumos1 atspoguļots, ka visbiežāk uzņēmēju minētie traucējošie faktori MVU attīstībai ir:

1) finansējuma trūkums (galvenā problēma - neizdevīgi kreditēšanas nosacījumi komercbankās);

2) nepietiekošs atbalsts MVU attīstībai no valdības puses;

3) pastāvošā nodokļu sistēma;

4) nepietiekams eksporta mārketings;

5) nestabilitāte Krievijas tirgū.

No iepriekš nosauktajiem faktoriem pats būtiskākais ir finansējuma trūkums. Uzņēmējdarbības uzsākšanā un paplašināšanā ļoti liela nozīme ir uzņēmējsabiedrību pieejai finansējumam - banku kredītiem, līzinga un faktoringa kompāniju sniegtajiem pakalpojumiem u.c. Esošo situāciju Latvijas finansu tirgū, kā arī uzņēmējsabiedrību pieeju ilgtermiņa kredītresursiem (jo īpaši MVU) raksturo vairāki faktori:

1) banku kredītresursus galvenokārt veido īstermiņa piesaistītie naudas līdzekļi (depozīti, klientu tekošie konti, starpbanku kredīti);

2) uzņēmējsabiedrībām ir ļoti īsa (vai nav vispār) kredītvēsture, bieži pietrūkst kredītnodrošinājums, kas liedz bankām iespēju izsniegt kredītus potenciāli veiksmīgiem projektiem;

3) iepriekš minētie, kā arī citi apstākļi (piemēram, MVU relatīvi zemais menedžmenta līmenis) ir pamatā banku noteiktajiem augstajiem kredītu procentiem.

Esošajā situācijā ir nepieciešams izstrādāt un pēc iespējas ātrāk īstenot valsts apstiprinātas mazo un vidējo uzņēmēju kreditēšanas programmas, kā arī plašāk izvērst kredītu garantiju instrumentu pielietošanu.

Ļoti svarīgs MVU izaugsmes nosacījums ir uzņēmēju izglītība un profesionālā kvalifikācija. Prakse liecina, ka neskatoties uz to, ka Latvijā turpina attīstīties privātā iniciatīva, nereti uzņēmēju ieceres tā arī paliek ideju līmenī ne tikai nepietiekama finansējuma dēļ, bet arī nepietiekamu zināšanu un pieredzes trūkuma dēļ. Mazie un vidējie uzņēmumi paši spēj tikai daļēji samaksāt apmācību un konsultāciju izdevumus, tāpēc ir nepieciešams valsts atbalsts uzņēmēju apmācībām un konsultācijām.

Svarīgi faktori MVU attīstībai reģionālā griezumā ir tā vai cita reģiona ekonomiskās un sociālās attīstības tendences, pastāvošā uzņēmējdarbības vide. Diemžēl, Latviju šobrīd raksturo ievērojamas reģionālās atšķirības - kamēr Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās ir relatīvi labi attīstīta infrastruktūra, relatīvi augsta ekonomiskā rosība, vairākos Latvijas reģionos, jo īpaši, Latgalē, uzņēmējdarbības vides nosacījumi nav izdevīgi jaunu MVU izveidei vai esošo paplašināšanai - ekonomiskā infrastruktūra ir neattīstīta, iedzīvotājiem ir zems pirktspējas līmenis un ekonomiskā rosība ir zemā līmenī, pastāv negatīvas demogrāfiskās tendences (iedzīvotāju novecošanās, spējīgākie jaunās paaudzes pārstāvji turpina studijas Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās, nereti tā arī neatgriežoties). Situācija pakāpeniski var mainīties uz labo pusi, īstenojot jau eksistējošo Īpaši atbalstāmo reģionu programmu, kas ir tieši vērsta uz uzņēmējdarbības vides uzlabošanu Latvijas mazāk attīstītos reģionos. Tomēr turpmākajos gados reģionālā ekonomiskās izlīdzināšanas politika ir būtiski jāpilnveido, izmantojot ES dalībvalstu pozitīvo pieredzi darbā ar Strukturālajiem fondiem.

2. Esošā ekonomiskā politika

1997. gada 9. septembrī Ministru kabinets konceptuāli pieņēma Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu. Tā paredz šādus pasākumus: (i) mazo uzņēmumu atbalsta organizāciju attīstība, (ii) labvēlīgas tiesiskās vides izveidošana, arī atvieglojumus administratīvajās procedūrās, (iii) attīstības projektu (biznesa plānu) izstrādāšana un īstenošana, (iv) atbalsts tehnoloģijas attīstībai, (v) apmācības programmas.

Nacionālās programmas īstenošanai ir izveidota Koordinācijas padome, kuras ietvaros 1998. gada maijā sāka darboties likumdošanas pilnveidošanas, reģionālās attīstības un finansu jautājumu apakškomitejas kā pašvaldību un uzņēmēju pārstāvniecības organizāciju priekšlikumu pilnveidošanas darba grupas. Pašreiz Ekonomikas ministrijā ir uzsākta MVU attīstības politikas nodaļas izveide, kura koordinēs gan nacionālās programmas īstenošanu, gan arī koordinēs dažādu palīdzības programmu piesaisti MVU attīstībai.

Pašreiz galvenie MVU atbalsta instrumenti ir Uzņēmējdarbības atbalsta centru tīkls un īpaši atbalstāmajos reģionos - Reģionālais fonds. Darbu ir uzsākusi arī Latvijas Garantiju aģentūra.

Mazā un vidējā biznesa, pārsvarā lauku, uzņēmējdarbības kreditēšanu veic valsts banka "Latvijas Hipotēku un zemes banka". Tā kreditē arī "mikro" uzņēmumus, kurus privātās komercbankas praktiski nekreditē.

Neskatoties uz to, ka MVU atbalstam pastāv īpaša nacionālā programma, reāli līdz šim atbalsts MVU ir sniegts pārsvarā ar PHARE programmas palīdzību. Kopējais MVU atbalsta apjoms Latvijā ir ievērojami mazāks, salīdzinot ar citām ES asociētajām valstīm, kurās ir ieviestas un darbojas dažādas MVU atbalsta programmas konsultāciju, apmācību, kredītu garantiju, mikrokredītu, tehnoloģiju attīstības u.c. jomās.

Lai stimulētu Latvijas uzņēmēju spēju konkurēt un sadarboties ar ES uzņēmējiem, Latvija 1999. gadā sāk līdzdalību ES trešajā daudzgadējā MVU programmā.

1999. gadā ir paredzēts sākt ar PHARE Catch-Up-98 fonda līdzekļu finansiālu atbalstu uzņēmumu pārstrukturizācijas programmu, kura sniegs palīdzību sākotnēji 12-15 vidējiem un lielajiem uzņēmumiem, kā arī veicināt CAD/CAM (datorvadītās ražošanas un projektēšanas) centrus veicinot komplektējošo daļu piegādes iespējamību ārvalstu partneriem un izstrādāt pētījumus bioenerģijas sektora attīstībai.

2000. gadā tiks uzsākta arī PHARE programma, kura paredz stiprināt Latvijas spēcīgākos nacionālos uzņēmumus. Šim mērķim izvēlēsies 12 uzņēmumus, no kuriem seši tiks atbalstīti, ieviešot dažādas inovatīvas metodes, izveidojot tos par uzņēmumiem, kuru vārds varētu būt pazīstams pasaulē līdzīgi, kā tas ir ar NOKIA, BENETTON u.tml. Ievads šiem pasākumiem ir PHARE projekts, kurš ir sākts 1998. gada beigās un paredz pusgada laikā palīdzēt pilnveidot produkciju, kuru ir iespējams eksportēt, tomēr pašreizējā brīdī eksports ir neliels vai arī Krievijas krīzes dēļ tas ir apstājies.

3. Mērķi

Lai īstenotu tādu MVU atbalsta politiku, kas nodrošinātu ilglaicīgu un sabalansētu ekonomikas izaugsmi, nodrošinātu sabiedrības vidusslāņa mērķtiecīgu un paātrinātu izveidošanu, veicinātu to pasākumu īstenošanu, kas saistīti ar Latvijas mērķi pievienoties ES, ir izvirzāmi sekojoši mērķi:

- uzlabot un paplašināt MVU kreditēšanu, izsniedzot kredītus ar atvieglotiem nosacījumiem un grantus, mērķtiecīgi veicinot MVU izaugsmi, stimulējot esošās produkcijas attīstību un jaunas produkcijas izstrādi, darbinieku apmācību u.t.t., specializētas MVU finansēšanas sistēmas ietvaros;

- sniegt MVU kredītu garantijas, tādējādi radot tiem iespēju saņemt komercbankās vidēja termiņa kredītus;

- īstenot MVU konsultāciju un apmācību programmas, tādējādi nodrošinot uzņēmēju kvalifikācijas paaugstināšanu, aktīvo uzņēmumu skaitu pieaugumu;

- nodrošināt un pilnveidot Īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas īstenošanu, veicinot uzņēmējdarbības vides attīstību Latvijas mazāk attīstītos reģionos.

4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

4.1. Mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšana

Latvijā, atšķirībā no citām Rietumeiropas un arī Austrumeiropas reformvalstīm, līdz šim nav bijusi neviena tieši uz mazo un vidējo uzņēmumu atbalstu orientēta kredītinstitūcija, kādas citur pasaulē sauc par uzņēmējdarbības attīstības bankām ( Business Promotional Bank - angl.; Foerderbank - vāc.). Vienīgā banka, kuras darbības profils jau šodien daļēji atbilst uzņēmējdarbības attīstības banku darbības principiem, ir valsts akciju sabiedrība Latvijas Hipotēku un zemes banka (LHZB), kas lielā mērā ir specializējusies uz lauku uzņēmēju kreditēšanu. Bankas izsniegto aizdevumu daļa 1999. gada I ceturksnī bija 35% no visiem Latvijas komercbankās lauksaimniecībai un mežsaimniecībai izsniegtajiem kredītiem.

1999. gada februārī ar Ministru prezidenta rīkojumu tika izveidota starpinstitūciju darba grupa priekšlikumu izstrādei par LHZB attīstību 1999.-2005. gadā. Darba grupas izstrādātā koncepcija tika akceptēta Ministru kabinetā 1999. gada 22. jūnijā. Darba grupas izstrādātie priekšlikumi paredz, ka LHZB arī turpmāk paliks valsts īpašumā, kļūstot par Uzņēmējdarbības attīstības banku un tādējādi kļūstot par vienu no būtiskākajiem instrumentiem MVU attīstības veicināšanai. Nākotnē LHZB ir koncentrējami būtiski kredītresursi, kuriem būtu zema cena, piesaistot tos kā no valsts budžeta, tā arī no starptautiskajām finansu institūcijām. Tas ļautu izsniegt uzņēmējiem aizdevumus ražošanas attīstībai par zemām kredītlikmēm, t.i., 6-10% gadā, lai Latvijas lauku un citi mazie un vidējie uzņēmumi varētu palielināt konkurētspēju. Īstenojot mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas programmu, banka veicinās tādu uzņēmējdarbības projektu realizāciju, kurus ir apgrūtināti finansēt, ņemot vērā uzņēmumu nepietiekamo kredītvēsturi, nodrošinājuma trūkumu utml. Bez tam LHZB uzņemsies risku kreditēt uzņēmējus kopā ar komercbankām, bet kreditējot to daļu riska, kuru nav gatavas uzņemties pārējās komercbankas. Šāda kreditēšanas shēma ar valsts atbalstu ļaus iesaistīt ekonomiskajā apritē jaunus uzņēmējus un paplašināt klientu bāzi pārējām komercbankām.

Mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas programmas ietvaros ir paredzētas sekojošas apakšprogrammas un pasākumi:

- MVU attīstības kreditēšana - MVU attīstības kreditēšanas projekta realizācija paredz papildināt esošos LHZB apkalpotos Pasaules Bankas projektus ar finansēšanas shēmām, kas veicina ilgtermiņa kredītresursu pieejamību un MVU attīstības nodrošināšanu. Projekta ietvaros paredzēts pielietot modernu riska dalīšanas, "hands-on" projektu vadības un realizācijas uzraudzības sistēmu, sniedzot pēc nepieciešamības palīdzību uzņēmējiem projekta realizācijas nodrošināšanā. Atbalsts grantu (neatmaksājamo dāvinājumu) veidā tiks sniegts kreditējamo MVU pasākumiem, jaunas produkcijas izstrādes, esošās produkcijas attīstības, uzņēmuma vadības pilnveidošanas, darbinieku apmācības u.tml. jomās;

- Mikrokredīti - uzņēmējdarbības uzsācējiem un nelieliem uzņēmumiem, sniedzot papildus atbalstu investīciju veikšanai, pielietojot papildus kredīta atmaksas veicināšanas pasākumus, piemēram, ja uzņēmējam ir vēl divi partneri, radinieki, draugi u.t.t., kuri nav iesaistīti konkrētā biznesa plāna realizēšanā, bet uzņemas atbildību par kredīta atdošanu. Uzņēmējdarbības uzsākšanas kreditēšanai paredzēts izveidot labāko biznesa ideju atlasīšanas mehānismu, sadarbībā ar dažādām apmācību sniedzējinstitūcijām, kuras varētu rekomendēt labākos biznesa uzsācēju projektus finansēšanai no mikrokredītiem. Uzņēmējam būtu iespējams saņemt atbalstu investīcijām ražošanas izveidošanā, paplašināšanā vai modernizēšanā;

- Netradicionālo nozaru attīstības kredītprogramma - netradicionālo nozaru attīstības projekta ieviešanā paredzēts atbalstīt līdz šim vāji attīstītu nozaru izaugsmi un jaunu nozaru veidošanos. Uzņēmējiem tiktu sniegti palīdzības granti produkcijas izstrādāšanai un uzlabošanai, kā arī jaunu tirgu apguvei;

- Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopīga MVU attīstības (riska) kreditēšanas un MVU projektu analīzes apmācību centra izveidošana - šīs apakšprogrammas realizēšanai ieviešams Baltijas valstu kopīgs projekts, kas veicinās MVU finansēšanas institūciju savstarpējās sadarbības veidošanos un metodikas tuvināšanos MVU riska kreditēšanas jomā. Tiks veicināta arī jaunu MVU finansēšanas metožu ieviešana, piemēram, MVU kreditēšanas riska dalīšana starp dažādām finansu institūcijām. Svarīgākais riska kredītu mehānisma resurss ir analītiķi un to zināšanas, tādēļ īpašām palīdzības programmām jātiek izstrādātām iespējamai darbinieku stažēšanai ārzemēs un tālākai banku sektora speciālistu apmācībai.

Par mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas programmas īstenošanu atbildīgā institūcija ir LHZB, sadarbībā ar EM, FM, ZM, VARAM u.c.

4.2. Kredītu garantijas maziem un vidējiem uzņēmumiem

Kredītgarantiju jomā valsts atbalsts uzņēmējdarbības veicināšanā tiek realizēts ar Latvijas Garantiju aģentūras (LGA) palīdzību, kura izveidota Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības Nacionālās programmas īstenošanas ietvaros. LGA nodibināta 1998. gada janvārī - sadarbības rezultātā starp Latvijas Valdību (Ekonomikas ministriju) un ES Komisiju. Aģentūras mērķis ir veicināt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, radot tiem iespēju saņemt komercbankās vidēja termiņa investīciju kredītus gadījumos, kad kredīta pieprasītājs nespēj bankai piedāvāt pietiekošu kredīta nodrošinājumu. Aģentūras sniegtā garantija var segt līdz 70% no kredīta summas, kas nozīmē riska dalīšanas principa ievērošanu. LGA darbības nodrošināšanai no valsts budžeta tika piešķirti LVL 500 tūkst., bet EUR 700 tūkst. paredzēti no Phare līdzekļiem. Finansējuma līgumu Eiropas Komisija parakstīja 1998. gada augustā (tā pielikumā tika noteikti LGA darbības pamatprincipi). Tikai pēc tam LGA varēja uzsākt reālu kredītu garantēšanu. Eiropas Komisijas paredzētais EUR 700 tūkst. lielais ieguldījums LGA rezerves kapitālā tika saņemts 1999. gada aprīlī.

Pirmajā darbības gadā LGA izsniegta garantija tikai vienam kredītam (plānoto 20 vietā), saņemti no bankām 6 pieteikumi (līdz 1998. gada oktobrim, kad Latvijas komercbankas Krievijas krīzes dēļ pārtrauca vidēja termiņa kredītu izsniegšanu MVU). Galvenā problēma aktīvai kredītu garantiju piešķiršanai ir ilgtermiņa kredītresursu trūkums Latvijas komercbankās un banku nevēlēšanās aktīvi iesaistīties MVU kreditēšanā, jo īpaši jaundibinātu uzņēmējsabiedrību finansēšanā.

Izstrādātā (valdībai tika iesniegta akceptēšanai 1999. gada maijā) koncepcija "Par valsts atbalstu uzņēmējdarbībai" nosaka, ka kredītgarantiju sistēma tiks pilnveidota, palielinot kredītu garantiju segumu MVU (būtisks trūkums esošajai kredītu garantiju sistēmai ir maksimāli pieļaujamais garantijas segums - līdz 70% no kredīta apjoma, kā arī pats kredīta apjoms - ne lielāks par 100 tūkst. latu (uz kuru attiecināma garantija), LGA dibināšanas periodā tika plānots garantijas segums 70-90% apmērā no kredīta, kas būtu daudz optimālāks priekšnoteikums sadarbībai ar bankām).

Pilnveidojot kredītgarantiju sistēmu, uzņēmējiem - gan uzņēmējdarbībā esošiem, gan jaunajiem - tiks nodrošināta pieeja vidēja un ilga termiņa investīciju kredītiem, un, izmantojot riska dalīšanas principu, bankas tiks stimulētas aktīvāk kreditēt mazos un vidējos uzņēmumus.

Par kredītgarantiju programmu atbildīgā institūcija ir LGA sadarbībā ar EM, FM.

4.3. Konsultāciju pakalpojumi un apmācības

maziem un vidējiem uzņēmumiem

Latvijā atbalsts MVU konsultāciju un apmācību jomā tika uzsākts 1992. gadā PHARE programmas ietvaros. Lai sniegtu MVU konsultatīvus un apmācību pakalpojumus, divu gadu laikā tika izveidoti seši Uzņēmējdarbības atbalsta centri (Rīgā, Ventspilī, Valmierā, Daugavpilī, Rēzeknē un Liepājā). Konsultatīvās sistēmas izveidošanas atbalstam tika atvērta arī PHARE programmas kredītlīnija 1 milj. EUR apmērā. 1998. gadā papildus tika izveidoti četri jauni Uzņēmējdarbības atbalsta centri (Kuldīgā, Saldū, Jēkabpilī un Alūksnē) un biznesa inkubatoru tīkls. PHARE MVU programmas finansējums beidzās 1998. gadā. Katru gadu līdztekus PHARE projektam tika saņemts valsts atbalsts arī no Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļiem. Tomēr tas salīdzinoši ir bijis neliels. 1992.-1998. gadā PHARE MVU atbalsta programmas ieguldījums MVU attīstībai veidoja 5,7 milj. EUR jeb LVL 3,81 milj., Latvijas puses finansējums - LVL 0,85 milj. (UAC tīkla un Latvijas Garantiju aģentūras izveidošanai), tai skaitā 1998. gadā Uzņēmējdarbības atbalsta centri saņēma 0,075 milj. latu.

Sakarā ar bezdarba pieaugumu Latvijas reģionos tuvākajā laikā lielāka uzmanība jāpievērš uzņēmējdarbības veicināšanai un atbalstam ārpus Rīgas. Svarīgākais priekšnosacījums šādas stratēģijas veiksmīgai realizēšanai ir cieša sadarbība ar reģionālajām biznesa atbalsta struktūrām, kuras sniedz augsta līmeņa biznesa konsultācijas reģionu uzņēmējiem un ir vistiešāk saistītas ar reģionu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem.

Turpmākajos gados aktīvāk tiks veicināta uzņēmējdarbības uzsācēju atbalsta institūciju - biznesa inkubatoru un tiem līdzīgu centru dibināšana un attīstība. Biznesa inkubatori piedāvā uzņēmējdarbības uzsācējiem ar atvieglotiem noteikumiem telpu, iekārtu īri, pieeju informācijas bāzēm un citus pakalpojumus Valsts atbalsts būs nepieciešams šo izmaksu starpības segšanai. Ar PHARE programmas atbalstu tika izveidots Liepājas Biznesa inkubators 1997. gadā, Madonas Biznesa inovāciju un informācijas centrs 1998. gadā, Latvijas Tehnoloģiskā parka Biznesa inovāciju centrs 1998. gadā, Jelgavas Biznesa inovāciju centrs 1998. gadā, Latvijas Elektrorūpniecības biznesa inovāciju centrs 1998. gadā, kā arī no 1993. gada kā tehnoloģiskā biznesa inkubators darbojas Latvijas Tehnoloģiskais centrs. Minētajos centros darbojas pieredzējuši konsultanti, kas ir apguvuši zināšanas uzņēmumu analīzē, stratēģiskajā plānošanā, konsultēšanas prasmē. Uzņēmēji, veicot aptauju, ir atzinīgi novērtējuši UAC un BIC darbību un uzskata, ka ir nepieciešams paplašināt un attīstīt sadarbības iespējas.

MVU apmācību un konsultāciju atbalstam šobrīd tiek izstrādāta programma, kas paredzēs, ka apmācību un konsultāciju atbalstam varēs pieteikties jebkura organizācija, kam ir attiecīgas zināšanas un prasmes. Tas nodrošinās uzņēmējam brīvu iespēju izvēlēties tam piemērotāko programmu un organizāciju. Apmācību programmu pieejamības nodrošināšanai uzņēmēju apmācību organizācijām tiks izsludināts konkurss. Jebkura konsultantu organizācija, kas piedāvās kvalitatīvu apmācību programmu, varēs pretendēt uz konsultāciju un apmācību sniegšanu par atvieglotu samaksu, jo, beidzoties PHARE MVU programmai, vairs nav iespējams paredzēt valsts atbalstu tikai Uzņēmējdarbības atbalsta centriem.

Pēc apmācību programmas apgūšanas uzņēmējdarbības uzsācējiem tiks radīta iespēja saņemt palīdzību neatmaksājama grānta veidā biznesa plāna realizācijai. Izvēloties potenciāli veiksmīgākos un perspektīvākos, labākie saņems noteikta apmēra grantu biznesa plāna realizācijas uzsākšanai.

Uz esošo Uzņēmējdarbības atbalsta centru bāzes ir paredzēta valsts finansētu konsultantu darbība, kuri pirmās konsultācijas interesentiem sniegs bez maksas, nodrošinās pieeju un iepazīstinās ar likumdošanu, kas regulē uzņēmējdarbību, nodokļu sistēmu, muitas u.c. procedūras.

Īstenojot atbalsta programmu apmācībām un konsultācijām MVU, tiks sekmēta mazo un vidējo uzņēmumu attīstība, veidoties jauniem uzņēmumiem, samazināsies neaktīvo un neveiksmīgo uzņēmēju skaits. Paredzēts, ka programmas ietvaros ik gadu apmācības uz atvieglotiem nosacījumiem tiks nodrošinātas 600 cilvēkiem.

Par atbalsta programmas apmācībām un konsultācijām MVU atbildīgā institūcija ir EM sadarbībā ar IZM, ZM, VARAM u.c.

4.4. Uzņēmējdarbības vides veicināšana īpaši atbalstāmajos reģionos

1997. gada maijā Saeima pieņēma likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem". Likums nosaka pamatprincipus īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanai, ekonomisko sviru (instrumentu) izvēlei, ar kuru palīdzību iespējams nodrošināt īpaši atbalstāmo reģionu attīstības iespējas, valdības un pašvaldību institūciju sadarbībai īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības jautājumos. Saskaņā ar šo likumu 1998. gada aprīlī savu darbību uzsāka bezpeļņas organizācija valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Reģionu attīstība" (tālāk tekstā VSIA "Reģionu attīstība"), kas ir Reģionālā fonda (tālāk tekstā - RF) pārvaldītājinstitūcija. RF mērķis - paātrināt īpaši atbalstāmo reģionu attīstību un veicināt saimniecisko darbību tajos, kā arī nodrošināt papildu iespējas finansēt projektus, kuru īstenošana attiecīgajā teritorijā ļauj radīt jaunas darba vietas un sekmēt šīs teritorijas iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanos. Fonda 1998. gada budžets bija 1.milj. latu, kas piešķirti no Valsts privatizācijas fonda līdzekļiem.

Līdz 1999. gada 20. augustam RF ar īpaši atbalstāmo reģionu uzņēmējiem un pašvaldībām noslēdza 206 līgumus par kopējo summu 2322 tūkst. LVL . Šo līgumu sadalījums pa atbalsta veidiem: kredīta procentu vai daļējiem kredītu procentu maksājumiem - 90,6%; ieguldījumiem uzņēmumu statūtkapitālā - 1,3%; ekonomiskās izglītības pasākumiem - 3,3%; infrastruktūras finansēšanai kopā ar pašvaldībām - 2,5%; pašvaldību organizētajiem uzņēmējdarbību veicinošiem pasākumiem - 2,3 procenti. Jau finansēto projektu realizācija vien ļaus izveidot 3100 jaunas pastāvīgas darba vietas. Reģionālā fonda līdzšinējā darbība apliecina tā nozīmi kā multiplikatora efekta rosinātāju - viena lata ieguldījums no RF līdzekļiem ir piesaistījis vismaz sešus latus privāto līdzekļu.

Īpaši atbalstāmo reģionu programma turpinās 1999. gadā un tiks īstenota arī turpmākos gadus. Vienlaikus ir paredzēts programmu pilnveidot, pārskatot kā atbalsta instrumentus, ko sniedz Reģionālais fonds, tā arī pārskatot teritoriju sarakstu, kurām tiek sniegts šis atbalsts. Saskaņā ar pašreizējo likumdošanu, īpaši atbalstāmo reģionu teritorijas nedrīkst pārsniegt 15% no Latvijas iedzīvotāju kopskaitā. Ņemot vērā to, ka ES Strukturālo fondu atbalsta izpratnē visa Latvijas teritorija ir klasificējama kā Mērķa Nr.1 (Objective 1) teritorija, tas ir, IKP ir mazāks nekā 75% no ES caurmēra rādītāja, iespējams, tiks paplašinātas tās teritorijas, kurām piešķirams atbalstāmās teritorijas statuss, sadalot šīs teritorijas vairākās zonās ar atšķirīgu maksimālo atbalsta intensitāti.

Paredzēts, ka īstenojot Īpaši atbalstāmo reģionu programmu, gadā tiks radītas vismaz 2000 jaunas darba vietas.

Par Īpaši atbalstāmo reģionu programmu atbildīgā institūcija ir EM ciešā sadarbībā ar VARAM, kā arī LPS, ZM u.c. institūcijām.

Turpinājums seko