1992.gada 22.decembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultātu! Ir 87 deputāti.

Par daba kārtību. Vispirms svītrojumi, atsevišķi balsojumi, pēc tam – papildinājumi. Lūdzu, par svītrojumiem!

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Cienījamais priekšsēdētāj un cienījamie kolēģi! Mēs pagājušajā nedēļā izskatījām jautājumu par uzņēmuma “Daiļrade” pārveidošanu par statūtsabiedrību. Pēc mūsu darba, kas šodien būtu balsojams, presē, televīzijā un radio ļoti daudz runā par to, ka mums paskaidrojumu nav devis Latvijas Kultūras...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Preinberga kungs! Kolēģi, par to jūs tūlīt balsosit, un vai tiešām jums neinteresē, ko otrs kolēģis piedāvā?

Lūdzu, Preinberga kungs, es ļoti atvainojos!

G.Preinbergs: Ar šo lēmumu mēs būsim it kā likvidējuši Latvijas Kultūras fondu. Man būtu lūgums šo priekšlikumu šodien nebalsot, to atlikt un tomēr uzaicināt un noklausīties Latvijas Kultūras fondu šajā sakarībā, un tikai pēc tam pieņemt galīgo lēmumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es tomēr nesapratu jūsu priekšlikumu, godātais Preinberga kungs, jo zālē bija troksnis. Kāds ir jūsu konkrētais priekšlikums: ko vajadzētu svītrot no darba kārtības?

G.Preinbergs: Mans priekšlikums ir svītrot no darba kārtības laikā no pulksten 13.00 līdz 13.30 paredzēto balsojumu par uzņēmuma “Daiļrade” pārveidošanu statūtsabiedrībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Diemžēl man jākonstatē, ka likumprojekts “Par Latvijas Republikas Zemessardzi” pirmajam lasījumam deputātiem nav izsniegts saskaņā ar mūsu reglamentu. Vakar no rīta, kad es saņēmu savus dokumentus, tas man netika izsniegts, bet tika izsniegts tikai šorīt. Tāpēc es lūdzu šā likuma izskatīšanu atlikt uz nākamo plenārsēžu nedēļu, tātad jau pēc Jaungada.

Priekšsēdētājs: Pededzes jaunkundze, vai tas atbilst patiesībai? Līdz ar to Edmunda Krastiņa lūgums un prasība ir pamatota.

Lūdzu, Pēteris Laķis.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Šī vētra ar Kultūras fondu acīmredzot ir beigusies, jo vakardien es saņēmu no Kultūras fonda vadības atbalstu šim lēmuma projektam. Tā ka tās diskusijas ir beigušās. Mēs komisijā esam aktīvi diskutējuši un beigās panākuši vienošanos, ka šo lēmuma projektu varētu šeit atbalstīt. Līdz ar to es domāju, ka nav iemesla to svītrot no darba kārtības. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mūsu darba kārtība būs šāda: laikā no pulksten 13.00 līdz 13.30 balsošanai piedāvātais astotais lēmuma projektu pēc kārtas tiks balsots atsevišķi.

Lūdzu, Geidāna kungs!

I.Geidāns: Godājamais plenārsēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! It sevišķi es griežos pie tiem 34 deputātiem, kuri savā laikā parakstīja pieprasījumu, lai es atskaitos. Ir pēdējās šā gada dienas, es joprojām ļoti vēlos jūsu lūgumu izpildīt un atskaitīties ne tikai kā deputāts, bet arī kā Muitas departamenta direktors par savu darbu. Un es lūgtu šonedēļ iekļaut darba kārtībā manu atskaiti, lai mēs beidzot pieliktu punktu un izbeigtu šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim par Augstākās padomes Prezidija piedāvāto darba kārtību. Atsevišķi tiek balsots par “Daiļradi”, kā arī par 23.likumprojektu “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”, tā kā Edmunda Krastiņa prasība ir pamatota, jo šie materiāli deputātiem nebija laikus izsniegti, līdz ar to šo jautājumu izskatīt nevar. Tā ka par to netiks balsots. Izskatīšana tiek atlikta uz nākamo plenārsēdi, kura acīmredzot būs jau pēc brīvdienām.

Par pārējo, lūdzu, balsosim. Paldies. Lūdzu rezultātu. 84 – par, 2 – pret, 2 – atturas. Darba kārtība ir apstiprināta.

Bojāra kungs, vai mēs nevarētu ar šo “Daiļradi” pabeigt un tad ķerties pie jūsu jautājuma? Ja jūs par “Daiļradi”, tad, lūdzu!

Nākamais balsojums ir par Prezidija piedāvātā lēmuma projekta – “Par uzņēmuma “Daiļrade” pārveidošanu statūtsabiedrībās” – iekļaušanu darba kārtībā, jo Prezidijs piedāvā to iekļaut darba kārtībā. Nu gan es neprecīzi jums saku – nevis iekļaut darba kārtībā, bet iekļaut balsojamo likumprojektu darba kārtībā, tā būtu pareizāk. Deputāts Preinbergs izteica citu viedokli, tāpēc, lūdzu, izšķirieties! Taču tagad balsosim par Augstākās padomes piedāvāto priekšlikumu – iekļaut šo lēmuma projektu balsošanai laikā no 13.00 līdz 13.30.

Vaivada kungs, lūdzu! Vai jūs par šo jautājumu?

J.Vaivads: Nē!

Priekšsēdētājs: Nē? Tad balsosim! Caunes kungs, es jau desmit reižu atkārtoju... Nevar saprast? Tad esiet klusāki! Nevar gribēt visus labumus uzreiz – izpļāpāties un pēc tam vēl balsot un visu pārējo. Lūdzu rezultātu. 58 – par, 6 – pret, 16 – atturas. Ir iekļauts darba kārtībā.

Lūdzu, Bojāra kungs! Pēc tam jūs, Vaivada kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, mūsu darba kārtības beigās ir ierakstīta šī piebilde, kuru jūs visi redzat. Šajā sakarā ir iesniegts 424.dokuments, kurā ir noformulēta šā jautājuma būtība. Es vienīgi lūgtu pēc vārda “algu” ielikt arī izlaisto vārdu “pensiju”, tātad “algu un pensiju”. Tāds maziņš piemērs. Es vēl neesmu saticis nevienu mūsu Augstākās padomes darbinieci – sievieti, kura būtu varējusi nomaksāt rēķinus par apkuri un par dzīvokli. Neviena, ar kurām esmu runājis šeit pat mūsu sienās, nav spējīga to izdarīt. Tātad es lūgtu nobalsot par 424.dokumenta iekļaušanu darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūs par šo dokumentu? Tā kā neviens nevēlas izteikt savu viedokli, lūdzu, balsosim par priekšlikumu – iekļaut darba kārtībā lēmuma projektu “Par koncepcijas izstrādi algu, pensiju, nodokļu, īres un citu komunālo maksājumu savstarpējai saskaņošanai”. Lūdzu rezultātu. 61 – par, 4 – pret, 14 – atturas. Šis jautājums ir iekļauts darba kārtībā.

Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Cienījamie kolēģi! Pagājušajā nedēļā nāca klajā Starpfrakciju biroja paziņojums par to, lai Augstākās padomes plenārsēžu darba kārtībā tiktu iekļauts jautājums par vēlēšanu dienu noteikšanu. Diemžēl Prezidijs nepieņēma lēmumu par šāda jautājuma iekļaušanu darba kārtībā, kaut gan par to nobalsoja absolūtais vairākums no Prezidija locekļiem. Līdz ar to es tagad Starpfrakciju biroja vārdā ierosinu šodien iekļaut šo jautājumu darba kārtībā. Ir sagatavots arī atbilstošs lēmuma projekts, tā ka mums vienkārši vajadzētu vienoties par laiku, kad to iekļaut. Mans priekšlikums būtu – skatīt to tūlīt pēc pirmā pārtraukuma, lai varētu pavairot dokumentus, un tas būtu pulksten 12.00. Es saprotu, ka pēdējā laikā ir parādījušies dažādi viedokļi, bet galu galā mēs tos varētu izdiskutēt un tomēr šo svarīgo jautājumu šodien atrisināt. Tāds būtu mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Vaivada kungs, pasakiet precīzu formulējumu!

J.Vaivads: Tātad: izskatīt lēmuma projektu “Par 5.Saeimas vēlēšanu dienu noteikšanu”.

Priekšsēdētājs: Jums ir uzrakstīts? Dodiet, lūdzu, man! Paldies.

Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Lauku frakcijas vārdā varu paziņot, ka mēs atbalstām šo Vaivada kunga papildinājumu mūsu darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Vai arī laiku jūs atbalstāt? Labi. Lūdzu, Ēlerts!

I.Ēlerts: Šoreiz, pārstāvot Demokrātiskā centra grupu, es vēlos paziņot, ka Demokrātiskā centra deputātu grupai nav iebildumu pret vēlēšanu datumu, taču šis lēmums, ja mēs šodien izsludināsim Saeimas vēlēšanas, ir jāsaista ar Vēlēšanu likuma 17.pantu, kura pirmā daļa skan tā: “Centrālā vēlēšanu komisija nosaka katrā vēlēšanu apgabalā ievēlamo deputātu skaitu proporcionāli apgabala vēlētāju skaitam, kuru 5.Saeimas vēlēšanu izsludināšanas dienā Pilsonības un imigrācijas departaments konstatē atbilstoši Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistra datiem.” Ja mēs šodien paskatāmies Iedzīvotāju reģistra datus, tad redzam, ka Rīga krietni atpaliek šīs reģistrācijas ziņā, tas nozīmē, ka Rīgu varēs pārstāvēs par 28 procentiem deputātu mazāk, nekā tas pienāktos. Tā ir cenšanās ietekmēt vēlēšanu rezultātus jau pirms to izsludināšanas. Tādēļ es aicinātu šajā jomā lietot to metodiku, ko ieteica deputāts Freimanis, izsakot savus priekšlikumus masu informācijas līdzekļos. Tātad vajadzētu darboties ar statistiskām metodēm un šo izsludināšanu izdarīt pēc Vēlēšanu likuma nelielas papildināšanas. To var paspēt izdarīt janvāra otrajā pusē, jo arī tad šis termiņš netiek nokavēts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Induli Bērziņ!

I.Bērziņš: LTF frakcijas vārdā es atbalstu priekšlikumu gan par šā lēmuma ietveršanu darba kārtībā, gan arī par tā izskatīšanu pulksten 12.00. Es aicinu kolēģus šobrīd nediskutēt par pašu lēmumu. Ja Ēlerta kungs būtu iepazinies ar lēmumu, viņš redzētu, ka lēmumā tas jau pilnībā ir ņemts vērā. Tātad, tiklīdz šis dokuments tiks iekļauts darba kārtībā un attiecīgi izdalīts – iepriekš to nevarēja izdalīt ?, jūs tūdaļ redzēsit, ka tur ir ņemta vērā šā reģistra gaita. Te ir runa par to, ka šis lēmums praktiski stājas spēkā 4.februārī. Šī diena, kas tiek noteikta, ir 4.februāris, kā tas ir paredzēts lēmumā. Tā ka tas ir ņemts vērā. Es aicinu kolēģus nobalsot par šā dokumenta iekļaušanu darba kārtībā, un tad varētu diskutēt gan par datumu, gan par lēmuma tekstu un tā tālāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Mucenieks, lūdzu!

V.Mucenieks: Par šo vēlēšanu datumu diemžēl jau ir izplatīta informācija un ir jau pārliecība, ka šis datums ir reāls, bezmaz jau nobalsots. Turklāt to ir izplatījušas ļoti augstas amatpersonas, kurām to nekādā ziņā nevajadzēja darīt. Presē ir sacelta kņada, un acīmredzot ir kādi grupējumi, kuri ir dziļi ieinteresēti, lai šis jautājums “izietu cauri” uz šā kņadas viļņa. Tāpēc es domāju, ka būtu prātīgi, ja mēs šo jautājumu atliktu uz pirmo nedēļu pēc Jaungada, kad cilvēki būs mazliet nomierinājušies. Es šeit jūtu kaut kādas savtīgas vai tamlīdzīgas intereses, tā ka mums nebūtu šobrīd ar to tik pārmērīgi jāsteidzas. Paldies.

Priekšsēdētājs: Celmiņš, lūdzu!

J.Celmiņš: Šobrīd zālē ir izveidojusies ļoti nevienlīdzīga situācija. Tātad daļa deputātu, kuri pārstāv tās frakcijas, kas šo lēmuma projektu sagatavoja, zina šā lēmuma projekta tekstu un var droši par to balsot, bet, piemēram, mēs, Demokrātiskā centra deputātu grupa, neesam šā lēmuma tekstu redzējuši, mēs to gribētu saņemt rakstiski un kopīgi apspriest. Mums nav iebildumu – es atkārtoju vēlreiz – pret Ēlerta kunga ieteikto vēlēšanu datumu, bet mēs gribētu redzēt šā lēmuma tekstu, to apspriest un varbūt pat sagatavot savus priekšlikumus.

Un tāpēc man būtu kompromisa priekšlikums. Varbūt darīsim tā: ja mēs šodien saņemam šā lēmuma tekstu, tad dodiet mums iespēju to apspriest, bet rīt no rīta varētu balsot par tā iekļaušanu darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Mazs komentārs. Es atvainojos, Dobeļa kungs! Te var rasties tāda doma, ka es kā sēdes vadītājs Edmunda Krastiņa pamatoto prasību rezultātā ierosinu balsot par šā jautājuma svītrošanu un tagad mums varbūt var izveidoties pat cita situācija. Tomēr es gribu paskaidrot. Tas bija attiecībā uz likumprojektu, bet par lēmuma projektiem tādas procedūras nav. Es šo jautājumu negrasos svītrot no balsošanas, par to tomēr tiks balsots, ja, protams, nebūs kādu citu ierosinājumu attiecībā uz balsošanām.

Dobeļa kungs, lūdzu!

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Te taču skaidri izpaužas katra cilvēka attieksme jau pret pašu šo lietu. Šie argumenti nevienam vairs nav nekāds pamatojums, te vienkārši ir konkrēta ieinteresētība. Un tāpēc ir viena vienīga izeja – balsot par to, lai mēs pulksten 12.00 šo jautājumu sāktu izskatīt. Aizbildināties ar to, ka te ir kaut kāds garš un nesaprotams teksts, ir vienkārši nevajadzīgi, jo šis teksts ir pavisam vienkāršs. Arī runājuši par to esam daudz, tā ka dažus teikumus pusstundas laikā mierīgi var izstudēt. Es aicinātu balsot par to, ka mēs iekļautu šo jautājumu un izskatītu to šodien pulksten 12.00.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Man ir replika. Redziet, Zaļo deputātu grupa parlamentā nav daudz mazāka kā demcentristu grupa, bet mēs taču necenšamies par katru jautājumu izrādīties...

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, uzklausiet! Balsosim par lēmuma projekta “Par 5.Saeimas vēlēšanu dienu noteikšanu” iekļaušanu darba kārtībā un tā izskatīšanu šodien pulksten 12.00. Lūdzu rezultātu. Viena balss papildus “pret”. Par – 76, pret – 8, atturas – 10. Iekļauts darba kārtībā.

Tagad, lūdzu, balsosim par Geidāna kunga lūgumu. Viņš lūdz noklausīties viņa ne tikai kā deputāta, bet arī kā Muitas departamenta vadītāja atskaiti. Vai kāds vēlas izteikties? Nav. Lūdzu, balsosim par Geidāna kunga atskaites iekļaušanu darba kārtībā. Rezultātu: 57 – par, 4 – pret, 23 – atturas. Iekļauts darba kārtībā. Geidāna kungs, jūs varat gatavoties atskaitei.

Liekas, ka visi ierosinājumi un piezīmes ir izskatīti. Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, turpināsim darbu! Saskaņā ar darba kārtību pirmais jautājums ir likumprojekts “Par grozījumiem valsts sociālās apdrošināšanas budžetā laika posmam no 1.jūlija līdz 31.decembrim”.

Lūdzu ziņotāju tribīnē! Lūdzu, Bites kundze! Cik ilgs laiks jums būs vajadzīgs ziņojumam? Līdz 10 minūtēm. Lūdzu.

I.Bite, Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore: Cienījamie deputāti! Mēs šodien iesniedzām jūsu izskatīšanai jautājumu, kas faktiski ir stipri aizkavēts. Gads jau beidzas, bet mums vēl nav izdarītas izmaiņas otrā pusgada budžetā. Tādējādi es vispirms gribētu paskaidrot, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies.

Pēc budžeta apstiprināšanas valdība regulāri noteica piemaksas pensijām sakarā ar dzīves dārdzības paaugstināšanos. Tādējādi pirmo ar to saistīto izmaiņu projektu mēs iesniedzām valdībā jau 6.septembrī, bet tad nāca jau kārtējais pensiju paaugstinājums – tika noteiktas kārtējās piemaksas pie pensijām. Un līdz ar to šā jautājuma izskatīšana vienmēr tika atlikta, varētu teikt, objektīvu apstākļu dēļ, jo mums visu laiku bija jāizdara kārtējās jaunās izmaiņas sakarā ar pensiju piemaksu noteikšanu. Tādējādi mēs esam nonākuši tādā situācijā, ka šīs izmaiņas mēs jums iesniedzam izskatīšanai tikai uz šo sēdi.

Tātad galvenais, ko es varu teikt par izmaiņām otrā pusgada budžetā, ir tas, ka šīs izmaiņas ir nepieciešamas tādēļ, ka tika mainīti pensiju apmēri, pareizāk sakot, tika noteiktas piemaksas pie pensijām, bet līdz ar to palielinājās izdevumi pensiju un arī pabalstu izmaksai. Bez tam arī pabalsti ģimenēm ar bērniem regulāri tika paaugstināti. Tātad šis ir tas pamats, kāpēc ir pieauguši sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumi. Tādējādi mēs lūdzam grozīt valsts sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumus par kopējo palielinājuma summu viena miljarda 766 miljonu 677 tūkstošu rubļu apmērā.

Priekšsēdētājs: Bites kundze, deputāti lūdz runāt tieši mikrofonā, jo citādi viņi lāgā nedzird.

I.Bite: Es centīšos. Tātad ir lūgums grozīt valsts sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumus par kopējo palielinājuma summu 3 miljardu 318 miljonu 177 tūkstošu rubļu apmērā un apstiprināt arī sociālās apdrošināšanas budžeta deficītu viena miljarda 551 miljona 500 tūkstošu rubļu apmērā, kā arī noteikt šā deficīta finansēšanas avotus. Viens no šiem avotiem ir brīvie budžeta atlikumi, bet otrs ir valsts budžeta garantija, kas ar Augstākās padomes lēmumu mums tika piešķirta 850 miljonu rubļu apmērā. Tad mūsu budžets otrajam pusgadam būtu sabalansēts.

Runājot tieši par paša budžeta izpildes gaitu, jāteic, ka mēs ienākumus bijām plānojuši reāli, jo pat trešā ceturkšņa plānotos ienākumus mēs izpildījām par 46 procentiem – tātad tikai par četriem procentiem mazāk, nekā bijām plānojuši. Es domāju, ka šeit izpau­dās visu mūsu kopējā nelaime, ka mēs neieņemam nodokļus tādā apmērā, kā tas būtu iespējams, un arī mūsu revidenti ļoti daudz ziņo par to, ka daudzos uzņēmumos norēķinās ar strādājošajiem ar to produkciju, kuru šis uzņēmums ražo, piemēram, ar palagiem, segām, tējkannām, kas nu kurā gadījumā ir. Un pēc tam šie darbinieki organizē izpārdošanas, lai savukārt atgūtu līdzekļus. Taču par šiem līdzekļiem uzņēmumos nav uzskaites, lai mēs tiem varētu tikt klāt ar savu nodokli. Tas pats ir arī attiecībā uz ienākuma nodokli. Tā ka šī problēma mums ir. Mūsu revidenti strādā, revīzijas ir iekasējušas noteiktas summas. Bez tam noteiktas summas ir atgūtas regresa kārtībā, bet, protams, tikai noteikta daļa. Mēs apzināmies, ka zināma daļa paiet budžetam arī garām.

Tas ir galvenais, kas man šinī sakarībā bija ko teikt. Tādējādi es lūdzu akceptēt šo likumprojektu, ko mēs esam iesnieguši, lai tiktu izdarīti nepieciešamie grozījumi sociālās apdrošināšanas budžetā.

Priekšsēdētājs: Uzdodiet jautājumus, godātie kolēģi! Ābiķa kungs vēlas jautāt. Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Lai deputāti labāk orientētos izdalītajā materiālā, uzziņas 2.lappusē teksta apakšējā daļā ir minēts pagaidu nolikums “Par bankas darbības rezultātā iegūtās peļņas izlietošanas kārtību”. Pirmkārt, mani interesē, kas šo nolikumu ir akceptējis un kur šī naudiņa, kas ir nopelnīta, ir izlietota?

I.Bite: Tātad attiecībā uz banku. Mūsu ministrija iestājās bankā tajā brīdī, kad vēl darbojās Latvijas Republikas Sociālās nodrošināšanas ministrijas nolikums, saskaņā ar kuru ministrijai bija uzdots izveidot komercbanku, tātad lai aktivizētu saimniecisko darbību. Es varu jums nocitēt mūsu nolikumu: “Izveidot komercbanku sociālās apdrošināšanas līdzekļu racionālākai izmantošanai.” Tas ir Sociālās nodrošināšanas ministrijas nolikums, kas apstiprināts 1990.gada 2.oktobrī. Tādējādi uz šā nolikuma pamata ar ministra pavēli tika apstiprināts nolikums par bankas peļņas sadali. Tā būtu šī normatīvā puse.

Tieši par to, kur ir izlietota bankas peļņa, mēs iesniedzām arī uzziņu, bet laikam deputātiem tā vēl nav izdalīta. Nav? Tātad Apdrošināšanas departamentā vislielākie izdevumi mums bija sakarā ar skaitļojamo mašīnu un citas tehnikas iegādi. Līdz ar to mēs relatīvi labi esam nodrošinājuši visas mūsu lokālās sociālās apdrošināšanas pārvaldes ar skaitļojamo tehniku, lai ar to varētu strādāt.

Vēl izdevumi ir bijuši republikas invalīdu slimnīcai un Veselības aizsardzības departamentam. Liekas, tas ieguldīja līdzekļus Alūksnes reanimācijas nodaļas vajadzībām.

Dz.Ābiķis: Skaidrs. Paldies.

I.Bite: Līdzekļi ir izmantoti arī komandējumiem, bet atsevišķa to daļa iztērēta suvenīru iegādei ārzemju delegācijām un tā tālāk.

Dz.Ābiķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi? Paldies. Vai kāds ir pierakstījies debatēs? Ozola kungs vēlas runāt debatēs. Paldies Bites kundzei.

Lūdzu, Ozola kungs, tribīnē!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es nebiju domājis debatēs uzstāties, taču Ābiķa kunga jautājums faktiski bija tas priekšnosacījums, kurš diktēja nepieciešamību tomēr kaut ko teikt, jo tas viss sasaucas ar manu vakardienas jautājumu Apvienotajā budžeta komisijā, kad es lūdzu Sociālās apdrošināšanas departamentu iesniegt Budžeta komisijā atskaites informāciju par sociālās apdrošināšanas budžeta komercdarbības rezultātā iegūtās peļņas izlietojumu, lai mēs redzētu, uz kāda dokumenta pamata šī peļņa praktiski ir izlietota un vispār iegūta. Tad es saņēmu nolikumu “Par valsts sociālās apdrošināšanas attīstības un stimulēšanas fonda veidošanu un izlietošanu”. Man jāatzīst, ka tas absolūti nereglamentē bankas peļņas sadali kā tādu.

Taču vēl lielāku interesi man izraisīja iegūtā uzziņa, ko mums iesniedza par šīs komercdarbības rezultātā iegūto līdzekļu izlietojumu, tāpēc es atļaušos jums minēt šādus faktus: tikai komandējumu izdevumi vien Sociālās apdrošināšanas departamentā no šīs komerciālās peļņas laika periodā no 23.marta līdz 26.novembrim pārsniedz 100 000 rubļu. Uzsveru – pārsniedz 100 000 rubļu tikai komandējumu izdevumi vien. 23.aprīlī – 83 000, bet es tos tālāk neatšifrēšu. Sīkāka uzziņa ir Bites kundzei. Es būtu ļoti pateicīgs, ja noslēguma vārdā Bites kundze paskaidrotu, kādiem nolūkiem šādi komandējumu izdevumi ir vajadzīgi, turklāt vēl dažos mēnešos.

Sociālās palīdzības departamentā komandējumu izdevumi arī ir ievērojami – tie pārsniedz 30 000 rubļu. Celtniecības darbiem Sociālās palīdzības departamentā valsts investīciju kompensācija... Te gan ir grūti saprast, vai te ir 20 miljoni vai 20 tūkstoši, kaut gan celtniecības darbus par 20 tūkstošiem būtu pagrūti veikt. Mikroautobusu un pārtikas iegādei izlietoti 960 000 rubļu. Šie mikroautobusi tālāk ir atkal realizēti komercdarbībā. Pagaidām es neredzu, kur ir palikusi peļņa no šo mikroautobusu realizācijas, kur tā ir likta. Šeit šī peļņas daļa nekur neparādās. Profesionālās karjeras centra vajadzībām izlietoti 187 000 rubļu. Jūs man piedodiet, taču es neredzu pamatsūtību, kas ir pausta šajā nolikumā “Par valsts sociālās apdrošināšanas attīstības un stimulēšanas fonda veidošanu un izlietošanu”. Šo darbu sadaļu atbilstoši šiem statūtiem es neredzu.

Protams, man ir jāatvainojas, ka neesmu varējis no vakardienas pēcpusdienas līdz šai dienai veikt rūpīgu analīzi un jūs informēt par šo līdzekļu sadalījumu, taču tajā pašā laikā es domāju, ka Sociālās apdrošināšanas departamentam par šo komerciālo darbību mums otrajā lasījumā vajadzētu iesniegt rakstveida uzziņu, kurā tiktu praktiski motivēts un argumentēts, uz kādas tiesiskās normas bāzes ir veikta šī komerciālā darbība, kā šīs komerciālās darbības rezultātā iegūtie līdzekļi ir izlietoti, turklāt nevis tālākajai komercdarbībai, bet gan sociālās nodrošināšanas pamatsūtībai. Praktiski varbūt vajadzētu atšifrēt, kā faktiski notiek valsts nodokļu maksātāju veidotā budžeta komercializācija un tās tālākā darbība. Jo jūs redzat, ka vispirms pelna naudu caur banku, pēc tam šo naudu iegulda komercdarbībā, pērkot mikroautobusus, kurus pēc tam atkal pārdod. Un tad rodas jautājums: vai arī turpmāk to naudu ieguldīs, lai kaut ko pirktu un atkal pārdotu? Tad man ir jautājums: vai mums nevajadzētu šādu formu legalizēt arī valsts budžetam, kuram būtu ko pamācīties no sociālās apdrošināšanas budžeta? Bez tam valsts budžetā ir daudz lielāki līdzekļi nekā sociālās apdrošināšanas budžetā. Varbūt mēs varam praktiski visu valsts pārvaldes aparātu reorganizēt par lielu komercfirmu, bet privātās komercstruktūras kā tādas vispār slēgt? Padomājiet, kādu peļņu mēs varētu iegūt Latvijas valsts budžetam, kuram patlaban ir ievērojams budžeta deficīts! Es būtu ļoti pateicīgs, ja Sociālās apdrošināšanas departaments uz otro šā budžeta jautājuma skatījumu mums iesniegtu šo informāciju uzziņas veidā, lai parlaments tomēr iegūtu kaut vai minimālu informāciju par valsts pārvaldes struktūras komercdarbību un to, kā šīs komercdarbības rezultāti kalpo Latvijas valsts un tautas interesēm. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jurševica kungs, lūdzu!

E.Jurševics: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija izskatīja šos grozījumus un kopumā atbalstīja šo grozījumu projektu, taču bija arī iebildes. Viena no iebildēm, kā jūs lasījāt uzziņā, bija attiecībā uz bērnu pabalstiem. Komisijai bija iebildes pret to, ka ir atcelti pabalsti tiem bērniem, kuri neapmeklē bērnudārzu.

Otrkārt, bija iebildes pret to, ka sociālajam budžetam tika uzlikta šī apkures tarifu palielināšana par 1500 rubļiem, kas būtībā arī izraisīja visu situācijas saasināšanos, jo, kā jūs atceraties, decembrī nebija naudas ko izmaksāt pensionāriem, pat to 3000 rubļu, tā kā novembrī tika iztukšotas visas sociālā budžeta rezerves. Situācija bija ļoti kritiska. Jāteic, ka attiecībā uz šiem 1500 rubļiem jautājums vēl līdz šim brīdim nav atrisināts.

Valdības sēdēs joprojām dominē tāds viedoklis, ka šis apmaksas princips jāveido nevis uz naudas līdzekļu izmaksām pensionāriem, bet gan izdodot talonus, kuri it kā nosegs šo sadārdzinājumu. Taču, cik es zinu, gan mūsu komisijas deputātu un arī vēl daudzu citu deputātu viedoklis ir tāds, ka šie taloni neko neatrisinās, jo, ja šiem taloniem nav seguma, tad tie neko nedos, turpretī, ja tiem ir segums, tad šo naudu varētu izmaksāt cilvēkiem uz rokas, un tādējādi situācija būtu atrisināta. Tomēr reālā situācija ir tāda, ka tās naudas nav. Un es domāju, ka arī ar to mehānismu, kāds pašreiz tiek ierosināts, situācija neuzlabosies.

Tas gan vairāk attiecas uz nākamā gada budžeta projektiem, bet es domāju, ka jautājums par šiem bērnu pabalstiem deputātiem ir jāpārdomā jau šodien. Ir skaidrs, ka situācija ar ražošanu un ar bezdarba līmeni vēl pasliktināsies, kā rezultātā nākamajā gadā sociālais budžets šos galus savilkt nevarēs. Viens no piedāvātajiem ceļiem, ko izskatīja arī valdības sēdē svētdien, bija tāds, ka varētu palielināt sociālo nodokli par 5 procentiem un uzlikt to uz darba ņēmēja pleciem. Es domāju, ka šis ceļš ir galīgi nepieņemams tādēļ, ka tas pasliktinās stāvokli tiem, kuri strādā budžeta iestādēs un kuri godīgi maksā nodokļus, tie ir ārsti, izglītības darbinieki un citi budžeta iestādēs strādājošie. Taču attiecībā uz tiem, kuri jau pašreiz nemaksā nodokļus un no kuriem rodas šis piecu miljardu deficīts sakarā ar nodokļu nemaksāšanu, šis mehānisms joprojām netiek izstrādāts, lai šie nodokļi tomēr ienāktu. Un situācija, es domāju, pasliktināsies vēl vairāk. Šie nodokļi vēl vairāk proporcionāli neienāks budžetā.

Valdības svētdienas sēdē bija arī daži pozitīvi momenti, kur šo naudu varētu iegūt. Tika minēta muitas tarifu paaugstināšana importētajām precēm, piemēram, alkoholam, cigaretēm un parfimērijai. Domāju, ka tas varētu pozitīvi ietekmēt situāciju. Attiecībā uz sociālo nodokli bija doma to paaugstināt šodien vai rīt, taču premjers saprata, ka tas nav iespējams, un atlika šā jautājuma izskatīšanu uz nākamā gada pirmajām nedēļām.

Vēl kā līdzekļu ieguves avots tika minēta sociālā nodokļa palielināšana lauksaimniecībā strādājošajiem, tas ir, atceļot pašreizējos atvieglojumus, kādi bija. Tādējādi lauksaimniecībā strādājošie attiecībā uz sociālā nodokļa maksājumiem tiktu pielīdzināti visiem pārējiem. Es tātad principā lūgtu deputātus atbalstīt šo sociālā budžeta grozījumu projektu.

Attiecībā uz Ozola kunga teikto. Tur, protams, ir daudz kā tāda, kur Ozola kungam var piekrist, taču es domāju, ka šis jautājums vairs nebūtu jācilā. Par šo tēmu veikta revīzija, ir revīzijas akts, un, ja deputātiem tas interesē, viņi to var dabūt. Ja kāds deputāts uzskata, ka tur ir kaut kādi pārkāpumi, tad, es domāju, tie nav jāizskata vis šeit, bet tie jāizskata kādiem citiem kompetentākiem orgāniem. Manuprāt, ar šo jautājumu šeit vairs nevajadzētu nodarboties. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Bites kundze vēlas teikt galavārdu? Zeiles kundze vēlas ko teikt. Lūdzu. Vai jūs runāsit komisijas vārdā? Lūdzu.

V.Zeile: Cienītie kolēģi! Es gribētu pievērst jūsu uzmanību vienai parādībai, kura kļuvusi jau hroniska un kura faktiski noved pie tādas situācijas, ka Augstākā padome vairs nevar atbildēt par Ministru padomes realizēto sociālo politiku. Runa ir par valsts budžetu un sociālo budžetu. Lai gan speciāla likuma par sociālo budžetu nav, tomēr ir likums “Par budžeta tiesībām”. Taču notiek ļoti mērķtiecīga tā ignorance. Nosaukšu faktus: 1992.gada 24.jūlijā Ministru padome pieņēma 293.lēmumu, kas stājās spēkā ar 1.augustu. Par ko tas bija? Par 300 rubļu piemaksu, taču lai ienākumi nepārsniegtu 2000 Latvijas rubļu. Līdz ar to mēneša izmaksu apjoms bija 142 miljoni. Es atvainojos Bites kundzei un viņas kolēģēm par to, ka mēs ārkārtīgi bieži savā Budžeta komisijā esam jūs strikti rājuši par to, kāpēc jūs nesniedzat grozījumus sociālās apdrošināšanas budžetā. Jūs bijāt korekta un ilgi neteicāt, ka valdībai tāds projekts ir iesniegts. Valdībā šis projekts ir gulējis jau no 8.septembra.

Nākamais. 1992.gada 7.septembrī Ministru padome pieņēma 379.lēmumu. Tā būtība bija tāda: lai pensijas apmērs nebūtu mazāks par 2000 rubļiem. Tam bija vajadzīgi 100 miljoni rubļu mēnesī. 1992.gada 8.septembrī atkal tika iesniegti sociālās apdrošināšanas budžeta grozījumi, kuri tā arī Ministru padomē nogulēja.

1992.gada 21.oktobrī Ministru padome pieņēma 438.lēmumu, kas stājās spēkā ar 1.novembri. Tā būtība ir tāda: noteiktais pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par 3000 rubļiem. Šā lēmuma izmaksām ir nepieciešami 480 miljoni rubļu mēnesī. 1992.gada 6.novembrī tika iesniegti grozījumi sociālās apdrošināšanas budžetā.

1992.gada 26.oktobrī Ministru padome pieņēma 446.lēmumu, kas stājās spēkā ar 1.novembri. Tas attiecās uz piemaksām 1500 rubļu apmērā. Tam bija nepieciešami 850 miljoni rubļu. Un atkal 1992.gada 6.novembrī valdībā ir iesniegti budžeta grozījumi, kuri tur tā arī palikuši.

Un paskatīsimies vēl pēdējo. 1992.gada oktobrī Ministru padome pieņem 480.lēmumu, kas stājās spēkā ar 1.novembri. Tā būtība: pabalstu apmērs tiek noteikts proporcionāli minimālajai darba algai – 1500 ar piemaksu 1500. Tas atkal prasa 500 miljonus rubļu mēnesī. 1992.gada 13.oktobrī ir iesniegti grozījumi Ministru padomē, kuri tur tā arī ir palikuši.

Cienītie kolēģi, pirmoreiz trauksme valdībā atskanēja tad, kad sociālās apdrošināšanas budžetā vairs nebija naudas. Mēs visi atceramies cienīto Dineviča kungu, kurš ļoti satraukts atskrēja no valdības un paziņoja: redziet, mums vajag, lai jūs piekristu ņemt kredītu no Latvijas Bankas, jo mums vajag 850 miljonus pensijām. Ja jums, mīļā valdība, sociālās apdrošināšanas kontā būtu bijuši šie līdzekļi, jūs to tā arī nedarītu mums zināmu. Tad tādā gadījumā sakiet, lūdzu, kādā veidā Augstākā padome var uzņemties atbildību par valdības realizēto sociālo politiku?

Izvērtējot katru no šiem Ministru padomes lēmumiem, es esmu pārliecināta, ka mēs varējām atrast racionālākus risinājumus, jo šī novienādošana ar argumentāciju, ka nupat ir krīze un ka visiem ir jāizdzīvo, nav pieņemama viennozīmīgi. Mums gāžas vēstuļu straumes no pensionāriem, kurās skan sāpe par to, ka šodien šī 3000 rubļu pensija ir visiem novienādota – gan tiem cilvēkiem (skolotājiem, ārstiem, inženieriem), kuri ir nostrādājuši 30 gadu, gan tiem, kuri ir maz strādājuši darbā, bet tik un tā visi saņem vienādas pensijas.

Es atnācu šodien uz plenārsēdi un redzu šeit divus dokumentus. Lūdzu, paskatieties 399.dokumentu! Latvijas Pensionāru federācija raksta ļoti pamatotu vēstuli Gorbunova kungam, Godmaņa kungam un “Neatkarīgajai Cīņai”. Šeit viss ir pareizi, taču mēs esam iedzīti stūrī, jo neko šeit vairs nevaram sociālajā politikā mainīt. Nauda ir izlietota tā, kā to ir paredzējuši šie valdības lēmumi.

Arī Latvijas Strādnieku neatkarīgo arodbiedrību asociācija raksta Gorbunova kungam atklātu paziņojumu par to, ka nav sasaistītas kopā trīs lietas: mūsu ienākumi, pensijas, darba algas, komunālie maksājumi, dzīvokļu maksājumi un tā tālāk. Domāju, ka šāda sociālā politika nav efektīva. Bez tam valdība varēja praktiski katru lēmumu izdiskutēt un meklēt racionālāku risinājumu. Šodien, 22.decembrī, mums nav citas izejas – vai nu nobalsot pret šo grozījumu, kuram nav bijis akcepta, bet izmaksas jau ir izdarītas... Un atkal Augstākā padome mērķtiecīgi ir iedzīta stūrī, jo tiek paziņots, ka tādas izmaksas ir izdarītas, un, ja jūs gribat, tad akceptējiet! Tāda mums Jaungada dāvana no mūsu valdības. Paldies.

Priekšsēdētājs: Bites kundze, vai jūs vēlaties teikt galavārdu? Lūdzu.

I.Bite: Man būtu tikai neliels paskaidrojums sakarā ar Ozola kunga uzstāšanos. Es pilnīgi piekrītu Ozola kungam, ka nolikumam “Par valsts sociālās apdrošināšanas attīstības un stimulēšanas fondu” nav nekāda sakara ar peļņu. Taču viņš šo nolikumu mums vakar palūdza iesniegt, un tādējādi mēs viņam šo nolikumu arī iesniedzām, lai gan bankas peļņa netiek ieskaitīta šinī fondā, kas paredz sociālo attīstību un stimulēšanu, tātad arī darbinieku stimulēšanu. Šinī fondā bankas peļņa nav bijusi ieskaitīta. Par bankas peļņu mums ir iesniegts nolikums, kurā ir runa par bankas peļņas sadali. Arī tas jau sen ir iesniegts, manuprāt, jau pirms diviem mēnešiem, pirms sākās revīzija. Tā ka attiecībā uz to, kas ir teikts par komandējumiem un pārējiem izdevumiem, es uzskatu, ka no mūsu budžeta mēs pārvaldei iztērējām tikai 0,2 procentus, turpretī attīstītās valstīs tas sastāda 4 procentus, un vēl tad viņi mums apgalvo, ka tas ir ļoti pieticīgi darīts. Tātad ar šiem komandējumiem mums bija izdevība palētināt savus izdevumus aparāta uzturēšanai, un es neko sliktu šeit neredzu. Tās summas vienkārši varēja nebūt, un tad mums šodien nebūtu par ko strīdēties, kā tā ir sadalīta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Ja nekādu citu priekšlikumu nav, tad mums atliek balsot par 425.dokumentu – likumu pirmajā lasījumā.

Vai par balsošanas motīviem kāds vēlas izteikties? Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Īsa replika par balsošanas motīviem. Cienījamie kolēģi! Neskatoties uz šiem kritiskajiem izteikumiem, vakar Apvienotās budžeta komisijas viedoklis bija atbalstīt iesniegto likumprojektu pirmajā lasījumā un virzīt to rīt dienas pirmajā pusē uz otro lasījumu, jo faktiski mēs esam, kā jau Zeiles kundze teica, nostādīti fakta priekšā, tā kā šie līdzekļi jau ir daļēji izmaksāti. Tāds ir mūsu viedoklis.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 65, atturas – 4. Likumprojekts pirmajā lasījumā ir pieņemts.

Ozola kungs, lūdzu, par otro lasījumu!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Mani te palabo, un es pilnīgi piekrītu: paldies tiem kolēģiem, kuri ierosina nevis rīt, bet gan šodien pulksten 13.00 nobalsot par šo likumprojektu otrajā lasījumā, ņemot vērā tā sociālo svarīgumu. Lūdzu atbalstīt mūsu priekšlikumu!

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem nav iebildumu? Tādā gadījumā mēs pulksten 13.00 balsosim arī par šo likumprojektu otrajā lasījumā.

Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma Saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību”. Lūdzu tribīnē profesoru Torgānu!

K.Torgāns, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras vadītājs: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Pēc otrā lasījuma ne darba grupa, ne arī Likumdošanas jautājumu komisija nav saņēmusi nekādus rakstveida iebildumus, labojumus vai papildinājumus. Vienīgais, kas ir noticis, ir tas, ka Likumdošanas jautājumu komisija vēlreiz apsvēra 4.daļas – Saistību tiesību daļas – spēkā stāšanās iespējamo termiņu un izlēma, ka pareizāk un saprātīgāk būtu to pacelt uz priekšu vēl par vienu mēnesi un atjaunot tās spēkā stāšanos ar 1.martu, lai ļautu gan tiesnešiem, gan visiem pārējiem tam sagatavoties.

Vēl komisija apsprieda arī to, kas otrā lasījuma laikā parādījās mutiski šeit sēdē (runa ir par īres līgumu piecu gadu ierobežojuma termiņu), un konstatēja, ka Civillikumā īres un nomas līgumi ir bez termiņa ierobežojumiem, ka attiecībā uz pieciem gadiem jau ir ņemta vērā zināma specifika. Galvenais, ko komisija konstatēja, ir tas, ka ne jau no īres līguma termiņa ir atkarīga vai nu mantas izvazāšana, vai kādas citas nelaimes. Tas ir atkarīgs no mantas uzskaites un tā, cik kvalitatīvi šis īres vai nomas līgums būs izstrādāts. Un tādēļ ir priekšlikums saglabāt negrozītu projektu – tādu, kāds tas ir. Ir izdarītas tikai divas ļoti nelielas redakcionālas piezīmes, ar kurām es negribu jūs aizkavēt. Līdz ar to man ir viss sakāmais.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kādi papildinājumi? Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamais profesor! Vai likumprojekta “Par Civillikuma Saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 1.panta otrajā daļā ir apzināti palicis 1993.gada 1.janvāris un attiecīgi arī decembris? Varbūt tā ir kļūda?

K.Torgāns: Paldies par modrību. Te diemžēl, pārceļot šos datumus... Te vajag savest kārtībā datumu un arī pārējo, saistot to visu ar 1.martu.

Priekšsēdētājs: Vai deputāti uzskata, ka būtu nepieciešams speciāli balsot par šo 1.martu? Nē? Godātie kolēģi, tādā gadījumā mums atliek tikai balsot, bet, ņemot vērā to, ka šobrīd zālē... Mēs varētu arī tagad nobalsot, bet, tā kā mums notiks balsošana pulksten 13.00, tad varbūt labāk balsosim šoreiz par šo likumprojektu kopumā. Paldies.

K.Torgāns: Birkava kungs! Lūdzu arī protokola 17.pantā ierakstīt, ka ar 1.martu...

Priekšsēdētājs: Jā, tas tiek izmainīts saskaņā ar darba grupas ieteikumu.

Tātad par nākamo darba kārtības jautājumu.

K.Torgāns: Tas ir par grozījumiem un papildinājumiem Civillikuma Saistību tiesību daļā. Arī par tiem nav saņemti nekādi ierosinājumi, protesti vai grozījumi, un līdz ar to man nav ko ziņot. Viss paliek tā, kā bija līdz šim.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti, vai ir kādi jautājumi vai papildinājumi? Nav. Tādā gadījumā arī par šo likumu balsosim pulksten 13.00. Paldies Torgāna kungam.

Nākamais darba kārtības jautājums ir par Latvijas Republikas līdz 1940.gadam pieņemtajiem starptautiskajiem dokumentiem. Atbildīgā ir Ārlietu komisija, bet ziņotāju es patlaban neredzu.

Pārejam pie nākamā darba kārtības jautājuma. Tas ir lēmuma projekts “Par grozījumiem un papildinājumiem 1992.gada 28.oktobra lēmumā “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem personām, kuras pirms 1914.gada 1.augusta dzīvoja Latvijas robežās, un viņu pēcnācējiem””. Atbildīgā ir Likumdošanas jautājumu komisija.

Endziņa kungs, lūdzu tribīnē!

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jūsu uzmanībai tiek iesniegts 411.dokuments, kas ir jauns variants grozījumiem un papildinājumiem Augstākās padomes 1992.gada 28.oktobra lēmumā “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem personām, kuras pirms 1914.gada 1.augusta dzīvoja Latvijas robežās, un viņu pēcnācējiem”. Šā lēmuma 1.punktā ir papildināts iepriekšējais lēmums ar nosacījumu, ka tām ir jāreģistrējas kā pilsoņiem un ka reģistrēšanās termiņš ir līdz 1992.gada 1.martam.

2.punkts paredz, ka ir nepieciešama pierādījumu iesniegšana, kas apliecinātu, ka šīs personas pirms 1914.gada 1.augusta ir dzīvojušas Latvijas robežās. Citu izmaiņu šajā lēmuma projektā nav.

Gribu vērst jūsu uzmanību arī uz to, ka 28.oktobra lēmumā noteiktais termiņš bija 31.decembris, taču praktiski tas realizēts netiek, un līdz ar to rodas problēmas arī sakarā ar Centrālās vēlēšanu komisijas sastāvu. Jāsaka tā, ka tā bija cienījamā Freimaņa kunga ideja un priekšlikums, ka Centrālās vēlēšanu komisijas sastāvā ir jābūt arī Krievijas Latviešu biedrības izvirzītam pārstāvim un tagad mēs paši, neatrisinot šo jautājumu līdz galam, radām problēmas ar Centrālo vēlēšanu komisiju, ar vēlēšanu norisi vispār.

Taču te ir ne jau tikai viens jautājums. Šeit ir arī pavisam cita problēma. Protams, ir arī jautājums par to, ka tad, ja mēs atzīstam viņus par pilsoņiem, šeit bez tīri politiskām tiesībām rodas arī ekonomiskās tiesības. Tagad iznāk tā: vecaistēvs vai vecāmāte ir dzīvojuši šeit, bet bērni un mazbērni, kuri, teiksim, tagad ir atgriezušies atpakaļ pēckara periodā Latvijā un līdz šim netika formāli atzīti par pilsoņiem... Taču šogad 31.decembris ir tas termiņš, līdz kuram ir jāiesniedz pieprasījums par īpašuma tiesību atzīšanu uz zemi. Līdz ar to tagad iznāk paradoksāla situācija, ka vienam latvietim, kuram ir laimējies būt šeit vai kurš dzīvo Austrālijā vai Amerikā, mēs dodam šīs tiesības un atjaunojam viņam īpašuma tiesības, bet, ja vecaistēvs vai vecāmāte ir miruši, tad mēs, lūk, tāpēc.... Mums šis lēmums nedarbojas, mēs atliekam, un līdz ar to tātad šeit rodas vesela virkne ekonomiska rakstura problēmu attieksmē pret mūsu pašu tautiešiem, pret šiem mūsu pašu pilsoņiem. Tas man īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, uzdodiet jautājumus Endziņa kungam! Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Cienījamais Endziņa kungs, sakiet, lūdzu, kā jūs vērtējat iespēju šeit minēto personu pēcnācējiem sagādāt viņu radniecību apliecinošus dokumentus, ja ņem vērā to, ka daudziem no viņiem dzimšanas vieta ir Krievija. Tātad viņiem dzimšanas apliecība ir jāpieprasa Krievijā. Vai viņi to reāli varēs izdarīt līdz 1.martam? Es pat nezinu, vai Krievijā ir tāda prakse, ka to var pieprasīt pa pastu, jo aizbraukt uz Sibīriju ir pārāk dārgs prieks mūsu “bagātajos” laikos.

A.Endziņš: Man liekas, ka lielākoties cilvēkiem, kuri ir dzimuši Krievijā, dzimšanas apliecība ir uz rokas – vai nu oriģināls, vai dzimšanas apliecības kopija.

I.Ēlerts: Endziņa kungs, bet tomēr: kā jūs vērtējat arī kā jurists – cik ilgā laikā tas būtu iespējams, ja šīs apliecības tomēr nav uz vietas?

A.Endziņš: Es vērtēju tā, ka praktiski līdz ar lēmuma pieņemšanu, 28.oktobri, tiem cilvēkiem, kuri vēlējās atjaunot savu pilsonību, jau bija iespēja gan novembrī, gan decembrī domāt par šo nepieciešamo dokumentu sagādāšanu. Un tātad, ja mēs pagarinām šo termiņu līdz 1.martam, tad šādas iespējas praktiski pastāv vēl trīs mēnešus.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Es varu godājamajam Endziņa kungam apliecināt, ka joprojām palieku pie uzskata, ka Krievijas Latviešu biedrībai vajadzēja dot šo vietu, tikai neviens nelika izvēlēties tieši Boļševicas kundzi.

Bez tam man ir jautājums: Endziņa kungs, sakiet, vai tas ir ar nodomu tā, ka 2. un 3.punktā joprojām ir vārdiņš “pirms 1914.gada”? Tātad tas stiepjas līdz Kurzemes hercoga un Šeremetjeva laikiem?

A.Endziņš: Cienījamais Freimaņa kungs! Esiet tik laipns un izlasiet 1919.gada Pavalstniecības likuma 1.pantu! Tad, kad mums šeit diskusijā ir runa par “līdz”, tad jau ir runa par 1.¹ pantu. Tātad tas ir papildinājums, kas ir izdarīts 1927.gadā, bet 1919.gada Pavalstniecības likuma 1.pantā ir tieši rakstīts “pirms”. Un ir arī skaidri norādīts, ka runa ir par tām teritorijām, kas tajā laikā ietilpa Latvijas Republikā. Tās ir bijušās cariskās Krievijas guberņas... Taču “līdz” parādās tikai pēc tam un arī tad tikai tādā kontekstā, ka “līdz sešiem mēnešiem, līdz 1914.gada 1.augustam” vai “līdz 1881.gadam”, tas ir “a” un “b” apakšpunkts 1.¹ pantā.

Priekšsēdētājs: Čepānes kundze, lūdzu!

I.Čepāne: Cienījamais Endziņa kungs, ja es pareizi sapratu, vienu no argumentiem jūs jau minējāt, ka ir nepieciešams šo lēmumu pieņemt, lai tas šiem nepilsoņiem nebūtu šķērslis īpašuma tiesību atjaunošanai.

A.Endziņš: Jā, tās ir īpašuma tiesības uz zemi.

I.Čepāne: Es šeit gribētu teikt, ka likumā tik tiešām ir dažas neprecizitātes, jo zeme īpašumā var būt tikai pilsoņiem, bet, ja runājam par īpašuma tiesību atjaunošanu, tad zemes īpašuma tiesības tiek atjaunotas neatkarīgi no pilsonības. Paskatieties, piemēram, likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”.

A.Endziņš: Te jau ir tā pretruna, kas mums ir likumdošanā.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi? Jautājumu nav. Kas ir pierakstījies debatēs? Dobeļa kungs vēlas runāt debatēs. Lūdzu.

J.Dobelis: Cienītie kolēģi! Es tomēr domāju, ka mēs nevaram tik vienaldzīgi skatīties uz kārtējo šādu dokumentu. Manuprāt, nelaime ir tā, ka zāle ir diezgan patukša. Acīmredzot pietiekami nopietna uzmanība tam nav pievērsta. Te jau var sacīt, ka turpinās tas pats, kas jau tika iesākts. Faktiski mēs nezin kāpēc par visām varītēm ejam uz naturalizācijas pusi. Mēs atkal jau taisāmies pagarināt termiņus, lai tomēr kaut kādā veidā šo naturalizāciju varētu iespiest mūsu darbībā. Un man atkal paliek tas pats jautājums. Mēs netiekam galā ar veselu rindu citu jautājumu, par ko mūs tiešām kritizē un kritizē taisnīgi, taču tanī pašā laikā mēs ar kaut kādu apbrīnojamu neatlaidību esam ķērušies pie šīm 1914.gadā Latvijas teritorijā dzīvojušām personām.

Es tomēr gribētu jautāt: kāpēc tas tiek darīts? Kāpēc visu laiku nepārtraukti tiek atkārtots šis mēģinājums? Un atbilde varētu būt tikai viena – tāpēc, ka zināmiem grupējumiem ir nepieciešams kaut kāds pavērsiens, kas skar Latvijas Republikas pilsoņu kopas apzināšanu. Es citādi to nevaru izskaidrot. Ko mēs panāksim ar šo lēmumu? Kas uzlabosies Latvijā? Vai mēs palīdzēsim latviešu tautai? Kas tā būs par palīdzību? Nemaz nerunājot par to, ka mēs arī nelatviešiem pēc šāda lēmuma... Tur nav pat runas par nelatviešu pilsoņu kaut kādu īpašu atbalstīšanu. Tur nav pat nekādas loģikas. Tad es nezinu...

Es uzskatu, ka šāds lēmums nevar tikt pieņemts tāpēc, ka tomēr mums ir jābūt vismaz kaut kādai atbildībai par savu darbību šeit. Vismaz katram no mums, kas balso, ir jāsaprot, kāpēc mēs to darām, it sevišķi tad, ja mēs skaram tādus svarīgus jautājumus. Es atvainojos, bet mēs tomēr ieiesim vēsturē, vai nu mums tas patīk vai nepatīk, bet mēs visi, kuri esam strādājuši Augstākajā padomē šinī laikā, ieiesim vēsturē. Ieies visas mūsu balsošanas izdrukas, visas stenogrammas, nekur tās nepazudīs. Un es tomēr gribētu aicināt ieiet vēsturē godīgiem un nenodarboties ar tamlīdzīgām lietām, ne arī aicināt citus ar to nodarboties, kuriem nav uz to tiesību. Es tomēr esmu spiests atkārtoties, ka šeit sēdošie nepilsoņi, neprazdami latviešu valodu... Vai jūs tiešām nepārliecināja fakts, ka tad, kad vajadzēja kārtot latviešu valodas eksāmenu, no mūsu slavenajiem deputātiem atradās tikai viens drosmīgais, kurš varēja to izdarīt? Tomēr, neskatoties ne uz ko, mēs uzstājam, lai šie nepilsoņi nelatvieši un latviešu valodas nepratēji, lai viņi atkal lemtu par to un pagarinātu kaut kādas, lūk, šīs tiesības cilvēkiem, kuriem uz to tiešām nav nekādu tiesību.

Es, cienījamie deputāti, uzskatu, ka tad, ja nu nav galīgi, teiksim, īstas izpratnes, tad vismaz nevajag piedalīties šādā balsošanā. Katrā ziņā, balsojot par tādu dokumentu, ir jābūt kaut kādai īpatnai, grūti saprotamai pārliecībai. Paldies.

Priekšsēdētājs: Debatēs runās Panteļejeva kungs, pēc tam – Eglāja kungs.

A.Panteļejevs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie klātesošie! Man liekas, Dobeļa kungs tieši tagad pilnīgi visos radīja neizpratni tāpēc, ka Dobeļa kungs aicināja nebalsot par šo lēmumu. Līdz ar to paliek spēkā lēmums, kurš, manuprāt, ir daudz sliktāks. Tas ir lēmums, kurš ir pieņemts 28.oktobrī, kurā ir pateikts un no kura izriet, ka šo savu piederību šis pilsoņu loks var apliecināt it kā arī mutiski. Līdz ar to Dobeļa kungs šinī gadījumā samulsināja klātesošos. Jo, ja mēs par šo nenobalsojam, tad 28.oktobra lēmums ir pieņemts un ir spēkā. Tur nav teikts, ka ir jāuzrāda dokuments. Šeit mēs pieņemam labojumus, kuros ir rakstīts, ka ir jāpierāda. Es atvainojos, Dobeļa kungs, jūs pats bieži vien aicināt ievērot kārtību uzstāšanās laikā... Es varbūt pagaidīšu, kad jūs apsēdīsities vietā...

Šā lēmuma pamatdoma – atkārtoju vēlreiz! – ir fiksēt to, kas pēc 28.oktobra lēmuma pieņemšanas izraisīja pārpratumus. Kā jūs atceraties, pēc 28.oktobra lēmuma pieņemšanas izskanēja doma, ka šī reģistrācija var tikt izdarīta uz mutiskas deklarācijas pamata. Turpretī šinī dokumentā mēs fiksējam, faktiski sniedzam to, ko varēja izdarīt arī ar Prezidija skaidrojumu. Taču mēs šo izdarām ar Augstākās padomes lēmumu. Mēs pasakām to, ka, lai reģistrētos, ir jābūt dokumentāram pamatojumam. Līdz ar to mēs faktiski pastiprinām vai padarām stingrāku 28.oktobra lēmumu, un tas tiešām ļauj izvairīties no šā likuma vai lēmuma patvaļīgas interpretācijas, no tā, ka tas viss tiek darīts uz mutiska apgalvojuma pamata.

Attiecībā uz pagarinājumu līdz 1.martam. Tas ir vienkārši saistīts ar to, ka mēs paši un arī Dobeļa kungs nobalsojām, ka pagarinām iedzīvotāju reģistrāciju līdz 1.martam Rīgā un citās vietās, dažos rajonos, kur reģistrācija ir aizkavējusies. Lielākā daļa šo cilvēku ir Rīgas apgabalā. Tāpēc mēs neko speciāli šiem cilvēkiem neizdarām. Tā ka termiņa pagarinājums līdz 1.martam ir saistīts ar to lēmumu, kuru mēs jau pieņēmām. Atkārtoju vēlreiz – mēs paši to pieņēmām pagājušajā nedēļā, kad pagarinājām reģistra termiņu līdz 1.martam.

Līdz ar to – es atkārtoju vēlreiz – šis lēmums ir saistīts tikai ar to ierakstu, ka mēs pašlaik veicam reģistru, pamatojoties uz dokumentiem, uzrādot dokumentus, nevis pamatojoties uz mutisku deklarāciju, kā tas diemžēl bija un izskanēja arī presē, izraisot cilvēkos neizpratni. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Nākamajam vārds Eglāja kungam. Kamēr Eglāja kungs kāpj tribīnē, es gribētu vērst deputātu uzmanību uz to, ka 1.punktā ir drukas kļūda, jo tur ir minēts 1992.gada 1.marts. Endziņa kungs man precizēja, ka tur ir domāts 1993.gada 1.marts.

Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es gribēju pievērsties domai, ka visas lietas ir jādara pareizā kārtībā. Lai gan summa nav atkarīga no saskaitāmo kārtības, tomēr pavārgrāmatās ir skaidra kārtība, kā tā lieta jādara. Atcerieties, ka 1990.gada 4.maijā mēs sākām atjaunot mūsu Latvijas Republiku. Atjaunot! Tur bija runa par Satversmi. Arī pagājušā gada 21.augustā mēs par to runājām, un tā tas viss ir.

Valstī viena no tās sastāvdaļām ir tās pilsoņi. Arī Latvijas Republikai ir savi pilsoņi. Protams, tagad avīzēs Valujeva kungs raksta, ka lielākā vaina ir bijusi parlamenta impotencē, jo tas nav ķēries uzreiz pie jaunas valsts taisīšanas, bet ir nodarbojies ar galīgi bezauglīgu Latvijas Republikas atjaunošanu. Tomēr mēs atjaunojam Civillikumu, atjaunojam Zemesgrāmatu likumu un tā tālāk.

Būtiska sastāvdaļa ir valsts pilsoņi, un jaukt viņus ar latviešiem nav nekāda pamata. Latvietība ir viena lieta, bet pilsonība ir pavisam cita lieta. Tie, kuri pēc kara atgriezās šeit no Krievijas, viņi nebrauca uz neatkarīgu Latviju kā valsti. Un viņi tajā ziņā... Tomēr tas, kas ir pilsonība, tā ir drusku cita lieta. Šeit ir šī starpība. Tā nav tikai juridiska, bet ir arī faktiska.

Protams, var darīt dažnedažādi. Es saku, defekts bija Vēlēšanu likumā, kurā ierakstīja, ka deleģē un apstiprina vienu pārstāvi no Krievijas Latviešu biedrības. Toreiz deputātu kungiem un arī man tajā skaitā nebija īsti saprotams, ka tur biedrībā ir tāda situācija. Jo tas, ka no Pasaules brīvo latviešu apvienības ir viens pārstāvis, tas ir pilnīgi skaidrs. Ārzemēs ir daudz Latvijas Republikas pilsoņu un saskaņā ar pagājušā gada 15.oktobra lēmumu viņu piedalīšanās vēlēšanās... Ārzemēs kaut kādām zināšanām jābūt. Šeit tas bija izvirzīts kā pretsvars: ja ir Pasaules brīvo latviešu apvienība, tad jābūt arī Krievijas Latviešu biedrībai. Katrā ziņā doma bija taisni šajās vēlēšanās piedalīties ne tāpēc, ka viņi ir latvieši, bet tāpēc, ka mums ir vēlētāji Krievijā. Taču izrādās, šajā biedrībā saskaņā ar mūsu pagājušā gada 15.oktobra lēmumu pilsoņu, es domāju, ir diezgan maz. Bez tam šīs biedrības darbība šeit, Latvijā, tieši vēlēšanu norises ziņā, protams, nekas tāds īpašs nav. Es uzskatu, ka tas mums bija defekts Vēlēšanu likumā. Protams, var izvirzīt jebkādu biedrību, bet Vēlēšanu likumā ir teikts, ka tām ir jābūt vēlētājām. Un tagad šajā sakarībā no turienes var atvasināt, ka tad, ja reiz tā teikts Vēlēšanu likumā, lūk, šīs biedrības biedriem ir jābūt pilsoņiem. Un pēc tam par Vēlēšanu komisijas locekli ievēlēja biedrības priekšsēdētāju. Deputāti, protams, var balsot, kā viņiem patīk. Taču tagad uz tā pamata varētu teikt, defektu virkne aug, un tā var stiepties ļoti tālu. Es saku, ka visa nelaime ir tā, ka dara aplamā kārtībā. Jo, esmu pārliecināts, ka, darot šīs lietas normālā kārtībā, rezultāts ir nesalīdzināmi labāks.

Tagad ir dažādas iespējas. Mēs varam pieņemt, teiksim, lēmumu par to, ka Prezidijs var par izciliem nopelniem uzņemt pilsonībā... Tāds projekts ir. Es uzskatu, ka arī tā varētu būt, ka var uzņemt, ja Prezidijs to uzskata par vajadzīgu. Taču, kā norāda šā lēmuma apspriešanas gaita, tā praktiskā realizēšana būs grūta. Jo, ja ir tāda tiesiskā apziņa, ka ir runa par pilsonību un ka tiek apšaubīts, vai ir pilsonība, un pēc tam ir arguments par to, ka pilsonība ir jāpierāda... ka ir jāpierāda, ka ir latvietis... Tādā veidā tas nav. Ir jābūt noteiktai kārtībai. Man ir ļoti žēl, ka mēs esam to kārtību sajaukuši un ka tagad mums ar to pašiem ir jāņemas. Tomēr es ierosinātu nejaukt šo kārtību vismaz tālāk, jo tad, ja ir kaut kur pielaista kļūda, tomēr nevajadzētu padziļināt šo kļūdu aizvien tālāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Nākamais debatēs runās Bērza kungs.

A.Bērzs: Godājamie kolēģi! Mēs gribam uzlabot, labot, pārlabot – darīt kaut ko tādu, kas jau pašā sākotnējā būtībā ir absurds un aplams. Kāpēc vispār šis lēmums, kuru mēs gribam papildināt, tika pieņemts?

Es sākšu savas domas izklāstu ar vienu konkrētu faktu, ar vienu konkrētu piemēru. Viens mums pazīstams kolēģis deputāts par savu Latvijas pilsonību cīnījās līdz pat Augstākās padomes Prezidijam un prasīja atzīt viņa pilsonību. Saskaņā ar šo lēmumu pilsonību dabūs arī viņa dzīvesbiedre, pazīstama akadēmiķe, un man nebūtu nekas pretī, ja šī akadēmiķe iegūtu Latvijas pilsonību saskaņā ar likumu “Par Latvijas pilsonību” par saviem nopelniem Latvijas labā, par to, ka viņa ir latviete, ka viņa dzīvo Latvijā no pēckara laika. Lai likumā noteiktajā kārtībā viņa saņem šo pilsonību! Taču mēs pieņēmām lēmumu, ar kuru viņa pilsonību dabū par to, ka viņas vecāki ir dzīvojuši Latvijā, bet nav gribējuši saņemt Latvijas pilsonību. Jo, lūk, viņas tēvs bija Komunistiskās partijas aktīvs darbinieks, starp citu, Liepājas pilsētas kaujas organizācijas vadītājs 1919.gadā un 1920.gada sākumā. Liepājā viņš nošāva divus policistus un pēc tam bija spiests no Latvijas aizbēgt uz Krieviju. Latvijā viņš atgriezties nevarēja, jo šeit viņu gaidīja nevis Latvijas pilsonība, bet tiesa. Viņas māte 1919.gadā nodibināja Latvijā komjaunatnes organizāciju, nokļuva politpārvaldē, izbēga no politpārvaldes un aizbēga uz Krieviju. Atpakaļ atgriezties viņa nevarēja. Lūk, par to, par šiem nopelniem, kādi bija viņas vecākiem, kuriem nebija nekādas vēlēšanās saņemt Latvijas Republikas pilsonību... Viņas vecāki atgriezās pēc kara Latvijā, kad viņas tēvs te kļuva par Latvijas PSR tirdzniecības ministru. Lūk, par šiem nopelniem šis lēmums dod pilsonību. Es vēlreiz saku – viņa pati varbūt ir pelnījusi pilsonību ar savu personību, bet nevis par vecāku tiesībām.

Kāpēc mēs pieņēmām lēmumu? Lai pilsonību dabūtu opergrupu pilnvarotie, ko Komunistiskā partija sūtīja uz Latviju, lai pilsonību dabūtu Vosa, Pugo un visu citu pēcnācēji. Priekš tam šis lēmums tika pieņemts. Lēmums ir absurds un nepieņemams pašā būtībā. Un mums šodien ir jāpieņem nevis lēmums par šā absurdā lēmuma papildināšanu vai uzlabošanu, bet par tā apturēšanu, atcelšanu un noraidīšanu. Mums pašiem ir jāatceļ šis mūsu absurdais lēmums. Un tāpēc mums šodien ir jāizskata nevis šāds lēmuma projekts, bet lēmuma projekts par labojamā lēmuma apturēšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai debatēs vēl kāds ir pierakstījies? Vairs debatētāju nav. Līdz pārtraukumam ir atlikušas sešas minūtes. Mums ir jāapspriež lēmums pa punktiem.

Lūdzu, Panteļejeva kungs!

A.Panteļejevs: Varbūt pirms Ziemassvētkiem derētu atcerēties Kristus vārdus: “Lai pirmais met akmeni tas, kurš pats ir bez grēka.” Es Bērza kungam ļoti gribētu ieteikt, lai viņš atcerētos šos Kristus vārdus...

Priekšsēdētājs: Lūdzu Endziņa kungu tribīnē, jo mums saskaņā ar procedūru ir jāapspriež lēmums pa punktiem.

A.Endziņš: Birkava kungs jūs jau brīdināja, ka te ir drukas kļūda – ir jābūt “līdz 1993.gada 1.martam”.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādas piebildes vai papildinājumi? Par 1.punktu nav, izņemot to, ka mainās gads – 1993.gada 1.marts.

Par 2.punktu. Nav neviena papildinājuma. Par 3. un 4.punktu? Vai deputātiem nav nekādu papildinājumu vai iebildumu? Dobeļa kungs vēlējās pateikt repliku? Paldies. Tādā gadījumā mēs esam apsprieduši šo lēmumu.

A.Endziņš: Man ir lūgums iekļaut šo lēmumu balsojamo lēmumu sarakstā pulksten 13.00. Balsošanas laikā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Dobeļa kungs!

J.Dobelis: Man ir ierosinājums to neiekļaut un balsot tūlīt – balsot “pret”. Es piedāvāju šo variantu patlaban deputātiem, kuri šeit atrodas.

Priekšsēdētājs: Tātad mums ir divi priekšlikumi: viens – balsot par to pēc stundas... Nē, pēc pusotras stundas pulksten 13.00. Otrs ir Dobeļa kunga priekšlikums – balsot tūlīt. Jebkurā gadījumā lūdzu sekretariātu zvanīt.

Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Es gan nezinu, bet, tā kā es Augstākajā padomē sēžu šeit, pirmajā solā, tad redzu, ka vienmēr ir tāda prakse: ja cilvēks, kas jautājumu ierosina, uzskata, ka par jautājumu ir jābalso, piemēram, rīt vai pēc nedēļas, tad viņš parasti to nosaka... Un nekad nav bijis citādi. Es nezinu, kāpēc mēs šoreiz gribam lietot citādu praksi. Ja Endziņa kungs uzskata, ka vajag balsot tūlīt, tad balsosim tūlīt! Ja viņš uzskata, ka pēc kāda laika, tad balsosim tā, kā tas cilvēks, kurš to ierosina, vēlas. Tā ir jādara. Tā vienmēr ir bijis.

Priekšsēdētājs: Paldies, godātie kolēģi! Man šķiet, ka laiks izšķir visu. Un, tā kā ir jau klāt pārtraukums, tad es pasludinu pārtraukumu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet vietas, jo pulkstenis ir 12.00. Saskaņā ar mūsu balsojumu sāksim apspriest jautājumu par 5.Saeimas vēlēšanu dienu noteikšanu. Tas ir 429.dokuments, kas jums ir izdalīts.

Kas ir referents šajā jautājumā? Vaivada kungs, lūdzu tribīnē!

J.Vaivads: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Es domāju, ka laiks ir nobriedis, lai mēs šo jautājumu izskatītu. Tā ir nolēmusi arī plenārsēde. Par šo jautājumu mēs esam diskutējuši visās frakcijās un arī ārpus tām, un, es domāju, arī visa šī diskusija presē liecina par to, ka mums šodien šis lēmums ir jāpieņem.

Pirmkārt, tas ir politisks lēmums, kurš faktiski ir izšķirams nevienam citam kā vien Augstākajai padomei, lai gan šobrīd Augstākā padome, varētu teikt, sabiedrības politisko domu atspoguļo visai maz. Tomēr neviena cita nav, kas šo lēmumu pieņemtu, tāpēc Augstākajai padomei tas ir jādara.

Izteikšu tikai dažus apsvērumus par konkrēto lēmumu, tas ir, gan par konkrēto datumu, gan to, kādi motīvi mums faktiski liek izvēlēties šo datumu. Es domāju, ka pats jautājums un arī šis datums Latvijas vēsturē, protams, var kļūt nozīmīgs, tādēļ es paredzu, ka šeit tiks izteikti arī konkrēti viedokļi no citu politisko spēku un grupējumu puses.

Tomēr atļaujiet ļoti konspektīvi izteikt to, par ko mēs esam runājuši frakcijā un kādi ir šie motīvi, kas liek mums nosaukt vēlēšanu datumu – 5., 6.jūniju.

Pirmkārt, tā ir politiskā situācija. Ir skaidrs un visiem, manuprāt, tas ir redzams, ka pakāpeniski, bet pietiekami strauji padziļinās šī politiskā krīze gan izpildvaras līmenī, gan arī Augstākās padomes jeb likumdevēja līmenī. Par to, ka Augstākā padome gan pēc sava sastāva, gan pēc savas politiskās ievirzes un prioritātēm vairs neatbilst šodienas politiskajai realitātei, mēs esam jau pārliecinājušies vairākkārt, un tāpēc runāt par pilnvaru laiku, kas būtu ilgāks par nākamā gada vasaru, mēs uzskatām par neiespējamu. Arī pašvaldību līmenī, kā zināms, ir sākusies krīze. Par to liecina gan pašvaldību pārstāvju tikšanās ar valdību, gan arī tas, ka pašvaldību struktūrās jau sākušies dažādi sabrukuma procesi, demisijas ieskaitot. Starptautiskajā līmenī, kā mēs zinām, mūsu Augstākās padomes leģitimitāte daudzos gadījumos ir zem jautājuma, un acīmredzot pēc vēlēšanām Lietuvā un Igaunijā var parādīties zināmas problēmas arī starptautiskā līmenī gan sadarbības nozīmē starp šīm valstīm, gan arī attiecībā uz iekļaušanos dažādās Eiropas parlamentārajās un citās valstu struktūrās.

Otrkārt, tā ir ekonomiskā situācija, un par to mēs esam runājuši visvairāk. Mēs skaidri un gaiši apzināmies, ka pašlaik neredzam nekādus īpašus momentus, kas liecinātu, ka tuvākajā laikā būtu paredzama izkļūšana no ekonomiskās krīzes. Arī valdība pašreizējā situācijā praktiski strādā tikai kā šādas krīzes momentu lāpītājvaldība. Arī tā savas iespējas un savus motīvus jau faktiski ir izsmēlusi. Līdz ar to jaunas vēlēšanas un jauna valdība varētu būt tas apstāklis, kas faktiski nodrošinātu turpinājumu ekonomiskajām reformām, kuras, lai gan tikai ir aizsākušās, bet faktiski jau arī apstājušās.

Protams, ļoti nozīmīgs faktors ir arī tautas viedoklis. Un, ja mēs runājam par to, tad, es domāju, mums viennozīmīgi ir skaidrs, ka ar šo viedokli mums ir jārēķinās visvairāk. Lai arī kādas ir bijušas vēlēšanas, kurās mēs esam ievēlēti, tomēr tautas viedoklis, manuprāt, šinī gadījumā ir izšķirošais. Manuprāt, mēs nekāda cita vērtējuma neredzam – jo ātrāk būs jaunas vēlēšanas, jo vairāk tomēr tautai ir cerību, ka apstāsies šī krīze gan ekonomikā, gan arī politiskajā sfērā. Protams, dažādiem politiskajiem spēkiem ir dažāda attieksme vai, pareizāk sakot, var būt dažādas prioritātes attiecībā uz viņu spēku un arī gatavību piedalīties jaunās vēlēšanās. Tomēr es domāju, ka tas šinī gadījumā nevar būt izšķirošais motīvs, jo visiem politiskajiem spēkiem laika sagatavoties vēlēšanām vēl ir pietiekami daudz. Acīmredzot šī gatavība un gatavošanās vēlēšanām tad arī faktiski apliecinās šo politisko spēku simpātijas un politisko vērtību tautas acīs.

Es domāju, ka īpaši daudz kontrargumentu, lai mēs nenozīmētu šīs vēlēšanas 5. un 6.jūnijā, manuprāt, nevarētu būt. Protams, var parādīties, piemēram, tādi motīvi kā tautas politiskā aktivitāte. Jā, tā ir noteikta problēma, bet, es domāju, tas ir atkarīgs no tā, kādā veidā politiskie spēki piedalīsies vēlēšanu kampaņā, cik pārliecinošas būs, teiksim, to izvirzītās programmas un idejas. Katrā ziņā, salīdzinot pavasari un rudeni, es domāju, ka vēlēšanu sarīkošana pēc grūtas ziemas ir daudz perspektīvāka nekā pirms grūtas ziemas. Jo es neparedzu, ka ekonomiskā situācija mums varētu solīt: sak’, piedodiet, šī ir pēdējā grūtā ziema. Domāju, ka arī no citiem aspektiem, teiksim, attiecībā uz konkrētiem sezonas darbiem lauksaimniecībā, jūnija sākums nekādā ziņā nav sliktāks par oktobri, uz kuru varbūt aicina daži politiskie grupējumi.

Es ļoti īsi izvirzīju šos galvenos argumentus, taču zinu, ka ir vēl daudzi un dažādi citi, bet par tiem, es domāju, izteiksies šeit citi pārstāvji. Tā ka mūsu priekšlikums ir sarīkot šīs vēlēšanas 5. un 6.jūnijā, un tas būtu šā lēmuma 1.punkts.

Lēmuma 2.punkts ir saistīts ar problēmu, ka mums šis lēmums ir jāsaskaņo ar Vēlēšanu likuma 17.pantu. Šī saskaņošana šeit ir ietverta tādā formulā: “Noteikt, ka 5.Saeimas vēlēšanu izsludināšanas diena ir 1993.gada 4.februāris.” Tas ir darīts ar nolūku, lai Iedzīvotāju reģistram vēl tiktu dots maksimāli iespējamais laiks un lai mandātu sadalījums starp vēlēšanu apgabaliem būtu maksimāli tuvināts objektīvajai situācijai. Cerēt uz to, ka mums būs pilnīgi pabeigts reģistrs, acīmredzot nav pamata. Tātad mēs varam runāt tikai par to, lai būtu maksimāli pavirzīts uz priekšu reģistrs, kas būtiski var atsaukties tikai uz Rīgas vēlēšanu apgabalu.

Man būtu šāds priekšlikums: mēs varētu noklausīties debates par lēmuma būtību. Es esmu saņēmis mutisku priekšlikumu mainīt 2.punkta reakciju, kas varētu skanēt šādi: “Noteikt, ka šis lēmums stājas spēkā ar 1993.gada 4.februāri.” Es būtiskas atšķirības starp šīm formulām nesaskatu. Tādējādi mēs varam vienkārši izšķirties par vienu vai par otru redakciju. Varbūt juristi precizēs, kura no tām ir juridiski precīzāka formula? Varbūt tas tad būs tieši tas arguments, par kuru variantu mēs nobalsosim. Tomēr es katrā ziņā uzskatu, ka tas lietas būtību nemaina.

Tālāk. Man būtu priekšlikums pēc debatēm apspriest arī konkrēto balsošanas procedūru, jo var pierādīties vairāki datumi. Es zinu, ka ir arī citas domas, piemēram, Lauku frakcijai. Manuprāt, mēs varētu par šo datuma noteikšanas procedūru vienoties pēc tam, kad būs nosaukti vairāki iespējamie datumi, lai tad varētu izšķirties, ar kādu procedūru mēs atrisinām konkrētos datumus. Man personīgi tas ir viss sakāmais. Esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Vai jautātāji sekretariātā ir pierakstījušies? Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Tas biju es, kurš Vaivada kungam mutiski teica, ka vajag mainīt 2.punkta redakciju. Kāpēc? Tāpēc, lai tā atbilstu, jo citādi mums ir jāmaina arī pats lēmuma nosaukums. 2.punkts ir jādod citā redakcijā, jo juridiski tas nebūs precīzs. Saskaņā ar šādu formulējumu mēs faktiski vēlēšanu dienu izsludinām jau šodien, bet tas ir pateikts tikai tādā aizplīvurotā veidā. Taču, ja mēs uzrakstīsim, ka lēmums stājas spēkā ar 1993.gada 4.februāri, tad ir skaidrs, ka ar 4.februāri ir jābūt šiem reģistra datiem un ka no šā brīža noteiks šo vēlētāju skaita proporciju. Tad šeit nekādu pretrunu nav.

J.Vaivads: Paldies. Es domāju, ka šis precizējums vienkārši ir kā arguments, lai mēs izšķirtos par vienu vai otru redakciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir vēl jautātāji? Jautājumu vairs nav. Paldies Vaivada kungam. Tātad, godātie kolēģi, debatēs ir pierakstījušies: Eglāja kungs, Kiršteina kungs, Dobeļa kungs, Silāra kungs, Celmiņa kungs un Mucenieka kungs.

Lūdzu Eglāja kungu tribīnē!

V.Eglājs: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es gribēju vispirms pakavēties pie šā 2.punkta, kuram te ir dažādas redakcijas.

Vispirms par būtību. Vēlēšanu likuma 17.pantā ir minēts, lūk, šis jēdziens “izsludināšanas diena” un ir sacīts, ka vēlētāju skaitu konstatē Pilsonības un imigrācijas departaments pēc Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistra 5.Saeimas vēlēšanu izsludināšanas dienā. Tas ir taisni tas moments, kad tiek konstatēti un precizēti skaitļi. Un tad atbilstoši 17.pantā noteiktajai kārtībai sadala šīs deputātu vietas.

Arī 17.¹ pantā ir runa par vēlēšanu izsludināšanas dienu, proti, bankā tiek iemaksāta drošības nauda 50 minimālo mēnešalgu apmērā, kāda tā bija noteikta vēlēšanu izsludināšanas dienā. Tātad drošības nauda būs jāmaksā tāda, kādas būs 50 minimālās mēnešalgas vēlēšanu izsludināšanas dienā.

Un te ir vēl viens pants, kur ir runa par šo te. Tas ir 30.pants, kurā ir runa par vēlēšanu izsludināšanas dienu. Šajā pantā ir noteikts, ka vēlēšanu dienas nosaka Augstākā padome. Tām ir jābūt izsludinātām oficiālajā preses izdevumā vismaz 120 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas. Te ir ierobežojums, ka tām ir jābūt izsludinātām. Tātad te izsludināšana ir saistīta ar drukāšanu oficiālajā presē. Līdz ar to šai izsludināšanas dienai ar Vēlēšanu likumu ir būtiska nozīme divos punktos.

Taču, es domāju, ir vēl viens – trešais – ļoti būtisks aspekts. Jo, ja mums notiek futbola spēle un viena komanda jūtas vārgāka, tad tā pieprasa tiesnešiem mainīt spēles noteikumus, lai dabūtu sev kādus liekus iemetienus vai kaut ko citu. Futbola spēles noteikumus, protams, maina. Agrāk bija tādi, bet vēlāk ieviesa aizmuguri. Arī hokeja noteikumi mainās. Taču absolūti nepieļaujami ir mainīt spēles noteikumus pašā spēles laikā.

Šeit mums ir ienākušas iniciatīvas mainīt Vēlēšanu likumu. Protams, Vēlēšanu likumu var mainīt jebkurā laikā, taču es uzskatu, ka būtu nepieļaujami to mainīt pašā vēlēšanu gaitā. Un tagad ir jautājums: kad sākt skaitīt un kad sākas vēlēšanas? Manuprāt, būtu loģiski, ka datums ir pilnīgi precīzi fiksēts. Es domāju, tā ir šī vēlēšanu izsludināšanas diena, lai gan likumā tas nekur nav paredzēts. Te, lūk, ir atsevišķa norma, ka vēlēšanu dienu nosaka Augstākā padome un ka tā ir viņas prerogatīva. Taču tas, kad vēlēšanu dienu izlemj Augstākā padome un kas tiek izsludināts Vēlēšanu likumā, tās ir atrautas lietas.

Tāpēc, lai šis vēlēšanu process varētu notikt normālā secībā, ir jāzina kārtība, kā tas būs. Jo citādi haoss sāksies arī vēlēšanās un radīsies visādas neskaidrības. Tāpēc mums šodien ir jāvienojas par to, kad tas notiks. Es neuzskatu, ka notiktu kaut kas ārkārtīgs, ja tās būtu vēlāk vai agrāk, taču es principā esmu par to, lai laikus būtu zināmi spēles noteikumi, tajā skaitā arī kaut kādi spēles noteikumi Augstākajai padomei. Protams, Augstākā padome var visu, un es esmu skaidri redzējis, ka tā var ne vien labus likumus pieņemt, bet var arī uz līdzenas vietas skaidru lietu salaist galīgā grīstē. Protams, to viņa arī var. Un tāpēc, manuprāt, mums ir jādomā, lai te būtu kaut kāda kārtība.

Protams, katram ir savi motīvi, kāpēc viņš vēlēšanas grib agrāk vai vēlāk, kad viņam tas būtu labāk vai kad būtu sliktāk. Taču es tiešām ieteiktu un aicinātu ievērot šo noteikto kārtību, kas tomēr ir jāievēro visu mūsu interesēs, jo jebkurā situācijā dalās: ir godīga spēle un ir negodīga spēle. Negodīga spēlmaņa intereses, protams, ir citas, nevis godīga spēle. Tāpēc es tomēr aicinu šodien šo lietu izlemt un arī par to nobalsot. Tā tas arī būs. Es tikai saku, ka šis 2.punkts ir ļoti būtisks. Par šiem trim momentiem, ko es teicu, ir jābūt skaidrībā. Ir jābūt fiksētam noteiktam datumam, jo reģistram jau laikus jāzina, kurā dienā tam būs jāprecizē, lūk, šis reģistrēto skaits. Tagad viņi vāc datus ik pa divām nedēļām, bet tajā brīdī, kad viņiem sacīs: jūs pasakiet, kāds bija vēlētāju skaits 12.dienā... Kad Centrālā vēlēšanu komisija tā pateiks, tad viņiem būs zināmas grūtības, tad parādīsies strīdīgas lietas, vai tur bija tā vai citādi... Jo mums saskaņā ar Vēlēšanu likuma 17.pantu ir ļoti precīzi noteikts.

Šeit ir arī normas, kas reglamentē, ko darīt, ja divos vēlēšanu apgabalos ir pilnīgi vienāds vēlētāju skaits. Taču, ja būs kādas manipulācijas, mēs prognozēsim, un tad visu izšķirs šis prognozētājs. Prognoze var būt tikai informācija, cik tās neatbilstības būs lielas, bet šeit pēc būtības nekādas vainas nav, ja Rīgā būs pāris deputātu vairāk vai mazāk, jo galu galā mēs ļoti nopietni apspriedām un balsojām, ka mums nav vis pieci vēlēšanu apgabali, bet viss ir vienā katlā, un arī tāda koncepcija ir. Ja mēs apskatām, kā mums bija iepriekšējās vēlēšanās, tad es varu pateikt, ka Matvejeva kunga apgabals par manu apgabalu bija divarpus reižu mazāks. Tā ka praktiski šo precīzo proporcionalitāti, lai viss būtu ideāli, nekad nevarēs panākt.

Un tāpēc, lai būtu kārtība, kā likumā rakstīts, ir jādara un tieši tā, jo ar “tamborēšanu” un “ķīmiķošanu” vairāk iegūst tas, kurš ir nekaunīgāks un kuram ir stiprāki elkoņi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, lūdzu! Pēc tam – Dobeļa kungs.

A.Kiršteins: Godājamais sēdes vadītāj, godājamie deputāti! Jebkurā normālā valstī vēlēšanas notiek pēc diviem principiem: vai nu tās ir kārtējās vēlēšanas, vai ārpuskārtas vēlēšanas, kuras nosaka valdošā politiskā partija vai valdība, izejot tikai no viena kritērija – vai ir iespējas uzvarēt šajās vēlēšanās. Mēs vēlēšanu kampaņu esam izlēmuši sākt aptuveni aprīlī vai maijā, bet vēlēšanas sarīkot ne vēlāk kā jūnija sākumā, tātad brīdī, kad būs vissliktākā ekonomiskā situācija, kad apkures sezona vēl nebūs beigusies, kad nebūs degvielas sējas darbiem un kad varbūt būs viszemākais valdošo sabiedrisko organizāciju popularitātes līmenis. Tas dažiem var likties jocīgi, kāpēc tas viss ir vajadzīgs?

Es tomēr, pārdomājis visus šos jautājums, esmu nācis pie secinājuma, ka mums vajadzētu atbalstīt šīs vēlēšanas, lai tās notiktu pēc iespējas ātrāk. Kāpēc? Tāpēc, ka, pirmkārt, ja mēs atskatāmies, kas ir izdarīts šajos trīs gados un kas tad nosaka iedzīvotāju dzīves līmeni, tad mēs droši vien varētu nosaukt šeit trīs lietas: tātad tā ir zemes reforma un denacionalizācijas likums, tas ir īpašuma atdošanas likums, kurš faktiski vēl būtiski nekādā mērā neietekmē iedzīvotāju dzīves līmeni, un tā ir rūpniecība, kurā dominē sociālistiskais sektors jeb sociālistiskā lielražošana. 90 procenti no tās ir valsts sektorā... Tā ir rūpniecība, kura ražo mazāk un spēj saražot mazāk, nekā maksā visas izejvielas, un vēl patērē energoresursus. Tātad notiek sociālistiskā pārdalīšana, bet valsts nepārtraukti ņem no apkalpes sfēras, ņem no tiem kopuzņēmumiem, kuri kaut ko ražo un eksportē uz ārzemēm, un pārdala par labu ar pabalstiem, ar piemaksām šiem 85 procentiem nevienam nevajadzīgo strādnieku, kuri tiek mākslīgi uzturēti šajās lielajās rūpnīcās. Tātad tā ir pilnīga sociālistiskā sektora uzvara.

Tautsaimnieciskās teorijas jomā pēdējo divu gadu laikā ekonomikā ir radīta “pele”, ko sauc par sertifikātu likumu, kura nedod absolūti neko un neko daudz arī nedos šajā privatizācijā, toties tā daudz ko aizkavējusi un ir veikusi savu galveno uzdevumu – ir absolūti apturējusi šo privatizāciju rūpniecības sektorā. Skaidrs, ka līdz pavasarim vai pat līdz rudenim nekāda privatizācija vairs nevar notikt, jo vilciens ir jau aizgājis. 70 procentu iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma robežas, un, ja šādos apstākļos pazudīs daža laba sabiedriskā organizācija attiecīgi kopā arī ar to valdību, kura “lieliski” vadīja šo tautsaimniecisko sektoru visus šos gadus, tad tā varēs vainot tikai pati sevi.

Daži man var jautāt: kas notiks, ja atgriezīsies sociālistiskā demokrātija, kā “Neatkarīgā Cīņa” teica, vai tiks atjaunots šis sociālistiskais sektors? Nenotiks nekas! Tad nebūs vajadzīga nacionalizācija, šie paši saglabātie uzņēmumi ar lielisku sparu varēs iekļauties jaunās ražošanas apstākļos ar jaunām izejvielām un ar jaunu Austrumu tirgu.

Tā kā kopumā es vairs neticu, ka mēs vēl varam šeit kaut ko izmainīt, un tāpēc pievienojos iepriekšējiem diviem runātājiem un aicinu šīs vēlēšanas sarīkot pēc principa – jo ātrāk, jo labāk. Un 5. un 6.jūnijs varbūt tiešām būtu pats pēdējais vēlēšanu termiņš. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Nākamais runātājs ir Dobeļa kungs. Pēc tam – Silāra kungs.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Varbūt tomēr šad un tad ir vērts arī atskatīties pavisam netālā pagātnē un atcerēties, ko mēs domājām, pirms mēs sākām strādāt šajā Augstākajā padomē. Es domāju, ka daudziem no mums sirdī bija galvenais un varbūt arī vienīgais – panākt Latvijas kā neatkarīgas valsts atjaunošanu. Un diez vai mēs pārāk nopietni bijām spējīgi toreiz iedziļināties visā šā procesa būtībā un saprast, kas notiks pēc tam. Jā, mēs to panācām! Daži saka, ka tas notika, pateicoties kaut kādai apstākļu sakritībai. Taču varbūt arī mēs paši tomēr bijām spējīgi ietekmēt šo procesu. Mēs panācām to nevis piecu gadu darbības laikā, bet jau pēc pusotra gada. Protams, daudziem tie bija sapņi, daudziem bija sajūsma, bija prieka asaras. Tas viss tiešām bija, un ir nofiksēts. Un, kā jau es no rīta teicu, neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai negribam, ar visu savu labo un ar visu savu slikto mēs paliksim Latvijas vēsturē uz mūžīgiem laikiem. Ar visiem saviem pozitīvajiem un negatīvajiem raksturojumiem.

Bet kas šodien notiek? Tie, kuri pirms kāda neilga laika no prieka raudāja, var gadīties, ka šodien viņi mūs nolād, turklāt ar tādu pašu prieku, ar kādu viņi kādreiz mums aplaudēja. Viņi ir spējīgi mums ar kādu negatavu augli iesviest. Tas viss ir normāli, tā tam vajadzēja būt. Mēs visi kopā esam šajā procesā, un šajā procesā ir jābūt cilvēkiem, kuri ir spējīgi saņemt šādus triecienus. Tādiem vienmēr ir jābūt. Un viņi būs.

Daudzi šodien, protams, nolād Augstāko padomi un Ministru padomi. Es tikai negribēju piekrist tiem, kuri saka, ka pie visa vainīga ir Latvijas Tautas fronte, it sevišķi tie cilvēki, kuri šodien tur strādā, jo toreiz valdībā bija pavisam citi cilvēki. Un arī taktika toreiz bija pavisam cita. Tomēr es zinu arī to, kāpēc Tautas fronte šodien tiek lādēta. Tādā veidā ir ļoti izdevīgi šo agrāko cilvēku neizdarīto darbu uzlikt uz to cilvēku pleciem, kuri tur strādā šodien. Un, tā kā tagad Tautas fronte ir visspēcīgākā organizācija Latvijā, tā, dabiski, visiem traucē.

Kā jūs atceraties, pirmajā gadā mūsu deputātu vidū bija milzīga uzticība, un mēs Tautas frontes frakcijā, toreiz šajā milzīgajā frakcijā, diemžēl neiedziļinājāmies daudzu priekšlikumu būtībā. Mēs uzticējāmies savējiem cilvēkiem, kuri strādāja Ekonomikas komisijā, kuri nodarbojās ar citiem jautājumiem, un mēs pamatā viņus centāmies atbalstīt. Es tomēr atgādināšu arī to, ka Tautas frontei ne Lietuvā, ne Igaunijā tik ilgi nesaglabājās galvenā frakcija Augstākajā padomē, kā tas bija Latvijā. Tātad kaut kāda savstarpēja uzticība mūs ilgu laiku tomēr vienoja.

Un tagad es diemžēl esmu spiests konstatēt un kādreiz lūgšu speciālistus likumdošanā rūpīgi izvērtēt visus līdz šim pieņemtos likumus, it īpaši saimnieciskos, jo man pēdējā laikā ir radušās bažas, ka vai nu paviršības dēļ, vai apzināti vienā otrā likumā ir atstātas tādas plaisas, kuras dod iespēju šodien ļoti daudziem cilvēkiem iedzīvoties. Diemžēl. Un šāda analīze būtu ļoti nepieciešama arī vēsturei.

Ar ko mēs esam šodien šeit? Ko mēs šeit darām? Jūs paskatieties, cik mūsu nāk uz šīm plenārsēdēm! Tā ir mūsu attieksme pret savu darbu Augstākajā padomē. Tā ir nevēlēšanās pildīt savu pienākumu līdz pēdējai dienai. Tā ir izvairīšanās no šā smagā darba, kāds šodien ir Augstākajā padomē. Taču tāds ir. Un tā ir arī izvairīšanās no atbildības. Es domāju, ka viens otrs mūsu deputāts, kurš ir visvairāk baudījis pirmajos gados, šodien visnoliedzošāk izturas pret visu to, kas notiek Latvijā, aizbildinoties ar nevarību, ar neprasmi, ar nespēju un vēl ar daudz ko citu, īpaši pat neiedziļinādamies saimniecībā.

Tas nav šā brīža jautājums. Es tikai gribu pateikt vienu: ja mēs esam joprojām tādā stāvoklī, ka neko prātīgāku nevaram izdomāt, kā vien budžeta ieņēmumu daļu nodrošināt tikai ar nodokļu skrūvēšanu, ja mums nav absolūti nevienas citas domas, pat vismazākās, kādā veidā mēs šo lietu varētu risināt, tad ir skaidrs, ka mēs neesam spējīgi šeit kopīgi izlemt šo jautājumu. Un mākslīgi vilkt piecu mēnešu vietā vēl vairākus mēnešus šo mūsu, es teikšu, eksistenci šeit, manuprāt, ir lieki.

Protams, es varu izteikt tikai paldies tiem deputātiem, kuri šeit nāk un strādā, bet diemžēl daudz vairāk par vienu trešo daļu viņu nav. Vēl jāpasaka paldies tiem, kuri atrod par vajadzību pulksten 13.00 atnākt uz balsošanu. Taču tas arī ir viss mūsu aktīvs, kas te ir. Taču visi kopā viņi ir tikai apmēram puse no visiem deputātiem.

Jūs atceraties, cik mums smagi gāja ar Vēlēšanu likuma pieņemšanu. Nemaz negāja tik vienkārši. Un, ja mēs paskatāmies izdrukas, tad ļoti dažādi cilvēki, dažādu grupu pārstāvji balsoja pret šā Vēlēšanu likuma pieņemšanu. Tomēr ar lielām mokām mēs to esam pieņēmuši. Šis izsludinātais datums, ko mēs šodien, es ceru, apstiprināsim, varbūt ir viens no pēdējiem pierādījumiem, ka vismaz šī cilvēku grupa, kura aktīvi te darbojas, ir spējīga būt kaut cik atbildīga, ir spējīga pieņemt tādu lēmumu, ar ko tā pēc tam varēs strādāt.

Es, protams, ierosinātu un lūgtu arī to... Es nezinu, vai par to vajag balsot vai darīt ko citu, bet tad, kad mums sāksies šodienas balsošana, es ierosinātu priekšlikumu par šīs vēlēšanas dienas noteikšanu balsot kā pašu pirmo jautājumu, jo es uzskatu, ka tas ir pats svarīgākais, ko mēs šobrīd esam spējīgi pieņemt.

Neaizmirsīsim vienu – jo agrāk mēs sāksim balstīt procesa nākamo etapu, tas ir, Saeimas vēlēšanas, jo ātrāk mēs palīdzēsim patiesas atjaunotnes nodrošināšanai Latvijas valstī. Nevajadzētu tomēr arī reizi pa reizei aizmirst, ka šī jaunievēlamā Saeima nebūt nav pēdējā, kā arī tie deputāti, kuri strādās Saeimā, saņems šo “patīkamo” mantojumu, ko šī Augstākā padome būs viņiem iedevusi. Viņi saņems šo “patīkamo” mantojumu arī no Ministru padomes, un tas viss viņiem būs. Turklāt tas ir materiāls, ar ko viņi pamatīgi mocīsies. To nekad nevajag aizmirst, un tāpēc dosim šo iespēju viņiem darboties pēc iespējas agrāk. Tātad es aicinu balsot par šo ierosinājumu. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka vispiemērotākais datums tiešām būtu jūnija pirmās nedēļas nogale. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runasvīrs ir Silāra kungs. Pēc tam – Celmiņa kungs.

I.Silārs: Cienījamie kolēģi! Es vienmēr līdz pēdējam brīdim esmu bijis pārliecināts par to, ka vēlēšanām ir jānotiek rudenī. Taču pēdējā laikā mūsu “aktivitātes”, kuras es šobrīd lieku pēdiņās, pierāda man, ka mans pieņēmums ir bijis maldīgs. Visas mūsu likumu “lāpīšanas”, jau pieņemto likumu korekcijas, dažādu datumu pārcelšanas un spēkā būšanas pagarināšanas liecina par to, ka mēs vairs nespējam prognozēt paši savu darbu un sava darba sekas. Mēs vairs nespējam pieņemt lēmumu tajā dienā, kad lēmumu esam izskatījuši. Mēs esam spiesti atlikt lēmuma pieņemšanu uz citu nedēļu un gaidīt, ka varbūt ieradīsies pietiekamais deputātu skaits. Vislabāk jau būtu, ja tie deputāti, kurus neinteresē darbs likumdošanā, noliktu savus mandātus jau šodien, tādējādi varētu samazināt nepieciešamo kvorumu. Taču tas nenotiek. Būtībā mēs paši diskreditējam parlamentāro darbību, līdz ar to mēs diskreditējam arī to valdību, kuru paši esam ievēlējuši. Ir jānotiek dabiskai pārejai no viena kvalitatīvā stāvokļa uz nākamo – no Augstākās padomes uz Saeimu. Šim procesam ir jābūt, un es šobrīd redzu – jo ātrāk mēs to varam izdarīt, jo ir lielākas cerības, ka šī kvalitāte pāraugs labākā kvalitātē.

Tagad es gribu pakavēties pie lēmuma 2.punkta un izteikt savus argumentus, kas būs pretēji Eglāja kunga sacītajam. Redziet, viens vārds “izsludināt” vēl neko nenozīmē. Normālas kārtējās Saeimas datumi ir izsludināti jau simts gadu uz priekšu. Tie ir izsludināti ar Satversmes pieņemšanas brīdi. Mēs zinām, kurā datumā tām ir jānotiek, un to zina katra partija un katra grupa, jo tas ir ierakstīts Satversmē. Tādēļ šī izsludināšana stājas spēkā līdz ar šā lēmuma spēkā stāšanos. Tas, ka to var izlasīt jau pēc tam rītdienas presē, vēl neko nenozīmē. Arī to, kas ir rakstīts Satversmē, var izlasīt jebkurā dienā.

Pats galvenais ir pieņemt datumu – šodien nolemt, par kādu vēlēšanu laiku un datumu mēs esam: maiju, jūniju, jūliju, augustu, septembri, oktobri... Par to mēs varētu balsot.

Nākamais punkts ir par to, kad šis lēmums stājas spēkā. Un tikai tad un tikai ar šo datumu juridiski tiek izsludinātas šīs vēlēšanas. Jo, kamēr tas nav spēkā, tikmēr to varam atcelt, mainīt un grozīt. Arī tad, ja līdz tam datumam nekas netiek grozīts un atcelts, tikai ar to datumu likums stājas spēkā, un to vienīgo var uzskatīt par izsludināšanas datumu.

Attiecībā uz vēlēšanu laiku – par maiju, jūniju, rudeni –, kas te ir izskanējis. Jūnija sākums ir tas laiks, kad ir padarīti pavasara aršanas un sējas darbi, bet vēl nav sākta siena novākšana. Tādēļ, runājot par pavasara un vasaras termiņiem, jūnija pirmā nedēļa varētu būt pati optimālākā. Tādēļ es personīgi aicinu atbalstīt šeit piedāvāto datumu, labojot 2.punktu, kura tekstam vajadzētu skanēt tā: “Noteikt, ka lēmums stājas spēkā 1993.gada 4.februārī.”

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runātājs būs Celmiņa kungs. Pēc tam – Mucenieka kungs.

J.Celmiņš: Cienījamie kolēģi, sēdes vadītāj! Vēlēšanu termiņš mums ir paredzēts pārāk tuvu, lai varētu tam sagatavoties tik labi, kā mēs gribētu. Protams, ja vēlēšanas tiktu organizētas rudenī, tad tām katrā ziņā mēs varētu sagatavoties labāk. Vēlēšanu organizēšana rudenī atbilstu arī Satversmes noteiktajam vēlēšanu termiņam. Taču mēs nedrīkstam ignorēt to situāciju, kāda šobrīd ir izveidojusies valstī, Augstākajā padomē un valdībā.

Mēs šobrīd praktiski uzskatām, ka neesam tiesīgi papildināt Satversmi, risināt pilsonības jautājumus. Mēs uzskatām, ka neesam tiesīgi veidot Konstitucionālo tiesu un pieņemt citus konstitucionālos likumus. Šādā situācijā Augstākā padome faktiski nobremzē visas valsts politisko attīstību. Mēs esam kļuvuši par šķērsli, par traucēkli valsts politiskajai attīstībai, tās virzībai uz priekšu. Un tāpēc arī es atbalstu domu, ka vēlēšanu diena ir jānosaka agrāk. Tātad arī es piekrītu tam, ka tās varētu tikt noteiktas 5. un 6.jūnijā.

Citādi bija, kad mēs sākām darbu, kad sākām strādāt šeit, Augstākajā padomē. Atcerieties – 4.maija deklarācijā mēs paredzējām izstrādāt jaunu Satversmes redakciju. Atcerieties, kādreiz mēs izveidojām deputātu grupu, kura strādāja pie Pilsonības likuma sagatavošanas. Šinī grupā toreiz strādāja arī deputāti Rikards, Eglājs, Cilinskis. Viņi toreiz arī uzskatīja par iespējamu šāda likuma izstrādi un pieņemšanu. Taču šobrīd šie deputāti ir kategoriski pret šāda Pilsonības likuma pieņemšanu šeit, Augstākajā padomē. Tātad situācija ir diezgan būtiski mainījusies, arī mūsu attieksme pret savu darbu un misiju Latvijas valstī, salīdzinot ar to periodu, kad mēs sākām savu darbu. Ir jāņem vērā arī tas, ka mēs neesam izpildījuši savu doto solījumu pagājušā gada oktobrī pieņemtajā lēmumā par pilsonību. Šinī lēmumā mēs paredzējām, ka pilsonība tiks piešķirta tiem, kuri 16 un vairāk gadus ir nodzīvojuši šeit, Latvijas Republikā. Par šo lēmumu nobalsoja ļoti liels Augstākās padomes deputātu skaits. Diemžēl tas tomēr paliks neizpildīts solījums, jo jau šobrīd ir skaidrs, ka tad, ja vēlēšanas tiks noteiktas 5., 6.jūnijā, Augstākā padome vairs nepaspēs izstrādāt Pilsonības likumu un uzsākt tā realizāciju. Tātad šo faktoru mēs nedrīkstam ignorēt un par to ir jādomā.

Mēs atstāsim Saeimai mantojumā veselu virkni ļoti būtisku neatrisinātu problēmu. Un, es domāju, mēs nedrīkstam lolot cerības, ka Saeimai šīs problēmas, no kurām mēs izvairāmies, būs vieglāk atrisināt. Ir grūti prognozēt, taču iespējams, ka Saeimai būs pat vēl grūtāk risināt šos jautājumus. Un tādēļ man ir konkrēts ierosinājums. Šo ierosinājumu ir atbalstījuši arī pārējie Demokrātiskā centra deputātu grupas pārstāvji. Priekšlikums ir šāds: vienlaikus ar Saeimas vēlēšanu dienu sarīkot arī referendumu par Pilsonības likumu.

Tagad par to, kā varētu praktiski šādu referendumu sagatavot. Likumprojektu varētu izstrādāt un trijos lasījumos izskatīt Augstākā padome, protams, ja mēs vienotos par šādu darbu. Lēmumā par Pilsonības likuma spēkā stāšanos ir norādīts, ka likums stājas spēkā tad, ja tas tiek apstiprināts referendumā. Savukārt šinī lēmumā par likuma spēkā stāšanos varētu norādīt arī uz konceptuāliem jautājumiem, kuri būtu maināmi tikai ar referenduma palīdzību. Pārējos punktus Saeima varētu mainīt, teiksim, ar divām trešdaļām balsu. Tas nozīmētu to, ka mēs iegūtu diezgan stabilu, samērā grūti maināmu Pilsonības likumu.

Šeit es saskatu vairākus pozitīvus momentus. Ko mēs ar to iegūtu? Pirmkārt, līdz ar to tiktu atrisināta jau pati pilsonības problēma. Mēs iegūtu politisko tempu, mēs atvieglotu Saeimas darbības uzsākšanu. Jo Saeima tad jau varētu risināt citus konstitucionālus jautājumus, sociālas un ekonomiskas problēmas, bet tanī pašā laikā vēlēšanu programmas priekšplānā neizvirzītos šī pilsonība. Tad partijām un grupām, kas piedalītos vēlēšanās, faktiski vajadzētu izteikt tikai savu attieksmi pret šo referendumu.

Jāņem vērā arī tas, ka šāda referenduma sarīkošanai mums būtu jāiztērē daudz mazāk līdzekļu nekā tad, ja šāds referendums tiks rīkots un notiks atsevišķi, nevis vēlēšanu dienā. Tātad referenduma sarīkošana tieši vēlēšanu dienā dotu arī diezgan lielus līdzekļu ietaupījumus.

Un vēl par pēdējo priekšrocību šādā referendumā. Mēs tādā gadījumā varētu nodrošināt arī pietiekama vēlētāju skaita piedalīšanos, jo uz vēlēšanām, protams, ies, un arī šie cilvēki vienlaikus varētu izteikt savu attieksmi pret šo samilzušo problēmu, kura pastāv mūsu valstī.

Sākotnēji es biju domājis, ka šinī lēmumā vienlaikus ar vēlēšanām vajadzētu noteikt arī referenduma dienu, taču pašlaik uzskatu, ka varbūt šinī lēmuma tekstā to nevajadzētu darīt, jo mums ir iespējas to izdarīt līdz 4.februārim. Tātad 4.februārī stājas spēkā šis mūsu lēmums un vēlēšanas tiek izsludinātas. Es tomēr ierosinu šo jautājumu apspriest. Mums vajadzētu uzsākt darbu pie likuma par referenduma sagatavošanu, to diezgan straujā tempā pieņemt un vienlaikus ar vēlēšanu sarīkošanu sagatavot arī šo referendumu. Tā mēs noņemtu lielo politisko spriedzi, kura pašreiz pastāv mūsu valstī. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Cienījamie kolēģi! Es ierosinātu nobalsot par debašu pārtraukšanu, jo argumenti “par” un “pret” jau daudz ir izskanējuši. Manuprāt, visiem ir skaidrs, kā kurš balsos, tāpēc pēc tam varētu pāriet pie lēmuma apspriešanas pa punktiem. Lūdzu manu priekšlikumu likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Procedūras jautājums ir liekams uz balsošanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Kurš iestājas par to, ka debates tiek pārtrauktas? Debatēs vēl bija pierakstījušies Mucenieka kungs un Gulbja kungs. Lūdzu rezultātu. Debašu pārtraukšanu atbalsta 68, pret ir 10, bet atturas – 21.

Lūdzu Vaivada kungu tribīnē! Krastiņa kungs vēlas izteikties par procedūru?

E.Krastiņš: Es vēlētos pateikt paziņojumu frakcijas vārdā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Krastiņš: Kā redzat, šo projektu ir sastādījusi un iesniegusi LTF frakcija un frakcija “Satversme”. Es domāju, visi klātesošie no runātājiem pārliecinājās, ka vēlēšanas vairs nav atliekamas. Lauku frakcijas vairākums uzskata, ka tiešām tās nav atliekamas pat līdz 5., 6.jūnijam, un tāpēc ierosina nobalsot arī par 22., 23.maiju, ar relatīvu balsu vairākumu izšķiroties par to, kurš no šiem datumiem liekams lēmuma projekta pamatā. Protams, ja gadījumā izšķiršanās notiks par 5., 6.jūniju, tad mēs kopumā atbalstīsim arī šo datumu.

J.Vaivads: Man personīgi šķiet, ka nekādu iebildumu pret šādu priekšlikumu nevarētu būt. Tātad jautājums ir tikai par balsošanas procedūru. Ja mums šie ir vienīgie datumi, tad tādā gadījumā mēs varētu izšķirties ar relatīvu balsu vairākumu.

Priekšsēdētājs: Bērziņa kungs, lūdzu!

I.Bērziņš: Arī es ierosinātu to pašu, ko Krastiņa kungs jau teica Lauku frakcijas vārdā, tas ir, arī mēs – LTF frakcijas vairākums – šajā gadījumā nobalsojām par 5., 6.jūniju, bet, protams, varētu balsot arī par šiem diviem datumiem, kurus nosauca Lauku frakcija. Un pēc tam varētu balsot par lēmumu kopumā. Šajā gadījumā, ja runa ir par 2.punktu, man nav īsti skaidrs, kādā redakcijā tas īstenībā ir, jo Endziņa kungs te izteica vienu variantu...

Priekšsēdētājs: To pēc tam, Bērziņa kungs! Vispirms izšķirsimies par datumu.

Lūdzu, Celmiņa kungs!

J.Celmiņš: Man, pirms mēs ķeramies pie datuma, ir priekšlikums par nosaukumu. Mūsu lēmums saucas “Par 5.Saeimas vēlēšanu dienu noteikšanu”, taču mēs zinām, ka faktiski nosakām pirms termiņa. Es ierosinu un arī vairāki citi deputāti ir izteikuši tādu domu, ka tās faktiski ir ārkārtas vēlēšanas. Tāpēc nosaukums varētu būt “Par 5.Saeimas ārkārtas vēlēšanu dienas noteikšanu”, jo te ir vairāki argumenti. Pirmkārt, mēs savu darbību pārtraucam pirms laika. Otrkārt, šeit radīsies viena problēma. Saskaņā ar Satversmi Saeimu vēlē uz trim gadiem. Ja nākamās vēlēšanas būs oktobrī, tad šis termiņš būs lielāks nekā trīs gadi, tiesa, nedaudz lielāks. Tā ka faktiski tās ir ārkārtas vēlēšanas.

Mans ierosinājums ir pirms vārda “vēlēšanas” ielikt vēl vārdu “ārkārtas”.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Manuprāt, vispirms izšķirsimies par datumiem un tad diskutēsim par virsrakstu un atsevišķiem punktiem.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es šinī sakarībā, ko tikko teica cienījamais kolēģis Celmiņš. Šeit nevar būt runas par ārkārtas. Paskatieties – mēs taču atsau­camies uz mūsu pašu likumu “Par Augstākās padomes darba organizāciju līdz Saeimas sanākšanai”. Tur mums skaidri un gaiši ir ierakstīts, ka Augstākā padome darbojas līdz Saeimas ievēlēšanai. Tātad te nav nekā ārkārtas, jo mēs paši to esam jau ierakstījuši iepriekš.

Tālāk. Paskatīsimies Satversmi! Satversmē runa par ārkārtas nav domāta tādā veidā. Te ir runa tikai par to, ja Saeima ir pirms termiņa atlaista. Un tad tālāk sākas šis termiņš. Tā ka šeit, manuprāt, nekādas izmaiņas nav vajadzīgas. Cita lieta, ka mums vēlāk būs jāpieņem atsevišķs likums vai akts par pilnvaru termiņiem, varbūt arī par sociālajām garantijām saistībā ar darba likumdošanu. Tā ir cita lieta, bet pašreiz šeit viss ir tāds, kāds tas ir, izņemot 2.punktu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Tātad mums ir priekšlikums balsot par vēlēšanu dienu 22.–23.maiju vai par 5.–6.jūniju. Es tikai gribētu klātesošajiem deputātiem atgādināt, ka saskaņā ar likumu “Par Augstākās padomes darba organizāciju līdz Saeimas sanākšanai” Saeimai ir jāsanāk 30 dienas pēc ievēlēšanas. Tātad, ja mēs vēlēsim Saeimu 23.maijā, tad tai būs jāsanāk Jāņos.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Mani nedaudz izbrīnīja tieši Lauku frakcijas nostāja pret šo agrāko datumu, jo arī mūsu frakcijā ir diezgan daudz lauksaimnieku, kuri, tieši no lauksaimnieku viedokļa raugoties, zina, ka Latvijā ir arī Latgales augstiene, Vidzemes centrālā augstiene, ir Zie­meļvidzeme, ir Alūksnes apkaime, kur šajos datumos bieži vien vēl turpinās (ja ir vēls pavasaris) un pilnā sparā lauku darbi. To teica mūsu frakcijas lauku deputāti. Tātad tīri pragmatisku apsvērumu dēļ jūnijs varbūt būtu labāks laiks. Un vēl arī tas apstāklis, ko teica cienījamais sēdes vadītājs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es saprotu, ka dažādām politiskajām partijām un organizācijām ir rūpes par savu vēlēšanu kampaņu. Arī mūsu Lauku frakcijā ir dažādu grupu pārstāvji, un mēs uzskatām, ka svarīgākais un prioritārais šajā laikā ir noorganizēt vēlēšanas un savlaicīgi izveidot jaunu valdību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, Vaivada kungs, mēs balsosim tikai par šiem diviem datumiem.

Tagad, godātie kolēģi, par procedūru. Mēs vispirms balsosim priekšlikumu par 22.–23.maiju, bet pēc tam par 5.–6.jūniju, un, kurš no šiem datumiem būs saņēmis balsu vairākumu, tas paliks lēmumā. Vai jums nav iebildumu pret šādu procedūru?

Lūdzu balsošanas režīmu. Vispirms balsosim Lauku frakcijas priekšlikumu par 22.–23.maiju. Divas balsis papildus “pret”. Ziediņa kungs, tātad jūs nospiedāt pogu “par”, bet gribējāt spiest “pret”? Paldies. Tātad trīs balsis papildus “pret” un viena balss no “par” jāatskaita. Lūdzu rezultātu. 20. Es baidos kļūdīties, bet uz tablo viss ir redzams. 27 – par, un vienu balsi mīnusējam. Tātad par – 26. Trīs balsis papildus “pret”. 30 – pret, 46 – atturas.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim priekšlikumu par 5.–6.jūniju. Viena balss papildus “par”. Repšas kungam nedarbojas aparatūra. Arī vēl papildus “par”. Viņam nav atslēdziņas. Tātad divas balsis papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 76 – par, 8 – pret, 20 – atturas.

Tagad turpināsim izskatīt pa punktiem.

J.Vaivads: Jā. Tagad attiecībā uz šā 1.punkta redakciju.

Priekšsēdētājs: Vispirms par virsrakstu. Vai Celmiņa kungs uztur savu priekšlikumu pēc Endziņa kunga paskaidrojuma? Nē. Paldies. Tātad virsraksts paliek tāds pats.

Par 1.punktu, lūdzu!

J.Vaivads: Ir saņemts Preinberga kunga priekšlikums mazliet mainīt 1.punkta redakciju, proti, teksta “noteikt, ka 5.Saeimas vēlēšanas izdarāmas” vietā likt šādu redakciju: “noteikt, ka 5.Saeimas vēlēšanām jānotiek”. Tas esot gramatiski pareizāk. Man, godīgi sakot, šeit komentāru nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es vienkārši nepaguvu pie virsraksta tikt klāt. Es domāju, ka virsrakstā tomēr ir jābūt vārdam “izsludināšana”, jo lēmums ir par izsludināšanu. Tam jābūt, lai nepārprotami būtu skaidrs datums, kad vēlēšanas tiek izsludinātas, lai vēlāk Prezidijam nebūtu jāskaidro, kas ir saprotams ar izsludināšanu, tāpēc šajā lēmumā tomēr vajadzētu būt arī vārdam “izsludināšana”.

J.Vaivads: Es atļaušos izteikt viedokli par Eglāja kunga priekšlikumu. Šis nosaukums varētu būt šāds: “Par 5.Saeimas vēlēšanu izsludināšanu”, un tādā gadījumā arī šis 2.punkts, kurā mēs sakām, ka lēmums stājas spēkā 4.februārī, ļoti korelētu ar virsrakstu. Līdz ar to nebūtu nekādu domstarpību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Atbalstot šo variantu, es tomēr gribu atgādināt, ka 4.Saeima tika atlaista pirms laika. Un arī, raugoties pēc Satversmes jebkuriem variantiem, šīs būs ārkārtas vēlēšanas. Kādam nolūkam tas būtu vajadzīgs? Lai tās būtu korektas. Mums ir jāpieņem korekti lēmumi attiecībā uz nākamajām – pirmajām pēc 4.Saeimas – vēlēšanām. Un tādēļ es tomēr ierosinu likt uz balsošanu virsrakstu “Par 5.ārkārtas Saeimas vēlēšanu dienas izsludināšanu”.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Pulkstenis ir 13.00. Mums sākas obligātais balsošanas laiks. Tomēr, manuprāt, mums vispirms ir jāpabeidz šis jautājums. Vai deputātiem nav iebildumu? Mēs jau esam sākuši balsot.

Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es pilnīgi atbalstu Silāra kunga ieteikumu, lai virsrakstā būtu arī vārds “ārkārtas”, jo tam ir juridiskas sekas, proti, cik ilgi šī Saeima darbosies. Tā, protams, varēs lemt citādi, tomēr ir jāapzinās, ka tam ir nozīme. Paldies.

J.Vaivads: Tādā gadījumā varētu ieteikt šādu virsrakstu: “Par 5.Saeimas ārkārtas vēlēšanu izsludināšanu”. Un es domāju, ka tad būtu aptverti visi priekšlikumi, kas tika izteikti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Atļaujiet, es nolasīšu Satversmes 13.pantu: “Ja Saeimas vēlēšanas Saeimas atlaišanas gadījumos notiek citā gadalaikā, tad šāda Saeima sanāk ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc tās ievēlēšanas un tās pilnvaras izbeidzas pēc diviem gadiem nākamā novembra mēneša pirmajā otrdienā ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu.” Satversmē nav neviena vārda par kaut kādām ārkārtas vēlēšanām vai kaut ko tamlīdzīgu. Šeit tas absolūti nav vajadzīgs. Var piekrist tikai tam, ka nosaukumā ieraksta “par izsludināšanu”, lai precizētu. Tas saskan arī ar 2.punktu. Bet tas nav vajadzīgs – ierakstīt iekšā par kaut kādām “ārkārtas”. Tādā gadījumā Saeima tiek ievēlēta un Satversme darbojas pilnā apjomā. Šinī gadījumā darbosies 13.pants, arī visi citi termiņi un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, te sākas tas, ko es saucu par tamborēšanu. Mums ir pieņemti iepriekšējie likumi par 5.Saeimas vēlēšanām, mums ir pieņemts dokuments par mūsu darba organizēšanu līdz 5.Saeimas vēlēšanām, bet tagad mēs juridiski kaut ko gribam jaukt. Lūdzu, paliksim pie tā formulējuma, kāds mums ir bijis.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vaivada kungs, lūdzu, formulējiet balsojamā dokumenta virsrakstu, par kuru mēs tūdaļ balsosim.

J.Vaivads: Paļaujoties uz juristu skaidrojumu, virsraksts būtu šāds: “Par 5.Saeimas vēlēšanu izsludināšanu”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to! Lūdzu rezultātu. 82 – par, 5 – pret, 8 – atturas. Pieņemts.

Nākamais balsojums būs par 1.punktu, kurā ir Preinberga kunga labojums: “Noteikt, ka 5.Saeimas vēlēšanām jānotiek 1993.gada 5., 6.jūnijā.” Lūdzu balsošanas režīmu.

J.Vaivads: Vienu mirklīti! Te varbūt varētu izdarīt tādu precizējumu: “Noteikt, ka 5.Saeimas vēlēšanas notiek...”, nevis “jānotiek”, tātad nav jābūt pavēles formā...

Priekšsēdētājs: Principā tiek lietots vārds “sarīkojamas”.

J.Vaivads: Tas ir redakcijas jautājums. Es personīgi domāju, ka varētu palikt jebkurš no šiem formulējumiem.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Manuprāt, šeit nav strīda par būtību, bet ir par redakciju. Tādēļ pagaidām paliksim pie Vaivada kunga priekšlikuma: “Noteikt, ka 5.Saeimas vēlēšanas notiek 1993.gada 5. un 6.jūnijā.” Ja korektori uzskatīs, ka nepieciešams nedaudz kaut ko grozīt, manuprāt, šeit nebūs problēmas.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu: 83 – par, 1 – pret, atturas – 11. Pieņemts.

J.Vaivads: Ja mēs esam pieņēmuši virsrakstu “Par vēlēšanu izsludināšanu”, tad, es domāju, 2.punkts varētu skanēt pavisam vienkārši, ka lēmums stājas spēkā 1993.gada 4.februārī.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem nav iebildumu? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmuma 2.punktu. Lūdzu rezultātu. Par – 86, pret – 1, atturas – 12. Pieņemts.

Nākamais balsojums būs par lēmumu kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Sekretariātam drošības pēc vajadzētu vēl zvanīt. Balsosim par lēmumu kopumā. Lūdzu rezultātu. Par – 89, pret – 6, atturas – 10. (Aplausi.)

Godātie kolēģi! Vēl mums ir jāpieņem divpadsmit lēmumi un likumi. Tas ir paredzēts mūsu balsošanas plānos no pulksten 13.00 līdz 13.30. Atļaujiet man sākt ar pirmo jautājumu.

Vispirms ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par apgrozījuma nodokli””. Vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo likumprojektu. Rezultātu! Par – 97, pret – 1, atturas – 4. Likums ir pieņemts.

Nākamais balsojums būs par lēmuma projektu “Par personālsastāva dokumentu saglabāšanas nodrošināšanu”. Vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Nē. Lūdzu balsošanas režīmu. Tas ir 346.dokuments. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 94, pret – nav, atturas – 8. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais lēmums – “Par iedzīvotāju reģistrācijas termiņa pagarināšanu atsevišķos rajonos”.

Cilinska kungs, vai jūs par balsošanas motīviem?

E.Cilinskis: Tātad projekts ir 417.dokumentā, nevis 402., kā šeit ierakstīts? Jums visiem tas ir izdalīts.

Priekšsēdētājs: Tas ir 417., nevis 402.dokuments.

E.Cilinskis: Nekas būtisks nav mainījies. Tas ir saskaņots ar Likumdošanas jautājumu komisiju un ar Juridisko pārvaldi. Vienīgā būtiskā izmaiņa ir tā, ka visā Latvijas teritorijā iedzīvotājiem ir pases ar reģistra zīmogu un ka šīs pilsoņu pases atsevišķos rajonos ir derīgas līdz 1.martam, nevis, kā tas bija iepriekšējā projektā, līdz 1.janvārim. Papildus vēl bija deputāta Lazdas priekšlikums, kas redakcionāli noformulē iepriekšējo variantu. Ja deputāts uz to pastāv, tad varētu nobalsot atsevišķi. Komisija vienojās, ka no 1.marta vajadzētu to ieviest visā Latvijas teritorijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Procedūra mums neļauj par to balsot atsevišķi, mēs varam balsot tikai par lēmumu kopumā vai pret to.

Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Es tomēr aicinātu nepieņemt to šādā veidā, bet respektēt kolēģa Lazdas priekšlikumu, jo mums veidojas tāda situācija, ka mēs sodīšanu atvirzām uz 1.martu. Mums tajos rajonos, kur jau ir reģistrējušies līdz 90 procentiem, no 85 līdz 92 procentiem, nav nekāda ietekmīga un efektīva līdzekļa, kādā veidā, pagaidām vēl nesodot šos cilvēkus, piespiest viņus reģistrēties līdz galam. Taču tajā projektā, kāds tas tika iesniegts, bija izveidojies ļoti labs trīs mēnešu starpposms – ka no šā 1.janvāra līdz 1.martam vēl nesoda, bet tajā pašā laikā, ja nav jaunās pases vai nav PSRS pases ar reģistrācijas zīmogu, tad vairs nekādas civiltiesiskas vai citādas nozīmīgas juridiski administratīvas darbības ar šo pasi nevar izdarīt. Un līdz ar to var būt spēkā tikai Latvijas pase vai pase ar šo Imigrācijas departamenta atzīmi, tādējādi liekot cilvēkam iet vispirms reģistrēties un tikai pēc tam kārtot visus savus civiltiesiskos darījumus un citas svarīgas lietas, kur jāuzrāda pase. Tādējādi es uzskatu, ka kolēģa Lazdas priekšlikums bija pareizs. Tad, kad šis projekts ienāca mums pirmajā variantā, arī tad tas bija pareizs, bet es neatceros, kādā veidā tas pēkšņi par šo datumu ir pavirzījies... Es to komisijā atceros druscītiņ citādu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, lūdzu, izsakieties par balsošanas motīviem, jo cita veida procedūra mums šajā situācijā nav paredzēta.

Lūdzu, Ždanokas kundze! Pēc tam – Eglāja kungs.

T.Ždanoka: Es jau apspriešanas gaitā tiku izvirzījusi priekšlikumus, teiksim, tādus, kā tagad ir šeit 3.punkta jaunajā redakcijā. To vispār var izņemt ārā no projekta, jo man, teiksim, nav skaidrs, vai arī ārvalstnieku pases nebūs derīgas Latvijas teritorijā. Palasiet uzmanīgi, lūdzu, šo tekstu! Būs derīgas tikai Latvijas Republikas pases un šitās PSRS pases ar Imigrācijas departamenta atzīmi par reģistrāciju. Kā var par tādu balsot? Man ir priekšlikums balsot tomēr pa punktiem.

Priekšsēdētājs: Pa punktiem dokuments jau ir apspriests. Savu attieksmi deputāti varēs izteikt balsojot “par” vai “pret” dokumentu.

T.Ždanoka: Jā, bija apspriests, bet tagad ir pavisam jauna redakcija, kur es nezinu... Es būtu palūgusi Likumdošanas jautājumu komisiju paskaidrot. Kā var tādu formulējumu pieņemt?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es aicinu balsot tieši šādā redakcijā, kā ir, jo mums nav citas procedūras. Var balsot tikai “pret”. Tomēr es uzskatu, ka visai Latvijai termiņš ir vienots – 1.marts, un tas radīs daudz vairāk plusu nekā tas, ka būs daždažādi divi mēneši. Tad būs haoss un vajadzēs sniegt Augstākās padomes Prezidija skaidrojumus. Šeit ir daudz stingrāk, precīzāk un nepārprotamāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Es gribētu ierosināt, lai mēs balsojam stingri par tādu pirmo tekstu, kāds ir Cilinska kunga piedāvātajā variantā. Bez kādiem labojumiem!

Priekšsēdētājs: Pilnīgi pareizi! Tieši tādu mēs arī varam likt uz balsošanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Godātie kolēģi, balsosim par šo lēmuma projektu! Rezultātu! Par – 84, pret – 11, atturas – 11. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais lēmuma projekts ir par iekšlietu iestāžu disciplinārreglamentu. Vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Nē. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par – 89, pret – 4, atturas – 8. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais lēmuma projekts ir par mežu ciršanas tāmi. Vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Nē. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 89, pret – 3, atturas – 4. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais lēmuma projekts ir par Nacionālā zooloģiskā dārza statusu. Vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Nē. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. 94 – par, 4 – pret, 2 – atturas. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais lēmuma projekts ir par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem jūras tiesību jautājumos. Vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Nē. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Rezultātu! 103 – par, 2 – pret, atturējušos nav. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais lēmuma projekts – “Par uzņēmuma “Daiļrade” pārveidošanu statūtsabiedrībās”. Bija Preinberga kunga priekšlikums to svītrot no izskatīšanas, jo cita ceļa mums procedūrā nav.

Pie mikrofona ir Bukas kungs. Lūdzu. Pēc tam – Vaivada kungs.

S.Buka: ?/Cienījamie deputātu kungi! Pēc Kultūras fonda un “Daiļrades” kā Kultūras fonda uzņēmuma lūguma es savā laikā kā ekonomists piedalījos šī uzņēmuma vērtēšanā, lai noskaidrotu iespējas, kā “Daiļradi” pārveidot par akciju sabiedrību. Un man ir jāpasaka, ka mani izbrīna tas, ka kultūras darbinieki šodien necenšas atbalstīt Kultūras fondu un pašu uzņēmumu “Daiļrade”, vēl jo vairāk tādēļ, ka tajā strādā ne vienkārši amatnieki, bet meistari, kas dzīvo visos Latvijas rajonos. Šodien šī uzņēmuma nodošana Rūpniecības un enerģētikas ministrijas pakļautībā, kad tās vadības spēja daudziem liekas ļoti apšaubāma, un vispār rūpniecības sabrukums kļūst diezgan acīm redzams, liecina par to, ka ministrija vienkārši grib sagrābt šo garšīgo kumosiņu un valdīt pār to. Vai nu mēs uzņēmumam “Daiļrade” piešķirsim īpašu statusu kā Latvijas Republikas mēroga unikālam uzņēmumam un ar to nosargāsim to, vai arī pārvērtīsim par parastu rūpniecības uzņēmumu, kuru vadīs nekur nederīgi Rūpniecības ministrijas darbinieki. Tāpēc es aicinu balsot pret šo lēmuma projektu un pie “Daiļrades” likteņa izlemšanas ķerties vēl vienu reizi./

Priekšsēdētājs: Vaivada kungs, lūdzu!

J.Vaivads: Šodien jau Laķa kungs sniedza informāciju, ka vakar vēl tika precizēti dažādi apstākļi attiecībā uz šo jautājumu. Pašlaik zālē ir arī Kultūras fonda pārstāvji, tāpēc man būtu priekšlikums, lai mēs izšķirtu šo jautājumu, tomēr dot vārdu arī Umblijas kundzei, lai viņa vienkārši sniegtu informāciju par to, kas tie īsti ir par jaunumiem, un tad mēs varētu vienkārši līdz galam izlemt šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Mans priekšlikums tāds bija, taču mēs kuluāros noskaidrojām, kā arī Laķa kungs paskaidroja, ka esot notikusi vienošanās un šāds balsojums būtu iespējams. Taču es vienlaikus atbalstu arī Vaivada kunga ieteikumu. Ja šeit atrodas Latvijas Kultūras fonda pārstāvji, tad nebūtu slikti dzirdēt arī viņu viedokli. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, lūdzu!

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi, es šeit neredzu nekādu problēmu, lai mēs nepieņemtu šo lēmumu, jo ir panākts tas kompromiss, uz kuru iepriekšējā reizē aicināja Ekonomikas komisijas pārstāvji, ? lai vairāk tiktu ievērotas atsevišķo struktūrvienību intereses. Šis kompromiss ir panākts, un es domāju, ka te ir tikai balsošanas vaina.

Priekšsēdētājs: Paldies. Krūmiņa kungs, lūdzu!

Ģ.Krūmiņš: Es gribētu oponēt Bukas kunga izteiktajam viedoklim, ka šā lēmuma pieņemšana nodod “Daiļradi” Rūpniecības ministrijas pārziņā. Gluži pretēji – ja nebūtu šā lēmuma, tad uzņēmums “Daiļrade” būtu nonācis Rūpniecības ministrijas pārziņā, jo faktiski tas pieder Rūpniecības ministrijai. Taču ar šā lēmuma palīdzību mēs nododam 51 procentu “Daiļrades” akciju Kultūras fonda rīcībā, kas faktiski ir kā dāvinājums Kultūras fondam īpašuma ziņā un rada arī Kultūras fondam turpmākās eksistences pamatu. Ja mēs šo lēmumu nepieņemam, tad “Daiļrade” kļūst valsts uzņēmums, kuru Rūpniecības ministrija privatizēs savā paredzētajā kārtībā, bet jautājums par Kultūras fonda finansēšanu parlamentam būs jārisina atsevišķi. Kā mēs zinām, savā laikā Kultūras fonds tika finansēts no spirta un tabakas monopola, bet, pateicoties mūsu muitas politikai, “Royal” spirts ir novedis līdz krīzei “Latvijas balzamu”, un no monopola ienākumiem tur vairs nav palicis ne graša. Es nezinu, kā mēs Kultūras fondu varētu finansēt vēl citādā veidā, izņemot šo, kas šodien tiek piedāvāts.

Priekšsēdētājs: Seiksta kungs, lūdzu!

A.Seiksts: Godātie kolēģi, godātais Birkava kungs! Mēs visos jautājumos parasti aicinām talkā nozaru speciālistus tajos gadījumos, kad paši nejūtamies pietiekami kompetenti. Es uzskatu, ka nav iespējama balsošana, kamēr nav uzklausīta Umblijas kundze.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, lūdzu!

J.Freimanis: Arī es noteikti atbalstu Seiksta kungu. Mums noteikti vajadzētu šeit uzklausīt Umblijas kundzi un tad balsot, citādi nebūs solīdi.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Umblijas kundzi mēs uzklausīsim. Arī procedūra mums atļauj noklausīties Umblijas kundzi vai nu replikas veidā, vai izsakoties par balsošanas motivāciju. Tādēļ lūdzu Umblijas kundzi tribīnē. Reglaments paredz trīs minūšu uzstāšanos. Ja Umblijas kundze prasīs vairāk un deputāti piekritīs, tad viņa varēs runāt ilgāk. Lūdzu.

R.Umblija, Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāja vietniece: Cienījamie deputāti! Es gribētu runāt ļoti īsi. Pašreizējais lēmuma projekts principā ir absolūti vienīgais, un nav citas alternatīvas, lai atrisinātu pirmām kārtām īpašuma jautājumus attiecībās starp Kultūras fondu un “Daiļradi” un kaut daļēji radītu Kultūras fonda finansēšanas iespējas. Tā ka es lūdzu balsot par to, jo citas alternatīvas fonda eksis­tencei šobrīd nav. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Dobeļa kungs, šeit gan mums jautājumi nav paredzēti... (No zāles atskan balsis, ka ir jābalso.)

Godātie kolēģi! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 78 plus viena balss, pret – 11, atturas – 13.

Nākamais balsojums ir par šorīt izskatīto sociālās apdrošināšanas budžetu. Vai kāds vēlas uzstāties par balsošanas motīviem? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 93, pret – 1, atturas – 6. Plus Repšas kunga balss “par”, jo viņam nav atslēdziņas.

Nākamais balsojums ir par Civillikuma Saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību. Vai kāds vēlas runāt par balsošanas motīviem? Nē. Lūdzu balsošanas režīmu. Viena balss papildus “par”. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 100, pret – 1, atturas – 2. Likums ir pieņemts.

Nākamais balsojums ir par grozījumiem Civillikuma Saistību tiesību daļā. Vai par balsošanas motīviem neviens nevēlas runāt? Balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Rezultātu! Par – 98, pret – 1, atturas – 4. Pieņemts.

Un pēdējais balsojums. Tas ir lēmums par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem. Endziņa kungs, mēs esam apsprieduši pa pantiem, tāpēc mums atliek tikai nobalsot.

Lūdzu, vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Lūdzu, Rikarda kungs!

R.Rikards: Par balsošanas motīviem. Tātad es uzskatu, ka pagājušā gada 15.oktobra lēmums bija ārkārtīgi loģisks un skaidrs, un es mīlu loģiku. Tajā mēs vienkārši atjaunojām pilsoņu tiesības, kas bija atņemtas, bet neatjaunojām pilsonību. Pilsoņi visu laiku, visus šos 50 gadus eksistēja, tikai viņiem bija atņemtas pilsoņu tiesības. Ar reģistrācijas brīdi pilsoņiem tiek tikai atjaunotas šīs pilsoņa tiesības, bet pilsoņi viņi jau bija. Un tāpēc man nav skaidrs par 28.oktobra lēmumu: ar kuru brīdi šie cilvēki kļūst pilsoņi, jo viņi pilsoņi nav bijuši? Es uzskatu, ka pilsonības tiesības nevar mantot, bet var mantot pilsonību saskaņā ar 1919.gada Pavalstniecības likumu, bet pēc 7.panta – arī pilsoņa bērni ir pilsoņi. Taču tiem, kam ir tikai bijušas pilsonības tiesības, viņu bērni nevar mantot pilsonības tiesības, un tāpēc es balsošu pret šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, lūdzu!

A.Endziņš: Arī es mīlu loģiku, un tad tādā gadījumā man uzreiz ir tāda problēma. Mēs visi vienprātīgi šeit atbalstījām būtībā dubulto pilsonību Rietumu latviešiem, un runa bija nebūt ne par tiem, kuriem ir Latvijas pase un kuri nav ieguvuši Amerikas, Austrālijas vai citas valsts pilsonību. Tad mums šādu viedokļu nebija, bet tagad mēs, runājot tikai par latviešiem Krievijā, mēģinām runāt par kaut kādu pilsonības piešķiršanu. Arī tā ir atjaunošana.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, pēc tam – Dobeļa kungs.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, es vēlreiz gribu atgādināt savu priekšlikumu. Viss ir jāpasaka skaidri un gaiši. Visā pasaulē atgriešanās tiesības ir tikai vietējai tautībai, tai, kura radījusi šo valsti. Tā vajag skaidri ierakstīt šajā likumā. Un nav ko mums slēpties. Es nupat atkal pārbaudīju Izraēlas likumdošanu, arī tur ir skaidri un gaiši tā uzrakstīts 1950.gada likumā. Mums vajag uzrakstīt tieši tāpat. Kāpēc mums jākautrējas no tā?

Priekšsēdētājs: Dobeļa kungs.

J.Dobelis: Es gribētu vēl vienu reizi atgādināt un lūgt tomēr izprast, ka nav svarīgi, kur dzīvo mūsu latvieši – vai Austrumos vai Rietumos. Ne jau par to mēs runājam. Un mēs nedalām šos latviešus, kā te viens otrs mēģina kaut kādā veidā pasniegt. Runa ir pavisam par ko citu – par pilsonību. Un nav svarīgi, vai viņš dzīvo Austrumos un ir Latvijas Republikas pilsonis vai viņš dzīvo Rietumos. Un otrādi – ja viņš nav republikas pilsonis un dzīvo Rietumos, tad nevienam te nav nekādu tiesību. Tas taču ir skaidri un gaiši vienreiz jāsaprot! Kāpēc ir tāda vēlēšanās, ka mēs, lūk, gribam izcelt kaut kādu 1905.gada revolucionāru vai eksrevolucionāru, kurš toreiz ir aizbraucis uz Ameriku? Viņš nav Latvijas Republikas pilsonis un nevar tāds būt. Es lūdzu šos divus jēdzienus nejaukt. Un nevajag mūs te kūdīt, ka te kāds ir pret tiem latviešiem, kuri dzīvo Krievijā. Viņi mums sirdij ir tikpat tuvi un dārgi kā Rietumu latvieši. Tikai viens vienīgs apstāklis – pilsonība, vai tā ir likumīga. Tāpēc es lūgtu saprast šo vienkāršo patiesību un nejaukt tautību ar pilsonību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ābiķa kungs! Pēc tam – Freimaņa kungs.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Es negribu aicināt balsot ne “par”, ne arī aģitēt balsot “pret”. Bet es tomēr negribētu, lai mēs pievienotos tiem, kuri mēģina šo jautājumu pasniegt tā, ka šis lēmums attiecas uz latviešiem.

Cienījamie kolēģi, mazliet atgriezīsimies pie vēstures. Pirms Pirmā pasaules kara Rīga bija trešā lielākā cariskās Krievijas rūpniecības pilsēta, kurā strādnieki vairākumā nebūt nebija latviešu tautības. Apmēram puse bija latviešu, bet otra puse – cittautieši, galvenokārt krievi. Pirms Pirmā pasaules kara Rīgā dzīvoja 530 tūkstoši cilvēku, Rīgā divdesmito gadu sākumā bija aptuveni 200 tūkstoši cilvēku. Pirms Pirmā pasaules kara Liepājā dzīvoja 110 tūkstoši cilvēku. Pēc Pirmā pasaules kara – divdesmito gadu sākumā – jau pēc latviešu atgriešanās Latvijā bija palikuši 30 tūkstoši cilvēku. Tā ka šeit nebūt nav runas tikai par latviešiem. Es, protams, pieņemu, ka vairākums no tiem, kuri šeit ir dzīvojuši pirms 1914.gada un kuri šobrīd dzīvotu šeit, Latvijā, ir latvieši, bet nav korekti tomēr šo jautājumu izskatīt pirms tam, kamēr Imigrācijas departaments nav sniedzis mums ziņas, cik no šiem cilvēkiem reāli tik tiešām ir latvieši un cik no tiem ir cittautieši, kuri dzīvojuši šeit pirms 1914.gada. Tā ka vienkārši nav korekti runāt par šo lēmumu, ka tas attiecas uz Krievijas latviešiem. Tas tā nav. Tas nav korekti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Es gribēju pateikt par balsošanas motīviem, ka man ļoti sāp sirds, bet es nevarēšu balsot par šo dokumentu. Un pateikšu – kāpēc. Mans godājamais frakcijas kolēģis Eglāja kungs pateica, ka es esot vainojams pie tā, ka, teiksim, mēs runājam par Krievijas latviešiem. To neesot vajadzējis pateikt. Taču es gribētu apgalvot, ka ir gluži otrādi – es ierosināju iekļaut šeit Vēlēšanu komisijā... Un viss šis jautājums par šiem Krievijas latviešiem radās tieši tāpēc, ka es balsoju toreiz, runāju un domāju par nacionālo principu... Gluži otrādi! Es to jau paredzēju, tāpēc ka Krievijas latvieši, gluži tāpat kā Rietumu latvieši, ir tādi paši latvieši. Es nebalsoju tāpēc, ka šis princips šeit nav iestrādāts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cilinska kungs! Un tad būs balsošana.

E.Cilinskis: Redziet, tanī brīdī, kad mēs iepriekšējā reizē balsojām, es domāju, ka varbūt visiem nebija pietiekami skaidri šie jautājumi. Šobrīd situācija ir tāda, ka praktiski absolūtais vairākums organizāciju ir bijušas pret šā lēmuma pieņemšanu un pret pilsoņu loka paplašināšanu. Tātad jebkurā gadījumā šeit nevar būt nekādas runas, teiksim, par to, ka tā ir kaut kāda atzīšana un tā tālāk. Tā ir naturalizācija. Ja tā ir naturalizācija, tad mēs, protams, varētu izmantot arī citādus nosacījumus, kā to saka Bojāra kungs. Un tas ir pilnīgi loģiski. Protams, mēs nevaram noteikt, kurš ir latvietis, bet mēs varam noteikt to, teiksim, pieprasot latviešu valodas zināšanas. Taču tas ir tikai tādā gadījumā, ja tā ir naturalizācija. Es nesaprotu, kāpēc patiešām mēs nevaram pagaidīt šo pusgadu. Turklāt arī daļa no šiem cilvēkiem ir ar mieru pagaidīt šo pusgadu, lai normāli likumīgā kārtā ievēlētu Saeimu, kura tad neapšaubāmi vispirmām kārtām piešķirs šiem cilvēkiem pilsonību, un par to nevienam nav nekādu šaubu. Tāpēc es aicinu balsot pret šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Jau ir sācies pārtraukums, un zālē skan balsis, aicinot balsot. Tādēļ lūdzu izteikties, vai man būs jāliek uz balsošanu jautājums par to, ka mēs pagarinām plenārsēdi uz pārtraukuma rēķina.

Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Mēs apspriedāmies ar frakcijas vadību un lūdzam frakcijas pārtraukumu pirms balsošanas.

Priekšsēdētājs: Frakcijas pārtraukumu mēs nedrīkstam frakcijai liegt. Tādēļ sākas pārtraukums līdz pulksten 15.00.

 

(Pārtraukums)