1992.gada 22.decembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti, ieņemiet, lūdzu, vietas! Vārds frakcijas paziņojumam Vaivada kungam.

J.Vaivads: Frakcijas “Satversme” sēdē mēs vēlreiz pārskatījām jautājumu par frakcijas “Satversme” izvirzīto lēmuma projektu, un mēs principā faktiski paliekam iepriekšējās pozīcijās, tas ir, ka šis lēmums turpina iesākto procesu, ko mēs kvalificējam kā naturalizācijas uzsākšanu. Līdz ar to frakcija pieņem šādu lēmumu, jo, atšķirībā no pirmās reizes, ja atceraties, mēs sniedzām paziņojumu, ka mēs oficiāli šajā balsošanā vispār nepiedalāmies, šoreiz frakcija nolēma aicināt visus balsot “pret”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Neatkarīgi no tā, kā mēs nobalsosim par šo lēmuma projektu, man tikai gribētos kolēģiem paziņot, es ceru, ka to apstiprinās arī juristi, ka tas vecais, tas ir, 28.oktobra lēmums, joprojām paliek spēkā, un visi tie cilvēki, kuri būs iesnieguši pieteikumus līdz 31.decembrim, saskaņā ar attiecīgo lēmumu ir jāizskata un jāizlemj šo cilvēku pilsonības jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs, jūsu apsvērumi par turpmāko balsošanu.

A.Endziņš: Man atliek tikai apsveikt frakciju “Satversme” par tās konsekvento politiku. Frakcija izmanto tās pašas metodes, ar kurām kādreiz darbojās opozīcijas frakcija. Neapšaubāmi, es ierosinātu pārcelt balsošanu uz nākamo balsošanas laiku, proti, tad, kad būs plenārsēde pēc Jaunā gada, liekot to kā pirmo jautājumu. Šodien visi deputāti patlaban acīmredzot stāv rindā, lai saņemtu algu, tādējādi nav jau balsotāju.

Priekšsēdētājs: Gorbunova kungs precizē, ka tā nav alga, ko patlaban saņem deputāti, bet gan prēmija par labu darbu. Tā kā līdzšinējā prakse mums vienmēr ir bijusi tāda, ja dokumenta autors iesaka balsošanu citā laikā, tātad šā dokumenta balsošana būs 1993.gada 5.janvārī pulksten 13.00.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, es patiesībā gribu izteikties procedūras jautājumā. Es tomēr ierosinu mums pārdomāt un nobalsot par to, vai mums nesagatavot konceptuāli pavisam citu dokumentu šā iepriekšējā, oktobrī pieņemtā lēmuma vietā. Es gribu vēlreiz atgādināt, ka tagad esmu izskatījis Izraēlas konstitūciju un visus tās konstitucionālos likumus. Cienījamie kungi, jūs varat pārliecināties, ka tajā ir rakstīts skaisti un ļoti jauki: “Izraēla ir ebreju valsts, kas radīta ebreju tautas mūžīgās eksistences garantijām šajā valstī.” Tālāk tajā pašā konstitūcijas preambulā, tajā pašā daļā ir rakstīts, ka katram ebrejam ir tiesības atgriezties savā tēvu zemē. Tālāk 1.pantā ir rakstīts: “Katram ebrejam ir tiesības imigrēt Izraēlā un atgūt Izraēlas pilsonību.” Un es uzskatu, ka mums te galīgi nav ko kautrēties no šādiem ļoti pozitīviem piemēriem, no valsts, kas ir bijusi, respektīvi, no tautas, kas vairākkārt ir bijusi verdzībā, daudzkārt pakļauta holokaustam. Latvieši arī ir iznīcināti pēc sarakstiem, ir deportēti, veseli ciemi Krievijā faktiski ir iznīcināti. Un šeit nevar būt nekādas šaubas, kā var šo latvietību pierādīt. Jāsaprot, ka daudzi latvieši Staļina represiju laikā bija spiesti dabūt pases, kur ierakstīts, ka viņš ir krievs. Tikai tā viņi varēja glābties.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, savukārt katram deputātam ir tiesības iesniegt savus priekšlikumus rakstveidā likumdošanas iniciatīvas kārtībā. Taču šā jautājuma apspriešanu mēs esam beiguši. Paldies, godātie kolēģi, pie mikrofoniem.

J.Bojārs: Es iesniegšu, cienījamie kolēģi!

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

Nākamais lēmuma projekts – “Par Latvijas Republikas līdz 1940.gadam pieņemtajiem starptautiskajiem dokumentiem”. Vai ziņotājs ir Bērziņa kungs?

I.Bērziņš: Ārlietu komisija šo jautājumu, protams, izskatīs, bet es gribētu, lai ziņotu mūsu juridiskā konsultante Budreiko jaunkundze.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Budreiko, Augstākās padomes Ārlietu komisijas konsultante: Cienījamie deputāti un sēdes vadītāj! Jūsu priekšā ir 427.dokuments. Tā ir šorīt no rīta jums izdotā Ārlietu komisijā uzlabotā redakcija, jo jau labu laiciņu iepriekš jums bija izsniegts 410.dokuments. Un arī tagad, pulksten trijos, jums ir izdalīts 428.dokuments, kurā ir Muciņa kunga papildinājumi un priekšlikumi Ārlietu komisijas iesniegtajam lēmuma projektam.

Es varbūt mēģināšu piecās minūtēs pateikt par šā lēmuma projekta būtību un kādēļ tas vispār ir radies. Kā jūs zināt, savā laikā Latvijas Republika īstenoja ļoti aktīvu ārpolitiku, it sevišķi attiecībā uz tiem jautājumiem, kas saistījās ar starptautisko tiesību dokumentu ratificēšanu, pievienošanos vai arī starptautisko tiesību principu transformēšanu mūsu nacionālajā likumdošanā un vadīšanos pēc šiem principiem.

Tātad, kā mēs zinām, līdz 1940.gadam Latvijā stājās spēkā vairāk nekā 100 starptautisko dokumentu, kuri ietver kā konvencijas, tā arī papildprotokolus pie konvencijām, kā arī dažādas vienošanās. Pie šā lēmuma projekta ir pielikums, tā kā visas šīs minētās konvencijas – 132 dokumenti – no starptautisko tiesību viedokļa Latvijā patlaban ir spēkā.

Man, pirmkārt, gribētos uzsvērt, ka varbūt mēs to neesam īsti apzinājušies, bet šie dokumenti ir spēkā, un mēs esam arī atzinuši Latvijas valsts pēctecības faktu. Un līdz ar to no starptautisko tiesību viedokļa šie dokumenti, kuriem Latvijas Republika pievienojās līdz 1940.gadam, ir spēkā Latvijas teritorijā. Tāpēc arī ir radies šis lēmuma projekts, lai visas atbilstošās institūcijas, kurām tas ir nepieciešams to darbā, zinātu, uz kādas faktiskās juridiskās bāzes tad mēs īsti atrodamies.

Manuprāt, šis lēmuma projekts ir mazlietiņ novēlojies, jo to vajadzēja pieņemt jau labu laiku atpakaļ. Faktiski šis lēmums ir tāds stimuls mūsu nacionālās likumdošanas mobilizēšanai. No otras puses, tas ir informatīva un zināmā mērā formāla rakstura, jo, kā jau es minēju, no starptautisko tiesību viedokļa šie dokumenti Latvijā ir spēkā. Un mums atliek tos vienīgi apzināt.

Lēmuma 2.punktā ir arī minēts, ja šīs konvencijas, šo starptautisko dokumentu principu attīstība pasaulē jau aizgājusi daudz uz priekšu, tad Latvijas likumdošanā un starptautiskajās tiesībās noteiktajā kārtībā mums tie ir jādenonsē, lai šajā sfērā radušos haosu mēs zināmā mērā tomēr sāktu normalizēt. Tas man, iespējams, būtu arī viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi? Lūdzu, Bērza kungs! Pēc tam – Vaivada kungs.

A.Bērzs: Mums piedāvātais saraksts beidzas ar 132.numuru – ar 1932.gada 9.decembra starptautisko konvenciju jeb vienošanos. Man ir tāds jautājums: vai visiem šeit uzskaitītajiem dokumentiem pēc šā pēdējā norādītā datuma nav bijuši papildinājumi, pilnveidojumi un tā tālāk? Tādā gadījumā, ja mēs pieņemam un atjaunojam šo dokumentu darbību tikai līdz šim datumam un ignorējam turpmākās izmaiņas šajās konvencijās, tad mēs nebūsim šīs konvencijas atjaunojuši tā, kā tās šodien darbojas. Tātad jautājums: vai šis saraksts nebūtu jāturpina par attiecīgo dokumentu izmaiņām līdz mūsu dienām?

I.Budreiko: Jā, es sapratu jūsu jautājumu. Redziet, tāpēc es arī minēju, ka mums vienkārši nav kur palikt: šie dokumenti ir spēkā. Mums tas ir jāsaprot. Tā ir viena lieta šajā jautājumā. Taču otra lieta, kā es minēju, protams, ir tā, ka pasaules prakse šo 50 gadu laikā ir gājusi uz priekšu. Un tajā pašā laikā mums ir jāapzinās, uz ko tad mēs balstāmies. Jūs jau esat manījis, ka mēs nepārtraukti šos starptautiskos dokumentus iesniedzam parlamentā ratifikācijai vai arī pievienošanās procedūrai. Šis darbs virzās uz priekšu, bet tas, manuprāt, kaut kur karājas gaisā, ja nav sākts no paša sākuma un ja nav šīs sistēmas. Arī daudzi no šiem dokumentiem ir mainījušies. Tie ir laboti, tie ir pārklājušies ar jaunākām nostādnēm. Apvienoto Nāciju gadagrāmatās visas šīs konvencijas ir uzskaitītas jau no iepriekšējā gadsimta. Un minētajās grāmatās to valstu starpā, kuras ir ratificējušas vai kuras ir pievienojušās šīm konvencijām, ir arī Latvija. Vai tas ir 1924.gadā izdarīts akts, vai tas ir 1937.gadā izdarīts akts, mēs tur parādāmies. Tāpēc arī ir vajadzīgs šis lēmums, lai attiecīgās ministrijas varētu ieviest zināmu kārtību, jo pasaules praksē pārējās valstis jau ir aizgājušas uz priekšu.

Šī sistēma būtu tāda, ka mēs tātad denonsējam šo mūsu 1934.gada Saeimas likumu un pievienojamies jaunajai konvencijai, kas ir, teiksim, pieņemta 50. vai 60.gados.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs! Pēc tam – Bojāra kungs.

J.Vaivads: Man ir divi jautājumi. Pirmais, vismaz, ja mēs runājam par šodienu, tad katra pievienošanās prasa noteiktu procedūru tādā nozīmē, varētu teikt, ka atšķirīgām konvencijām nepieciešama atšķirīga pievienošanās procedūra. Ja mēs ar vienu šādu aktu pasakām, ka esam pievienojušies, kādas tam ir juridiskās sekas?

I.Budreiko: Es gribētu varbūt precizēt un vēlreiz uzsvērt, ka mēs jau nekam nepievienojamies. Šīs visas konvencijas savā laikā ir jau spēkā. Tās atbilstoši konvencijas prasībām ir ratificētas Saeimā vai arī pieņemts pievienošanās likums. Šis lēmums ir domāts tāpēc, lai mēs zinātu, uz kādas bāzes tad mēs stāvam, jo tad ir paradoksāli, ka ārpus Latvijas robežām zina vairāk, kādas starptautiskās saistības ir Latvijai, nekā mēs paši Latvijā. Jo, saprotiet, šīs starptautiskās saistības rada arī pienākumus. Un, ja mēs šos pienākumus nepildām, ja mēs vienkārši nezinām, ko mums vajag pildīt, tad tā situācija ir diezgan haotiska.

J.Vaivads: Otrs jautājums. Tātad ir Muciņa priekšlikums grozīt šā lēmuma gaitu. Kā jūs to komentētu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, atbildiet!

I.Budreiko: Runājot par Muciņa kunga iesniegtajiem papildinājumiem un priekšlikumiem, varbūt konkrēti par pirmo, proti, vārdus “pieņemtajiem starptautiskajiem dokumentiem” apmainīt ar vārdiem “noslēgtajām starptautiskajām konvencijām”… Mums šeit radās problēma, kā vienā vārdā nosaukt šo pieņemšanas procedūru, kura ietver ratifikāciju, pievienošanos, akceptēšanu un vēl dažus veidus? Jo savā laikā visi šie starptautiskie dokumenti, atkarībā no tā, kas tajos rakstīts, dažādos veidos Latvijai arī kļuva saistoši. Un mēs izvēlējāmies tādu vispārēju formulējumu: “pieņemtie starptautiskie dokumenti”. Starptautiskās konvencijas, kuras varbūt ir viens no šo dokumentu veidiem, ir vēl arī papildu protokoli pie starptautiskajām konvencijām, un ir vēl arī nolīgumi, tāpēc ir tāds vispārējais termins – “starptautiskie dokumenti”. Ārlietu komisija varbūt gribētu tomēr palikt pie sava viedokļa. Taču tas, protams, iespējams, ir balsojams jautājums.

Kas attiecas uz otro priekšlikumu, tas ir, svītrot šos vārdus, kas ir iekavās – “konvenciju saraksts pielikumā”, tad ir jāizlemj jautājums, kā tad mēs dokumentu kopumā pieņemam? Ja tas ir tikai lēmums, bet, manuprāt, būtu loģiskāk, ka šis dokuments sastāvētu gan no pielikuma, gan arī no šā lēmuma, kurā ir izklāstīta būtība un kurā redzama šī Latvijas valsts pēctecība, tas ir, jau parādās šis fakts. Un vajadzētu būt tomēr arī šim pielikumam, kurā ir minēti visi šie starptautiskie dokumenti. Pretējā gadījumā mēs nezinātu, par ko vispār runājam tajā lēmumā. Tāds ir arī Ārlietu komisijas viedoklis. Varbūt arī to vajadzētu izlemt.

Kas attiecas uz 2.punkta iesniegto redakciju, tad man ir tāds jautājums: vai mēs Ārlietu ministrijai uzliksim šo likumdošanas eksperta funkciju, jo faktiski, kā izriet no šā teksta, tad Ārlietu ministrijai ir jāraugās, lai šīs konvencijas atbilstu mūsu likumdošanai. Jā, protams, Ārlietu ministrijas speciālistiem ir jāpiedalās šajā procesā, bet es uzskatu, ka ne vienīgajiem. Tieslietu ministrijai tas būtu jāzina. Un vispār ir šī problēma par ekspertīzi, par to, ka Latvijā jārada ekspertīzes birojs, kas noteiktu šo starptautisko normu un mūsu likumdošanas atbilstību. Varbūt tā būtu Baltijas Juridiskā biroja funkcija. Tas bija viens no variantiem. Un kā izriet, manuprāt, no Ārlietu komisijas iesniegtā projekta redakcijas, tad tas ir pats par sevi saprotams, ka priekšlikumus denonsēšanai iesniegs Ministru padome, jo Ministru padomei ir šīs likumdošanas iniciatīvas tiesības, un tikai atbilstošā institūcija: vai tā ir Jūras lietu ministrija par savām jūras lietu konvencijām vai, teiksim, Rūpniecības un enerģētikas ministrija par enerģētikas konvencijām. Tātad tikai šīs institūcijas un to speciālisti dos šo savu atzinumu. Tā ka būtībā šīs redakcijas, manuprāt, neatšķiras, jo jebkurā gadījumā šo jautājumu lems speciālisti un jebkurā gadījumā to iesniegs Ministru padome.

Tālāk, kas attiecas uz ceturto priekšlikumu – tātad papildināt lēmumu ar 3. un 4.punktu. Varbūt Ārlietu komisijas doma bija iesniegt šo lēmumu, attiecinot to tikai uz starptautiskajiem dokumentiem, tos varētu arī dēvēt par daudzpusējiem līgumiem, nevis attiecinot tos uz Latvijas Republikas līgumiem, kas ir mazlietiņ cita lieta. Tie ir Latvijas Republikas divpusējie līgumi, varbūt arī trīspusējie līgumi, kurus Latvijas Republika, vienojoties ar vienu vai otru valsti, ir slēgusi par kādu no jautājumiem. Taču, kā jūs zināt, tad šie starptautiskie dokumenti – konvencijas un tamlīdzīgi – ir starptautisko organizāciju izstrādāti akti, teiksim, ekspertu izstrādāti akti, piedaloties valstīm. Tas ir mazliet cits objekts. Un vai būtu nepieciešams šajā lēmumā vēl runāt par pēc 1990.gada 4.maija noslēgtajām konvencijām? Katrā ziņā Ārlietu komisijā šāda uzskaite ir. Un arī Ārlietu ministrijā šī uzskaite ir. Protams, tā problēma, ka mēs vēl aizvien pārkāpjam likumu, nepublicējot “Ziņotājos” pilnu dokumentu, tas ir, ka mēs publicējam tikai lēmumu un to, kas ir lēmuma pielikums. Tas, ka mēs nepublicējam konvencijas tekstu vai nolīguma tekstu, ir Augstākās padomes vaina, mūsu pašu vaina. Un visu laiku Ārlietu komisijas viedoklis ir tāds, ka tas jānovērš. Es arī pilnīgi piekrītu, ka tam ir jābūt publicētam, jo citādi sabiedrība nezina šos principus, tādēļ ir diezgan grūti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es par šo jautājumu atrisināšanu jau iestājos vismaz divus gadus. Un mums bija garas pārrunas par šo jautājumu ar Ārlietu komisiju, tas darbs ir jāpaveic. Bet vai jūs, respektīvi, ne jūs, bet Ārlietu komisija, ir pārbaudījusi, kura no šīm konvencijām tiešām patlaban ir spēkā? Varbūt to ir izdarījusi Ārlietu ministrija? Es zinu, ka ministrija vismaz mēģināja kaut ko izdarīt.

I.Budreiko: Paldies, Bojāra kungs, par jautājumu. Šajā gadījumā mums tik tiešām ir jāuzticas Ārlietu ministrijas speciālistiem. Pēc mūsu lūguma un ar mūsu svētību pie šā darba viņi ķērās jau labu laiciņu atpakaļ. Tātad šobrīd viņi ir atraduši šīs 132 konvencijas. Viņi ir skatījušies gan Apvienoto Nāciju informatīvajos biļetenos par līgumiem, kuri ir spēkā pasaulē laikā līdz 1991.gada 31.decembrim. Man ir arī šo dokumentu kopijas. Viņi ir skatījušies arī mūsu pašu Latvijas Republikas valdības “Ziņotājos”. Tāpat kā šajā gadījumā viņiem uzticējās Ārlietu komisija, man būtu lūgums deputātiem uzticēties arī šim sarakstam.

J.Bojārs: Nē, nē, runājot par to, ka viņi ir sameklējuši konvenciju nosaukumus, jāsaka, ka tam daudz darba nevajag, jo minētie nosau­kumi tieši tādā veidā ir publicēti pirmskara Latvijā. Šī ir noņemta kopija, kuru sagatavojot, nevajadzēja daudz meklēt. Es vēlreiz jautāju, es ļoti skaidri gribu dzirdēt atbildi “jā” vai “nē”: vai ir precīzi pārbaudīta katra konvencija, kas ir šajā sarakstā, vai tā ir spēkā vai nav?

I.Budreiko: Jā, tieši par to es varbūt neprecīzi izteicos, bet tieši par to mums arī bija viņiem lūgums (jo mums visiem ir skaidrs, ka ne jau visas konvencijas ir spēkā) sagatavot to konvenciju sarakstu, kuras ir spēkā. Es jau savā runā arī minēju, kuras konvencijas pašreiz ir spēkā Latvijas Republikā.

J.Bojārs: Atvainojiet, bet tā ir kserokopija, kas ir noņemta no pirmskara publikācijas. Neko viņi nav sagatavojuši. Es jums tūlīt pateikšu. Paskatieties 24.konvenciju. Tā ir Vispasaules pasta konvencija. Un tepat ir 112.konvencija – Pasaules pasta konvencija, kura ir noslēgta 1934.gadā. Tās abas nekādi nevar būt spēkā. Tālāk 25.konvencija – Par pasta paku apmaiņu. Tā ir pieņemta 1920.gadā. Taču 1934.gadā jau ir Nolīgums par pasta pakām. Tālāk ir 1920.gada dokuments – Vienošanās par vēstuļu un sūtījumu noteiktu vērtību apmaiņu. Tālāk ir 1934.gada Nolīgums par apdrošinātām vēstulēm un kastītēm. Tālāk 29.dokuments – Vienošanās par pasta pārvedumiem. Redziet, 116.dokuments arī ir – Nolīgums par pasta pārvedumiem, pārskaitījumiem (1934.gads). Es visaugstākajā mērā apšaubu, ka šajā sarakstā ietvertie dokumenti ir spēkā, jo beigās te ir jaunāki dokumenti. Taču arī tie acīmredzot nav pārbaudīti, vai tie ir spēkā vai nav, ja jūs to nevarējāt pateikt, vai Ārlietu ministrija pārbauda. Šī ir kopija no pirmskara publikācijas saraksta par to, kādas mums bija konvencijas, tādēļ bija jāpārbauda, kas ir spēkā. Pretējā gadījumā mēs būsim muļķīgā stāvoklī. Redziet, tas ir saistošs Latvijai, bet 50 gadus pasaulē to neviens vairs nelieto. Tā nevar darīt. Tā parlaments nevar rīkoties.

I.Budreiko: Man ir grūti pateikt, cik šī viņu pārbaude ir kvalitatīvi veikta, bet katrā ziņā man ir informācija un man ir iesniegti arī dokumenti, ka viņi ir skatījušies Apvienoto Nāciju informatīvajās grāmatās, kur sarakstos pretī šo konvenciju nosaukumiem ir minēta Latvija. Ja tā ir kāda kopija, man tiešām ir ļoti grūti to pateikt.

J.Bojārs: Atvainojiet, man ir tā grāmata mājā, es šo grāmatu varu atnest. Katru gadu tādu grāmatu izlaiž Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāts. Šī grāmata ir tāds biezs “ķieģelis”, kur ir norādītas visas pasaules konvencijas, kas deponētas Apvienotajās Nācijās. Tur ir deponētas arī Nāciju līgas un vēl senākas konvencijas. Taču tas, ka tur pretī konvencijas nosaukumam minēta arī Latvija, nenozīmē, ka tas ir spēkā, tas nozīmē tikai to, ka Latvija ir šīs konvencijas dalībniece, neko vairāk. Un tad tur vajadzēja apskatīties, vai attiecīgā konvencija ir spēkā vai nav. Tur ir aile, kur ir pateikts, vai konvencija ir spēkā vai nav. Kāpēc tas nav izdarīts, es nezinu. Tas ir ļoti nekvalitatīvs darbs. Tā nevar balsot Augstākā padome.

I.Budreiko: Katrā ziņā Ārlietu ministrijai šis pienākums tika uzticēts, jo vienkārši Ārlietu komisija ar savu mazo sastāvu to nespēj izdarīt, un tas ir atkarīgs no Ārlietu ministrijas darba kvalitātes.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi? Nav. Debatēs pieteicies deputāts Muciņš. Vaivada kungs arī māj ar roku. Bojāra kungs arī rāda ar pirkstu. Mums gan ir pieņemta prakse, godātie kolēģi, ka debatēs pierakstās. Bet, Bojāra kungs, es esmu ņēmis vērā jūsu lūgumu. Paldies.

Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Es domāju, ka visā pilnībā mēs ziņotājam varam piekrist tajā apstāklī, ka jautājums ir aktuāls un reizē, ka jautājums ir formāls. Bet es gribētu, aizstāvot savu redakciju, pret kuru es sākumā nesaņēmu iebildumus, bet tagad es tomēr dzirdēju iebildumus no ziņotāja, tomēr pateikt, kādā veidā mēs no šiem varbūt daļēji pamatotajiem pārmetumiem, kas izskanēja šeit jautājumos, varam izvairīties, tos atrisinot.

Es domāju, ka no šīm problēmām mēs varam iziet un tās atrisināt tādējādi, ka tiešām, ja mēs pieņemam šo manu otro priekšlikumu, ka no 1.punkta svītrot vārdus, kuri ir iekavās – “konvenciju saraksts pielikumā”, līdz ar to mēs tādā veidā novēršam visu šo strīdu un visas šīs problēmas. Un, ja tas ir vajadzīgs kādam tīri praktiskām vajadzībām, šo sarakstu Ārlietu komisija var izplatīt ministrijām un tā tālāk. Mēs pat šo sarakstu varam publicēt, bet neakceptēt šeit, parlamentā, lai pirmām kārtām pieņemtu šo nepieciešamo lēmumu, par kuru jau šeit teica, ka tas ilgāku laiku eksistē. Un otrām kārtām, lai novērstu šos nevajadzīgos strīdus, jo es domāju, ka līdz pašai pilnībai neviens mums līdz šim brīdim nevar pateikt, cik katra konvencija ir absolūta un cik ilgi tā darbojas.

Ja jūs esat uzmanīgi iepazinušies ar maniem 3. un 4.punktā minētajiem priekšlikumiem par 2., 3. un 4.punktu, tad es gribu runāt pavisam par kaut ko citu. Es gribu runāt par to, ka mums ir vajadzīga skaidrība no likumdošanas pozīcijas. Man ir saprotama šeit Ārlietu komisijas pozīcija, un nekādas pretrunas un iebildumus man tā neizsauc. Taču man rodas citas problēmas kā juristam praktiķim, ka nav vērts mums šeit turpināt tādu senāko laiku PSRS praksi, kad mēs nepārtraukti pievienojāmies visādām konvencijām un visādiem līgumiem, ja mēs nedarām divas lietas.

Viena lieta, ko PSRS darīja, ka šīs konvencijas publicēja savos oficiālajos izdevumos. Un otra lieta, kā šīs konvencijas ņemamas vērā jau nacionālajā likumdošanā un vai ievērojam tās vispār. Tā ir otra lieta, ko PSRS ļoti veiksmīgi nedarīja. Taču, es domāju, ar to, ka mēs šīs konvencijas nepublicējam, mēs pat pārspējam, tā sacīt, PSRS praksi vēl tādā ziņā, ka neviens, izņemot Ārlietu ministriju un Ārlietu komisiju, un varbūt vēl dažus tiesību vēsturniekus, kuriem mājās ir šīs vecās grāmatas, konvenciju tekstus nezina. Tā ir pirmā lieta, attiecībā uz kuru mums ir jālauž sava attieksme. Pusgadu atpakaļ vai pat senāk Daudiša kungam, kuram ir pakļauta kanceleja, arī Steina kungam un arī Juridiskajai pārvaldei es esmu nodevis rakstveida iesniegumu par to, ka vienreiz sāksim publicēt konvencijas. Un es runāju par tām konvencijām, kuras mēs akceptējām 4.maijā, par veselu konvenciju sarakstu. Līdz šai dienai “Valdības Ziņotājā” neviens no šo konvenciju tekstiem nav publicēts. Ar to es mūs apsveicu. Tātad mēs visu to šeit darām veltīgi. Aktivitāte varbūt izskatās ļoti labi no ārpuses, kā šeit referente izteicās, pasaulē mūs zina, bet mēs paši savas konvencijas nezinām. Tā ir viena lieta.

Otrām kārtām, kādēļ es savos priekšlikumos runāju par šiem neprecīzajiem terminiem. Tātad – “starptautiskie dokumenti” vai “starptautiskās konvencijas”? Tieši tagad, kad referente savā ziņojumā pateica, ka viņa domā tikai tos starptautisko organizāciju neitrāli izstrādātos aktus, ko visas valstis ir parakstījušas, tad varbūt man tas kļūtu skaidrs, bet no dokumenta, kuru mēs akceptējam vai gatavojamies akceptēt, man nebūt tas nebija skaidrs. Es šodien nebiju slinks, paņēmu un apskatījos visas tās konvencijas un iepazinos ar visu konvenciju sarakstu. Pirmām kārtām – visi divpusējie līgumi arī Latvijas laikā ir saukti par konvencijām. Tātad starp divām valstīm noslēgtais līgums pēc Latvijas laika likumdošanas skaitās arī kā konvencija.

Otrām kārtām – šeit bija runa par trīspusējām un daudzpusējām konvencijām. Nu, kur tad mēs vilksim to svītru, kur sākas starptautisko organizāciju izstrādātie akti? To mēs pat šodien vairs nevaram pateikt, ko ir izstrādājusi starptautiskā organizācija un ko ir izstrādājušas pašas valstis. Tātad es apskatījos – 1926.gadā ir parakstīta tāda Baltijas ģeodēzijas konvencija un tā tālāk. Tātad te mēs nonākam pie šīm Bojāra kunga problēmām, ka saraksts var izraisīt stundām ilgus strīdus, un mēs neko neatrisināsim, ja pievienosim šeit šādu sarakstu. Mums vienkārši jānosvītro 1.punktā teksts, kas bija iekavās, skaidri un gaiši paziņojot, ka mēs visas šīs konvencijas respektējam, akceptējam un tā tālāk.

Taču ir jārunā par kaut ko citu. Ir jārunā par to turpmāko darbu, kas mums jādara ar šīm konvencijām. Tādējādi es arī piedāvāju šo savu uzlaboto redakciju, kur tātad visām šīm kompetentajām valsts institūcijām ir jābūt kopā ar Ārlietu ministriju, turklāt Ārlietu ministrijai ir jābūt tai, kas to darbu koordinē. Tātad, ja tas ir par jūras konvencijām, tad tā ir Jūras lietu ministrija kopā ar Jūras lietu komisiju. Un Ārlietu ministrija kopā ar Ārlietu komisiju attiecīgi tā, kā tas jau notiek. Un es pilnīgi piekrītu ziņotājai, ka tas tā arī notiek, taču tad tas tā arī jāuzraksta. Šeit nekādas pretrunas mums nerodas. Un, ja te ir uzrakstīts, ka valdībai likumdošanas iniciatīvas kārtībā jāiesniedz denonsēšanai, arī nekādas problēmas nav. Bet kā es atceros no saviem studiju laikiem un no tādas praktiskās pieredzes, cik es saprotu, visas šīs konvencijas tiek ne tik daudz denonsētas, kā tās vienkārši paliek spēkā, bet nākamā konvencija jau, teiksim, attīsta tālāk daudz un dažādus jautājumus.

Ņemsim kaut vai konvencijas par kara vešanu. Tā, piemēram, salīdzināsim 1908.gada Hāgas konvenciju ar 1949.gada šīm Ženēvas konvencijām. Cik es zinu, tad 1908.gada Hāgas konvencija nebūt nav atcelta, bet 1949.gada konvencija šos jautājumus attīsta daudz tālāk. Tādējādi pasaulē ir tāda prakse, ka nav nepieciešamības konvenciju atcelt, jo nākamā konvencija tikai paplašina un uzlabo tos jautājumus, kas risināti šajās turpmākajās konvencijās. Tātad tā ir spēkā arī šobrīd. Tādēļ man liekas, ka Bojāra kungs, iespējams, skatoties tikai pēc virs­rakstiem, vērtē pārsteidzīgi. Taču, ja mēs nosvītrosim šīs iekavas, tad mēs to problēmu atcelsim.

Bet es gribēju runāt par to, ka pirmām kārtām ir nepieciešams publicēt tikai tās Latvijas laika konvencijas, kurām mēs pašreiz esam pievienojušies, kuras nerada iebildumus un kuras šodien ir aktuālas. Tātad vispirms ir jāpublicē šīs konvencijas. Taču tās konvencijas, kuras tālāk attīstītas kādās vēlāko gadu konvencijās, lai taupītu laiku, varbūt pagaidām mēs varam izmantot tās, vēl nepublicējot.

Un pēdējā punktā, runājot par šo jautājumu, kas saistīts ar divpusējām konvencijām, jo tā Latvijas laikā saucās divpusējās konvencijas, tātad šeit ir jārisina jautājums... Teiksim, patlaban brauca uz Poliju, lai slēgtu vienošanos. Es gan nezinu to tekstu, es tikai redzēju avīzēs. Tātad pagaidām neesmu lietas kursā par šo noslēgto līgumu. Vai, slēdzot jauno līgumu, preambulā ir ierakstīts, ka, balstoties uz tādu un tādu 20. vai 30.gadu līgumu starp Latviju un Poliju, turpinot tajā izteiktos zināmos noteikumus, vai nu mēs paziņojam, ka tas līgums nav spēkā, vai mēs to attīstām atkal no jauna un vienkārši tikai saprotam, ka šis līgums ir novecojis un faktiski mēs to nepildām, bet mēs atzīstam, ka tas ir spēkā, un tā tālāk. Tātad Ārlietu ministrijai šajos līgumos ir jāiekļauj atsauce uz to labo gribu, uz tiem vecajiem līgumiem, kas jau ir noslēgti. Cik es zinu, tāda ir bijusi vismaz starptautiskā prakse, kas redzama, vismaz lasot agrākos PSRS līgumus, kas tika regulāri publicēti.

Es gribētu, lai deputāti ņemtu vērā šādus manus priekšlikumus. Un, ja mani priekšlikumi ir akceptējami, tad tādā veidā mēs šo problēmu atrisināsim un šo lēmumu varēsim pieņemt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds Vaivada kungam.

A.Kiršteins: Es atvainojos, vai es varētu pateikt mazu informāciju?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Lai nebūtu “jākuļ” šeit nepatiesas ziņas vai jāizrāda nezināšana, es gribētu pateikt Bojāra kungam (varbūt Vaivada kungs par to runās), pēc kā tad vadījās Ārlietu ministrija. Proti, Ārlietu ministrija pārbaudīja nevis pēc šā Latvijas laika saraksta, bet pēc dokumenta, kas saucas “Treaties in force” un attiecas uz 1991.gada janvāri. Šajā dokumentā ir minētas visas valstis, kas arī ir pievienojušās šīm konvencijām. Es gribētu atgādināt Bojāra kungam, ka ne tikai 1908.gada konvencijas par telegrāfu, bet arī 1907.gada un citas konvencijas, piemēram, par bumbu mešanu no baloniem, ir spēkā. Tātad Ārlietu ministrija ir pārbaudījusi pēc šiem sarakstiem. Ja ir parādījies kaut kas jaunāks, Bojāra kungs, ja kaut kas būs 1993.gada 1.janvārī, tad tas tiks koriģēts. Taču šī pārbaude ir izdarīta, te ir visas šīs konvencijas, un tās ir spēkā kopš 1907. un 1908.gada, jo tās nav atceltas. Nākamās konvencijas tiek tikai papildinātas.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, daudz labāk būtu, ja jūs būtu pieteicies debatēs, pie reizes es jums izsaku aizrādījumu par to, ka jūs nelietojat valsts valodu.

Lūdzu, Vaivada kungs! Pēc tam – Bojāra kungs.

J.Vaivads: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Jautājums, manuprāt, ir ļoti aktuāls kaut vai tādēļ, ka es vadu arī darba grupu, kas gatavo likumprojektus intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā. Arī tur jautājums par pievienošanos konvencijām ir ļoti aktuāls. Un man faktiski šis lēmums izraisīja interesi no tīri praktiskā viedokļa: ko tas nozīmē pašreizējā situācijā un kādas juridiskās sekas izriet, pieņemot šo lēmumu?

No referāta es sapratu, ka tas faktiski ir, varētu teikt, man pat grūti izvērtēt, ko tas nozīmē... Nu, tādā gadījumā apmēram tā, ja konkrētais resors vai konkrētā ministrija pārliecinās, ka viena vai otra konvencija tādā veidā, kā tā ir nodrukāta, šajā pielikumā vairs nav, ka tā ir papildināta jau pēc kara un tā tālāk, tad kādu lēmumu vai kādu priekšlikumu šajā gadījumā gatavo konkrētā institūcija. Tādā gadījumā, ja mēs ņemam vērā Kiršteina teikto, tas nozīmē, ka visas ir spēkā, tad acīmredzot nevienai no šīm izpildstruktūrām nekas nav jāgatavo – viss jau ir spēkā. Tad man atkal nav saprotams, kādā veidā šis process notiks tālāk? Kam īsti mēs tādā veidā pievienojamies vai nepievienojamies? Un ko, piemēram, darīt man, runājot par Vīnes konvenciju attiecībā uz autortiesībām, ka tā ir grozīta nevis divreiz, kā šajā pielikumā ir rakstīts, bet ka tā ir papildināta jau sešas reizes? Ko tas nozīmē, kurā situācijā mēs pašlaik sevi it kā fiksējam un kādas ir šā lēmuma darbības turpmākās juridiskās sekas?

Es nevaru atbildēt īsti precīzi, kā tas patlaban izpaustos, piemēram, attiecībā uz mani kā darba grupas vadītāju: vai man šis lēmums kaut ko izsaka, vai man šis lēmums absolūti neko neizsaka. Šo juridiskās pēctecības momentu tādā veidā es saprotu pilnīgi viennozīmīgi, ka mums acīmredzot būtu jāfiksē, ka tas, kas bija spēkā 1940.gadā, it kā ir spēkā arī tagad – 1991.gada 4.maijā. Līdz ar to neviena šī konvencija pati par sevi nav mirusi. Tad tiešām pielikumam nav nozīmes, jo tad viss it kā ir spēkā. Un es jūtu, ka tādā gadījumā būtu jēdzīgāk, ja mēs tiešām atbalstītu Muciņa kunga priekšlikumu, kurā būtu norādīts konkrēts uzdevums, kaut gan es neredzu iespēju šo uzdevumu realizēt, jo nav ko denonsēt, tā kā viss ir spēkā. Tādā gadījumā arī nesaprotu, kas īsti būtu jādara, piemēram, noteiktām organizācijām.

Vienalga, katrā gadījumā, apzinoties šo nepieciešamību, es tomēr ieteiktu šo Muciņa kunga variantu, tas ir, tādā veidā atbalstīt Muciņa kunga variantu. Tas ir fakts, ka viss šis pielikums par starptautiskajām konvencijām, kurām Latvija ir pievienojusies un kuras visas joprojām ir spēkā... Tātad lai tās būtu spēkā arī 1991.gadā bez kādiem īpašiem pielikumiem.

Un otrs moments – par šo publicēšanu. Ja mēs tagad apvienojam it kā abus divus Muciņa kunga variantus attiecībā bez pielikuma, tad rodas jautājums, ko mēs publicēsim: vai to, kas ir šodien, vai to, kas bija 1940.gadā? Un tādā gadījumā mēs atkal vedīsim maldināšanā tos, kas skatīsies uz šīm konvencijām un spriedīs par to pievienošanu, jo pēc kara tās būs neskaitāmas reizes grozītas.

Es domāju, ka pie šā jautājuma vēl ir jāpiestrādā. Katrā gadījumā mans priekšlikums būtu vadīties pēc Muciņa piedāvātā varianta, bet publicēt jau pašreizējās konvencijas, lai mēs zinātu saskaņot savu likumdošanu ar šodien spēkā esošajām konvencijām. Katrā gadījumā man, piemēram, neko neizsaka, ja publicēs Vīnes konvencijas 1908.gada redakcijā. Man tas neko neizsaka. Man ir vajadzīga pašreizējā Vīnes konvencija. Nu, paldies Dievam, mēs varbūt to varam dabūt krievu valodā. Tā ka šeit tādā nozīmē ir kaut kas jāprecizē. Es ierosinātu bez kāda pielikuma, bet jau esošās konvencijas publicēt mūsdienu redakcijā. Un tad varbūt šī pēctecība būs “sašūta kopā”. Tātad juridiski it kā ar to, bet praktiski mums tomēr būs jāstrādā tālāk. Es varbūt neizsakos pietiekami skaidri, bet es domāju, ka juristi sapratīs, kādā veidā es to lietu esmu domājis. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bojāra kungs! Pēc tam – Edmunds Krastiņš.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es jau teicu, ka jautājums, protams, ir ārkārtīgi svarīgs, jo patiesībā mēs vēl neesam iegājuši starptautiskajā apritē kā vieni no līdztiesīgiem locekļiem. Jo mēs neesam pasludinājuši visai pasaulei, kuras no iepriekšējām konvencijām mēs atzīstam un kuras mēs neatzīstam. Vēl vairāk. Mēs tik tiešām neesam izanalizējuši šo sarakstu, jo, atvainojiet, šī tiešām ir kserokopija no pirmskara saraksta. Es to pat pēc drukas pazīstu, jo man tāds pats saraksts un pat šo konvenciju kopijas, vairums no šīm konvenciju kopijām, ir mājās. Un, ja Kiršteina kungs grib noteikti mūs pārliecināt, ka visas šīs konvencijas ir spēkā, tad, atvainojiet, tā konvencija attiecībā uz dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju (1930.gads), kā arī visas vecās gaisa transporta konvencijas ir atceltas. Tagad ir spēkā trīs konvencijas – Varšavas, Monreālas konvencija un vēl trešā konvencija. Nevar taču salīdzināt pirmskara gaisa satiksmes noteikumus ar pašreizējiem noteikumiem!

Tālāk – 104.numurs: Konvencija valzivju medību reglamentēšanai. Cienījamie kungi! Kas tad var pateikt, ka šī konvencija ir spēkā, ja vaļu medības vispār pasaulē ir aizliegtas? Šo aizliegumu, ja nemaldos, pārkāpj tikai Japāna, varbūt vēl Norvēģija, par ko visa pārējā starptautiskā sabiedrība ir ārkārtīgi sašutusi. Kā var teikt, ka šīs konvencijas ir spēkā?

Tālāk – Ceļa zīmju unifikācijas konvencija, 1931.gads. Tagad taču autoceļiem ir pavisam citas ceļu satiksmes zīmes. Cienījamie kungi, kā var būt 1931.gada konvencija spēkā? Lai jūrnieki mani apstrīd, bet 1910.gada Konvencija par glābšanu uz jūras arī nav spēkā. Ir spēkā pēckara konvencijas, kas tika pieņemtas 50.gados. Lūk, jūrnieki māj ar galvu. Tātad nav spēkā šī konvencija.

Tālāk 19.numurs – 1919.gada Konvencija par bērnu naktsdarbu. Bērniem strādāt naktī vispār tagad ir aizliegts. Vispār! Tagad ir pavisam citi SDO principi un citas konvencijas.

20.numurs – Konvencija par sieviešu nodarbināšanu pirms un pēc dzemdēšanas. Šie noteikumi attiecībā uz sievietēm patlaban arī ir pavisam citi. Kā jau es teicu, piecu konvenciju nosaukumi pilnīgi sakrīt ar 20. un 30.gadu nosaukumiem, taču arī tās ir mainījušās... Konvencija par ārzemju automašīnu aplikšanu ar nodokļiem – tā arī nav spēkā.

Tālāk – Starptautiskā konvencija par animālo vielu, izņemot gaļas, transportu. Tagad pasaulē vispār ir pavisam citi karantīnas noteikumi. Vispār citi! Klāt ir nākušas konvencijas par bīstamu kravu pārvadāšanu.

Tālāk – 1933.gada Konvencija par pasažieru un bagāžas pārvadāšanu. Tā arī sen vairs nav spēkā. Mēs Starptautisko attiecību institūtā pasniedzam šos mācību priekšmetus un zinām visas konvencijas, kas ir spēkā.

Runājot no dokumentu sagatavošanas viedokļa, redziet, ja Ārlietu komisijas iesniegtā dokumenta 1.punktā tā rakstītu pirmo rindiņu, tad vajadzēja rakstīt, ka līdz 1940.gadam pieņemtās un tad spēkā esošās konvencijas. Tā var rakstīt, bet ne tā, ka konvencijas vispār. Tas pats arī attiecas uz cienījamā Muciņa dokumentu.

Tālāk – par starptautiskajām konvencijām. Redziet, spēkā ir ne tikai starptautiskās konvencijas, bet arī līgumi, nolīgumi, vienošanās, divpusējie un daudzpusējie līgumi – viss ir spēkā, kas ir spēkā. Šeit nav minēti daudzi divpusējie līgumi. Bet daudzi no tiem ir spēkā, jo šo līgumu procesuālajos pantos ir rakstīts. Formāli tie ir spēkā. Mēs vēl neesam pārbaudījuši ar kontragentu valsti, kā šī valsts izturas pret šo konvenciju. Bet pēdējos procesuālajos pantos parasti ieraksta, kā tās pagarinās. Un daudzās no šīm divpusējām konvencijām ir rakstīts – ja neviena no pusēm neuzteic šo konvenciju, tad tā automātiski pagarinās vēl uz 10 gadiem. Šīs ir ļoti dažādas konvencijas un ir dažādi noteikumi. Citur par pieciem gadiem automātiski pagarinās. Kas to ir izpētījis? Šeit par divpusējām konvencijām nekas nav rakstīts. Taču tās ir tāpat spēkā kā tās, kas ir spēkā. Tātad Ārlietu ministrijai vajadzēja apmainīties ar notām ar šīm valstīm, ar kurām ir noslēgtas šīs divpusējās konvencijas, un iegūt pretējās puses viedokli, ko tā domā: vai šī konvencija ir spēkā vai nav spēkā. Mūsu viedoklis ir jāizsaka iepriekš, proti, ka mēs uzskatām, ka šai konvencijai vajadzētu būt spēkā. Tas viss nav izdarīts. Redziet, tā ir tāda nevīžīga dokumentu sagatavošana.

Tālāk – 2.punktā rakstīts “starptautiskajā likumdošanā”. Atvainojiet, latviešu valodā vispār nav tāda termina – “starptautiskā likumdošana” (krievu valodā arī), jo tādas starptautiskās likumdošanas nav. Ir starptautiskās tiesības un starptautiskie līgumi, un starptautiskās līgumtiesības, taču ne jau starptautiskā likumdošana, jo principā nav nekādas virsvalstu organizācijas, izņemot Eiropas Savienību, un nav virsvalstu līgumu.

Tālāk – par denonsēšanu arī nevajadzēja... Nu, ko nozīmē denonsēšana? Iepriekšējais saka: jānoskaidro, vai šī konvencija ir spēkā vai nav. Vajadzēja šajā pašā krājumā tad arī mierīgi paskatīties, jo tur ir ailīte: parakstījusi dalībniece, spēkā, nav spēkā. Nu, tas taču nav izdarīts! Šeit nevienā no šiem dokumentiem nav tas redzams. Tāpēc nevar tā rīkoties.

Bez tam es uzskatu, ka šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. Es pilnīgi pievienojos Muciņa kungam. Es esmu daudzkārt par to runājis, ka tas, ka mēs nepublicējam pat tās konvencijas, kurām pievienojamies, vispār ir ārpus katras kritikas. Kaut gan mēs šeit esam vairākkārt runājuši par to. Mēs pievienojāmies Starptautiskajam valūtas fondam. Vai kāds no visiem deputātiem ir redzējis šā fonda tekstu? Man šis teksts bija, man to iedeva. Es šo biezo dokumentu izskatīju. Bet, ja mēs pievienojamies Starptautiskajam valūtas fondam, tad taču šim dokumentam jābūt publicētam, lai tas būtu pieejams Latvijas Republikas publiskajai varai.

Redziet, visas šīs starptautiskās komisijas, kas pie mums nāk, grib pārliecināties par vienu lietu, un tā ir ļoti būtiska: vai jūsu valstī ir starptautisko līgumu prioritāte? No tā šīs komisijas spriež, vai mums ir demokrātiska valsts. Vispār ir valstis, kas nepieder pie tā sauktajām civilizētajām valstīm. Ja mums ir starptautisko līgumu prioritāte un ja to minētās komisijas it kā ir noskaidrojušas, vadoties pēc vairākiem mūsu likumiem, to skaitā arī no Cilvēka tiesību likuma, kur ir šī atsauce, ka starptautiskajam līgumam ir prioritāte, ja noslēgti starptautiskie līgumi šajā sfērā, tad kā var būt starptautisko līgumu prioritāte, ja tiesnesim šie dokumenti nav pieejami? Tātad – kāda tad nozīme šiem starptautiskajiem līgumiem, ja tie netiek īstenoti dzīvē? Dzīvē var tikt īstenots tikai dokuments, kas ir publicēts un kas ir pieejams publiskās varas pārstāvjiem, pirmkārt, tiesai, otrkārt, Prokuratūrai, Iekšlietu ministrijai, kam ir jāīsteno likumdošanas un tiesību aktu iedzīvināšana. Tātad ir jābūt dokumentiem, uz kuriem varētu balstīties tiesas un šīs likumu un starptautisko likumu iedzīvinātājas institūcijas. Starp citu, jebkuram no šādiem profesionāliem līgumiem, proti, līgumam par jūras tiesībām, līgumam par starptautisko pastu un citu sakaru jomā, ir jābūt attiecīgajās ministrijās, lai ministriju atbilstošās amatpersonas vadītos pēc šiem līgumiem. Ja šie līgumi nav publicēti latviešu valodā (pat angļu valodā tie nav publicēti) un tie nav pieejami šīm valsts institūcijām, kā tad tie var darboties, kāda tad var būt starptautisko līgumu prioritāte?

Es uzskatu, ka, neizlemjot šos jautājumus, mēs vienkārši neesam civilizēta valsts tādā veidā, kā to uztver pasaules valstis. Es uzskatu, ka šis dokuments ir jāpieņem. Ja tas ir ļoti vajadzīgs un bez tā šodien nekādi nevar iztikt, tad, protams, šis saraksts ir jāatmet. Otrkārt, ir jāpaņem abi šie teksti... Es vispār brīnos, kāpēc mūsu Ārlietu komisija negriezās pie manis pēc konsultācijas. Nu, labi, var neciest mani kā cilvēku, tā kā man ir pārāk asa mēle, bet, atvainojiet, šajā sabiedrībā es esmu vienīgais doktors, kas zina starptautiskās tiesības. Tātad vajadzēja atnākt, un es pateiktu bez lielas personīgas reklāmas, kas te ir jāizlabo. Tātad, ja šo dokumentu vispār pieņem, tad, manuprāt, būtu jādara tā, ka abi šie papīrīši, atvainojiet, ka es tā izsakos, abi šie dokumenti – viens, ko iesniedza Muciņš, un otrs, ko iesniedza Ārlietu komisija, – ir jāsavelk kopā, jānoslīpē un rīt jāpieņem galīgajā variantā. Mums nav kur skriet, bet pieņemt tādā redakcijā, kāda tā ir patlaban, tas nozīmētu, ka mēs nostādām sevi starptautiskās sabiedrības acīs apsmiešanai, jo, atvainojiet, ārvalstu sūtniecības lasa tos dokumentus, kurus mēs pieņemam, un pasaka: “Redziet nu, kāda ir kvalitāte šim parlamentam.”

Priekšsēdētājs: Paldies. Krastiņa kungs! Pēc tam – Preinberga kungs.

E.Krastiņš: Es runāšu ļoti īsi, kolēģi! Man gribētos vienīgi tikt skaidrībā, vai mēs gatavojamies pieņemt te kādu sakrālu aktu, ja ne, tad tiešām jāpiekrīt Bojāra kungam, ka mēs esam gatavi tūlīt pat Latviju ierindot kādā kuriozu sarakstā vai Ginesa grāmatā. Vienkārši savas dabīgās zinātkāres mocīts, kamēr jūs te, kungi, debatējāt, es nogāju lejā līdz bibliotēkai un paskatījos rokasgrāmatā par Apvienoto Nāciju Organizāciju un starptautiskajām organizācijām, tā kā man ļoti gribējās uzzināt, kas ir 63.punktā minētā noslēpumainā Ifni teritorija un kāpēc mums būtu jāpaziņo, ka mēs pievienojamies šai deklarācijai. Minētajā grāmatā vienīgajā šķirklī, kas bija par “Ifni”, sacīts, ka tā ir Ziemeļmarokas teritorija, par kuru 1912.gadā ir noslēgta Madrides konvencija. Acīmredzot 1925.gadā Latvija tai ir vai nu pievienojusies, vai kā citādi piekritusi. Taču sakarā ar 1969.gadā izdarīto plebiscītu šī teritorija, protams, jau ir veiksmīgi pievienota Marokai. Un vispār mums vairs nav nekāda pamata te runāt par kādu Ifni teritoriju, ja tikai mēs negribam radīt kādus starptautiskus konfliktus. Tāpēc es lūgtu šajā lietā tomēr vadīties no saprāta. Un es vienkārši brīnos par mūsu Ārlietu ministriju, kas mums ir iedevusi šādu sarakstu, jo 63.punktu neviens cits kā vienīgi Ārlietu ministrija laikam nevarēja precizēt, ja te nav domāts kaut kas pilnīgi cits. Tāpēc aicinu nesteigties ar šā dokumenta pieņemšanu, bet pieņemt kādu saprātīgu lēmumu, kas mūs nepadarītu smieklīgus visā pasaulē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Man ir jāpievienojas iepriekšteiktajam, par ko runāja gan Bojāra kungs, gan Krastiņa kungs. Diemžēl, pirms es nevaru izlasīt, apskatīt visas šīs konvencijas, kas attiecas uz veterinārmedicīnu (šajā sarakstā 122., 123., 124. un 128.dokuments), man nav iespējams par šiem dokumentiem balsot. Cik es saprotu, visas šīs konvencijas ir novecojušas, jo tās ir kopš 1935.gada. Pasaulē ir daudz kas mainījies: gan epizootiskā situācija, gan ārstēšanas metodika un tā tālāk. Tāpēc līdz tam, kamēr nav apskatīts, es diemžēl par šo projektu balsot nevaru. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, tātad lūdzu Ārlietu komisijas pārstāvi Kiršteina kungu tribīnē, ja ir vēlēšanās dokumentu aizstāvēt, tā kā mums jāvienojas par to, kā rīkoties turpmāk. Faktiski ir divi dokumenti. Lūdzu.

A.Kiršteins: Visā te iepriekš teiktajā un šajos priekšlikumos faktiski nav nekā, nekādu pretrunu. Es tikai gribu pateikt, tā kā daudzi domā, ka, piemēram, ja konvencija ir pieņemta 1907.gadā vai vēlāk, un tā varēja nebūt spēkā, tad es vēlreiz atkārtoju, ka tās konvencijas, kas šeit ir ieliktas, ir pārbaudītas. Te ir pat 1881.gadā pieņemtās konvencijas, kurām Latvija nav pievienojusies. Es pateikšu tikai vienu piemēru. Proti, ja 1907.gadā lidmašīnām nebija aviācijas bāzes, tas nenozīmē, ka nav spēkā 1907.gada konvencija par neitrālo spēku atbildību un tiesībām jūras karā. Tā ir 1907.gada konvencija. Un Latvija tai nav pievienojusies, bet, teiksim, Padomju Savienība un Ungārija – ir. Un šī konvencija ir spēkā Ungārijā, Padomju Savienības gan vairs nav. Tā ka šeit nav kritērija. Par pasta lietām ir daudzas konvencijas. Katra nākamā papildina, bet neatceļ. Konvencijas ir formālas. Taču jāsaka, ka zināma patiesība ir arī Bojāra kunga vārdos.

Tātad ko mēs varam darīt? Man ir konstruktīvs priekšlikums. Es piekrītu, ka 1.punktā mēs izsvītrojam vārdus iekavās: “konvenciju sarakstu pielikumā”, jo 1993.gada janvārī šeit jau var būt atkal kaut kas cits. Tas ir viens. Tātad tas pielikums var tikt uzskatīts kā neoficiāls un var tikt papildināts ar vārdiem. Tas manā tekstā bija ierakstīts. Un 1.punkta tekstam vajadzēja būt šādam: “Noteikt, ka Latvijas Republikā līdz 1940.gadam pieņemtās un spēkā esošās starptautiskās konvencijas ir saistošas Latvijas Republikai.”

Runājot par Muciņa kunga pārējiem priekšlikumiem, šeit tiem ir jābūt pavisam citā dokumentā. Ārlietu ministrijas pienākums ir katru dienu strādāt ar šīm konvencijām, papildināt, publicēt tās un tā tālāk. Tā ir budžeta līdzekļu lieta un citi jautājumi, kas nav jāliek šeit iekšā.

Un nobeigumā es gribu teikt, ka mēs te nemaz nevaram nobalsot, ja piekrītam, mainām to, ko es teicu, proti, izsvītrojam šo konvenciju sarakstu pielikumā, lai gan šīs konvencijas, kas jums ir pielikumā, ir pārbaudītas Ārlietu ministrijā. Tur ir kāda kļūda. Labi, Bojāra kungs varēs konkrēti parādīt, mēs apskatīsimies, noprecizēsim. Taču balsošanu mums vajadzētu izdarīt rītdien.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Manuprāt, visprātīgākais būtu sagatavot jaunu dokumenta tekstu, ņemot vērā šeit izteiktās piezīmes, un rīt tādā gadījumā par to arī balsot. Vai kolēģiem pie mikrofoniem nebūtu iebildumu?

Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Cienījamie kolēģi! Es gribu, lai saprastu vienu lietu. Gan Kiršteina kungs, gan Budreiko jaunkundze to jau teica un atkārtoja, bet es vēlreiz, trešo reizi gribu, lai pasaka tiem, kas nesaprata, ka šie dokumenti ir spēkā, Preinberga kungs, vienalga, vai jūs tos esat lasījuši vai neesat. Jautājums ir par to, ka šis dokuments vairāk ir domāts mums šeit, Latvijā, nevis... Protams, mēs esam pasludinājuši, ka mēs atjaunojam, nevis būvējam jaunu Latvijas Republiku.

Priekšsēdētājs: Bērziņa kungs, šajā gadījumā izlemsim. Es redzu, ka Bojāra kungs stāv pie mikrofona, lai droši vien runātu par būtību. Taču izlemsim par procedūru. Vai jūs piekrītat, ka tiek sagatavots jauns dokumenta teksts, kuru rīt mēs apspriestu pa punktiem un pēc tam balsotu. Un acīmredzot tās piezīmes, ko izteica Bojāra kungs, vajadzētu ņemt vērā, jo starptautiskā likumdošana tiešām tādā veidā nepastāv. Vai nav iebildumu pret šo procedūru?

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es vienkārši protestēju – te ir konvencijas, par kurām simtprocentīgi zinu, ka tās nav spēkā. Bērziņa kungs, jūs vispār saprotat, ko nozīmē, ka konvencija nav spēkā? Vaļu medības vispār ir aizliegtas, starptautiski aizliegtas. Dažas valstis to pārkāpj. Konvencija turklāt ir pieņemta 1931.gadā. Pilnīgi viss ir mainījies. Nevar taču teikt, ka konvencija... Jā, tā ir veca, kādreiz tā bija spēkā, taču šajā sarakstā nav pierakstīts, ka nav spēkā. Vajadzēja precīzi pārbaudīt.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, lūdzu, runājiet par procedūru! Jūs tātad piekrītat šim priekšlikumam?

J.Bojārs: Sagatavot jaunu dokumentu un bez kādiem sarakstiem.

Priekšsēdētājs: Tātad mēs šobrīd pārtraucam debates šajā jautājumā. Ņemot vērā izteiktās piezīmes, tiek sagatavots jauna dokumenta teksts, pēc tam mēs šo dokumenta tekstu atbilstoši procedūrai apspriedīsim pa punktiem un balsosim. Nav iebildumu? Bērziņa kungs, vai ir iespējams to izdarīt līdz rītdienai, vai arī tas tiks izdarīts līdz 5. un 6.janvārim. Līdz 5. un 6.janvārim. Vai ir nepieciešams balsot? Nav nepieciešams. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums – par nepamatoti aprēķināto nodokļu un nodevu pārrēķinu.

Ēlerta kungs, lūdzu, tribīnē!

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Šis ir pirmais no dokumentiem, kas radies pēc divu komisiju, tas ir, pēc Rūpniecības komisijas un Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijas, kopējās sēdes, kurā piedalījās uzņēmumu vadītāju pārstāvji, Finansu ministrijas un Latvijas Bankas pārstāvji. Tātad ir runa par 418.dokumentu. Kā redzat, tā nosaukums ir grozīts, lai tas būtu konkrētāks un tajā būtu pateikts, par kādiem nodokļiem tad ir runa. Jums ir izdalīts arī 426.dokuments, tas ir, Apvienotās budžeta komisijas atzinums par šo dokumentu.

Lēmuma būtība ir diezgan skaidri redzama, vadoties pēc tā teksta. Tātad pēc tam, kad ar Latvijas Republikas Naudas reformas komitejas 6.jūlija lēmumu tika noteikts, ka sākot ar 20.jūliju, Krievijas rubļi ir ārzemju valūta ar brīvu maiņas kursu, un šāds maiņas kurss parādījās jau ļoti ātri pēc 20.jūlija – praktiski jau nākamajā nedēļā, taču Latvijas Banka oficiāli kursu nenoteica un nodokļu aprēķinā līdz pat 2.oktobrim, kad “Dienas” AP un MP pielikumā tika publicēts katras bijušās PSRS republikas bezskaidras naudas vienības kurss, līdz tam laikam nodokļu aprēķinā vadījās pēc kursa 1:1. Taču uzņēmumi jau bija spiesti lietot reālo naudas kursu, kas, piemēram, Latvijas rublim pret Ukrainas rubli bija 3:1. Tātad uzņēmumi cieta zaudējumus ne tikai no tā, ka bija šis atšķirīgais kurss, bet vēl papildu zaudējumus nepamatoti liela nodokļa dēļ. Galvenā nodokļu masa, protams, gulstas uz apgrozījuma un akcīzes nodokli, taču, neapšaubāmi, peļņu un peļņas nodokli šīs atšķirības starp reālajiem un bankas kursies ir radījušas.

Tādēļ tika panākta vienošanās, ka tiks izstrādāts lēmums par to, ka šajā periodā izdarītie maksājumi un ar tiem saistītās nodokļu un arī nodevu summas, ja tādas ir bijušas, kā arī soda naudu summas, ir jāpārrēķina atbilstoši tam bankas kursam, kāds bija publicēts 2.oktobrī “Dienas” pielikumā. Taču ir jāņem vērā, ka reāli atmaksāt šīs summas varēs tātad aptuveni līdz 15.martam, kā tas noteikts lēmuma 3.punktā, un tādēļ, ja nodokļu maksātājs reāli šos nodokļus ir samaksājis, tātad tas, ko viņš ir samaksājis par daudz, viņam būtu jāatdod atpakaļ, ievērojot inflācijas procentus. Ja nodokļu maksātājs reāli nav samaksājis, tātad viņš vienkārši ir parādā valstij, un šis parāds vienkārši tiek nedaudz samazināts. Tādā gadījumā ir loģiski, ka nekāda inflācija netiek rēķināta, jo pats uzņēmums būtībā valstij arī ir parādā ar zināmu inflācijas koeficientu, ko aptuveni kompensē soda nauda par nodokļa nemaksāšanu. Tā ir 0,5 procenti par dienu vai 185 procenti gadā. Tad tas aptuveni atbilst pašreizējai inflācijas un kredīta procentu situācijai. Tādēļ ir paredzēta inflācijas korekcija tikai tiem nodokļu maksājumiem, kuri ir reāli patiešām samaksāti budžetā.

Ir problēma, vai skaitīt sākuma datumu no 20.jūlija, kas ir oficiālais datums, kad tika pieņemts Naudas reformas komitejas lēmums, vai 8.augusta, kad Latvijas Banka pirmo reizi paziņoja par bezskaidras naudas vienību atšķirīgajiem kursiem dažādās bijušajās PSRS republikās. Paskatoties oficiālos dokumentus, izrādās, ka 8.augustā šī publikācija katrā gadījumā ir neoficiāla, tā nav uzskatāma ne par kādu oficiālu dokumentu. Šis kurss nebija obligāts, pēc tā varēja vadīties un varēja arī nevadīties. Ja kāds Ukrainas rubļus varēja pārdot dārgāk, viņš to arī darīja un samazināja savus zaudējumus.

Tātad, ja sākumā arī mēs domājām, ka ir jāsāk ar 8.augustu, tad tagad mēs vienkārši neredzam pamata, kādēļ būtu jāsāk ar 8.augustu, bet nevis ar 20.jūliju, kas ir pilnīgi oficiāli noteikts datums.

Taču par to var strīdēties, jo līdz 8.augustam vienīgi Krievijas rublim bija kurss pret Latvijas rubli, proti, 0,9 pret 1.

Ir iesniegts Apvienotās budžeta komisijas ierosinājums atlikt šā lēmuma pieņemšanu līdz laikam, kad Finansu ministrija būs iesniegusi pārskatu, cik aptuveni šīs summas ir lielas. Diemžēl Finansu ministrija līdz šim to vēl nav spējusi izdarīt. Katrā ziņā es piekristu, ka mēs nedrīkstētu lēmumu pieņemt pārsteidzīgi, nezinot visu informāciju. Un, tā kā mēs par šo lēmumu tik un tā šodien nevarēsim nobalsot, tad balsošana ir jāatliek pēc Jaunā gada atbilstoši balsošanas laikā. Ir lūgums Finansu ministrijai līdz tam laikam sagatavot izziņu, cik tad aptuveni šī summa ir liela, jo precīzo summu mēs, protams, varēsim pateikt tikai tad, kad uzņēmumi līdz 1.februārim būs iesnieguši šos pārskatus.

Bez tam Finansu ministrija visiem uzņēmumiem ir izsūtījusi vēstuli, kurā ministrija paredz apgrozījuma un tikai apgrozījuma nodokļa pārrēķinu laika posmā no 8.augusta līdz 1.oktobrim. Kā Rūpniecības komisija, tā arī uzņēmumu vadītāji, kas vēlreiz sanāca 14.decembrī, novērtēja, ka tas ir nepietiekami. Arī par citiem nodokļiem ir iespējams šāds pārrēķins. Tādēļ Rūpniecības komisijas sagatavotajā lēmuma projektā ir pieminēti visi... tātad nav ierobežoti nodokļu veidi. Ja kāds uzņēmums pierāda, ka tas ir pārmaksājis šā iemesla dēļ, tad šie nodokļi tam ir jāatmaksā.

Nobeidzot katrā ziņā es gribētu teikt, ka Latvijas budžets nedrīkst balstīties uz nepamatotiem un nepareizi aprēķinātiem nodokļiem. Ir jābūt godīgiem pret valsts uzņēmumiem, lai arī mums, protams, šo uzņēmumu saimniekošana nepatīk. Minēto uzņēmumu atkarība no Austrumu tirgus mums patīk vēl mazāk. Taču tāds ir fakts, ka mēs katrā ziņā nedrīkstam šos uzņēmumus apkrāpt. Protams, paliek arī jautājums par to, kas šajā lietā ir vainīgs? Taču tam es negribētu pieskarties. Es esmu gatavs atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi? Jautājumu nav.

Debatēs pierakstījies deputāts Kodoliņš. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Šoreiz es šeit uzstāšos vairāk kā Finansu ministrijas pārstāvis, kaut gan neslēpšu, ka manas domas šajā jautājumā sakrīt ar Finansu ministrijas viedokli.

Tātad jautājuma būtība ir tā, ka, ieviešot Latvijas rubli, tika nodalīta Latvijas nauda no Krievijas naudas. Zināmu laiku šī situācija bija jauna un līdz ar to veidojās vairāki periodi.

Pirmais periods tātad bija no 20.jūlija līdz 8.augustam, kad praktiski Latvijas Banka atļāva mainīt Krievijas un citas nekonvertējamās valūtas bezskaidras naudas norēķinos pēc kursa 1:1. Līdz ar to šis periods, mūsuprāt, nebūtu pieskaitāms pie perioda, kurā būtu jāveic kaut kādi pārrēķini.

Tālāk tātad periods no 8.augusta līdz 2.oktobrim, kad praktiski bija parādījušies šie diferencētie kursi, bet vēl nebija noteikts Latvijas Bankas oficiālais kurss, kā uzskaitīt šīs nekonvertējamās valūtas grāmatvedībā. Un līdz ar to tiešām praktiski radās situācija, kuru Finansu ministrija nenoliedz, ka uzņēmumu kontos parādījušos naudu nevarēja izmantot pēc kursa, bet nodokļi tika rēķināti pēc kursa 1:1. Tātad tieši šis ir tas periods, par kuru ir rūpniecības uzņēmumu iesniegumi. Un jāatzīst, valdība uzskata, ka šie iesniegumi daudzējādā ziņā ir pamatoti. Tieši tāpēc ir pieņemti vairāki lēmumi.

Šeit ir pirmais lēmums, kas attiecas uz periodu pēc 2.oktobra. Tātad grāmatvedībā tiek uzskaitīts pēc šiem Latvijas Bankas noteiktajiem kursiem. Un tātad pēdējais lēmums, kas ir pieņemts 11.decembrī, nosaka tiesības uzņēmumiem veikt apgrozījuma nodokļa pārrēķinu par šo periodu, tas ir, no 8.augusta līdz 1.oktobrim, un iesniegt šos pārrēķinu datus Finansu inspekcijai, kura pēc tam veiks attiecīgu summu pārbaudi, vai šie pārrēķini ir pareizi un vai tie jāatmaksā atpakaļ uzņēmumiem. Finansu ministrija uzskata, ka praktiski līdz ar to problēmas liela daļa ir atrisināta. Ēlerta kungs jau teica, ka, bez šaubām, tas būs ar peļņas nodokli. Jāņem vērā, ka peļņas nodoklis, šie diferencētie kursi parādās gan ieņēmumos, gan izdevumos.

Mūsuprāt, veikt šādus pārrēķinus par peļņas nodokli tomēr nebūtu lietderīgi, jo tas tomēr rada iespēju, vairāk vai mazāk izmantojot situāciju, pielietot ne visai korektas aprēķinu metodes un tādējādi samazināt savu peļņu. Šajā sakarā mums tad ir jāpievēršas vēl vienam apstāklim, kuru jūs visi zināt, proti, ka pašlaik rūpniecības uzņēmumi valstij ir parādā vairāk nekā 5 miljardus rubļu. Līdz ar to ir būtiski apdraudēta un praktiski netiek izpildīta budžeta ieņēmumu daļa. Tādēļ ir radusies šī mums visiem zināmā problēma ar pensiju izmaksām un tā tālāk.

Vispār ir izplatīts uzskats, ka šajā lietā ir vainojama tikai Latvijas Bankas noteiktā politika, un viss. Ja tā dziļāk paanalizē, praktiski situācija tomēr nav tāda. Nenoliedzot, ka uzņēmumiem ir radušies jauni apstākļi, kas tiem radīja zināmas grūtības, jāatzīst arī otra tendence, ka situācijā, kad ir paaugstināts pieprasījums pēc kredītresursiem, situācijā, kad kredītresursu likmes ir augstas, uzņēmumi cenšas izmantot jebkurus brīvos līdzekļus, lai nevis nokārtotu savas maksājumu saistības, bet lai iepirktu jaunas izejvielas un izdarītu tātad dažādus maksājumus, kļūstot sev pašiem par kreditoriem. Tātad šie uzņēmumi nevis domā, kā dzēst savus parādus, bet praktiski pašlaik ir ļoti izteikta tendence palielināt parādus. Parādu summas aug katastrofālā ātrumā. Un, ja agrāk, kad bija šie norēķini pēc tā sauktās kartotēkas sistēmas, bija zināms, ka jāatmaksā rēķini ienākšanas kārtībā, tad tagad, kad šī sistēma ir atcelta, tiek atļauta politika, kuras rezultātā praktiski valsts uzņēmumi, lai cik tas būtu īpatnēji, pašlaik grauj valsts budžetu. Un tikai daļēji ir tāda situācija, ka valsts uzņēmumi ir nonākuši zināmās grūtībās, ka valstij jādomā par saviem uzņēmumiem. Bet notiek jau arī cita politika, proti, lai praktiski vieglāk turpinātu savu agrāko ražošanas un darbības praksi, kuru jaunajā situācijā, iespējams, gan nevarētu īstenot, izmantojot tās iespējas, kādas paveras ar to, ka mēs esam devuši lielāku varbūtību veikt savus pastāvīgos norēķinus.

Tāpēc, ņemot vērā visus šos apstākļus, uzskatām, ka Augstākās padomes lēmums nav nepieciešams, tā kā valdība jau ir veikusi pasākumus, lai kompensētu attiecīgus, iespējami precīzi aprēķinātus zaudējumus. Pateikt, kādas summas no tām tagad varētu būt jāatmaksā atpakaļ budžetā, ir ļoti grūti, bet viens gan ir skaidrs, šīs summas galvenokārt būs izmaksājamas nevis no budžeta, bet gan no šīm summām tiks samazināti uzņēmumu parādi budžetā. Kā es jau teicu, šie parādi ir sasnieguši 5 miljardus. Tātad Finansu ministrijas viedoklis, kam es arī pilnīgi piekrītu kā deputāts, ir tāds, ka šāda lēmuma pieņemšana nav nepieciešama. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk debatēs neviens nav pierakstījies. Felsa kungs grib debatēt. Lūdzu.

A.Felss: Es diemžēl nepierakstījos debatēs, bet man nelielu repliku izraisīja tas, ko es nupat dzirdēju. Godātie kolēģi, nav jau runas par to, vai mēs patlaban budžetu izveidosim vai neizveidosim, bet te jau runa ir par principu: galu galā, vai mēs gribam kārtot budžeta jautājumus godīgi vai mēģināt, atvainojos par izteicienu, “aptamborēt” budžetu tāpat, kā to šobrīd dara daži uzņēmumi. Cik man zināms, praksē nav bijis tāda jautājuma, kā laukos mēdz teikt, ka teļš slauc govi, bet te ir otrādi: govs mēģina slaukt teļu. Es šo politiku tādā gadījumā nesaprotu. Tas tā, runājot tīri filozofiski, jo galu galā, ja valstij pieder uzņēmums, tad valstij ir jārūpējas, lai tas varētu arī normāli funkcionēt pastāvošās likumdošanas ietvaros. Taču šeit ir runa tikai par 2.oktobri. Tātad viens valsts institūcijas pārstāvis, gribot vai negribot, ir paņēmis un uzrakstījis attiecīgu dokumentu, dabūjis to cauri valdībai, un valdība acīmredzot pieņēmusi konkrētu lēmumu, no kura datuma visiem šiem valsts pārvaldījumā esošajiem uzņēmumiem sāksies šī atskaite jaunajā līmenī. Līdz 2.oktobrim Latvijas Banka realizē savu politiku, valsts attiecīgās institūcijas neliekas ne zinis, un uzņēmumi acīmredzot ir spiesti ievērot to instrukciju un likumus, kuri ir spēkā tajā brīdī.

Tātad mums patlaban jāizšķiras par principiem – pret ko mēs gribam būt godīgi un kādu mēs turpmāk – tieši vai netieši – gribam atbalstīt budžeta formēšanas politiku. Un acīmredzot šeit vēl būs diskusija par to, kā Finansu ministrija gatavo priekšlikumus nākamā budžeta veidošanai, un tad arī acīmredzot par to runāsim. Taču te ir viens precedents: kādā veidā mēs gribam iet tālāk, un par ko katrs konkrēti izšķirsies.

Es uzskatu, ka tas ir aktuāli, un par to laikam ir jābalso.

Priekšsēdētājs: Paldies. Šeit ir arī dokuments – Apvienotās budžeta komisijas 106.protokols. Vai no Budžeta komisijas neviens nevēlas izteikties? Neredzu.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamie kolēģi, tātad es tomēr pastāvu uz to, ka mēs šodien izskatītu šo lēmumu pa punktiem un saskaņā arī ar Budžeta komisijas ierosinājumu balsotu par to tikai jaunajā gadā pirmajā balsošanas reizē, kas acīmredzot būs 5.janvārī pulksten vienos. Mana atbilde uz Kodoliņa kunga iebildumiem ir tāda, ka pirmām kārtām, kā jau es teicu, Finansu ministrijas instrukcijā ir ietverts tikai apgrozījuma nodoklis, kas, protams, ir galvenais šajā lietā, tomēr, ja uzņēmumi uzskata, ka arī peļņa, muitas nodevas un tamlīdzīgas lietas ir pārmaksātas nepareizi, tad ministrija iesniedz par to pārskatu un Finansu inspekcija ir tā, kas kontrolē, vai uzņēmumi “tamborē” vai “netamborē”, kā tagad ir modē teikt. Un galu galā šāda lēmuma pieņemšana, patiešām te ir jāpiekrīt Kodoliņa kungam, samazinās tikai šos uzņēmumu nereālos parādus, kurus uzņēmumi vairs nekad nesamaksās. Un līdz ar to šāda lēmuma pieņemšana kaut nedaudz varētu mīkstināt bankrota viļņa asumu, kā arī samazināt iespējamo bezdarbu kaut vai par procentu daļām. Es domāju, ka tas arī būtu svarīgi. Tad es esmu gatavs apspriest lēmumu pa punktiem. Es domāju, ka tāds vispārējs jautājums, kas būtu jāizšķir un kas ietu cauri visam lēmumam, tas ir sākuma termiņš, jo par beigu termiņu nebija iebildumu. Un tur ir atšķirība par vienu dienu – tātad vai 20.jūlijs vai 8.augusts.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi priekšlikumi šajā sakarībā? Vai mēs izšķirsimies, balsojot par to, vai sākotnējais datums ir 20.jūlijs vai 8.augusts?

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Kolēģi, es tomēr vēlreiz par motivāciju. Bez šaubām, mūs var vadīt dažādi motīvi, bet iedomāsimies arī to sistēmu, ko mēs pašlaik radām. Par šiem jautājumiem ir pieņemts Ministru padomes lēmums, kurš nosaka, ka uzņēmumi jau ir iesnieguši un pašlaik iesniedz dokumentus par nodokļu pārrēķiniem. Šis dokuments, kā es jau teicu, ir pieņemts 11.decembrī. Tagad mēs sakām: “Nē, kolēģi, mēs nosakām jaunus termiņus un jaunu kārtību!” Un atkal visi ņems un taisīs šos nodokļu pārrēķinus un tā tālāk.

Manuprāt, pieņemt šādu lēmumu nav lietderīgi. Pirmkārt, tā ir valdības kompetence. Otrkārt, tāpēc, ka pašlaik jau notiek zināmi aprēķini. Procedūra notiek, un ar saviem lēmumiem, manuprāt, mēs radām arī tādu zināmu drudžainību jautājumos, kas tomēr nav mūsu kompetencē.

I.Ēlerts: Kodoliņa kungs, pavisam vienkāršs jautājums: vai šis lēmums ir vai nav vajadzīgs? To izšķirs deputāti, balsojot 5.janvārī. Un es ceru, ka Finansu ministrija līdz 5.janvārim spēs izsniegt materiālus par summām, par kādām te izšķiras. Bet nav nekāda pamata nesagatavot lēmuma tekstu, jo 11.decembrī ir tikai Finansu ministrijas vēstule uzņēmumiem un nav Ministru padomes lēmuma. Es saprotu, ka šis lēmums nesaīsina iesniegšanas termiņu. Un, ja kāds būs iesniedzis, viņam atkārtoti tas nebūs jādara. Es saprotu, ka par sākuma termiņu nav priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. 1.punkts. Vai deputātiem ir kādi priekšlikumi?

Kodoliņa kungs, lūdzu!

A.Kodoliņš: Es vispār būšu pret šo lēmumu, bet, ja mēs pieņemsim šo lēmumu, mans priekšlikums – nomainīt 20.jūliju ar 8.augustu. Es jau motivēju, kāpēc.

I.Ēlerts: Tātad es arī motivēju, es atkārtoju, ka 8.augustā nav oficiālas publikācijas. Tāpat jau pirms 8.augusta Krievijas rublis vairs netika konvertēts attiecībā 1:1 pret Latvijas rubli. Tas ir balsošanas jautājums, kas ir jāizšķir balsojot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vispirms balsosim par 20.jūliju, pēc tam – par 8.augustu. Kurš balsojums iegūs lielāku skaitu balsu, tas būs pieņemts.

Balsosim par 20.jūliju kā sākuma datumu. Ēlerta kunga balss papildus “par”. Lūdzu balsot! Vēl Ziediņa kunga balss. Tātad divas balsis papildus “par”. Lūdzu rezultātu: 31 – par, 3 – pret, 10 – atturas.

Lūdzu, balsosim par 8.augustu kā sākuma datumu. Lūdzu rezultātu: 13 – par, 6 – pret, 22 – atturas. Tātad 20.jūlijs, proti, tā, kā lēmumā jau ir paredzēts.

1.punkts. Tas arī bija saistīts ar pirmo punktu. 2.punkts. 3.punkts. Nav.

Tātad, godātie kolēģi, man vienīgi jāatrisina viena problēma. Ir oficiāls Apvienotās budžeta komisijas iesniegums, kuru neviens gan tā precīzi neaizstāvēja. Varbūt jāuzskata, ka tā bija Kodoliņa kunga aizstāvība. Šeit ir lūgums – atlikt lēmuma projekta izskatīšanu līdz Finansu inspekcijas ekspertu izdarītajam slēdzienam. Tas būs 5.janvārī.

I.Ēlerts: Es domāju, ka mēs varētu uzdot Finansu ministrijai beidzot patiešām iesniegt pietiekami orientējošas summas. Es ceru, ka Finansu ministrija to ir spējīga izdarīt, lai gan līdz šim tā to nav spējusi.

Priekšsēdētājs: Ja vairāk nekādu jautājumu un papildinājumu nav, tātad mēs gaidām Finansu ministrijas un Finansu inspekcijas ekspertu slēdzienu. Un balsošana notiks janvārī. Paldies.

Līdz pārtraukumam ir palikušas četras minūtes. Es domāju, ka tā būs necieņa pret parlamentu, ja mēs sāksim izskatīt likumprojektu “Par necieņu pret tiesu”. Tādēļ pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, turpināsim darbu. Nākamais darba kārtības jautājums – labojumi un papildinājumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā jautājumā par necieņu pret tiesu.

Kaksīša kungs, lūdzu!

J.Kaksītis, Augstākās tiesas loceklis: Cienījamie deputāti! Kopš minētā likumprojekta izskatīšanas pirmajā lasījumā ir pagājis diezgan daudz laika, tādēļ es burtiski vārda pilnā nozīmē dažos teikumos informēšu vai, pareizāk sakot, atsvaidzināšu atmiņā minētā likumprojekta tapšanas gaitu.

1989.gada 2.novembrī publicētajā toreizējās PSRS Augstākās padomes likumā par atbildību par necieņu pret tiesu tika paredzēti divi atbildības veidi: kriminālā atbildība un administratīvā atbildība. Tādējādi, it kā klusējot tomēr tika, ja tā var teikt, likvidēta tā atbildība, ko mēs saucam par tiesu šodien un kas ir paredzēta kā Civilprocesa likumā, tā arī Kriminālprocesa likumā. Tā kā toreiz Augstākās padomes likums paredzēja, ka var būt tikai administratīvā atbildība, tas bija šķērslis, lai savienotās republikas attīstītu savu likumdošanu citā virzienā. Taču laika gaitā šie šķēršļi likvidējās. Kā jūs zināt, visi mēs zinām, ka es pārstāvu to grupu, kura uzskatīja, ka šajā lietā varētu būt diferencēta atbildība un tātad arī diferencēti sodi. Un, proti, kā jau tas redzams, arī Augstākās padomes deputāti, izskatot šo projektu pirmajā lasījumā, akceptēja. Un tas ir redzams šajā projektā. Tātad tiek ieteikti šādi atbildības veidi: par smagākiem pārkāpumiem, kurus uzskatām par noziegumiem, – kriminālatbildība, par administratīviem pārkāpumiem – administratīvā atbildība, un tajos gadījumos, kad vai nu tas ir tāds, vai citāds pārkāpums, bet ir radies sakarā ar lietas izskatīšanu tiesas sēdē vai ar lietas izskatīšanas organizāciju, atstāt tiesu sodus, kas ir paredzēti kā Civilprocesa likumā, tā arī Kriminālprocesa likumā praktiski šobrīd un arī agrāk. Tātad tikai tie sodi, kuri ir paredzēti tagad spēkā esošajā likumdošanā, šodienas inflācijas rezultātā ir palikuši tādi tīri formāli, lai neteiktu vairāk.

Salīdzinājumā ar pirmo lasījumu izmaiņas otrā lasījuma projektu ir skārušas galvenokārt naudas sodu apmēra ziņā. Naudas sodi ir palielinājušies. Grozījumi pēc būtības ir skāruši dažus pantus, proti, 202., 201.26.pantā pēc vārdiem “speciālista–tulka” trešajā rindā šobrīd ir ierakstīti vārdi – “personas, kas piedalās lietā”. To ir nepieciešams izdarīt tādēļ, ka civilprocesā tās personas, kas piedalās civillietas izskatīšanā, tiek nosauktas šajos trīs vārdos: “personas, kas piedalās lietā”, lai nebūtu viņas jāpārskaita. Un arī, no otras puses, lai ikvienam juristam, kas izlasa šos vārdus, ir skaidrs, ka te ir runa par civillietām.

206.panta trešā daļa ir papildināta, salīdzinot ar pirmo lasījumu. Proti, pēc vārdiem “atlikt lietas izskatīšanu” jāliek komats un jāturpina ar vārdiem: “bet tiesnesis to atzinis par nepamatotu”.

271.¹ panta trešajā daļā vārdu “izdarīt ekspertīzi” vietā liekam iekšā vārdus – “uzklausīt eksperta atzinumus”, bet 12.punktā, papildinot 242.panta otro daļu, šobrīd iesakām pēc vārdiem “administratīvā pārkāpuma lieta” papildināt ar vārdiem – “pēc 201.26.panta”. Kriminālprocesuālās likumdošanas darba grupas speciālisti teica, ka šāds papildinājums ir nepieciešams tādēļ, ka tiesvedībā pastāv nepārtrauktības princips, un līdz ar to, ja neminēsim šo 201.26.pantu, kas ir speciālās tiesvedības jautājums, tad tiesneši to var saprast tādējādi, ka tiek pieļauts šis nepārtrauktības princips. Tādēļ arī bija nepieciešams papildināt ar šiem vārdiem.

Praktiski tās arī ir visas būtiskākās izmaiņas salīdzinājumā ar minētā likumprojekta pirmo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Kaksīša kungs, es domāju, ka mēs virzīsimies uz priekšu pa lappusēm un balsosim par tiem pantiem, kur ir rakstveida priekšlikumi. Protams, ja deputātiem nebūs citu iebildumu.

J.Kaksītis: Es tikai gribu pateikt, ka neredzu zālē Lisagora kungu, kuram ir rakstveida iebilde 5.lappusē par 176.pantu. 176.pantā mēs ierosinām pēdējā rindkopā... Tas ir Kriminālkodeksa pants, tādēļ mēs vadījāmies pēc tā, ka ir pieņemts Konstitucionālais likums, kurā noteikts, ka nedrīkst uzspiest tuviem radiniekiem, ģimenes locekļiem liecināt pret savu ģimenes locekli, kas šajā lietā ir vai nu aizdomās turētais, vai apsūdzētais. Tādēļ mēs domājam, ka varētu to ielikt arī Kriminālkodeksa materiālajā normā. Tādi precedenti ir, ka materiālajās normās šāds izskaidrojums tiek likts. Taču Juridiskā pārvalde Lisagora kunga personā ierosina materiālajā likumā šos vārdus nerakstīt, bet tos ielikt procesuālajā likumā. Principiālu iebildumu nav. Man šķiet, ka labāk būtu materiālajā likumā, bet es nekādā gadījumā neiebilstu.

Priekšsēdētājs: Kaksīša kungs, pie šā panta mēs atgriezīsimies, izskatot pa lappusēm, bet tur ir ne tikai tāds jautājums, tur ir arī jautājums par kriminālatbildību, jo man šķiet, ka šeit ir jauns formulējums, bet pie tā iesim pēc kārtas.

Tātad vispirms 1.lappusē – te, cik es redzu, rakstveida priekšlikumu nav. Rakstveida priekšlikumi sākas ar 6.lappusi. Vai deputātiem 1.lappusē ir kādi priekšlikumi, papildinājumi? Nav.

Vai 2.lappusē, 3.lappusē un 4.lappusē ir kādi ierosinājumi? Un 5.lappusē ir tieši šis Lisagora kunga ierosinājums. Te tātad ir arī rakstveida priekšlikumi, Kaksīša kungs, taču es gribētu precizēt: cietušo un liecinieku, kas atsakās liecināt pret saviem ģimenes locekļiem, atbrīvo no kriminālatbildības. Bet šeit ir rakstīts, ka cietušais var neliecināt pret sevi un saviem ģimenes locekļiem. Tas procesuālajā likumdošanā ir dažādās vietās, bet, ja mēs rakstām šādi, ka cietušo un liecinieku, kas atsakās liecināt pret saviem ģimenes locekļiem, atbrīvo no kriminālatbildības, tas nozīmē, ka viņi ir izdarījuši noziegumu jau atsakoties, bet viņus atbrīvo no kriminālatbildības, kas principā ir nepareizi.

J.Kaksītis: Es jums piekrītu. Mēs abi esam juristi, man nav pamata strīdēties. Tikai es gribu teikt, ka 218.pantā un 165.pantā ir līdzīgi ierakstīts...

Priekšsēdētājs: Bet tajos abos pantos ir izdarīti noziegumi? Lisagora kungs arī ir zālē... Man šķiet, ka no 176.panta mums vajadzētu vai nu likt uz balsošanu, vai jūs piekristu, ka mēs šeit to svītrotu, bet tas paliktu tādā veidā, kā šeit.

J.Kaksītis: Katrā ziņā, ja tas ir atkarīgs no manis, tad es neuzstāju.

Priekšsēdētājs: Jā, tātad mēs svītrojam, bet to formulējumu atstājam procesuālajā likumdošanā, jo citādi mēs radām zināmu neprecizitāti. Nav iebildumu?

Nākamā lappuse – 6.lappusē ir papildinājums.

J.Kaksītis: Tas korespondējas ar šo.

Priekšsēdētājs: Jā, te ir korekti.

J.Kaksītis: Jā.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi papildinājumi vai grozījumi?

7.lappuse, 8.lappuse, 9.lappuse, 10.lappuse, 11.lappuse un 12.lappuse. Es laikam mazliet steidzos un pats neievēroju procedūru. Tātad mēs kriminālprocesuālajā likumdošanā ņemam vērā šos papildinājumus, kuri ir 419.dokumentā. Darba grupai nav iebildumu pret to? Pie 53.panta pirmās daļas ir papildinājums: “liecinieks var neliecināt pret sevi un saviem ģimenes locekļiem, un cietušais var neliecināt pret sevi un saviem ģimenes locekļiem”. Tātad mēs to akceptējam? Darba grupa arī akceptē? Tādējādi balsot nav nepieciešams. Mēs varam balsot par likumprojektu otrajā lasījumā kopumā.

Vai kāds no deputātiem vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Nav. Paldies. Lūdzu, balsosim par likumprojektu otrajā lasījumā. Lūdzu balsot! Kalniņa kungs papildus balso par necieņu pret tiesu, tātad viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu: 43 – par, pret – nav, 2 – atturas. Paldies. Likumprojekts pieņemts otrajā lasījumā.

Trešais lasījums varētu tikt veikts jau 5. vai 6.janvārī. Kaksīša kungs, te laikam problēmu nav? Likumdošanas jautājumu komisijas pārstāvji arī piekrītoši māj ar galvu. Tātad trešais lasījums – 5. vai 6.janvārī. Liksim 5.janvārī, atbilstoši iekļaujot to darba kārtībā.

Nākamais darba kārtības punkts – papildinājumi un grozījumi jautājumā par patērētāju tiesību aizsardzību.

Endziņa kungs.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Mums ir jāņem 408.dokuments. Tas ir likumprojekts “Par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un dažos citos likumdošanas aktos”, proti, Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā. Šajā projektā apkopoti vairāki priekšlikumi, kas izriet no fakta, ka mēs esam pieņēmuši likumu “Par patērētāju tiesību aizsardzību”, kā arī vēl priekšlikumi, kas izriet gan no Lauksaimniecības komisijas, gan no Latvijas Republikas Prokuratūras priekšlikumiem, gan arī kas izriet no republikas Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas ierosinājumiem, kurus apkopoja un iesniedza Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības pastāvīgā komisija.

Tātad, kā jūs redzat, šajā projektā ir iestrādātas pirmām kārtām normas, kas izriet tieši no likuma “Par patērētāju tiesību aizsardzību”, ieviešot Administratīvo pārkāpumu kodeksā jaunu 12.nodaļu, kurā ietvertie formulējumi būtībā ir saistīti ar šo likumu “Par patērētāju tiesību aizsardzību”, paredzot šeit no 166.9. līdz 166.15. jaunus pantus.

Tālāk šajā projektā ir divi panti – 45.¹ pants un 46.¹ pants, kuri saistās ar medicīniskās aprūpes, medicīnisko atzinumu un darbspējas ekspertīzes pārkāpumiem, kā arī ar noteiktās kārtības pārkāpšanu ārstniecības līdzekļu tirdzniecībā. Un vēl ir priekšlikums Administratīvo pārkāpumu kodeksu papildināt ar diviem pantiem. Pirmām kārtām tas ir 175.2.pants, tas ir, prokurora likumīgo prasību neizpilde, jo pašreiz ir tāda situācija, ka prokurora likumīgās prasības, prokurora protesti bieži vien tiek ignorēti un ir grūti panākt likuma prasību ievērošanu.

228.¹ pants tātad arī ir jauns pants, kas saistās ar to, ka mums ir šī Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija un ka ir jaunas normas, kas paredz administratīvo atbildību. Šeit tātad tiek noteikts, kas ir tiesīgs uzlikt administratīvo sodu un kādā apjomā.

Bez tam ir priekšlikums arī vairākus jau spēkā esošos Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantus izteikt jaunā redakcijā. Proti, 156.pantu – par noteiktās kārtības pārkāpšanu tirdzniecībā, 171.pantu – par alkoholisko dzērienu jeb citu apreibinošo vielu lietošanu sabiedriskās vietās un par atrašanos sabiedriskās vietās reibuma stāvoklī, kas saistās jau ar rīcības noteikumiem. Vēl bija priekšlikums par grozījumiem 194.pantā, proti, kas skar jau jūrniekus, ja tie pārkāpj krasta apmeklēšanas noteikumus. Tas ir saistīts ar ārvalstu kuģu komandas locekļiem, proti, ko viņiem pieļauj vai ko pieļauj šā ārvalstu kuģa kapteinis.

Tālāk paredzētie labojumi ir vai nu izslēgšana, vai arī, ievadot šos pantus, tātad tiek noteikta procesuālā kārtība, piekritība.

Otrs labojumu bloks šajā projektā ir grozījumi Kriminālkodeksā, proti, 147.panta jauna redakcija. Turklāt Kriminālkodekss tiek papildināts ar 147.2.pantu. Un šie abi divi panti ir saistīti ar likuma “Par patērētāju tiesību un interešu aizsardzību” pieņemšanu.

Un trešais bloks ir labojumi Kriminālprocesa kodeksā, kas izriet no šo jauno nodaļu ieviešanas vai jaunu pantu ieviešanas Kriminālkodeksā, tātad arī šeit ir piekritība.

Tālāk jau ir tehniski labojumi, arī tas, kas mums līdz šim nav izdarīts. Teiksim, nosaukuma “iekšlietu iestādes”, kādas mums vairs nav, vietā rakstīt – “policijas iestādes”. Tātad šāda veida precizējumi.

Tas man īsumā būtu viss par šo projektu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi? Eglāja kungs, es saprotu, steidzas pie mikrofona. Lūdzu.

V.Eglājs: Es vienkārši gribēju jautāt tādu lietu. Proti, precei obligāti ir derīguma termiņš, izgatavošanas termiņš. Es uzskatu, ka ir tāds pārkāpums, ja izgatavošanas datums nav uzlikts. Tā, piemēram, sviesta realizācijas termiņš ir desmit dienas. Taču, ja uz paciņas nav šis termiņš norādīts, vai tāds pārkāpums ir kaut kur atspoguļots? Vai par to ir kāda atbildība?

A.Endziņš: Jā, 166.11.pants – informācijas attiecībā uz preci un maksas pakalpojumiem nesniegšana, nepilnīgas un nepatiesas informācijas sniegšana. No šā panta izriet, ka tāda prasība ir un ka ir jābūt šādam marķējumam. Kā jūs zināt, tad arī jau pēc tam, kad valdība pieņēma likumu par patērētāju tiesībām, valdība arī prasa, lai precei būtu stingrs marķējums, vai arī jābūt pievienotai kvalitātes sertifikācijai.

V.Eglājs: Es vienkārši gribēju šajā punktā ietvert šo domu, bet šis ir tāds... Vai nebūtu labi, ja likumā minētu konkrēti šādu lietu, citādi jau parādās likuma tulkojums.

A.Endziņš: Eglāja kungs, ja mēs šeit izdalīsim varbūt atsevišķu pantu par sviestu, tad tikpat labi acīmredzot ir vajadzīgs arī pants par vaļējo krējumu vai par kādu citu nefasētu preci, tā kā jebkurai pārtikas precei ir jābūt realizācijas termiņam. Un, ja tas nav norādīts tieši uz preces, tad redzamā vietā ir jābūt izliktai informācijai, pirmām kārtām ir jābūt pievienotai šai sertifikācijai, preces realizācijas termiņam, lai tas būtu zināms jums un man kā pircējam. Un tātad tas viss jau ietverts šajā pantā.

V.Eglājs: Vienkārši ievietot vārdus – “realizācijas termiņi”, nevis runājot par konkrētu preci, bet vispār ieviešot normu. Otrajā lasījumā varbūt tā var iesniegt.

A.Endziņš: Varam mēģināt, ja jums būs konkrēti priekšlikumi. Taču, manuprāt, tā jau ir informācijas nesniegšana vai arī nepatiesas informācijas sniegšana.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vairāk jautājumu nav? Vai debatēs kāds ir pierakstījies? Nav. Vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Nevēlas.

Lūdzu, balsosim par likumprojektu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu: par – 42, pret – nav, atturas – 2. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā.

Endziņa kungs, otrais lasījums tāpat 5.janvārī?

A.Endziņš: Es varbūt lūgtu līdz 5.janvārim iesniegt priekšlikumus, jo Eglāja kungs jau šeit izteica ierosinājumu. Iespējams, ka, iepazīstoties tuvāk, vēl kādam rodas priekšlikumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, tātad par šo likumprojektu priekšlikumus iesniegt līdz 5.janvārim.

Nākamais darba kārtības jautājums – par papildinājumiem Latvijas Muitas kodeksā. Pirmais lasījums.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! 407.dokuments – likumprojekts “Par papildinājumiem Latvijas Republikas Muitas kodeksā”, kuru iesniegusi Latvijas Republikas Ministru padome.

Es gribu jūs informēt, ka šajā apspriešanā piedalās Latvijas Republikas Muitas priekšnieks Geidāna kungs. Acīmredzot viņš šo projektu aizstāvēs. Izskatot šo likumprojektu Likumdošanas jautājumu komisijā, mēs nevarējām to akceptēt. Būtībā par to iestājās un atbalstīja tikai divi, pārējie vai nu atturējās, vai balsoja “pret”. Un mēs tādējādi nolēmām, ka tas ir konceptuāli jārisina plenārsēdē, ka viena komisija to atrisināt nevar.

Kāda bija motivācija? Pirmām kārtām varētu teikt, ka tas projekts, kāds jums pašreiz ir uz galda, mazliet atšķiras no tā, ko iesniedza Ministru padome. Kādā nozīmē?

Pirmām kārtām, ja šeit ir noteikts, ka 20 procentus no valsts budžetā ieskaitītajām summām, kas ieņemtas Latvijas Republikas Muitas kodeksā noteiktajā kārtībā par konfiscētajām precēm un citu priekšmetu realizācijas, no iekasētajiem naudas sodiem par uzņēmumu un organizāciju izdarītajiem pārkāpumiem un tā tālāk, tad valdības iesniegtajā projektā jau bija rakstīts, ka muita ar iekasētajiem līdzekļiem attiecīgi pati var rīkoties tālāk. Šāds priekšlikums ir pretrunā ar likumu “Par nodevām un nodokļiem Latvijas Republikā”, no kura un arī no Muitas kodeksa izriet, ka visi šie ienākumi, sodi un viss, kas ienāk, tiek ieskaitīti valsts budžetā. Tātad tas var notikt, tas ir, pārdale, tikai caur valsts budžetu. Tāpēc mēs šeit ielikām šādu precizējumu.

Lai jūs informētu, varbūt īsumā pateikšu to argumentāciju, kas izskanēja pret šādu jautājuma nostādni. Tad jau Geidāna kungs šeit varēs aizstāvēt muitas viedokli, valdības viedokli.

Runa ir par to, ka principā mēs diezgan ilgi diskutējām par šo jautājumu. Situācija ir tāda, ka mums bez muitas ir Finansu inspekcija, ir dažādas citas inspekcijas, kurām ir dotas tiesības uzlikt administratīvos sodus. Jāsaka tā, ka savā laikā bija arī prakse, ka, teiksim, Valsts autoinspekcijai tika precizēta iespēja, ka, uzliekot naudas sodu, daļa no šīm summām jau automātiski gāja uzreiz pašai Valsts autoinspekcijai, attiecīgi inspektoriem un tā tālāk. Būtība ir tā, ka šeit var rasties ķēdes reakcija, proti, tāpat kā muita prasa, lūk, uzliksim vairāk sodu, vairāk konfiscēsim preces, realizēsim un to izmantosim savu darbinieku stimulēšanai un dienesta stimulēšanai, ka līdzīgi rīkosies arī visas pārējās institūcijas, kurām ir dotas šādas tiesības. Tā bija tā galvenā motivācija un galvenie, varētu teikt, iebildumi, kuri izskanēja Likumdošanas jautājumu komisijas sēdē. Un atkārtoju vēlreiz: lai gan mēs nevarējām pieņemt lēmumu, ka mēs atbalstām šo likumprojektu, taču vienlaikus, tā kā tas ir iesniegts atbilstošā oficiālā kārtībā, virzījām minēto projektu uz plenārsēdi. Un tāpēc arī aicinām cienījamos kolēģus izteikt savu viedokli un šeit, kopīgi konceptuāli balsojot, arī pieņemt lēmumu. Tas man būtu īsumā viss.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, tātad darba kārtībā mums atbildīgā komisija ir Likumdošanas jautājumu komisija, bet projektu iesniedz Ministru padome. Vai Geidāna kungs pārstāvēs Ministru padomi, aizstāvot šo likumprojektu, vai runās tikai debatēs? Runās tikai debatēs. Paldies. Vai ir jautājumi Endziņa kungam? Jautājumu nav. Debatēs pierakstījušies Geidāna kungs, Apsīša kungs un Eglāja kungs.

Lūdzu, Geidāna kungs!

I.Geidāns, Finansu ministrijas Muitas departamenta direktors: Gādājamo plenārsēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Visnotaļ cienījamais Endziņa kungs, kā arī Likumdošanas jautājumu komisijas kolēģi, kuri izskatīja šo valdības iesniegto variantu! Endziņa kungs jau mums paskaidroja, ka tekstā ir zināmas korekcijas tā, kā to izprata Likumdošanas jautājumu komisija, kas mums šajā jautājumā ir augstākais, manuprāt, orgāns valstī. Un tāpēc esmu ļoti pateicīgs par tiem labojumiem un pilnīgi tos atbalstu. Vienīgi man lūgums noskaidrot, vai šajā redakcijā pēdējā teikumā, ka minēto naudas līdzekļu izlietošanu nosaka Ministru padome, nav notikusi kļūda? Jo tas bija domāts tad, kad nebija šis sadalījums, patlaban tas sadalījums jau ir trīs ceturtdaļas vieniem mērķiem, viena ceturtdaļa ? otriem, turklāt precīzs sadalījums. Tā ka man vienīgi būtu lūgums pēdējo teikumu svītrot.

Tagad, runājot par pašu jēdzienu, kāpēc jums arī bija strīdi un varbūt nebija tāds vienots lēmums Likumdošanas jautājumu komisijā. Es to pilnīgi saprotu, mīļie kolēģi, ja atceramies mūsu diskusijas šeit, kad mēs runājām par Finansu inspekciju, tomēr galarezultātā nonācām pie tā, ka pieņēmām likumu, ka Finansu inspekcija, lūk, par šo atklāto nelikumīgi noslēpto naudu savai attīstībai saņem 20 procentu apjomā. Tas ir analoģisks dienests, kas tāpat strādā, atklāj nelikumības, jo šeit jau nav runas tikai par konfiscēto mantu. Es jums, mīļie kolēģi, varu pateikt Finansu inspekcijas datus, ka līdz šim šogad realizācijai nodota konfiscētā manta apmēram 23 miljonu apjomā. Tikai 23 miljoni! Taču muita ir iekasējusi ievedmuitu un tarifus, un izvedmuitu vairāk nekā 1,8 miljardu apjomā. Tad, lūk, te ir tā attiecība. Tās konfiscētās mantas vērtība ir ļoti niecīga, salīdzinot ar pārējo darbību.

Tāpēc otrs – jūs runājat par ķēdes reakciju – es atbalstītu šos dienestus un labprāt balsotu, lai arī tie, attiecīgi strādājot, saņemtu savu daļu, jo šodien, gatavojot un izskatot valdībā budžeta projektu nākamajam gadam, mums jau tā ar katru dienu, ar katru reizi paliek aizvien grūtāk, mīļie kolēģi, atrast kaut kur naudu. Un tāpēc muitas koncepcija, kādā veidā nodrošināt muitas finansēšanu, ir šāda: pamatdarbību finansēt no budžeta, tas ir, algas, pamatlīdzekļus un investīcijas, bet attīstībai un sociālajai nodrošināšanai lai maksā klienti, kuri ir pārkāpuši noteikumus. Un, lūk, šie 20 procenti varētu būt tas avots, kur mēs atrodam naudu, ko samaksā klients, kurš ir pārkāpis noteikumus.

Tagad jautājums par to, vai vajadzētu vai nevajadzētu dot muitai un vai ir jēga ieguldīt naudu muitā? Šogad valsts muitas attīstībā ir ieguldījusi 100 miljonus rubļu. Cik ir ienācis atpakaļ? Es jums nupat nosaucu Finansu inspekcijas datus, proti, 1,8 miljardi. Tātad ienākumi valstij uz katru miljonu, ko iegulda muitas attīstībai, ir 18 miljoni. Vai kāda budžeta iestāde mums strādā tik produktīvi? Nestrādā – es atļaujos šādi atbildēt. Tātad šeit ir reāla iespēja valstij pirmām kārtām ieguldīt līdzekļus. Tā ka šo līdzekļu nepietiek budžetā, lūk, šis finansēšanas avots.

Nākamais varētu būt jautājums, ko man uzdeva arī valdībā un arī Likumdošanas jautājumu komisijā, kad mēs spriedām par grozījumiem Muitas kodeksā kopumā, kā ir muitās citās blakusvalstīs, kuras ar mums robežojas. Es jums varu nolasīt tos likumus, kādi ir kaimiņvalstīs. Proti, Krievijas valdības lēmums, ar kuru noteikts, ka “ražrešiķ izpoļzovatj tamožennije dohodi” (“atļaut izmantot muitas ienākumus” – Red.). Es jums lasu no oriģināla, jo es gribētu, lai jūs man ticat...

Priekšsēdētājs: Geidāna kungs, es šodien jau Kiršteina kungam izteicu aizrādījumu par runāšanu angļu valodā. Es to pašu gribētu izdarīt attiecībā uz jums.

I.Geidāns: Jā, paldies. Es sapratu, ka jūs ticat man, ka es netulkošu sev par labu, bet teikšu tā, kā šeit ir. Tātad Muitai tiek atļauts “ārpusbudžeta līdzekļus pilnā apjomā izmantot materiālās stimulēšanas, sociālajiem un kultūras pasākumiem”. Tātad simtprocentīgi tas aiziet, plus valūtas līdzekļi no visu veidu muitas darbības, tas ir, 80 procenti ? Muitas komitejai. Lūk, tā ir Krievijas muitā. Mūsu muitai aiziet nulle. Turklāt šajā likumā ir rakstīts, ka arī šodien Krievijā apstiprināt to kārtību, kāda bija PSRS laikā. Lūk, šī kārtība mums bija visu laiku.

Nākamais – Baltkrievijas muita. 75 procenti no visiem ārpusbudžeta ienākumiem, tajā skaitā konfiskācija un tā tālāk, aiziet muitai. Soda naudas simtprocentīgi, valūta 95 procenti aiziet muitai. Mums – nulle. Līdzīgi es varētu runāt arī par citām kaimiņrepublikām.

Tātad šeit ir mēģinājums daļu no tiem līdzekļiem, kas mums trūkst, bet kuri mums ir vajadzīgi, lai realizētu mūsu politiku, iegūt no likuma pārkāpējiem, nevis tos meklēt budžetā.

Kāpēc es runāju šādā kontekstā? Atcerieties, mēs nesen ar lielām grūtībām pieņēmām budžeta koncepciju. Un kas mainās nākamgad? Pamatā mainās muitas darbība. Mums uz robežas jāsāk iekasēt arī apgrozījuma nodoklis, akcīzes nodoklis, bet tam nepieciešamas ēkas, tehnika, sakari, dokumentācija un cilvēki... Lūk, šeit atkal ir variants, kā realizēt mūsu pašu koncepciju. Tāpēc es, mīļie kolēģi, lūgtu atbalstīt šo variantu turklāt ar tiem grozījumiem, kurus šajā tekstā jau ir izdarījusi Likumdošanas jautājumu komisija un kurus es pilnīgi atbalstu. Paldies par izpratni.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā Apsīša kungs. Pēc tam – Eglāja kungs.

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj, kolēģi! Es runāšu ļoti īsi. Pirmām kārtām es gribētu pateikt, ka es nebiju klāt mūsu Likumdošanas jautājumu komisijas sēdē tieši tajā brīdī, kad komisija apsprieda šo likumprojektu, un tāpēc es uzskatu, ka man komisijas lēmums šajā gadījumā nav saistošs, jo man ir atšķirīgs viedoklis. Es runāšu kā cilvēks, kurš ir lielā mērā morāli atbildīgs par muitas lietām tāpēc, ka mana komisija, Likumdošanas jautājumu komisija, uzdeva savā laikā vadīt Muitas kodeksa projekta apspriešanu. Tas tā arī tika izdarīts. Un es atceros, ka toreiz jau mēs spriedām par šīm visai delikātajām lietām. Mums likās, ka tas droši vien nebūs pareizi, ka, lūk, šīs summas lielā mērā aizies pašas muitas materiālās bāzes uzlabošanai. Mēs vienojāmies, palikām pie tā sauktā nabadzīgākā varianta. Bet dzīve prasa savu. Mums pēc tam, kad ir pieņemts Muitas kodekss, ir jau notikušas daudzas tikšanās gan ar pašu Muitas departamenta direktoru Imantu Geidānu, mūsu kolēģi, gan arī ar atsevišķu muitas iestāžu, punktu, pat atsevišķu reģionu muitas darbiniekiem. Un mēs esam uzklausījuši viņu vajadzības, viņu sūdzības. Mēs paši savām acīm esam vērojuši, kāda izskatās mūsu muita – šīs nožēlojamās būdiņas uz Latvijas valsts robežas. Esam salīdzinājuši šo stāvokli ar Lietuvas muitas, kā arī ar Igaunijas muitas apstākļiem. Imants Geidāns nupat kā jau pārliecinoši mums pastāstīja, ka kaimiņvalstis tieši tādā materiālajā ziņā daudz lielāku vērību velta savas muitas darba uzlabošanai. Un, lūk, es tāpēc gribu lūgt pārējos kolēģus deputātus iejusties tiešām šajās lielajās materiālajās vajadzībās un atbalstīt šajā gadījumā Imanta Geidāna teikto. Es esmu par to, lai minēto likumprojektu pieņemtu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Eglāja kungs. Pēc tam – Gulbja kungs.

V.Eglājs: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi deputāti! Likumdošanas jautājumu komisijā es biju viens no tiem diviem, kuri arī atbalstīja šo likumprojektu. Un es sākšu vispirms ar šīsdienas diviem materiāliem par muitas darbību. Vispirms ir kukulis Zemgales muitā, proti, Uzbekijas kukulis 400 dolāru apjomā, kas ir mēģināts iedot un kas ir atklāts. Tā ka kukuļu došana muitā notiek.

Otrs. Par šīm narkotikām – ieklausieties, ir šāda lieta par muitu. Savukārt Liepiņš pasūrojās, ka sekmīgu sadarbību ar Interpolu kavē līdzekļu trūkums, un atgādināja, ka Muitas departaments gan saņem 20 procentus no konfiscētās vērtības. Jūs dzirdat, ka Liepiņa kungs jau ir atgādinājis, ka muita saņem. Mēs izskatām šo likumprojektu un gribam šo saņemšanu legalizēt. Mēs zinām, ka Finansu inspekcija līdzīgā veidā arī saņem. Un šajā gadījumā mēs zinām, ka arī tie, kas ķer “zaķus” transportā, arī saņem no šīm soda naudām. Un tas ir pilnīgi normāli.

Es uzskatu, ka muitas koncepcija nekādā ziņā nav tāda, ka muitai ir fiskālais uzdevums papildināt budžetu. It īpaši jebkurā vietā, arī administratīvos sodos un visur galvenā lieta ir nevis, lai papildinātu budžetu, bet lai pildītu likumus. Muitā tas ir, lai visi godīgi maksātu muitas tarifus un darītu to, kas likumā paredzēts. Soda naudas kā budžeta papildināšanas līdzeklis ir galīgi nederīga lieta. Tā es uzskatu. Protams, attiecīgā līmenī jābūt reglamentētam tam, kur soda naudas aiziet. Un šeit runāt, ka muitnieki, redziet, ņem kukuļus, vismaz viņiem dod kukuļus... Kā zināms, viena daļa ir tāda, kura ņem arī, ja dod, bet tie, kas iekasē soda naudas, katrā vietā ir dažādi cilvēki. Tādēļ uzskatīt, ka muitā visi ir vienādi, nav pamata. Un tāpēc šī muitas stiprināšana šādā veidā, kad no budžeta mēs tiešām varam maz atvēlēt, es uzskatu, ir pilnīgi normāla lieta un uztraukšanās par to, ka tad muitnieki kaut kādā veidā iekasēs nelikumīgi, konfiscēs nelikumīgi kaut ko un tāpēc iedzīvosies, nu, es tam neredzu pamata.

Tāpēc es visnotaļ aicinu balsot par šo projektu. Protams, var būt cita koncepcija, bet ir jābūt vispārējai koncepcijai, kā cīnīties par likumu ievērošanu. Es pieļauju, ka muitā tāda lieta var būt, protams, šis muitas ienākuma avots pēc tam, kad muitas darbība būs nostabilizēta, visnotaļ saruks. Vispirms tas samazināsies tajās vietās, tajos muitas posteņos, kur būs kārtīga kontrole, tā kā vedēji jau zinās, caur kuriem posteņiem var tikt. Tādējādi, kad viss tiks noregulēts, šī ienākuma avota muitai nebūs, protams, samazināsies arī budžetam. Taču es ceru, ka mūsu ekonomika no tā tikai iegūs, un arī no budžeta attiecīgas summas varēs izdalīt muitai. Tā ka, man liekas, tas ir saprātīgi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs. Pēc tam – Freimaņa kungs.

J.Gulbis: Godājamie kolēģi! Es jau paredzēju, ka noteikti kāds uzstāsies arī pret šo likumprojektu, un tāpēc arī pierakstījos debatēs. Izrādījās, ka manas domas apstiprinājās. Es gribētu izteikt tādu priekšlikumu, ka būtu pēdējais laiks arī mūsu Likumdošanas jautājumu komisijai vai arī Augstākās padomes Juridiskajam dienestam savā štatā pieņemt kādu labu un kārtīgu sociālpsihologu. Vēl labāk būtu, ja viņi būtu vairāki, jo daudzi jautājumi (un tieši šodien izskatāmais jautājums) mūsu valsts pārejas periodā ir jāapskata tieši no sociālpsiholoģijas viedokļa, proti, kā šajā gadījumā, piemēram, veidojas cilvēka morāle, kādas stadijas izšķir cilvēka morāles veidošanā. Un, ja mēs zinām, kādā morālā stāvoklī vispār mēs pašreiz atrodamies, tad šodien ir jārunā, ka nav mazsvarīgas nozīmes tā sauktajai pirmajai morāles stadijai, kad diemžēl darbojas tikai bailes. Un šajā stadijā tātad pielieto sodus, lai varētu sasniegt otro stadiju, kad sāk ievērot likumus. Un, vadoties pēc šā viedokļa, bet nekopējot attīstīto valstu pieredzi, es esmu par šā likuma pieņemšanu.

Bet es gribētu komentēt vēl kaut ko. Šo pieredzi mēs jau esam sākuši ieviest. Jau gadu Rīgas pilsētā ir prakse, kad darbojas sabiedriskās kārtības noteikumi un šā soda pielietošana. Mūsu pieredze parādīja, ka maza procenta atdošana šā dienesta rīcībā praktiski neko nedod. Un tāpēc šeit iesaku nevis 20 procentus, proti, 20 procentu vietā vismaz 40 procentus. Un, iekams mēs izšķirsimies, labi padomājiet, kas mums šodien ir svarīgāks, kad mēs vairāk līdzekļus un kārtību, un arī pārējo nākamajos mūsu valsts attīstības posmos sasniegsim: vai tad, kad mums uz robežas būs ātrāk kārtība vai vēlāk?

Tātad, ja mēs gribam, lai uz robežas ātrāk būtu kārtība, tad mums pašreiz, šajā periodā, maksimāli tur ir jāiegulda līdzekļi. Un varu jums ar garantiju pateikt, ja ekonomisti un juristi būtu spējīgi to izskaitļot, tad mēs vairāk vinnēsim budžetā un valsts vinnēs šādas taktikas rezultātā, nevis ja mēs šeit baidīsimies un liksim mazāku šo summu. Tāpēc es gribu pateikt to, kas ir izdevīgāk: vai lielāku procentu atstāt arī atsevišķo darbinieku prēmēšanai, vai mazāku vai lielāku procentu. Es šeit atstātu arī lielāku procentu šo darbinieku prēmēšanai. Arī tas valstij kopsummā dotu gan ātrāku, gan labāku efektivitāti. Man gan nav saprotama tajā pantā tā pēdējā piebilde, ka izlietošanu nosaka Latvijas Republikas Ministru padome. Nu, kā tad Ministru padome to noteiks? Vai tad pats Muitas departaments to nevar izdarīt? Es domāju, ka, iesniedzot šo likumprojektu, vienkārši izmantojot savu stāvokli, pati Ministru padome to ir pierakstījusi. Taču es domāju, ka tas nav vajadzīgs. To nosaka pats Muitas dienests, kas to redz. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā Freimaņa kungs. Pēc tam – Ābiķa kungs.

J.Freimanis: Godājamo sēdes vadītāj, godājamie kolēģi! Patiesībā man ir vieglāk uzstāties tāpēc, ka par to, par ko es tagad teikšu, jau ir sākts runāt.

Proti, man nav ne mazāko iebildumu pret šo dokumentu kā tādu, pret dokumenta ideju, sakarā ar kuru mums muitai ir jādod, tā sakot, zināmas naudas summas. Taču mani absolūti neapmierina skaitļi. Un Gulbja kungs te jau iesāka šo sarunu, kuru es gribu turpināt. Es uzskatu, ka tas, kas pašreiz notiek uz mūsu robežas, ir viens – nu, es nezinu, kas tas ir, to nevar salīdzināt ne ar vienu normālu valsti. Jo no ārlietu viedokļa, teiksim, robeža jebkurā gadījumā ir civilizēta robežkontrole, civilizēta muitas kontrole. Un vēl ir jābūt arī civilizētai karantīnai. Mums ir tikai būcenīši, autobusiņi un kaut kas tamlīdzīgs. Un tieši tāpēc, es domāju, ir pilnīgi nepieņemami atstāt šeit 20 procentus. Kas tas ir? Kur ir tie 80 procenti, par kādiem nopelniem tie kaut kur aiziet kaut kādos mistiskos Siliņa kunga seifos? Tātad nav ne mazāko šaubu, ka te jābūt 30 procentiem vai 40 procentiem ? atkarībā, kā nu mēs te nobalsosim. Manuprāt, mums šo dokumentu vajadzētu pieņemt konceptuāli. Un pēc tam lai Geidāna kungs lauza galvu tajā virzienā, cik viņš var izspiest. Skaidri un gaiši. Tas ir pirmais.

Un otra lieta. Es domāju, ka mēs varētu papildus šajā dokumentā ieviest vēl vienu klauzulu. Mēs ļoti labi zinām, ka mums robeža ir pavisam neizveidota. Četrās vai piecās vietās, kā jūs zināt, uz kapitālajiem ceļiem tiek veidotas lielās robežbūves. Jau šodien ir pilnīgi skaidrs, ka šo robežbūvju celtniecība buksē, un labi, ja tur var nobetonēt kaut kādu laukumu. Un tas ir viss, ko tur šodien var izdarīt. Es domāju, ka mēs varam, teiksim, rakstīt tā, ka būtu vai nu 30 procenti vai 20 procenti, taču tas ir “bleķis”, bet otrs variants – 30 līdz 40 procenti būtu muitai.

Bez tam es pilnīgi piekrītu Gulbja kungam, ka, paldies Dievam, ir jāsvītro teikums, ka minēto naudas līdzekļu izlietošanu nosaka Latvijas Republikas Ministru padome. Šis teikums ir pilnīgi lieks. Taču pielikt klāt tālāk, ja te vajadzētu atkal balsot. Es domāju, ka Geidāna kungam būtu koleģiāli jāaprunājas ar Jundža kungu par šo tematu, tātad vēl 20 procentus vai kaut kādu citu procentu papildu finansējumam kapitālo robežbūvju finansēšanai, tā kā muita ir visnabadzīgākā. Jo, ja 80 vai 70, vai 60 procenti aiziet kopējā bezdibenīgajā valsts budžetā, tad labāk, lai no šīs, uz robežas nopelnītās naudas, kaut kas aiziet papildus arī šīm robežbūvēm, tātad robežu kontrolei, nevis muitas kontrolei. Tā visa ir vienota saimniecība, bet šodien tā mums ir divos resoros. Proti, robežkontrole ir aizsardzības sistēmā, bet Geidāna kungs ir Finansu ministrijas pakļautībā. Taču visam tam ir viens mērķis, tādēļ te mums nevar būt nekāds dalījums resoru interesēs.

Tādējādi, manuprāt, mums šis dokuments konceptuāli jāakceptē. Es lūgtu varbūt, lai Geidāna kungs vēl varētu izteikties par šo tematu, bet es arī lūgtu apdomāt konceptuālu balsojumu par to, ka mēs šeit paredzam arī kaut kādu procentu papildu līdzekļu kapitālo robežbūvju finansēšanai. Otrajā lasījumā ieinteresētajiem kolēģiem, tas ir, Geidāna kungam un Jundža kungam, tad vajadzētu apdomāt, kāds varētu būt šis kompromisa procents. Protams, kaut kas “ķeizaram tur paliks”. Tas ir skaidrs. Taču mums ir jāpadomā par to, lai šī rentabli strādājošā muita varētu atražot sevi un visu robežu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Ābiķa kungam.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Es arī centīšos ilgi nekavēt jūsu uzmanību, un es arī nekad nebūtu kāpis šajā tribīnē, ja nesāktu baidīties par to, ka šo lēmumu var arī nepieņemt. Jo jāsaprot, ka mēs tiešām esam postkomunistiska sabiedrība. Komunistiskā sabiedrībā tas morāles līmenis nebija sevišķi augsts, un naivi būtu ticēt, ka šobrīd šis līmenis, šā līmeņa starpība būtu krasi mainījusies. Nu, nav tā! Un tāpēc faktiski, manuprāt, šā jautājuma līdzšinējā nerisināšana, ignorēšana jau faktiski robežojas ar valdības un arī varbūt zināmā mērā pat ar mūsu noziedzību. Tā tas tik tiešām ir, jo materiālā ieinteresētība šajā gadījumā faktiski, kā jau te Gulbis teica, var būt vienīgais faktors, kas spētu kaut ko izšķirt par labu, jo apstākļos, kad ir zemas algas un lielas iespējas kaut ko ielikt savā kabatā, taču naivi ir cerēt, ka muitā strādās tikai ideālisti patrioti. Nu, tas ir naivi! Un šis praktiski ir vienīgais ceļš, kā mēs šo jautājumu spējam atrisināt, protams, ne simtprocentīgi, tomēr varbūt varam panākt labvēlīgu risinājumu.

Es pilnīgi piekrītu arī tam, ka šim procentam ir jābūt varbūt nedaudz augstākam, un varbūt nedaudz augstākam ir jābūt attiecīgo muitas iestāžu darbinieku materiālajai stimulēšanai atvēlētajam procentam. Es ļoti lūgtu deputātus atbalstīt iesniegto projektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Kodoliņa kungam.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Tātad šis likumprojekts, par ko te tā diskutē, pēc būtības ir identisks tam labojumam, kuru mēs pēc ilgām diskusijām pieņēmām likumā par Finansu inspekciju. Un šajā sakarā es lūgtu atbalstīt minēto likumprojektu. Un tomēr te no šīs tribīnes izskanēja daudzi vārdi par dažādu valstu politiku un par Siliņa kunga seifiem, un tamlīdzīgi, ko, manuprāt, ir vērts mazlietiņ pakomentēt.

Situācija ir tāda, ka mūsu muita ir kļuvusi par Eiropas problēmu. Tātad šī situācija, ka Latvijai cauri plūst un gāžas... Un tagad mēs redzam, ka Latvijā valsts uzņēmumos ražo arī narkotikas. Tātad muita ir kļuvusi jau par problēmu, kurai nav vairs tikai nacionālas nozīmes, bet ir jau mazlietiņ plašāka loma. Bez šaubām, vai ieliksim 80 procentus vai 100 procentus, es domāju, ka ar to mēs problēmu neatrisināsim. Situācijā, kad mūsu muita pašlaik strādā tik slikti, mums tomēr ir jādomā, kādi tam ir iemesli. Un iemesli, bez šaubām, ir tie, ka mums nav apmācītu muitnieku. Iemesli, bez šaubām, ir tie, vai tie apmācītie muitnieki, kas mums jau bija, visi bija izmantojami muitas darbā. Tātad pastāvēja daudzas problēmas, par kurām, manuprāt, nebūtu jāstāsta, un kas bija, veidojot muitu.

Un tomēr šajā lietā, kurā pēdējā laikā es esmu mazlietiņ iedziļinājies, jāsaka, ka mēs arī neizmantojam tās iespējas, kādas mums ir. Tā kā situācija ir tāda, ka Eiropas Kopiena vienkārši jūt, ka Latvijas muita ir šis punkts, caur kuru gāžas cauri dažādi nelegāli darījumi, tad Eiropas Kopiena nāca mums pretī. Un te nu man jāsaka, ka tas ir mazlietiņ saistīts ar Muitas departamenta direktora atskaiti, ka man bija pavisam neērta situācija, jo burtiski dažas dienas atpakaļ pie manis ieradās Eiropas Padomes nozīmēts konsultants Latvijas muitai, kurš atnāca Finansu ministrijā, lai sniegtu oficiālu paziņojumu, ka Eiropas Padome šeit sūta savus speciālistus, lai apmācītu muitas darbiniekus. Turklāt šī apmācība ir domāta vadošajiem muitas darbiniekiem. Tātad novembrī Rīgā bija ieradušies pirmie konsultanti. Uz šo apmācību bija sanākuši cilvēki, kas bija atnākuši mācīties angļu valodu, tā kā seminārs notika angļu valodā. Tad minētais konsultants bija lūdzis (vismaz man tāda informācija tika sniegta) šos cilvēkus nomainīt tomēr ar speciālistiem. Otrs darbinieks pēc vairākkārtējas sava brauciena saskaņošanas bija ieradies muitā, kur viņam bija paredzēts vadīt semināru 20 vadošajiem muitas darbiniekiem. Rezultātā, kad viņš ieradās Rīgā, visa muitas vadība bija devusies uz Šveici, bet uz šo semināru ieradās seši cilvēki, no kuriem viens bija šoferis, viens – vidējā posma speciālists un pieci – zemākā posma speciālisti.

Šajā situācijā es piekrītu, ka praktiski vajag stimulēt materiāli un tā tālāk, bet mums vajag tomēr domāt nopietni par muitas darbu, ne tikai par to, kā stimulēt, bet arī par visu šo situāciju.

Stāvoklis robežpunktos. Mēs redzējām, ka jau pavasarī, pie tam vairākos punktos, bija savesti būvmateriāli. Taču praktiski neviens robežpunkts nav uzbūvēts, jo praktiski šie materiāli tika izkliedēti pa vairākiem punktiem, nevis koncentrēti šo punktu celšanai. Bez tam es redzēju jau trešo reizi atsūtītu faksu: lūdzam atkārtoti... griežamies ļoti steidzami, lūdzam mums dot ar faksu atbildi, cik jums vajag līdzekļu, lai jūs varētu veikt muitas robežpunktu celtniecību. Mēs ļoti, ļoti lūdzam, jo gads beidzas un mums ir jādod šis slēdziens par nepieciešamo līdzekļu izdalīšanu...

Tā ka, es atvainojos, kolēģi, nav runas tikai par tiem 20 procentiem, šeit runa ir par daudz nopietnāku problēmu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs ir runājuši visi, kuri vēlējās. Tātad mums atliek izšķirties par konceptuālo balsojumu. Freimaņa kungs gan ierosināja, ka vēl ir otrs balsojums, kas varētu būt konceptuāls, bet, manuprāt, mums vispirms jāizšķiras konceptuāli par šo dokumentu vispār, un pēc tam otrajā lasījumā mēs varam saņemt jaunu redakciju, kurā būtu iestrādāti šie varianti.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamais Birkava kungs! Es domāju, ka varbūt šoreiz mēs varētu iet mazliet citu ceļu, kā saka Škapara kungs, un tomēr nobalsot šo konceptuālo balsojumu par to, ka šie atskaitījumi tiek virzīti pa divām līnijām – viena ir Geidāna kungam un otra ir kā papildu finansējums šīm kapitālajām robežbūvēm, jo attiecīgo procentu mēs tiešām varam izvēlēties otrajā balsojumā, bet es gribētu dot padomu šajā gadījumā tomēr arī šo otro balsojumu, šo konceptuālo balsojumu izdarīt šeit.

Priekšsēdētājs: Bet tas jau arī ietilptu materiāltehniskās bāzes nostiprināšanā. Tas, manuprāt, vairs nebūtu konceptuāli. Freimaņa kungs, jums vajadzētu atrast formulējumu. Es domāju, ka ne Geidāna kungam, ne jums...

J.Freimanis: Es formulējumu uzrakstīšu vienas minūtes laikā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Geidāna kungs!

I.Geidāns: Godājamie kolēģi! Pirmkārt, es jūs aicinātu balsot par šo tekstu un pieņemt konceptuāli tādu, kāds tas ir. Un man ļoti imponēja, es nebiju cerējis uz šādu jūsu atbalstu. Es jūtos ļoti aizkustināts un droši vien arī muita, ja tā būtu to dzirdējusi... Un Gulbja kunga iesāktā iniciatīva, ka tas vajadzīgs vismaz 40 procentu apmērā, lai mēs kaut ko reāli izdarītu. Es jau jums lasīju, ka blakusvalstīs šiem mērķiem aiziet visi 100 procenti. Es nevaru nopirkt vienu rentgena iekārtu, jo tā maksā vairākus miljonus. Taču man tajā rēķinā ir nulle. Tā ka es aicinātu pieņemt konceptuāli. Un mēs varētu varbūt tiešām otrajā redakcijā, kad mēs izskatīsim otrajā lasījumā, tos skaitļus precizēt.

Izmantojot to, ka es esmu pie mikrofona, gribu teikt: “Cienījamais Kodoliņa kungs, taču nevajag ar tenkām nodarboties parlamentā! Ja jūs tiešām kaut kas interesē par muitu, tad, tā kā mēs abi esam Finansu ministrijas darbinieki, jūs varat man uzprasīt, bet ar tenkām, lūdzu, neejiet tribīnē! Citādi es būšu spiests jums atbildēt un jūs būsit ļoti nepatīkamā gaismā šeit.”

Vienkārši šeit bija trīs punkti...

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, Geidāna kunga atskaite ir paredzēta. Un viņš tajā atbildēs nevis tagad, apspriežot šo dokumentu.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamie kolēģi! Es neuzskatu, ka mums patlaban būtu konceptuāli jābalso par procentiem un par sadalījumu un tā tālāk. Konceptuāli būtībā ir tas, vai mēs vispār šādu pieeju akceptējam vai neakceptējam. Un tagad jau pirmajā lasījumā un tālāk otrajā un trešajā lasījumā mēs varam diskutēt jau konkrēti par to, vai 20 procentus, vai 40 procentus, un kas un kā? Tā būtu viena lieta.

Otra lieta. Tā kā šeit runātāji izteicās par priekšlikumu – svītrot šo pēdējo teikumu: “minēto naudas līdzekļu izlietošanu nosaka Latvijas Republikas Ministru padome”, jāsaka, ka te jau nav doma par to, ka katrā konkrētajā gadījumā Ministru padome pieņems lēmumu, kā tie līdzekļi tiek izlietoti. Te ir ielikta tāda doma, ka Ministru padome nosaka kārtību, kādā veidā šie līdzekļi var tiks izlietoti, un nevis, kā saka, muita pati lems... Saprotiet, kas par lietu. Tātad te būtībā ir instrukcijas vai nolikuma jautājums, proti, uz ko pamatojoties muita jau varēs tālāk rīkoties ar šiem līdzekļiem un kādā veidā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, tātad vispirms konceptuāls balsojums par to, vai mēs vispār muitai izdalām “n” procentus, “x” procentus no attiecīgajām iekasētajām summām. Un šis vienlaikus faktiski arī būs balsojums par likumprojektu pirmajā lasījumā. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu: par – 32, pret – 4, atturas – 9.

Freimaņa kungs vēl ir uzrakstījis priekšlikumu tātad zināmu procentu no valsts budžetā ieskaitītajām summām paredzēt kapitālo robežbūvju papildu finansēšanai. Es saprotu, ka Freimaņa kungs domā nevis visu valsts budžetu, bet gan tikai no valsts budžetā ieskaitītajām summām, kas ieņemtas no Muitas kodeksā noteiktajā kārtībā konfiscētajām precēm. Vai darba grupa to uzskatītu par konceptuālu balsojumu? Gulbja kungs, par procentiem mēs vēl neesam balsojuši vispār.

A.Endziņš: Es uzskatu, ka tas nav konceptuāls balsojums. Tas ir konkrēts priekšlikums, kas apspriežams otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka Freimaņa kungs necels lielus iebildumus, ka mēs viņa priekšlikumu tomēr atstāsim otrajam lasījumam. Un tādējādi faktiski vēlreiz nobalsosim par šo likumprojektu pirmajā lasījumā kopumā. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu: 36 – par, 1 – pret, 7 – atturas.

Godātie kolēģi! Saskaņā ar darba kārtību mums izskatīšanai ir palicis pēdējais jautājums, kuru Škapara kungs lūdza pārcelt uz rītdienu. Mums vēl ir iespēja, izmantojot šīs 26 minūtes, noklausīties Geidāna kunga atskaiti, ja viņš to vēlas un ja deputāti tam piekrīt. Taču es dzirdu atskanam balsis, ka nevajag klausīties Geidāna kunga atskaiti. Tādēļ es paziņoju plenārsēdi par slēgtu. Paldies.

 

(Sēdes beigas)