Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ziņojuma tēzes tiesībzinātniskajā konferencē "Jurista profesija un juridiskā izglītība Latvijā" Rīgā 1999. gada 12. novembrī

Man ir gods ievadīt diskusiju par to, kāda pašlaik ir Latvijas juridiskā izglītība un kas jādara, lai tā kļūtu efektīvāka. Es neieņemu tādu amatu, lai uzdrošinātos vispusīgi analizēt stāvokli valstī kopumā. Esmu LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu (privāttiesību) katedras vadītājs. Esmu arī piedalījies augstskolas "RIMPAK Livonija" un Baltijas Krievu institūta juridisko programmu akreditācijas komisijās, habilitācijas un promocijas lietās esmu kontaktā ar Policijas akadēmiju. Tas ļauj izteikt dažus apsvērumus.

Domāju, ka diskusijai paredzētais laiks ir pārāk īss, lai izstrādātu galīgos secinājumus vai rīcības plānu. Taču domāt kopā par nākotni vajag, un ceru, ka šodien tērētais laiks nebūs zemē nomests.

Es vēlētos izteikt viedokli un aicināt kolēģus apspriest šādus jautājumus.

1. Vai juridiskajai izglītībai jāattīstās universālisma virzienā vai arī jāturpina jau sāktā specializācija šaurākos virzienos (darbam biznesā, civildienestā, bankās, policijā). Vai, turpinoties specializācijai, ir pamats izsniegt viena veida diplomus, kas apliecina izglītību "jurists"?

2. Kādam jābūt priekšmetu un stundu (kredītpunktu) apjomam, lai atzītu, ka iegūta juridiskā izglītība. Ko samazināt LU Juridiskās fakultātes programmā (obligātajā daļā), ko palielināt citās augstskolās?

3. Kāda vieta studiju programmās ierādāma mācību praksēm? Vai juridiskā izglītība uzskatāma par iegūtu bez prakses tiesu iestādē? Vai pietiek ar darbu kādā uzņēmējsabiedrībā, ministrijā, iestādē?

4. Vai valsts institūcijām nebūtu jāatgriežas pie jautājuma par amatiem, kuros nedrīkst strādāt bez pabeigtas juridiskās izglītības?

5. Kas darāms, lai paātrinātu jaunās paaudzes juristu — mācībspēku — izaugsmi par tiesību doktoriem?

6. Papildus šiem jautājumiem būtu vēlams, lai kolēģi, it īpaši justīcijas iestāžu pārstāvji, izteiktu savus vērtējumus:

6.1. Vai juridiskā izglītība Latvijā patiešām ir sabrukuma stāvoklī, kā dažkārt izskan sanāksmēs un presē?

6.2. Vai tā ir tālu no Eiropas valstu un ASV līmeņa?

6.3. Kā optimāli savienot ārvalstu profesoru palīdzību ar pašmāju mācībspēku darbu?

Juridiskā izglītībā pašreizējā situācija ir tāda, ka studētgribētāju ir ļoti daudz. LU pēdējā uzņemšanā pieteicās ap 2000 reflektantu. Demogrāfiskās prognozes gan rāda, ka drīz vispār studentu skaitam jāsamazinās. Par to, ka pašlaik juristu valstī nepietiek, liecina tas, ka daudzi dienas nodaļas studenti bez grūtībām atrod juridiska rakstura darbus un strādā tādos. No mācību viedokļa tam ir savi mīnusi, bet arī plusi (saikne ar praksi). Situācijā, kad studentu stipendijas ir 9–14 lati, bet vairums paši maksā par mācībām, aizliegums dienas nodaļas studentiem strādāt nedos vēlamos rezultātus. Taču jautājums par to, vai viņus pieņemt darbā par deputātu palīgiem, ministrijās, valsts iestādēs, ir diskutējams.

Otra pašreizējo situāciju raksturojoša iezīme — straujāks kļuvis jaunu mācībspēku pieplūdums (iesaistīšana), diemžēl bez doktora grādiem. Ir, protams, priecīgi fakti arī par doktoru gatavošanu. Šogad privāttiesībās vien doktorantūru uzsāka četri cilvēki. Fakultātē vēl trīs tuvojas doktora darbu pabeigšanai. Ceļu uz doktora grādu sekmē arī maģistratūras darbs. Šogad (pat šodien) ir 6. izlaidums, nāk klāt 59 maģistri.

Pēdējā laikā doktora grādu ieguvuši: I.Ziemele (Kembridžā), S.Osipova, U.Blumberga, A.Krasiļņikovs — LU promocijas padomē. Taču pieprasījums ir tāds, ka trīs pirmie jau vairs nav pamatdarbā LU (A.Krasiļņikovs visu laiku strādā citā augstskolā).

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes mācību programmu izvērtēja starptautiska akreditācijas komisija ar Beļģijas prof. M.Stormi priekšgalā, un akreditācijas komisija gandrīz vienbalsīgi (vienam atturoties) akreditēja uz 6 gadiem, gan norādot uz diviem uzdevumiem: pastiprināti gatavot mācību līdzekļus un straujāk gatavot jaunus mācībspēkus ar zinātniskiem grādiem.

Pašreiz, kaut arī gados samērā veci, tomēr LU juristi veido galveno ar grādiem titulēto mācībspēku potenciālu, turklāt ne tikai Universitātei. Lielā mērā viņi palīdz nodrošināt mācības arī citās augstskolās, kā "RIMPAK Livonijā", "Turībā", Baltijas Krievu institūtā un, lai gan krietni mazākā apjomā, arī Policijas akadēmijā.

Universitātē strādā 28 tiesību doktori, citās augstskolās pamatdarbā pēc provizoriskiem datiem strādā ne vairāk kā 10 tiesību doktori. Tas, protams, rada jautājumu par kvalitātes līmeņiem dažādās juridiskajās augstskolās. Pirmajā plānā tomēr izvirzās jautājums par to, vai vajadzētu turpināt pašreizējo praksi, ka visi juristi, arī tie, kas mācījušies šaurākā virzienā, piemēram, biznesa tiesībās, saņem viena veida diplomu par specialitāti "jurists". Pašreizējais klasifikators neparedz apakšnodalījumu, visi ir juristi.

Atzīstama ir specializācija, kādu nodrošina Policijas akadēmija, bet jautājums par iegūtās specialitātes apzīmējumu pastāv. Jāpatur vērā, ka tie, kas sākotnēji strādās biznesa struktūrās, pēc laika var pretendēt uz tiesneša, prokurora, advokāta statusu, un tad zināšanu vispusība ir aktuāla. Tā saucamo vispusīgo vai universālo juristu sagatavošana Universitātē sastopas ar grūtībām tādā nozīmē, ka tiesību apjomi lavīnveidā pieaug, līdz ar to arī nepieciešamība piedāvāt kursus kaut vai izvēles priekšmetu veidā.

Universitāte strādā tajā virzienā, lai samazinātu studentu apgādi ar informāciju par likumiem un palielinātu tādu nodarbību skaitu, kurās studenti apgūst juridiskās domāšanas un dokumentu sastādīšanas iemaņas. Šai sakarā tiek izcelti tādi jaunumi kā ar Eirofakultātes atbalstu uzsāktais kurss "legal writing" (juridiskā analīze un tekstu sastādīšana), prof. E.Meļķiša sagatavotais kurss "Juridiskā metode", tiesību klīnikas (juridiskās palīdzības centra) atklāšana u.c. Taču galvenais pēdējo gadu jaunievedums ir palicis ēnā: pamatdisciplīnās ir ievērojami palielināts praktisko nodarbību īpatsvars, samazinot lekcijas. Saistību tiesībās, piemēram, uz katrām trim lekcijām ir divas praktiskās nodarbības. Un, protams, juridisko kāzusu risināšana un dokumentu projektu rakstīšana nav tikai vienā kursā ("legal writing"). Par LU studentu līmeni zināmā mērā liecina Latvijas komandas uzvara 5. Viduseiropas un Austrumeiropas studentu sacensībās Krakovā 1999. gadā un labi panākumi citās sacensībās.

Samērā sarežģīti izlemt, vai visiem studentiem jāveic prakse tiesā un prokuratūrā. Te grūtības ir gan prakses vietu skaita un justīcijas iestāžu attieksmes aspektā, gan arī studentu spiediena (mēs strādāsim tikai bankās, biznesā, policijā) aspektā. Līgums ar Tieslietu ministriju Universitātei nodrošina atbalstu praktikantu izvietošanā, bet tiesās studentu darbs tomēr nav intensīvs. Tagad, kad tiek publicēti paši sarežģītākie kāzusi, kas skatīti Augstākajā tiesā, varbūt vairāk laika ir jāvelta analīzei auditorijās, samazinot praksi. Vai citās augstskolās prakse nav vajadzīga?

Kadru trūkums nenozīmē, ka jāsamazina prasības topošajiem doktoriem. Taču jaunais Nolikums par promocijas kārtību un kritērijiem (MK 1999. gada 6. aprīļa noteikumi) satur normas, kas pārāk sarežģī jautājuma izlemšanu par promocijas darba aizstāvēšanu (sk. Nolikuma 9.–11. p.). Bez tam promocijas noteikumi LZP tiek traktēti tā, ka juridiskās publikācijas tikai divos Latvijas izdevumos tiek atzītas par zinātniski svarīgām. Būtu jāapspriež, vai "Latvijas Vēstnesī" nevajag kādu īpašu juristu zinātnisko redkolēģiju, lai arī šis izdevums tiktu atzīts šajā jomā.