Karā un gūstā

līdzās vīriem

No 17, 18, 19–gadīga

jaunekļa 1944., 1945.

un 1946. gada

dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Turpinājums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999., nr.356/357, 29.10.1999., nr.366/367, 5.11.1999., nr.370/371, 10.11.1999., nr.372/373, 11.11.1999., nr.374/377, 12.11.1999.

Rātenova, 1945. gada 15. marts

Šodien ir jau otra īsti silta pavasara diena. Saule silda, pūš patīkams rietumu vējiņš. Kas tā būtu par ražīgu pavasara sējas dienu Dzimtenē! Bet tur tik agrs pavasaris varbūt vēl nemaz nav. Pašlaik sēžu Hāfeles upes malā uz balona noenkurojamās ierīces, ir trauksme, un balons uzlaists uz 500 metriem. Upe arvien vēl pārplūdusi un viļņo mazos, zilganos vilnīšos. Gaisā dzied cīruļi un svilpo citi putni. Tas viss ļoti atgādina Dzimtenes skaisto pavasari. Tagad šeit tam visam cauri dun angļu lidmašīnu rūkoņa, kaut kur netālu grauj bumbas un šauj zenītartilērija. Tā tas ir parasti katru dienu. Arī nakts sardzēs tagad ir patīkami. Naktis ir siltas, miglainas, tikai ķīvītes iekliedzoties iztraucē klusumu. Dīgst zaļa zālīte, plaukst krūmi. Vācieši ģimenes dārziņos stāda kāpostu stādus. Dienas ir kļuvušas krietni garākas. Mums bieži jāiet uz dienestu, to tagad ņem diezgan stingri. Tur ir jāsaturas, jo vācieši nolēmuši mums kārtīgu stāju iedzīt. Tak nodzīt mūs nevar neko daudz. Lai nebūtu šajā pavasara laiciņā ar tukšu vēderu jādzīvo, naktī nevar par gulēšanu vien domāt. Jāizmanto, kamēr vēl vāciešiem tupeņi uz lauka kaudzēs. Naktīs klusi, nevienam nedzirdot, pieceļamies no gultām, un aiziet projām. Atpakaļ sukājam ar kartupeļu maišeļiem pār pleciem. Arī vāciešiem dažreiz patīkas iekost mūsu atnestos tupenīšos. Kādu rītu gan viens muļķa zemnieks, pēdas dzīdams, bija atnācis tuvu mūsu būdai, tak prasīt neko neuzdrošinājās.

Pērkons vienreiz ir jau nogrāvis, tādā laiciņā ilgi nebūs jāgaida, kad varēsim mesties Hāfeles viļņos peldēties.

Rātenova, 1945.gada 21.marts

Dienas aiziet kā jau pavasarī. Laiks tagad silts, aukstāk ir tikai vējainajās dienās. Vakar atkal bija uznācis stiprāks vējš, viens no mūsu baloniem atkal bija jāiztukšo. Tas bija sācis stipri gāzi zaudēt, gaisā negāja, bet caurumu atrast nevarēja. Mūsu apmācībās ierindas mācības pašlaik ir izbeigušās, tagad mācāmies vairāk tuvcīņas paņēmienus ar rokas granātām, šautenēm. Vienu dienu tuvcīņas apmācībās kādam gāja vaļā īsts šāviens, laimīgi gadījās, ka viņš nešāva komandētajā virzienā, bet gan nemērķējot citā, tā ka šāviens aizgāja laimīgi garām, kur arī varēja viegli trāpīt veselā barā pretim stāvošo. Vienu priekšpusdienu bija arī apmācības ar tanku dūzi un rokas granātu. Šīs apmācības pasniedza kāds pionieru (sapieru) seržants no pilsētas kazarmām. Apmācības ar jaunu ieroci ir daudz interesantākas un ir patīkama pārmaiņa apnikušo apmācību starpā. Kādu vakaru biju nakts apmācībās. Pilnībā tumsā mežā cīņu gan grūti veikt. Viena grupa uzbruka, otra aizstāvējās. Biju uzbrucēju grupā. Pa tumsu gadījās pārpratumi savā starpā, bet ienaidnieku grupu noteiktajā laikā nemaz neatradām. Vienu pēcpusdienu biju šaušanas mācībās. Katram bija seši šāvieni no trim dažādiem stāvokļiem. Šaušana notika ar vācu mazkalibra šauteni, ar kuru es kādreiz mājās mazpulku organizācijā tiku diezgan daudz mērķos šāvis vai arī mājās uz vārnām šaudījis. Šoreiz klāt vēl nāca smilšu soma mugurā un pārskrējieni, tomēr visi šāvieni bija trāpījumi, kas tikai nedaudziem izdevās. Vāciešiem arī reizē bija šaušanas mācības. Lai gan veci karavīri, tomēr lielākā daļa šāva pavisam slikti. Priekšpusdienā bija vērts šaut, labākais šāvējs ieguva leitnanta godalgu — desu. Pēcpusdienā, kad šāvu es, nekādu godalgu nebija. Vakar pēcpusdienā kopā ar vāciešiem gāju uz priekšlasījumu, droši vien politisko. Ieradās kāds svešs leitnants, kura izskats stipri līdzinājās kādreizējiem sarkanarmijas poļitrukiem. Nacionālsociālistiko priekšlasījumu tomēr nedabūjām dzirdēt, jo "poļitruks" mūs, latviešus, aizsūtīja mājās, teikdams, ka latviešiem būšot sevišķs priekšlasījums.

Šajās dienās mūsu baterijā uzturas kāds augstāks mūsu priekšnieks — majors. Vakar pēcpusdienā viņš apskatīja arī dažas sprostvietas. Arī mēs gaidījām, tīrījām un pucējām savu būdu un balona aparātus, tomēr majors neatnāca.

Trauksmes ir vismaz divreiz dienā. Angļi, Vāciju bombardējot, iejutušies jau tik labi, ka uzlido katru dienu noteiktās stundās. To viņi var mierīgi atļauties, jo maz kas viņus var traucēt. Viens uzlidojums ir ap pulksten diviem pēcpusdienā. Tas ir tieši ar mūsu dienesta laika sākumu, tā ka bieži uz dienestu nav jāiet vai jānāk atpakaļ mājās un jāiet vēlāk. Otrs uzlidojums ir deviņos vakarā. Tas mums nāk par labu, mēs zinām laiku, kad jākrāmējas ar baloniem. Vakara trauksmē vismaz vienreiz iznāk balonu uzlaist vai pēc trauksmes ievilkt, tā ka mēs tagad daudz neuztraucamis, kad noteiktā laikā jākāpj no gultas laukā un jāskrien pie balona. Sliktāk ir balonu noenkurot nakts tumsā un lietū. Nāk trauksmes arī "ārpus kārtas", bet ne bieži un tad arī reti pie baloniem jāķeras klāt. Mūsu kapteinis ir sodīts "plostnieks", jo sācis taupīt degvielas ar jaunu paņēmienu — uz mūsu rēķina. Ja balons uz 500 metriem uzlaists, tad tas tiek ar motoru ievilkts, bet viņš ir tagad sācis baloniem uz 300 metriem startēt pavēli dot un pēc trauksmes tad pavēl ar rokas vinču ievilkt. Dažreiz tas iznāk vēl mazliet vējainā laikā. Ar armijas uzturu nez vai to mēs izdarītu. Arī tagad, tupeņus saēdušies, pēc balona ievilkšanas uzreiz nosēžamies, jo vairāk nejaudājam. Vienā vējainā naktī mūsu baterijā atkal norāvās divi baloni. Viens nokrita kaut kur netālu, otrs ar visu trosi esot redzēts pāri Berlīnei lidojam. Apmēram divdesmit kilometru attālumā ir vēl viena balonu baterija. Tajā vai kādā citā vienu pēcpusdienu angļu iznīcinātāji uzbrukuši baloniem, sašaujot deviņus. Tajā pašā laikā arī mūsu baterijā pāris baloniem radās neatrodami caurumi, tā ka radās gāzes zudumi. Tagad ir pavēlēts trauksmes laikā balonus stingri uzmanīt no ienaidnieka iznīcinātāju uzbrukumiem.

Rātenova, 1945. gada 22. marts

Šodien atkal ļoti silta, saulaina diena un kā parasti — pusdienas laiks un trauksme. Majors, mūsu baterijā būdams, ir izdevis atkal jaunus stingrus noteikumus par izturēšanos trauksmes laikā. Šajos noteikumos paredzēts, ka katras trauksmes laikā visiem jābūt katram savā bedrē. Mēs viņus izpildām tikai tikdaudz, ka dabūjām būvēt katram vīram pa bedrei. Nakts trauksmēs guļam vien tāpat tālāk, ja vien ar balonu nav jākrāmējas. Šie noteikumi ir stingrāki nākuši tamdēļ, ka daudzas balonu baterijas ir smagi cietušas gaisa uzbrukumos. Vakar atkal laikrakstā lasīju par Jēnas bombardēšanu. Tiešām žēl šīs skaistās kalnu pilsētas. Kad es tur biju, tad beidzamo reizi tikai pirms trim gadiem Jēnā dažas bumbas bija nomestas. Beidzamajos mēnešos tā vairākas reizes ir smagi grauta.

Rātenova pagaidām ir likta mierā. Bet arī tās kārtu gaida kuru katru dienu. Nesen šurp atnāca jauna zenītbaterija no Hamburgas. Lielākā daļa ir divcentimetru četrstobru zenītlielgabali. Tā novietojās tepat starp mūsu baterijas baloniem. Vairums šīs baterijas karavīru ir vācu zēni mūsu vecumā. Nākuši klāt arī starmetēji un miglotāji, kuru apkalpēs ir arī sievietes.

Mēs visu šo laiku dzīvojam ar pilniem vēderiem. Tupenīšu vēl netrūkst. Tepat pie mūsu baloniem upē ir vairākas laiviņas, kas visu laiku gulēja nelietotas un ūdenī nogrimušas. Mēs nu sākām arī tās lietot. Jauki siltā, miglainā pavasara naktī klusi irties ar laiviņu, balona lampu apkārt spīdinot. Tepat vecis no pilsētas izlicis murdus. Tos izčamdot, var dabūt smukas zivtiņas, kā radītas kartupeļu zupai. Vecis dienā atnāk un, tukšos murdus pacilājis, pārliek atkal jaunā vietā. Mēs par to kārtīgi nosmejamies un nākamajā naktī atkal pie zivīm. Bet kādu nakti neuzmanoties gadījās ar laivu murdam virsū uzbraukt un to ielauzt. Lai vecis netaisītu traci, laiviņu atkal nogremdējām. Vecais to arī nedomāja darīt un tikai pārlika murdus tālāk projām.

Rātenova, 1945. gada 23. marts

Vakar pēcpusdienā pēc trauksmes gājām uz gāzes mācībām. Tās nebija ilgi. Viens unteroficiers stāstīja par gāzes trauksmi, sagatavošanos un izturēšanos trauksmes laikā. Tad mums izmaksāja karavīru algu par vienu mēnesi. Pēc tam mani sūtīja manas sprostvietas resnais vecis uz pilsētu. Bija jāaiznes vēstule viņa sievai un jātnes asiņu desa. Tagad nu es uzzināju viņa nodarbošanos un vairs nebrīnos par viņa vēderu. Viņam pieder stacijas viesnīca, neliela mājiņa pie stacijas. Es tiku šīs viesnīcas virtuvē, kur mani pacienāja ar lieliski saceptu asiņu desu un sviestā saceptiem kartupeļiem. Virtuves meitieši daudz arī nebrīnījās par karavīra lielisko apetīti. Pēc tam man bija jāpalīdz kādam vecim uzlikt viesnīcā alus mucu uz steķiem un tad ar pilnu vēderu gāju mājās. Atceros, kādreiz mājās man negaršoja asiņu pankūkas un vispār nevarēju asinīm ne virsū skatīties, bet tagad atzīstu garšu un vērtību lopkautuvē ražotai asiņu desai. Tagad gan es varētu arī svaigas asinis dzert.

Vakarā mājās pārnākušam man paziņoja, ka jāiet uz nakts šaušanas apmācībām baterijas labākajiem šāvējiem, kam iepriekšējo reizi visi seši šāvieni bija trāpījumi. Šādās šaušanas apmācībās biju pirmo reizi, jo naktī līdz šim nebiju šāvis. Pie ugunskura bija nolikts mērķis, bet šāvām no tumsas, man bija tikai divi trāpījumi no trim šāvieniem, jo nevarēju tumsā nomērķēt. Nezinu, vai esmu turpmāk palicis baterijas labāko šāvēju sarakstā. Tiem ir paredzētas vēl tālākas šaušanas apmācības.

Šodien priekšpusdienā biju atkal uz apmācībām ar tanku dūri. Apmācītājs bija pionieru (sapieru) unteroficieris. Šis vīrs tagad ir apmācītājs pilsētas pionieru kazarmās, bet vēl janvārī bijis Kurzemes frontē un cīnījies pie Auces. Par varonību apbalvots ar pirmās šķiras dzelzs krustu un dabūjis atvaļinājumu uz mājām. Atpakaļ aizbraukt vairs nav varējis. Tagad droši vien galīgi pārtrūkuši sakari ar Kurzemi, jo krievi jau sen pie Štetinas. Tak Kurzemes frontē krievi, visu laiku uzbrūkot, nav tikuši uz priekšu, varbūt Kurzeme noturēsies līdz kara beigām, tās jau tagad tiek paredzētas uz maiju. Pionieru unteroficieris mums stāstīja par tanku dūres, šī vērtīgā un parocīgā ieroča, lietošanu Auces frontē pret krievu tankiem.

Pēcpusdienā biju kājnieku apmācībās. Tajās vajadzēja kājniekiem, patšauteņu grupām un mīnmetējiem iziet pozīcijās un atkal atvilkties atpakaļ tā, lai baterijas šefs, leitnants un citi novērotāji no Veinberga nevarētu neko ieraudzīt. Es biju mīnmetēja komandā. Tā kā mums tāda ieroča nemaz nav, tad vilkām līdzi saspiestās gāzes balonu. Bijām labi maskējušies un šļūcām pa zemi tā, ka tikai bruņucepuru spīdumu novērotāji bija mazliet redzējuši.

Beidzot ir pienākusi arī tāda nabadzība, ka visā baterijā nav vairs pilno gāzes pudeļu (saspiestās gāzes balonu). Nav arī dzirdēts, kad tās pienāks. Tagad gaisā turas tikai knapi puse no visas baterijas baloniem. Viens no mūsu sprostvietas baloniem gāzes trūkuma dēļ bez spēka var jau upē krist. Trauksmes laikā balonus vairs augstāk nelaiž. Tamdēļ arī mēs, neraugoties uz visiem stingrajiem noteikumiem, trauksmes laikā lielāko daļu guļam nost.

Šodien ieraudzījām, ka raudas upē sākušas nārstā lieliem bariem pie krasta nākt. Privātie arī sākuši laiviņās ar makšķerēm braukāt. No kāda makšķernieka arī mēs par cigaretēm āķus dabūjām. Uzreiz tika arī nomēģināts makšķerēt, tomēr nekas nekožas. Daudz labāk veicas ar zaķu ķeršanu. Vienā kaimiņu sprostvietā vai ik dienu cilpās noķer pa zaķim. Izlikām arī mēs cilpas. Droši vien kādu nakti trusītis bija iekšā, bet suns bija ātrāk to uzgājis un gandrīz pusi noēdis. Kaimiņu sprostvietā, kur sen jau zaķus ķer, tie jau zaķu gaļu atēdušies. Kad kādu nakti viņu cilpās divi zaķi ķērušies, turklāt viens cilpā nožņaudzies, tad beigto viņi ielikuši mūsu cilpās. Mēs gan par to nemaz nedomājām dusmoties, apēdām beigto ar gardu muti, vēl arī tauka kartupeļu zupa iznāca. Resnais vecis gan, ieraudzījis pie mums zaķi, droši vien aiz skaudības, solījās ziņojumu iesniegt, bet mums jau no tā neraustās, būs jāvāra zaķi pa kluso, večiem nerādot. Drīzi vien ārā skābenes sāks augt, tās nāks mūsu tupeņu zupai klāt.

Šajā baterijā gan ir sasodīti veči. Kāds zēns stāstīja, ka viņi arī nospēruši tupeņus. Tak, tiklīdz tos ieraudzījis sprostvietas vadītājs, licis tupeņus aiznest un atdot īpašniekam atpakaļ, vēl arī ziņojis špīsam (virsseržantam). Ar mūsu večiem tad galu galā vēl tik traki nemaz nav. Viens gan ir stulbs, tak liels blēdis, bez šmaukšanas nevar iztikt nevienu dienu, jo viņš vēl uzmeties mums par pārtikas dalītāju. Viņš skaitās oberjefreitors Buks, mēs to saucam par šmaucēju vai stulbo āzi. Arī abi pārējie friči to nežēlīgi lamā, kad viņš pastrādā kādu dumību. Kādu dienu viņa dumības dēļ mēs dabūjām gāzes pudeles turpu un atpakaļ nest. Tad viņu gan izlamāja tā, ka dullais vecis sāka raudāt un teikt, ka citi viņa balonu esot sabojājuši. Tad arī mēs dabūjām veci palamāt, un tam mute bija ciet. Tomēr, par spīti visiem stulbajiem fričiem, mēs te dzīvojam uz goda. Nu jau ilgāk nekā mēnesi mums tupeņu netrūkst, visu šo laiku mes dzīvojam paēduši. Te ir labākā dzīvīte, kopš esam Vācijā. Līdz šim Vācijā es nevienā vietā tik ilgu laiku nebiju nodzīvojis, pēc nedēļas būs jau divi mēneši. Tad jau arī Lieldienas tiks šeit pavadītas, svinētas gan tās te laikam nemaz netiek.

Rātenova, 1945. gada 24. marts

Atkal ir pagājusi viena saulaina, var teikt, pat karsta diena. Koki sāk pieņemt zaļu krāsu. Jau vakar viens no mums noģērbās un nomazgājās upes ūdenī. Daudz tādu dienu vairs nevajaga un varēs peldēties. Šodien, kā sestdienā, dienests nenotika. Makšķeres mums tagad ir, tak ar makšķerēšanu neveicas, tikai viena zivtiņa izvilkta. Upē to ir ļoti daudz, bet pagāni nekožas. Šovakar iepildījām beidzamās gāzes pudeles balonos. Domājām, ka gāzes fabrikas būs sabombardētas, tak drīzi atkal paziņoja, ka pienākusi gāze un rītdien jāiet trim no mums stacijā pudeles izlādēt. Līdz ar to dienests SS audzēkņiem rītdien izpaliks.

Rātenova, 1945. gada 25. marts

Dienests tomēr arī šodien neizpalika. Šodien ir saulaina, karsta svētdiena. Tie, kas nebijām darbā, dabūjām vienu pārgājienu cauri pilsētai. Soļodami un dziedādami nogājām ap trīs kilometrus turp un atpakaļ. Tāds pārgājiens der, neaizmirsīsim tik drīz latviešu dziesmas. Es agrāk nedziedāju nemaz, skolā biju nedziedātājs jau no laika gala. Karavīra gaitas sākot, sāku soļojot arī mācīties dziedāt, un šodien jau biju galvenais dziedātājs. Tā, lūk, var pie visa pierast, visu iemācīties, kad pienāk laiks. Rātenova visa sarakņāta ierakumos, tanku grāvjos, sabūvēti tanku aizsprosti un barikādes.

Mājās nākot redzējām, ka pienācis atkal jauns karavīru sūtījums mūsu baterijai. Tos izdalīja pa sprostvietām. Nāktu arī mums kādi divi klāt, bet nav vietas barakā. Tie arī esot latvieši — SS audzēkņi. Būs jāpainteresējas, kas viņi tādi ir, no kurienes nāk.

Unteroficieris Gotvalds ir reizēm labākais no mūsu trim fričiem, bet, kad viņam uznāk dullums, tad ir nelaime mājā. Un tas viņam uznāk tad, kad nav ko pīpēt. Smēķu deva tagad ir vēl samazināta, tā ka visi īstie pīpmaņi nokūpina pāris dienās to, kas domāts desmit dienām. Kad mūsu unteroficierim nav ko pīpēt, viņš nevar ne brītiņu mierā nosēdēt. Vispirms izlamā abus savus kamerādus pēc kārtas, tad nāk kārta mums un visiem, kas tik pagadās. Citreiz viņš mūs aizstāvēja, bet šodien aizliedza tupeņus vārīt, pārmaiņus lamāja abus večus, solīja par mums ziņojumu sniegt un iesniedza ziņojumu par kaimiņu sprostvietas trim zēniem, kas te pagadījās atnākuši makšķerēt, pirms vēl mēs paspējām viņam savu tabaku atdot. Daudz smēķu viņam jau esam devuši, bet, kad tie nopīpēti un nav vairs ko pīpēt, viņš to mums aizmirst un nekas cits neatliek, kā atdot vien savus smēķus.

Rātenova, 1945. gada 26. marts

Skaistas ir pavasara dienas, kaut arī tālu no Dzimtenes prom. Šajā pavasarī mēs nevaram paši līdzi priecāties, noskatāmies tikai, kā priecājas daba. Vakar, kā jau skaistā pavasara svētdienas pēcpusdienā, arī mūsu purvā bija pastaigātāju pilns. Nāca gan foršas fidiņas, gan sievas ar lieliem bērnu bariem.

Pat vēlu vakarā uz posteņa stāvot, pastaigātāji bija jāraida projām no balona. Tā arī mums kādreiz Latvijā bija pavasars. Šajā purvā tagad mums svētdienas un darbdienas vienādas.

Rātenova, 1945. gada 29. marts

Šodien līst silts pavasara lietus. Tagad zāle aug acīm redzami. Zemnieki pašlaik ierauj ar sēšanu, lai gan ir tikai marta beigas. Rudzu lauki zaļo. Bērzi kļūst zaļi, un to zaros putni svilpo vēl skaļāk.

Pēc šaušanas apmācībām ar mazkalibra šauteni leitnants ir izlasījis grupu baterijas labāko šāvēju snaipieru mācībām. Esmu starp tiem. Vakar rītā mums atkal bija šaušanas apmācības. Vispirms leitnants stāstīja par snaipieru uzdevumu. Tad šāvām. Šaušanas vingrinājumi tagad ir daudz grūtāki. Skrienot uz pavēli, jāieņem šaušanas stāvoklis — guļus no rokas, stāvus no rokas — un noteiktā laikā jāizšauj. Man tomēr šoreiz bija visi trāpījumi. Pēc tam kapteinis teica, ka krievi no mums esot tikai ap simt kilometru un nedēļas laikā varot būt arī šeit. Ļoti iespējams, ka mums varot iznākt šeit pat cīnīties, tamdēļ steidzoši jāapmācot tanku tuvcīņas un snaipieru grupas. Tālāk mūs apmācīja pozīciju ieņemšanā gaisa uzbrukumos.

Pēcpusdienā atkal sanācām uz kājnieku kaujas mācībām. Tās arī vadīja leitnants. Viņš vispirms pastāstīja, ka no rīta esot krievi pārrāvuši fronti pie Kistrinas un izlauzušies garām Berlīnei. Viņi varot būt drīz arī šeit klāt. Pionieri (sapieri) jau no rīta uzsāka dzelzceļa tilta mīnēšanas darbus. Sekojošās kaujas apmācībās mums bija jāiepazīstas ar kauju mežā un ar šo apvidu, kurā mums var iznākt cīnīties.

Šodien visa diena pagāja bez apmācībām. Pionieri gan dūšīgi strādāja tilta mīnēšanas darbos, dziļi ierokoties tā pamatos. Mēs tik ēdam spertos kartupeļus un krājam spēkus. Milzīgus kvantumus kartupeļu gan šim baueram izspērām, nez vai sēklai vairs kas pāri palika, toties no šiem kartupeļiem pārtiek puse baterijas. Lielas kaudzes tika pilnīgi iztukšotas, atlikušos tagad vedot projām. Šonakt gribējām pēdējo reizi iet kartupeļiem pakaļ, bet nu lietus izjauks.

Rātenova, 1945. gada 31. marts

Vakardiena atkal pagāja bez dienesta (apmācībām). Trauksmes gan bija gan kārtējā laikā, gan ārpuskārtas. Vakarā biju uz snaipieru šaušanas apmācībām ar mazkalibra šauteni. Šāvām krēslā, līdz kļuva galīgi tumšs, tad turpinājām pa tumsu. Trāpījumi gan bija vāji, tak tie bija vērtīgi vingrinājumi.

Vakar pēcpusdienā strādājām pa istabu, balona auklas špleisēdami, auklu galus atšpleisēdami un mezglus raisīdami. Galvenais mūsu sarunu temats tagad ir kara beigas. Tam vajadzētu izbeigties jau maijā. Pārskatām arī savus tupeņu krājumus, kas saglabāti mežā, un rēķinām, cik ilgam laikam tie iznāks. Šodien pienāca laikraksts, var kaut ko palasīt. Ir izbeigušās cīņas Austrumprūsijā, krievu rokās kritusi Danciga un Gotenhāfene, tāpat Kurzemes nesatricināmā fronte ir izkustināta. Tas viss notiek pavasara svētku laikā. Nezinot pagāja Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena. Šodien jau ir Lieldienu sestdiena. Svētku sajūtas nav nekādas, nav tagad laika svētkus svinēt vai par tiem domāt.

Vakar apmācību laikā ar tanku dūri latviešu zēni tika aicināti brīvprātīgi pieteikties tanku tuvcīņas grupās. Vajadzīgais skaits tūlīt arī pieteicās. Es arī būtu labprāt pieteicies, bet nebiju tur klāt. Tas nekas, ka būtu vēl biežāk jāstaigā uz mācībām, jo varbūt smagas cīņas mums stāv priekšā.

Ir jau svētku novakars. Mūsu unteroficierim gan ir svētki, jo atbrauca sieva ciemos. Mēs jūtamies neērti, kad mūsu būdā ir viena sieviete, bet šī sieviete atgādina mums mūsu piederīgos, mums arī jāsāk domāt par bijušiem svētku vakariem Dzimtenē kopā ar piederīgiem. Mēs tagad cepam svētku pankūkas no sava vienīgā pārtikas līdzekļa — tīriem kartupeļiem, esam paēduši un apmierināti, jo esam pieticīgie karavīri.

Rātenova, 1945. gada 2. aprīlis

Varbūt Latvijā šodien svin otrās Lieldienas, Vācijā gan tagad tādu nav. Arī vakar mēs nebijām pavisam brīvi no dienesta. Šoreiz Lieldienas bija gadījušās pirmajā aprīlī — joku dienā. Arī Vācijā pirmā aprīļa joki tiek taisīti. Mūsu sprostvietā stulbais Āzis tika kārtīgi izjokots. No rīta viņš vēl saldā miegā gulēja, kad viņu aicināja uz vada komandpunktu. Tur viņam pateica, ka jāejot apmācīt vecos vāciešus, kas nesen tika iesaukti mūsu baterijā un nav vēl apmācīti, starp tiem ir arī kāds "Unterwachtmeister". Viņš nu lielīgs pārnāca mājās, teikdams, ka iecelts par apmācītāju. Pats steidzās projām, pat savu gultu lika vienam zēnam uzklāt. Tur apmācāmie vācieši vēl kādu laiciņu viņam līdzi tēlojuši, tikai tad Āzis apķēries, cik nejauki izjokots.

Kaimiņu sprostvietā zēni bija uztaisījuši šūpoles. Protams, drīzi vien arī vācu meitenes bija klāt. Tā nu katram šūpoļu taisītājam Lieldienās tika pa brūtei, būtu mēs agrāk pamanījušies, varētu arī mēs pie tādas mantas tikt. Lieldienas tomēr nepalika gluži bez šūpošanās. Mūsu vāciešiem gan bija Lieldienas, viens pat aizgāja uz mājām un tad vēl dēls dienā atnāca ar olām ciemā. Unteroficieris ar sievu svinēja Lieldienas, kūkas ēzdami, tak mums neviens no viņiem pat kumosiņu neiedeva nogaršot, lai gan mēs viņus katru dienu barojam ar tupeņiem. Tā vietā viņš mums neļāva pat būdā dzīvot, dzina uz mežu malku taisīt. Nekas cits neatlika, sēdāmies laiviņā un aizbraucām uz saliņu, tur pastaigājāmies pa skaistu parku. Tur kādreiz miera laikos ir rātenovieši pastaigājušies. Tajā laikā mums pāri pārlidoja vēja nests angļu balons. Tas bija norāvies ar nelielu troses gabalu un lidoja ap trīssimt metru augstumā, tā ka varējām aplūkot viņa uzbūvi un nekustīgās floses (stabilizatorus).

Pēcpusdienā sāka skumji palikt no tādām Lieldienām. Gājām pastaigāties, piekantēties kādām vācu meitenēm, kuras te katru svētdienu pastaigājas, zēnus meklēdamas. Tak šoreiz bija jau vēls vakars, meitenes gāja mājās. Būs citā svētdienā jāiet agrāk pastaigāties. Aizgājām līdz krodziņam, iedzērām limonādi un nācām mājās. Lieldienas bija nosvinētas. Šodien ir otrās Lieldienas, mums parastā darba diena. Šo to pastrādājam vai arī slaistāmies pa mežu. Istabā jau labāk nemaz nenākt, kur sasodītie veči tūlīt rej kā izsalkuši suņi.

Rātenova, 1945. gada 3. aprīlis

Vakar pēcpusdienā sāka līt lietus un nolija arī visu šo dienu. Uz dienestu šajā nedēļā vēl neesam bijuši. Dzīvojam pa istabu un plēšamies ar sasodītajiem večiem. Resnais mūs rīko kā ģenerālis, Āzis arī grib apcelt, lai gan pats tiek apcelts un ir reti dumjš. Mēs paciešam visu, ēdam savus tupeņus tik tālāk un gudrojam, ka šiem suņiem vajadzētu reiz atriebties. Unteroficierim sieva šovakar aizbrauca projām, varbūt tagad būs mierīgāk. Āzis saņēma no mājām sēru vēsti — jau pirms kāda mēneša māte nomirusi. Šis nu steidzīgi raksta lūgumu atvaļinājumam, lai gan nav cerību to saņemt un viņa mājā ir jau amerikāņi.

Visur tagad tiek runāts tikai par kara beigām. To ir ierosinājusi angļu straujā iešana uz priekšu Vācijā. No mums tie ir vēl ap 350 kilometru. Mūs tas pašlaik iespaido tikai tik daudz, ka uzturs baterijā kļūst avien vājāks. Lieldienās angļi lika mieru, neuzlidoja, bet vakarnakt atkal Berlīni pamatīgi grāva.

Turpinājums — seko

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem