Par mūsu Valsts valodas likumu

Latviešu valodas ekspertu komisija

Atbilde uz EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos biroja 1999.gada 5.oktobra Notu par atsevišķiem jautājumiem sakarā ar Latvijas Valsts valodas likuma projektu

Nevaram piekrist Notā izteiktajam apgalvojumam, ka Saeimas pieņemtais Valsts valodas likums ir pretrunā ar saistībām, ko Latvija uzņēmusies, ratificējot Notā minētos starptautiskos dokumentus. Tās šo dokumentu normas, uz kurām EDSO eksperti atsaucas, mūsuprāt, ir mazliet plašākas, nekā iznāk pēc Notā teiktā. Tas, ka daudzos jautājumos normas ir elastīgas un ļauj valstīm to piemērošanas kritērijus pieskaņot saviem īpašajiem apstākļiem, uzsvērts arī oficiālos komentāros, piemēram, komentārā ( Explanatory report ) par Vispārīgo minoritāšu tiesību aizsardzības konvenciju ( Framework Convention for the Protection of National Minorities ). Turklāt par vairāku normu piemērošanas kritērijiem, kā liecina mums diezgan plaši pieejamā informācija, vēl nav beigušās diskusijas.

Cienījamie eksperti, šo likumu pielaikodami starptautiskajām normām, nepietiekami novērtē to, ka problēmas, kas Latvijai risināmas pēc brīvības atgūšanas, nav atrisināmas nedaudzu gadu laikā, un to, ar kādām briesmām un risku saistīta tās pašreizējā situācija. Prasīt, lai likumdevēji šīs briesmas ignorē, ir prasīt no viņiem pašnāvniecisku bezatbildību pret savu tautu, kas pēdējo desmit gadu laikā ir parādījusi aukstasinību, vēsu prātu, saticību un iecietību, taču ne lētticību. Pateicoties minētajām īpašībām, Latvijas tauta sekmīgi tiek galā ar savā ziņā pirmreizīgu vēsturisko uzdevumu, taču tas nebūt nenozīmē, ka šajā pārejas fāzē Latvijai varētu piemērot tādus standartus, it kā tā ilgstoši būtu pieredzējusi brīvu nacionālo attīstību (kā, teiksim, Francija, Itālija, Nīderlande vai pat daudz cietusī Polija). Tas ir tālu no patiesības. 1940. gadā, tikai divdesmit gadus baudījusi atelpu pēc septiņsimt gadu nebrīves, latviešu tauta nonāca Padomju Savienībā, kur to vissmagāk no visām 1991. gadā valstiskumu ieguvušajām vai atguvušajām tautām skāra rusifikatoriskā nacionāli etniskā politika - cittautiešu ieplūdināšana un nacionālās valodas izstumšana no oficiālās un neoficiālās dzīves. 80. gados pat pēdējiem optimistiem vairs nebija šaubu, ka, šim procesam vēl kaut neilgi turpinoties, latviešu valoda izzudīs. "Dziesmotā revolūcija" Latvijā sākās tieši kā cīņa pret tālāku rusifikāciju, par latviešu valodas likumīgo tiesību atgūšanu. 1988. gadā Latvijas iedzīvotāji ar 354 280 parakstiem pieprasīja latviešu valodai valsts valodas statusu, un Gorbačova pārbūves apstākļos izdevās panākt, ka 1988. gada oktobrī, jau pirms Latvijas Tautas frontes nodibināšanās, Latvijas PSR Augstākā padome šo prasību apmierina. 1989. gadā tā pieņēma vēl tagad spēkā esošo likumu, kas tiesiski reglamentē valodu lietošanu Latvijā. Par spīti traģiskajam pārbaudījumam, ko bija pieredzējusi latviešu tauta un tās valoda, pāreja uz jaunu valodisko kārtību (pirmā neatkarības laika kārtības atjaunošana jaunos apstākļos) līdz šim norisusi bez etniskiem konfliktiem, lai gan vēlme ātrāk atgriezties pie tāda nacionālai valstij normāla stāvokļa, ka tās pilsoņi visus dzīves jautājumus var bez problēmām kārtot valsts valodā, centieni straujāk samazināt to bezvalstnieku skaitu, kuriem latviešu valodas neprašana liedz kļūt par Latvijas Republikas pilsoņiem, un centieni apturēt padomiskās okupācijas rezultātā Latvijā sākušos virzību uz divkopienu sabiedrību ir likuši iedibināt stingrāku reglamentāciju, nekā būs nepieciešams tad, kad šie valodiskās pārejas perioda uzdevumi būs paveikti. Taču līdzsvarota pieeja nodrošinājusi to, ka šie noteikumi nav kļuvuši par asu konfliktu avotu. Pāreja ritētu ātrāk, ja Krievijas oficiālā un neoficiālā propaganda un it īpaši šovinistiskās aprindas, kas gribētu panākt, lai padomju rusifikatoriskās politikas sekas Latvijā saglabājas uz mūžiem, ieceļojušos krievus nekūdītu ignorēt un boikotēt pasākumus, kas vērsti uz vispārēju latviešu valodas apgūšanu.

Latvijas zinātnieki aicina EDSO ekspertus aplūkot trīs tabulas, kas raksturo Latvijas iedzīvotāju pašreizējo etnisko struktūru uz Eiropas valstu fona, tātad netieši rāda arī to, cik plaši Latvijas teritorijā lieto valsts valodu un cik - citas valodas.

Kā redzams tabulās, Latvija ir valsts ar Eiropā vislielāko cittautiešu skaitu, un septiņās lielākajās tās pilsētās pamattautības īpatsvars iedzīvotāju vidū ir mazāks par citu tautību īpatsvaru. Šāds Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs ir izveidojies 40.-80. gados, kad okupācijas vara Latvijā iemitināja milzīgas iebraucēju masas.

Savā atbildē uz Notas konkrētajiem iebildumiem pret Latvijas Valsts valodas likumu lietojam to pašu numerāciju, kāda ir Notā.

Par 1. iebildumu

Nota aizrāda, ka Likuma projektā nav pateikts, kādas likumīgas sabiedriskās intereses apmierina norma, ka "uzrakstiem, izkārtnēm, afišām, plakātiem, paziņojumiem, kas paredzēti sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, jābūt valsts valodā". Tas tiešām attiecīgajā pantā (21.) nav norādīts. Taču šādu skaidrojumu ("attiecībā uz katru kategoriju un katru gadījumu") īstā vieta būtu oficiālos likuma komentāros. 21. pants pamatojams šādi. Tā kā pusgadsimtu ilgās rusifikācijas sekas vēl nav pārvarētas (turklāt Latvijas pilsoņu īpatsvars Latvijas ekonomikā ir neproporcionāli mazs, kas arī vismaz daļēji ir rusifikācijas sekas), lielajās pilsētās pilnīga latviešu valodas funkcionēšana nacionālas valsts valodai pienācīgā līmenī vēl nav nodrošināma bez stingras reglamentācijas. Bet Latvijas Republikas pilsoņiem ir tiesības uz tādu valodisko vidi, kas viņiem diendienā neatgādinātu neseno krievu valodas ekspansiju. Šis ir arī valsts (nacionālās) drošības jautājums, jo lielkrievu šovinistiskās aprindas savus revanšistiskos centienus pirmām kārtām saista ar starptautiski leģitimētu krievu valodas privilēģiju atjaunošanu. Protams, tad, kad Latvijas pilsoņu valodiskās tiesības būs nodrošināmas bez šādas reglamentācijas, to varēs atcelt un tas arī tiks darīts. (Pirmais solis šajā procesā varētu būt atteikšanās šo reglamentāciju attiecināt uz Eiropas Savienības dalībvalstu firmām un pilsoņiem.) Līdz tam laikam Vispārīgajai nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencijai Latvija var pievienoties tikai ar atrunām attiecībā uz 11. panta 2. un 3. paragrāfu. 1994. gadā EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos vēstulē Latvijas ārlietu ministram izteica savu prieku, ka Latvijas valdība neapsver iespēju panākt, lai nepilsoņi Latviju atstātu. Bet šī savulaik Latvijā tiešām apspriestā iespēja no politiskās darbakārtības tika svītrota, politiskajiem spēkiem vienojoties un tautai apsolot, ka risks tiks kompensēts ar pietiekami stingru pilsonības un valodas likumu. Starp citu, 1998. gada referenduma iznākumu stipri ietekmēja EDSO pārstāvju solījums, ka tad, ja balsotāji pilsonības likuma mīkstināšanu atbalstīs, attiecībā uz tolaik jau apspriesto valodas likuma projektu EDSO nekādas prasības neizvirzīs. Kā redzams, solītais nav gluži piepildījies.

Par 2. iebildumu

Likuma 18. panta 1. punkts vietu nosaukumu lietošanu reglamentē tikai tajās sfērās, kur jālieto valsts valoda. Tas izriet no 2. panta 3. punkta, kurā teikts: "Likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, ceremonijās, rituālos un cita veida reliģiskajā darbībā." Mēs uzskatām, ka šī atruna nebūtu jāatkārto visos likuma pantos, kaut gan, protams, likums neciestu, ja dažviet piebilstu: "izņemot 2. panta 3. punktā minētos gadījumus".

Latvijas vietvārdi kā Latvijas valodiskās vides sastāvdaļa ir ņemti valsts aizsardzībā. Mainīt, veidot vai izvēlēties vietu nosaukumus drīkst tikai Latvijas toponīmiskās sistēmas ietvaros, respektējot latviešu valodas normas. Starp citu, Latvijā ir daudz nelatviskas izcelsmes vietvārdu, kas tiek lietoti arī oficiāli. Turklāt teritorijā, kur dzīvo senā Latvijas tauta lībieši, Valsts valodas likums vietu nosaukumus atļauj lietot arī lībiešu valodā.

 

Par 3. iebildumu

Likuma 20. pants, kas valsts valodu prasa lietot iestāžu, organizāciju un uzņēmumu veidlapās, neskar privāto dzīvi (ko ar šo vārdkopu saprot gan angļu, gan latviešu valodā), personiskās veidlapas drīkst būt jebkurā valodā. Arī tas izriet no 2. panta 3. punkta. Privātā uzņēmējdarbība, ciktāl to reglamentē valsts likumi, ir nevis privāta, bet oficiāla dzīve, un veidlapas, kas tajā tiek lietotas attiecībām ar valsts iestādēm un darījumu partneriem, skar visas sabiedrības intereses.

Taču pat tad, ja privāto uzņēmējdarbību uzskatītu par privāto dzīvi, 20. pants ir aizstāvams, piesaucot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kuras 10. panta 2. paragrāfā teikts, ka valodu lietošana var būt "pakļauta tādām formalitātēm, noteikumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības interesēs, nekārtību vai noziegumu profilaksei, veselības vai morāles aizsardzībai, citu cilvēku reputācijas vai tiesību aizsardzībai, konfidenciālas informācijas slepenības nodrošināšanai vai tiesas autoritātes un objektivitātes uzturēšanai". Latvija ir zeme, kur uzņēmējdarbības sistēma vēl tikai top un, lai gan tas notiek visai pretišķīgos apstākļos, valsts tās tapšanu cenšas balstīt un virzīt. Latvijas Republika pēc atbrīvošanās no okupācijas atjaunota ne jau kā vairākkopienu valsts, un turklāt uzņēmējdarbības sfēru jau nemaz nav iespējams sadalīt, teiksim, latviešu, igauņu, krievu utt. sfērā. Tātad katram uzņēmējdarbības dalībniekam Latvijā (gan latvietim, gan cittautietim) jau tāpēc vien jādod tiesības uz tādu darbības vidi, kurā var brīvi sazināties savas valsts valodā. Pat valsts iestādēm (vismaz pašlaik, ekonomiski sarežģītajos pārejas fāzes apstākļos) būtu grūti uzturēt tik plašu tulkošanas dienestu, lai tas diendienā varētu aptvert visas daudzās Latvijā pārstāvētās valodas. No uzņēmējiem to prasīt vispār nav iespējams.

Tālāk. Privātuzņēmējs var nodarbināt pat tūkstošiem cilvēku, un viņi nedrīkst būt pakļauti viena cilvēka diktātam valodisko attiecību sfērā. Valstij saviem pilsoņiem valodiskās cilvēktiesības jāgarantē arī darba devēja un darba ņēmēja attiecībās.

Vārdu sakot, nevar piekrist Notā teiktajam, ka minētajā pantā "neparādās nekādas iespējamās sabiedriskās intereses (t. i., šeit nav skarta "valsts un sabiedrības drošība, valsts ekonomiskā labklājība, aizsardzība pret nekārtībām vai noziedzību, veselības un tikumības aizsardzība vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzība"), izvirzot pienākumu lietot valsts valodu veidlapās privātā korespondencē". (Ja ar citēto domāts tikai tas, ka likumā vajadzētu katru normu motivēt, arī tad tam diezin vai var piekrist, jo, kā jau aizrādījām sakarā ar 1. iebildumu, motivēšanas īstā vieta būtu oficiālos likuma komentāros.)

Juridisko personu veidlapās lietvedības rekvizītiem jābūt valsts valodā. Latvijas teritorijai domātajās veidlapās citas valodas lietot nav nepieciešams, turklāt dažādu valodu klātbūtne būtiski ietekmē sabiedrības valodisko vidi. Turpretī sarakstē ar ārzemēm svešvalodu klātbūtne ir sabiedriski pamatota. Latviešu valodas ekspertu komisija pilnīgi atbalsta Valsts valodas centra viedokli par EDSO 1998. gada komentāriem (viedoklis publicēts laikraksta "Latvijas Vēstnesis" 1998. gada 21. aprīļa numurā).

 

Par 4. iebildumu

Vēlreiz atgādinām, ka likuma 2. panta 3. punktā ir teikts: "Likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, ceremonijās, rituālos un cita veida reliģiskajā darbībā." Par gadījumiem, uz kuriem likums attiecas, 4. iebilduma sakarā sakāms tas pats, kas teikts 1. iebilduma sakarā.

Notas vispārīgajā daļā teikts (citējam pēc Notas tekstam pievienotā tulkojuma latviešu valodā), ka "tiesības atjaunot vairākuma valodu valsts oficiālās valodas statusā ir Latvijas Republikas suverēnās tiesības un valstij praktiski nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz veidiem, kādus tā izvēlas, lai veicinātu latviešu valodas lietošanu visās jomās, bet tas jāpanāk, iedrošinot un sekmējot latviešu valodas lietošanu, nevis aizliedzot lietot citas valodas vai ieviešot apgrūtinošus nosacījumus citu valodu lietotājiem". Latvijas pilsoņiem ir tiesības prasīt latviešu valodas situācijas ātrāku stabilizēšanu, kuras vārdā pagaidām saglabāti ierobežojumi, pret ko iebilst Notas rakstītāji. Tāda stabilitāte ir arī viens no nosacījumiem ceļā uz konsolidētu un integrētu sabiedrību, kurā novērsti konfliktu un iespējamas konstitucionālas krīzes avoti.

Mēs ļoti ceram uz modernās un intelektuālās Eiropas sabiedrības izpratni un palīdzību mūsu valodas tiesību atjaunošanā un nostiprināšanā, kas mūsdienu apstākļos laika perspektīvā ir arī pašas valodas izdzīvošanas jautājums.

Latviešu valodas ekspertu komisijas locekļi:

Aina Blinkena,

Dr.habil.philol., LZA akadēmiķe, LU emeritētā profesore;

Ojārs Bušs,

Dr.habil.philol., LU Latviešu valodas institūta vadošais pētnieks;

Ina Druviete,

Dr.habil.philol., LU profesore; Rasma Grīsle, Dr.h.c.philol., LU lektore; Dzintra Hirša, Dr.philol., Valsts valodas centra vadītāja; Pēteris Kļaviņš, baltu filologs, sanskritologs; Jānis Kušķis, Mg.philol., LU lektors ; Zaiga Lasenberga, izdevniecības "Zvaigzne ABC" redaktore; Aldis Lauzis, redaktors, tulkotājs un terminologs; Dace Markus, Dr.habil.human., LU profesore, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas profesore; Aina Miķelsone, Dr.philol., Latviešu valodas ekspertu

komisijas sekretāre; Daina Nītiņa, Dr.habil.philol., Rīgas Tehniskās universitātes profesore; Dzintra Paegle, Dr.philol., LU docente; Jānis Rozenbergs, Dr.habil.philol., LU profesors; Valentīna Skujiņa, Dr.habil.philol., LZA akadēmiķe, Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja, LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, Liepājas

Pedagoģijas akadēmijas profesore; Anita Stelle, Dr.philol.; Melita Stengrevica, Dr.h.c.philol.,

Valsts valodas centra Valodas konsultāciju dienesta vadītāja; Vaira Strautiņa, Dr.philol., Liepājas Pedagoģijas akadēmijas docente; Vilma Šaudiņa, Dr.philol., Daugavpils

Pedagoģiskās universitātes Humanitārās fakultātes dekāne; Jānis Valdmanis,

Dr.habil.philol., LU Latviešu valodas institūta direktors, LU profesors

Rīgā, 10.11.1999.

EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos birojs

Nota par atsevišķiem izvēlētiem jautājumiem saistībā ar Latvijas valodas likuma projektu

Neoficiāls tulkojums

A. Ievadpiezīmes

Valodas lietojuma regulēšana Latvijas Republikā ir jāuzlūko sekojošos ietvaros:

1. Tās ir Latvijas Republikas suverēnas tiesības atjaunot vairākuma valodu valsts oficiālās valodas statusā un censties nostiprināt latviešu valodas stāvokli, nosakot to par valsts valodu valsts pārvaldē un iestādēs, kā arī citās jomās, pamatojoties uz likumīgām sabiedrības interesēm.

2. Valstij praktiski nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz veidiem, kādus tā izvēlas, lai veicinātu latviešu valodas lietošanu visās jomās, bet tas ir jāpanāk, iedrošinot un sekmējot latviešu valodas lietošanu, nevis aizliedzot lietot citas valodas vai ieviešot apgrūtinošus nosacījumus citu valodu lietotājiem.

3. Valstij nevajadzētu veikt pasākumus, kas būtu pretrunā ar tās starptautiskajiem pienākumiem un saistībām. Gan publiskās starptautiskās tiesības, gan Latvijas konstitucionālais likums paredz, kādas var būt prasības un/vai aizliegumi attiecībā uz valodas lietošanu. It īpaši Starptautiskā pakta par pilsoņa un politiskajām tiesībām 19. pants, Eiropas Cilvēka tiesību Konvencijas 10. pants, kā arī Latvijas Republikas Satversmes 100. pants garantē vārda brīvību, tai skaitā arī valodas kā saziņas līdzekļa lietojumu. Konkrēti, šīs normas ir šādas:

 

Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām

19. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti pieturēties pie saviem uzskatiem.

2. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus; šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt visa veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām, mutiski, rakstveidā, drukājot vai mākslinieciskās izpausmes formās, vai citādā veidā pēc savas izvēles.

3. Šā panta 2. punktā noteikto tiesību imantošana nosaka īpašus pienākumus un īpašu atbildību. Tāpēc tā var pakļaut zināmiem ierobežojumiem, taču tie var būt vienīgi tādi, kas noteikti ar likumu, un kuri ir nepieciešami:

a) citu personu tiesību un cieņas respektēšanai;

b) valsts drošības, sabiedriskās kārtības ( ordre public ), iedzīvotājiem veselības un tikumības aizsardzībai.

Eiropas Cilvēka tiesību Konvencija

10. pants

1. Ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valsts robežām. Šis pants neapstrīd Valstu tiesības pieprasīt radiostaciju, televīzijas un kinokompāniju licencēšanu.

2. Tā kā minēto brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu, uzturētu tiesas autoritāti un objektivitāti.

 

Latvijas Republikas Satversme

100. pants

Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju un paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

Runājot vispārīgi, lai noteiktu, vai un kādā mērā valsts var noteikt kādas konkrētas valodas lietošanu, ir ļoti svarīgi nošķirt privāto sfēru no valsts. Vispār valsts nedrīkst regulēt valodas lietojumu privātajā sfērā. Vienīgās jomas, kur Latvijas Republika var regulēt valodas lietošanu, ir: 1) saistībā ar valsts iestādēm; un 2) jomās, kur eksistē likumīgas sabiedrības intereses, t.i., saistībā ar gadījumiem, kad ir pamats runāt par kādu no starptautiskajās tiesībās pieļaujamiem ierobežojumiem pēc Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. panta 3. daļas un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta 2. daļas. Latvijas Republika var ierobežot vai noteikt valodas lietošanu (piem., noteikt valsts valodas lietošanu reklāmā vai uzrakstos) tikai, ja katrā šādā gadījumā pamatā ir likumīgās sabiedrības intereses.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas un ANO Cilvēktiesību komitejas jurisprudence ir iztrādājusi stingrus noteikumus, kas Latvijas Republikai ir jāievēro attiecībā uz šādiem vārda brīvības ierobežojumiem, Eiropas Cilvēktiesību tiesa kā precedentu ir noteikusi, ka pieļaujamajiem vārda brīvības ierobežojumiem jābūt šauri interpretētiem un katrai ierobežojuma nepieciešamībai jābūt pārliecinoši noteiktai. Turklāt šādiem ierobežojumiem:

a) jābūt noteiktiem ar likumu;

b) jāatbilst vienam no skaidri formulētiem mērķiem;

c) jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā; un

d) jābūt proporcionāliem izvirzītajam mērķim.

 

B. Izvēlētie jautājumi:

1. Nosakot valsts valodas lietošanu visā publiski izvietotā informācijā (piem., reklāmas, uzraksti, afišas, plakāti, paziņojumi un jebkura cita informācija), tai pat laikā nenorādot uz likumīgajām sabiedrības interesēm (attiecībā uz katru kategoriju un katru gadījumu) ir pārāk plaši un neievēro starptautiskajās tiesībās, inter alia Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību Konvencijas 10. pantā paredzēto pieļaujamo iejaukšanās pamatu.

Vārda brīvība garantē ne tikai tiesības sniegt vai saņemt informāciju un visa veida idejas bez robežu ierobežojuma, bet arī skaidri garantē tiesības to darīt katra indivīda izvēlētajā formā. Vārda brīvības jēdziens sevī ietver dažādus veidus, kā viedoklis var tikt publiski pausts. Tāpēc jautājumi, kas attiecas uz izteikšanās formu (ieskaitot valodu), ietilpst vārda brīvības kompetencē. Brīva valodas kā saziņas līdzekļa izvēle ir vārda brīvības sastāvdaļa, un tāpēc to aizsargā starptautiskās tiesības. Konkrēti attiecībā uz inforomāciju sabiedriskās vietās (šajā gadījumā komercreklāmas nolūkā) ANO Cilvēktiesību komiteja ir izsecinājusi, ka "komerciālais elements kā āra reklāma nevar tikt apskatīta ārpus aizsargātas brīvības kompetences" ( Ballantyne, Davidson and McIntyre v. Canada, Comm. No.348/1988). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir lēmusi līdzīgi Markt Intern GmbH and Klaus Beermann (1989. gada 25. oktobra spriedums, Series A, Vol.165, para.26) lietās, kā arī Case of Autronic AG (1990. gada 22. maija spriedums, Series A, Vol.178); pēdējā lietā Tiesa konstatēja, ka "10. pants [vārda brīvība] attiecas ne tikai uz informācijas saturu, bet arī uz tās sniegšanas vai saņemšanas veidu, tā kā jebkuri ierobežojumi, kas attiecināti uz informācijas nodošanas līdzekļiem noteikti ir iejaukšanās tiesībās saņemt un sniegt informāciju". Var secināt, ka komerciālu infromāciju un reklāmu aizsargā tiesības uz vārda brīvību.

2. Attiecībā uz vietvārdiem (un citām topogrāfiskām norādēm) ir pastāvīgi jānodala vietvārdu, kas nav valsts valodā, privāts lietojums un oficiālas norādes valsts darbības jomās. Saskaņā ar vārda brīvības principu valsts nedrīkst iejaukties privātā izvēlē un valodas lietojumā attiecībā uz vietvārdiem. Taču valsts var brīvi pēc izvēles lietot vietvārdus oficiālās jomās un darbībās.

3. Prasība lietot valsts valodu visu iestāžu, sabiedrisko organizāciju un uzņēmumu veidlapās ir pretrunā ar tiesībam uz privāto dzīvi, piedevām tiesībām uz vārda brīvību. Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 17. pants1 un Eiropas Cilvēka tiesību Konvencijas 8. pants2 aizsargā tiesības uz privāto dzīvi. Šeit neparādās nekādas iespējamās sabiedrības intereses (t.i., šeit nav skarta "valsts un sabiedrības drošība, valsts ekonomiskā labklājība, aizsardzība pret nekārtībām vai noziedzību, veselības vai tikumības aizsardzība vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzība"), ko varētu atbalstīt valsts, izvirzot pienākumu lietot valsts valodu veidlapās privātā korespondencē. Bez šī jau minētā svarīgā aspekta šāda prasība būtu saistīta ar valsts uzraudzību pār privātu korespondenci. Katra privātas korespondences pārbaude (piem., vēstuļu atvēršana), cenzūra vai publiskošana satur papildu iejaukšanos Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 17. panta un Eiropas Cilvēka tiesību Konvencijas 8. panta nozīmē. Šāda iejaukšanās ir pieļaujama tikai, pamatojoties uz īpašu valsts varas institūcijas (parasti tiesas) lēmumu, ko skaidri pilnvarojis likums, ja tas tiek darīts aiz drošības apsvērumiem vai, lai novērstu noziedzību, kā arī jāievēro proporcionalitātes princips. Šādas prasības piemērošana (nolūkā atbalstīt latviešu valodu) un iespējamā korespondences pārbaude diez vai var tikt kvalificēta kā viens no stingri ierobežotajiem pamatiem, lai iejauktos privātajā dzīvē, un gandrīz noteikti nebūs samērā ar izvirzīto mērķi.

4. Neierobežota valsts valodas lietošanas prasība visos sabiedriskos pasākumos, nenošķirot privāto sfēru no valsts un nenorādot uz likumīgām sabiedrības interesēm kā nepieciešamām demokrātiskā sabiedrībā, bez tiesībām uz vārda brīvību būs pretrunā arī ar pulcēšanās un biedrošanās brīvības principu (Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām līguma 21.un 22. pants un Eiropas Cilvēka tiesību Konvencijas 11. pants). Ir acīmredzams, ka ne visi sabiedriskie pasākumi ir saistīti ar jomām, kas varētu būt par pieļaujamo iejaukšanās pamatu (t.i., valsts drošība, sabiedriskā kārtība, sabiedrības veselība un tikumība vai citu cilvēku tiesību un cieņas aizsardzība). Valodas prasības piemērošana tādos sabiedriskajos pasākumos, kā, piemēram, mākslas vai sporta sarīkojumi, neatbilst pieļaujamības kritērijiem. Vēl jo vairāk, šī prasība radītu papildu apgrūtinājumu, nodrošinot tulkojumu cilvēkiem, kas neprot valsts valodu, un kā tāda mazinātu iespēju realizēt brīvības, kas kopumā veido demokrātiskas sabiedrības pamatelementus.

1999. gada 5. oktobrī

-------------------------------------------

1 17. pants "1. Nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvarīgi vai nelikumīgi pārkāpt dzīvokļa neaizskaramību vai korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. 2. Ikvienam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai apdraudējumiem."

2 8. pants "1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību. 2. Sabiedriskās institūcijas nedrīkst iejaukties šo tiesību realizācijā, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumdošanā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību un tikumību vai citu tiesības un brīvības."

EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos birojs

Nota par spēkā esošā Latvijas valodas likuma atbilstību starptautiskajiem standartiem

Neoficiāls tulkojums

Kopš laika, kad tika pieņemts pašlaik spēkā esošais Valsts valodas likums, Latvija ir parakstījusi un ratificējusi vairākus starptautiskus līgumus, kas ir saistoši Latvijas Republikai.

Ir svarīgi atzīmēt, ka pretrunā saistībām, ko paredz šie starptautiskie instrumenti, vairākas 1989./1992. gadā pieņemtā Valodas likuma normas (nosakot pienākumu lietot valsts valodu visās iestādēs, uzņēmumos, organizācijās, firmās, ēdināšanas uzņēmumos, sapulcēs, sanāksmēs, konferencēs, kas notiek Latvijā, utt.) nenodala valsts un privāto sfēru.

Turklāt LR ir parakstījusi, bet tai vēl ir jāratificē tādi līgumi kā Eiropas Padomes Pamata koncencija nacionālo minoritāšu aizsardzībai. Parakstot šo konvenciju, Latvija apņemas (pēc Vīnes Konvencijas par Likumu par līgumiem 18.panta) nepārkāpt līguma objektu un mērķi.

Izdarot izmaiņas Latvijas valodas likumā, Latvijas Republika nedrīkst pieņemt normas, kas atkāpjas no Pamata konvencijas objekta un mērķa.

Turklāt Latvijas Republika kā Eiropas Savienības asociētā valsts ir apņēmusies sakārtot savu likumdošanu saskaņā ar Eiropas līguma, kas noslēgts starp Latviju un Eiropas kopienām un to dalībvalstīm, normām. Tā kā ierobežojumi, ko izvirza Latvijas valodas likums attiecībā uz tiesībām, ko Eiropas līgums garantē Kopienas uzņēmumiem un iedzīvotājiem, nav izvirzīti, lai apmierinātu likumīgās sabiedrības intereses, tie neatbilst proporcionalitātes kritērijam, kas atļautu spert šādus izņēmuma soļus valsts politikā. Tā kā spēkā esošais likums var tikt piemērots veidā, kas izslēdz vai samazina priekšrocības, kas pienākas Kopienai un tās dalībvalstīm, Latvijas varas institūcijām ir pienākums saskaņā ar Eiropas līgumu novērst šīs sekas un veikt visus nepieciešamos vispārējos un konkrētos pasākumus, lai to panāktu.

1999.gada 5.oktobrī

 

 

 

 

1. tabula. Eiropas nacionālo valstu sagrupējums pēc minoritāšu īpatsvara iedzīvotāju vidū

(t. sk. valodiskās, reģionālās un ieceļotāju minoritātes)

Minoritāšu īpat-	Valstis
svars iedzīvotājos
Nav minoritātes	Īrija, Islande, Portugāle
Mazāk nekā 10 %	Albānija, Austrija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija,
	Norvēģija, Polija, Somija, Ungārija, Vācija, Zviedrija
10-20 %	Bulgārija, Lietuva, Lielbritānija, Nīderlande, Rumānija,
	Slovākija, Slovēnija, Turcija
20-30 %	Baltkrievija, Horvātija, Luksemburga, Spānija, Ukraina,
	(līdz 1940.g. - arī Latvija)
30-40 %	Dienvidslāvija (Serbija, Melnkalne), Igaunija, Maķedonija, Moldova
40-50 %	Latvija

 

2. tabula. Pamatnācijas īpatsvars un nacionālās grupas, minoritātes Eiropas heterogēnajās valstīs

	Valsts	Iedzīvotāju	Pamat-	Galvenās
		skaits	nācijas īpat-	minoritātes
		miljonos	svars (%)
			iedzīvotājos
1.	Albānija	3,3	93,0	Grieķi, aromūni, maķedonieši
2.	Austrija	7,8	93,4	Horvāti, slovēņi, čehi
3.	Baltkrievija	10,3	77,9	Krievi, poļi, ukraiņi, ebreji
4.	Bulgārija	9,0	80,0	Turki, čigāni, armēņi
5.	Čehija	10,3	90,0	Slovāki, poļi, vācieši
6.	Dānija	5,2	97,3	Farēri, grenlandieši, vācieši
7.	Francija	57,0	92,0	Valodiskās grupas: elzasieši, baski, bretoņi,
			(8 % - ār-	katalāņi, korsikāņi, oksitāņi, flāmi
			valstnieki)
8.	Grieķija	10,3	91,8	Turki, bulgāri, čigāni, maķedonieši
9.	Horvātija	4,8	78,1	Serbi, dienvidslāvi, musulmaņi
10.	Igaunija	1,5	65,0	Krievi, ukraiņi, baltkrievi, somi
11.	Itālija	57,8	94,2	Sardi, retoromāņi, vācieši, slovēņi, provansieši
12.	Latvija	2,5	57,1	Krievi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, ukraiņi
			(1935.g. - 77,0)
13.	Lielbritānija	57,6	Angļi - 80	Skoti, velsieši, īri
			Briti - 95
14.	Lietuva	3,75	81,1	Krievi, poļi, baltkrievi
15.	Maķedonija	2,0	64,6	Albāņi, turki, čigāni, serbi
16.	Melnkalne	0,6	66,0	Musulmaņi, albāņi, serbi
17.	Moldova	4,4	64,5	Ukraiņi, krievi, gagauzi, bulgāri
18.	Nīderlande	15,1	86,9 - pēc	Frīzi, surinamieši, antiļieši
			etniskā kritērija
			95,4 - pēc nacio-
			nālās piederības
19.	Norvēģija	4,3	96,9	Sāmi
20.	Polija	38,2	95,6	Vācieši, ukraiņi, baltkrievi
21.	Rumānija	23,0	88,0	Ungāri, čigāni, vācieši, ukraiņi
22.	Serbija	9,8	66,0	Albāņi, ungāri, dienvidslāvi, musulmaņi
23.	Slovākija	5,3	85,7	Ungāri, čigāni, čehi, ukraiņi
24.	Slovēnija	2,0	87,8	Horvāti, serbi, musulmaņi
25.	Spānija	39,0	73,0	Katalāņi, galisieši, baski, čigāni
26.	Ukraina	52,0	72,7	Krievi, moldāvi-rumāņi, ebreji, baltkrievi
27.	Ungārija	10,3	90,0	Slovāki, vācieši, horvāti, čigāni